Jūs, svētie pravieši, kas savu zvaigzni nesat,
Jums jātop apkrāptiem, un apkrāpti jūs esat.
Vai pietiek? Jeb vēl tālāk man jūs mānīt,
Pirms šermuļi rimst jūsu krūtīs plānās?
Mors
Ugunskurs, laiva un avots, no kura Zvērkāvis sāka atkāpšanos, veidoja trīsstūri ar puslīdz vienādām malām. Avots atradās mazliet tālāk no ugunskura nekā laiva; no avota līdz laivai bija gandrīz tāds pats atstatums kā starp ugunskuru un laivu. Taču šie bija īsākie attālumi, un bēgļi nevarēja skriet taisnā līnijā uz laivu. Viņiem vajadzēja mest cilpu, lai izmantotu krūmu aizsegu, un doties gar lokveida krastu. Atkāpšanās apstākļi bija neizdevīgi, un mednieks to saprata jo labāk tāpēc, ka zināja visu indiāņu paradumus; pēkšņas trauksmes gadījumā, it īpaši biezā mežā, viņi mēdza nekavējoties izsūtīt karavīrus abos flangos, lai sagaidītu ienaidnieku visā frontē un, ja iespējams, nokļūtu tā aizmugurē. No kāju dipoņas Zvērkāvis secināja, ka arī šoreiz indiāņi rīkojas tāpat. Viņi skrēja ne vien augšup pa nogāzi: vēl bija dzirdami klusāki soļi, un tie liecināja, ka viņi steidzas uz pakalnu aizmugurē un arī uz zemesmēles galu. Viņš nedrīkstēja kavēties ne mirkli, jo vajātāju grupas varēja sastapties sērē, iekām bēglis sasniedz laivu.
Par spīti draudīgām briesmām, Zvērkāvis brītiņu vilcinājās, pirms ienira krasta krūmos. Notikumi bija atmodinājuši viņa jūtas, un jaunekli bija pārņēmusi tāda gribas stingrība, kādu viņš parasti nepazina. Kaupres virsotnē rēgojās četri tumši stāvi, iezīmēdamies ugunskura spožajā gaismā, un viens ienaidnieks tūlīt varētu krist par upuri lodei. Indiāņi bija apstājušies un vērās tumsā, viņi skatījās pēc spiedzošās vecenes; un viens no viņiem noteikti zaudētu dzīvību, ja mednieka vietā būtu kāds straujgal- vis. Par laimi, Zvērkāvis bija prātīgāks. Viņa šautene gan mazliet pavērsās pretī priekšējam vajātājam, taču mednieks nemērķēja un nešāva, bet nozuda aizsegā. Viņš drīz vien sasniedza ūdensmalu un pa krasta izloku aizskrēja līdz vietai, kur Cingačguks ar Dvesmu jau sēdēja laivā un bažīgi gaidīja viņu. Ielicis šauteni laivā, Zvērkāvjs pieliecās, lai sparīgi iegrūstu laivu ezerā, bet no krūmiem izmetās spēcīgs indiānis un, līdzīgi pumai, uzklupa viņam mugurā. Tagad viss karājās mata galā; aplama rīcība varēja visu pazudināt. Cēlsirdībā, kas būtu padarījusi romieti slavenu uz laiku laikiem, bet mūžam paliktu nezināma pasaulei, ja nebūtu šī necilā stāsta par klusu un vienkāršu cilvēku, Zvērkāvis nikni saņēma kopā visus spēkus, grūda laivu tik stipri, ka tā iešāvās savas simt pēdas ezerā, un pats iekrita uz mutes ūdenī; pretinieks, protams, nogāzās līdzi.
