«Tik jocīgs dzīvnieks,» viņi sauc,
«Zem saules laikam redzēts nav.
Kā ķirzaka tas gluds un šmaugs,
Zivs galva greizos plecos aug,
No mutes čūskas mēle karas,
Un aste nedzirdēti gara.»
Meriks
Iegājis pie drauga, delavērs vispirms cienīgi atbrīvojās no civilizācijas apģērba, atgūdams indiāņu karavīra izskatu. Uz Zvērkāvja protestu viņš atbildēja, ka irokēziem jau esot zināms par kāda indiāņa ierašanos cietoksnī; ja viņš joprojām maskēšoties, tie drīzāk apjautīšot viņa nolūku; un tādēļ būšot gudrāk, ja viņš atklāti rādīšoties kā naidīgas cilts loceklis; Zvērkāvis esot maldījies, domādams, ka irokēzi nav manījuši virsaiti ielecam šķirstā. Mednieks saprata, ka biedram taisnība, un vairs neko neiebilda. Turpmāka slēpšanās patiešām būtu lieka. Taču ne jau tādēļ vien indiānis gribēja parādīties meža dēla izskatā: šīs vēlēšanās pamatā bija maigākas jūtas. Viņam bija teikts, ka Dvesma atrodas krastmalā pretī cietoksnim; un Cingačguks liegā līksmē domāja par to, ka mīļotā meitene varēs viņu redzēt, un, kad šis mūžamežu Apolons savā trūcīgajā iezemieša tērpā izgāja priekšdurvē, tūkstoš tīksmīgu mīlētāja sapņu valdzināja viņa iztēli un lika atmaigt viņa sirdij.
Tas viss palika nesaprotams Zvērkāvim, kurš nebija nekāds lielais Kupidona noslēpumu zinātājs un kura domas daudz vairāk saistīja kārtējie uzdevumi nekā dīki mīlas sapņi. Mednieks drīz lika biedram apzināties reālo īstenību, aicinādams viņu uz kara apspriedi, kurā abiem vajadzēja izlemt, kā rīkoties turpmāk. Katrs pastāstīja par savu iepriekšējo sarunu. Cingačguks uzzināja, kā noritējusi saruna par izpirkšanas maksu, un viņš savukārt pavēstīja Zvērkāvim visu, ko bija dzirdējis no Hetijas. Pēdējais ar lielu interesi klausījās cerību pilnajā draugā un mīļumis apsolījās visnotaļ palīdzēt viņam.
— Čūska, tu jau zini, ka šis ir mūsu galvenais uzdevums: sargāt cietoksni un vecā Hatera atvases — tas mums gadijās nejauši. Jā, jā, es manīšos palīdzēt mazajai Dvesmai, viņa ir pati krietnākā un skaistākā meita savā ciltī. Virsaiti, es vienmēr esmu tevi mudinājis mest aci uz viņu; turklāt tāda diža un sena dzimta kā tavējā nedrīkst iznīkt. Esmu priecīgs, ka Hetija sastapās ar Dvesmu; vienai gan drusciņ trūkst atskārtas, toties otrai ir prāts par abām. Jā, Čūska, — Zvērkāvis turpināja un sirsnīgi nosmējās, — saliec viņas kopā, un divas citas tādas pašas vērīgas meitenes tev neatrast visā Jorkas kolonijā!
— Es došos uz irokēzu nometni, — delavērs cienīgi sacīja. — Tur Cingačguku pazīst tikai Vaha, un darījums par dzīvību un skalpiem jānoslēdz virsaitim! Dod man šos ērmīgos zvērus un atļauj paņemt vienu laivu.
Zvērkāvis sēdēja, kuļādams kājas pār priekšdurves malu. Viņš nodūra galvu un švīkāja ar makšķeres kāta galu pa ūdeni kā cilvēks, kas iegrimis domās. Mednieks tieši neatbildēja, bet sāka runāt savā nodabā. Ne jau tādos brīžos vien viņš sacīja, ko domāja; to viņš darīja ikreiz, vienalga, vai viņa vārdi bija teikti pašam sev vai kādam citam.
— Jā, jā, — viņš sacīja, — to laikam sauc par mīlestību! Esmu dzirdējis, tā dažreiz aptumšojot jauneklim prātu, tad viņa apdoms un piesardzība esot vējā, viņš kļūstot līdzīgs apstulbotam zvēram. Tīri neticami, ka Čūska zaudējis galvu, viltību, gudrību! Protams, mums jāatbrīvo Dvesma, un tiem abiem jāapprecas, kolīdz tie atgriezīsies savā ciltī; citādi virsaitis negūtu nekādu lielo labumu no šī karagājiena, tās būtu tikai tādas maķenīt neparastas medības. Nē, nē, kā jau visi vīrieši, viņš neatlabosies, kamēr nebūs sasniedzis šo mērķi un nācis pie prāta. Čūska, tu pašreiz neesi nopietni ņemams, tamdēļ es neko daudz neatbildēšu uz tavu priekšlikumu. Bet tu esi virsaitis, tev drīzumā uzticēs vest pa karateku vīrus, un es gribu pajautāt, vai tu nodotu savus spēkus naidnieka rokās pirms cīņas.
