Ir tavos atvadu čukstos glāsts,
Ar sauli un ziediem kas mijas.
Bet dzirdu es citu — un skumīgs ir stāsts
Par to, kas vien sapni bijis.
Vērdsverts
Atklājumam, kas minēts iepriekšējās nodaļas beigās, Zvērkāvis un viņa draugs piešķīra lielu nozīmi. Pirmkārt, nebija gandrīz nekādu šaubu, ka Haters un Nerimša atkal mēģinātu iebrukt nometnē, ja viņi pamostos un uzzinātu tās vietu. Otrkārt, tagad vajadzēja uzņemties vēl lielāku risku, lai piebrauktu pie krasta un aizvestu Dvesmu. Turklāt pastāvēja vēl citas briesmas un vispārēja neziņa, ja ienaidnieks sācis mainīt pozīcijas. Tā kā delavēram drīzumā vajadzēja doties uz satikšanos, viņš vairs nedomāja par kara trofejām, un abi sabiedrotie tūlīt norunāja, ka nemodinās Mārču un Hateru, kuri ar saviem plāniem varētu izjaukt draugu nodomu. Šķirsts virzījās lēni; paietu vismaz ceturtdaļstunda, kamēr viņi sasniegtu ragu, braukdami ar šādu ātrumu, un viņiem atlika laiks apdomāties. Uzskatīdami, ka pretinieki joprojām atrodas cietoksnī, un gribēdami slēpt no viņiem uguni, indiāņi to bija iekūruši zemesmēles dienvidkrastā, tik tuvu pie ūdens, ka ļoti grūti nācās ievirzīt šķirstu tādā stāvoklī, lai krūmi aizsegtu ugunskuru, un Zvērkāvis lavierēja gan pa labi, gan pa kreisi, cerēdams nokļūt šādā pozīcijā.
— Džūdit, vienā ziņā ir labi, ka ugunskurs tādā tivumā pie ūdens, — mednieks sacīja, izdarīdams šos mazos manevrus. — Acīmredzot mingi domā, ka mēs esam mājā, un viņi nepavisam negaida apciemojumu no šīs puses. Dieva laime, ka Harijs Mārčs un jūsu tēvs guļ, citādi viņi no jauna manītos pēc skalpiem. Ahā! Krūmi aizsedz ugunskuru — tagad tas vairs nemaz nav redzams!
Zvērkāvis brīdi pagaidīja, lai pārliecinātos, vai šķirsts patiešām atrodas vajadzīgajā vietā, pēc tam deva Cingačgukam norunāto zīmi un indiānis izmeta enkuru un nolaida buru.
Sai enkurvietai bija savas priekšrocības un savi trūkumi. Lai ugunskurs aizsegtos, Zvērkāvis bija pabraucis uz krasta pusi, un tas varbūt atradās tuvāk, nekā vēlams. Bet tālāk no malas ūdens bija ļoti dziļš, un šādos apstākļos vajadzēja noenkuroties pēc iespējas seklākā vietā.. Veselu jūdžu attālumā, domājams, nebija neviena plosta; un, kaut arī tumsā koki šķita gandrīz pārkārušies pār šķirstu, bez laivas nebūtu viegli tam piekļūt. Turklāt aklā tumsa, kas melnoja meža tuvumā, noderēja par drošu aizsegu, un vajadzēja tikai izturēties klusi, lai indiāņi neatklātu plat- dibeni. To visu Zvērkāvis paskaidroja Džūditai, norādīdams, kā rīkoties trauksmes brīdī; abus gulētājus drīkstēja modināt vienīgi ārkārtējas nepieciešamības gadījumā.
— Esmu ar jums norunājis visu, Džūdit, un tagad man un virsaitim laiks kāpt laivā, — mednieks beidzot sacīja. — Zvaigzne nav vēl uzlēkusi, bet drīzumā tā uzlēks, kauč arī diezin vai kāds to saskatīs caur mākoņiem. Taču Dvesma ir apķērīga meitene, kura redz arī to, kas apslēpts. Galvoju, ka viņa nekļūdīsies ne par divām minūtēm, ne par divām pēdām. Ka tikai mingi, šie neuzticīgie blandoņi, nebūtu kauč ko saoduši un nodomājuši meiteni izmantot, lai pievilinātu un dabūtu rokā mūs, vai nobēdzinājuši viņu, lai sagatavotu viņas sirdi hūronam, nevis mohikānim.
— Zvērkāvi, — Džūdita izjusti iebilda, — šis ir ļoti bīstams pasākums; kāpēc jums vispār jāpiedalās tanī?
— Kāpēc! Jūs taču zināt, meitene, ka mēs gribam atsvabināt Dvesmu — čūskas iecerēto, ko viņš nodomājis apprecēt, tiklīdz atgriezīsimies viņa ciltī.
— Tas viss attiecas uz indiāni. Jūs taču nedomājat precēt Dvesmu, viņa nav jūsu līgava. Kāpēc tad diviem riskēt ar savu dzīvību un brīvību, lai veiktu to, ko tikpat labi var izdarīt viens?
