Arī Amerikā ir sava Nāves ieleja, taču savu nosaukumu tā nav ieguvusi tāpēc, ka būtu bīstama cilvēkiem. Šajā ielejā atrodas miris ezers-sen atpakaļ te ir bijis ūdens, bet, apkārtnei pārvēršoties par tuksnesi, ūdens ir iztvaikojis, atstājot aiz sevis gandrīz perfekti gludu virsmu. Mūsdienās izžuvušā ezera gultne ir nosaukta par Racetrack (sacīkšu trase), jo tā ir tikpat gluda kā sālsezeru gultnes, kurās parasti tiek uzstādīti pasaules ātruma rekordi.
Taču Nāves ielejai ir savs rekords-šeit 1917. gadā temperatūra +48,9 °C turējās veselas 43 dienas no vietas. Uz tik ilgstošu un mokošu karstumu nav spējīgs pat Sahāras tuksnesis. Arī šeit tāpat kā citos tuksnešos ir sastopama mirāža, taču, ja mirāžu var izskaidrot zinātniski, citas Nāves ielejai raksturīgās parādības nav tik vienkārši izprotamas. Tur ir atrastas vairākas anomālās zonas, kur mērinstrumenti uzrāda pastiprinātu magnētisko starojumu, bez tam Nāves ielejā atrodas slavenie staigājošie akmeņi.
Lieli, pat 320 kg smagi laukakmeņi nereti veic pat 3 km garu ceļu. Tie pārvietojas bez cilvēka līdzdalības. Neviens šos akmeņus nebīda - ne ar rokām, ne ar domu spēku. Speciālisti ir uzstādījuši novērošanas kameras, lai pārliecinātos, ka akmeņiem neviens no malas nepalīdz. Lai izslēgtu ar NLO apsēstu ļaužu līdzdalību noslēpumainajos akmeņu staigājumos, tika pieaicināti pat eksperti kriminālisti, kuri arī izslēdza varbūtību, ka Nāves ielejā uzdarbotos kāds blēdis. Tomēr pētījumi nav nopietni ņemami kaut vai tāpēc, ka pagaidām vēl neviens cilvēks nav pieķēris kādu no akmeņiem kustībā. Visi zina, ka akmeņi pārvietojas, bet, lai cik ekspedīcijas sēdētu tuksnesī, mēģinot pieķert kādu akmeni kustoties, nevienam tas nav izdevies. Tiek uzskatīts, ka akmeņi pārvietojas tikai naktī - tumsas aizsegā. Tomēr blēžu darbību gandrīz viennozīmīgi var izslēgt - uz zemes ir redzamas tikai pašu akmeņu pēdas - šaura, nepārtraukta līnija, kas veidojas, akmeņiem slīdot pa tuksneša virsmu. Dažas līnijas ir pilnīgi taisnas, citas toties lokveida.
Zinātnieki cenšas pierādīt, ka akmeņus pārvieto vējš. Viņi uzskata, ka akmeņi no apakšas apraso, veido dubļus un uz šāda dubļu spilvena zaudē saķēri ar
virsmu - tad vējš tos var viegli pārvietot. Taču šai hipotēzei pretī runā fakts, ka pārvietošanās pēdas nereti ir lokveida, kā arī tas, ka mitro dubļu nepietiktu trīs kilometrus garam ceļam. Arī lietus Nāves ielejā ir diezgan reta parādība, un akmeņu pārvietošanās nav nekā saistīta ar lietus sezonu - tie staigā arī sausā laikā. Citi speciālisti uzskata, ka akmeņiem pārvietoties palīdz plāna ledus kārtiņa, kas veidojas uz akmeņiem aukstajās nakts stundās. Tuksnešos, kā zināms, naktīs ir ļoti vēss, taču nelielajā Nāves ielejā temperatūra ļoti reti noslīd zem nulles. Tiesa, ja patiešām uz akmeņiem varētu veidoties ledus kārtiņa, tad vējam būtu pa spēkam tos izkustināt tāpēc, ka izžuvušā ezera virsma ir ļoti gluda.
Papildus šīm hipotēzēm tiek izteiktas domas, ka akmeņi pārvietojas magnētiskā vai tektoniskā vai pat gravitācijas spēka ietekmē. Šo ideju autori pamatojas uz to, ka tuksnesī ir novērotas anomālas magnētiskas zonas un ka akmeņi parasti kustas dienvidu-ziemeļu virzienā. Taču akmeņi kustas arī vietās, kur magnētiskā aktivitāte nav novērota, un ne visi akmeņi kustas dienvidu-ziemeļu virzienā. Tā dara tikai kādi 90% akmeņu, bet pārējie var izvēlēties jebkuru citu virzienu. Tektonisko spēku iedarbība ir maz ticama,
jo Nāves ielejas rajonā pēdējo simt gadu laikā nav novērota kaut cik vērā ņemama zemes dzīju aktivitāte. Gravitācijas spēku var izslēgt pilnībā, jo tuksneša ziemeļu mala ir nedaudz augstāka par dienvidu malu. Starpība ir tikai daži centimetri, taču tas ir pilnīgi pietiekams, var teikt pat nepārvarams, šķērslis. Teorētiski dažu centimetru šķērslis ir nepārvarams arī vējam. Ja akmeņi slīdētu no augstākas vietas uz zemāku, vēl varētu piekrist hipotēzei, ka tos pārvieto vējš, taču, kā zināms, akmeņi «rāpjas» no zemākās malas uz augstāko. Vējš nevar uzpūst 300 kg smagu akmeni kalnā - to saprot arī paši zinātnieki, tāpēc oficiāla versija par Nāves ielejas brīnumiem vēl nav izvirzīta un tuvākajā laikā droši vien netiks izvirzīta. Situācijas izpēte varētu pakustēties uz priekšu, ja kādu akmeni izdotos pieķert staigājam, taču, lai kā pūlētos zinātnieki, akmeņi ir viltīgāki.
Tagad zinātnieki izmanto globālās pozicionēšanas sistēmu (GPS), lai izveidotu precīzu Nāves ielejas karti un iezīmētu katra akmens atrašanās vietu un tā ceļu. Satelīti ir palīdzējuši radīt precīzu karti, taču tas vēl neatrisina Nāves ielejas mīklu. Šobrīd tiek novēroti 162 akmeņi, katram ir dots skanīgs sievietes vārds. Tiesa, ne visiem akmeņiem ir iespējams noteikt
to pārvietošanās ceļu. Daudzas pēdas izzūd lietus un vēja ietekmē. Oficiāli visgarākās pēdas aiz sevis ir saglabājis akmens, vārdā Diāna. Šī dāma ir veikusi 880 metrus ziemeļu virzienā.
Laikam akmeņi pa tuksnesi staigā jau sen - apkārtnes iedzīvotāji zina, ka maģiskos akmeņus nedrīkst aiztikt, uz tiem nedrīkst sēdēt, nerunājot nemaz par to, lai tos pārvietotu vai nestu prom. Tas var beigties ar nelaimi.