— Vaha! — indiānis izsaucās.
— Kā tad — Vaha. Es tīri labi zinu, ka vainīga Vaha, tikai Vaha. Nudie, Čūska, esmu noraizējies un saskumis par tevi! Pirmo reizi dzirdu no virsaiša tādu aplamību; un to saka virsaitis, kas jau kļuvis slavens ar savu gudrību, kauč arī vēl jauns un nepiedzīvojis. Nē, laivu tu nedabūsi, kamēr apdoms un draudzība vēl ko nozīmē.
— Manam bālajam draugam taisnība. Mākonis pārlaidās pār CingaČguka seju, un viņa prāts sāka šķiebties, kamēr acis bija aptumšotas. Mans brālis ilgi atceras labo un ātri aizmirst slikto. Viņš aizmirsīs.
— Jā, tas nebūs grūti. Nesūksties vairs, virsaiti; ja otrs tāds pats mākonis kuģo uz tevi, paej sānis. Mākoņi maitā laiku, bet, ja tie savelkas ap prātu, tad vairs joku nav. Sēdies man blakus, un drusciņ pagudrosim par mūsu turpmākajiem soļiem, jo mēs drīzumā vai nu noslēgsim mieru, vai arī iejuksim sīvā, asiņainā cīņā. Tu redzi, ka šie blandoņi māk vizināties ar baļķiem tāpatās kā visveiklākie upju plostnieki; un nebūtu nekāds brīnums, ja viņi te uzrastos veselā barā. Es domāju, ka mēs darītu prātīgi, ja sanestu visu vecā Toma iedzīvi platdibenē, aizsprostotu un noslēgtu cietoksni un pilnīgi pārietu uz šķirstu. Tas ir pārvietojams; uzvilkuši buru, mēs braukādami pārlaistu daudzas naktis, un Kanādas vilki neatrastu ceļu uz aitu kūti.
Šo plānu Cingačguks uzklausīja atzinīgi. Ja sarunas izjuktu, naktī būtu gaidāms uzbrukums. Zināms, irokēzi saprata, ka, ieņēmuši cietoksni, viņi dabūtu ne tikai izpirkšanai domātās lietas, bet arī citas mantas, pie tam paturētu savas vecās priekšrocības. Katrā ziņā vajadzēja kaut ko darīt drošības dēļ; tagad, kad bija noskaidroti irokēzu spēki, nevarēja cerēt, ka naktī izdosies atvairīt viņu uzbrukumu. Ienaidnieks galu galā sagrābtu laivas un šķirstu — atbalsta punktu, kur uzbrucēji būtu tikpat labi pasargāti no lodēm kā viņu pretinieki celtnē. Kādu brīdi abi vīri gan bija tādos Uzskatos, ka šķirsts jānogremdē seklajā ūdenī, laivas jāienes mājā un turpat jātveras pašiem.
Padomājuši viņi tomēr saprata, ka beigu beigās cietoksni nenosargātu. Krastmalā jo viegli varēja savākt kritušus kokus un izgatavot vajadzīgā lieluma plostu; jau pievērsuši uzmanību šim līdzeklim, irokēzi katrā ziņā to cītīgi izlietotu, būdami pārliecināti, ka viņu neatlaidība vainagosies sekmēm. Pārlikuši visu, apsvēruši visus par un pret, abi jaunie iesācēji kara mākslā nosprieda, ka šinīs apstākļos šķirsts ir vienīgais drošais patvērums. Šo lēmumu viņi tūlīt paziņoja Džūditai. Meitenei nebija nopietnu iebildumu, un visi četri ķērās pie darba, lai īstenotu savu nodomu.
Lasītājam viegli saprotams, ka Peldošā Toma mantība nebija nekāda lielā. Divas gultas, daži apģērba gabali, vēl ieroči un munīcija, daži saimniecības piederumi un noslēpumainā, puspārmeklētā lāde — tas arī bija viss. Šķirstu pievilka celtnes austrumpusē, lai irokēzi no krasta neredzētu pārkravāšanos. Nosprieda, ka nav vajadzības kustināt smagākās un lielākās istablietas, jo šķirstā varēja iztikt bez tām un to vērtība bija maza.
Slepenības labad gandrīz visas lietas izdeva pa logu, un, tā kā šāda pārkravāšanās prasīja lielu piesardzību, pagāja divas trīs stundas, iekām viss bija veikts. Tad parādījās plosts. Zvērkāvis tūlīt paķēra tālskati un pārliecinājās, ka no krasta brauc šurp divi karavīri. Tie šķita neapbruņoti. Plosts virzījās lēni, un šis apstāklis lika domāt par platdibenes lielajām priekšrocībām varbūtējā cīņā ar šādiem plostniekiem, jo šķirsta gaita bija samērā ātra un viegla. Laika bija diezgan, lai sagatavotos bīstamo ciemiņu uzņemšanai; viss bija nokārtots, kad plosts vēl atradās tālu. Čūska un meitenes iegāja mājā; tur delavērs piestājās pie durvīm, labi nodrošinājies ar šautenēm; Džūdita pa lodziņu skatījās, kas notiks. Zvērkāvis bija nolicis priekšdurves malā ķeblīti un sēdēja uz tā, nevērīgi balstīdams starp ceļiem šauteni.
