Tik bieži viņa savu tēvu piemin. Liekas jūtam,
Ka pasaulē ir viltus, viņas sirds; tā bailēs
Pret ļaudim aizžņaudzas. Liek runāt šaubās,
Vārdiem jēgu atņemt. Bet viņas valodās, kas tukšas šķiet,
Pa brīžam pavīd neapjaušams saprāts
Un klausītājus pulcē.
Šekspīrs. «Hamlets»
Mēs atstājām cietokšņa un šķirsta iemītniekus guļam. Tiesa, gan Zvērkāvis, gan delavērs pāris reižu naktī piecēlās; aplūkojuši rāmo ezeru un nemanījuši neko aizdomīgu, viņi atkal likās gulēt kā cilvēki, kas tik lēti neatsakās no ierastās atpūtas. Mazā gaismiņā Zvērkāvis bija augšā un gatavojās savām dienas gaitām; turpretī viņa biedrs, kas iepriekšējās naktis bija pavadījis pusnomodā, gulēja līdz saules lēktam. Arī Džūdita torīt piecēlās vēlāk nekā parasti, jo bija aizdarījusi acis tikai pret ausmu. Taču, kolīdz saule pakāpās virs austrumu uzkalniem, arī šie divi bija kājās un sāka rosīties. Tanī pusē pat laiskie reti kad palika savās guļvietās pēc lielā spīdekļa parādīšanās.
Cingačguks kārtoja savu mežinieka tualeti, kad Zvērkāvis iegāja būdā un pasvieda viņam rupjus, bet vieglus vasaras apģērba gabalus, kas piederēja Hateram.
— Tas domāts tev, virsaiti; Džūdita iedeva, — Zvērkāvis teica, nometis pie indiāņa kājām svārkus un bikses. — Tu rīkosies aplam nepiesardzīgi, ja dižosies ar savu kara tērpu un karakrāsu. Nomazgā no vaigiem ugunīgās svītras, uzvelc šitās drēbes, un te būs cepure, kāda nu ir, tāda ir, tā piešķirs tev briesmīgu necivilizētu civilizāciju, kā saka misionāri. Paturi prātā, ka Dvesma ir tivumā un mums vienlaikus jāpalīdz šai meitenei un citiem. Es zinu, tev neklājas un dikti nepatīkas valkāt drēbes, kas nav piegrieztas pēc sarkanādaiņu modes, taču šoreiz nekas cits neatliek. Ņem un ģērbies ciet, kauč arī tev mazdrusciņ šķebina.
Cingačguks ar dziļu riebumu noraudzījās šinīs apģērba gabalos, tomēr viņš saprata, ka šāda maskēšanās lietderīga, varbūt pat pilnīgi nepieciešama. Ja irokēzi pamanītu svešu indiāni cietoksnī vai tā tuvumā, viņi kļūtu vēl modrāki un viņiem rastos aizdomas pret sagūstīto jaunavu. Cingačguks bija gatavs paciest visu, lai atbrīvotu savu līgavu; atnestās drēbes viņš grozīja un grozīja, pētīja ar tādu kā drūmu ironiju, tīši mēģināja uzvilkt, kā nevajag, un vēl citādi izrādīja savu nepatiku, taču beigu beigās virsaitis paklausīja biedram. Tagad vienīgi no ādas krāsas bija redzams, ka Cingačguks ir indiānis. Šī pazīme tomēr nemodināja nekādas lielās bažas, jo irokē- ziem nebija tālskatu, tā ka viņi, raugoties no krasta, nevarēja skaidri izšķirt visu; turklāt Zvērkāvja iedegusī seja bija gandrīz tikpat tumša kā mohikāņa seja. Delavērs savā jaunajā tērpā kustējās tik neveikli, ka todien viņa draugam ne reizi vien bija jāpasmaida; taču Zvērkāvis neatļāvās zobgalības, kas līdzīgā gadījumā būtu sprēgājušas balto cilvēku sabiedrībā; cieņa, kāda raksturīga indiānim, kas uzņēmis savu pirmo karataku, virsaiša lepnums un stāvokļa nopietnība lika atturēties no draiskām valodām.
Sie trīs salinieki — ja tā varam sacīt — sēdās pie bro- kastgalda klusi, nopietni un domīgi. No Džūditas sejas bija redzams, ka viņa pārlaidusi nemierīgu nakti; abi vīrieši gudroja par to, kas darāms turpmāk. Maltītes laikā Zvērkāvis un meitene aiz pieklājības pateica viens otram dažus vārdus, tomēr neko nebilda par savu stāvokli. Pēdīgi Džūdita maigu jaunu jūtu pārpilnībā izpauda to, kas tik ļoti bija nodarbinājis viņas prātu aizvadītajā bezmiega naktī.
— Būtu drausmīgi, Zvērkāvi, ja tēvam un Hetijai notiktu kas ļauns! — meitene pēkšņi iesaucās. — Mēs nevaram mierīgi sēdēt šeit un atstāt viņus irokēzu rokās. Mums jādomā, kā palīdzēt viņiem.
— Esmu gatavs, Džūdit, palīdzēt ne vien viņiem, bet arī citiem, kas iekļuvuši nelaimē. Tikai jāzina, kā to darīt. Nav joki, ja nonāk sarkanādaiņu rokās, kad staigā ceļu, kādā bija devies Haters un Nerimša. Es to tīri labi saprotu. Nenovēlu šādu likstu pat savam niknākajam naidniekam, kur nu vēl cilvēkiem, kas kopā ar mani gājuši vienu teku, ēduši un gulējuši. Varbūtās esat izdomājusi, kas mums ar Čūsku jādara?
— Mums jāpiekukuļo irokēzi. Es nezinu, kā citādi atsvabināt gūstekņus. Dāvanas indiāņus iekārdina, un mēs droši vien varētu sadot viņiem tik bagātīgas veltes, ka viņi atzītu par labāku ņemt līdzi tās, nevis nabaga gūstekņus, — ja ir nodomājuši ņemt tos līdzi.
