Kopš Edvards valda zemi šo,
Jums miera nepazīt.
Būs dēliem un vīriem karā krist
Un asins strautiem līt.
Jums pavardus savus pamest lemts,
Kad posta stunda nāk,
Kā man, kas par taisnu lietu stāt
Un godam nomirt māk.
Četertons
Atkal valdīja vakara rimtība, kas bija krass pretmets cilvēku kaislībām, bet augošā tumsa ar tām harmonēja. Saule bija norietējusi, un grimstošā spīdekļa stari mitējās zeltīt mākoņus, pa kuru logiem plūsmoja dziestoša gaisma.
Apdugušais debesjums solīja melnu nakti, bet ezerā ne- ņirbēja ne vilnītis. Dvesa rēna vēsma, ko gan īsti nevarēja saukt par vēju, taču šī valgā un smagā gaisa kustībai piemita zināms spēks. Cilvēki cietoksnī bija klusi kā apkārtējā ainava. Abi izpirktie gūstekņi jutās pazemoti un apkaunoti, tomēr viņu lēnprātībai bija piejaukts atriebes spīvums. Viņi drīzāk pieminēja necieņu, ko bija piedzīvojuši gūsta pēdējās stundās, nekā atcerējās iecietību, kuru baudījuši pirms tam. Sirdsapziņa, šī asredzīgā padomdevēja, atgādināja, ka viņu ciešanas pelnītas, taču viņi vairāk prātoja par atmaksu un mazāk vainoja paši sevi. Pārējie nodevās gan skumīgām, gan līksmām domām. Zvērkāvis un Džūdita visvairāk ļāvās grūtsirdībai, kuras iemesls tomēr katram bija savs, turpretī Hetija šobrīd jutās īsti laimīga. Arī delavērs bija priecīgs, jo vjņa iztēlē spilgti ainojās gaidāmā tikšanās ar iecerēto. Šādos apstākļos un šādā noskaņojumā visi sēdās pie vakariņu galda.
— Vecais Tom! — Nerimša iesaucās un palaida skaļu smieklu šalti. — Tu izskatījies traki līdzīgs sasietam lācim, kad biji nostiepies garšļaukus uz hemloku zariem, un taisni brīnums, ka neņurdēji stiprāk. Tas nu ir cauri, un mums netaps labāk, ja pukšķēsim un sūkstīsimiesl Bet šitas maitasgabals Šķeltais Ozols, kas atveda mūs, — tam ir varens skalps, par kuru es maksātu tikpat, cik kolonija. Jā, šādam darījumam jūtos naudīgs kā gubernators, un tādā reizē gribētu noskaitīt dublonu30 pa dublonam. Džūdit, mīlīt, vai dikti sērojāt par mani, kamēr biju Filip- šteinu nagos?
Tā saucās kāda vāciešu ģimene pie Mohokas. Filipštei- nus Mārčs nīda un neatšķīra no filistiešiem — Jūdejas ienaidniekiem.
— Mūsu asaras pacēlušas ezera līmeni, Harij Mārč, ka pats krastā varējāt redzēt! — Džūdita atbildēja mākslota aušībā. — Protams, mēs skumām par tēvu, bet jūsu dēļ lējām asaras straumēm vien.
— Mums patiešām bija žēl nabaga Nerimšas tāpat ka tēva, Džūdit! — naivā, neattapīgā māsa iemeta starpā.
— Tiesa, meitenīt, tiesa; mēs taču bēdājamies par visiem, kas iekļuvuši nelaimē, — Džūdita pamācīgi attrauca klusākā balsī. — Lai būtu kā būdams, mēs esam priecīgi, ka redzam jūs, mister Mārč, un ka esat atbrīvojies no Filipšteinu rokām.
— Jā, tā ir draņķīga sabiedrība, un tāda pati slaka dzīvo pie Mohokas. Brīnos, kā tu izpestīji mūs, Zvērkāvi, un šī mazā pakalpojuma dēļ piedodu tev, ka neļāvi man taisnīgi norēķināties ar to vazaņķi. Pastāsti šo noslēpumu, lai vajadzības gadījumā mēs varētu tāpat izlīdzēt tev. Vai tu sarkanādaiņus apmānīji vai pielabināji?
— Ne viens, ne otrs, Harij Mārč. Mēs viņus piekukuļojām. Izpirkām jūs un samaksājām tik augstu cenu, ka turpmāki tev jāsargās krist gūstā, citādi mums pietrūks mantu.
— Izpirkāt! Tātad vecais Toms ir atdarījis maku, jo man taču nebija ar ko izpirkt matus, kur nu vēl ādu. Es gan nedomāju, ka tādi negantnieki kā Šie vazaņķi tik viegli laiž vaļā cilvēku, ko viņi tā sagrābuši un nostiepuši gar zemi. Bet nauda paliek nauda, un briesmīgi grūti turēties tai pretī. Indiānis un baltais sienami ar to pašu valgu. Džūdit, galu galā iznāk, ka savā ziņā visiem cilvēkiem daba vienāda.
Haters piecēlās, pamāja Zvērkāvim un ieveda to dibenistabā. Tur iztaujādams mednieku, viņš uzzināja, par kādu cenu pirkta brīvība. Vecais vīrs neizrādīja ne īgnumu, ne izbrīnu par ielaušanos viņa lādē, taču painteresējās, cik dziļi pārmeklēts tās saturs. Viņš arī pavaicāja, kur atrasta slēdzene. Zvērkāvis ar savu parasto vaļsirdību atbildēja bez kādas izlocīšanās, un saruna drīz beidzās. Abi atgriezās priekšējā telpā, kura kalpoja par ēdamistabu un virtuvi.
