Bet kas gan mežu dumbros
Uz savām acīm var vai ausīm paļauties?
No klinšu kraujumiem un dobjām alu dzīlēm,
No biezo lapu juceklīgās čalas,
No zaru krakstoņas un putnu tālām klaigām
Tik maldīga skan atbalss.
Džoana Beilija
Tiklab bailes, kā apdomība pamudināja Hetiju pārtraukt airēšanu, kad viņa saprata, ka vajātāji vairs nezina, uz kuru pusi doties. Viņa palika turpat, līdz šķirsts, kā jau minējām iepriekšējā nodaļā, apstājās nometnes tuvumā. Pēc tam viņa atkal ķērās pie aira un piesardzīgiem vēzieniem īrās uz rietumu krastu. Taču, gribēdama izvairīties no vajātājiem, kuri, kā Hetija pareizi apjauta, drīzumā brauks gar šo krastu, viņa sagrieza laivu tik daudz uz ziemeļiem, lai tā piestātu pie zemesraga, kas iesniedzās ezerā nepilnu līgu no iztekas. Meiteni vadīja ne tikai vēlēšanās izbēgt no sekotājiem. Lai cik mazprātīga bija Hetija Hatere, viņai netrūka instinktīvas piesardzības, kas parasti piemīt garā vājiem cilvēkiem. Viņa tīri labi apzinājās, ka jārīkojas tā, lai irokēzi nedabūtu laivu; un, sīki pazīdama ezeru, viņa atskārta, kā šo svarīgo uzdevumu visērtāk apvienot ar pašas nodomu. Minētais rags rietumu krastā bija tuvākā zemesmēle, no kuras varētu palaist laivu, ka tā, dienvidu vēja dzīta, iepeldētu ezerā un, ļoti iespējams, pat sasniegtu cietoksni, kas atradās augšpusē, gandrīz vienā līnijā ar pūsmas virzienu. Tieši tāds bija Hetijas nolūks. Viņa izkāpa raga smilšainajā smailē zem pārkarena ozola, apņēmusies atgrūst laivu no krasta, lai tā dreifētu augšup uz tēva savrupo mājokli. No kritušiem kokiem, kas dažkārt peldēja pa ezeru, viņa zināja, ka pret ausmu vējš parasti mainās; ja laiva aizpeldētu garām cietoksnim, tā droši vien nesasniegtu ezera ziemeļgalu — vējš grozītos un Zvērkāvis, kas, protams, no rīta pamatīgi aplūkotu ar tālskati ūdens virsmu un mežainos krastus, varētu atgūt zaudēto.
Kamēr meitene nokjuva līdz ragam, pagāja vesela stunda, jo attālums bija prāvs un tumsa bieza. Izkāpusi smilšainajā sērē, viņa tūlīt dzīrās palaist laivu tā, kā iepriekš minējām. Viņā taisījās to atgrūst no krasta, kad izdzirdēja klusas balsis, kas likās skanam starp kokiem aizmugurē. Šo negaidīto briesmu iztrūcināta, Hetija gribēja lēkt laivā un bēgt, bet tad viņai šķita, ka pazinusi Džūditas melodisko balsi. Viņa saliecās uz priekšu, lai labāk ieklausītos, un pārliecinājās, ka balsis skan ūdens pusē dienvidos; Hetija saprata: šķirsts peldēja šurp tik tuvu gar rietumu krastu, ka, jādomā, apbrauks šo ragu divdesmit jardu atstatumā no vietas, kur viņa stāvēja. Hetija neko vairāk nevarēja vēlēties; laiva iešāvās ezerā, atstadama savu bijušo airētāju vienu šaurajā sērē.
Veikusi šo pašaizliedzīgo darbu, Hetija tomēr negāja projām. Krūmu un pārkārušos koku lapotne viņu apslēptu pat dienas gaismā, bet šinī tumsā bija pilnīgi neiespējams no dažu pēdu atstatuma kaut ko izšķirt šādās ēnās. Turklāt aizbēgt varēja pavisam viegli, jo vajadzēja paspert tikai divdesmit soļu, lai pilnīgi ienirtu mežā. Hetija palika stāvam un satraukti gaidīja gala iznākumu, nolēmusi pievērst braucēju uzmanību laivai, ja viņi to neieraudzītu. Šķirsts tuvojās ar uzvilktu buru; Zvērkāvis un Džūdita stāvēja priekšgalā, delavērs — pie stūres. Cerēdami notvert bēgli, viņi, kā šķita, lejpuses līcī bija piebraukuši pārak tuvu pie krasta. Pēc brīža Hetija skaidri dzirdēja, ka Zvērkāvis lika biedram mainīt virzienu, lai tiktu garām ragam.
— Griez priekšgalu nostāki no skrasta, delavēr, — Zvērkāvis sacīja jau trešo reizi. Lai saprastu arī skaistā ceļabiedre, viņš runāja angliski. — Griez vēl nostāki no skrasta. Mēs esam iebraukuši līcī, un jāskatās, ka masts neieķeras kokos. Džūdit, re, kur laiva!
