Viens no visiespaidīgākajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem ir Lielais kanjons. Tas atrodas Kolorādo upes vidustecē Kolorādo plato Arizonas štata ziemeļaustrumu daļā ASV.
Kanjons ir dziļa upju ieleja ar ļoti stāvām nogāzēm un relatīvi šauru dibenu, ko parasti pilnīgi aizņem upes gultne. Daudzas straujas upes veido kanjonus. Tādu kanjonu daudzu gadsimtu laikā izveidojusi arī Kolorādo. Ģeologi uzskata, ka šis process ildzis 6-8 miljonus gadu. Sākotnēji Kolorādo tecēja līdzenumā, tad tektonisko procesu rezultātā Zemes garoza pacēlās un upe sāka iegrauzties plato, neatlaidīgi izskalojot iežus. Vispirms padevās mīkstākie kaļķakmeņi, pēc tam smilšakmens, tad upe aizgrauzās līdz granītam aizas dibenā. Cietāko slāņu izskalošana velkas daudz ilgāk. Šim procesam palīdzēja upes nestās smiltis un akmens masas. Tagad diennakts laikā upe pārnes līdz pusmiljonu tonnu smilšu, akmens un mālu, un tās ūdeņi ir sarkanīgā
krāsā. No tā arī upe ieguvusi savu nosaukumu. Colorado spāņu valodā nozīmē «krāsains». Kanjonu veidoja arī vēji, sniegs, lietus un temperatūras svārstības.
Lielā kanjona izmēri pārsteidz pat daudz pieredzējušus ceļotājus. Bez Lielā kanjona pastāv vēl arī daži mazie kanjoni, kas visi kopā veido sazarotu kanjonu, aizu un ieleju sistēmu vairāk nekā 500 km garumā. Centrālā daļa aizņem apmēram 365 km. Maksimālais kanjona dziļums - 1800 metri, platums- 8-30 km plato augšdaļā. Dziļumā tas sašaurinās, un upes platums ir no 1 km līdz pat 100-120 metriem. Kanjona dienvidu nogāze ir aptuveni par 900 metriem zemāka nekā ziemeļu nogāze.
Tekot cauri kanjonam, Kolorādo nes līdzi akmeņus, smiltis, oļus un mālus. Tie pastiprina ūdens graujošo darbību. Upes kritums uz 1 km ir 1,5 metri. Kolorādo ūdeni nedrīkst dzert. Tas ir duļķains un sarkanīgi brūns. Straumes ātrums kanjonā sasniedz 20 km stundā. Agrāk, kad augšpus kanjona nebija uzcelts dambis, straumes ātrums bija pat 30 km stundā.
Lielais kanjons vienmēr sajūsmina tūristus. Milzīgās platības, ko gadu simtos izgrauzis ūdens, aizņem simtiem kilometru. Tā stāvās sienas uz apakšu
sašaurinās. Nogāzes veido dažādas formas - piramīdas, torņus, tempļus, bastionus. Dīvainās klintis veido nogulumieži rožainos, rudos, brūnos, dzeltenos un sarkanos toņos, kas atkarībā no apgaismojuma pastāvīgi maina krāsu.
Lielo kanjonu eiropiešiem 1540. gadā atklāja spāņi Ernana Kortesa vadībā. Viņa ekspedīcija zelta meklējumos nonāca līdz kanjonam, taču lejā nolaisties nespēja un atgriezās atpakaļ. Lielā kanjona izpēte sākās tikai XIX gadsimta otrajā pusē. 1857. gadā noorganizēja ekspedīciju ar mērķi izbraukt Lielo kanjonu ar laivām. Taču ekspedīcijas dalībniekiem nācās visu ceļu veikt kājām, jo laivas sabojājās. 1869. gadā ekspedīcija majora Džona Pauela vadībā pirmo reizi veica ceļojumu pa kanjonu laivās. Pauels kanjonu iezīmēja kartē.
1908. gadā pēc ASV prezidenta Teodora Rūzvelta iniciatīvas Lielā kanjona teritoriju (2726 km2 ) pasludināja par nacionālo parku. Augu valsts kanjona nogāzēs nav īpaši bagāta, taču īpatnēja, jo tur aug gan ziemeļu, gan dienvidu floras pārstāvji - bērzi, apses, kadiķi, priedes, kaktusi, agaves, savvaļas vīnogas.
Klimats kanjonā un Kolorādo plato ir dažāds - aizu dziļumā saulē nokaitētu akmeņu vidū ir karstāks
nekā augšā. Tādēļ lejā dzīvo tuksneša faunas pārstāvji - ķirzakas, skorpioni, bet augstāk, kur vēsāks, - burun- duki, vāveres, lapsas, pumas.
Neatkārtojamā ainava ar šā akmens brīnuma daudzkrāsainām dažādu formu gigantiska izmēra klintīm uz visu mūžu iespiežas tūristu atmiņā.