Jau dažus jardus no sēres ūdens bija dziļš, taču vietā, kur iekrita abi pretinieki, tas vēl sniedzās tikai līdz krūtīm. Zvērkāvis gan atradās tik neizdevīgā stāvoklī, ka arī šāds dziļums būtu gluži pietiekams, lai viņš noslīktu. Viņa rokas tomēr palika brīvas, un mežonis bija spiests atlaist savas knaibles, lai pats noturētu galvu virs ūdens. Pusminūti turpinājās nikna cīņa, indiānis ķepurojās kā aligators, kas nule sagrābis laupījumu, kurš nav pa spēkam, pēc tam abi vīri izslējās stāvus; katrs tvēra pretinieka rokas, lai neļautu Šinī tumsā izlietot nāvīgo dunci. Kā beigtos sīvā divcīņa — nav zināms, jo kādi seši mežoņi ielēca ūdenī savam biedram palīgā, un Zvērkāvis padevās gūstā, izturēdamies ar cieņu, kas bija tikpat ievērojama kā viņa uzupurēšanās.
Aizvest jaunsaņemto gūstekni līdz ugunskuram varēja vienā brīdī.
Indiāņu uzmanību saistīja cīņa un tās iznākums, tādēļ viņi neievēroja laivu, kaut arī tā vēl atradās tik tuvu pie raga, ka delavērs un viņa līgava skaidri dzirdēja katru vārdu, ko citi runāja krastā. Visa grupa atstāja cīņas vietu, daži devās gar sēri, meklēdami Dvesmu, bet vairākums gāja uz ugunskuru. Zvērkāvis bija gandrīz vai no- žņaudzis savu pretinieku, kas tagad atguva elpu un atmiņu un varēja pastāstīt, kā meitene tikusi projām. Taču abi bēgļi jau bija drošībā; kolīdz Zvērkāvi ieveda krūmos, delavērs mērca airi ūdenī, un vieglā laiva klusi slīdēja uz ezera vidu. Aizīries tik tālu, ka lodes no krasta vairs nebūtu bīstamas, viņš pagriezās un devās uz šķirstu.
Kad Zvērkāvis piegāja pie ugunskura, viņu apstāja veseli astoņi drūmi mežoņi, starp kuriem bija arī viņa senais paziņa Šķeltais Ozols. Uzmetis mirkli gūstekņa sejai, tas kaut ko pateica biedriem, un viņiem visiem paspruka kluss prieka un pārsteiguma sauciens. Irokēzi uzzināja, ka viņu rokās nokļuvis tas, kas ezera pretējā krastā bija nogalinājis karavīru, un tagad viņi šim gūsteknim varēja parādīt žēlsirdību vai atriebties. Viņu skatieni pauda ne vien niknumu, bet arī krietnu tiesu apbrīna, ko radīja tiklab Zvērkāvja tagadējais miers, kā viņa agrākie darbi. Var sacīt, ka šinī brīdi sāka dibināties dižā un baigā slava, ko Zvērkāvis baudīja starp visām Ņujorkas un Kanādas ciltīm vēlāk, kad viņu sauca par Vanagaci. Šī slava gan neizplatījās tādā lielā teritorijā un nekļuva zināma tik daudziem cilvēkiem, kā līdzīgos gadījumos notiek civilizētajā pasaulē, toties Zvērkāvja gods bija pelnīts vairāk un iegūts bez kādas krāpšanas un viltības.
Zvērkāvja rokas palika nesasietas, un indiāņi palaida tās vaļā, iepriekš atņēmuši viņam dunci. Vienīgie piesardzības līdzekļi bija neatslābstoša uzraudzība un stipra lūku virve, ar kuru viņam sapina kājas tā, ka viņš varēja diezgan brīvi staigāt, bet nevarēja skriet; un sapina tikai pēc tam, kad gaismā bija noskaidrota viņa personība. Īstenībā tas bija uzslavējums viņa izmaņai, un mednieks jutās lepns par šādu izcilību. Ja viņu sasietu pirms karavīru gulētiešanas, tas nebūtu nekas sevišķs, bet viņu sapina, tiklīdz saņēma gūstā, un šāda rīcība norādīja, ka Zvērkāvis jau kļuvis ievērojams. Kamēr jaunie indiāņi sēja virvi, viņš jautāja sev, vai arī pret Cingačguku irokēzi izturētos tāpat, ja tas tiktu viņu rokās. Jaunais bālģīmis bija izpelnījies ievērību ne vien ar to, ka uzvarējis agrākajā cīņā un gudri un nosvērti vedis nesenās sarunas; šīvakara notikumi bija stipri palielinājuši viņa slavu.
