Ziemeļamerikas kontineta austrumdaļā starp Kanādu un ASV atrodas pasaulē lielākie saldūdens krājumi, kas koncentrējušies piecos milzīgos ezeros - Augšezerā, Hūronā, Mičiganā, Ēri un Ontārio. Izvietojuma, aizņemtās platības un ūdens tilpuma ziņā šī ezeru sistēma tāda ir vienīgā pasaulē.
Vislielākais no šīs ezeru grupas - Augšezers - ir lielākā saldūdens ūdenstilpe uz zemeslodes, bet vismazākais - Ontārio ezers - platības ziņā pārspēj Eiropas vislielāko ezeru - Lādogas ezeru.
Ieplakas, kurās izvietojušies Lielie ezeri, ir ledāja darbības un tektonisko procesu veidotas. Pēc apvidū palikušajām dabas procesu pēdām ģeologi ir noskaidrojuši, ka aptuveni pirms 25-30 tūkstošiem gadu šo novadu klājuši no ziemeļiem atplūdušie ledāji. Kad ledāju laikmets bija beidzies, tagadējo Lielo ezeru vietā pleties viens - Algonkina ezers, no kura ar laiku izveidojās Lielie ezeri kā gigantisku kāpņu pakāpieni. Augšezers atrodas 183,6 metrus virs jūras līmeņa, zemākais pakāpiens - Ontārio ezers - 74,9 metrus.
Augšezeram nosaukumu devuši angļi 1673.- 1674. gadā. Čapeveinu indiāņi, kas dzīvoja šajā apvidū, to dēvēja par Kiči Gami (Lielo ezeru).
Hūrona ezers ir centrālais Lielo ezeru sistēmā, pēc lieluma un dziļuma otrais aiz Augšezera.
Nosaukumu ezers ieguvis pavisam neparastā veidā. Par to savās 1639. gadā rakstītajās piezīmēs stāsta misionārs Džeroms Leilments.
XVII gadsimta sākumā franči, nokļuvuši Ziemeļamerikas kontinenta vidienē, ezera krastā ierīkoja tirdzniecības punktu un cerēja no vietējiem indiāņiem iegūt daudz vērtīgu kažokādu un zelta.
Drīz vien pie kolonistiem draudzības vizītē ieradušies viandotu cilts indiāņi. Ieraudzījuši viesus, franči nevarējuši vien beigt brīnīties. Indiāņu ķermeņi un sejas bijušas spilgti izkrāsotas, bet galvassegu vietā - fantastiskas frizūras no matiem un putnu spalvām, līdzīgas mežacūku galvām.
Tā radusies nicinošā iesauka - hūroni, jo franču valodā vārds hure nozīmē «mežacūkas galva». Nosaukums iesakņojās, un par Hūronu sāka saukt arī lielo ezeru, kura apkaimē indiāņi dzīvoja.
Mičigana ezers atrodas ASV teritorijā un Lielo ezeru sistēmā ieņem īpašu vietu un ir kā piedēklis starp abiem ezeriem. Visas pārējās ūdenstilpes izvietotas virknē un savstarpēji savienotas ar caurtekošām upēm, bet Mičigana ezeru daba atvirzījusi mazliet sāņus.
Mičigana austrumu daļā ir tikai dažas nelielas ostas, toties rietumu piekraste ir apdzīvota ļoti blīvi. Tur atrodas arī Čikāga. 1809. gadā kolonizatori šeit nodibināja kara posteni - Fortdibornu. 1860. gadā tur dzīvoja jau 100 000 iedzīvotāju, bet šobrīd Čikāgas iedzīvotāju skaits pārsniedz 8 miljonus.
Pilsēta veidojās purvainā apvidū, kur auga daudz savvaļas sīpolu, kurus indiāņi sauca par čikagon (smirdošais). Kad kolonisti pirmo reizi ieradušies šajā vietā, viņi ieraudzījuši nelielu indiāņu ciematu. Tieši tobrīd indiāņu sievietes uz pavardiem gatavojušas maltīti. No viruma nācis tik ass aromāts, ka baltie pat degunus aizspieduši. «Kā saucas jūsu ciemats?» atnācēji vaicājuši. Indiāņi, domādami, ka jautājums attiecas uz gatavoto ēdienu, atbildējuši: «Čikagon.»
Arī pašam ezeram nosaukumu devuši viandotu cilts indiāņi - hūroni. Vārds Mičigan tulkojumā no indiāņu valodas nozīmē «Lielais ezers».
Ēri ezers salīdzinājumā ar pārējiem Lielo ezeru sistēmas ezeriem dziļuma un ūdens tilpuma ziņā ir tikai tāda liela peļķe. Toties no Ēri ezera iztek Niagara, kuras vidustecē atrodas pasaulslavenais Niagaras ūdenskritums. Ezers savu nosaukumu saņēmis no ēri cilts indiāņiem (ēri tulkojumā nozīmē «kaķi»), kas kādreiz apdzīvoja ezera dienvidu piekrasti un ir gājuši bojā, cīnoties ar kareivīgajiem irokēziem.
Lielo ezeru sistēmas austrumdaļā atrodas Ontārio ezers - vismazākais un viszemāk izvietotais visā grupā. Ezerā ietek daudz nelielu upju, no kurām vislielākā ir Niagara, bet arī tās garums ir tikai 54 kilometri. Toties no Ontārio ezera iztek viena no lielākajām Ziemeļamerikas upēm - Sentlorensa. Kādreiz vienīgie ezera saimnieki bija irokēzu cilts indiāņi, kas, ūdens dzidrās krāsas un ezera skaistuma savaldzināti, deva tam nosaukumu «Ontārio» (Skaistais).
Lielo ezeru nosaukumi - Augšezers, Mičigans, Hūrons, Ēri, Ontārio - visiem ir zināmi jau kopš bērnības no Fenimora Kūpera romāniem, kur ezeru apkaimes mežos klīda «pēdējais mohikānis», medībās devās Vanagacs, liesmoja indiāņu ugunskuri, dārdēja bungas, notika rituāli un dejas, bet baltie cilvēki vēl nebija šo apkaimi pārvērtuši tik ļoti, kā tas ir tagad.