Kad plosts piepeldēja tuvāk, cietokšņa iemītnieki sasprindzināja uzmanību, lai pārliecinātos, vai viesiem nav līdzi šaujamie ieroči. Zvērkāvis un Cingačguks tos nemanīja; Džūdita neticēja neapbruņotai acij, viņa pabāza pa lodziņu tālskati un vērsa pret hemloku zariem, kas bija pārlikti pār abiem baļķiem un veidoja tādu kā grīdu, uz kuras sēdēja airētāji. Kad neveiklais satiksmes līdzeklis atradās piecdesmit pēdu no Zvērkāvja, viņš uzsauca hūro- niem un pavēlēja tiem pārtraukt airēšanu, jo negribēja pieļaut, ka tie izkāpj priekšdurvē. Abiem baisīgajiem karavīriem atlika vienīgi paklausīt, viņi tūlīt piecēlās un pameta savas vietas, taču plosts vēl lēni slīdēja uz priekšu.
— Vai esat virsaiši? — Zvērkāvis jautāja ar cieņu. — Vai esat virsaiši? Varbūtās mingi man atsūtījuši ar šādu uzdevumu karavīrus bez vārdiem? Ja tā, griežaties atpakaļ. Jo ātrāki jūs to darīsit, jo ātrāki ieradīsies tāds, ar kuru piedien runāt karavīram.
— Ha! — izsaucās vecākais no plostniekiem, pie tam viņa gailošās acis šaudījās, vērodamas visu, kas bija redzams cietoksnī un tā tuvumā. Šādam asam skatienam diezin vai kas palika nepamanīts. — Mans brālis ļoti lepns, bet Šķeltais Ozols ir tādi vārdi, no kuriem delavērs top bāls.
— Tas varbūtās ir taisnība, Šķeltais Ozol, varbūtās tu mānies, taču es droši vien netapšu bāls, jo esmu jau tāds piedzimis. Ko vēlaties? Kamdēļ pie vieglām tāss laivām braucat ar baļķiem, kas pat nav izdobti?
— Irokēzi nav pīles, viņi nestaigā pa ūdeni! Lai bālģīmis dod viņiem laivu, un viņi brauks ar laivu.
— Gudri sacīts. Tomēr tas nevar notikt. Mums ir tikai četras laivas, mēs esam četri cilvēki, un katram vajadzīga viena laiva. Mēs pateicamies par šo priekšlikumu, taču lūdzam, lai jūs atļaujat mums noraidīt to. Irokēzi ir gaidīti viesi arī tad, ja viņi brauc ar baļķiem.
— Paldies … mans jaunais bālģīmja karavīrs… viņam ir vārds … kā virsaišiem viņu saukt?
Zvērkāvis mirkli vilcinājās, viņš iedegās lepnumā un padevās cilvēciskai vājībai. Jauneklis pasmaidīja, kaut ko novilka caur zobiem, pēc tam lepni pacēla acis.
— Ming, — viņš sacīja, — dažādos laikos esmu dēvēts dažādos vārdos, kā jau visi, kas jauni un rosmīgi. Viens jūsu karavīrs, kura gars vakarrīt devās uz jūsu tautas laimīgajām medību vietām, teica, ka es esot pelnījis, lai mani sauktu par Vanagaci, — gadījās tā, ka man bija asāka redze nekā viņam, kad mūsu starpā izšķīrās jautājiens par dzīvību vai nāvi.
Cingačguks uzmanīgi klausījās, viņš dzirdēja un saprata drauga īslaicīgā vājuma izpausmi. Vēlāk delavērs biedru sīkāk iztaujāja par sadursmi zemesragā. Uzzinājis visu patiesību, virsaitis neaizmirsa to pavēstīt savai ciltij; no tā laika delavēri visnotaļ dēvēja mednieku jaunajā vārdā, ko viņš bija godam izpelnījies. Bet tas viss attiecas uz posmu, kas sekoja pēc šī stāsta notikumiem, tādēļ mēs joprojām sauksim jauno mednieku tanī vārdā, ar kuru viņš sākumā stādīts priekšā lasītājam. Arī irokēzu izbrīnīja baltā cilvēka dižošanās. Indiānis zināja par sava biedra nāvi un tīri labi saprata, ko Zvērkāvis domājis; toreiz vairāki mežoņi ezera krastā bija redzējuši, kas notiek starp uzvarētāju un viņa upuri; irokēzi bija nolikti dažādās vietās krūmiem aizaugušā mežmalā, lai viņi vērotu dreifējošās laivas, un viņi nevarēja sasniegt kaujas- lauku pirms uzvarētāja aiziešanas. Pirmatnējam meža dēlam izlauzās pārsteiguma sauciens; tam sekoja laipns smaids un žests, kuri darītu godu Āzijas diplomātam. Abi irokēzi pusbalsī pārmija savā starpā dažus vārdus un pēc tam pārgāja uz plosta galu, kas bija tuvāk pie priekš- durves.
— Mans brālis Vanagacs ir atlaidis hūroniem ziņu, — Šķeltais Ozols turpināja, — un viņš ļoti iepriecējis to sirdis. Tie dzirdējuši, ka viņam esot divastainu zvēru atveidi! Vai viņš neparādītu tos saviem draugiem?