Nezinādami, ka tuvumā piebraukts šķirsts un ugunskurs ieraudzīts nejauši, indiāņi jaunās nometnes atrašanu uzskatīja par sava vērīgā ienaidnieka modrības pierādījumu. Viņa riskantā izkāpšana zemesragā, Dvesmas aizvešana un, galvenais, viņa attapības un pašaizliedzības izpausme laivas atgrūšanas brīdī — šie bija svarīgi locekļi faktu ķēdē, kas nosacīja viņa slavas augsmi. Labu tiesu no tā visa irokēzi bija redzējuši, daļu viņi uzzināja un pārējo noprata.
Kamēr Zvērkāvim piešķīra tādas dāsnas apbrīna un goda balvas, viņš neizbēga no sodības, kas saistīta ar viņa stāvokli. Gūsteknim atļāva apsēsties uz baļķa gala pie ugunskura, lai viņš varētu žāvēt drēbes. Viņa pirmītējais pretinieks stāvēja otrpus uguns, žaudēdams sava trūcīgā apģērba gabalus un lāgiem taustīdams kaklu, uz kura joprojām bija skaidri redzamas viņa ienaidnieka pirkstu zīmes. Turpat tuvumā apspriedās pārējie karavīri; izlūki bija atgriezušies un ziņoja, ka neviena cita ložņātāja nometnes tuvumā nemanot. Šinī brīdī vecā sieviete, ko sauca par Lāceni, savilktām dūrēm un zvērojošām acīm tuvojās gūsteknim. Viņa bija spiegusi vienā spiegšanā, saceldama nejauku troksni; pamatīgi iztrūcinājusi itin visus, kas varēja dzirdēt viņas spalgo, labi ievingrināto balsi, Lācene beidzot pievērsa uzmanību saviem cīņā dabūtajiem miesas bojājumiem. Tie nepavisam nebija smagi, taču iesvēla niknumā sievieti, kura jau sen vairs nevaldzināja ar maigumu un kura sliecās izgāzt uz katru viņas varā nokļuvušu cilvēku to sūrumu, ko tik ilgi baudījusi savā niecinātas sievas un mātes mūžā. Zvērkāvis gan nepiederēja pie tiem, kas pastāvīgi darīja viņai pāri, tomēr tas bija uz laiku sagādājis viņai ciešanas, un viņa neparko nepiedotu šādu aizskārumu, lai arī nezin kāds būtu tā iemesls.
