Augstais dievs tas kungs
Ir savu baušļu galdiņos mums kalis:
Tev nebūs nokaut.
Sargies,
Viņa rokās ir atriebības taisnais šķēps,
kas celts
Pār tavu galvu, gatavs pārkāpēju sodīt.
Sekspirs. <rRičards III»
Indiāņu pulks, pie kura Dvesma pati pret savu gribu piederēja, nebija devies karot, jo citādi tanī neietilptu sievietes. Tā bija maza cilts daļa, kas medījusi un zvejojusi angļu novadā, kad. sākusies karadarbība. Šie irokēzi bija pārlaiduši ziemu un pavasari, vārda īstajā nozīmē dzīvodami uz ienaidnieka rēķina, un nodomājuši dot triecienu pirms aiziešanas. Šinī manevrā, kas viņus aizvedis tālu pretinieka teritorijā, izpaudās dziļa indiāņu gudrība. Kad bija ieradies ziņnesis un pavēstījis, ka angļu un franču starpā uzliesmojis karš, kurā noteikti iesaistīsies visas ciltis, kas pakļāvušās naidīgo pušu ietekmei, minētais irokēzu pulks bija apmeties pie Oneidas ezera, kas jūdzes piecdesmit tuvāk viņu pašu robežai nekā šī stāsta darbības vieta. Ja indiāņi būtu bēguši tieši uz Kanādu, viņiem pēdu no pēdas varētu dzīties pakaļ vajātāji; tāpēc virsaiši bija nolēmuši virzīties vēl dziļāk bīstamajā rajonā, cerēdami atkāpties pa pretinieka aizmuguri, kur šim baram nesekotu. Uz šādu viltību bija pamudinājusi sieviešu klātbūtne, jo tās nespētu izbēgt no vajātājiem. Ja lasītājs atcerēsies, cik plaši pletās Amerikas pirmmeži tanīs senajās dienās, viņš sapratīs, ka tur varēja slēpties mēnešiem ilgi pat vesela cilts. Ja ievēroja parasto piesardzību, tad mežā no ienaidnieka bija jābaidās mazāk nekā atklātā jūrā aktīvas karadarbības laikā.
šī bija pagaidu nometne — uz ātru roku ierīkots bivaks; tas zināmā mērā liecināja par attapību, kas piemīt ļaudīm, kuri savu dzīvi pavada šādos apstākļos. Nometnieki iztika ar vienu pašu ugunskuru, tas kurējās pie zaļa ozola saknēm; tādā siltā laikā uguns bija vajadzīga ēdiena gatavošanai vien. Ap šo «smaguma centru» bija izkaisītas piecpadsmit — divdesmit zemas būdiņas, kurās saimnieki salīda naktīs un kurās viņi varēja patverties no negaisa. Šīs būdiņas bija celtas, prasmīgi liekot kopā zarus, un vienveidīgi segtas ar mizu, kas noplēsta no kritušiem kokiem, kādu mūžamežā nav mazums visās trunējuma pakāpēs. Iedzīves tikpat kā nebija nekādas. Ugunskura tuvumā atradās gaužām vienkārši virtuves piederumi; pie būdiņām un to iekšienē redzēja dažus apģērba gabalus. Šautenes, pulvera ragi un ložu somas balstījās pret stumbriem vai karājās zemākajos zaros; šinīs pašos dabas darinātajos āķos bija uzkārti divi vai trīs briežu liemeņi.
Šis mazais ciems bija sačabināts bieza meža vidū, tāpēc no pirmā acu uzmetiena neatklājās viss; bet, ja labi ieskatījās, tad šinī tumšajā ainavā cita pēc citas vēl iznira būdiņas. Par vienīgo centru varēja uzlūkot ugunskuru; nebija laukumiņa, kur sapulcēties nometnes iemītniekiem; viss likās noslēpumains un viltības pilns kā paši saimnieki. Daži bērni tekalēja no būdiņas uz būdiņu, piešķirdami šai vietai mazliet idilliskuma. Lāgiem sieviešu klusās balsis un apspiestie smiekli pārtrauca drūmā meža dziļo rimtību. Vīrieši ēda, gulēja vai pārlūkoja ieročus. Viņi sarunājās, taču bija skopi vārdos, un palaikam turējās atstatu no sievietēm — pa diviem vai pulciņos; šķita, ka neatslābstošā iedzimtā modrība un spēja sajust briesmas viņus neatstāja pat miegā.