Pēdējos vārdus Zvērkāvis sacija ar lielu nopietnību, un tie vēl nebija izskanējuši, kad viņa roka satvēra šauteni. Bet attapīgās meitenes prātā uzausa pareiza doma, un viņa tūlīt pateica biedram, ka šī būšot laiva, ar kuru bēgusi māsa.
— Turi platdibeni taisni, delavēr, stūrē tikpatās taisni, kā tava lode lido uz briedi! Tā … nu ir rokā.
Laivu satvēra un nekavējoties piesēja pie šķirsta sāniem. Nākamajā brīdī nolaida buru un šķirstu ar airu palīdzību apstādināja.
— Hetij! — Džūdita iesaucās. Viņas balss izpauda rūpes un mīlestību. — Vai tu mani dzirdi, māsiņ? Dieva dēļ, atbildi, es gribu dzirdēt tavu balsi! Hetij! Mīļā Hetij!
— Esmu šeit, Džūdit… šeit, krastā. Ir veltīgi dzīties man pakaļ — es paslēpšos mežā.
— Ai, Hetij, apdomā, ko dari! Liec vērā, ka tuvojas pusnakts un mežs pilns ar zvēriem un indiāņiem!
— Ne vieni, ne otri neaiztiks plānprātīgu nabaga meiteni, Džūdit. Es eju palīdzēt tēvam un nabaga Nerimšam, kurus mocīs un nogalinās, ja neviens nerūpēsies par viņiem.
— Mēs visi rūpējamies viņu dēļ. Domājam rītdien ievadīt sarunas par viņu izpirkšanu. Tāpēc griezies atpakaj, māsiņ! Paļaujies uz mums, mēs esam gudrāki par tevi un tēva labā darīsim visu, kas vien mūsu spēkos.
— Es zinu, ka tava galva gaišāka par manējo, Džūdit. Protams, manējā ir gaužām grūta, tomēr man jāiet pie tēva un nabaga Nerimšas. Uzturies, māsiņ, ar Zvērkāvi cietoksnī un atstāj mani dieva rokā.
— Dievs, Hetij, sarga visus cietoksnī un krastā — tēvu un mūs, un ir grēks šaubīties par viņa žēlastību. Tumsā taču nevari neko iesākt; tu apmaldīsies mežā un nomirsi bada nāvē.
— Tas nenotiks ar bērnu, kas dodas glābt savu tēvu, māsiņ; dievs to nepieļaus. Man jāatrod mežoņi.
— Griezies atpakaļ, paliec vēl šonakt pie mums; no rīta mēs tevi izcelsim krastā, un tad varēsi rīkoties pēc sava prāta.
— Tā tu runā, Džūdit, un domā, bet nedarīsi. Tava sirds iedrebēsies, un acu priekšā rēgosies tomahauki un skalpējamie dunči. Turklāt man ir kas sakāms indiāņu virsaitim, un šie vārdi atbilst visām mūsu vēlmēm; un es baiļojos, ka tos aizmirsīšu, ja nepateikšu viņam tūlīt. Tu redzēsi, ka viņš atsvabinās tēvu, kolīdz izdzirdēs tos!
— Nabaga Hetij! Ko tu vari sacīt nežēlīgam mežonim, lai pamudinātu viņu atkāpties no sava asiņainā nodoma?
— Vārdus, kas viņu nobiedēs, tā ka viņš atbrīvos tēvu, — vientiesīgā meitene pārliecināti atbildēja. — Gari jau redzēsi, māsiņ; gan jau redzēsi, virsaitis uzreiz paklausīs kā rātns bērns.
— Hetij, vai jūs man nepastāstītu, ko taisāties teikt? — Zvērkāvis jautāja. — Es labi pazīstu mežoņus un varu cik necik spriest par to, kādi vārdi spēj ietekmēt viņu asinskāro dabu.
— Nu labi, — Hetija atbildēja klusinātā, noslēpumainā balsī, ko šķirstinieki, būdami tuvu pie raga, skaidri dzirdēja nakts rimtībā. — Labi, Zvērkāvi. Tā kā jūs liekaties krietns, godīgs jauneklis, jums izstāstīšu visu. Lai mežoņi mani pratina, cik grib, — neielaidīšos runās, kamēr nebūšu sastapusies vaigu vaigā ar galveno virsaiti; nē — neatbildēšu nevienam no tiem, tikai sacīšu, lai mani aizved pie visgudrākā vīra. Viņam teikšu, ka dievs nepiedod zādzības un slepkavības; ja tēvs un Nerimša gāja pēc irokēzu skalpiem, virsaitim jāatmaksā ļauns ar labu, jo tā pavēl bībeie, citādi viņš kritīs mūžīgā sodībā. Kad virsaitis izdzirdēs šos vārdus un sapratīs, ka tie patiesi — viņš katrā ziņā to sapratīs —, vai tad ilgi būs jāgaida, iekām viņš sūtīs tēvu, Nerimšu un mani uz ezermalu, kas pretī cietoksnim, teikdams, lai mēs visi trīs mierīgi staigājam savu ceļu?