— Ā! Tagad es saprotu jūs, Džūdit, jā, tagad man atausa gaisma. Jūs domājat tā: ja Dvesma ir Čūskas līgava, nevis manējā, tad viņam šis uzdevums jāveic vienam — sak, lai brauc pēc savas meitenes viens, airēt taču prot. Jums tomēr jāatceras, ka mēs tamdēļ vien kājojām uz šo ezeru, un būtu neglīti, ja es atmestu visam ar roku, kad pienācis bailīgais brīdis. Turklāt, ja daži cilvēki, it īpaši jaunas sievietes, vadās no mīlestības, tad citiem arī draudzība kauč ko nozīmē. Man domāt, mohikānis pats var airēt laivu un atvest Dvesmu, un droši vien arī bez manis viņš to visu darītu labis prātis; bet viņam būtu grūtāki pārspēt viltībā pretinieku, ievērot slēpni, cīnīties ar mežoņiem un tanī pašā laikā atgūt savu mīļo, ja viņam nepalīdzētu uzticīgs draugs, kauč arī tikai tāds kā es. Nē, nē, Džūdit, jūs šādā brīdī neatstātu cilvēku, kas liek cerības uz jums, un, protams, nevarat gaidīt, ka es rīkošos savādāki.
— Es baidos… es domāju, ka jums taisnība, Zvērkāvi, un tomēr vēlos, kaut jums nebūtu jābrauc! Tad vismaz apsoliet, ka būsit uzmanīgs un nedarīsit neko citu kā tikai glābsit meiteni. Vienai reizei pietiek ar šādu veikumu.
— Savādi gan! Tīri vai jādomā, ka runā Hetija, nevis atjautīgā, apbrīnojamā Džūdita Hatere! Bet bailes apstulbina gudros un stipros dara vājus. Jā, to bieži esmu redzējis! Nu, tas ir laipni un atsaucīgi no jums, Džūdit, ka jūs raizējaties par citu cilvēku; jūs esat laba un patiesīga, to sacīšu vienmēr, lai arī nezin kādas blēņas mēļo par jums tie, kuriem skauž jūsu skaistums.
— Zvērkāvi! — Džūdita pēkšņi izdvesa lielā uzbudinājumā. — Vai jūs ticat visam, ko stāsta par nabaga meiteni, kura zaudējusi mati? Vai patiešam Harija Nerimšas jaunā mēle sagandēs manu dzīvi?
— Nē, Džūdit, tā vis nav. Es teicu Nerimšam, ka ir nekrietni nomelnot meiteni, ja nevar godīgi iekarot tās sirdi, un pat indiānis saudzē jaunavas labo slavu.
— Viņš neiedrošinātos palaist muti, ja man būtu brālis! — Džūdita izsaucās zibsnīgām acīm. — Bet mans vienīgais aizstāvis ir sirmgalvis, kura ausis kļūst tikpat nedzirdīgas, cik viņa jūtas trulas, un tamdēļ Nerimša pļāpā, ko grib.
— Gluži tā nav, nē, Džūdit, gluži tā vis nav! Dzirdēdams, ka paļā tādu daiļu meiteni kā jūs, katrs vīrietis, vienalga, brālis vai svešinieks, bilstu kādu vārdu viņas labā. Nerimša cieši nodomājis jūs precēt un, ja viņš mazdrusciņ errojas uz jums, tad errojas aiz greizsirdības. Kad Nerimša atmodīsies, uzsmaidāt viņam un paspiežat viņa roku kauču vai pustik stipri, kā pirmīt saspiedāt manējo, un es lieku galvu ķīlā, ka nabaga zēns aizmirsīs itin visu pasaulē, vienīgi jūsu skaistumu gan ne. Sirdīgi vārdi ne ikreiz nāk no sirds, tie bieži nāk no žults. Pārbaudāt Nerimšu, kad viņš pamodīsies, un jūs redzēsit, kāda vara jūsu smaidam.
Zvērkāvis klusu nosmējās pa savam ieradumam un darīja pēc izskata pacietīgajam, bet īstenībā nepacietīgajam Cingačgukam zināmu, ka gatavs doties ceļā. Kad jauneklis kāpa laivā, meitene stāvēja nekustīga kā akmens tēls, ļaudamās pārdomām, ko bija ierosinājuši viņa vārdi un izturēšanās. Mednieka vienkāršība bija galīgi apmulsinājusi Džūditu; savā šaurajā sabiedrībā viņa prata valdzināt vīriešus, taču šoreiz viņa bija klausījusi jūtām daudz vairāk nekā prātam. Mēs nenoliedzam, ka Džūditas pārdomām piemita arī rūgtums, un stāsta turpinājums pavēstīs, cik dziļas un cik pelnītas bija viņas ciešanas.
Cingačguks un viņa baltais draugs devās savās grūtajās un bīstamajās gaitās, parādīdami tādu apdomu un aukstasinību, kas darītu godu pat vīriem, kuri jau divdesmito reizi uzņēmuši karataku. Kā piederas līgavainim, kas brauc pēc savas izredzētās, indiānis novietojās laivas priekšgalā, bet Zvērkāvis otrā galā ieturēja vajadzīgo kursu. Tātad Cingačguks pirmais izkāptu malā un, protams, pirmais tiktos ar iecerēto. Savu vietu mednieks bija ieņēmis bez vārda runas, klusībā vadīdamies no apsvēruma, ka viņš droši vien stūrēs mierīgāk un prātīgāk, nekā to darītu indiānis, kas licis tik daudz uz spēles. Atīrušies 110 šķirsta, abi bezbaiji rīkojās kā labi apmaciti karavīri, kam pirmo reizi jāsastopas ar ienaidnieku kaujaslaukā. Cingačguks vēl nekad nebija šāvis uz cilvēku, un lasītājam jau zināms, ka ari Zvērkāvim trūka pieredzes karā. Tiesa, ieradies pie ezera, indiānis bija dažas stundas lodājis ap ienaidnieka nometni un, kā esam vēstījuši iepriekšējā nodaļā, vēlāk pat iegājis tanī. Bet abas reizes nebija noticis nekas sevišķs. Turpretī tagad draugus gaidīja vai nu ievērojams panākums, vai arī kaunpilna neveiksme. No šī pasākuma rezultāta bija atkarīgs, vai Dvesma atgūs brīvību vai paliks gūstā. īsos vārdos — šis bija pirmais pārbaudījums, ko vajadzēja izturēt diviem godkārīgiem jauniem meža karavīriem; vienu no viņiem mudināja jūtas, kas parasti iedvesmo cilvēku lielam veikumam, un abi ieguldīja šinī gaitā visu savu drosmi un lepnumu.