— Tas ir diezgan prātīgi, Džūdit; jā, tas ir diezgan prātīgi, — ja tikai naidnieks piekukuļojams un mums ir mantas šādam darījumam; jūsu tēvam ir ērts un dikti izdevīgā vietā celts mājoklis, tomēr tas neliekas piebāzts ar bagātībām, kas vajadzīgas, lai viņu izpirktu. Tiesa, šim nolūkam varētu derēt šautene, ko viņš sauc par «briežu nāvi»; te esot muciņa ar pulveri — tā būtu laba piedeva; un tomēr divus spēcīgus vīrus nevar izpirkt ar niekiem … turklāt…
— Kas tad vēl? — Džūdita nemierīgi vaicāja, ievērojusi, ka Zvērkāvis vilcinās, it kā negribēdams viņu apbēdināt.
— Nu, franči tāpatās izsolījuši atlīdzību kā mūsējie, Džūdit; ar naudu, ko maksā par diviem skalpiem, var nopirkt muciņu pulvera un šauteni, droši vien ne gluži tik krietnu kā «briežu nāve», ko jūsu tēvs lielīt liela, tomēr labu pulveri un pieklājīgu šauteni; pie tam sarkanādaiņi ne visai smalki pazīst šaujamos ieročus un ne katrreiz atšķir īsto no šķietamā.
— Šausmīgi! — izdvesa meitene, ko satrieca šāda runa bez aplinkiem. — Taču jūs neminējāt manas drēbes, Zvērkāvi; manuprāt, tās varētu sakārdināt irokēzu sievietes.
— Katrā ziņā varētu, katrā ziņā varētu, Džūdit, — Zvērkāvis atbildēja, cieši vērdamies viņā, it kā gribētu pārliecināties, vai viņa patiešām spējīga uz šādu upuri. — Meitene, vai esat droša, ka jums pietiks dūšas, lai ziedotu savus greznumus šādam mērķim? Daudzi cilvēki domājas esam drosmīgi, kamēr pašiem nedraud briesmas; esmu pazinis arī tādus, kas, dzirdot par citu cilvēku cietsirdību, šķitās žēlīgi un gatavi atdot visu savu mantu nabagam, bet viņu dūre sakļāvās kā iešķelts rieksts, kad viņi paši tika aicināti parādīt savu labdarību. Turklāt, Džūdit, jūs esat daiļa, reti daiļa, tur nav vārdam vietas, un skaistām sievietēm patīkas rotāties. Vai jums pietiks dūšas šķirties no saviem greznumiem?
Glaimojošā norāde uz meitenes burvīgo ārieni īstajā brīdī izlīdzināja iespaidu, ko bija atstājušas Zvērkāvja izteiktās šaubas par to, vai Džūdita izpildīs savu pienākumu pret tēvu. Ja to visu būtu sacījis kāds cits, droši vien kompliments paliktu neievērots aiz sašutuma par tādu šaubīšanos; tomēr meiteni valdzināja pat šī parupjā atklātība, ar kādu vaļsirdīgais mednieks jo bieži pauda savas domas. Džūditas acis iezibsnījās, viņa pietvīka, taču nespēja īsti dusmoties uz cilvēku, kas likās caurcaurēm patiesīgs, labs, vīrišķīgs. Viņa gan uzmeta jauneklim nosodošu skatienu, gribēja asi atcirst, tomēr savaldījās un atbildēja laipni un lēnīgi.
— Jūs laikam taupāt visus savus labvēlīgos ieskatus delavēru sievietēm, ja nopietni tā domājat par savas rases meiteni, — viņa sacīja ar piespiestu smiekliņu. — Nu, pārbaudiet mani; ja izrādīsies, ka žēloju zīdu vai mus- līnu, kādu lentu vai spalvu, tad varēsit domāt un sacīt par manu sirdi visu, kas jums patiks.
— Tā ir taisna runa! īsti taisns cilvēks ir vislielākais retums pasaulē; tā saka Tarnenunds, pats gudrākais delavēru pravietis; un tā jādomā visiem, kam izdevība skatīties un runāt, un darboties ļaužos. Es mīlu taisnu cilvēku, Čūska; viņa acis skaidri redz naidnieku un gaiši staro pretī draugam. Viņš izmanto dieva piešķirto prātu, apzinādamies, ka jāsaskata tas, kas ir, nevis tas, ko viņš grib saskatīt. Ir diezgan viegli atrast cilvēkus, kas sakās esam taisni, bet gaužām reti sastopam tādus, kas īsteni taisni. Cik bieži, meitene, tiku redzējis indiāņus, kas domājās darām pēc Lielā Gara prāta, bet patiesībā viņi vienīgi centās piepildīt paši savu gribu un vēlēšanos! Viņi nespēja saredzēt savas kļūdas, tāpatās kā mēs nevaram redzēt cauri tam kalnam upi, kas tek pa ieleju; taču katrs vērotājs tās saskatītu tikpatās skaidri, kā mēs varam saskatīt gružus, kas peld ap šo māju.
— Gluži pareizi, Zvērkāvi, — Džūdita teica, pie tam atplauka gaišā smaidā, kurā izgaisa visas īgnuma ēnas, — gluži pareizi; un es ceru, ka jūs vienmēr būsit taisns pret mani. It sevišķi ceru, ka spriedīsit pats, nevis ticēsit ļaunām tenkām, ko izplata tāds melsīgs dienaszaglis kā Harijs Nerimša, kurš gatavs nomelnot katru jaunavu, kas domā par šī bramanīgā kavaliera seju un augumu savādāk nekā viņš pats.
— Harijs Nerimša nav tas, kura vārdiem es akli ticu, Džūdit; taču acis un ausis var būt arī cilvēkiem, kas sliktāki nekā viņš, — Zvērkāvis nopietni atbildēja.