Kad meitenes tuvojās nometnei, Hetija paklusu iesaucās, saskatījusi tēvu.. Atspiedis muguru pret koku, viņš sēdēja uz zemes, un turpat stāvēja Nerimša, laiski drik- snādams zariņu. Acīmredzot viņi bija tikpat brīvi kā citi
nometnes iemītnieki; vērotājs, kas nezina indiāņu paradumus, abus noturētu par ciemiņiem, viņam nenāktu prātā, ka tie ir gūstekņi. Vahtavaha pieveda savu jauniegūto draudzeni viņiem gandrīz klāt un pēc tam kautrīgi atgāja sānis, lai Hetija varētu netraucēti ļauties savām jūtām. Hetija tomēr nemēdza glausties vai citādi izrādīt savu pieķeršanos, tāpēc arī šinī brīdī nedeva vaļu nekādām jūtām. Viņa piegāja pie tēva un klusēdama stāvēja tam blakus līdzīgi tēlam, kurā iemiesota meitas mīlestība. Vecais vīrs nelikās nedz satraukts, nedz izbrīnījies par viņas piepešo ierašanos. No indiāņiem Haters bija mācījies saglabāt stoisku mieru, labi zinādams, ka viņu cieņa visdrošāk iemantojama ar savaldīšanos, kāda raksturīga viņiem pašiem. Arī irokēzi neizpauda ne mazāko pārsteigumu, pēkšņi ieraudzījuši savā vidū svešinieci. īsi sakot — šādos sevišķos apstākļos Hetija ar savu ierašanos, cik vērojams, saistīja daudz mazāk uzmanības nekā parasts ceļotājs, kas piebraucis pie labākās viesnīcas durvīm ciematā, kura iedzīvotāji domājas esam vairāk civilizēti par mežoņiem. Tomēr daži karavīri sagāja pulciņā, un skatieni, ko tie, vārdus pārmijot, meta uz Hetiju, liecināja, ka ir runa par viņu, — droši vien tika apspriests šī negaidītā nāciena iemesls. Šāda aukstasinība ir vispār raksturīga Ziemeļamerikas indiānim, tomēr šinī gadījumā tā bija lielā mērā izskaidrojama ar īpatnējo stāvokli, kādā atradās šis bars. Hūroni zināja, kādi spēki šķirstā, tikai nezināja par Cin- gačguka klātbūtni; tuvumā, domājams, nebija nevienas citas cilts, nevienas karaspēka nodaļas, un ap ezeru bija izlikti posteņi, kas dienu un nakti modri vēroja tos, kurus tagad bez pārspīlējuma varam saukt par ielenktajiem.
Hateru dziļi aizkustināja šis Hetijas solis, kaut arī viņš izskatījās pavisam vienaldzīgs. Vecais vīrs atcerējās mīļo lūgumu, ar kuru meita bija vērsusies pie tēva, iekām viņš atstāja platdibeni. Pēc labas izdošanās tas būtu pagaisis no atmiņas, bet nelaime piešķīra tam svaru. Haters zināja šī naivā, vaļsirdīgā bērna uzticību, saprata, kāpēc viņa nākusi, cik pašaizliedzīga šāda rīcība.
— Tas nav labi, Hetij, — viņš pārmetošā balsī teica, tā atgādinādams par briesmām, kas varēja draudēt pašai meitenei. — Šie ir nikni irokēzi, kas neaizmirsīs pārestību tāpat kā pakalpojumu.
— Saki, tēv, — meitene ierunājās, pie tam bikli palaida acis apkārt, it kā baiļodamās, ka mežoņi nenoklausās.
— Vai dievs ļāva tev pastrādāt nežēlīgo darbu, kura dēļ nāci uz šejieni? Es ļoti gribētu to zināt: ja nav ļāvis, varēšu runāt ar indiāņiem skaidri un gaiši.
— Tev nevajadzēja nākt šurp, Hetij; šie negantnieki nesapratīs tavu sirdi un nodomu.
— Kā bija, tēv? Liekas, ne tev, ne Harijam Mārčam nav skalpu.
— Sinī ziņā tu vari būt mierīga, bērns. Es saķēru skuķi, kas atnāca kopā ar tevi, bet viņa sāka spiegt, tā ka man uzbruka vesels lēvenis šito meža kaķu, un tāds pārspēks pielauztu ikvienu kristieti. Ja tas tev ko līdzēs, tad šoreiz esam tikpat tīri no skalpiem, cik būsim tīri no prēmijām.
— Paldies, tēv! Tagad mana sirds mierīga un es varēšu droši runāt ar irokēziem. Ceru, ka arī Nerimša nepaguva nodarīt nevienam indiānim ļaunu.
— Nupat jūs runājāt tik patiesīgi kā no bībeles, Hetij, — pieminētā persona sacīja. — Nerimša nepaguva, ur tas ir viss … Jā, vecais zēn, esmu pieredzējis daudzas vētras uz ūdens un sauszemes, bet neviena no tām nav bijusi tāda draņķīga un nešpetna kā aizviņnakts jonis, kad mūs sažmiedza šitie indiāņu bļauri! Jūs, Hetij, neesat no gudrajām, neapjēdzat neko dziļāku, tomēr jūs esat cilvēks, kaut kāda saprašana jums ir, un es palūgšu jūs pievērst uzmanību lietas apstākļiem. Mēs abi ar veco Tomu, jūsu tēvu, taisījāmies veikt likumīgu operāciju, ko ieteicis pats gubernators, nedomājām darīt neko ļaunu, un piepeši mums uzklupa radījumi, kuri drīzāk atgādināja izkāmējušus vilkus nekā mirstīgus mežoņus, un viņi mūs sasēja kā jērus — ātrāk, nekā varu jums pastāstīt par to.
