Krievijā Kolas līcī uz Kiļdina salas, netālu no Murmanskas ostas, atrodas ļoti dīvains reliktais ezers. Līdzīga tam nav nekur pasaulē. Ezers Mogiļnoje radies no Barenca jūras daļas, paceļoties dabiskam akmens dambim. Tas gandrīz pilnībā izolējis šo ūdenstilpi no jūras. Līdzīgi procesi ir norisinājušies arī citur pasaulē, taču parasti šāds ezers kļūst vai nu par izteikti saldūdens ezeru, vai arī saglabā sevī sālsūdeni, kurā sāls koncentrācija ar laiku pieaug tik ļoti, ka nevienam dzīvam organismam šāds ūdens priekš dzīvošanas vairs nav derīgs. Mogiļnojes ezerā toties saldūdens un sālsūdens pastāv līdzās - starp abām tik dažādajām vidēm šeit ir radies pārsteidzošs līdzsvars. Līdz ar to šajā ezerā itin labi jūtas gan saldūdens, gan sālsūdens organismi.
Mogiļnojes ezera saikne ar jūru nav pilnībā zudusi. Sāļais jūras ūdens turpina pieplūst caur smilšakmens krastu, kurš pirms daudzām tūkstošgadēm norobežoja šo ūdenstilpi no jūras. Daļu no
krasta (apmēram 70 metru garumā) veido 5 metrus augsts smilšu dambis. Smiltis diezgan labi laiž cauri ūdeni, un ezerā nonāk tīrs, izfiltrēts, bet sāļš jūras ūdens.
Mogiļnoje ir neliels. Ezera platība ir aptuveni 90 000 m2 . Tā lielākais garums ir 560 metri, bet platums - 280 metri. Vietām ezers ir līdz 17 metru dziļš. Tā ūdens virsma ir savādi zaļa un caurspīdīga un atgādina pudeļstiklu.
Tomēr visdīvainākais slēpjas zem ezera virsmas. Tā ūdens sastāv no pieciem dažādiem slāņiem. Tie savā starpā atšķiras pēc sāļuma pakāpes un līdz ar to arī pēc to apdzīvojošo organismu tipiem. Augšējais slānis ir tīrs saldūdens - pateicoties biežajiem nokrišņiem, sālsūdens ezera virspusē pilnīgi zaudē koncentrāciju, t. i., atšķaidās. Četru metru dziļumā sāls koncentrācija ūdenī krasi pieaug. Nākamajā slānī - ap 7 metru dziļumā - sāls koncentrācija ūdenī jau sasniedz jūrai raksturīgus rādītājus - apmēram 33 promiles. Ceturtais slānis ir ļoti plāns - tam ir savāda blāvi rozā krāsa. Tajā mitinās purpura baktērijas - īpatnēji organismi, kas pārstrādā sērūdeņradi skābeklī. Nepieciešamo sērūdeņradi šīs baktērijas iegūst no ezera apakšējā, piektā slāņa. Tur nogrimst mirušie
augi un dzīvnieki - tie sapūst un veido sērūdeņradi, kā arī metānu un ogļskābo gāzi. Ja sērūdeņradis nonāktu augšējos ezera slāņos, visi ezera iemītnieki aizietu bojā. Tomēr baktērijas, kas mitinās ceturtajā slānī, tiek galā ar savu uzdevumu un glābj ezera iemītniekus no drošas nāves. Bez tam baktērijas dod papildu skābekli, ko tās izdala fotosintēzes procesā. Trešajā slānī dzīvo nelieli jūras dzīvnieki - medūzas un dažādi vēzīši. Otrajā slānī mājvietu atrod dzīvnieki, kam nepieciešams neliels ūdens sāļums, - tur sastopami mazsāļu jūras līču iemītnieki. Pirmajā - 4 metrus biezajā saldūdens slānī sastopama parastam saldūdens ezeram raksturīgā fauna. Ezerā nedzīvo lieli dzīvnieki, un tajā neietek neviena upe - tāpēc pieci slāņi pastāv un nesamaisās. Visbīstamākie dzīves apstākļi ir trešā slāņa iemītniekiem - nolaižoties par zemu - sērūdeņraža slānī -, tie nobeigsies, un, arī paceļoties par augstu, tur, kur sāļums samazinās, tiem var rasties problēmas. Tomēr četras dažādas pasaules jau vairākus tūkstošus gadu pastāv līdzās.
Ezers Mogiļnoje ir briesmās tāpat kā daudzi unikāli dabas objekti. Līdz šim tā ūdens bija ļoti tīrs, bet sakarā ar to, ka Kolas līci arvien vairāk piesārņo ar naftas produktiem, Mogiļnojes ekosistēma var tikt
sadragāta uz neatgriešanos. Pastāv risks, ka ies bojā purpura baktērijas, tad līdz ar tām izzudīs pārējā dzīvība, jo, ceturtajam slānim izsīkstot, sērūdeņradis no ezera dibena nonāks augšējos slāņos.