Dienvidķīnā Guansr provincē Lidzjanas upes krastā atrodas neparasti kalni. Tie ir ap 100 metrus augstas stāvas klintis, kuru virsotnes ir nolaideni noapaļotas. Guiliņas kalni sastāv no kaļķakmens iežiem un radušies karsta procesa rezultātā.. Kādreiz šo teritoriju aizņēma sena jūra, kuras dibenā pamazām uzkrājās kaļķakmens iežu slāņi. Tad, paceļoties virszemē, slāņi ieplaisāja. Plaisas un spraugas padziļināja lieti un upju ūdeņi. Tā izveidojās Guiliņas koniskie kalni, kuri sastāvēja no ūdensizturīgākiem iežiem. Vairāku kilometru garumā pārsteidz maigi noapaļotās virsotņu formas, kuras sedz zilgana migliņa. Ja vēl piebilst, ka kalni apauguši ar magonēm, orhidejām, sīkiem krūmiņiem, lauriem un mazām priedītēm, tad lieki teikt, ka skats ir brīnišķīgs. Daudzos kalnos ūdeņi izskalojuši sarežģītus tuneļus, pārejas, gaiteņus, lielas un mazas zāles. Šur tur tek pazemes strautiņi. Viena no skaistākajām ir Ludijaņa zāle jeb Niedru flautas ala, kas 250 metrus iedziļinās
kalnā. No arkām un sienām nokarājas simtiem smalku stalaktītu, kas atgādina stabules. Pie alas izejas aug niedres, no kurām agrāk taisīja flautas.
Tikai no 1973. gada ārzemju tūristiem tika atļauts priecēt acis, aplūkojot Guiliņas brīnumus. Neskatoties uz to, ka Guiliņa atrodas 1700 km no Pekinas un 1300 km no Šanhajas, gribētāju nokļūt šajā brīnumainajā parkā netrūkst.