— Tagad jūs esat brīvs, Nerimša, — Hetija atbildēja, uzmezdama kautru skatienu jaunā milža spēkpilnajiem, nesaistītajiem locekļiem. — Ne virves, ne klūgas negriežas jūsu rokās un kājās.
— Neesmu vis, Hetij. Mani locekļi tikai izskatās brīvi, jo nevaru tos izlietot pēc sava prāta. Pat šiem kokiem ir acis un mēles arī. Ja vecais puika vai es paiesim kaut vienu rodu aiz šī tuptūža robežas, tūlīt tiks sacelta trauksme, tā ka mēs ir nepaspēsim ņemt kājas pār pleciem; un visādā ziņā mums dosies pakaļ četras vai piecas lodes, lai piekodinātu nesteigties. Kolonijā nav otra tik droša cietuma kā šitais; divus trīs cietumus esmu pats, tā sacīt, pārbaudījis un zinu, no kāda materiāla tie būvēti un kas tos būvējis; pēc uzcelšanas tūlīt jāārda nost — tādas ir Šīs ēkas.
Lai lasītājs pēc šāda plātīga un netaktiska atklājuma nedomātu par Nerimšu pārāk slikti, jāteic, ka milzis savos noziegumos aprobežojās ar kautiņiem, kas vairākkārt bija noveduši viņu cietumā, no kurienes, kā nule pats lika saprast, ne reizi vien bija izbēdzis, ierīkodams sev durvis vietās, kur arhitekti tās nav paredzējuši, un tā uzskatāmi pierādīdams celtnes nestiprumu. Bet Hetijai cietums bija kaut kas pilnīgi svešs, viņa gandrīz instinktīvi atšķīra labu no jauna, maz zināja par noziegumiem, un viņa neuztvēra šī rupjā cilvēka asprātību. Apjautuši Nerimšas vārdu vispārīgo jēgu, meitene sacīja:
— Palieciet abi tepat un esiet mierīgi, kamēr es runāšu ar irokēziem. Tā būs labāk, Nerimša. Viss laimīgi beigsies. Es negribu, ka jūs man sekotu; jaujiet man rīkoties vienai pašai. Kolīdz visu nokārtošu un jums ļaus atgriezties cietoksnī, atnākšu un to pateikšu.
Hetija runāja ar tādu naivu nopietnību, šķita tik droša par sekmēm, un viņas seja pauda tādas tīras jūtas un patiesīgumu, ka abi klausītāji neviļus sliecās ticēt viņas vārdiem. Tādēļ gūstekņi neaizkavēja meiteni, kad viņa devās pie virsaišiem, kas pulciņā apspriedās savrup, laikam pārrunājot viņas pēkšņās ierašanās iemeslu.
Atstājusi biedri, Dvesma — mums labāk patīk viņu saukt šinī vārdā — it kā nejauši tuvojās dažiem vecākiem karavīriem, kuri izturējās vislaipnāk pret nebrīvo jaunavu un no kuriem viens, pats ietekmīgākais, bija solījies viņu pieņemt par audžumeitu, ja viņa būtu ar mieru kļūt hūrone. Attapīgā meitene gāja šinī virzienā, cerēdama, ka viņu iztaujās. Viņa bija tik labi audzināta pēc savas tautas ieražām, ka patvaļīgi nerunātu vīriešu klātienē; taču daba bija piešķīrusi Dvesmai taktu un prāta izmaņu, ar kuru palīdzību viņa varēja sev pievērst vēlamo uzmanību, neaizvainojot tos, ko viņai vajadzēja cienīt un godāt. Pat viņas šķietamā vienaldzība modināja ziņkāri; un, kad Hetija piegāja pie tēva, delavēru meitene jau atradās starp karavīriem, kas viņu bija pieaicinājuši ar paslepenu, bet zīmīgu mājienu. Viņai vaicāja par biedri un tās nolūkiem. Šādus jautājumus Dvesma tieši bija gaidījusi. Viņa paskaidroja, ka uzzinājusi par Hetijas plānprātību, pat mazliet pārspīlēja šo trūkumu, un pēc tam galvenos vilcienos pavēstīja, kāpēc meitene tik bezbailīgi devusies uz ienaidnieku nometni. Dvesma ar savu stāstu panāca taisni to, ko bija cerējusi: indiāņu acīs svešiniece kļuva cienījama, svēta, neaizskarama. Sasniegusi savu, delavēre atgāja sānis; ar sievišķīgu rūpību un māsas maigumu viņa sāka gatavot azaidu, lai pamielotu savu jauno draudzeni, līdzko tā būs brīva. Rosīdamās šinī darbā, apķērīgā meitene tomēr neatslābstošā modrībā vēroja katru pārmaiņu virsaišu vaibstos, katru Hetijas kustību un visu citu, kas varētu skart pašas delavēres vai viņas draudzenes intereses.