— Diezgan par to! — Džūdita izsaucās, viņas acis uzzibsnīja, un sārtums iesitās pat deniņos. — Runāsim par tēvu un viņa izpirkšanu. Jums taisnība, Zvērkāvi: indiāņi droši vien neatlaidīs gūstekņus, ja piedāvāsim manas drēbes, tēva šauteni un pulveri vien. Vēl ir lāde.
— Jā, vēl ir lāde, kā jūs sakāt, Džūdit; man domāt, vairākums cilvēku labāk paturētu savu skalpu nekā šādu noslēpumu, ja būtu jāizraugās viena no šīm divām iespējām. Vai jūsu tēvs nav tieši aizliedzis attaisīt šo lādi?
— Nekad. Likās, viņš pajāvās uz tās atslēgām un tērauda apkalumiem, un stiprumu.
— Reta lāde, dikti īpatnēji darināta lāde, — Zvērkāvis prātoja, pieceldamies un tuvodamies šim priekšmetam. Viņš apsēdās uz lādes, lai ērtāk varētu to nopētīt. — Čin- gačguk, šis koks nav cirsts tanīs mežos, pa kuriem mēs esam kājojuši. Šis nav riekstkoks un tomēr ir tikpatās skaists, droši vien izskatītos vēl skaistāks par to, ja nebūtu tā apkvēpis un nobrauņāts.
Delavērs piegaja klāt, taustīja koku, mēģināja tanī iešņāpt ar nagu, pētīja šķiedru, ziņkārīgi pārlaida roku pār masīvās lādes tērauda apkalumiem un smagajām aizkaramajām atslēgām.
— Nē, nekas tāds neaug šinī pusē, — Zvērkāvis atsāka. — Esmu redzējis izstrādājumus no ozola, kļavas, gobas, liepas, riekstkoka, taču vēl nekad neesmu redzējis šādu koksni. Džūdit, ar vienu pašu lādi varētu izpirkt jūsu tēvu; sarkanādaiņi ir ziņkārīgi, un viņus īpaši pievelk koka lietas.
— Varbūt nevajadzēs maksāt tik dārgi, Zvērkāvi. Lāde ir pilna, un labāk atdot pusi nekā visu. Turklāt tēvs augstu vērtē šo lādi. Kāpēc — nezinu.
— Liekas, viņam šīs skrīnes saturs rūp vairāk nekā tā pati, citādi viņš nebūtu tik nesaudzīgi apgājies ar tās ārieni un tik pamatīgi nodrošinājis iekšieni. Te ir trīs atslēgas, Džūdit; vai jums ir slēdzene?
— To nekad neesmu redzējusi; tai tomēr jābūt, jo Hetija teica, ka viņa bieži redzējusi lādi atvērtu.
— Slēdzenes nekarājas gaisā un nepeld pa ūdens virsu, meitene; ja ir slēdzene, tad jābūt vietai, kur tā glabājas.
— Pareizi, un nebūtu grūti atrast slēdzeni, ja mēs to meklētu.
— Tas jāizšķir jums, Džūdit, tikai jums. Lāde pieder jums vai jūsu tēvam, un Haters ir jūsu tēvs, nevis mans. Ziņkārība ir sievietes, nevis vīrieša vājība. Esmu izklāstījis jums visus iemeslus. Ja lādē slēpjas vērtīgas mantas, tad, man domāt, būtu gudri tās izlietot, lai izpirktu īpašnieku vai vismaz paglābtu viņa skalpu; bet tas jāizspriež jums, nevis man un Cingačgukam. Ja slazdu vai laivas, vai nomedīta brieža likumīgā īpašnieka nav klāt, tad pēc visiem meža likumiem viņa pilnvarnieks ir tivākais radagabals. Tamdēļ jums jāizlemj, vai lādi vajag atvērt vai ne.
— Es ceru, Zvērkāvi, jūs nedomājat, ka varu vilcināties, ja mana tēva dzīvība ir briesmās.
— Jūs esat starp divām ugunīm. Nebūtu nekāds brīnums, ja vecais Toms, atgriezies šinī mājā, sadotu jums brāzienu par to, kas izdarīts; cilvēki jau mēdz nosodīt to, kas veikts viņu pašu labā; man domāt, pat mēness liktos savādāks nekā tagad, ja mēs tanī varētu skatīties no otras puses.
— Zvērkāvi, ja mums izdosies atrast slēdzeni, es lūgšu jūs atvērt lādi un paņemt mantas, kas, pēc jūsu domām, derētu tēva izpirkšanai.
— Papriekš dabūjat slēdzeni, Džūdit, pēc tam runāsim par visu pārējo. Čūska, tev prāta tiku tikām un acis kā mušai, vai arī tu nepagudrosi par to, kur Peldošais Toms varētu glabāt šīs noslēpumainās lādes slēdzeni?
Tieši uzrunāts, delavērs atgāja no lādes, kas visu šo laiku bija saistījusi viņa uzmanību, un sāka raudzīties pēc vietas, kur varētu slēpties slēdzene. Arī Džūdita un Zvērkāvis nestāvēja dīkā, un drīz vien visi trīs meklēja jo cītīgi. Būdami pārliecināti, ka vajadzīgā slēdzene neglabājas nevienā no kopējiem skapjiem un kumodēm, viņi tur nemaz neieskatījās, bet pievērsās īstām paslēptuvēm. Tā viņi pamatīgi, bet velti pārmeklēja priekšējo telpu. Pēc tam visi iegāja Hatera guļamistabā. Tā bija iekārtota labāk par citiem primitīvās celtnes kambariem; te atradās lietas, kas agrāk kalpojušas tikai saimnieka sievai; Džūditai bija slēdzenes, un viņi izmeklējās malu malas, taču nedabūja vajadzīgo slēdzeni.
