Himalaji ir augstākākalnu sistēma pasaulē, kas atdala Centrālās Āzijas tuksnesi no Dienvidāzijas tropiskajiem apgabaliem. Kalnu sistēma aizņem teritoriju 2500 km garumā un 180-400 km platumā. Visa masīva kopplatība ir 5900 km2 . Himalaji atrodas Mjanmas, Indijas, Nepālas, Butānas, Ķīnas (Tibeta), Pakistānas, Tadžikistānas un Afganistānas teritorijā. Himalajos sākas 19 lielas upes, to skaitā Inda, Ganga, Bramaputra. Pasaulē ir arī garākas kalnu grēdas, taču diženumā ar Himalaju kalniem nespēj sacensties neviena. Vairāk nekā 30 Himalaju virsotnes pārsniedz 7600 metru augstumu, bet 14 no tām ir augstākas par 8000 metriem. Ne jau bez iemesla Himalajus sauc par Pasaules jumtu. Dodoties no dienvidiem ziemeļu virzienā, virsotņu augstums palielinās. Vispirms jāpārvar Priekšhimalaji jeb Sivaliks (augstums 900-1200 metri). Šie kalni pārklāti ar bieziem tropiskiem mežiem. Tad seko Mazie Himalaji jeb Mahabharata. Šeit klinšainās virsotnes sasniedz jau
3500-4500 metrus. Aiz Mazajiem Himalajiem ceļinieks nokļūst tektoniskās ielejās, aiz kurām sākas Lielie Himalaji, kuru vidējais augstums ir 6000 metru. Klinšainie kalni pārklāti ar sniegiem un ledājiem. No tā arī nosaukums - Himalaji sanskritā nozīmē «Sniegāju mājoklis».
Himalaju priekškalnēs var novērot daudzveidīgu veģetāciju atkarībā no augstuma virs jūras līmeņa. Līdz 1200 metriem aug mūžzaļie tropu meži, 1200- 2200 metru augstumā - mūžzaļie platlapju meži. Tad mērenās joslas meži - bērzi, kļavas, priedes, egles. Sniega josla sākas aptuveni 5500 metru augstumā. Pēc ģeologu domām, šie gigantiskie kalni veidojušies sarežģītu ģeoloģisku procesu rezultātā pirms 200 miljoniem gadu. Process vēl nav beidzies, un kalnu veidošanās vēl turpinās. Himalaji katru gadu paaugstinās par 0,6 cm.
Himalaju kalnu grēdu sāka pētīt XVIII gadsimta vidū, kad angļi sastādīja savas kolonijas Indijas topogrāfisko karti. 1852. gadā uz Nepālas un Tibetas robežas atklāja nepazīstamu kalnu. Ar teodolīta palīdzību izdarīja mērījumus un aprēķināja kalna augstumu - 8848 metri. Tātad tas bija augstākais kalns pasaulē. Bezvārda virsotnei deva nosaukumu
par godu topogrāfiskā dienesta vadītājam pulkvedim Džordžam Everestam.
Bez šā angļu nosaukuma Everests virsotnei ir arī tibetiešu vārds - Džomolungma (dieviete - sniegu māte). Nepālā kalnu sauc par Sagarmathu.
Ilgus gadus Džomolungma palika neiekarota. Vispār Himalajus alpīnistiem ir grūti pieveikt. Tikai divus mēnešus gadā - aprīlī un maijā - laiks ir pieņemams kalnos kāpšanai. Ziemā kalnos valda stindzinošs aukstums, bet vasarā pūš spēcīgs vējš, puteņo un pastāv lavīnu briesmas.
Nepālas valdība līdz 1949. gadam aizliedza ārzemniekiem iebraukt valsts teritorijā. Tādēļ alpīnistiem nācās sturmēt Džomolungmu no Tibetas puses, kur nogāzes ir daudz stāvākas un bīstamākas. Visi mēģinājumi beidzās neveiksmīgi. Tikai 1953. gadā jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs un šerpa Tenzings Norgajs iekaroja šo pasaules augstāko virsotni. Pēc tam virsotnē vēl pabijuši 550 alpīnisti no 20 valstīm. 95 ir gājuši bojā.
Himalaju izpēte vēl nav beigusies un arī ne tik drīz beigsies. Tie ir ļoti grūti pieejami kalni. Itāļu zinātnieki un alpīnisti izmērījuši kalnus ar satelītu sistēmas palīdzību. Džomolungma pēc viņu mērīju
miem izrādījusies 8872 metrus augsta (24 metrus augstāka nekā angļu mērījumā), bet Čogori (augstākā virsotne Karakorumā - kalnu sistēma Centrālajā Āzijā uz ziemeļrietumiem no Himalajiem, otrā augstākā kalnu sistēma pasaulē) augstums ir 8616 metri - par 5 metriem vairāk, nekā iepriekš domāts.