— Bālģīmju smirdeni, — šī satracinātā, puspoētiskā fūrija iesāka, kratīdama dūri mierīgajam medniekam pie paša deguna, — tu neesi pat sievišķis. Tavi draugi delavēri ir tikai sievišķi, un tu esi viņu jērs. Baltie tevi neatzīst par savējo, un neviena sarkanādaino vīriešu cilts tevi nelaistu vigvamos; tu slapsties starp brunčotiem karavīriem. Tu nogalināji mūsu drosmīgo draugu, kas šķīries no mums? Nē, viņa lielajai dvēselei derdzās cīnīties ar tevi, tā atstāja miesas, jo kaunējās nogalināt tevi! Bet zeme neiesūca asinis, ko izlēji, kad viņa gara nebija klāt. Tās vajag apbedīt tavos brēcienos. Kādu mūziku es dzirdu! Tie nav sarkanā cilvēka vaidi — neviens sarkanais karavīrs nekviec kā cūka. Tie nāk no bālģīmja rīkles — no jengīza krūtīm, tie skan patīkami kā meiteņu dziedāšana. Suns! Smirdenis! Murkšķis! Ūdens sesks! Ezis! Cūka! Krupis! Zirneklis! … Jeng …
Tā kā vecajai sievietei pietrūka elpas un izsīka vārdu krājums, viņai gribot negribot vajadzēja uz brīdi apklust, taču viņas dūres joprojām šaudījās gar gūstekņa seju un viss viņas krumpjainais ģīmis šķobījās negantās dusmās. Zvērkāvis šos nevarīgos mēģinājumus satricināt viņa mieru uzņēma gluži vienaldzīgi, jo uzskatīja, ka vecas sievietes mēle nespēj kaitēt karavīram. Pagaidām uzbrukums Zvērkāvim neatsākās, jo iejaucās Šķeltais Ozols, tas atstūma veceni sānis, pavēlēdams viņai aiziet no ugunskura, un taisījās sēsties blakus gūsteknim. Vecā sieviete aizsteberēja projām, bet mednieks labi saprata, ka tā visnotaļ centīsies viņam sariebt, varbūt pat nodarīt pāri, kamēr viņš paliks ienaidnieku varā; nekas taču nekremt vairāk par apziņu, ka mēģinājums laupīt dvēseles mieru uzņemts ar nicību, kas mēdz būt pasīvāka nekā visas citas jūtas, kuras mājo cilvēka krūtīs. Šķeltais Ozols mierīgi apsēdās uz baļķa un pēc brīža iesāka sarunu, kuru mēs tulkojam, pakalpodami tiem lasītājiem, kas nav mācījušies Ziemeļamerikas indiāņu valodas.
— Mans bālais draugs ir ļoti gaidīts viesis, — indiānis sacīja, laipni pamādams ar galvu, un viņa smaids bija tik slepens, ka Zvērkāvim vajadzēja likt lietā visu savu modrību, lai to atklātu, un savaldīties, lai atklātu aukstasinīgi. — Viņš ir gaidīts viesis. Hūroni kurina karstu uguni, lai baltais cilvēks varētu izžāvēt drēbes.
— Paldies, hūron, — Zvērkāvis atbildēja. — Es gan tevi vismīļāki saucu par mingu. Paldies par apsveikumu un ugunskuru. Kā viens, tā otrs ir labs savā ziņā, un ugunskurs sevišķi labs tam, kas bijis tādā aukstā avotā kā Mirdzošais spogulis. Sādā reizē cilvēkam ar delavēra sirdi var būt tīkams pat hūronu siltums.
— Bālģīmis … Bet manam brālim ir vārds? Tāds dižens karavīrs taču nebūs palicis bez vārda!
— Ming, — mednieks sacīja, pie tam viņa acis iezibējās un vaigi piesarka, izpaužot mazu cilvēcisku vājību, — ming, jūsu bezbailis mani nosauca par Vanagaci, laikam tāpēc, ka biju ātri un nekļūdīgi uzķēris mērķi.
Balstīdams galvu manā klēpī, viņš deva man šo vārdu, iekām viņa gars aizlidoja uz laimīgām medību vietām.
— Labs vārds! Vanags garām necērt. Vanagacs nav sieviete — kāpēc viņš dzīvo kopā ar delavēriem?
— Es saprotu tevi, ming. Bet to visu savās galvās izperinājuši daži jūsu viltīgie velli, un tavs apvainojums ir nevietā. Esmu jauns nokļuvis starp delavēriem, un ceru, ka, piemērojoties viņu paradumiem, nodzīvošu viņu cilti visu savu mūžu. Taču nedomāju pilnīgi pamest savas iedzimtās tiesības un centīšos izpildīt bālģīmju pienākumu sarkanādaiņu sabiedrībā.
— Labi. Hūronam tāda pati sarkana āda kā delavēram. Vanagacs vairāk līdzinās hūronam nekā sievietei.
