Pasaulē ir pieredzēti gadījumi, kad no debesīm līst nevis tīrs ūdens, bet gan sarkana, asinīm līdzīga viela vai citreiz pat vēl kas neparastāks.
Pirmais dokumentāli pieminētais tā saucamā asiņainā lietus gadījums datēts ar mūsu ēras 100. gadu. Sengrieķu vēsturnieks aprakstījis gadījumu, kad pēc kaujas starp grieķiem un ģermāņu ciltīm no debesīm lijis asiņains lietus. Viņš izskaidrojis šo notikumu ar to, ka nogalināto karavīru asinis iztvaikojušas un tad lietus veidā nonākušas atpakaļ uz zemes.
582. gadā asiņainais lietus lija pār Parīzi. Cilvēkus pārņēma panika, un, aizmirsuši par kaunu, viņi steigā rāva nost aptraipītās drēbes un puskaili metās meklēt patvērumu. Senos laikos krāsains lietus un citas parādības tika uztverti kā zīme no debesīm. Tas tika uzskatīts par brīdinājumu, un daudzi sektu dalībnieki pat devās pašnāvībā, lai izpirktu grēkus. Mācīti vīri, kuri skatījās uz lietām racionālāk, jau viduslaikos prata izskaidrot asiņainā lietus cēloņus,
kamēr baznīcas tēvi arvien stūrgalvīgi turpināja palikt pie sava viedokļa, ka asiņainais lietus ir brīdinājuma zīme grēciniekiem.
1571. gadā kārtējais precedents notika Holandē. Tur sarkanais lietus lija diennakti no vietas, gandrīz applūdinot veselu rajonu. Kad stihija bija pārgājusi, visa apkārtne bija nokrāsota sarkana. Koki vairs nebija zaļi, no lapām lēni tecēja sārtas, biezas lāses. Šis atgadījums cilvēkus tā satrieca, ka daudzi pameta savas mājas un pārcēlās dzīvot citur. Bieži asiņainais lietus parādījās Francijā, 1 744. gadā sarkanā viela lija no debesīm virs Dženovas. Tur tieši tobrīd norisinājās kāda kauja - karavīri to, protams, atkal uztvēra kā dievišķu zīmi, pārtrauca karu un metās bēgt.
1813. gadā Neapolē notika visspilgtāk aprakstītā asiņainā lietusgāze. Esot bijusi skaista, saulaina diena. Pēkšņi pamalē parādījies liels, tumšs mākonis. Tas tuvojies pilsētai. Kad tas bija pienācis tuvāk, pilsētas iedzīvotāji ieraudzījuši, ka mākonis ir nokaitēta tērauda krāsā - sarkans un draudīgs. Citi bēga no pilsētas, citi paslēpās mājās un aizvēra slēģus. Drīz mākonis aizklāja sauli - pilsētā kļuva tumšs kā naktī. Vējš pēkšņi norima, neilgu laiku gaisā turējās draudošs klusums. Tad sākās negaiss un no mākoņa krita sarkanas, biezas lāses. Daži ļaudis uzskatīja, ka tās ir asinis, bet citi domāja, ka no debesīm līst izkausēts tērauds - tik ļoti mākonis atgādināja nokaitētu metālu. Pēc divām stundām negaiss norima un mākonis izzuda.
Gadījumi ar sarkano lietu nav reti, daudz retāk krīt sarkans sniegs, taču pāris reižu cilvēces vēsturē ir fiksēts arī šāds brīnums. Tas gan nav nekas maģisks - zinātnieki jau sen ir atraduši izskaidrojumu šai parādībai. Sarkanais lietus ir vienīgi dabas fenomens. Spēcīgs vējš paceļ gaisā smalkus puteklīšus no kāda sarkana ieža. Augstu mākoņos puteklīši sajaucas ar tvaiku un lietus veidā nonāk atpakaļ uz zemes.
Līdzīgi veidojas arī parādības, kuras izskatās vēl brīnumaināk, - varžu lietus un zivju lietus. Arī šādus visai nelabvēlīgus laika apstākļus daba nereti uzsūta cilvēkiem. Amerikas kontinentā dzīvnieku nokrišņi nemaz nav tik liels retums. Daudzi ir pieredzējuši, ka viņu pagalmā nokrīt bars varžu vai zivtiņu, bet reiz kādā Japānas provincē no debesīm novēlās pat daži duči trīskilogramīgu samu. Pie visa vainīgs virpuļviesulis. Nav noslēpums, ka spēcīgs virpulis var pacelt un kādu brīdi panest cilvēku, liellopu, automobili un pat mājas jumtu. Tad saprotams, ka
vējam neradīs grūtības paraut gaisā bariņu varžu vai mazu zivteļu. Kad viesulis iet pāri, piemēram, dīķim, kas pilns ar vardēm, tas izsūc abiniekus no dīķa un paceļ diezgan augstu gaisā. Kad, pārvietojoties vairākus kilometrus uz priekšu, virpuļa spēks izzūd, viss, ko tas ir paspējis pa ceļam savākt, atkal nāk zemē. Visbrīnumainākais ir tas, ka vairumā gadījumu vardes un zivis paliek dzīvas pēc šāda galvu reibinoša ceļojuma. Šie dzīvnieciņi ir viegli, un to kauli ir salīdzinoši elastīgi. Ja varde nokrīt zālē vai uz mīkstas zemes, tai nekas nenotiek un, pēc kāda brīža nākusi pie sajēgas, tā aizlec tālāk.