Zvērkāvis nevadīja laivu taisni uz ragu, kas bija nepilnas ceturtdaļjūdzes attālumā, bet uzņēma kursu pa diagonāli uz ezera vidu, lai nokļūtu pozīcijā, no kuras varētu virzīties pret krastu tā, lai ienaidnieks būtu tikai priekšā. Turklāt vieta, kur bija izkāpusi Hetija un kur Dvesmai vajadzēja sagaidīt Cingačguku, atradās netālu no zemes- mēles gala; lai sasniegtu šo vietu, abiem drošiniekiem būtu jāapbrauc gar krastu gandrīz viss rags, ja viņi neizdarītu minēto manevru. Virsaitis ļoti labi saprata šī manevra nepieciešamību, tādēļ mierīgi airēja, kaut arī tas bija sākts bez indiāņa ziņas un viņš devās nevis uz turieni, kur vēlējās nokļūt, bet gandrīz pretējā virzienā. Dažas minūtes vēlāk bija veikts vajadzīgais attālums, jaunekļi it kā pēc klusas norunas mitējās airēt, un laiva apstājās.
Šķita, tumsa bija kļuvusi vēl dziļāka; taču no drošinieku atrašanās vietas joprojām varēja samanīt kalnu apveidus. Delavērs velti grieza galvu pret austrumiem, cerēdams ieraudzīt apsolīto zvaigzni; lai gan tanī pusē mākoņi pie apvāršņa bija mazliet pakliedējušies, to aizkars aizvien vēl slēpa spīdekļus. Priekšā, apmēram tūkstoš pēdu attālumā, vīdēja zemesrags. Cietoksnis nebija redzams, un neviena skaņa neatlidoja no tā puses. Ja arī tur notiktu kāda kustība, abi draugi droši vien to nedzirdētu, jo viņus Šķīra no celtnes dažas jūdzes. Šķirsts diezin vai atradās tālāk par zemesmēli, tomēr bija tā ietinies krasta ēnās, ka paliktu neredzams arī gaišākā naktī.
Tagad drošinieki klusi apspriedās, cenzdamies nosacīt laiku. Zvērkāvis domāja, ka vēl ir dažas minūtes līdz zvaigznes lēktam, bet nepacietīgajam virsaitim šķita, ka abi aizkavējušies un saderētā jau gaida viņu krastā. Skaidrs, ka Cingačguks palika pie sava ieskata, un viņa draugs bija ar mieru vadīt laivu uz satikšanās vietu. Nu vajadzēja braukt sevišķi veikli un piesardzīgi. Airi cēlās bez trokšņa un tikpat klusi grima ūdenī. Kad līdz krastam bija atlicis, ja daudz, simt jardu, Cingačguks pārstāja airēt un satvēra šauteni. Iekļuvuši dziļāk tumsas joslā, kas melnoja gar mežu, draugi redzēja, ka novirzījušies pārāk tālu uz ziemeļiem, un viņi attiecīgi mainīja kursu. Tagad laiva peldēja tik noteikti un piesardzīgi, it kā paļaudamās kādam instinktam. Beidzot laivas priekšgals nošņirkstēja pret krasta smiltīm tieši tanī vietā, kur bija izkāpusi Hetija un no kurienes iepriekšējā naktī šķirstinieki, garām braukdami, bija dzirdējuši viņas balsi. Arī šeit gar ūdeni stiepās šaura sēre, taču daudzās vietās pār ezeru pārkārās krūmi, kas auga mežmalā.
Izkāpis krastā, Cingačguks to piesardzīgi izpētīja, pa- iedamies uz abām pusēm no laivas. Lāgiem viņam vajadzēja brist līdz ceļiem pa ūdeni, tomēr viņš izmeklējās veltīgi. Atgriezies viņš sastapa draugu krastā. Abi čukstus apspriedās, un indiānis bažījās, ka viņi nebūšot piestājuši īstajā vietā. Bet Zvērkāvis domāja, ka viņi nebūšot ieradušies īstajā laikā. Pēkšņi viņš aprāvās, satvēra dela- vēra roku, lika tam pagriezt galvu pret ezeru un norādīja uz austrumu kalnu galotnēm. Virs tām mākoņi bija pa- šķīrušies, un cauri kādas priedes zariem mirdzēja vakarzvaigzne. Tā bija sevišķi patīkama zīme, jaunekļi atbalstījās uz šautenēm un klausījās abām ausīm, cerēdami uztvert tuvojošos solu troksni. Reizumis viņi dzirdēja balsis, apspiestas bērnu raudas un klusos, jaukos indiāņu sieviešu smieklus. Tā kā Amerikas iezemieši palaikam izturas piesardzīgi un reti kad ierunājas skaļā balsī, drošinieki secināja, ka nometne ir tuvu. No dažiem apgaismotiem koku augšējiem zariem biia viegli noskārstams, ka mežā deg ugunskurs, taču patlaban draugi nevarēja īsti izdibināt, cik tuvu tas atrodas. Vienotrreiz viņiem šķita, ka no ugunskura kāds atiet un dodas uz satikšanās vietu, taču vai nu viņi pārklausījās, vai arī nācējs griezās atpakaļ, nesasniedzis krastu. Šādās mocīgās gaidās un bažās pagāja ceturtdaļstunda, un pēc tam Zvērkāvis ierosināja braukt ar laivu ap zemesragu, apstāties vietā, no kurienes pārredzama nometne, un izlūkot indiāņus — tad varbūt izdošoties noskaidrot, kāpēc Dvesma neesot atnākusi. Delavērs tomēr cieti atteicās pamest krastmalu, gluži pamatoti aizbildinādamies ar to, ka meitene būšot sarūgtināta, ja ieradīšoties un nesastapšot viņu. Zvērkāvis saprata drauga rūpes un piedāvājās braukt gar ragu viens; Cingačguks paliktu noslēpies krūmos un gaidītu uz laimīgu gadījumu. Ar šādu norunu abi izšķīrās.