— Es netieku gudrs, vai tagad starp mums un mežoņiem ir karš vai miers! — Nerimša iesaucās, kad Zvērkāvis, kas bija uz brīdi apstājies un uzmanīgi klausījies, izgāja pa ārdurvīm. — Šāda gūstekņu atsvabināšana ož pēc draudzības, un, kad cilvēki noslēguši godīgu un abām pusēm izdevīgu darījumu, viņiem vismaz tanī reizē jāšķiras kā draugiem. Zvērkāvi, nāc iekšā un pasaki savas domas — tu pēdējā laikā uzvedies tik labi, ka esi cēlies manās acis.
— Te ir atbilde, Nerimša, ja tev gribas atkal villoties.
Tā runādams, Zvērkāvis uzsvieda uz galda, pret kuru
biedrs balstīja elkoni, kādas desmit mazītiņas rīkstītes, kas bija cieši sasietas ar briežādas siksniņu. Mārčs aizgūtnēm pakampa kūlīti un pie priedes zara, kas lāktīja pavardā un bija vienīgais gaismas avots istabā, pārliecinājās, ka rīkstīšu gali samērcēti asinīs.
— Skaidra angļu valoda tā nav, — karstgalvīgais ro- bežnieks sacīja, — bet tā ir skaidra indiāņu valoda! Te ir tas, ko Jorkā sauc par kara pieteikumu, Džūdit. Kā tu saņēmi šo izaicinājumu, Zvērkāvi?
— Gluži vienkārši. Pirms nepilnas minūtes tas atstāts vietā, ko tu dēvē par Peldošā Toma pagalmu.
— Kā tas tur gadījās? Džūdit, nevar taču būt, ka tas nokrita no mākoņiem, kā dažreiz krīt mazi krupji, un tagad nelīst. Tev jāizskaidro, Zvērkāvi, kā tas šeit radies, citādi mums jādomā, kāds grib nobaidīt tos, kas jau sen būtu zaudējuši prātu, ja to varētu aiztramdīt projām.
Zvērkāvis piegāja pie loga un uzmeta skatienu tumšajam ezeram. It kā apmierināts ar redzēto, viņš tuvojās Nerimšam, paņēma rīkstīšu saišķīti un to cieši aplūkoja.
— Jā, tas patiešām ir indiāņu kara pieteikums, — viņš sacīja, — un tagad tu pats apliecini, cik maz esi piemērots karavīra gaitām, Harij Mārč, — tev nav ne jausmas, kā tas atsūtīts. Mežoņi atstājuši tev skalpu pie galvas, bet viņi droši vien pievākuši tavas ausis, citādi tu būtu dzirdējis ūdens šļakstus, ko sacēla puika, aizbraukdams ar saviem diviem baļķiem. Viņam bija uzdots nosviest pie mūsu durīrn šīs rīkstītes: sak, pēc noslēgtā darījuma mēs pērām asins peļķi un nu pērsim jūs.
— Sitie ložņīgie vilki! Džūdit, padodiet manu šauteni, un es aizlaidīšu caur šo vazaņķu sūtni viņiem atbildi.
— Kamēr es būšu te, cienījamais Mārč, tas nenotiks, — Zvērkāvis vēsi teica, ar mājienu uzaicinādams biedru atturēties. — Uzticība paliek uzticība, vienalga, vai tā dāvāta kristietim vai sarkanādainim. Zēns ņēma līdzi degošu zaru un atklāti brauca šurp, lai brīdinātu mūs; un neviens nedrīkst viņu aiztikt, kamēr viņš pilda šādu uzdevumu. Bet nav ko runāt, jo puika ir pārāki slīpēts, lai atstātu zaru degam, kad viņš izdarījis savu darāmo, un nakts jau tā satumsusi, ka šautene neuzmeklēs mērķi.
— Ja nederēs šautene, derēs laiva, — Nerimša atbildēja, milzu soļiem dodamies ar šauteni rokās uz durvīm. — Tas vēl nav piedzimis, kas mani aizkavētu noskalpēt šo rāpuli. Jo vairāk šādu čūskulēnu nositīsim, jo mazāk dzeloņu mežā šaudīsies mums pretī!
Džūdita drebēja kā apšu lapa; kādēļ — viņa pati īsti nezināja. Bija gaidāma sadursme. Apzinādamies savu lielo spēku, Nerimša bija negants un valdonīgs, bet Zvērkāvja izturēšanās pauda rāmu noteiktību, ko nevar sašķobīt, un ciešu apņēmību, ar kuru sasniedz mērķi. Viņa stingrais, apņēmīgais skatiens Džūditu biedēja vairāk nekā Mārča skaļā ātrsirdība. Pēdējais drīz nonāca vietā, kur piesieta laiva, bet Zvērkāvis jau bija aši un sparīgi pasacījis delavēru valodā dažus vārdus Cingačgukam. Indiānis bija dzirdējis airu sitienus pirmais un, sasprindzinādams uzmanību, izgājis priekšdurvē. Lākts gaisma liecināja, ka brauc sūtnis, un, kad zēns nosvieda rīkstīšu kūlīti pie virsaiša kājām, delavērs nejuta ne dusmas, ne izbrīnu. Viņš modri stāvēja ar šauteni rokā, vērodams, vai šis izaicinājums neslēpj nodevību. Tagad, kad Zvērkāvis viņam uzsauca, viņš iekāpa laivā un zibens ātrumā aizvāca airus. Nerimša saniknojās, redzēdams, ka viņam ņemta iespēja dzīties pakaļ puikam. Skaļi draudot, milzis tuvojās indiānim, un pat Zvērkāvis sastinga drausmās, iedomādams varbūtējās sekas. Iedams indiānim virsū, Mārčs kratīja savas āmuriem līdzīgās dūres, mētāja rokas, un visi gaidīja, ka viņš lūkos notriekt delavēru gar zemi; vismaz viens skaidri zināja, ka šādam mēģinājumam tūlīt sekotu asinsizliešana. Taču virsaiša nesatricināmais miers iedvesa bijību pat Nerimšam, un pēdējais saprata, ka nepaliks sveikā, ja ķersies klāt šādam vīram; tādēļ Mārčs dzīrās izgāzt savu niknumu uz Zvērkāvi, no kura viņš ne visai baidījās. Kā būtu beidzies otrais izvirdums — nav zināms, jo tas nenotika.