So jautājumu Hetija uzdeva īstā uzvarētājas balsī; pēc tam vientiesīgā meitene nosmējās, iedomādama, cik lielu iespaidu viņas plāns atstājis uz klausītājiem. Zvērkāvi apstulbināja šis naivās plānprātības pierādījums; bet Džūdita pēkšņi aptvēra, kā atspēkot šo negudro nodomu, izmantojot jūtas, kas bija uz to pamudinājušas. Neatbildējusi uz jautājumu un smiekliem, viņa steidzīgi sauca māsu vārdā, it kā piepeši būtu iešāvies prātā kaut kas svarīgs. Šis sauciens tomēr palika bez atbildes.
Zaru brīkšķi un lapu čaboņa liecināja, ka Hetija atstājusi krastu un iet aizvien dziļāk mežā. Sekošana būtu veltīga, jo tumsā un blīvajā meža aizsegā bēgli nenotvertu; turklāt paši sekotāji kuru katru brīdi varētu krist ienaidnieku rokās. Pēc īsas un drūmas apspriedes buru uzvilka no jauna, un šķirsts ieturēja kursu uz savu parasto pietauvošanas vietu. Zvērkāvis klusībā priecājās par atgūto laivu un pārdomāja rītdienas plānus. Vējš pieņēmās, kolīdz platdibene sāka attālināties no raga, un pēc nepilnas stundas tā sasniedza cietoksni. Šeit viss bija tā, kā atstāts; lai iekļūtu celtnē, vajadzēja pretējā secībā atkārtot to pašu, kas darīts pirms aizbraukšanas. Tonakt Džūdita gulēja viena; asarām slacīdama spilvenu, viņa domāja par naivo, līdz šim neievēroto būtni, ar kuru kopā uzaugusi; vilkās mocīgas stundas, meiteni tirdīja rūgta nožēla, kam bija ne viens iemesls vien, un tikai pret rītu viņa aizmiegot iegrima nemaņā. Zvērkāvis un delavērs iekārtojās šķirstā, kur mēs atstāsim viņus spirdzināmies cieta miegā, kādu guļ godīgi, veselīgi un bezbailīgi cilvēki, un atgriezīsimies pie meitenes, kas palika mežā.
Atstājusi krastu, Hetija apņēmīgi devās mežā, juzdama nervozas bailes, ka viņai seko. Par laimi, no zemesraga varēja aiziet tikai vienā virzienā, un tas pats bija visla- bāks viņas nodoma īstenošanai. Zem koku zariem melnoja tāda akla tumsa, ka viņa tika uz priekšu ļoti lēnām un pēc pirmajiem jardiem gāja, kurp pagadījās. Taču apvidus reljefs Hetijai nejāva daudz nogriezties no līnijas, kurā viņa gribēja iet. Gan ezers, gan pakalna atgāzē norādīja pareizo ceļu. Divas stundas ši pašaizliedzīgā un vientiesīgā meitene spraucās cauri meža labirintam, lāgiem nokļūdama šaurajā sērē, kas stiepās gar ūdeni, lāgiem kumurodamās augšup pa stāvumu, kurš brīdināja, lai uz to pusi tālāk neiet, jo citādi viņa par deviņdesmit grādiem novērstos no vēlamā virziena. Hetijai bieži paslīdēja kāja, viņa daudzkārt krita, taču aizvien palika sveika un vesela; minētā laika sprīža beigās viņa bija tā piekususi, ka vairs nespēja turpināt ceļu. Vajadzēja atpūtas, un viņa sāka gatavot sev guļvietu tik noteikti un aukstasinīgi kā cilvēks, kam mūžameži neiedveš liekas bailes. Viņa zināja, ka apkārt klejo zvēri, tomēr tādi, kas uzbrūk cilvēkiem, bija reti, un bīstamas čūskas šeit nemita. To visu Hetijai bija stāstījis tēvs; un, ja viņas mazais prāts kaut ko uztvēra, tad uztvēra paļāvīgi — bez skepses, bez šaubīšanās. Hetiju šis cēlais vientulīgums drīzāk mierināja nekā biedēja; vairākums sieviešu šādos apstākļos nepavisam nedomātu par gulēšanu, bet viņa vāca lapas savai guļvietai tik vienaldzīgi, it kā taisītos doties pie miera zem tēva jumta.
Sadabūjuši pietiekami daudz sausu lapu, kas aizsargātu augumu no zemes mitruma, Hetija nometās ceļos un maigā, klusā balsī noskaitīja tēvreizi, pēc tam atlaidās lapās un kārtojās uz guļu. Meitenes tērps bija piemērots gadalaikam, tomēr diezgan silts katram parastam gadījumam; bet mežā vienmēr ir vēss, un šinī augstajā Amerikas novadā naktis dveš dzestrumu, tāpēc drēbes ir vairāk vajadzīgas, nekā šādos platuma grādos vasaru parasts zemākās vietās. Hetija bija to paredzējusi un paņēmusi līdzi rupju, biezu apmetni, kas viņai pilnīgi aizstāja segu. Pretēji māsai, kas tonakt ilgi palika nomodā, Hetija pēc brīža iemiga tik mierīgi, it kā viņu sargātu gādīgā māte, kas nesen bija aizgājusi mūžībā.