Kad Hetija devās pie virsaišiem, to pulciņš pašķīrās ar tādu cēlu pieklājību, kāda darītu godu daudz smalkākai sabiedrībai. Vecākais no karavīriem ar rāmu mājienu aicināja meiteni apsēsties uz krituša koka un pats mīļi kā tēvs piemetās viņai blakus, pārējie ar dziļu cieņu novietojās apkārt. Meitene dzīrās stāstīt par sava nāciena mērķi, jo bija pietiekami vērīga, lai manītu, ko vēlas no viņas. Taču, tikko Hetija paplēta muti, vecais virsaitis ar laipnu mājienu atturēja viņu, pateica dažus vārdus kādam no jaunākajiem un klusā pacietībā gaidīja, kamēr tas ataicināja Vahtavahu. Virsaitim vajadzēja tulka, jo tikai retais no klātesošajiem hūroniem cik necik saprata angliski.
Dvesma bija priecīga, ka dzirdēs šo sarunu, un ar mīļu prātu uzņēmās tulka pienākumu. Viņa apzinājās, cik bīstams būtu mēģinājums maldināt kādu no šī pulciņa, taču nolēma izmantot katru iespēju un likt lietā visu indiānietes viltību, lai slēptu sava līgavaiņa ierašanos un tā nolūku. Kad Vahtavaha tuvojās virsaišiem, drūmais vecais karavīrs viņā noraudzījās ar labpatiku, jo tie klusā lepnumā cerēja piepotēt šo krāšņo atvasi pie pašu tautas koka. Amerikas ciltīs adoptēšana tikpat parasta un atzīta kā tautās, kas dzīvo pēc civilkodeksa.
Tiklīdz Dvesma bija apsēdusies Hetijai blakus, vecais virsaitis lika, lai delavēre vaicā «skaistajai jaunajai bāl- ģīmei», kāpēc viņa nākusi pie irokēziem un ko tie varētu darīt viņas labā.
— Dvesma, saki tiem, ka esmu Tomasa Hatera jaunākā meita; Tomass Haters ir vecākais no abiem gūstekņiem; viņam pieder cietoksnis un šķirsts, un viņš ar pilnām tiesībām uzskatāms par šo pakalnu un šī ezera īpašnieku, jo šinī vietā tik ilgi dzīvojis, tik ilgi licis slazdus, tik ilgi ķēris zivis. Ja to visu pateiksi, hūroni zinās, kurš ir Tomass Haters. Pēc tam saki, esmu nākusi viņus pārliecināt, ka viņiem nav jādara tēvam un Nerimšam nekas slikts, bet jāļauj tiem mierīgi staigāt savu ceļu, jāapietas ar tiem kā ar brāļiem, nevis kā ar ienaidniekiem. Saki to visu skaidri un gaiši, Dvesma, un nebaidies ne sevis, ne manis dēļ; dievs mūs sarga.
Vahtavaha izpildīja draudzenes vēlējumos, cenzdamās tās vārdus iespējami precīzi pārtulkot irokēzu valodā, ko viņa runāja gandrīz tikpat veikli kā savējo. Virsaiši cienīgi noklausījās šo ievadu; divi, kas mazliet prata angliski, ar slepeniem, bet izteiksmīgiem skatieniem pauda, ka viņi apmierināti ar tulku.
— Un tagad, Dvesma … — Hetija atsāka, tiklīdz viņai lika manīt, ka var runāt tālāk, — un tagad, Dvesma, es vēlos, lai tu pārtulkotu šiem sarkanajiem cilvēkiem vārdu pa vārdam to, ko teikšu. Saki, ka tēvs un Nerimša nāca uz šejieni, lai dabūtu tik daudz skalpu, cik varētu. Ļauns gubernators izsolījis naudu par tiem, vienalga, vai tie būtu karavīru, sieviešu vai bērnu skalpi, un kāre pēc zelta bija tik stipra, ka viņi nespēja tai pretoties. Saki to, mīļā Dvesma, tieši tā, kā dzirdēji, vārdu pa vārdam.
Šoreiz Vahtavaha vilcinājās tulkot burtiski, taču, manīdama, cik aušīgi tie, kas saprot angliski, un vēl novērtēdama par augstu to zināšanas šinī valodā, viņa gribot negribot paklausīja. Pretēji tam, ko būtu sagaidījis civilizētais cilvēks, šī atklātā runa par gūstekņu dzinuli un nolūku neatstāja uz virsaišiem nekādu redzamu iespaidu. Droši vien viņu acīs šāda rīcība bija slavējama un viņi nedomāja pelt citus par to, ko nevilcinoties darītu paši.
— Tagad, Dvesma, — Hetija turpināja, noskārzdama, ka klausītāji sapratuši viņas runu, — saki indiāņiem vēl ko. Tēvs un Nerimša nepanāca savu, ļaunums nav nodarīts, tāpēc neviens nevar turēt dusmas uz viņiem. Ja arī abi būtu nonāvējuši sievietes un bērnus, tas neko nemainītu un viss, ko gatavojos sacīt, joprojām paliktu spēkā. Papriekš pajautā, Dvesma, vai virsaiši zina, ka ir dievs, kas valda virs zemes, kungs un pavēlnieks pār baltajiem un sarkanajiem — itin visiem cilvēkiem.
Dvesmu mazliet pārsteidza šādi vārdi, jo indiāņu meitenei nojēgums par Lielo Garu nebūt nav svešs. Viņa pārtulkoja šo jautājumu iespējami precīzi un saņēma svinīgu, apstiprinošu atbildi.