— Nerimša … — Turpat milzim blakus atskanēja liega, mierinoša balss. — Ir grēks tik ļoti skaisties, dievs to nepiedos. Irokēzi izturējās pret jums labi, viņi jūs neskal- pēja, kaut arī jūs abi ar tēvu gribējāt skalpēt viņus.
Ir vispārzināms, ka maigums remdē ātras dusmas. Turklāt Hetija ar savu neseno noteikto un pašaizliedzīgo rīcību bija iemantojusi cieņu, kādu pirms tam netika baudījusi. Varbūt meitenes ietekmi palielināja viņas gara vājums, kas skaidri norādīja, ka viņai nav savtīgu nolūku. Mārčs vis nesāka žņaugt savu citkārtējo ceļabiedru, bet pievērsās meitenei un iepludināja viņas uzmanīgajās ausīs daļu savas neapmierinātības, ja ne dusmas.
— Tīri vai sirds pa muti kāpj ārā! — viņš iesaucās. — Redzēt zvēru izšmaucam no slazda — tas ir tikpat kā tupēt apgabala cietumā vai veltīgi meklēt bebrus. Ja pārrēķina maiņas vērtībā, ar tiem gausajiem baļķiem aizbrauca veselas sešas pirmšķirīgas ādas, kaut gan vajadzētu vienīgi reizes divdesmit veikli pavicināt menti, lai panāktu tās. Es saku: ja pārrēķina maiņas vērtībā, jo tam zeņķim pašam par sevi ir pavisam tikai viena āda… Zvērkāvi, tu pievīli draugus, ļaudams šādam laupījumam izslīdēt no manām un tavām rokām.
Zvērkāvis atbildēja mierīgi, taču viņa balsī viedās stingrība, kas nepārprotami liecināja par taisnības apziņu un bezbailīgu dabu.
— Es pieviltu godīgumu, ja darītu citādi, — viņš teica. — Un itin nevienam nav tiesības prasīt no manis tik daudz. Zēns brauca šurp, pildīdams likumīgu uzdevumu, un visnelietīgākais sarkanādainis, kas klaiņo pa mežiem, kaunētos izrādīt necieņu pret šādu sūtni. Bet puika jau gabalā, cienījamais Mārč, tamdēļ mums abiem nav vērts kā divām sievām tērgāt par to, ko vairs nevar grozīt.
To pateicis, Zvērkāvis novērsās kā cilvēks, kas apņēmies nešķiest liekus vārdus par šo tematu, bet Haters pavilka Nerimšu aiz piedurknes un ieveda viņu šķirstā. Tur abi iļgi sēdēja, slepeni apspriezdamies. Pa tam indiānis klusībā aprunājās ar savu draugu; līdz zvaigznes lēktam vēl bija trīs vai četras stundas, tomēr Cingačguks nevarēja nociesties, tūlīt neizklāstījis savu plānu medniekam un neuzticējis viņam sirdi. Arī Džūdita ļāvās maigākām jūtām, viņa klausījās Hetijā, kura vienkārši stāstīja par to, ko piedzīvojusi pēc izkāpšanas krastā. Mežs maz biedēja šīs meitenes, abas bija izaudzinātas drosmīgas, pieradušas klejot zem krēslainajām, zaļajām velvēm un katru dienu raudzīties mežu skaistajā plašotnē; taču vecākā māsa juta, ka viņa pati diezin vai būtu iedrīkstējusies viena iet uz irokēzu nometni. Par Dvesmu Hetija nerunāja daudz. Viņa pastāstīja, kā abas sastapušās, cik delavēre laba un mīļa; bet CingaČguka noslēpumu viņa sargāja ar tādu gudrību un rūpību, ko līdzīgā gadījumā nebūtu parādījušas daudzas attapīgākas meitenes.
Beidzot Haters atkal uzkāpa priekšdurvē un sarunas pārtrūka. Viņš sasauca visus kopā un dalījās ar tiem savos nodomos — cik atzina par lietderīgu. Esot ļoti labi, ka Zvērkāvis gatavojies atstāt cietoksni, lai nakti patvertos šķirstā. Arī Haters esot pārliecināts, ka vienīgi tādējādi varēšot glābties no bojāejas. Ja jau mežoņi sākuši taisīt plostus, viņi katrā ziņā mēģināšot ieņemt cietoksni, un atsūtītās asiņainās rīkstītes diezgan skaidri norādot, ka viņi droši par saviem panākumiem. īsos vārdos — vecais vīrs uzskatīja, ka nakts briesmu pilna, un aicināja visus cik iespējams ātrāk sagatavoties, lai pagaidām vai varbūt pat uz laiku laikiem atstātu šo mājokli.