Stunda pēc stundas aizritēja dziļā mierā un saldā miegā. Hetijas liegās acis neatdarījās ne reizes, līdz ausmas- palsā gaisma, lauzdamās cauri koku galotnēm, krita uz viņas plakstiņiem un kopā ar vasaras rīta dzestrumu modināja gulētāju. Palaikam Hetija piecēlās, iekām pirmie saules stari skāra kalnu virsotnes, bet šoreiz miegs pēc tādas lielas piepūles bija tik ciets, ka parastais modinājums nelīdzēja. Meitene kaut ko murmināja pa miegiem, smaidīja mīļi kā bērns šūpulī, izstiepa roku uz priekšu, taču vēl snauda. Ar minēto neapzināto kustību plauksta uzgulās kādam siltam ķermenim. Nākamajā brīdī meiteni stipri sabikstīja sānos — šķita, kāds dzīvnieks gribēja ar purnu pavelt viņu tālāk, un tad, izrunādama vārdu «Džūdita», viņa atmodās. Pietrūkusies sēdus, meitene manīja, ka atlec nost kaut kas tumšs, steigā izspārdīdams lapas un brīkšķinādams kritušos zariņus. Atguvusies no pirmā apjukuma un pārsteiguma un labi ieskatījusies, Hetija ieraudzīja parastā Amerikas brūnā lāča mazuli, kas gāzelējās uz pakaļkājām un lūkojās šurp, it kā neuzdrīkstētos tuvoties pa otram lāgam. Hetija bija audzējusi lācēnus un sākumā gribēja traukties un saķert mazo zvērēnu, bet skaļa ņurdoņa brīdināja, cik bīstams šis nodoms. Dažus soļus atkāpusies, meitene aši apskatījās apkārt un tuvumā ieraudzīja lāču māti, kas gailošām acīm vēroja viņas kustības. Nesen bija nogāzies kāds caurs koks, kurā mājoja bites, un lāču māte un divi mazuļi mielojās ar gardo barību, kas nejauši kļuvusi sasniedzama, pie tam lācene modri sekoja ar acīm savam atklī- dušajam un pārgalvīgajam trešajam mazulim.
Cilvēka prāts neaptver dzinuļus, kas noteic dzīvnieku izturēšanos. Lāču māte palaikam saniknojas, ja tās mazulis šķiet iekļuvis briesmās, taču šoreiz tā neuzbruka meitenei. Pametusi medu, lācene tuvojās Hetijai, divdesmit pēdu attālumā no viņas apstājās, saslējās pakaļkājās, aizkaitināta ņurdēja un ļogājās, tomēr palika turpat. Par laimi, Hetija nebēga, kaut arī izjuta bailes. Tad lācene nolaidās uz četrām kājām, savāca kopā mazuļus un zīdīja tos. Hetija sajūsmā vēroja, ka šādu mātes gādību pauž dzīvnieks, kura maigumu cilvēki ne visai daudzina. Kad viens no lācēniem atstāja māti un sāka draiskulīgi lēkāt, viņai ļoti, ļoti gribējās saķert mazuli un padzīvoties ar to. Ņurdoņas brīdināta, viņa tomēr savaldījās un atteicās no šī bīstamā soļa. Atcerēdamās savu mērķi, viņa pagrieza dzīvniekiem muguru un uzņēma ceļu gar ezeru, kas vīdēja aiz kokiem. Hetija izbrīnījās, taču nenobijās, ka lāču ģimene seko, turēdamās mazā atstatumā aiz viņas. Dzīvnieki vēroja katru meitenes kustību, it kā tos būtu dziļi ieinteresējis viss, ko viņa dara.
Lāču mātes un tās muzuļu pavadībā meitene nogāja gandrīz jūdzi — trīsreiz lielāku attālumu, nekā bija veikusi tumsā tikpat ilgā laika sprīdī. Viņa sasniedza strautu, kurš, ierāvis dziju gultni, urdzēdams ietecēja ezerā un kura kraujie un augstie krasti bija apauguši kokiem. Šeit Hetija nomazgājās; padzērusies tīro kalna ūdeni, meitene devās tālāk spirgta un moža, pie tam neparastie biedri joprojām pavadīja viņu. Hetijas ceļš veda pa platu, gandrīz līmenisku terasi, kas pletās no paša krasta līdz slīpumam, kurš pacēlās, pāriedams otrā terasē — nesimetriska apveida plaknē. Šinī ielejas daļā atkalnes sāka veidot līdzenumu, kas atradās starp pauguriem dienvidos no ūdens klajuma. Redzot šo vietu, Hetija zināja, ka tuvojas nometnei. Arī lāči vēstīja par cilvēku klātumu. Paošņājusi gaisu, lāču māte vairs nesekoja, lai gan meitene atskatījās un aicināja to līdzi, mīļi mādama un runādama savā maigajā balsī. Pagriezusi galvu un pievērsusi acis nekustīgajiem dzīvniekiem, Hetija lēnām virzījās cauri krūmiem, kad piepeši kāds apstādināja viņu, viegli uzlikdams roku viņai uz pleca.
— Kur iesi? — glāsaina sievietes balss ieskanējās bažīgi un steidzīgi. — Indiānis … sarkans cilvēks … mežonis … ļauns karavīrs — tur!