— Man liekas, ming, tu zini, kas tev padomā; ja pats nezini, sātans noteikti zina. Ja kauč ko gribi izvilkt no manis, tad runā skaidrāki; darījumu nevar noslēgt, kad acis aizsietas vai sprūds mutē.
— Labi. Vanagacs mēle nav divkosīga, viņš runā, ko domā. Viņš ir Bizamžurkas paziņa (visi indiāņi Hateru sauca šinī vārdā), dzīvojis tā vigvamā, bet nav tā draugs. Pretēji nožēlojamam indiānim Vanagacs negrib skalpus, bet viņš cīnās kā drosmīgs bālģīmis. Bizamžurka nav ne balts, ne sarkans, ne zvērs, ne zivs. Viņš ir ūdens čūska: reizēm dzīvo ūdenī, reizēm uz sauszemes. Viņš meklē skalpus kā izstumtais. Vanagacs var doties atpakaļ un sacīt, ka pārspējis viltībā hūronus un aizbēdzis; kad Bizamžurkas acis būs tik miglainas, ka viņš no sava mitekļa neredzēs mežu, Vanagacs varēs atvērt durvis hūroniem. Kā sadalīs laupījumu? Nu, Vanagacs aiznesīs visvairāk, un hūroni ņems, kas paliks pāri. Skalpi varēs ceļot uz Kanādu — tos jau bālģīmis negribēs.
— Tā, tā, Šķeltais Ozol. Tu runā skaidri un gaiši. Tagad saprotu visu, un jāsaka, tas sit pušu pat mingu velles- tību! Bez šaubām, es viegli varētu atgriezties pie Bizamžurkas un stāstīt, ka aizmuku no jurns, un mani uzlielītu par šādu sasniegumu.
— Labi. Es gribu, lai bālģīmis tā dara.
— Jā, jā, gluži skaidrs. Es zinu, ko gribi no manis, vairāki vārdu nevajag. Ēzdams Bizamžurkas mājoklī viņa maizi un smiedamies-un tērgādams ar viņa jaukajām meitām, es varētu viņam ielaist acīs tik biezu miglu, ka viņš neredzētu pat dūris, kur nu vēl skrastu.
— Labi! Vanagacs būs dzimis hūrons! Viņam tikai pa pusei baltā cilvēka asinis!
— Šoreiz tu kļūdies, hūron, tas ir tikpatās kā noturēt vilku par lūsi. Man ir baltā asinis, sirds, raksturs, iedaba, kauč arī esmu drusku sarkanādains savās jūtās un paradumos … Jā, kad vecā Hatera acis būtu aizmiglotas, tā jaukās meitas, domājams, cieti iemigušas, Harijs Nerimša — Lielā Priede, kā jūs, indiāņi, viņu saucat — savā guļvietā i nesapņotu par briesmām un visi būtu pārliecināti, ka Vanagacs ir uzticīgs sargs, man tikai vajadzētu dot ar lāpu zīmi, attaisīt dūris un ielaist hūronus, lai tie iedragātu visiem galvas.
— Mans brālis katrā ziņā ir maldījies: viņš nevar būt baltais! Viņš cienīgs kļūt par dižu virsaiti hūronu vidū!
— Tev laikam taisnība — ja vien viņš to visu varētu izdarīt. Vadzi, hūron, uzklausi kauč reizi vaļsirdīgus vārdus no taisnprātīga cilvēka mutes. Esmu dzimis kristietis, un nekad nevaru pastrādāt šādu ļaundarību. Viltības karā ir likumīgas, bet viltības un krāpšana, un nodevība draugu vidū — tas viss piederas vienīgi bālģīmju velliem. Es zinu, ka nav mazums tādu balto, no kuriem tu vari gūt nepareizu priekšstatu par mūsu tikumiem, bet šie ir aizlieguši paši savas asinis un iedabu un izstumjami no sabiedrības. Neviens godīgs bālģīmis un, lai cik netīkama tev būtu mana atklātība, arī neviens godīgs delavērs, man domāt, nedarītu to, ko tu tagad gribi; ar mingu var būt savādāki.