Pēc tam visi trīs iegāja meitu guļamistabā. Cingačgukam tūlīt dūrās acīs, cik ļoti atšķiras «Džūditas puse» no «Hetijas puses». Indiānim paspruka kluss izbrīna sauciens, un viņš savā delavēru mēlē pusbalsī ieminējās par šo pretstatu, norādīdams draugam uz istabas abām pusēm.
— Jā, jā, Čūska, — atbildēja Zvērkāvis, kura izteikumus mēs tulkojam, pēc iespējas saglabādami šī cilvēka runas veidu. — Tā jau ir, to var redzēt kurš katrs; un tas viss sakņojas dabā. Viena māsa mīl greznumus, pat pārlieku, kā daži saka; otra ir pieticīga un vienkārš a, caurcaurēm lādzīga un patiesīga. Tomēr galu galā, man domāt, Džūditai ir savas labās īpašības un Hetijai savi trūkumi.
— Un Grūtā Galva ir redzējusi lādi atvērtu? — Cingačguks vaicāja, un viņa skatiens pauda ziņkāri.
— Protams. Es to dzirdēju no viņas mutes un arī tu esi dzirdējis to pašu. Kā liekas, tēvs ir atklāts pret viņu, bet nav atklāts pret vecāko meitu.
— Tad slēdzeni slēpj tikai no Meža Rozes? — Cingačguks jautāja. Sarunā ar draugu viņš bija sācis tā godināt Džūditu.
— Pareizi! Gluži pareizi! Tēvs vienai uzticas, otrai ne. Tā dara gan baltie, gan sarkanādainie, Čūska; visās ciltīs un tautās dažiem uzticas, citiem ne.
— Vai rupjās drēbēs vislabāk nevarētu noslēpt no Meža Rozes slēdzeni?
Zvērkāvis gandrīz vai salēcās, viņa vaibstos atplaik- snīja dziļš apbrīns, un, pievērsies biedram, viņš klusi, bet gardi nosmējās par šo atjautīgo minējumu.
— Tev iedots dikti piemērots vārds, Čūska, jā gan, dikti piemērots! Nudie, greznuma mīļotāja taču nemeklēsies pa tādām rupjām un neglītām drēbēm, kādas valkā Hetija. Kopš Džūdita iepazinusies ar virsniekiem, viņas gleznie pirkstiņi, man domāt, nav pieskārušies pie tādas prastas un nesmukas drānas, no kādas pašūti šie brunči! Bet kas zina? Slēdzene var būt to kabatā, var būt arī citā vietā. Delavēr, noņem no vadža šo apģērba gabalu; redzēsim, vai tu patiešām esi pareģis.
Cingačguks paklausīja, tomēr slēdzene neatradās. Bla- kusvadzī karājās rupjas drānas kulīte, kas izskatījās tukša, un viņš dzīrās to pārmeklēt. Pametusi acis uz šo pusi, Džūdita strauji ierunājās, vēlēdamās aiztaupīt viņam veltīgas pūles.
— Tās taču nabaga Hetijas — mīļās vientiesīgās meitenes drēbes! — viņa sacīja. — Tur nav vērts meklēt.
Tikko daiļā mute bija pateikusi šos vārdus, Cingačguks izvilka no kulītes vajadzīgo slēdzeni. Apķērīgā Džūdita saprata, kāpēc izlietota šāda vienkārša un atklāta paslēptuve. Viņa notvīka aiz dusmām un kauna, iekoda lūpā un klusēja. Būdami smalkjūtīgi no dabas, Zvērkāvis un viņa draugs ne ar smaidu, ne ar skatienu neizpauda, ka viņi pilnīgi saprot šo gudro viltību. Paņēmis no indiāņa slēdzeni, Zvērkāvis devās blakusistabā un tur noskaidroja, ka atrasts īstais rīks. Visas trīs piekaramās atslēgas varēja viegli attaisīt ar šo slēdzeni. Zvērkāvis noņēma tās un atlieca vērtnes; viņš mazliet pacēla vāku, lai pārliecinātos, vai tas ir vaļīgs, un pēc tam atgāja no lādes vairākas pēdas, ar mājienu aicinādams draugu līdzi.
— Sī ir ģimenes lāde, Džūdit, — viņš teica, — un tanī droši vien ir ģimenes noslēpumi. Mēs ar Čūsku iekāpsim platdibenē un apskatīsim laivas un airus, mazos un lielos; jūs pati varat izpētīt, vai lādē ir mantas, kas derīgas izpirkšanai. Kad būsit galā, pasauciet mūs, un tad apspriedīsim, kāda vērtība tām mantām.
— Pagaidiet, Zvērkāvi! — meitene izsaucās, kad viņš taisījās uz iešanu. — Es neaizskaršu itin neko, pat nepacelšu vāku, ja jūs nebūsit klāt. Tēvam un Hetijai paticis slēpt no manis lādes saturu, un es esmu tik lepna, ka okšķerēju viņu slepenos dārgumus vienīgi tad, ja tas viņiem pašiem var nākt par labu. Nekādā ziņā neatvēršu lādi viena. Tamdēļ neaizejiet; man vajadzīgi liecinieki.
— Čūska, man gandrīz šķietas, ka meitenei taisnība! Paļāvība un uzticība rada drošības izjūtu, bet aizdomas liek piesargāties. Džūditai ir tiesības prasīt, lai mēs esam klāt. Ja lāde glabā cienījamā Hatera noslēpumus, tie tiks uzticēti diviem puisiešiem, kas prot turēt muti. Mēs paliksim pie jums, Džūdit, — tikai vispirms apskatīsim ezeru un skrastu, jo šādu lādi nevarēs iztukšot vienā mirklī.
Abi vīri izgāja priekšdurvē, Zvērkāvis pētīja ar tālskati krastu, kamēr indiānis nopietni aplūkoja ūdens virsmu un mežus, vērodams, vai kaut kas neatklāj, kādus plānus perina ienaidnieki. Taču neredzēja neko aizdomīgu, un, uzzinājuši, ka pagaidām var justies droši, visi trīs sagāja ap lādi, lai to atvērtu.