Šis pēkšņais sveiciens meiteni nesatrauca vairāk kā plēsīgo meža iemītnieku klātiene. Tiesa, tas viņu mazliet pārsteidza. Hetija bija gatavojusies uz līdzīgu sastapšanos, turklāt viņu apturēja būtne, kura laikam gan biedēja mazāk par ikkatru citu, kas jebkad redzēta sarkanā cilvēka izskatā. Tā bija meitene, mazliet vecāka par Hetiju; viņai bija tikpat saulains smaids kā Džūditai vislīksmākajos brīžos; viņas balss skanēja kā melodija, valoda un izturēšanās pauda padevīgu maigumu, kas raksturīgs tās tautas sievietēm, kur viņas tiek uzskatītas par karavīru kalponēm. Skaista Amerikas iedzimtā nepavisam nav retums — kamēr viņa vēl nepazīst sievas un mātes grūtumus. Šinī ziņā šīs zemes pirmie saimnieki maz atšķīrās no saviem vairāk civilizētajiem pēcniekiem; daba piešķir sejas un stāva gleznumu, kas jaunu sievieti padara tik burvīgu, bet ko viņa tik ātri zaudē, un visvairāk viņu vītina mājas dzīves sūrums.
Meitene, kas tik piepeši bija apturējusi Hetiju, valkāja kokvilnas apmetni, kurš pilnīgi nosedza ķermeņa augšdaļu, zilas drānas brunči ar zeltainu apmali sniedzās tikai līdz ceļiem, kājās bija tādas pašas drēbes stilbsargi un briežādas mokasīni. Viņas mati garās, tumšās bizēs krita pār pleciem un muguru; celiņš virs zemās, gludās pieres vērta nopietnākas valšķīgās, izteiksmīgās acis. Viņas seja bija ovāla, vaibsti glezni, zobi balti un līdzeni, ap muti kavējas skumīgs maigums. Meitenes balss bija glāsaina kā nakts vēsmas nopūta, — raksturīga īpašība indiāņu sievietēm, taču viņa ar to izcēlās tik ļoti, ka guva vārdu Vah-ta-vah, kas nozīmē: «Klusu jel, klusu!»
īsos vārdos — šī bija Cingačguka līgava. Meitene bija pratusi izkliedēt savu nolaupītāju aizdomas, tā ka viņai ļāva klejot ap nometni. Šāda pielaidība saskanēja ar sar- kanādaiņu paradumu, turklāt tie labi zināja, ka varētu sekot meitenei pa pēdām, ja viņa bēgtu. Vēl jāatgādina, ka irokēzi, pareizāk, hūroni ir nenojauta viņas līgavaiņa tuvumu, un arī viņa pati nezināja par to.
Grūti pateikt, kura meitene šīs negaidītās sastapšanās brīdī izturējās mierīgāk — baltā vai sarkanādainā. Lai gan mazliet pārsteigta, Vahtavaha dzīrās runāt pirmā, daudz skaidrāk paredzēja sekas un daudz labāk izprata, kā tās novēršamas. Meitenei mazai esot, tēvs bija ilgi kalpojis par karavīru kolonijas valdībai. Vahtavaha bija nodzīvojusi vairākus gadus cietokšņu tuvumā un ielauzījusies angļu valodā, ko viņa runāja aprauti, kā jau viņas tautieši paraduši, tomēr raiti un — pretēji vairākumam indiāņu — labprāt.
— Kur iesi? — Vahtavaha pārjautāja, mīļi un pievilcīgi atsmaidījusi Hetijai. — Ļauns karavīrs — tur, labs karavīrs — tālu.
— Kā tevi sauc? — Hetija vaicāja naivi kā bērns.
— Vahtavaha. Es neesmu no mingiem … esmu laba delavēre… jengīzu26 draugs. Mings ļoti nežēlīgs, mīl skalpus asins dēļ … delavērs mīl goda dēļ. Nāc te, kur
neredz.
Vahtavaha veda savu biedri lejup uz ezeru, lai pārka- rcnie koki un krūmi viņas slēptu no varbūtēju vērotāju acīm. Meitenes apsēdās viena otrai līdzās uz kāda krituša koka ar galotni ūdenī.
— Kāpēc nāci šurp? — jaunā indiāniete strauji prasīja. — No kurienes nāci?
Hetija stāstīja vienkārši un patiesīgi. Viņa teica, kādā stāvoklī nokļuvis tēvs, viņa gribot tam palīdzēt un, ja iespējams, panakt ta atbrīvošanu.
— Kāpēc tavs tēvs naktī gāja uz mingu nometni? — indiāņu meitene vaicāja ar atklātību, kas bija rada Hetijas vajsirdibai. — Viņš zina … kara laiki, viņš nav puika . .. viņam bārda, viņš zina. .. irokēziem tomahauki, dunči, šautenes. Kāpēc viņš atnāca naktī, sagrāba aiz matiem mani un gribēja skalpēt delavēru meiteni?
— Tevi! — Hetija izsaucās, gandrīz paģībdama aiz šausmām. — Viņš saķēra tevi… gribēja skalpēt tevi?