— Tas ir labi, — Hetija atsāka, — tagad man būs vieglāk veikt savu pienākumu. Lielais Gars, kā jūs dēvējat dievu, ir licis uzrakstīt grāmatu, ko mēs saucam par bī- beli; un šinī grāmatā ir visi viņa baušļi, viņa likumi, pēc kuriem jādzīvo katram cilvēkam, rīkojumi, kas nosaka mūsu domas, vēlmes un gribu. Lūk, te ir šī svētā grāmata, un tev jāteic virsaišiem viss, ko lasīšu tās svētajās lappusēs.
Hetija bijīgi iztina no rupja kalikona mazu bībeli angļu valodā, pauzdama pret šo sējumu tādu pietāti, kādu Romas katolis izrādītu pret relikviju. Kamēr viņa lēnām darīja savu darāmo, drūmie karavīri nenolaida acis no meitenes, vērodami katru viņas kustību; kad kļuva redzama grāmata, vienam otram paspruka kluss pārsteiguma sauciens. Hetija kā uzvarētāja pastiepa bībeli viņiem pretī, it kā cerēdama, ka tās izskats darīs brīnumu; neizpauz- dama ne pārsteigumu, ne sarūgtinājumu par- indiāņu vienaldzību, viņa strauji pievērsās draudzenei, lai turpinātu sarunu.
— Šī ir svētā grāmata, Dvesma, — viņa sacīja. — Šie vārdi, rindas, panti, nodaļas — viss no dieva!
— Kāpēc Lielais Gars nav devis šo grāmatu arī indiāņiem? — Dvesma noprasīja ar dabas bērna tiešumu.
— Kāpēc? — Hetija pārvaicāja, mazliet apmulsusi no šī negaidītā jautājuma. — Kāpēc? Tu taču zini, ka indiāņi neprot lasīt.
Ja arī Dvesmu neapmierināja šis izskaidrojums, viņa neuzskatīja par vajadzīgu runāt pretī. Viņa šķita lēnīgi piekrītam un pacietīgi gaidīja degsmīgās bālģīmes turpmākos pierādījumus.
— Saki virsaišiem, ka šinī grāmatā visnotaļ pavēlēts, lai cilvēki piedod saviem ienaidniekiem, apietas ar tiem kā ar brāļiem, nekad nedara pāri citiem cilvēkiem, it īpaši aiz atriebības, aiz ļauna prāta. Vai varēsi to pateikt tā, lai viņi saprastu, Dvesma?
— Teikt teikšu, tomēr viņiem būs pagrūti saprast.
Dvesma, cik labi mācēdama, pārtulkoja Hetijas runu
uzmanīgajiem indiāņiem, kuros šie vārdi radīja izbrīnu, kādu neapslēptu mūsdienu amerikānis, ja viņam apgalvotu, ka sabiedriskā doma, šīlaika lielā, bet svārstīgā cilvēku valdniece, varētu būt maldīga. Tomēr divi trīs virsaiši bija tikušies ar misionāriem un kaut ko īsi paskaidroja citiem; pēc tam pulciņš klausījās jo uzmanīgi. Iekām saruna atsākās, Hetija mundri jautāja Dvesmai, vai virsaiši sapratuši; viņa saņēma izvairīgu atbildi un bija spiesta apmierināties ar to.
— Es tagad nolasīšu karavīriem dažus pantus, ko viņiem derētu zināt, — meitene turpināja dedzīgāk un nopietnāk. — Lai viņi patur prātā, ka šie ir paša Lielā Gara vārdi. Vispirms tas pavēl: «Tev būs savu tuvāko mīlēt.»
— Indiānim bālģīmis nav tuvākais, — delavēru meitene atbildēja stingrāk nekā iepriekš. — Mohikānim tuvākais ir mohikānis, irokēzam irokēzs, bālģīmim bālģīmis. Nav vērts stāstīt virsaišiem ko citu.
— Tu aizmirsi, Dvesma, ka šie ir Lielā Gara vārdi; un virsaišiem tie jāievēro tāpat kā visiem pārējiem cilvēkiem. Te ir cits bauslis: «Kas tevi vaigā sit labajā pusē, tam sniedz arī otru.»
— Ko tas nozīmē? — Dvesma ieprasījās zibens ātrumā.
Hetija izskaidroja, ka šī esot pavēle neņemt ļaunā pārestību un vēl paciest jaunus pāridarījumus.
— Tagad, Dvesma, — viņa sacīja, — klausies šos vārdus: «Mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā.»
Hetija bija saviļņota, viņas acis mirdzēja aiz jūtu kvē- luma, vaigi tvīka, un balss, kas parasti bija klusa un melodiska, kļuva spēcīgāka un iespaidīgāka. Māte viņu bija agri iepazīstinājusi ar bībeli, un tagad meitene brīnum ātri uzšķīra vietu pēc vietas, lai lasītu pantus, kas mācīja kristīgu žēlsirdību un kristīgu piedošanu. Pārtulkot kaut pusi no tā, ko Hetija runāja savā dedzībā, Vahtavaha nespētu, ja arī mēģinātu; tāpat kā virsaiši, viņa aiz brīnumiem nedabūja ne vārda pār lūpām; un viņa atkal paplēta muti tikai pēc tam, kad jaunajai, naivajai fanātiķei piepūlē apsīka spēki. Tad delavēru meitene galvenos vilcienos pārtulkoja lasīto un teikto, aprobežodamās ar dažiem pantiem, kuru aplamība viņu pašu bija visvairāk pārsteigusi.