Par jaunu ieņēmis vietu laivas priekšgalā, Zvērkāvis at- īrās no krasta tikpat piesardzīgi, kā bija tam tuvojies. Tā kā krūmi sniedza pietiekami labu aizsegu, nevajadzēja at- airēties tālu no malas, un viņš turējās pēc iespējas tuvāk pie zemesmēles. Patiešām, šādos apstākļos būtu grūti sadomāt vēl ērtāku izlūkošanas paņēmienu. Zemesraga apveidi ļāva braukāt gar indiāņu nometnes trim pusēm, un laiva peldot nesacēla ne troksnīti, kas modinātu aizdomas. Lai cilvēks cik uzmanīgs un pieredzējis, tumsā viņa kāja varētu sačaukstināt lapas vai pārlauzt sausu zaru, turpretī tāss laiva slīdēja pa ezera gludo virsmu klusi kā ūdensputns.
Zvērkāvis bija gandrīz sasniedzis līniju starp nometni un šķirstu, kad ieraudzīja ugunskuru. Tas atklājās pēkšņi un mazliet negaidīti, un viņš satrūcinājās, ka tik nepiesardzīgi iebraucis tā gaismā. Taču, labāk ieskatījies, Zvērkāvis saprata, ka indiāņi noteikti nepamanīs viņu, kamēr tie uzturēsies šī gaismas avota tuvumā. Viņš apstādināja laivu izdevīgā vietā, no kuras it labi varēja vērot nometni.
Kaut ari esam daudz rakstījuši par šo apbrīnojamo cilvēku, lasītājs nav īsti iepazīstināts ar viņu, jo vēl jāpiebilst, ka parupjais, neizglītotais mednieks skatījās pasaulē dzejnieka acīm. Viņš mīlēja mežus — šo svaigumu, plašumu un cēlo vientulību. Klejodams pa tiem, mednieks bieži apstājās, lai pavērotu dabas krāšņumu, kas sagādāja viņam līksmi, kuras cēloņus viņš gan reti kad mēģināja noskaidrot. Nav jābrīnās, ka šāds iejūsmīgs cilvēks, kura nosvērtību nespēja satricināt nekādas briesmas, nekādi pārbaudījumi, ar prieku sāka vērot ainu, kas bija atklājusies viņa skatienam un uz brīdi lika aizmirst brauciena nolūku.
Laiva atradās taisni pretī dabiskai alejai, ko veidoja ne vien krūmi krastmalā, bet arī koki, tā ka Zvērkāvis varēja skaidri redzēt nometni. Pa šo vaļutnu šķirsta iemītnieki pirmāk bija ieraudzījuši uguni. Tikai nesen kā pārgājuši jaunā vietā un tādēj aizkavējušies ar pārtikas sagadi un mitekļu ierīkošanu, indiāņi vēl nebija salīduši būdiņās. Lai apgaismotu nometni un pagatavotu savu vienkāršo ēdienu, viņi bija iekūruši lielu ugunskuru, kas patlaban lāktīja ar augstu, spožu liesmu, jo pirms brīža tam bija uzsviests prāvs klēpis sausu žagaru. Tā apblāzmoja meža velves un padarīja visu nometnes laukumiņu tik gaišu, it kā tur degtu simtiem sveču. Rosme bija norimusi, un pēdējais izsalkušais bērns apmierinājis ēstgribu. īsos vārdos — pēc dienas darbiem un krietna azaida bija pienācis atpūtas un pavaļas bridis. Kā mednieki, tā zvejnieki bija atgriezušies ar bagātīgu guvumu. Mežoņiem daudz jārūpējas, lai sagādātu pārtiku; tās nu bija papilnam, un apmierinājumā, ko radīja šis ļoti svarīgais fakts, likās aizmirstas visas citas raizes.
