Arī pie mums Latvijā ir diezgan daudz brīnumainu vietu. Kaut arī daudzi pieskaitītu Pokaiņus pie cilvēku roku darba, tas īsti neatbilst patiesībai. Mūsu senču rīcībā nonāca gandrīz gatavs dabas brīnums, ko viņi pēc tam pārveidoja savām vajadzībām. Zinātnieki pagaidām nav vienojušies par kādu noteiktu viedokli, kā un kad ir veidojušies Pokaiņi. Domājams, ka šī spēcīgā enerģētikas zona sākusi attīstīties jau pleistocēnā, t. i., pirms vairāk nekā miljons gadiem. Leduslaikmetam atkāpjoties, šo vietu apzināja mūsu gudrie senči. Viņi jau toreiz zināja, ka Pokaiņi ir grandiozs bioenerģētisks objekts. Tur atrodas liels, pagaidām nenoskaidrots enerģijas avots, ko citreiz dēvē par Dobeles meteorītu vai Dobeles anomāliju. Nav ticamu pierādījumu, ka zem Pokaiņiem patiešām būtu meteorīts, taču enerģija, kas izdalās no šīs vietas, ir gluži reāla un pat zinātniski pierādīta. XX gadsimta septiņdesmitajos gados gan ASV, gan Krievijā tika veikti planētas mikroviļņu
starojuma mērījumi no kosmosa. Šādi uz Zemes tika atklātas vairākas anomālas zonas, taču līdzīgas Pokaiņiem nav nekur. Skatoties kosmiskajos uzņēmumos, var redzēt, ka Latvijas teritorijā iezīmējas liels enerģētisks aplis ar diametru 340 km. Šā apļa centrs ir Pokaiņi. Tātad šī svētvieta izstaro enerģiju 170 km attālumā uz visām pusēm. Toreiz pētījumu rezultāti tika noslēpti, jo zinātnieki tos nespēja izskaidrot. Šo mīklu atminēt nevienam nav izdevies arī tagad, kad cilvēce jau ir sapratusi, ka Darvina idejas ir tikai neizdevusies hipotēze un ka Ņūtona fizika apraksta labi ja desmito daļu no Zemes norišu sakarībām.
Kā zināms, okultajā pasaulē sastopama dažādu jēdzienu un lielumu analoģija un daudzas lietas ir kā proporcionāla oriģinālā elementa samazināta vai palielināta kopija. Ļoti iespējams, ka šī ir tikai likumsakarība, kuru Ņūtona fizika neaplūko. Tā arī Pokaiņos mēs varam saskatīt daudzas analoģijas. Mikroviļņu enerģijas diska diametrs tātad ir 340 km - kas precīzi atbilst desmit reizes samazinātam Mēness diametram. Starojuma rādiuss ir 170 km jeb 108 angļu jūdzes. Te jāpiemin, ka angļu jūdze ir ļoti sena mērvienība un savu tagadējo nosaukumu tā ieguvusi
salīdzinoši jaunos laikos. Skaitlis 108 ir svētais Saules skaitlis. Pokaiņiem ir saistība arī ar planētu Marss. Viens no mīklainākajiem objektiem Pokaiņos ir dižā seja - tas ir daļēji dabisks, daļēji pārveidots objekts, kas precīzi attēlo cilvēka seju. Uz šīs sejas ar akmens krāvumiem ir attēloti galvenie cilvēka sejas enerģētiskie punkti, to starpā arī trešā acs. Pokaiņu seja ir 1000 reizes lielāka par parasta cilvēka seju. Bet uz Marsa virsmas ir attēlota seja, kas ir 10 reizes lielāka par Pokaiņu seju. Tas ir zinātniski apstiprināts fakts, ko nespētu noliegt pat NASA. Pokaiņu seja ir lielākais šāda veida objekts uz Zemes. Pārsteidzoši, ka abas sejas atrodas gandrīz vienādos platuma grādos, bez tam tās ir orientētas ziemeļu-dienvidu virzienā. Nejaušība ir izslēgta. Ticams, ka par vareno seju izveidi stāsta viens no indoeiropiešu senākajiem eposiem - Enuma Eliš. Tas ir radies apmēram 1600 gadus p.m.