Diezin vai mums vajag stāstīt lasītājam, kādu iespaidu šāda mācība varēja atstāt uz indiāņu karavīriem, kuru svēts princips ir nekad neaizmirst labdarījumu un nepiedot pārestību. Par laimi, Dvesmas iepriekšējie izteikumi bija sagatavojuši hūronus kaut kam neparastam, un gandrīz visu, kas viņiem Hetijas vārdos šķita pretrunīgs un paradoksāls, viņi izskaidroja ar to, ka šai meitenei prāts savādāks nekā vairākumam cilvēku. Taču divi trīs veci vīri bija tādu pašu mācību dzirdējuši no misionāriem un vēlējās turpināt sarunu par šo tematu, kas viņiem likās ļoti interesants.
— Sī ir bālģīmju labā grāmata, — viens no šiem virsaišiem piezīmēja, izņemdams bībeli no Hetijas padevīgās rokas; tas sāka šķirstīt lapas, un viņa satraukti vērās tā sejā, it kā gaidīdama skaidri redzamus rezultātus. — Tātad šis ir likums, pēc kura mani baltie brāļi sakās dzīvojam?
Dvesma, kurai šis jautājums bija domāts — ja vispār to varēja uzskatīt par jautājumu atsevišķam cilvēkam, — deva apstiprinošu atbildi, vēl piemetinādama, ka tiklab franči Kanādā, kā jengīzi savās provincēs atzīstot šīs grāmatas autoritatīvumu un teicoties cienām tās principus.
— Saki manai jaunajai māsai, — hūrons atsāka, cieši raudzīdamies Dvesmā, — ka es atvēršu muti un teikšu dažus vārdus.
— Irokēzu virsaitis runās… mana baltā draudzene klausīsies, — Dvesma sacīja.
— Kāds prieks! — Hetija izsaucās. — Dievs aizkustinājis viņa sirdi, un viņš atlaidīs brīvībā tēvu un Nerimšu.
— Sis ir bālģīmju likums, — virsaitis turpināja. — Tas saka, lai viņš labi izturas pret tiem, kas dara viņam pāri; ja brālis prasa šauteni, tad jāatdod arī pulvera rags. Vai tāds ir bālģīmja likums?
— Nē, nē, — Hetija dedzīgi attrauca, kad virsaiša vārdi bija pārtulkoti, — šinī grāmatā šautenes nemaz nav pieminētas; pulveris un lodes aizvaino Lielo Garu.
— Kāpēc tad bālģīmis pats tos lieto? Ja pavēlēts, lai viņš dod divkārši tam, kas prasa tikai vienu priekšmetu, — kāpēc viņš ņem divkārši no nabaga indiāņiem, kas neprasa neko? Viņš nāk no saullēkta puses, turēdams rokā grāmatu, un viņš māca sarkanajiem cilvēkiem to lasīt; bet kāpēc viņš pats aizmirsis visu, kas tanī sacīts? Kad indiānis dod, tad bālģīmim nekad nav diezgan; un tagad viņš izsolījis par mūsu sieviešu un bērnu skalpiem zeltu, kaut arī mūs pielīdzina zvēriem, ja skalpējam karavīru, kas nogalināts atklātā karā. Mani sauc par Šķelto Ozolu.
Šoreiz Dvesma veica savu pienākumu labprātāk nekā iepriekš, un, kad šie bargie jautājumi bija pārtulkoti, He- tija, protams, pagalam apjuka. Līdzīgi jautājumi bija bieži mulsinājuši tos, kam attapības vairāk nekā šai nabaga meitenei, un nav jābrīnās, ka viņa ar visu savu dedzību un vaļsirdību nezināja, ko atbildēt.
— Ko lai saku viņiem, Dvesma? — Hetija lūdzējas balsī vaicāja. — Es zinu, ka viss, ko esmu lasījusi šinī grāmatā, ir patiesība; un tomēr tas liekas neticams, ja atceros, kā rīkojas tie, kam dota šī grāmata.
— Tiem dots bālģīmju saprāts, — Dvesma dzēlīgi teica. — Tas pastāvīgi labs vienai pusei, bet slikts otrai.
— Nē, nē, Dvesma, divas patiesības nevar būt… un tomēr šķiet savādi! Esmu droša, ka izlasīju pantus pareizi; un neviens nebūtu tik ļauns, ka sagrozītu dieva vārdus. Tas nekad nevar būt, Dvesma.
— Nu, nabaga indiānietei šķiet, ka pie bālģīmjiem var būt viss kas, — delavēre vēsi atbildēja. — Dažreiz viņi saka «balts», citreiz «melns». Kāpēc gan nekad nevar būt?