Kopš mazatnes Džūdita izjuta tādu kā bijību pret šo skrīni un tās nezināmo saturu. Viņas klātbūtnē ne tēvs, ne māte nerunāja par šo lādi, it kā pēc klusas vienošanās visi vairījās to pieminēt, ja vajadzēja nosaukt kādu priekšmetu, kas atradās uz tās vāka vai turpat tuvumā. Sis paradums iesakņojās, un tikai nesen Džūdita sāka domāt, cik tas dīvaini. Haters neuzticēja vecākajai meitai savus noslēpumus, tādas tuvības abiem trūka. Lāgiem viņš bija laipns, bet lielākoties dzedrs un drūms, it sevišķi savās attiecībās ar Džūditu. Hatera līdzšinējā izturēšanās nepavisam nevarēja meiteni iedrosmināt uz to, ko viņa tagad gatavojās darīt; Džūdita bažījās, ka tēvs šādu patvaļību nosodīs, kaut arī tā cēlusies no vēlēšanās pakalpot viņam. Turklāt meitene izjuta māņticīgas bailes no lādes, ko viņa kopš bērnības uzskatīja par aizliegtu svētumu. Tomēr tagad, kā likās, bija pienācis laiks, kad šim noslēpumam jāatklājas, un šādos apstākļos viņa diezin vai varēja rīkoties citādi.
Pamanījusi, ka abi biedri klusi un nopietni vēro viņu, Džūdita pielika roku pie vāka un pūlējās to pacelt. Meitenei pietrūka spēka, un viņai šķita, ka šim grēcīgajam mēģinājumam pretojas kāda augstāka vara — atslēgas taču bija noņemtas.
— Es nevaru pacelt vāku, Zvērkāvi, — viņa sacīja. — Vai neatmetīsim šo nodomu un neizgudrosim kādu citu līdzekli, kas derētu gūstekņu izpirkšanai?
— Nē, Džūdit, nē, meitene. Labs kukulis ir pats drošākais un ^ērtākais līdzeklis, — Zvērkāvis atbildēja. — Un vāku aiztur vienīgi tā svars, kas nav nekāds mazais, jo šis koka gabals pamatīgi apkalts ar dzelzi.
To pateicis, Zvērkāvis lika lietā pats savu spēku; viņš vāku pacēla, atslēja pret baļķu sienu un nostiprināja. Džūdita drebēdama iemeta skatienu lādē; uz brīdi viņa izjuta atvieglojumu, ieraudzījusi, ka tās saturu slēpj brezenta gabals, kas rūpīgi apspraudīts gar malām. Acīmredzot skrīne bija bāztin piebāzta, tā ka vāks gandrīz ticis piespiests pie brezenta.
— Pilna krava, — Zvērkāvis piezīmēja, aplūkodams uzklāju. — Mēs iekārtosimies ērti un darbosimies lēnā garā. Čūska, atnes ķeblīšus, es tikmēr izplāšu uz grīdas šo segu, un pēc tam piedienīgi un omulīgi ķersimies pie darba.
Delavērs paklausīja; Zvērkāvis pieklājīgi nolika Džūditai ķeblīti, pats apsēdās uz otra un sāka ņemt nost brezenta pārsegu. Viņš rīkojās gausi un piesardzīgi, it kā apakšā būtu paslēpti trausli priekšmeti. Kad uzklājs bija noņemts, kļuva redzami vīrieša apģērba gabali. Tie bija šūti no smalkas drānas, un to spilgtās krāsas un bagātīgie greznojumi pauda tālaika gaumi. Sevišķi lepni izskatījās kādi gari, košsarkani svārki ar zeltītām pogcaurumu apmalēm. Tas tomēr bija nevis militārpersonas, bet augstas kārtas civilista apģērba gabals, kādu valkāja toreiz, kad tērps skaidri jo skaidri norādīja uz sabiedrisko stāvokli. Atlocījis šos svārkus, Zvērkāvis tos pacēla, lai aplūkotu. Tie bija tik krāšņi, ka Cingačguks, par spīti ieaudzinātai savaldībai, nespēja aizturēt prieka saucienu. Izdzirdējis Šo nevilšo vājības izpausmi, Zvērkāvis strauji pievērsās draugam un īdzīgi paraudzījās viņā; mednieks sāka runāt savā nodabā, kā mēdza to darīt, kad viņu pēkšņi pārņēma spēcīgas jūtas.
— Tāda ir viņa iedaba! Jā, indiāņa prāts nesas uz greznumiem, un viņš nav jānosoda par to. Turklāt šis ir īpašs apģērba gabals; un īpašas lietas rada īpašas jūtas. Džūdit, man domāt, tas noderēs; diezin vai visā Amerikā atrastos indiānis, kura sirdi neatmiekšķētu šādas krāsas, šāds spožums. Ja šie svārki šūti jūsu tēvam, tad esat go- digi mantojusi savu patiku uz greznumiem.
— Sie svārki nav šūti tēvam, — Džūdita aši atbildēja. — Tie ir pārāk gari; tēvs ir mazs un drukns.
— Ja šūti jūsu tēvam, tad drēbes bija papilnam un zeltītie diegi lēti, — Zvērkāvis noteica ar savu jautro, kluso smieklu. — Čūska, šie svārki tev pašā reizē, Un es gribētu, lai tu uzvelc tos mugurā.
Cingačguks nelikās lūgties; viņš nometa Hatera rupjo, apdilušo jaku, lai ietērptos svārkos, kas domāti augstmanim. Pārvērtība bija smieklīga; bet, tā kā cilvēki reti kad apzinās paši savas ārienes un uzvešanās dīvainumu, delavērs ar nopietnu interesi pētīja notikušo pārmaiņu, raugoties vienkāršā spogulī, ko Haters mēdza lietot, bārdu skūdams. Šinī brīdī Cingačguks iedomāja Dvesmu un vēlējās, kaut tā redzētu viņu šādā rotā. Tas jāteic patiesības labad, lai gan mazliet runā pretī karavīra stingrajam raksturam.