Pēc šī paziņojuma viss tika darīts aši un saprātīgi. Cietoksni noslēdza, kā jau esam aprakstījuši; laivas izairēja no iežogojuma un piesēja pie šķirsta, nedaudzās vajadzīgās lietas, kas bija palikušas mājā, pārnesa būdā, uguni izdzēsa, un visi sakāpa liellaivā.
Priedēm greznoto pauguru tuvums padarīja nakti uz ezera vēl tumšāku. Pakalnu melnās ēnas gulās pār ūdens klajumu, vienīgi vidū palika gaišāka josla, ko tās nesniedza. Savrupais cietoksnis atradās šinī joslā, taču nakts bija tik tumša, ka slēpa platdibenes atiešanu. Vērotājs no krasta nevarētu redzēt šķirsta pārvietošanos it īpaši tādēļ, ka tā notika tumšo pakalnu fonā un skatienam trūktu perspektīvas. Pār šī novada ezeriem parasti pūš rietumu vējš, tomēr kalnu dēļ bieži vien nav iespējams īsti nosacīt gaisa strāvu virzienu, tās nereti grozās ik pēc maza atstatuma, ik pa īsam laika sprīdim. Nule teiktais vairāk attiecas uz lēnām vēsmām, mazāk uz stiprām brīzēm; taču, kā zināms, kalnainos rajonos un šauros ūdens baseinos pat vēja brāzmas mēdz būt apsitīgas. Kad Haters atgrūda šķirstu no piestātnes, arī viņam nebija skaidrības par to, uz kuru pusi pūš vējš. Parasti šādos gadījumos izlīdzēja mākoņi, kas, slīdēdami augstu virs pakalnu galotnēm, norādīja pūsmas virzienu; bet šoreiz visas debesis šķita tumšs vienlaidu masīvs. Tanīs nemanīja ne mazākā lodziņa, un Cingačguks jau sāka baiļoties, ka viņa līgava, neredzēdama zvaigzni, neieradīsies minētajā vietā īstajā laikā. Šādos apstākļos Haters uzvilka buru — šķita, vienīgi nolūkā tikt projām no cietokšņa, jo būtu bīstami uzturēties vēl ilgāk tā tuvumā. Dzesina drīz iegula audeklā; kad platdibene sāka klausīt stūrei un bura bija pielāgota, noskaidrojās, ka vējš pūš dienvidaustrumu virzienā. Tā kā labākas izvēles nebija, īpatnējai liellaivai krietnu stundu ļāva peldēt šinī virzienā; pēc tam vējš sagriezās un dzina šķirstu uz nometnes pusi.
Zvērkāvis ar neatslābstošu uzmanību vēroja Hatera un Nerimšas rīcību. Pirmajā galā viņš nezināja, vai šis kurss uzņemts ar nolūku vai nejauši, bet tagad viņš sāka domāt, ka viss darīts ar gudrību. Haters labi pazina ezeru un viegli varēja maldināt cilvēku, kas maz braucis pa ūdeņiem. Lai kādi bija Hatera plāni, pēc nepilnām divām stundām kļuva skaidrs, ka šķirsts atrodas ne tālāk par simt rodiern no krasta, tieši traversā31 ar zināmo nometnes vietu. Nerimša, kas mazliet prata algonkinu32 valodu, jau ilgāku laiku bija slepeni apspriedies ar indiāni, un tagad pēdējais paziņoja šis sarunas iznākumu Zvērkāvim, kurš vēsi, gandrīz jāsaka, neuzticīgi sekoja visam notiekošajam.
— Mans vecais tēvs ar manu jauno brāli Garo Priedi (tā delavērs bija nosaucis Mārču) grib redzēt pie savām jostām hūronu skalpus, — Cingačguks sacīja draugam. — Dažiem skalpiem atradīsies vieta arī pie Čūskas jostas, un viņa ciltsbrāļi skatīsies pēc tiem, kad viņš pārnāks savā ciemā. Viņu acis nedrīkst ilgi palikt miglainas, viņiem jāredz tas, ko skatieni meklē. Es zinu, ka manam brālim ir balta roka; viņš neskalpēs pat līķi. Viņš pagaidīs mūs; kad mēs atgriezīsimies, viņam nevajadzēs savu seju slēpt drauga dēļ. Vanagacs nekaunēsies staigāt kopā ar mohikāņu Lielo Čūsku pa karataku.
— Jā, jā, Čūska, es tevi saprotu; šis vārds man pielips, un kādreiz saukšos par Vanagaci, nevis par Zvērkāvi; un pats lielākais kautrībnieks iabprāt turētos pie šāda goda. Meklēt skalpus — tas atbilst tavai iedabai, un es neredzu tavā nodomā neko sliktu. Taču neesi cietsirdīgs, Čūska, neesi cietsirdīgs, es tevi lūdzu. Tu nebūt nekaitēsi savam sarkanādaiņa godam, ja parādīsi drusciņ žēlastības. Bet vecais vīrs, divu jaunavu tēvs, kas savā sirdī varētu lolot labākas jūtas, un Harijs Mārčs, īsta priede, kura varētu dot augļus, kas vairāki piemēroti kristīgam kokam, — viņus abus es atstāju balto cilvēku dieva rokās. Ja nebūtu atsūtītas asiņainās rīkstītes, neviens no mums šonakt nedrīkstētu aiztikt mingus, citādi mēs aptraipītu savu godu; bet tie, kas alkst asiņu, nevar žēloties, ka tās izlejam, atbildot uz viņu pašu izaicinājumu. Taču neesi cietsirdīgs, Čūska. Lai tavas karavīra gaitas nesākas ar sieviešu vaimanām un bērnu raudām. Rīkojies tā, ka Dvesma, tiekoties ar tevi, smaidītu, nevis raudātu. Nu, tad ej ar, un lai Ma- nito tevi sarga.