Zvērkāvis uzreiz ievēroja, ka daudzu karavīru trūkst. Taču viņa paziņa Šķeitais Ozols atradās nometnē, tas sēdēja priekšplānā, iederēdamies ainā, ko Salvators Roza33 būtu attēlojis ar sajūsmu. Lāktījošā liesma apgaismoja mežoņa tumsnējo seju, kura jau tā staroja aiz prieka, jo viņš rādija kādam ciltsbrālim vienu no ziloņiem, kas bija kā burtin apbūruši irokēzus. Kāds zēns trulā ziņkārē lūkojās pār virsaiša plecu, papildinādams centrālo grupu. Vairāk dibenplānā astoņi — desmit karavīri kā laiska miera iemiesojumi gulēja puszviļus uz zemes vai sēdēja, atspieduši muguras pret kokiem. Visiem ieroči bija turpat tuvumā — vai nu pieslieti pie tiem pašiem kokiem, vai arī atbalstīti pret viņu augumiem pa ķērienam. Bet Zvērkāvja uzmanību visvairāk saistīja sieviešu un bērnu grupa. Visas sievietes likās sapulcējušās vienkopus, un, protams, pie tām bija mazie. Tās klusi smējās un čaloja, tomēr indiāņu tikumu zinātājs varēja noskārst, ka ne viss rit parasto gaitu. Vairākums jauno sieviešu šķita diezgan jautras, bet kāda vecene īdzīgā modrībā sēdēja savrup, un mednieks tūlīt noprata, ka virsaiši uzlikuši viņai kādu nepatīkamu pienākumu. Kas tas par pienākumu — viņš nevarēja zināt; taču Zvērkāvis bija pārliecināts, ka tam sakars ar kādu no jaunajām meitenēm, jo vecas sievietes palaikam tika izraudzītas šādiem uzdevumiem.
Skaidrs, ka Zvērkāvis cītīgi un bažīgi skatījās pēc Dvesmas. To neredzēja nekur, kaut gan ugunskurs apgaismoja prāvu laukumu. Pāris reižu mednieks satrūkās, jo viņam šķita, ka dzirdējis delavēres smieklus, taču viņu bija maldinājis maigais melodiskums, kas tik raksturīgs indiāņu sievietes balsij. Beidzot vecene ierunājās skaļi un dusmīgi un viņš pamanīja starp tālākajiem kokiem tumšus stāvus, uz kuriem droši vien attiecās šis pārmetums, jo tie rātni pagriezās un iznāca gaismas loka. Tanī papriekš parādījās jauns karavīrs, viņam sekoja divas meitenes, un viena no tām bija delavēre. Tagad Zvērkāvis saprata visu. Dvesmu laikam uzraudzīja viņas biedre, un katrā ziņā to darīja vecā sieviete. Jauneklis droši vien bija delavēres vai viņas biedres pielūdzējs, tāpēc irokēzi tam neuzticējās. Zinādami, ka tuvumā ir Dvesmas draugi un pie ezera ieradies svešs indiānis, viņi bija kļuvuši piesardzīgāki, tādēļ meitene nevarēja aizlavīties no savām uzraudzēm un atnākt sastapšanās vietā.
Zvērkāvis ievēroja, ka Dvesma ir nemierīga — pāris reižu viņa palūkojās augšup, it kā cenzdamās saskatīt caur koku zariem zvaigzni, ko pati izvēlējusies par satikšanās zīmi. Taču viss bija veltīgi. Kādu laiciņu mākslotā vienaldzībā pastaigājušās pa nometni, meitenes atstāja pavadoni un apsēdās starp sava dzimuma pārstāvēm. Vecā uzraudze tūlīt pārgāja vietā, kas viņai patika labāk, un tas bija skaidrs pierādījums, ka viņa līdz šim vienīgi uzmanījusi meiteni.
Zvērkāvim bija ļoti grūti izšķirties, kā rīkoties tālāk. Viņš labi zināja, ka Cingačguks neparko neatgriezīsies šķirstā, nemēģinājis atbrīvot savu iecerēto, un cēlsirdība mudināja Zvērkāvi palīdzēt draugam šādā pārgalvīgā pasākumā. Viņam šķita, ka sievietes taisās doties pie miera; ja viņš paliktu un ugunskurs joprojām lāktītu gaiši, viņš uzzinātu, kurā būdiņā apguļas Dvesma, un tas ārkārtīgi atvieglotu abu draugu turpmāko rīcību. Taču, ja viņš te uzturētos ilgi, ļoti iespējams, ka biedrs zaudētu pacietību un spertu pārsteidzīgu soli. Patiešām, Zvērkāvis kuru katru mirkli gaidīja, ka dibenplānā ieraudzīs delavēra tumšo stāvu, kas ložņā kā tīģeris ap aitām. Visu apsvēris, mednieks beigu beigās nosprieda, ka darīs labāk, ja atgriezīsies pie drauga un pacentīsies ar savu prātu un aukstasinību apremdināt viņa dedzību. Brīdi vēlāk Zvērkāvis piestāja pie krasta, no kura bija atīries pirms desmit — piecpadsmit minūtēm.
Zvērkāvis, gandrīz jāsaka, negaidīti atrada indiāni vecajā vietā, no kuras viņš nebija izkustējies, baiļodamies, ka viņa prombūtnē varētu atnākt saderētā. Abi apspriedās, un Cingačguks uzzināja, kads stāvoklis nometnē. Nolikdama satikšanos, Dvesma bija cerējusi aizzagties no iro- kēziem un ierasties vientuļā zemesragā, bet piepešā nometnes maiņa bija izjaukusi viņas nodomu. Tagad vajadzēja rīkoties vēl uzmanīgāk; meiteni uzraudzīja veca sieviete, un arī šis apstāklis radīja sevišķas bažas. To visu jaunekļi īsi pārrunāja, ņemdami vērā vēl citus apstākļus, ko lasītājs pats viegii noskārtīs. Tā kā šādā reizē bija vajadzīgi darbi, nevis vārdi, viņi ātri izlēma, ko iesākt.