— Rauj nost, Čūska, rauj nost, — nelokāmais Zvērkāvis sacīja. — Šādas drēbes mums nepiederas. Tavai iedabai atbilst vampums, sedzenes, izkrāsojums, vanaga spalvas, manējai — ādas kamzolis, izturīgi stilbsargi un stipri mokasīni. Jā, mokasīni, Džūdit; dzīvojot mežos, baltajam jāpatapina ērtības un lētuma labad viena otra mežu ieraša.
— Es nesaprotu, Zvērkāvi, kamdēļ daži cilvēki var valkāt sarkanus svārkus, bet citi ne, — meitene teica. — Es vēlētos redzēt jūs šinīs skaistajos svārkos.
— Redzēt mani lorda ģērbā! Nu, Džūdit, tad jums jāpagaida, līdz kamēr izkūkošu prātu. Nē, nē, meitene, mana iedaba paliek mana iedaba, un es dzīvošu un nomirīštf ar to, kauč arī vairs nenoguldītu nevienu zvēru un neno- durtu nevienu lasi. Ko esmu izdarījis, Džūdit, ka jūs vēlaties redzēt mani šādos švītīgos svārkos!
— Es domāju, Zvērkāvi, ka lišķīgajiem, divkosīgajiem garnizona frantiem nav jāgreznojas vieniem pašiem; arī godprātība un patiesīgums jāciena un jāizceļ.
— Un kas tā būtu par izcilsnību… — Kā lasītājam redzams, Zvērkāvis nebija visai rūpīgi pētījis valodu. — Kas tā būtu par izcilsnību, Džūdit, ja es spīdētu un sarkanotu līdzīgi mingu virsaitim, kas uzcirties Kvebe- kas27 dāvanās? Nē, nē, esmu labs tāds, kāds esmu, un, ja neesmu, nevaru būt labāks. Čūska, noliec to ģērbu uz segas, paraudzīsimies, kas vēl glabājas lādē.
Kārdinošo ģērbu, kas noteikti nebija šūts Hateram, atlika sānis, un apskate turpinājās, Drīz izņēma arī pārējos vīrieša apģērba gabalus, tie nebija sliktāki par šiem svārkiem, un pēc tam sekoja sievietes drēbes. Zvērkāvis izcēla skaistu brokāta kleitu, kas mazliet bija cietusi no nevērīgas apiešanās, un šoreiz Džūdita nenovaldīja prieka saucienu. Meiteni valdzināt valdzināja krāšņi tērpi, un viņa pirmo reizi ieraudzīja šādu drānu, šādas nokrāsas; ne komandantu sievām, ne citām fortu lēdijām viņa vēl nebija redzējusi tik greznu rotu. Džūditu pārņēma gandrīz vai bērnišķīga sajūsma, un viņa tūlīt gribēja uzvilkt šo tērpu, kas nepavisam nesaderēja ar viņas mājokli un dzīves veidu. Meitene iemetās savā istabā, ierastām kustībām atbrīvojās no glītās linauduma kleitas un ieģērbās košajā brokātā. Tērps bija viņai īsti laikā. Kad viņa atgriezās, Zvērkāvis un Cingačguks, kuri pa šo laiciņu bija no jauna pārlūkojuši vīrieša drēbes, pārsteigumā pietrūkās, nespēdami savaldīt līksmes un apbrīna saucienu, kas skanēja tik nepārprotami, ka Džūditas acis iemirdzējās vēl spul- gāk un vaigi pietvīka. Meitene tomēr izlikās nemanām iespaidu, kādu bija atstājusi, apsēdās ar karalienes cēlumu un izteica vēlēšanos atsākt apskati.
— Nu, meitene, — Zvērkāvis iesaucās, — man šķietas, mēs vislabāki varēsim sarunāt ar mingiem, ja sūtīsim jūs šinī ģērbā uz skrastu un sacīsim viņiem, ka ieradusies karaliene! Pret šādu skatu viņi atdos veco Hateru, kā arī Nerimšu un Hetiju!
— Līdz šim domāju, jūs esat tik godīgs, ka neglaimojat, Zvērkāvi, — atbildēja meitene, kuru šī jūsma iepriecināja vairāk, nekā viņa pati būtu atzinusi. — Jūsu patiesības mīlestība bija viens no galvenajiem iemesliem, kamdēļ jūs cienīju.
— Es teicu patiesību, Džūdit, skaidru patiesību, neko citu. Manas acis vēl nekad nav skatījušas tādu brīnišķīgu būtni, kāda šinī brīdī esat jūs! Savā laikā esmu redzējis daiļavas, gan baltās, gan sarkanās, tādas, ko visur slavēja un daudzināja, bet nekad neesmu redzējis skaistuli, ko šinī brīdī varētu cik necik salīdzināt ar jums, Džūdit, nekad.
Līksmais skatiens, ar kuru meitene apveltīja vaļsirdīgo mednieku, nebūt nemazināja viņas burvīgās ārienes iespaidu; Džūditas valgās acis pauda jūtu pilnestību, un viņa droši vien nekad nebija izskatījusies tik skaista. Jauneklis papurināja galvu, vēl mirkli it kā šaubās uzlūkoja meiteni un pēc tam turpināja savu nodarbi.
Zvērkāvis izņēma dažus sīkākus sievietes apģērba gabalus, kas visi bija tikpat lepni kā brokāta kleita. Jauneklis klusēdams nolika tos pie Džūditas kājām, it kā pati daba būtu devusi viņai tiesības uz tiem. Meitene paķēra cimdus, mežģīnes un vēl šo to, lai papildinātu savu jau ta bagātīgo tērpu; viņa izlikās, it kā to visu darītu tikai joka pēc, bet viņas īstais nolūks bija greznoties, cik vien apstākļi atļauj. Kad šie divi lieliskie komplekti bija izņemti, kļuva redzams otrs audekla uzklājs, tas slēpa lād.es parejo saturu. Pamanījis šo pārsegu, Zvērkāvis apstājas, šaubīdamies, vai būtu pareizi turpināt apskati.