— Mans brālis ar liellaivu paliks te. Vaha drīz stāvēs krastā un gaidīs Cingačguku, un viņam jāsteidzas.
Indiānis piebiedrojās saviem līdzgaitniekiem. Nolaiduši buru, visi trīs sakāpa laivā un atīrās no šķirsta. Haters un Mārčs neteica Zvērkāvim ne vārda par savu nodomu un prombūtnes paredzamo ilgumu. Abu uzdevumā mednieku vajadzēja informēt indiānim, kas šo pienākumu jau bija izpildījis ar viņam raksturīgo lakonismu. Airi vēl ne
bija ne desmit reižu iegremdēti ūdeni, kad laiva izzuda skatienam. Zvērkāvis tūlīt gādāja par to, lai šķirsts pēc iespējas mazāk aizvirzītos no apstāšanās vietas. Pēc tam viņš apsēdās liellaivas pakaļgalā un ļāvās rūgtām pārdomām. Taču drīz viņam piebiedrojās Džūdita, kas nelaida garām nevienu izdevību pabūt jaunekļa tuvumā.
Haters un Nerimša pa otram lāgam devās uz irokēzu nometni, klausīdami tam pašam dzinulim, kas bija noteicis viņu pirmo mēģinājumu. Jādomā gan, ka šoreiz viņus gumdīja arī atriebības kāre. Sos divus rupjos vīrus, kuriem cilvēciskas jūtas nebija gluži svešas, bet kuri ar cietu sirdi mīdītu kājām indiāņu tiesības un aizskartu viņu intereses, visvairāk tomēr urdīja nežēlīga peļņas kāre. Tiesa, pirmajā laikā pēc atbrīvošanas Nerimša bija niknojies par piedzīvotajām ciešanām, taču šīs dusmas ātri vien bija pagaisinājusi ierastā mīlestība uz zeltu, ko viņš drīzāk tīkoja trūcīga izšķērdētāja neapdomīgajā alkanumā nekā sīkstuļa nepiepildāmajā mantrausībā. īsos vārdos — abus dēkaiņus tik drīz dzina uz hūronu nometni ierasta nicināšana pret ienaidnieku un nikna negausība. Otro pasākumu bija briedinājušas arī drošākas izredzes uz sekmēm. Abi cerēja uz nevarīgu upuru skalpiem, jo zināja, ka daudziem vai pat visiem karavīriem jābūt krastā tieši pretī cietoksnim. Patiesības labad jāsaka, it sevišķi Haters, divu meitu tēvs, bija pārliecināts, ka sastaps nometnē gandrīz vienīgi sievietes un bērnus. Šis domas viņš bija, starp citu, pateicis Nerimšam, bet slēpis no CingaČguka. Vai indiānim vispār bija prātā šāds apsvērums — to zināja tikai viņš pats.
Haters vadīja laivu; Nerimša bija bramanīgi ieņēmis vietu priekšgalā, un Cingačguks stāvēja vidū. Mēs sakām «stāvēja», jo šie trīs vīri tik veikli prata apieties ar vieg- liņo tāss laivu, ka varēja tanī izslieties visā augumā arī šādā tumsā. Viņi ļoti piesardzīgi tuvojās krastam un netraucēti izkāpa malā. Tagad visi trīs sagatavoja ieročus un līdzīgi tīģeriem sāka lavīties uz nometni. Indiānis gāja pa priekšu, abi biedri zagās pēdu aiz pēdas nopakaļus, cenzdamies nesacelt ne mazāko troksnīti. Vienotrreiz gan nobrīkšķēja kāds sauss zariņš zem milzīgā Nerimšas lielā svara vai vecā vīra neveiklajām kājām, bet indiāņa gaita bija tik viegla, it kā viņš staigātu pa gaisu. Vispirms vajadzēja saskatīt ugunskuru; tas, kā zināms, atradās nometnes vidū. Beidzot indiāņa skadrās acis pamanīja šo svarīgo ceļa rādītāju. Tuvumā aiz koku stumbriem līpi- nājās uguntiņa. Tur nespīdēja liesma, tikai gruzdēja viena pagale, un šinī stundā tas bija sagaidāms, jo mežoņi ieraduši gulties un celties ar sauli.
Kolīdz dēkaiņi ieraudzīja šo bāku, viņi sāka virzīties ātrāk un drošāk. Pēc dažām minūtēm viņi nokļuva pie paša būdiņu loka. Te viņi apstājās, lai pārskatītu nometni un saskaņotu savu rīcību. Tādā dziļā tumsā nevarēja izšķirt gandrīz neko vairāk kā plēnošo nodeguli, tuvējo koku stumbrus un nebeidzamo lapotnes pārjumu, kas aizplīvuroja apmākušās debesis. Vīri tomēr noskaidroja, ka gluži tuvu ir kāda būdiņa, un Cingačguks uzņēmās izlūkot tās iekšieni. Līdzīgi kaķim, kas viltīgi zogas klāt putniņam, indiānis tuvojās vietai, kur, domājams, atradās ienaidnieki. Pielavījies pie būdiņas, viņš nolaidās četrrāpus — tik zema bija ieeja. Viņš tūlīt vis nebāza galvu iekšā, bet ilgu laiku ausījās, cenzdamies saklausīt gulētāju elpu. Nekas nebija dzirdams, un cilvēkveida čūska iebāza galvu vaļumā, kā cita čūska būtu ieskatījusies putna ligzdā. Bīstamais mēģinājums neatalgojās: piesardzīgi taustīdamies ar roku, indiānis pārliecinājās, ka būdiņa tukša.