Novietojuši laivu līcī tā, lai Dvesma to katrā ziņā ieraudzītu, ja viņa atnāktu šeit un nevienu nesastaptu, jaunekļi pārlūkoja ieročus un gatavojās doties mežā. Zemesmēie iesniedzās ezerā, aizņemdama apmēram divus akrus34 ; tā daļa, kura veidoja galu un kurā atradās nometne, nebija lielāka par pusi no visas platības. Te galvenokārt auga ozoli, kuri, kā parasts Amerikas mežos, slējās gariem, kailiem stumbriem un sazarojās kuplos vainagos. Apakšā bija ļoti maz krūmu, tikai gar pašu krastmalu stiepās briksnāja josliņa; taču šeit koki auga ciešāk cits pie cita, nekā parasts rajonā, kur brīvi lietots cirvis, un tie atgādināja garas, taisnas, rupji apstrādātas kolonnas, kas balsta lapotnes jumu. Zemes virsa bija diezgan līdzena, vienīgi ap mēles vidu pacēlās mazs uzkupris, kas sadalīja strēli dienvidu un ziemeļu daļā. Indiāņi bija sakūruši ugunskuru dienviddaļā, lai tas aiz paaugstinājuma būtu slēpts no ienaidniekiem, kuri, lasītājam jāatceras, uzturējās, pēc hūronu domām, cietoksnī, kas stāvēja ziemeļos. Pa tuvējo uzkalnu atgāzēm tecēja lejup strautiņš, un zemes strēles dienviddaļā tas atrada ceļu uz ezeru. Tērce murdēja nometnes rietumpusē un turpat pie ugunskura ieplūda šī novada lielajā ūdenskrātuvē. Zvērkāvis bija ievērojis šīs īpatnības, cik apstākļi atļāvuši, un pastāstījis draugam.
Lasītājs nopratīs, ka mazais uzkupris lielā mērā atviegloja pielavīšanos pie indiāņu nometnes. Tas neļāva ugunskuram apgaismot zemi aiz nometnes, kaut gan slīpums nolaidās pret ūdeni tā, ka kreiso flangu šis aizsegs nesargāja. Mēs sacījām «nesargāja», tomēr šis vārds nav īsti piemērots, jo paugurs aiz būdiņām un ugunskura deva aizsegu abiem drošiniekiem, nevis sargāja indiāņus. Ja Zvērkāvis izsprauktos cauri krūmāja josliņai tieši pretī laivai, viņš varētu pēkšņi nokļūt gaismā, jo uzkupra at- gāze nestiepās līdz ūdenim. Tādēļ viņš gāja pa krastu, līdz nonāca gandrīz pretējā zemesmēles pusē. Viņš nokļuva lēzenās piegāzes aizsegā un dziļāk ēnā.
Iztikuši NO krūmiem, draugi tūlīt apstājās, lai izlūkotu vietu. Aiz mazās kaupres joprojām lāktīja ugunskurs, mezdams gaismu pret koku galotnēm. Sārtā blāzma gan nebija tik izdevīga, cik skaista. Taču no spožās gaismas bija arī savs labums: tā pilnīgi atklāja mežoņus, bet viņu ienaidnieki palika apslēpti. Izmantodami šo pēdējo apstākli, jaunekļi uzmanīgi virzījās uz kaupri, pie tam Zvērkāvis pēc paša ierosmes gāja pa priekšu, lai delavērs karstumā neizdarītu kādu aplamību. Pēc brīža viņi sasniedza lēzenās piegāzes pakāji, un tagad sākās izlūkošanas visbīstamākā is posms. Turēdams ieroci šaušanas gatavībā un tanī pašā laikā slēpdams stobru, Zvērkāvis solīti pa solītim ļoti, ļoti piesardzīgi zagās tālāk, līdz nokļuva tadā augstumā, ka varēja ieskatīties paugura otrā pusē, pie tam gaismā atradās viņa galva vien. Cingačguks novietojās viņam blakus, un abi sastinga, lai pamatīgi apskatītu nometni. Taču, lai viņus nepamanītu no aizmugures kāds klaiņotājs, viņi iepriekš atspiedās pret ozola stumbru.
Zvērkāvis jau bija pa aleju raudzījies uz nometni, bet tagad to vēroja no pretējās puses. Tumšos stāvus viņš pirmīt bija pamanījis, jādomā, kaupres virsotnē, dažas pēdas no vietas, kur viņš pašreiz atradās. Ugunskurs aizvien vēl lāktīja gaiši, un tam apkārt uz bluķiem sēdēja trīspadsmit karavīru — visi, ko Zvērkāvis bija redzējis no laivas. Viņi dzīvi sarunājās, un ziloņa figūriņa gāja no rokas rokā. Mežoņiem bija pārskrējis pirmais izbrīns, un viņi apsprieda jautājumu, vai šāds dīvains dzīvnieks patiešām eksistē un no kā tas pārtiek. Mums nav laika atstāstīt šo necivilizēto cilvēku domas jautājumos, kuru iztirzāšana it labi saskanēja ar viņu dzīvi un pieredzi; taču mēs diezin vai alosimies, ja teiksim, ka tās bija tikpat ticamas kā puse no visām mācīto vīru hipotēzēm, vienīgi daudz asprātīgākas. Lai arī cik maldīgi būtu viņu minējumi un secinājumi, skaidrs bija tas, ka viņi šos jautājumus apsprieda ar dedzību un nedalītu uzmanību. Patlaban viņi bija aizmirsuši visu citu, un mūsu drošinieki nebūtu varējuši notrāpīt izdevīgāku brīdi tuvoties nometnei.