Hetija mulsa aizvien vairāk, līdz beidzot saka gauži raudāt no sarūgtinājuma par neveiksmi un bailēs, ka izdarījusi kādu rupju kļūdu, kuras dēļ tēva un Nerimšas dzīvībai draud briesmas. Dvesmas ironija un vēsā vienaldzība izgaisa acumirklī, un viņa atkal bija mīļa un sirsnīga draudzene. Apskāvusi saskumdināto meiteni, viņa centās to mierināt sievišķīgā līdzcietībā — zāles, kas iedarbojas gandrīz vienmēr.
— Neraudi nu … neraudi taču, — Dvesma sacīja, slaucīdama Hetijai asaras kā bērnam un māsas mīlestībā spiezdama viņu pie savas atsaucīgās sirds. — Kāpēc tik ļoti uztraucies? Ja grāmatai nav taisnība — tu neesi to rakstījusi; ja ir ļauni bālģīmji — tu neesi vainīga. Ir ļauni sarkanādainie, ir ļauni baltie; ne visi cilvēki ar vienādu ādas krāsu ir labi, ne visi — ļauni. Virsaiši to zina.
Hetija drīz atguvās no šī pēkšņā žēluma uzplūda, un tad viņa apņēmīgi sakopoja domas, atkal tās pievērsdama sava nāciena mērķim. Drūmie virsaiši joprojām stāvēja cienīgā uzmanībā, un viņa cerēja, ka varbūt galu galā izdosies tos pārliecināt.
— Klausies, Dvesma, — Hetija teica, pūlēdamās apvaldīt elsas un runāt skaidri. — Saki virsaišiem, ka nevajag ņemt vērā ļauno cilvēku darbus … labais paliek labais … Lielā Gara vārdi paliek Lielā Gara vārdi… un nav attaisnojams neviens, kas dara ļaunumu tāpēc, ka to darījis cits. «Atmaksājiet ļaunu ar labu,» saka šī grāmata, un tas ir likums sarkanajam cilvēkam tāpat kā baltajam.
— Nekad neesmu dzirdējusi, ka delavēriem un irokē- ziem būtu šāds likums, — Dvesma mierinot atbildēja. — Nav nozīmes stāstīt par to virsaišiem. Saki tādus vārdus, kam viņi var ticēt.
Dvesma tomēr dzīrās tulkot, bet vecākais virsaitis piedūra viņai pirkstu pie pleca. Pacēlusi acis, viņa ievēroja, ka viens karavīrs aizgājis no pulciņa un atgriežas ar Hateru un Nerimšu. Sapratusi, ka abus iztaujās, viņa nebilda ne vārda, kā jau indiāņu sieviete, kas paklausa bez ierunām. Pēc brītiņa gūstekņi stāvēja vaigu vaigā ar irokēzu galvenajiem vīriem.
— Meit, pavaicā šim sirmbārdim, kāpēc viņš nāca uz mūsu nometni, — vecākais virsaitis sacīja jaunajai dela- vērei.
Dvesma uzdeva šo jautājumu savā neveiklajā angļu valodā, taču viegli saprotamā veidā. Haters pēc dabas bija tik stingrs un ciets, ka nevairījās atbildēt par savas rīcības sekām; turklāt, labi zinādams mežoņu uzskatus, viņš saprata, ka neko nepanāks, ja mēģinās izlocīties un gļēvi baidīsies no viņu dusmām. Tāpēc viņš nevilcinoties pateica, kādēļ kāpis krastā, vienīgi aizbildinājās, ka provinces valdība izsolījusi augstu atlīdzību par skalpiem. So vaļsirdīgo atzīšanos irokēzi uzņēma ar acīm redzamu apmierinājumu; tas bija ne tik daudz morāls gandarījums, cik apziņa, ka sagūstīts cilvēks, kas cienīgs nodarbināt viņu prātus un kļūt par atriebības upuri. Kad Nerimšam vaicāja to pašu, arī viņš teica patiesību, lai gan citādos apstākļos nebūtu runājis tik atklāti kā viņa stingrais biedrs. Mārčam netrūka apķērības, lai saprastu, ka šoreiz nelīdzēs nekāda izgrozīšanās, un viņš gribot negribot sekoja drauga priekšzīmei.
Saņēmuši atbildes uz saviem jautājumiem, virsaiši klusēdami gāja projām kā cilvēki, kuriem viss ir skaidrs. Dvesma un Hetija palika vienas ar Hateru un Nerimšu. Visi četri šķita brīvi, tomēr patiesībā viņus modri un neatlaidīgi uzraudzīja. Tika gādāts, lai abi gūstekņi nedabūtu ne savas, ne citu šautenes, kas bija izkliedētas pa visu nometni; bet citādi nekas neliecināja, ka viņus uzmana. Taču, labi zinādami indiāņu ieradumus, abi saprata, cik ļoti atšķiras īstenība no šķituma, un viņus nemaldināja šī manīgā bezrūpība. Viņi pastāvīgi domāja par bēgšanu, apzinādamies, ka tā varētu izdoties vienīgi tad, ja smalki apsvērtu visu un rīkotos ātri. Viņi bija pietiekami vērīgi un diezgan ilgi uzturējušies nometnē, lai apjēgtu, ka ari Dvesmai trūkst īstas brīvības. Tādēļ Haters viņas klātienē runāja vaļsirdīgāk, nekā citādi būtu atzinis par prātīgu, un viņš ar savu priekšzīmi mudināja Nerimšu uz tādu pašu nepiesardzību.