— Kāpēc ne? Delavēra skalpu var pārdot tāpat kā minga skalpu. Gubernators neatšķir. Slikti, ka bālģīmis skalpē. Tas nav pēc viņa iedabas, tā labais Zvērkāvis man bieži sacījis.
— Vai pazīsti Zvērkāvi? — Hetija jautāja, nosarkdama priecīgā pārsteigumā, kas izgaisināja viņas drausmas. — Arī es viņu pazīstu. Viņš patlaban ir mūsu šķirstā kopā ar Džūditu un kādu delavēru, ko sauc par Lielo Čūsku, čūska ir gan skaists un drosmīgs karavīrs!
Indiāņu daiļavas vaigos iesitās nodevīgs sārtums, vēl tumšāks par krāsu, ko viņai bija piešķīrusi daba, un acis, melnas kā ogles, kļuva brīnum spridzīgas. Brīdinot pacēlusi pirkstu, Vahtavaha turpināja sarunu gandrīz čukstus, kaut viņas balss jau tā bija klusa un liega.
— Cingačguks! — delavēru meitene sacīja, šo skarbo vārdu izdvesdama tādām maigām rīkles skaņām, ka tās glāstīja dzirdi līdzīgi mūzikai. — Viņa tēvs Unkass — liels mohikāņu virsaitis, vienīgi vecais Tamenunds vēl lielāks! Vairāk karavīrs nekā padomdevējs pie ugunskura — nav tik sirms. Tu pazīsti Čūsku?
— Viņš piebiedrojās mums vakar vakarā un bija konā ar mani lielajā laivā divas vai trīs stundas, iekām atstaju to. Es baidos … Dvesma … — Hetija nevarēja izteikt savas jauniegūtās draudzenes vārdu indiāņu vaiodā, tāpēc bez kādām ceremonijām uzrunāja viņu, vadoties pēc Zvērkāvja sniegtā izskaidrojuma. — Es baidos, Dvesma, ka viņš nācis pēc skalpiem tāpat kā mans nabaga tēvs un Harijs Nerimša.
— Kāpēc lai nenāktu, ko? Cingačguks sarkans karavīrs, ļoti sarkans… skalpi dara viņam godu… viņš katrā ziņā tos dabūs.
— Tad viņš ir tikpat ļauns kā citi, — Hetija pārliecināti teica. — Dievs nepiedos arī sarkanajam cilvēkam to, ko nepiedod baltajam.
— Nav taisnība! — delavēru meitene dedzīgi attrauca, tik tikko neiekaisdama svētās dusmās. — Nav taisnība, es tev saku! Manito smaida un priecājas, kad jauns karavīrs no kara atgriežas ar diviem … desmit… simt skalpiem pie kārts! Cingačguka tēvs ņēmis skalpus, viņa vectēvs ņēmis skalpus — visi vecie virsaiši ņēmuši skalpus; un Cingačguks ņems tik daudz skalpu, cik varēs panest!
— Drausmi pat iedomāties, Dvesma, kāds tad būs viņa miegs naktīs! Neviens nevar cerēt, ka cietsirdību piedos.
— Nav cietsirdība… pilnīgi piedos! — Vahtavaha atsvieda, papurinādama galvu un piecirzdama kājiņu pie oļainās sēres. — Es tev saku, Čūska ir drosmīgs; šoreiz viņš aizies mājās ar četriem, nē, ar diviem skalpiem.
— Un tāds ir viņa nolūks šinī pusē? Vai patiešām viņš nācis šo gabalu pār kalniem un lejām, šķērsojis upes un ezerus, lai mocītu cilvēkus, darītu ļaunu?
Šis jautājums uzreiz apremdēja pusaizvainotās indiāņu daiļavas augošo spīvumu. Ieskolotie aizspriedumi pagaisa no viņas prāta, un domas ņēma maigāku un sievietei piedienīgāku virzienu. Viņa tramigi pameta acis apkārt, it kā baiļodamās, vai kāds nenoklausās, pēc tam domīgi pavērās savā uzmanīgajā sarunu biedrē un, izpaužot meite- nīgu koķetību, abām rokām aizsedza seju un ļāva vaļu dzidriem smiekliem, ko varētu saukt par mežu melodiju. Bailes, ka neizdzird irokēzi, tomēr darīja galu šim naivajam jūtu izpaudumam, un, atņēmusi rokas no sejas, impulsīvā būtne atkal domīgi vērās biedrē, it kā pētīdama, vai svešiniecei var uzticēt noslēpumu. Lai gan Hetijai trūka māsas izcilā skaistuma, daudzi domāja, ka sejā viņa vēl piemīlīgāka nekā Džūdita. Šinī sejā nebija neglītu vaibstu, kādi ir parasti garā vājiem cilvēkiem, un tanī jo skaidri atspoguļojās Hetijas vaļsirdība. Tiesa, labāks novērotājs pamanītu, ka lāgiem viņas skatiens kļūst apātisks; tas liecināja par mazprātību, tomēr šādas bezviltus acis drīzāk radīja simpātijas nekā citas jūtas. Viņa atstāja labu iespaidu uz Dvesmu; ļaudamās pēkšņam maiguma uzplūdam, tā apkampa Hetiju, un šīs jūtas bija vienlīdz kvēlas un patiesas.