— Naidniekiem, tā būtu pareizāki, — Zvērkāvis iebilda, — bet skaņa nav jēdziens un lielu ļaunumu nedara. Te ir viens no šiem atveidiem; es tev pārsviedīšu to, paļaudamies uz tavu godīgumu. Ja neatdosi, iejauksies šautene.
Irokēzs šķita piekrītam šādiem noteikumiem, Zvērkāvis piecēlās un gatavojās pārmest ziloni uz plostu. Abas puses ievēroja vislielāko piesardzību, lai figūra neiekristu ūdenī. Tā kā prakse dara cilvēkus veiklus, ziloņkaula lietiņa laimīgi pārceļoja no vienām rokām otrās. Pēc tam atkal bija redzams, ka izbrīns un sajūsma uzveic indiāņu stoisko mieru. Aplūkojot šo skaisti nostrādāto šaha figūru, abi drūmie vecie karavīri vēl vairāk izpauda sajūsmu, nekā to bija darījis zēns. Viņa izturēšanos bija iespaidojusi nesen izietā skola, turpretī vīri nekaunējās rādīt savas izjūtas, kā visi, kas jau nostiprinājuši sev labu slavu. Likās, uz dažām minūtēm viņi pilnīgi aizmirsās, cītīgi pētīdami tādu skaistu materiālu, tādu smalku darbu, tādu dīvainu dzīvnieku. Amerikas mežos droši vien ziloņa snuķi visvairāk atgādina aļņa lūpa28 ; ar šo līdzību tomēr nepietika, lai jaunais radījums atbilstu viņu priekšstatiem un jēdzieniem, un, jo ilgāk viņi aplūkoja šo atveidu, jo lielāks kļuva viņu izbrīns. Šie meža bērni nebūt neuzskatīja celtni ziloņa mugurā par dzīvnieka daļu. Viņi pazina zirgus un vēršus un bija redzējuši torņus Kanādā, viņus nepavisam nepārsteidza nastu nesēji dzīvnieki. Tomēr viņi, gluži saprotams, iedomājās, ka šī figūra norāda uz dzīvnieka lielo spēku — mugurā taču slējās vesels forts, un šis apstāklis, zināms, palielināja viņu izbrīnu.
— Vai manam bālajam brālim ir vairāki šādi zvēri? —• vecākais irokēzs beidzot jautāja glaimīgā balsī.
— Kur bija šis, tur palika citi, ming, — mednieks atbildēja. — Taču pietiek ar vienu, lai izpirktu piecdesmit skalpu.
— Viens no maniem gūstekņiem ir dižens karavīrs … garš kā priede… stiprs kā alnis… ātrs kā briedis… nikns kā puma! Kādreiz viņš būs liels virsaitis un vadīs karaļa Džordža29 armiju!
— Nieki, ming! Harijs Nerimša paliek Harijs Nerimša, augstāki par kaprāli viņš nekad netiktu. Garš viņš ir, tas tiesa, bet no tam nav nekāda labuma — viņš tikai apdauza pret zariem galvu, iedams pa mežu. Jā, viņš ir stiprs; taču stiprs ķermenis ne katrreiz nozīmē, ka arī galva stipra, un ar spēku nevar uzsisties par karaļa ģenerāli. Pieņemsim, ka Nerimša ir žigls; tomēr šautenes lode ir vēl žiglāka, un par niknumu jāteic, ka tas nav nekāds lielais gods karavīram; tie, kas domājas esam paši drosmīgākie, bieži zaudē dūšu, kolīdz iedzīti sprukās. Sprogaini mati un tukšs pauris — tāda ir Nerimšas galva, un tev neviens neticēs, ka šim skalpam lielāka vērtība.
— Mans vecais gūsteknis ļoti gudrs … ezera karalis … liels karavīrs … gudrs padomnieks!
— Nu, arī to visu varētu apstrīdēt, ming. Ļoti gudrs, cilvēks nebūtu tik muļķīgi iekūlies sprostā kā cienījamais Haters; var jau būt, ka viņš dod labu padomu, bet šoreiz viņš klausījis sliktam padomam. Sim ezeram ir tikai viens karalis, tas dzīvo tālu un laikam nekad neredzēs savu ezeru. Peldošais Toms ir tāds pats šī novada karalis kā vilks, kas ložņā pa biezokni, meža karalis. Viens zvērs ar divām astēm ir vērts divu tādu skalpu!
— Manam brālim taču ir otrs zvērs? Viņš dos divus par veco tēvu? — indiānis vaicāja, ar pirkstiem rādīdams šo skaitli.
— Peldošais Toms nav mans tēvs, bet tamdēļ es viņu nevērtēju zemāki. Dot divus zvērus par viņa skalpu, pie tam zvērus ar divām astēm — tā būtu aplamība. Padomā labi, ming, vai tu nedari vēl lielāku aplamību, ja noraidi manu piedāvājumu.