— Hetij, es tev nepārmetu, ka nāci šurp; tavs nodoms bija labs, taču ne visai gudrs, — Haters ierunājās. Apsēdies blakus meitai, viņš saņēma tās roku, kā rupjais cilvēks mēdza izrādīt savas jūtas pret šo bērnu. — Indiāņu prātu nevar grozīt ar sprediķiem no bībeles … Vai Zvērkāvis nesūtīja mums kādu ziņu? Vai nav sagudrojis, kā atsvabināt mūs?
— Jā, tas ir pats galvenais! — Nerimša izmeta. — Ja jūs, meitēn, mums palīdzētu aizlavīties pusjūdzi.. . kaut vai ceturtdaļjūdzi no šejienes, es galvotu par visu pārējo. Nu, droši vien vecajam vīram vajadzētu maķenīt vairāk, bet tādam garstilbainam jaunam puikam kā es šāds attālums pilnīgi pietiekams.
Hetija skumji noraudzījās te vienā, te otrā un palika ātrīgajam Nerimšam atbildi parādā.
— Tēv, — viņa sacīja, — kamēr nebiju atstājusi šķirstu, Zvērkāvis un Džūdita nezināja, ka došos pie jums. Viņi baidās, ka irokēzi izgatavos plostu un mēģinās piekļūt mājai, un abi vairāk domā, kā aizsargāties, nekā par to, kā palīdzēt jums.
— Nē, nē, nē, — Dvesma strauji, bet klusi teica, nodūrusi galvu, lai vērotāji neredzētu, ka viņa runā. — Nē, nē, nē, Zvērkāvis tāds nav. Viņš nedomā tikai aizsargāt sevi, kad draugs briesmās. Palīdzēt viens otram — un visi tiks ezera mājā.
— Izklausās tīri labi, vecais Tom, — Nerimša pusbalsī sacīja, pie tam pamirkšķināja ar acīm un iesmējās. — Ja man draugos sajēdzīga skvo, es daudz nebaidos no iro- kēza un nepavisam nebaidos no velna.
•— Nerunāt skaļi, — Dvesma brīdināja. — Dažiem iro- kēziem jengīzu mēle un visiem jengīzu ausis.
— Tātad tu esi ar mums pa draugam, skuķēn? — Haters pētīja ar augošu interesi. — Tādā gadījumā vari cerēt uz krietnu atlīdzību; ja mums visiem izdotos sasniegt cietoksni, nekas nebūtu vieglāk kā aizsūtīt tevi pie savas cilts. Būtu mums šķirsts un laivas, mēs valdītu pār ezeru, kaut arī māktos virsū visi Kanādas mežoņi. Ja mēs tiktu atpakaļ cietoksnī, mūs no turienes varētu izdzīt vienīgi ar lielgabaliem.
— Varbūt bālģīmji paši kāps krastā pēc skalpiem? — Dvesma atcirta vēsā ironijā. Šī meitene likās dzēlīgāka nekā vairākums sieviešu.
— Nu jā, mēs izdarījām kļūdu; tomēr gaušanās maz palīdz un vēl mazāk zobgalības, skuķēn.
— Tēv, — Hetija ierunājās, — Džūdita domā lauzt vaļā lielo lādi, cerēdama atrast tanī mantas, ar kurām varēs jūs izpirkt.
Pēc šiem vārdiem Hatera sejai pārslīdēja drūma ēna, un viņš kaut ko nomurmināja, nepārprotami izteikdams savu neapmierinātību.
— Kāpēc neatlauzt lādi? — Dvesma iemeta starpā. — Dzīvība dārgāka par vecu lādi… skalps dārgāks par vecu lādi. Ja neļaus meitai atlauzt lādi, Vahtavaha nepalīdzēs aizbēgt.
— Jūs nezināt, ko prasāt; un būtu gudrāk, ja jūs, muļķīgās knīpas, runātu vienīgi to, ko saprotat. Nerimša, man ne visai patīk, ka mežoņi izturas tik vēsi un nevērīgi; tas liecina, ka viņiem aiz ādas kas nopietns; ja gribam ko darīt, tad jādara drīz. Kā tu domā — vai varam paļauties uz šo jauno sievišķi?
— Paklau! — Dvesma strauji un izjusti sacīja. — Vahtavaha nav irokēze … ir caur un cauri delavēre … viņai delavēres sirds … delavēres jūtas. Arī viņa gūstā. Gūstekņi palīdz cits citam. Tagad nav ko runāt vairāk. Meita paliks kopā ar tēvu… Vahtavaha atnāks pie draudzenes .., viss izskatīsies, kā piederas, — tad viņš pateiks, ko darīs.
Tas bija sacīts klusā balsī, taču skaidri un iespaidīgi. Pēc tam meitene piecēlās un rāmā gaitā devās uz savu būdiņu, it kā viņai vairs nebūtu nekādas daļas gar to, kas notiks ar šiem trim bālģīmjiem.