Lādogas ezers ir lielākais ezers Eiropā. Tas stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem 219 km garumā, bet ezera vidējais platums pārsniedz 80 km. Ezerdobē ietilpst 908 kubikkilometri ūdens. Turklāt Lādogas ezers ir ļoti dziļš - ziemeļdaļā tā lielākais dziļums sasniedz 230 metru. Ezers tiek uzskatīts par relikta ezeru, kas veidojies no pēdējā (Valdaja) apledojuma, kurš kādreiz klāja ziemeļu puslodi.
Virs ezera spoguļa vietām paceļas akmeņainas salas. To ir daudz - aptuveni 660. Tur atrodas arī Valaama. Lai gan Valaama ir viena no mazākajām Lādogas ezera salām, tā ir slavena visā pasaulē. Valaama ir augsta granīta sala, kuru klāj priežu mežs. Uz salas atrodas ievērojamais XIV gs. celtais Valaamas (Preobraženskas) klosteris. Klosteri dibinājuši nov- gorodieši. Tā kā tolaik klosteris atradās uz Novgo- rodas valdījumu robežas, tas kalpoja arī par cietoksni un daudzas reizes atvairīja zviedru uzbrukumus. 1611. gadā zviedri klosteri nopostīja, bet 1715. gadā
pēc Pētera I pavēles tas tika atjaunots. Valaamas klosterī valdīja ļoti stingrs režīms, tas tika izmantots arī kā klostera cietums. Klosterī bija ārkārtīgi labi noorganizēta saimniecība: piena lopkopība, dārzkopība, dārzeņkopība, zveja un amatniecība. Valaamas klosterim piederēja aptuveni 40 Lādogas ezera salas. Saimniecībā strādāja mūki, daudzie svētceļnieki un vietējie zemnieki.
Ziemā ezers aizsalst nevis uzreiz, bet pakāpeniski pa daļām. Ziemas sākumā izveidojas garkrasta ledus gredzens, aizsalst seklie ielīči un līči. Pamazām ledus sega virzās arvien tālāk uz ezera vidieni.
Decembra sākumā ledus sedz tikai simto daļu ezera virsmas, ap 15. janvāri aizsalst puse ezera, bet februāra vidū ledus stihija ir uzvarējusi. Viss ezers guļ zem 0,7-1 m bieza ledus. Lādogas ezers ir ļoti vētrains, un tā aizsalšana norit nemierīgi. Vēji uzlauž izveidojušos ledus segu, veidojot salauzītu ledus gabalu haosu. Ledus izveidojas nelīdzens. Pauguru augstums sasniedz 3-6 metrus, bet pie Suho bākas pat 15-25 metrus. Veidojas baisma ainava. Tikai ezera vidusdaļā, kas aizsalst vēlāk, ledus ir samērā līdzens. No ledus gūsta ezers sāk atbrīvoties aprīlī, bet pilnīgi atsedzas tikai maija pirmajā dekādē. Daļa
no salauzītā ledus pa Ņevu nokļūst Somu jūras līcī. Ledus iešanas aina ir grandioza. Ledus gabali peld čirkstēdami, krakšķēdami un blīvēdamies gar krastu un tiltu balstiem kā baltu gulbju bari.
Ezera līmenis gada laikā svārstās aptuveni 1 metra robežās. Ūdens vienmēr atrodas kustībā, tas bez pārtraukuma riņķo ezerdobē pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam ar ātrumu 200-350 metru stundā. Vasaras periodā šis karuselis ir vēl ātrāks - 2,5 km stundā.
Šai ūdenstilpei ir vēl viena apbrīnojama parādība - brontīdi. Tie ir dārdoši trokšņi, kas periodiski rodas ezera dzīlēs. Pagaidām nav noskaidrots, kādēļ tie rodas. Iespējams, ka trokšņus rada straumju kustība ezerdobē.
Lādogas ezerā mīt 58 sugu zivis. Vairums ir pastāvīgi ezera iemītnieki, tikai Baltijas jūras lasis un store, Ņevas nēģis un jūras zutis ir caurceļotāji, kas iepeld no Ņevas, Somu līča un Baltijas jūras. Ezerā mīt arī roņi.
Gadsimtu gaitā senā ezera krastos ir norisinājušies daudzi ievērojami vēsturiski notikumi, kuri jau ir aizmirsti, bet to pēdas ir saglabājušās ezera dibenā - vienkoči, ieroči, monētas, trauki, kuģu karkasi - viss,
kas kādreiz nogrimis Lādogas dzelmē un pamazām ar ūdenslīdēju un zemūdens arheologu pūliņiem sāk atklāt savus noslēpumus.