Šķeltais Ozols jau bija attapies no izbrīna, un viņš sāka likt lietā savu parasto viltību, lai noslēgtu pēc iespējas izdevīgāku darījumu. Nav vajadzības sīki atstāstīt saraustīto dialogu, kura laikā indiānis parādīja lielu izmaņu, pūlēdamies atgūt to, kas pārsteigumā zaudēts. Viņš pat izlikās šaubāmies, vai šādi kustoņi dzīvojot, un apgalvoja, ka visvecākais indiānis neesot dzirdējis stāstām par šādiem zvēriem. Kā bieži notiek līdzīgos gadījumos, viens no partneriem mazliet iekarsa; iekaisa indiānis, jo šī slīpētā pretinieka izrunas un iebildumus Zvērkāvis atspēkoja ar savu rāmo taisnprātīgumu un nesatricināmo patiesības mīlestību. Par ziloni viņš nezināja vairāk kā mežonis; bet Zvērkāvis ļoti labi saprata, ka irokēzs šīs kaulā grieztās figūras vērtē tikpat augstu kā tirgotājs maisu zelta vai bebrādu ķīpu. Pēc mednieka domām, šādos apstākļos nebija prātīgi sākumā izrādīt pārāk lielu piekāpību, jo varēja rasties nopietni sarežģījumi apmaiņā arī tad, ja sarunu vedējas puses vienotos par noteikumiem. Ņemdams vērā šīs varbūtējās grūtības, viņš katram gadījumam turēja pārējās šaha figūras rezervē.
Pēdīgi mežonis paziņoja, ka turpmākas sarunas esot veltigas: viņš nebūšot tik netaisns pret savu cilti, ka atteikšoties no goda un prēmijām par diviem lieliskiem vīriešu skalpiem, lai dabūtu vienīgi divus tādus nieciņus; un viņš gatavojās doties projām. Tagad abas puses izjuta to, ko parasti izjūt cilvēki, kad darījums, kuru viņi tik ļoti vēlas noslēgt, taisās izjukt viņu pašu pārliecīgās stūrgalvības dēļ. Sī vilšanās tomēr atstāja ļoti dažādu iespaidu uz partneriem. Zvērkāvis bija saskumis un nožēlas pilns, jo raizējās par gūstekņiem un dziļi juta līdzi abām meitenēm. Tāpēc šāds sarunu iznākums viņu apbēdināja un sarūgtināja. Turpretī mežonī šī neveiksme radīja atriebības kāri. Uzbudinājuma brīdī viņš bija skali nosolījies, ka neteiks ne vārda vairāk; un viņš niknojās ne vien uz savu nosvērto oponentu, bet arī pats uz sevi, jo bija pieļāvis, ka bālģīmis izrāda lielāku mieru un savaldību nekā indiāņu virsaitis. Kad viņš sāka airēt plostu projām no priekšdurves, viņa seja apmācās un acis zvēroja, taču viņš šķiroties izlikās draudzīgi pasmaidām un laipni pamāja ar roku.
Pagāja zināms laiciņš, iekām baļķus īsti iekustināja; kamēr otrs indiānis to darīja, Šķeltais Ozols klusā niknumā mīņāja hemloku zarus, kas bija pārlikti pār baļķiem, uzmezdams ciešus skatienus mājai, priekšdurvei un savam pirmītējam sarunu biedram. Viņš klusā balsī aši pateica otram dažus vārdus un, līdzīgi nemierīgam dzīvniekam, kārpīja kājām zarus. Sinī brīdī Zvērkāvja piesardzība bija mazliet atslābusi, jo viņš prātoja, kā atsākt sarunas, nedodot otrai pusei pārāk lielas priekšrocības. Viņam par laimi, šoreiz Džūditas gaišās, vērīgās acis bija sevišķi modras. Mirklī, kad jauneklis bija visneuzmanī- gaks un viņa ienaidnieks vismožāks, meitene, īstajā laikā saceldama trauksmi, viņam uzsauca brīdinošā balsī:
— Sargieties, Zvērkāvi! Es redzu ar tālskati šautenes zem hemloku zariem, un irokēzs kājām atbrīvo tās!
Šķita, ienaidnieks bijis tik viltīgs, ka izraudzījies starpnieku, kas saprot angliski. Pirmīt irokēzs bija runājis tikai savā valodā; bet tagad kļuva redzams, ka Šķeltais Ozols saprata arī meitenes vārdus, jo viņa kājas pēkšņi pārtrauca nodevīgo darbu un sejā drūma niknuma izteiksmi nomainīja laipns smaids. Viņš deva biedram zīmi, lai tas mitējas airēt, un pārgāja uz plosta galu, kas bija tuvāk pie priekšdurves.
— Kāpēc atstāt mākoni starp Šķelto Ozolu un viņa brāli? — irokēzs sacīja. — Viņi abi ir gudri, abi drosmīgi, abi augstsirdīgi, un viņiem jāšķiras kā draugiem. Ar vienu zvēru varēs izpirkt vienu gūstekni.