Šo pārmetumu hūrons uzklausīja acīm redzamā sašutumā; taču viņš neatsacījās no sava nodoma un bija pārāk viltīgs, lai priekšlaicīgi izrādītu dusmas un tā zaudētu visas iespējas sasniegt mērķi. Māksloti smaidīdams, indiānis likās uzmanīgi klausāmies, un pēc tam viņš pārdomāja dzirdēto.
— Vai Vanagacs mīl Bizamžurku? — viņš aši iejautājās. — Vai mīl tā meitas?
— Ne viens, ne otrs, ming. Vecais Toms nav tas, kas var iemantot manu mīlestību, un par meitām jāteic, ka viņas ir pietiekami izskatīgas, lai patiktos katram jaunam vīrietim; taču ir iemesli, kamdēļ nevar īsti iemīlēt nevienu no viņām. Hetija ir lāga dvēsele, bet dabas roka bijusi smaga nabadzītes prātam.
— Un Meža Roze! — hūrons iesaucās, jo slava par Džūditas skaistumu bija izplatījusies ne ti' starp baltajiem robežniekiem, bet arī starp tiem cilvēkiem, kas, vadoties pēc akmeņiem, šķeltiem kokiem un vecām ērgļu ligzdām, varēja pārvietoties pa mūžamežu tāpat kā pa lielceļu, ja nostāsti un ziņojumi viņiem vēstīja par šiem orientieriem. — Un Meža Roze? Vai viņa nav diezgan piemīlīga, lai savaldzinātu mana brāļa sirdi?
Zvērkāvis bija dzimis džentlmenis un negribēja bilst ne pušplēsta vārda, kas varētu kaitēt neaizsargātas meitenes labajai slavai; nevēlēdamies melot, viņš uzskatīja par labāku klusēt. Hūrons pārprata viņu un iedomāja, ka šis atturības pamatā ir noraidīta mīlestība. Joprojām cerēdams pierunāt vai uzpirkt gūstekni, viņš turpināja uzbrukumu, lai iegūtu dārgumus, ar kuriem viņa iztēle bija piepildījusi cietoksni.
— Vanagacs runā ar draugu, — indiānis • atsāka. — Viņš zina, ka Šķeltais Ozols tur vārdu; abi jau ir noslēguši vienu darījumu, un darījums atklāj dvēseli. Mans draugs nāca uz ezeru tāpēc, ka meitene turēja diedziņu, aiz kura viņa spēj pavilkt visdūšīgāko karavīru.
— Tagad, hūron, tu esi tivāki patiesībai nekā iepriekš. Tev taisnība. Tomēr diedziņa viens gals nebija piesiets pie manas sirds un Meža Roze neturēja otru.
— Brīnums! Vai mans brālis mīl galvā, nevis sirdī? Vai Mazais Prāts spēj tik stipri vilkt tādu dūšīgu karavīru?
— Atkal tas pats; gan pareizi, gan aplam! Diedziņš ir piesiets pie sirds kādam lielam delavēram; pēc dzimuma viņš ir mohikānis, kas dzīvo starp delavēriem, kopš viņa cilts izklīdināta; viņš cēlies no Unkasu dzimtas, un viņu sauc par Cingačguku jeb Lielo Čūsku. Diedziņš veda šurp viņu, un es sekoju, drīzāki jāsaka, gāju pa priekšu, jo atnācu pie ezera pirmais. Mani nevilka nekas stiprāks par draudzību, un tā ir pietiekami stipra tiem, kas nenocietina savas sirdis un gatavi dzīvot ne tikai sev, bet arī citu labā.
— Bet diedziņam ir divi gali… viens ir piesiets pie mohikāņa prāta un otrs …
— Otrs pirms pusstundas bija tepat pie ugunskura. Vahtavaha turēja diedziņa galu rokā, ja neturēja pie sirds.