— Tu laba, — jaunā indiāniete čukstēja, — tu laba, es zinu; Vahtavaha tik ilgi bija bez draudzenes … bez māsas… nebija neviena, kam stāstīt par savu sirdi. Tu Dvesmas draudzene, vai ne?
— Man vēl nekad nav bijis draudzenes, — Hetija sacīja, ar īstu sirsnību atbildēdama uz ciešajiem apkampieniem. — Man ir māsa, bet nav draudzenes. Džūdita mīl mani, un es mīlu Džūditu. Es tomēr vēlētos draudzeni. Ar visu sirdi būšu tava draudzene; man patīk tava balss un smaids, vienīgi nepatīk tavi vārdi par skalpiem …
— Nedomā vairs par tiem … nepiemini vairs skalpus! — Dvesma mierinot pārtrauca Hetiju. — Tu bālģīme, es sarkanādainā; mums katrai savi paradumi. Zvērkāvis un Cingačguks lieli draugi, un ādas krāsa viņiem nav viena. Dvesma un … kāds tavs vārds, skaistā bālģīme?
— Mani sauc par Hetiju, taču bībelē rakstīts «Estere».
— Kāda nozīme rakstam? Ne šāda, ne tāda. Vārdus nemaz nevajag rakstīt. Morāvijas brāļi gribēja mācīt Vah- tavahu rakstīt, bet viņa neļāva. Nav labi, ka delavēru meitene zina pārāk daudz — zina vairāk nekā daždien karavīrs; tas liels kauns. Mans vārds Vahtavaha — Dvesma, kā tu saki savā mēlē; sauc mani — Dvesma, es saukšu tevi — Hetija.
Sāds priekšsarunu iznākums apmierināja abas puses, un meitenes dalījās savos nodomos un cerībās. Hetija jaunajai draudzenei sīkāk pastāstīja par savu nolūku glābt tēvu; un biedrei, kura nepavisam nepētīja citu noslēpumus, Dvesma savukārt varēja uzticēt tās jūtas un gaidas, kam bija sakars ar viņas cilts jauno karavīru. Kaut gan abas jau bija izpaudušas par sevi diezgan daudz, saruna beidzās ar jautājumiem un atbildēm. Būdama attapīgāka par draudzeni, Dvesma ievaicājās pirmā. Apņēmusi Hetijai roku ap vidu, viņa pielieca galvu un šķelmīgi ieskatījās biedres sejā; Vahtavaha iesmējās, it kā likdama, lai viņas jautājumu nolasa no acīm, un pēc tam runāja skaidrāku valodu.
— Hetijai tēvs un brālis? — viņa vaicāja. — Kāpēc runāt tikai par tēvu un nerunāt par brāli?
— Man nav brāļa, Dvesma. Esot bijis, bet tas miris pirms daudziem gadiem un apglabāts ezerā, kur atdusas blakus mātei.
— Nav brāļa … ir jauns karavīrs; mīli viņu gandrīz tāpat kā tēvu … jā? Drosmīgs pēc izskata un ļoti skaists; var būt par virsaiti, ja tik labs, kā liekas.
— Grēks mīlēt kādu vīrieti tāpat, kā mīl tēvu, un es cenšos to nedarīt, Dvesma, — teica godīgā Hetija, kas savas jūtas neprata slēpt pat ar piedodamu izvairīgu atbildi, lai gan viņa ļoti kaunējās par tām. — Tomēr man dažbrīd šķiet, ka paļaušos ļaunumam, ja Nerimša tik bieži nāks uz ezeru. Man jāsaka tev patiesība, mīļā Dvesma, jo tu vaicāji, bet, ja to zinātu viņš, es pakristu un nomirtu inežā.
— Kāpēc viņš nejautā tev pats? Izskatās drosmīgs … kāpēc nav drosmīgs runāt? Jaunam karavīram jābildina jauna meitene. Jaunai meitenei nav jārunā pirmajai! To darīt kaunas arī mingu meitenes.
Šie vārdi bija teikti ar sašutumu un kvēlu degsmi, kāda pārņem jaunu, sparīgu sievieti, kam šķiet, ka apstrīd viņas dzimuma vissvarīgāko priekšrocību. Tie daudz neietekmēja mazprātīgo, bet taisnīgo Hetiju.
— Ko nejautā? — meitene strauji ievaicājās, stipri iztrūcināta. — Nejautā, vai es mīlu viņu tāpat kā tēvu? Ak! Es ceru, viņš nekad neuzdos man šādu jautājumu! Vajadzēs taču atbildēt, un tad būšu pagalam!
— Nē, nē … nepavisam nebūsi pagalam, — otra attrauca un neviļus iesmējās. — Nosarksi… sakaunēsies, bet tas ātri pāries. Pēc tam būsi tik laimīga kā vēl nekad. Jaunam karavīram jāteic jaunai meitenei, ka viņš to grib par sievu, citādi tā nemūžam nedzīvos viņa vigvamā.
— Nerimša negribēs mani precēt… neviens negribēs, Dvesma.
— Kā tu zini? Varbūt katrs vīrietis grib tevi precēt, un drīz mēle pateiks, ko jūt sirds. Kāpēc neviens negribēs tevi precēt?