Sieviešu pulciņš atradās turpat, kur Zvērkāvis to bija pirmāk redzējis — gandrīz vienā līnijā ar ugunskuru un vietu, kur viņš stāvēja. Ozolu, pret kuru bija atspiedušies jaunekļi, šķīra no irokēzu karavīriem ap trīsdesmit jardu; līdz sievietēm varēja būt divreiz mazāks atstatums. Viņas bija tik tuvu, ka draugiem vajadzēja ievērot vislielāko piesardzību, lai sevi nenodotu ar kādu kustību vai troksnīti. Viņas tērzēja savās klusajās, maigajās balsīs, taču mežu dziļajā rimtībā bija iespējams saprast atsevišķas vietas viņu sarunā; un jautrie smiekli, kas paspruka meitenēm, droši vien šad un tad aizviļņoja pat līdz laivai. Zvērkāvis manīja, ka draugs nodreb, izdzirdējis glāsainās skaņas, kas nāca pār Dvesmas daiļajām, pilnīgajām lūpām. Mednieks uzlika roku indiānim uz pleca, it kā atgādinādams, lai viņš apvaldās. Saruna kļuva dzīvāka, un abi saliecas uz priekšu, lai labāk dzirdētu.
— Hūroniem ir vēl dīvaināki zvēri, — nicīgi sacīja viena no meitenēm, kuras, tāpat kā vīrieši, runāja par ziloni un tā īpašībām. — Delavēri brīnītos par tādu zvēru, bet rītdien neviens hūrons to nepieminēs. Mūsu jaunekļi pienācīgi sagaidītu šo dzīvnieku, ja tas uzdrīkstētos tuvoties mūsu vigvamiem!
Šie vārdi bija mērķēti uz delavēri, tomēr runātāja tos pateica liekuļotā lēnprātībā un nemaz nepavērās Dvesmā.
— Delavēri nelaiž savā zemē šādus veidolus, kur nu vēl pašus dzīvniekus! — Dvesma attrauca. — Viņu jaunekļi aizbiedētu tiklab veidolus, kā zvērus.
— Delavēru jaunekļi! Tā taču ir cilts, kurā sievietes vien! Pat brieži nebēg no delavēru medniekiem! Kas dzirdējis jauna delavēru karavīra vārdu?
Tas viss bija sacīts labsirdīgi un ar smiekliņu. Taču šinīs vārdos izskanēja arī dzēlīgums, un Dvesmas kaismīgā atbilde liecināja, ka tas aizvainojis viņu.
— Kas dzirdējis jauna delavēru karavīra vārdu? — viņa vērsmīgi atņēma jautājumu. — Tamenunds, kas tagad vecs kā ērglis gaisā, kā priede pakalnā, bijis jauns; viņa vārds daudzināts no Lielā sāļā ezera35 līdz Rietumu saldajiem ūdeņiem36 . Kur otra tik dižena dzimta kā Unkasi, kaut arī bālģīmji uzaruši viņu kapus un mīdījuši viņu kaulus! Vai ērgļi lido tik augsti? Vai brieži skrien tik ātri? Vai pumas ir tik drošas? Vai šinī dzimtā nav jauna karavīra? Lai hū- ronu meitenes paver savas acis platāk, tad viņas to ieraudzīs. To sauc par Cingačguku, viņš stalts kā jauns osis un tvirts kā riekstkoks. •
Kad meitene savā tēlainajā valodā sacīja, lai biedres paverot platāk acis un tad viņas ieraudzīšot delavēru,
Zvērkāvis piebikstīja draugam un jāvās saviem sirsnīgajiem, vēlīgajiem smiekliem. Cingačguks pavīpsnāja, taču viņam līgavas vārdi tik ļoti glaimoja un tās baiss skanēja viņa ausīs tik saldi, ka viņš smieties gan nesmējās par šo visai jocīgo sagadīšanos. Dvesma saņēma asaku atbildi, un iedegās mazliet paskaļš strīds, kurš tomēr norisēja tīri draudzīga noskaņā un kura dalībnieces atturējās no tiem rupjajiem žestiem un izsaucieniem, kas bieži kaitē daiļā dzimuma burvībai tā saucamajā civilizētajā sabiedrībā. Šī ķīviņa laikā delavērs lika draugam pilnīgi noslēpties aiz kaupres un pēc tam lieliski imitēja Amerikas maziņās vāveres šmaukstienus. Pat medniekam, kas šādus atdarinājumus bija dzirdējis vai simt reižu, šķita, ka patiešām virs viņa galvas šmaukstinādams lēkā zvēriņš. Šīs skaņas tik parastas mežos, ka neviens hūrons nepievērsa tām ne mazāko uzmanību. Bet Dvesma tūlīt aprāvās un sastinga. Viņa bija tik savaldīga, ka nepagrieza galvu. Vahtavaha bija dzirdējusi signālu, ar kuru viņas pielūdzējs tik bieži aicinājis viņu ārā no vigvama uz slepenu satikšanos, un šīs skaņas satrauca viņas prātu un sirdi tāpat, kā serenāde aizkustina meiteni dziesmu zemē.