— Es saprotu, ko tu domā, mans brāli, — indiānis drūmi atbildēja, pirmo reizi tieši uztverdams šīvakara notikumu pavedienu. — Tā kā Lielajā Čūskā spēka vairāk, viņš vilka stiprāk, un Vahtavaha bija spiesta mūs atstāt.
— Man domāt, nekādas lielās vilkšanas gan nebija, — Zvērkāvis teica, pie tam smēja savus klusos smieklus tik sirsnīgi, it kā viņš nemaz nebūtu gūsteknis un viņam nedraudētu mocības vai nāve. — Man domāt, nekādas lielās vilkšanas nebija; nē, nebija vis. Ai, hūron! Cingačguks mīl meiteni, un meitene mīl viņu, un hūronu viltības nespēja šķirt divus jaunus cilvēkus, ko vieno tik stipras jūtas.
— Un tikai šādā nolūkā Vanagacs un Cingačguks ienāca mūsu nometnē?
— Šis ir jautājiens, kas pats atbildētu, ming; jā gan, ja jautājiens varētu runāt, tas tevi pilnīgi apmierinātu ar atbildi. Kādā citā nolūkā mēs būtu nākuši? Un tomēr tavs jautājiens nav gluži pareizs. Mēs nemaz neienācāin jūsu nometnē, tikai pagājāmies līdz tai priedei kaupres viņā pusē, kur palikām un novērojām jūs, cik ilgi vien mums patikās. Kad bijām gatavi, Čūska deva zīmi, un tad viss gāja kā pa taukiem, līdz kamēr tas klaidonis ieklupa man mugurā. Skaidrs, ka mums bija tikai šis mērķis, un mēs dabūjām, ko gribējām; nav nozīmes slēpt. Tagad Vahtavaha ir kopā ar cilvēku, kas jau gandrīz viņas vīrs. Lai notiek kas notikdams ar mani, šis labais darbs ir veikts.
— Kāda zīme vai signāls vēstīja meitenei, ka viņas mīļais tuvumā? — vecais hūrons vaicāja ar ziņkāri, kādu parasti neizrādīja.
Zvērkāvis atkal smējās. Viņa prieku par izdošanos, likās, nepavisam nemazināja tas, ka viņš pats bija iekritis.
— Jūsu vāveres ir traki nemierīgas, ming! — viņš iesaucās un vēl nosmējās. — Jā gan, traki nemierīgas! Kad citu tautu vāveres ir aizmigušas savās ligzdās, jūsējas aizvien vēl lēkā pa kokiem un šmaukstina un sisina tā, ka pat delavēru meitene var saprast šo mūziku! Ir četrkājainās vāveres, un ir divkājainās vāveres, un pēdējās šmaukstina tad, kad divas sirdis vieno grods diedziņš. Ja viena piesien diedziņu, otra īstajā brīdī saka, lai to pievelk ciešāki.
Hūrons izskatījās aizkaitināts, taču apvaldīja dusmas. Viņš drīz atstāja gūstekni; piebiedrojies citiem karavīriem, viņš galvenos vilcienos pastāstīja, ko uzzinājis. Tāpat kā viņā, arī citos ienaidnieku drosme un sekmes radīja gan apbrīnu, gan niknumu. Trīs vai četri karavīri uzkāpa augšā pa mazo atgāzi un blenza uz koku, pie kura, domājams, bija stāvējuši drošinieki, un viens pat nogāja otrā pusē un meklēja pēdas ap saknēm, lai pārliecinātos, vai Zvērkāvis nav melojis. Kad gūstekņa vārdi apstiprinājās, visi atgriezās pie ugunskura, un viņu izbrīns un cieņa bija
auguši. Abiem drošiniekiem vērojot nometni, bija ieradies ziņnesis no citas grupas; saņēmis atbildi, viņš tagad devās atpakaļ — jādomā, ar vēsti par notikušo.