— Man šķietas, katram ir savi noslēpumi, — viņš sacīja, — un katram tiesība tos glabāt; mēs jau esam diezgan dziļi ieēdušies šinī lādē un, pēc mana ieskata, dabu- juši, ko gribējām; man rādās, mēs darītu labi, ja tāļaki vairs neraktos; lai paliek cienījamā Hatera ziņā viss, kas atrodas zem šī pārsega.
— Zvērkāvi, vai domājat piedāvāt irokēziem šīs drēbes kā izpirkšanas maksu? — Džūdita strauji jautāja.
— Protams. Mēs taču okšķerējām pa otra lādi, lai viņam palīdzētu. Šie svārki vieni paši iekārdinātu mingu galveno virsaiti, un, ja viņam ir līdzi sieva vai meita, tad jo labāki; starp Olbani un Monreālu neatradīsies neviena sieviete, kuras sirdi šī kleita nepataisītu mīkstu. Man domāt, mums pietiek ar šīm divām lietām, lai noslēgtu vajadzīgo darījumu.
— Tā jums var likties, Zvērkāvi, — meitene sarūgtināta atbildēja. — Kāds indiānietei labums no šādas kleitas? ,Viņa nevar to valkāt meža biezoknī; vigvama dūmos un netīrumos tā drīz notraipīsies; un kā izskatīsies sarkanas rokas šinīs īsajās, kruzuļotajās piedurknēs!
— Tas taisnība, meitene; un jūs varētu piemetināt, ka šāds ģērbs vispār nekur neder šinī pusē. Ja mēs panākam savu — tad kāda mums daļa gar to, kā apietas ar šiem greznumiem? Es, nudie, nezinu, ko jūsu tēvs var iesākt ar šādām drēbēm, un laime, ka viņam ir mantas, no kurām pašam nav labuma, bet kuras citi augstu vērtē. Kankari pret brīvību — tas viņam būtu visizdevīgākais darījums. Mēs pametīsim tīros niekus, turklāt atsvabināsim arī Nerimšu.
— Tad jūs domājat, Zvērkāvi, ka Tomasa Hatera ģimenē nav nevienas meitas, kam šī kleita piestāvētu un ko jūs vēlētos redzēt šinī tērpā, kaut arī viņa to uzvilktu tikai retu reizi, tāpat vien padraiskodamās?
— Es saprotu jūs, Džūdit, jā, saprotu jūsu domas un, man liekas, arī jūsu vēlēs. Atzīstu, ka šinī ģērbā esat skaista kā maigas oktobra dienas saule rietā vai lēktā; un jūsu daiļums šo kleitu rotā vairāk nekā kleita jūs. Drēbes jāpiemēro iedabai, tāpat kā citas lietas. Man rādās, karavīram, kas gatavojas uzņemt savu pirmo karateku, neklājas krāsoties tik spilgti kā virsaitim, kurš jau pierādījis savu drosmi un no pieredzes zina, ka nedarīs sev kaunu. Tas pats sakāms par mums visiem — baltajiem un sarkanādainajiem. Jūs esat Tomasa Hatera atvase, un šīs tērps ir šūdināts gubernatora meitai vai kādai citai lieimanei; tas valkājams, kur smalkas istablietas un spoža sabiedrība. Pēc manām domām, Džūdit, vienkārša meitene vislabāki izskatās tad, kad viņa vienkārši ģērbusies. Visam jābūt saskaņotam. Turklāt, meitene, ja kolonijā ir kāda sieviete, kam nav vajadzības greznoties un kas var paļauties uz savu daiļo ārieni, piemīlīgo seju, tad tā esat jūs.
— Es tūlīt novilkšu šīs lupatas, Zvērkāvi! — meitene izsaucās un pielēca kājās, lai atstātu istabu. — Un negribu tās redzēt mugurā nevienam cilvēkam!
— Tādas ir viņas visas, Čūska, — pievērsies draugam, mednieks ar smiekliņu sacīja, līdzko skaistule nozuda. — Viņām patīkas greznumi, taču visvairāki viņām patīkas savs dabas dotais burvīgums. Esmu priecīgs, ka meitene izlēmusi nomest šos kruzuļus, kas nesaderas ar viņas kārtu; turklāt viņa patiešām ir daiļa arī bez tiem. Delavēr, šinī ģērbā arī Dvesma izskatītos lepni!
— Vahtavaha ir sarkanādaiņu meitene, Zvērkāvi, — indiānis atbildēja. — Viņu pazīst pēc pašas drēbēm, kā jaunu ūbeli pazīst pēc spalvām. Es paietu garām un viņu nepazītu, ja viņa būtu ielīdusi šādā svešā ādā. Mēs darām visgudrāk, ja ģērbjamies tā, ka draugiem nevajag prasīt pēc mūsu vārdiem. Meža Roze ir koša, un tik daudzas krasas viņu nedara jaukāku.
— Pareizi! Tāda ir daba, mīlestības un drošības stingrais pamats. Kad cilvēks apstājas noraut zemeni, viņš necer uz meloni un kad vēlas pacelt meloni, bet atrod tās vietā ķirbi, tad jūtas sarūgtināts, kauc arī ķirbji bieži izskatās spilgtāki par melonēm. Tā tas ir. Cilvēkam jāturas pie savas iedabas, un iedaba turēsies pie viņa.
Abi vīri apspriedās, vai nevajadzētu vēl meklēties pa Hatera lādi, un tad atgriezās Džūdita, kas bija noģērbusi brokāta tērpu un atkal uzvilkusi savu vienkāršo lin- auduma kleitu.
