Dienvidamerikas kontinenta Andu kalnu vidusdaļā pašā augstkalnu plato plešas Titikakas ezers, kuru dēvē par Dienvidamerikas ezeru karali. Visā kontinentā nav neviena ezera, kurš ar to varētu sacensties platības ziņā, nav arī tāda, kurš pacelts tik augstu debesīs - 3812 metru virs jūras līmeņa. Titikakas ezers ir dabas fenomens, kas savāc ūdeņus no sniegotajām Andu virsotnēm un ne pilienu neatdod notecei ārpus sava baseina.
Vārds «titikaka» inku valodā nozīmē «svina siena», un tā saucas ezera vislielākā sala - Saules sala. Paši vietējie iedzīvotāji ezeru sauc par Čukivitu. Acīmredzot sajukumu nosaukumos ir radījuši spāņi, kas šajā apvidū parādījās XVI gs. pirmajā pusē.
Titikakas ezers atrodas Peru un Bolīvijas robežzonā. Tā garums ir 180 kilometru, platums - 60 kilometru. Neraugoties uz to, ka šis novads ir skarbs un ne īpaši viesmīlīgs, Titikakas ezers kā magnēts vilina pie saviem krastiem arheologus, ģeogrāfus, tūristus un ceļotājus.
Ezera pirmais noslēpums ir saistīts artā izcelsmi. Vēl arvien nav pilnīgi ticamu ziņu, kā, kad un kādos apstākļos ezers ir izveidojies. Interesanti, ka kalnu nogāzēs, kas ieskauj Titikakas ezeru, dažviet ir labi saglabājušās jūras viļņu gāzmu pēdas un terases, bet piekrastes joslā atrastas jūras dzīvnieku atliekas. Tas vedina domāt, ka ezers ir kādas senas jūras vai okeāna piekrastes lagūnas relikts. Skaidrs ir vienīgi tas, ka plato, kurā atrodas tagadējais ezers, agrākajos ģeoloģiskajos laikmetos ir bijis okeāna līča vai jūras dibens, kas kaut kādu milzīgu spēku ietekmē vienmērīgi ir pacēlies 4000 metru augstumā.
Nākamajai Titikakas ezera mīklaj ir etnogrāfisks raksturs. Līdz pat šim laikam nav izdevies noskaidrot, no kurienes cēlusies aimaru tauta, kas apdzīvo ezera baseinu un tā apkaimi. Šī tauta no seniem laikiem dzīvo skarbos apstākļos, cīnoties ar dabu par savu eksistenci. Pagātnē aimari pakļāva sev daudzas kaimiņu ciltis un izveidoja plašu impēriju, kuras robežas sniedzās no Titikakas ezera līdz Argentīnai un Čīlei.
Pienāca XV gs., un aimaru zemes iekaroja leģendārie inki, kuri tagadējās Peru valsts teritorijā radīja varenu impēriju ar ļoti augsti attīstītu kultūru.
Kopš tā laika ezera novadā sajaucās divas tautas. Jāatzīmē, ka, pēc seniem ticējumiem, varenās inku impērijas dibinātājs cēlies no aimariem, bet pakļautajiem priesteri iedvesuši domu, ka šis pirmais inks ir Saules dieva dēls. 1532. gadā inku impērijā ielauzās Fransisko Pisaro vadītie spāņu konkistadori.
Daudz vēsturisku mīklu saistās arī ar seno būvju izcelsmi. Šo celtņu drupas sastopamas gan ezera apkaimē, gan arī uz Titikakas ezera salām.
Tomēr vissatraucošākā un mīklainākā ezera novada mīkla saistās ar senpilsētu Tiavanako, kuras drupas atrodas netālu no Titikakas ezera dienvidu krasta. Zinātnieki to sauc par Andu galvaspilsētu, vietējie indiāņi - par Mirušo pilsētu.
Nav zināms, kas būvējis monumentālās pilis, tempļus, cietokšņus un pieminekļus, nav zināms pat šī milzīgā būvju kompleksa īstais nosaukums, jo tagadējais nosaukums - Tiavanako - radies no indiāņu apmetnes nosaukuma, kas atrodas netālu no senpilsētas drupām.
Senpilsēta ir liela un sadalīta vairākās daļās vai celtņu grupās. Vairākās vietās izvietojušies kulta centri. Viens no unikālākajiem Tiavanako un visas Dienvidamerikas vēstures pieminekļiem ir Saules
Vārti - monolīta akmenī cirsta arka. Interesanti atzīmēt, ka tuvākās akmeņu ieguves vietas atrodas 5- 10 kilometru attālumā no senpilsētas. Ar kādām palīgierīcēm transportēti milzīgie akmens bloki, kuru masa sasniedz 100-150 tonnas?
Tiavanako vecums skaitāms vairākos gadu simtos, un vislielāko uzplaukumu tā acīmredzot sasniegusi mūsu ēras V-X gadsimtā. Kādēļ tā beigusi pastāvēt?
Brīnišķīgais augstkalnu ezers, kas savā ziņā ir neatkārtojams dabas veidojums, joprojām tīts romantiskā neatminētu noslēpumu oreolā un kā magnēts pievelk pie saviem krastiem tūkstošiem cilvēku.