No šī brīža Cingačguks jutās pārliecināts, ka Vahtavaha zina par viņa klātbūtni. Meitenes atklājumam bija liela nozīme. Cingačguks varēja cerēt, ka tagad viņa izredzētā rīkosies drošāk, nekā darītu tad, ja būtu palikusi neziņā par viņa atrašanās vietu. Nebija šaubu, ka viņa centīsies sekmēt ligavaiņa nolūku. Tūlīt pēc signāla Zvērkāvis izslējās, un, kaut arī viņš nezināja noslēpumus, kas atklājas vienīgi mīlētājiem, viņš uzreiz ievēroja, ka stipri mainījusies meitenes izturēšanās. Viņa joprojām strīdējās, taču bez agrākās degsmes un attapības, un viņa drīzāk solīja savām pretiniecēm vieglu uzvaru nekā cerēja pati gūt virsroku. Tiesa, pāris reižu viņa savā iedzimtajā apķērībā pateica kādu trāpīgu atbildi, kādu zobgalību, kas sacēla smieklus, un tad viņa uz mirkli dabūja pārsvaru; bet šīs mazās atjautības, kas radās viņas asajā prātā, noderēja, lai slēptu viņas jūtas un sagādātu pretiniecēm lielāku uzvaras prieku. Pēdīgi strīdnieces pagura un viņas visas piecēlās, it kā gatavodamās izklīst. Tagad Dvesma pirmo reizi iedrošinājās pagriezt seju uz to pusi, no kuras bija atskanējis signāls. Meitenes kustība bija nepiespiesta, bet uzmanīga, un viņa izstiepa roku un nožāvājās, it kā viņai māktos virsū miegs. Atkal bija dzirdama šmaukstināšana, un Dvesma noskaidroja, kur atrodas viņas mīļais. Meitene gan neredzēja abu drošinieku galvas virs kaupres, jo tie stāvēja samērā tumšā vietā un viņa pati spožā gaismā. Turklāt ozols, pret kuru bija atlaidušies draugi, slēpās tumšā ēna, ko meta milzu priede, sliedamās starp viņiem un ugunskuru, un šinī ēnā nevarēja neko izšķirt pat no vismazākā atstatuma. To visu Zvērkāvis labi zināja, tādēļ bija izraudzījies taisni šo ozolu.
Drīzumā Dvesmai vajadzēja kaut ko pasākt. Meitenei būtu jāguļ būdiņā, kuras tuvumā viņa pašreiz stāvēja, un viņas līdziemītniece bija iepriekš minētā vecene. Ja Dvesma ielīstu būdiņā un šī vecā nemiegaļa kā citus vakarus noliktos šķērsām priekšā ieejai, cerības aizbēgt tikpat kā izjuktu, un meiteni kuru katru mirkli varēja vedināt uz guļu. Par laimi, šinī brīdi kāds karavīrs sauca veco sievieti vārdā un lika, lai viņa atnes ūdeni nodzerties. Zemesraga ziemeļdaļā bija brīnišķīgs avots. Vecene paņēma no zara ķirbja krūku, pieaicināja Dvesmu, un abas devās uz kaupres virsotni, lai notiktu otrā pusē un aizietu līdz avotam. Drošinieki visu redzēja un saprata. Atkāpušies tumsā, viņi slapstījās aiz kokiem, līdz sievietes pakļuva garām. Vecene cieši turēja Dvesmu aiz rokas. Kad abas virzījās garām kokam, kas slēpa Cingačguku un viņa draugu, delavērs taustījās pēc tomahauka, lai to ietriektu hū- ronei galvā. Bet Zvērkāvis apzinājās, ka šāds solis ir bīstams, jo viens vienīgs spiedziens varētu sacelt kājās visus karavīrus, turklāt viņam derdzās nehumāna rīcība. Tāpēc viņa roka aizkavēja cirtienu. Kad sievietes gāja garām, šmaukstieni atkārtojās. Hūrone apstājās un pagrieza galvu pret koku, no kura, kā viņai šķita, nāca šīs skaņas. Tagad viņa atradās, ja daudz, sešas pēdas no saviem ienaidniekiem. Viņa nobrīnījās, ka vāvere lēkājot tik vēlā stundā, tas esot uz ļaunu. Dvesma atbildēja, ka pēdējo divdesmit minūšu laikā viņa esot dzirdējusi šo vāveri trīs reizes, tā droši vien gaidot uz drupatām, kas palikušas pēc maltītes. Hūronei šis izskaidrojums likās ticams, abas turpināja ceļu uz avotu, un vīri zagšus sekoja pa pēdām. Brīdi vēlāk ķirbja krūka bija pilna, un vecā sieviete steidzās atpakaļ, stingri turēdama meiteni pie rokas. Piepeši hūronei tik cieši aizspieda rīkli, ka viņa atlaida gūstekni, paspēdama izgrūst vienīgi aizžņaugtu gārdzienu. Čūska apšāva iecerētajai roku ap vidu un kopā ar viņu metās caur krūmiem uz raga ziemeļkrastu. Tur viņš pagriezās un skrēja pa sēri uz laivu. Ja viņš izvēlētos taisnāku ceļu, irokēzi varētu atklāt piestātnes vietu.
Zvērkāvis spēlēja vecās sievietes rīkli kā ērģeles, šad un tad ļaudams viņai atelsties un pēc tam atkal pirkstiem saspiezdams viņas kaklu ciešāk. Vecene tomēr prata labi izmantot īsos atelpas mirkļus, viņa paguva pāris reižu iespiegties, un tas sacēla trauksmi nometnē. Zvērkāvis skaidri dzirdēja soļu dipoņu — no ugunskura skrēja karavīri, un nākamajā brīdī trīs vai četri parādījās kaupres virsotnē kā tumši rēgi gaišā fonā. Medniekam nu bija laiks atkāpties. Dusmās par gūsteknes neatlaidīgajām pūlēm dot trauksmes signālu Zvērkāvis uz atvadām viņu vēl piežņaudza un nogrūda gar zemi; atstājis hūroni guļam augšpēdus, ierāvis galvu plecos kā vajāts lauva, viņš devās uz krūmiem, turēdams šauteni nolaistā rokā.