— Labi, ming, — atbildēja mednieks, kas labprāt atsāktu sarunas gandrīz jebkādos apstākļos, un nolēma darījumu, ja iespējams, nostiprināt ar nelielu piedevu. — Tu redzēsi, ka bālģīmis prot maksāt pilnīgu cenu, ja viņam atklāta sirds un dāsna roka. Paturi zvēru, ko aizmirsi man atdot, kad taisījies braukt projām, un ko es aizmirsu atprasīt, jo biju noraizējies, ka tu šķiries dusmās. Parādi to saviem virsaišiem. Atvedīsi mūsu draugus, dabūsi vēl divus tādus pašus zvērus, un … — viņš mirkli vilcinājās, šaubīdamies, vai liela piekāpība būtu lietderīga, un beidzot izšķīrās par to, — un, ja mēs viņus redzēsim pirms saules rieta, varbūtās atradīsies arī ceturtais, lai iznāktu pāra skaitlis.
Darījums bija noslēgts. Irokēza tumšajā sejā vairs nebija ne miņas no īgnuma, un viņš smaidīja tikpat jauki, gandrīz jāsaka, tikpat burvīgi kā Džūdita Hatere. Viņš par jaunu ņēmās pētīt figūru, un līksmes sauciens pauda, cik ļoti viņu iepriecinājis šāds negaidīts gala iznākums. Strīdēdamies viņi abi ar Zvērkāvi patiešām bija uz brīdi aizmirsuši ziloņkaula lietiņu. Ar Šķeltā Ozola biedru bija citādi; tas bija turējis šo paraugu un stingri apņēmies to iemest ezerā, ja apstākļi spiestu atdot figūru, cerēdams, ka vēlāk varētu to uzmeklēt. Šāda izmisīga rīcība tomēr nebija vajadzīga; atkārtojuši vienošanās noteikumus un apliecinājuši, ka tie saprotami, abi indiāņi beidzot ķērās pie airiem, un plosts lēnām virzījās uz krastu.
Meitenes iznāca priekšdurvē, nostājās blakus Zvērkāvim un vēroja plosta gauso gaitu.
— Vai var paļauties uz šiem neliešiem? — Džūdita jautāja. — Vai viņi nepaturēs šo nieciņu un neatsūtīs mums kādus asiņainus pierādījumus, ka apmuļķojuši mūs, lai palielītos ar savu viltību? Esmu dzirdējusi par šādām nekrietnībām.
— Tāds ir indiāņu tikums, nav šaubu, Džūdit, nav nekādu šaubu. Bet es nepazīstu sarkanādaini, ja šis div- astainais zvērs nesacels visā barā tādu pašu kņadu, kādu nūja rada bišu stropā! Te ir Čūska, cilvēks ar dzelzs nerviem, parasti viņš neizrāda vairāk ziņkāres, kā vajadzīgs. Un viņš tā aizrāvās ar šo kaulā griezto zvēru, ka es sa- kaunējos viņa dēļ! Bet tā ir iedaba, un nevienu cilvēku nevar īsti nopelt par viņa iedabu. Cingačguks drīz pārvarēs savu vājumu un atcerēsies, ka viņš ir virsaitis, kas cēlies no dižas dzimtas, un ka viņam jāattaisno savs slavenais vārds; bet tie sluņķi nenomierināsies, kamēr viņiem neliksies, ka dabūjuši itin visas Tomasa Hatera lietas, kas līdzīgas šim grieztajam kaulam.
— Viņi zina tikai par ziloņiem un nevar cerēt, ka iegūs vēl ko citu.
— Tas taisnība, Džūdit; taču alkatība gumda cilvēku. Irokēzi gudros: ja bālģīmjiem ir šādi ērmīgi zvēri ar divām astēm, tad droši vien viņiem ir arī zvēri ar trīsām vai četrām astēm. Skolotāji to sauktu par dabisko rēķināšanu, un tā katrā ziņā nodarbinās mežoņu prātus. Viņi nerimsies, kamēr nebūs izdibinājuši patiesību.
— Zvērkāvi, vai domājat, ka indiāņi neatbrīvos tēvu un Nerimšu? — Hetija naivi jautāja. — Es nolasīju irokēziem pašus labākos pantus no bībeles, un jūs redzat, kādu iespaidu tie atstājuši.
Mednieks, kā vienmēr, laipni uzklausīja Hetiju; viņš iegrima domās. Viegli piesarkdams, viņš atbildēja tikai pēc krietna brīža.
— Es nezinu, vai baltajam cilvēkam jākaunas, ka viņš neprot lasīt; es nu esmu tāds nemākulis, Džūdit. Kā redzu, jūs esat izglītotas; bet es esmu mācījies vienīgi to, kas rakstīts upēs, avotos, mežos, ielejās, pauguros, kalnu virsotnēs. Arī tā var gūt bagātīgas zināšanas, ne tikai no grāmatām vien; un tomēr man dažreiz šķietas, ka lasīšanas māksla ir baltā cilvēka iedabā! Kad dzirdu no misionāriem vārdus, par kuriem runāja Hetija, vēlos, kaut pats varētu tos izlasīt; bet es to neprotu, un tur vainīgas vasaras medības, indiāņu nostāsti, kara mācības un vēl kas nekas.
— Vai es nevarētu jūs pamācīt, Zvērkāvi? — Hetija dzīvi iejautājās. — Es esot mazprātīga, taču lasīt protu tikpat labi kā Džūdita. Lasīdams mežoņiem bībeli, jūs varat glābt sev dzīvību; un bībele visādā ziņā glābs dvēseli — kā māte man vairākkārt sacījusi.