— Paldies, Džūdit, — Zvērkāvis teica, laipni saņemdams viņas roku. — Es zinu, ka sievietei nav viegli šķirties no tāda greznuma. Tomēr, ja jums būtu galvā karalienes kronis un matos dārgakmeņi, jūs neizskatītos tik piemīlīga, kāda esat patlaban. Tagad mums jāizlemj, vai pacelt šo uzklāju vai ne; varbūtās zem tā atrodas mantas, kas vēl izdevīgākas mūsu darījumam; mums jāiedomājas, kā cienījamais Haters pats būtu rīkojies mūsu vietā.
Džūdita jutās laimīga. Viņa bija pieradusi pie lišķiem, bet tagad pirmoreiz no vīrieša mutes dzirdēja necilu atzinību, kas sagādāja viņai tik dziju gandarījumu. Šo lielo iespaidu neradīja paši vārdi, kas pauda apbrīnu — tie bija gaužām vienkārši —, neradīja ne vārdu svaigums, ne to siltums, nedz kāda cita īpašība, kas palaikam piešķir uzslavai svaru. Tas bija runātāja skaidrais patiesīgums, kas šos vārdus lika pie meitenes sirds. Šī ir viena no godīguma un atklātības lielajām priekšrocībām. Viltīgam, nelabojamam iztapoņam var veikties, līdz viņa medainās runas kļūst pretīgas, kā jau saldumi, kas šķebina dūšu, ja to ticis par daudz; bet vaļsirdīgais nereti sāpina, teikdams taisnību, toties viņa uzslavai piemīt spēks, kādu var dot tikai atklātība; viņa vārdi iet tieši pie sirds un gūst atbalsi. Tāpat bija ar Zvērkāvi un Džūditu. Sis vienkāršais mednieks ar savu tīro, pārliecinošo taisnprātīgumu ātri atstāja dziļu iespaidu uz visiem, kas viņu pazina; viņa uzslava priecēja, pārmetumi smeldza; pēdējie radīja naidu un īgnumu vienīgi tur, kur viņa raksturs nebija modinājis cieņu un mīlestību. Vēlāk šis stūrainais cilvēks saskārās ar augstiem virsniekiem un citām personām, kam uzticēts sargāt valsts intereses, un tad viņa ietekme rada plašāku sfēru. Klausoties viņa atzinībā, pat ģenerāļi izjuta gandarījumu, kādu ne katrreiz spēja modināt to priekšnieki. Laikam gan Džūdita bija pirmais baltais cilvēks, kas pilnīgi pakļāvās Zvērkāvja ietekmei, kura, dabiski, izrietēja no šī jaunekļa godprātības un patiesīguma. Meitene bija tieši ilgojusies pēc viņa uzslavas un tagad to saņēma, turklāt tadā veidā, kāds visvairāk piemērots viņas vājībām un domu gaitai. Rezultātus rādīs stāsta turpinājums.
— Ja zinātu, kas vēl glabājas lādē, Zvērkāvi, mēs varētu drošāk izlemt, kā rīkoties, — Džūdita sacīja, mazliet atguvusies no prieka uzplūda, ko bija radījusi atzinīgā atsauksme par viņas ārieni.
— Tādas domas nav zemē metamas, meitene. Jāteic gan, ka okšķerēt otra noslēpumus ir vairāk bālģīmja nekā sarkanādaiņa iedabā.
— Ziņkāre ir dabiska, un katram cilvēkam savi trūkumi. Uzturēdamās fortos, esmu ievērojusi, ka gandrīz visi cenšas izdibināt cita noslēpumus.
— Jā, un daždien tos izgudro, kad nevar uzost. Tāda ir atšķirība starp indiāņu džentlmeni un balto džentlmeni. Čūska pagrieztu galvu sānis, ja viņam gadītos netīši ieskatīties cita virsaiša vigvamā; turpretī, lai gan apmetnēs visi ir augstās domās par sevi, vairākums kolonistu ar savām valodām pierāda, ka viņi nebūt nav tie labākie. Džūdit, esmu pārliecināts, Čūska vis neteiks: kāds ciltī ir tik liels, ka jānostrādina viņa dēļ galva un jāmēļo par viņa gaitām, ieradumiem, ēdamo un dažādiem sīkumiem, kuriem viņš pievēršas, kad nav aizņemts svarīgākās darīšanās. Kas tā dzisina muti, ir gandrīz tik slims kā pēdīgais nelietis, un viņa aizbildņi ir no tādas pašas sugas, lai cik smalki un koši ģērbtos.
— Bet šis nav cita vigvams, šis ir mana tēva mājoklis; te ir viņa mantas, un mēs gribam viņam palīdzēt.
— Tas tiesa, meitene, tas tiesa; prātīga runa. Kad viss būs izkrauts mūsu priekšā, mēs, nudie, varēsim labāki spriest, ko piedāvāt kā izpirkšanas maksu un ko atstāt.
Džūdita gan nebija gluži tik nesavtīga, kā izlikās. Viņa atcerējās, ka Hetijas ziņkāre apmierināta, bet no vecākās meitas lādes saturs slēpts; un Džūdita nebūt neatteicās no izdevības redzēt to pašu, ko jau redzējusi viņas maz- prātigā māsa. Tā kā bija atzīts, ka apskate jāturpina, Zvērkāvis dzīrās noņemt otru pārsegu.
No jauna pacēlās aizkars, atklādams lādes noslēpumus. Vispirms kļuva redzamas divas pistoles ar smalku sudraba gravējumu. Tām būtu sava vērtība pilsētā, bet šādus ieročus reti lietoja mežos; to varētu darīt vienīgi kāds virsnieks, kas, līdzīgi daudziem citiem, braucis no Eiropas apmeklēt kolonijas un kas uzskata par labāku paturēt Londonas ieradumus arī Amerikas robežjoslā. Kas notika pēc tam, kad bija uzieti šie ieroči, — par to vēstīs nākamā nodaļa.