— Es esot plānprātīga. To man bieži saka tēvs un dažreiz arī Džūdita — kad viņa sadusmojas. Tomēr mātei es ticu vēl vairāk; viņa to pateica vienu reizi un raudāja tik gauži, it kā viņas sirds lūztu vai pušu; tā es zinu, ka esmu plānprātīga.
Krietnu brīdi Vahtavaha klusēdama vērās naivajā, lēnīgajā meitenē, un indiāņu jaunava saprata visu. Bijība, maigums un līdzcietība reizē uzbangoja viņas krūtīs. Viņa pēkšņi uzcēlās un piedāvājās aizvest savu biedri uz tuvējo nometni. Dvesma vairs neizturējās piesardzīgi, jo bija stingri pārliecināta, ka neviens indiānis nedarīs ļaunu būtnei, kam Lielais Gars atņēmis pašu spēcīgāko ieroci — prātu. Šinī ziņā gandrīz visas pirmatnējās tautas ir līdzīgas cita citai. Vahtavaha zināja, ka daudzām ciltīm vājprātīgie un garīgi aprobežotie iedveš tādu kā reliģiozu bijību; nemācītais meža iemītnieks parādīja šiem cilvēkiem cieņu un godu, nevis nievas un nevērību, kāds ir viņu liktenis starp iedomīgākiem un vairāk izglītotiem ļaudīm.
Hetija bez bailēm un vilcināšanās gāja līdzi savai draudzenei. Mazprātīgā gribēja tikt nometnē; sava nodoma stiprināta, viņa nebažījās par sekām vairāk kā bied re, Kurai bija kļuvis zināms, kas sarga bālģīmju jaunavu. Abas lēnām virzījās gar krastu, kur mudžeklīgi auga pārkareni krūmi, un Hetija turpināja sarunu, uzdodama jautājumus, no kuriem otra atturējās, tiklīdz izdibināja, ka klaušinājusi garā vājo.
— Bet tu neesi mazprātīga, — Hetija sacīja, — un Čūska var tevi precēt.
— Dvesma ir gūstekne, un mingiem labas ausis. Nerunā par Cingačguku, kad viņi tuvumā! Apsoli to Dvesmai, mīļā Hetij.
— Zinu, zinu, — Hetija pusčukstus atbildēja, cenzdamās pierādīt draudzenei, ka saprot, cik svarīga piesardzība. — Zinu: Čūska un Zvērkāvis nodomājuši atsvabināt tevi; un tu negribi, ka izpaužu noslēpumu.
— Kā tu zini? — Dvesma strauji ievaicājās, uz mirkli sapīkdama, ka otra nemaz nav tik plānprātīga. — Kā tu zini? Labāk runā tikai par tēvu un Nerimšu! Šādu runu mingi sapratīs, citādu ne. Apsoli, ka nerunāsi, ko nesaproti.
— Bet es to saprotu, Dvesma; un tāpēc man jārunā par to. Zvērkāvis Džūditai visu izstāstīja manā klātbūtnē; tā kā neviens man neliedza klausīties, es visu dzirdēju — tāpat kā tēva un Nerimšas sarunu par skalpiem.
— Ļoti slikti, ka bālģīmji runā par skalpiem, un ļoti slikti, ka jaunas meitenes noklausās! Bet es zinu, Hetij, tu mīli Dvesmu; un, jo karstāk mīl, jo mazāk runā — tā parasts starp indiāņiem.
— Tā nemēdz darīt baltie; jo kvēlāk viņi kādu mīl, jo vairāk runā par to. Laikam aiz savas mazprātības es neaptveru, kāpēc starp sarkanajiem cilvēkiem ir savādāk.
— Zvērkāvis to sauc par iedabu. Vieniem iedaba — runāt, otriem iedaba — valdīt mēli. Čūska grib redzēt Dvesmu, tāpat kā Hetija grib redzēt Nerimšu. Laba meitene nekad nesaka draudzenes noslēpumus.
Hetija saprata šo mājienu un apsolīja delavēru meitenei, ka neko nebildīs par Cingačguka klātbūtni un viņa nāciena iemeslu.
— Varbūt viņam izdosies atbrīvot Dvesmu un arī Nerimšu, un tavu tēvu, — Vahtavaha glaimīgi un noslēpumaini čukstēja, kad abas jau bija piegājušas tik tuvu pie nometnes, ka dzirdēja čalojam sievietes, kas, domājams, veica savus parastos saimniecības darbus. — Iegaumē to, Hetij, un liec divus… divdesmit pirkstus pie mutes! Bez Čūskas draugus neatsvabināsi.
Vahtavaha bija atradusi īstos vārdus, kas liktu draudzenei piesardzīgi klusēt. Tēva un jaunā robežnieka atbrīvošana bija Hetijas lielais gala mērķis, kas tagad viņas prātā saistījās ar delavēra palīdzību. Naivi iesmējusies, viņa pamāja ar galvu un klusinātā balsī apsolījās stingri ievērot draudzenes vēlēšanos. Saņēmusi šādu atbildi, Dvesma vairs nekavējās un atklāti veda Hetiju uz irokēzu nometni.