— Paldies, Hetij, no visas sirds pateicos! Liekas, šinī vētrainajā laikā neiznāks daudz dīkoties; bet, kad valdīs miers, es atkal apciemošu jūs un tad nodošos šīm mācībām, savienodams derīgo ar tīkamo. Varbūtās man vajadzētu kaunēties, Džūdit, ka esmu tāds nepraša, bet, kas ir, tas ir. Par irokēziem jāteic, ka viņi diezin vai aizmirsīs dažu bībeles pantu dēļ zvēru ar divām astēm. Man domāt, viņi pagaidām atbrīvos gūstekņus un vēlāki izperinās kādu viltību, lai tos saņemtu ciet kopā ar mums, iegūstot visu cietokšņa mantību un vēl šķirstu piedevām. Mums tomēr, tā sacīt, jāiztop šiem blandoņiem, lai papriekš izrautu no viņu rokām jūsu tēvu un Nerimšu un pēc tam saglabātu mieru, līdz kamēr Čūska atsvabina savu izredzēto. Ja mēs saniknosim indiāņus, viņi tūlītās aizsūtīs visas savas sievietes un bērnus uz nometni; bet, ja panāksim, ka irokēzi izturas rāmi un viņiem nerodas nekādas aizdomas, mēs droši vien varēsim sagaidīt Dvesmu norādītajā vietā. Lai darījums neizputētu, esmu gatavs vēl piesviest klāt pusduci kaula strēlnieciņu, to ir daudz jūsu lādē.
Džūdita piekrita ar mīļu prātu; viņa būtu pat atteikusies no puķotā brokāta, lai izpirktu tēvu un izdabātu Zvērkāvim.
Cerēdami uz labvēlīgu iznākumu, cietokšņa iemītnieki kļuva priecīgāki, taču viņu modrība neatslāba. Aizritēja stunda pēc stundas, un saule sāka laisties uz rietumu pakalnu virsotnēm, tomēr viņi nemanīja plostu atgriežamies. Ar tālskati aplūkodams krastu, Zvērkāvis biezajā un tumšajā mežā atklāja vietu, kur, pēc viņa domām, irokēzi bija sapulcējušies prāvā skaitā. Tā atradās pie briksnāja, no kurienes indiāņi pirmāk bija atairējuši plostu, un tur ezerā ietecēja strautiņš, liecinādams par avota tuvumu. Šinī vietā mežoņi droši vien apspriedās, lai izlemtu par gūstekņu dzīvību vai nāvi. Kaut arī plosts nerādījās, vēl bija iemesls cerībām, un Zvērkāvis neaizmirsa to pateikt saviem rūpju pilnajiem biedriem. Uz laiku atstādami nometni, indiāņi, jādomā, nebija ņēmuši savus gūstekņus līdzi, lai lieki neapgrūtinātu sevi. Un tad paietu ilgāks laiks, kamēr aizsūtītu līdz nometnei ziņnesi un atvestu abus baltos vīrus uz vietu, kur viņus gaidīja plosts. So apsvērumu uzmundrināti, cietokšņa iemītnieki bruņojās ar pacietību un mazāk bažījās par to, ka saule jau vakarā.
Likās, Zvērkāvja pieņēmums bijis pareizs. īsi pirms saules rieta plostu atkal redzēja izpeldam no biežņas; kad tas bija piebraucis tuvāk, Džūdita pavēstīja, ka vidū uz zariem guļot tēvs un Nerimša, abi ar sasietām rokām un kājām. Irokēzi airēja. Viņi šķita apzināmies, ka vēlās stundas dēļ jāsasparojas, un, lai gan indiāņiem nepatīk grūtāks darbs, šoreiz viņi jo cītīgi īrās ar saviem rupji taisītajiem airiem. Pēc šādas piepūles plosts sasniedza cietoksni divreiz ātrāk nekā iepriekš.
Kaut arī noteikumi bija pieņemti un jau daļēji izpildīti, pati gūstekņu izdošana joprojām saistījās ar zināmām grūtībām. Irokēzi bija spiesti lielā mērā paļauties uz ienaidnieka godīgumu, par kuru viņi šaubījās. Kad Hateru un Nerimšu atbrīvotu, cietoksnī būtu divreiz vairāk vīru nekā uz plosta, ar kuru indiāņi nekādi nevarētu aizbēgt, jo balto rīcībā bija trīs tāss laivas un, galvenais, mājas un šķirsta aizsardzības ietaises. To visu saprata abas puses, un varbūt vienošanos nekad neizdotos pilnīgi realizēt, ja Zvērkāvja godīgā seja neatstātu uz Šķelto Ozolu savu parasto iespaidu.
— Mans brālis zina, ka viņam es uzticos, — indiānis teica, panākdamies uz priekšu kopā ar Hateru, kam bija atraisītas kājas, lai vecais vīrs varētu uzkāpt priekšdurvē. — Viens skalps — vēl viens zvērs …
— Pagaidi, ming, — mednieks viņu pārtrauca, — paturi savu gūstekni vēl kādu brīdi. Es aiziešu un dabūšu, ko maksāt.