Delavērs tikpat uzmanīgi pārmeklēja vēl dažas būdiņas, un arī tanīs nebija neviena cilvēka. Pēc tam viņš atgriezās pie saviem biedriem un ziņoja, ka hūroni atstājuši nometni. Tas arī apstiprinājās turpmākā pārbaudē, un vajadzēja iet uz laivu, nekas cits neatlika. Piederas, starp citu, atzīmēt, cik dažādi izturējās šie dēkaiņi, vīlušies savās cerībās. Virsaitis, kurš bija kāpis krastā vienīgi nolūkā gūt karavīra slavu, nekustīgi stāvēja, atspiedies pret koku, un gaidīja, ko labpatiksies darīt biedriem. Tiesa, viņš bija apbēdināts un mazliet pārsteigts; taču viņš visu panesa ar cieņu, mierinādams sevi, ka šinī naktī vēl gaidāms kas patīkamāks. Taisnība gan, viņš vairs nevarēja cerēt, ka, satiekot izredzēto, padižosies ar uzskatāmiem savas drosmes un veiklības pierādījumiem, bet viņš joprojām varēja cerēt, ka satiks to; un karavīrs, kas cītīgi meklējis skalpus, vienmēr varēja cerēt, ka viņu godās. Turpretī Haters un Nerimša, kurus galvenokārt bija mudinājusi iedzīvošanās kāre, pats zemiskākais stimuls, nespēja valdīties. Viņi lodāja pa būdiņām, it kā domādami atrast kādu aizmirstu bērnu vai bezrūpīgi guļošu pieaugušo; atkal un atkal viņi izgāza savu niknumu uz nejūtīgām būdiņām, no kurām vairākas pat saplēsa gabalos un izsvaidīja vis
apkārt. Viņi ari saķildojās savā starpā un apbēra viens otru negantiem pārmetumiem. Si saskriešanās droši vien neņemtu labu galu, ja neiejauktos delavērs. Tas atgādināja, ka šāda nepiesardzība ir bīstama un jāatgriežas šķirstā. Tādējādi strīds izbeidzās, un pēc dažām minūtēm vīri jau airējās atpakaļ uz vietu, kur viņi cerēja atrast platdibeni.
Kā iepriekš sacīts, drīz pēc dēkaiņu aizbraukšanas Džūdita piebiedrojās Zvērkāvim. Sākumā meitene klusēja, un mednieks nezināja, kura no māsām pienākusi pie viņa, bet drīz vien viņš izdzirdēja vecākās samtaino, pilnska- nīgo balsi.
— Sievietēm gan šāda dzīve ir briesmīga, Zvērkāvi! — viņa izsaucās pēkšņā jūtu uzplūdumā. — Lai dievs dod, ka tā ātrāk beidzas!
— Dzīve pati par sevi ir laba, vienalga, vai cilvēki to izmanto labiem vai sliktiem mērķiem, Džūdit, — jauneklis atbildēja. — Ko jūs vēlētos?
— Es tūkstošreiz laimīgāk dzīvotu civilizētu būtņu tuvumā, kur fermas, baznīcas un kristiešu rokām celtas mājas un kur naktīs es gulētu saldi un mierīgi. Miteklis pie kāda forta būtu daudz labāks par šo baismīgo vietu!
— Nē, Džūdit, es tik viegli nevaru jums piekrist. Forti gan sarga no naidnieka, bet dažkārt tanīs pašos ir naidnieks. Nedomāju, ka dzīve fortu tivumā jums vai Hetijai nāktu par labu; un bailējos, ka jūs arī tagad esat mazlietiņ par tivu pie tiem, — Zvērkāvis turpināja savā stingrībā un vaļsirdībā, jo tumsa noslēpa košo sārtumu, kas uzliesmoja meitenes vaigos, kamēr viņa, gandrīz vai noslāpdama, ar lielu piepūli apvaldīja elsas. — Nu, no fermām ir savs labums, un netrūkst cilvēku, kam patīkas tanīs nodzīvot visu mūžu; taču mežā guvums divreiz lielāks nekā rājumā. Alkas pēc gaismas, klajuma un spirgtas vēsmas var paremdināt pie strautiem un lauzās, un tos, kas izvēlīgāki šinī ziņā, gaida ezeri; bet kur lai atrod rājumā pavēni, jautrus avotus, straujas tērces un diženus tūkstošgadīgus kokus? Pašus kokus tur neatrod, bet atrod to kuslos stumbrus, kas paceļas līdzīgi kapakmeņiem. Man šķietas, cilvēki, kuri dzīvo šādās vietās, pastāvīgi domā par savu nāvi un vispārēju iznīcību — par iznīcību, ko nosaka ne laiks un daba, bet uzspiež varmācība un posta darbi. Jā, baznīcas, man liekas, ir labas, citādi tās
neatbalstītu labi cilvēki. Bet tās nav pilnīgi nepieciešamas. Tās dēvē par dievnamiem, taču īstenībā visa zeme ir dievnams, Džūdit. Ne forti, ne baznīcas nedara cilvēku laimīgāku. Turklāt apmetnēs viss pretišķīgs, bet mežos valda saskaņa. Forti un baznīcas gandrīz vienmēr atrodas kopā, un tā ir krasa pretišķība, jo baznīcas domātas mieram, forti karam. Nē, nē, es tomēr labāki palieku mežos!