ē. Eposā aprakstīts, kā dievs Marduks radījis divus dievību pirmtēva Apsu attēlojumus - vienu uz zemes, otru debesīs. Uz zemes veidotais tēls atradies svētvietā, kas saukta par Ešarru. Interesanti, ka šar šumeru valodā apzīmē skaitli 3600 - tas atbilst Pokaiņu akmens krāvumu skaitam. Vārds Ešarra tulkojumā nozīmē «mītne daudziem» - tas būtu ļoti
atbilstošs nosaukums Pokaiņiem - senos laikos uz šejieni tik tiešām devās neskaitāms daudzums svētceļnieku grupu. Katra grupa nesa sev līdzi akmeni, ko atstāt Pokaiņos. Bez tam, iepazīstoties ar Pokaiņu apkārtni, tiešām rodas atziņa, ka šī svētvieta nav bijusi paredzēta šauram zintnieku lokam - Pokaiņos pie vairākiem svētajiem objektiem varētu satilpt pat desmitos tūkstošos mērāms pūlis.
Saistības ar debesu ķermeņiem liek domāt, ka Pokaiņi ir vienreizēja dabiska observatorija, kas ir radusies jau Saules sistēmas veidošanās laikā. Vēlāk cilvēki ir atklājuši šīs sakritības un pielikuši milzīgu darbu, lai no «tīrradņa» izveidotu spēcīgu svētvietu, kurā būtu iespējams šo lielo dabisko enerģiju vadīt un izmantot noteiktām vajadzībām. Mūsu senči patiesi ir ieguldījuši milzīgu darbu, lai izveidotu Pokaiņus par globālas nozīmes svētvietu. Tādi «būvdarbi», kas ir veikti šeit, būtu grūti realizējami pat ar mūsdienu tehniku. Pokaiņos ir izraktas vairākas ielejas, uzbērti vairāki kalni. Tas ir darīts tik profesionāli, ka atšķirību ir ļoti grūti samanīt. Tiek uzskatīts, ka senie zintnieki ir centušies izmainīt Pokaiņu apvidus reljefu, lai pastiprinātu tur esošo enerģiju un radītu konstrukcijas, ar kuru palīdzību šo
enerģiju varētu sistematizēt un vadīt. Šeit vērojama analoģija ar Kailasa sistēmu Tibetā. Arī tur ir atrodami spoguļkalni, kas sākumā šķiet kā dabas radīti, bet patiesībā ir cilvēku apstrādāti, t.i., izveidoti kādai specifiskai vajadzībai, par pamatu ņemot dabisku kalnu. Pokaiņi saistīti arī ar citām svētvietām Latvijā un pasaulē. Uz 23°06' austrumu garuma atrodas gan Pokaiņi, gan divi Apollona un viens Asklēpija templis Grieķijā.
Arī augu valsts Pokaiņos ir ļoti īpatnēja. Interesanti, ka sēnes un ogas Pokaiņos nogatavojas ātrāk nekā citviet Latvijā. Šeit aug ozoli, kuriem līdzīgus neatrast nekur - no tālienes tie izskatās pēc priedēm - tiem nav raksturīgā ozola zaru vainaga. Kā zināms, ozoli mīl augt uz āderēm. Šo pazemes enerģētikas avotu Pokaiņos ir papilnam. Vairums no akmens krāvumiem arī novietoti uz āderu krustpunktiem. Pokaiņos ir gandrīz viss, kas vajadzīgs zintniekam, - te sastopami gandrīz visi svarīgākie ārstniecības augi, neskatoties uz to, ka augsne šeit ir diezgan skopa.