Tas tomēr nebija galvenais iemesls. Zvērkāvis atstāja priekšdurvi, iegāja mājā un lika Džūditai savākt visus ieročus un sanest meiteņu istabā. Kaut ko piesacījis dela- vēram, kurš joprojām stāvēja sardzē pie ieejas, mednieks sabāza kabatā pārējos trīs ziloņus un atgriezās priekšdurvē.
— Esat sveicināts atkal savā vecajā mājoklī, cienījamais Hater! — Zvērkāvis sacīja, palīdzēdams sirmgalvim uzrausties priekšdurvē un tanī pašā laikā slepšus iespiezdams Šķeltā Ozola rokā vienu ziloni. — Meitas dikti priecāsies jūs redzēt; tur jau nāk Hetija, lai pati izteiktu savu prieku.
Mednieks aprāvās un jāva vaļu saviem klusajiem īpatnējiem smiekliem. Indiāņi nule bija atraisījuši Nerimšam stilbus un nostatījuši viņu uz kājām. Saites bija tā žņau- gušas, ka viņš uzreiz nevarēja izlietot savus locekļus, uri jaunais milzis patiešām izskatījās aplam nevarīgs un diezgan jocīgs. Sis neparastais skats, it sevišķi Nerimšas apmulsusi seja, sasmīdināja Zvērkāvi.
— Harij Nerimša, tu patlaban līdzinies vientuļai nokaltušai priedei, kas ļogās aukā, — Zvērkāvis teica, apvaldīdams savu nepiedienīgo jautrību vairāk aiz smalkjūtības pret citiem nekā šī atbrīvotā gūstekņa dēļ. — Man tomēr prieks redzēt, ka, viesodamies irokēzu nometnē, tu neesi iegriezies pie viņu frizieriem sasukāt matus.
— Paklau, Zvērkāvi, — milzis dusmīgi attrauca, — tu būtu gudrāks, ja mazāk irģētos un vairāk parādītu savu draudzību. Esi vienreiz pēc kristīga cilvēka un neķiķini kā lauku skolas skuķe, kam skolotājs pagriezis muguru. Pasaki tikai, vai manu stilbu galos ir pēdas vai nav. Man liekas, es tās sablenžu; bet jušana tāda, ka tās tikpat labi varētu būt arī Mohokas krastā.
— Tu esi ticis cauri sveiks un vesels, Nerimša, un tā nav joka lieta, — mednieks atbildēja, pie tam paslepus iedeva indiānim norunātās maksas atlikumu, iespaidīgi pamādams, lai viņš brauc projām. — Jā, tu esi ticis cauri sveiks un vesels, pēdas palikušas klāt, tās vienīgi drusciņ notirpušas, jo klūgu sējums bijis ciešs. Daba drīz iekustinās asinis, un tad tu varēsi dancot, svinēdams šo brīnišķīgo un negaidīto izsprukšanu no vilku midzeņa.
Zvērkāvis bija atraisījis draugiem rokas, un, kājas pie- cirzdami, sodīdamies un draudēdami abi kluburāja pa priekšdurvi, lai atjaunotos asinsriņķošana. Taču viņi tik ilgi bija gulējuši sasieti, ka uzreiz vis nevarēja attirpināt locekļus. Pa tam indiāņi airēja tikpat cītīgi, kā bija to darījuši, braucot šurp, un plosts atradās krietnus simt jardus no cietokšņa, kad Mārčs, nejauši pavēries tanī virzienā, pamanīja, cik ātri zūd viņa atriebības iespējas. Viņš jau varēja kustēties diezgan brīvi, taču vēl bija pastīvs un neveikls. Nelikdams vērā savu stāvokli, viņš sagrāba šauteni, kas balstījās pret Zvērkāvja plecu, un mēģināja uzvilkt gaili un notēmēt. Jaunais mednieks tomēr bija manīgāks. Viņš izrāva šauteni no milža rokām; tas gan nenotika bez cīņas, kuras laikā gāja vaļā šāviens, kad stobrs bija pavērsts augšup. Droši vien Zvērkāvis neuzvarētu šinī sacīkstē, ja Nerimšas locekļi būtu vingri. Atskanot šāvienam, milzis vairs nepretojās; viņš steberēja uz ieeju, augsti cilādams pēdas, par kuru atrašanās vietu viņam joprojām trūka īstas skaidrības. Bet Džūdita jau bija pasteigusies viņam priekšā. Visi ieroči bija aizvākti un paslēpti saskaņā ar Zvērkāvja norādījumiem. Šis piesardzības solis laupīja Mārčam iespēju piepildīt savu nodomu.
Pievīlies savās atriebes cerībās, Nerimša apsēdās un, tāpat kā Haters, kādu pusstundu tik cītīgi pūlējās atjaunot asinsriti un ievingrināt locekļus, ka viņam nenāca prātā citas domas. Tikmēr plosts jau bija izzudis skatienam, un nakts atkal sāka tīt savās ēnās visu meža ainavu. Kamēr tumsa vēl nebija pilnīgi sabiezējusi un meitenes gatavoja vakariņas, Zvērkāvis galvenos vilcienos pavēstīja Hateram pēdējos notikumus, kā arī pastāstīja, kas darīts, lai nosargātu viņa bērnus un mantu.