— Sieviete nav radīta šādām scēnām, Zvērkāvi; un tās notiks, kamēr turpināsies šis karš.
— Ja jūs domājat baltās sievietes, tad, man liekas, jums tā kā būtu taisnība, bet sarkanādainajām sievietēm šādi apciemojumi nav nekas sevišķs. Delavēra nākamā sieva Dvesma būtu laimīga, ja zinātu, ka viņš patlaban ložņā ap saviem īstenajiem naidniekiem, tīkodams pēc skalpa.
— Viņa taču ir sieviete! Zvērkāvi, vai patiešām viņa neraizētos, zinādama, ka mīļotais cilvēks devies bīstamās gaitās?
— Viņa nedomā par briesmām, Džūdit, viņa domā par slavu; un, ja sirds pilnum pilna ar šādām jūtām, tanī vairs neatliek vietas bailēm. Dvesma ir laba, lēnīga, jautra, tīkama būtne, bet viņa nemīl slavu mazāk par citām delavēru meitenēm, ko esmu pazinis. Pēc stundas viņai jāsatiekas ar Čūsku zemesragā, kur izkāpa Hetija, un, bez šaubām, Dvesma ir satraukta, kā jau sieviete, taču viņa būtu līksmāka, ja zinātu, ka viņas mīļais pašreiz uzglūn min- gam, lai dabūtu tā skalpu.
— Zvērkāvi, ja tam visam patiešām ticat, es nebrīnos, ka tik lielu nozīmi piešķirat iedabai. Es gan esmu pārliecināta, ka ikviena baltā meitene tikai justos nelaimīga, ja zinātu, ka viņas līgavaiņa dzīvība apdraudēta. Kaut arī pastāvīgi liekaties tāds nosvērts un vienaldzīgs, es nedomāju, jūs būtu mierīgs, zinādams, ka jūsu Dvesma briesmās.
— Tas ir kas cits, tas ir pavisam kas cits, Džūdit. Sieviete ir pārāki vāja un maiga šādam bailīgam solim, un vīrietim jābēdā par viņu. Jā, man domāt, šī bēda ir tiklab sarkanā, kā baltā cilvēka dabā. Bet savas meitenes man nav un droši vien nebūs.
— Harijam Nerimšam gan, manuprāt, gluži vienalga, vai viņa sieva būtu indiāniete vai gubernatora meita, — lai tikai būtu daudzmaz glīta un palīdzētu piepildīt viņa vēderu.
— Jūs esat netaisna pret Mārču, Džūdit, jā gan, netaisna. Nabaga zēns dievina jūs, un, ja vīrietis tik cieši ieskatījis tādu daiļavu kā jūs, tad laikam gan viņam vairs galvu nesagrozīs ne rningu, ne delavēru meitene. Jūs varat smieties par mani un Nerimšu, jo esam neaptēsti un mums trūkst grāmatu gudrības; tomēr mums ir ne vien savas sliktās, bet arī labās īpašības. Patiesīgu sirdi nevajag nievāt, meitene, ja arī tai sveša smalkošanās, kas sievietēm pa prātam.
— Nievāt, jūs, Zvērkāvi! Vai patiešām domājat… kaut mirkli varat domāt, ka pielīdzinu jūs Harijam Mārčam? Nē, nē. Tik apmāta neesmu. Itin neviens nevar jūsu godīgo sirdi, vīrišķīgo dabu un skaidro patiesīgumu sajaukt ar Harija Mārča bramanīgo patmīlību, nepiepildāmo mantkārību un valdonīgo niknumu. Harijs Steigša — tas ir vislabākais, ko var sacīt par viņu. Sis vārds nav negods, taču nav arī necik glaimojošs. Pat tēvs, kas tagad sameties ar viņu uz vienu roku, labi zina atšķirību starp jums un Nerimšu. Tēvs skaidri un gaiši pateica man savas domas…
Džūdita bija ātra un atsaucīga meitene; un, tā kā viņu neturēja stingros grožos civilizētas sabiedrības ieradumi, viņa savas sievišķīgās jūtas dažkārt izpauda gluži brīvi. Viņa bija satvērusi mednieka raupjo roku un abām plaukstām to spieda ar tādu degsmi un sirsnību, kas pierādīja, cik patiesīgi viņas vārdi. Varbūt labi, ka Džūdita aprāvās pati aiz savas jūtu pilnestības, citādi viņa, domājams, būtu atklājusi visu, ko tēvs sacījis. Vecais vīrs bija ne vien salīdzinājis abus jaunekļus un labvēlīgi izteicies par Zvērkāvi, bet arī savā parastajā tiešumā un dzedrumā strupi devis meitai padomu, lai viņa atraidot Nerimšu galīgi un metot acis uz Zvērkāvi. Džūdita to nekad nesacītu vīrietim, taču Zvērkāvis ar savu labsirdīgo vienkāršību iedvesa tādu uzticību, ka viņas straujā daba mudināt mudināja pārkāpt šo pieklājības robežu. Tomēr viņa klusēja, palaida mednieka roku un ieslīdēja atturībā, kas vairāk piederējās viņas dzimumam un dabiskajai kautrībai.