To, ka Latvijā dzīvo daudzi spēcīgi zintnieki un dziedinātāji, zināja visā pasaulē. Pie mūsu senčiem palīdzību meklēja senie indieši, grieķi, romieši un pat arābi. Brēmenes Ādams 1075. gadā par Latviju
rakstīja sekojošo: «visas mājas ir pilnas pareģu un zintnieku, no visas pasaules šeit meklē atbildes, visvairāk no Spānijas un Grieķijas». Daudzu tautu rakstos ir runāts par kādu ziemeļu zemi, kurā dzīvojuši gudri un laimīgi cilvēki. Ir norādes arī uz svētceļojumiem, kādi notikuši uz Pokaiņiem. Tāpēc ir pamats domāt, ka šīs teikas un nostāsti runā tieši par mūsu diženo svētvietu. Zinātnieki uzskata, ka latviešu valoda ir visvecākā dzīvā indoeiropiešu valoda pasaulē. Ar vairākiem tūkstošiem gadu mērāms arī svarīgākais tautas piemineklis - dainas. Lielākā daļa šo sacerējumu vēl nav atšifrēta, taču eksperti daudzās tautasdziesmās un teikās ir saskatījuši analoģijas ar Pokaiņiem.
Arī Pokaiņu vārda vēsture ir miglā tīta. Iespējams, ka tas ir cēlies no somugru valodas vārda pūha, kas nozīmē «svēts». Tikpat labi šis vārds varētu būt radies no latīņu poculum, kas apzīmē kausu. Pokaiņos ir vairākas ieplakas, kuras sauc par kausiem. Nav izslēgts, ka «Pokaiņi» ir analogs latviešu vārdam «poga». Pogas (apļa) forma ir svēta. Šeit var vilkt paralēles arī ar 340 km lielo apli, kura centrs ir Pokaiņi. Visbeidzot, daži saista Pokaiņu vārdu ar senprūšu aizkapa dieva Pekola jeb mums labāk
pazīstamā Pakola tēlu. Aizdomāties liek arī tas, ka tikai vienā latvju teikā ir minēts Pokaiņu vārds - visos citos sacerējumos, kuros aprakstīta šī svētvieta, tās jēdziens ietverts šifrēti. Iespējams, ka agrāk Pokaiņi ir saukušies citādi, tomēr tas ir tikai minējums.
Pētot Latvijas vēsturi, var noskaidrot, ka Pokaiņos ir bijuši vairāki uzplaukuma un pagrimuma periodi. Bija laiki, kad svētvietā saimniekoja gudri zintnieki, kas spēja palīdzēt gandrīz jebkuram cilvēkam. Viņi deva padomus un ārstēja. Tomēr medicīna bija tikai viena neliela viņu zināšanu daļa. Zintnieki šeit nodarbojās ar kosmosa izpēti, veica rituālus un pat ietekmēja klimatu diezgan lielā apkārtnē. Tagad vairums šo zināšanu ir zudis, jo zintnieki nodeva savas gudrības galvenokārt mutvārdu formā. Vienīgās pierakstītās latvju garamantas ir dainas un teikas, bet jāpaiet vēl kādam laikam, līdz gudrības, kas tajās slēpjas, tiks atšifrētas. Tomēr Pokaiņi kā dabiska enerģijas zona turpina darboties un ietekmēt tos, kas nonāk saskarsmē ar šo vietu. Tā nav nejaušība, ka Dobelē ap Pokaiņiem gadā ir vairāk saulainu dienu nekā citur tuvējā apkārtnē. Dažkārt var novērot, kā biezi mākoņi burtiski apiet šo vietu un drūzmējas ap tuvējiem kalniem, netiekot ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Lai gan daži cilvēki atzīmē, ka Pokaiņu tuvumā jūt nepatīkamas sajūtas, vairums šeit atrod harmoniju un izdziedināšanos. Pokaiņos ir jūtama spēcīga pozitīva enerģija, ko, tāpat kā jebkuru citu spēku, ir jāprot apzināt un pielietot. Ja cilvēks uz šejieni dodas skeptiski noskaņots, visticamāk, viņš iegūs nepatīkamas sajūtas.
