Vienā no Austrumāfrikas Lielo lauzumu joslas ziemeļdaļas ieplakām atrodas Rūdolfa jeb Turkanas ezers.
Tas ir ceturtais starp Lielajiem Āfrikas ezeriem un platības ziņā pārspēj daudzas lielas pasaulē pazīstamas ūdenstilpes.
Apkārtnē valda tropu pustuksneša ainava. Veģetācija trūcīga - panīkuši dzeloņaini krūmi, cieta zāle un zemi kociņi.
Ezeram ir maz pieteku. No tām pastāvīga ir tikai Omo, kas papildina ezera ūdens krājumus.
Ezeram nosaukumu devuši tā atklājēji: ungārs S. Teleki un austrietis L. Henels 1888. gadā, bet vietejie iedzīvotāji šo nosaukumu nekad nav atzinuši un kopš neatminamiem laikiem ezeru sauc par Basso Narok, kas tulkojumā nozīmē - Tumšais ūdens.
Nosaukums, kā zināms, gandrīz vienmēr vēsta par kādu tipisku iezīmi vai īpatnību. Tā ir arī ar Rūdolfa ezeru.
Mierīgā laikā atkarībā no mākoņu daudzuma un saules apgaismojuma ezera krāsa mainās no zaļas līdz zilai. Taču vajag tikai uzpūst dienvidaustrumu vējam, un ūdensvirsma sāk viļņoties un kļūst tumša.
Par Rūdolfa ezera noslēpumu sāka runāt samērā nesen, un tas saistās ar amerikāņu arheologu atradumiem tā apkaimē.
Ekspedīcija atrada arī liela kaulu un apakšējās ekstremitātes, kas piederējušas cilvēkveidīgai būtnei, kura dzīvojusi Rūdolfa ezera krastos aptuveni pirms
L. Līkijs atrada šeit cilvēka galvaskausu un konstatēja, ka šis cilvēks dzīvojis pirms vairāk nekā divarpus miljoniem gadu. Tas deva zinātniekam pamatu izvirzīt teoriju par cilvēka izcelšanos nevis no australopiteka, kā to uzskatīja agrāk, bet gan no citas sugas, kurai zinātnieks deva nosaukumu homo habilis - prasmīgais cilvēks.
Tolaik L. Līkija teorija neguva vispārēju piekrišanu un tika apšaubīta.
Pēc kāda laika L. Līkija dēls R. Līkijs veica jaunus izrakumus un atkal atrada cilvēka galvaskausu, kas apstiprināja sākotnēji izvirzīto teoriju. Pētījumi pierādīja, ka atrastā galvaskausa īpašnieks dzīvojis pirms vairāk nekā diviem miljoniem sešsimt tūkstošiem gadu. Galvaskausa smadzeņu tilpums bijis aptuveni 800 cm3 . Tas ir ievērojami mazāk nekā mūsdienu cilvēkam (aptuveni 1500 cm3 ).