— Paldies, Džūdit, no visas sirds pateicos, — atbildēja mednieks, kas jutās pārāk necils, lai iedomātos, ka meitene viņam glaimo. — Paldies, ja tas viss taisnība. Nerimša ir stalts, jā, stalts kā pati garākā priede šinīs kalnos, ne jau velti Čūska viņu tā nosaucis; tomēr dažiem patīkas skaista āriene, citiem — vienīgi laba uzvešanās.
Nerimšam ir pirmā priekšrocība, un no viņa paša atkarīgs, vai viņš iemantos otro vai… Klau! Tā ir jūsu tēva balss, meitene, un šķietas, viņu kauč kas sakaitinājis.
— Lai dievs mūs pasarga no šīm drausmīgajām scēnām! — Džūdita iesaucās. Viņa pielieca galvu pie ceļiem un, negribēdama dzirdēt skarbās skaņas, aizspieda ar rokām ausis. — Es dažkārt vēlos, kaut man nebūtu tēva!
Šie vārdi pauda rūgtumu, kas sīvi uzbangoja viņas sirdī. Nav zināms, kas vēl būtu izlauzies pār Džūditas lūpām, ja viņai blakus neatskanētu klusa, maiga balss.
— Džūdit, man vajadzēja nolasīt tēvam un Nerimšam kādu bībeles nodaļu! — naivā Hetija teica, šausmu pārņemta. — Tad viņi nebūtu par jaunu devušies šādās gaitās. Zvērkāvi, uzsauciet abiem un sakiet, ka viņu pašu labā es lūdzu, lai viņi atgriežas un uzklausa, manus vārdus!
— Ak vai! Nabaga Hetij, jūs nezināt, cik stipra kāre pēc zelta un atriebības, citādi jūs nedomātu, ka viņu alka- nums tik viegli apklusināms! Taču viņiem lēcies kauč kas ērmots, Džūdit! Jūsu tēvs un Nerimša ņurd kā lāči, bet jaunais virsaitis nebilst ne pušplēsta vārda. Piesardzība atmesta, un tomēr nedzirdam viņa kaujas saucienu, kam šādā reizē vajadzētu tricināt kalnus.
— Laikam viņš saņēmis likumīgu sodu un viņa nāve glābusi nevainīgu būtņu dzīvibu.
— Nē, nē, likums varētu būt tāds, bet Čūska nav tas vīrs, kas ļausies sevi sodīt. Skaidrs, ka uzbrukums nav noticis; jādomā, nometne bijusi tukša un visi trīs atgriežas nošļukuši. Tāpēc Nerimša ņurd un Čūska klusē.
Taisni šinī mirklī dzirdēja nokrītam laivā airi — sadusmotais Nerimša rīkojās bez piesardzības, un Zvērkāvis jutās pārliecināts, ka viņa minējums pareizs.
Šķirsts ar nolaistu buru nebija aizdreifējis tālu, un mazliet vēlāk viņš dzirdēja, ka Cingačguks klusā, rāmā balsī norāda Hateram, kurp vadīt laivu. Pēc brīža tā piestāja pie platdibenes un dēkaiņi izkāpa. Ne Haters, ne Mārčs nesacīja, kas noticis; iedams garām draugam, delavērs vienīgi pateica: «Ugunskurs izdedzis.» Kaut arī šie vārdi gluži neatbilda īstenībai, tie pietiekami skaidri lika noprast patiesību.
Tagad radās jautājums, kā rīkoties turpmāk. Notika īsa, drūma apspriede. Haters paziņoja, ka visprātīgāk esot pastāvīgi braukāt, tā visdrošāk varēšot izvairīties no pēkšņa uzbrukuma; viņi ar Mārču likšoties uz auss, lai izgulētu miegu, kas viņiem atrauts gūsta laikā. Vējš joprojām bija lēns un grozīgs. Beigu beigās nolēma burat pa vējam, vienalga, kādā virzienā tas pūstu, kaut tikai nedzītu šķirstu malup. Kad šis jautājums bija izšķirts, atbrīvotie gūstekņi palīdzēja uzvilkt buru; pēc tam viņi iekrita guļvietās, atstādami liellaivu Zvērkāvja un viņa drauga ziņā. Abiem pēdējiem tas tieši bija pa prātam; viņi ir nedomāja gulēt, jo vajadzēja sagaidīt Dvesmu. Un viņus nebūt ne- saīdzināja tas, ka arī Džūdita un Hetija palika nomoda.
Lēna dienvideņa dzīta, platdibene kādu laiku peldēja gar rietumu krastu; tās gaita bija gausa, ātrums nepārsniedza divas jūdzes stundā. Taču abi draugi zināja, ka taisni šāds virziens un ātrums atbilst viņu nodomam. Kā vīri, tā meitenes runāja maz, un šie nedaudzie vārdi galvenokārt attiecās uz Dvesmas glābšanu. Indiānis izskatījās mierīgs, tomēr viņa satraukums auga ar katru brīdi. Cik vien piesardzība atļāva, Zvērkāvis vadīja liellaivu dziļāk līčos, lai turētos meža ēnu aizsegā un varētu pamanīt katru zīmi, kas liecinātu par nometni krastā. Viņi bija ap- braukuši kādu zemu ragu un jau atradās līcī, kas ziemeļos robežoja ar viņu ceļa mērķi. Līdz tam bija atlikusi vēl ce- turtdaļjūdze, kad Cingačguks klusēdams pienāca pie drauga un norādīja tieši uz priekšu. Neliels ugunskurs plaiksnījās aiz pašas krūmāju josliņas, kas stiepās gar zemesmēles dienvidkrastu, — acīmredzot indiāņi bija ierīkojuši nometni tieši tanī ragā, kur Dvesma nolikusi satikšanos.