Pokaiņi tik tiešām ir unikāla pa pusei dabiska, pa pusei cilvēku veidota svētvieta, tāpēc ir grūti apzināt zaudējumus, kas radušies pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē, kad vandaļi sabojāja vairākus akmens krāvumus un izcirta kokus tur, kur to nevajadzēja darīt. Dīvainā kārtā Pokaiņi ir pārdzīvojuši gan brutālo kristietības ieviešanu, gan drūmos padomju gadus. To var izskaidrot tā, ka ap XII gadsimtu, kad Latvijas teritorijā sākās vardarbīga iedzīvotāju pievēršana kristietībai, vairums cilvēku par Pokaiņiem vairs neko nezināja, bet tie, kuri zināja, cieta klusu, lai neizsauktu uz sevi raganu medības. Okupācijas gados arī Pokaiņi saglabājās salīdzinoši neskarti, jo reģions ir ļoti neauglīgs un kalnainais apvidus nav derīgs nevienam tautsaimniecības veidam. Šķiet, ka mūsu dienās, kad cilvēki atkal atgūst zināšanas par mūsu senču vērtībām un iemācās atšķirt pareizu garīgās pilnveidošanās ceļu no melīga, Pokaiņos varētu sākties jauns uzplaukums.
Iesakām izlasīt
E. Muldašova - medicīnas zinātņu doktora, profesora, pasaulslavena acu ķirurga grāmata ir neparasta. Tā absolūti jaunā pavērsienā stāsta par to, kā uz Zemes radies cilvēks, kāpēc ir gājušas bojā senās augsti attīstītās civilizācijas, kā veidojies gandrīz vai neaptveramais dabas fenomens - somati un cilvēces genofonds, kura uzdevums ir nodrošināt cilvēces atdzimšanu uz Zemes.
Dievu_ pilsētas meklējumos
Seno cilvēku treģiikais vēstījums AVOTS
Šajā grāmatā aizraujošā valodā stāstīts par dziļi zinātniskām globālām filozofiskām problēmām, kas ir ļoti nozīmīgas mūsdienu civilizācijas izdzīvošanai un garīgai atdzimšanai.
ERUDĪTAM
ATKLĀJUMI IZGUDROJUMI PIEŅĒMUMI MĪKLAS
Tiem, kuri domā, ka viss labais un ievērojamais ir izgudrots tikai 18.-19. gadsimtā, nāksies vilties - tas nebūt nav tā. Šajā grāmatā stāstīts par daudziem pārsteidzošiem atklājumiem, kas notikuši ļoti senā pagātnē.
Izdevniecības «Avots» grāmatas var iegādāties Puškina ielā 1 a, tālrunis 7212612 e-pasts: avots@apollo.lv ww w. va rdnicas.lv
Redaktore Indra Andersone Korektore Ilze Ancāne Datormaketētāja Nadežda Bespajčikova
Reģistrācijas apl. Nr. 000330791. Formāts 70X100/32 Izdevniecība «Avots» SIA, Puškina ielā 1a, Rīgā, LV-1050. Iespiesta un iesieta SIA «Valmieras tipogrāfija Lapa», A. Upīša ielā 7, Valmierā, LV-4201.
Zinamais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā. - R.:
Avots, 220 Ipp.
Uz mūsu planētas ir daudz ievērojamu vietu ar neatkārtojamu dabas ainavu, brīnišķīgiem dabas veidojumiem un neparastām dabas parādībām, ko sauc par dabas fenomenu (smilšakmens tilts, ugunskalni, mēness varavīksne, asiņainais lietus u. c.).
Lai gan daudzi no šiem dabas šedevriem atrodas mežonīgos un grūti pieejamos apvidos, tomēr tie ir atklāti un izpētīti, un par tiem var lasīt arī šajā grāmatā.
Grāmata paredzēta plašam lasītāju lokam - skolēniem, studentiem un visiem tiem, kam interesē dabā notiekošie procesi, kas veido mūsu planētas reljefu.