Līdz šim jaunais indiānis, ko redzējām Dvesmas un otras meitenes sabiedrībā, ir nemēģināja uzsākt sarunu ar Zvērkāvi. Sis irokēzs bija turējies atstatu pat no saviem draugiem un pagāja garām jaunākām sievietēm, kas bija sapulcējušās kā parasti savrup un klusi pārsprieda viņu nesenās biedres bēgšanu. Varbūt nemaldīsimies, ja teiksim, ka viņas gan priecājās, gan dusmojās par nule notikušo: Viņas savā sievišķībā juta līdzi mīlētājiem, bet lepnums lika vēlēties sekmes viņu pašu ciltij. Iespējams arī, ka Dvesmas sevišķais skaistums to padarīja par bīstamu sāncensi dažām jaunavām šinī pulciņā, kuras nebūt nenožēloja, ka delavēre vairs nestāv viņām ceļā. Visumā tomēr labākās jūtas bija pārsvarā; ne pirmatnīgie dzīves apstākļi, ne šaurie cilts aizspriedumi, ne indiāniešu sūrais liktenis nespēja pilnīgi nomākt maigumu viņu sirdīs. Kāda • meitene pat iesmējās par bēdīgā izskata pielūdzēju, kas varēja iedomāties, ka viņš pamests; likās, šie smiekli viņu pēkšņi sasparoja, tā ka viņš piegāja pie baļķa, uz kura joprojām sēdēja gūsteknis, žāvēdams savas drēbes.
— Es esmu Lūsis! — indiānis sacīja, piesizdams roku pie kailajām krūtīm, it kā viņš sagaidītu, ka šie vārdi atstās lielu iespaidu.
— Es esmu Vanagacs, — Zvērkāvis mierīgi atbildēja. Viņš pieņēma šo iesauku, nojaušot, ka vēlāk kļūs ar to pazīstams visās irokēzu ciltīs. — Mana redze ir asa. Vai mana brāļa lēciens ir tāls?
— No šejienes līdz delavēru ciemiem. Vanagacs ir nozadzis manu sievu; viņam tā jāatved atpakaļ, citādi viņa skalps karāsies pie kārts un kaltēsies manā vigvamā.
— Vanagacs nav nozadzis itin neko, hūron. Viņš nav no zagļu sugas, viņam nav zagļa iedaba. Tava sieva, kā tu sauc Vahtavahu, nekad nebūs Kanādas sarkanādaiņa sieva; viņas dvēsele ir delavēra būdiņā, un viņas miesa aizgāja meklēt dvēseli. Es zinu, lūsis ir žigls, bet tā kājas nevar turēt līdzi sievietes vēlēm.
— Delavēru Čūska ir suns. Viņš ir nožēlojams ķīsis, kas tveras ūdenī, viņš baidās nostāties uz cietas zemes kā drosmīgs indiānis!
— Nu, nu, hūron, tā jau ir tīrā nekaunība; pirms nepilnas stundas Čūska stāvēja simt pēdas no tevis, un, kad
es viņam parādīju tevi, viņš gribēja izmēģināt ar šautenes lodi tavas ādas biezumu, taču es viņu atturēju no šādas aplamības. Ar savu lūša smilkstoņu tu vari mānīt biklas meitenes apmetnēs, bet vīra ausis atšķir patiesību no meliem.
— Vahtavaha smejas par Čūsku. Viņa redz, ka tas ir vārgulis un slikts mednieks un nekad nav minis karataku. Viņa izvēlēsies par dzīvesbiedru vīrieti, nevis muļķi.
— Kā tu to zini, Lūsi? Kā tu to zini? — Zvērkāvis atsvieda un nosmējās. — Viņa ir iebraukusi ezerā, tebe nu! Un droši vien viņai forele patīkas labāki par kaķu jaukteni. Jā, karā mums ar Čūsku patiešām nav nekādas lielās pieredzes; bet, ja, pēc tavām domām, šī nav karateka, tad tev jāatzīst, ka šis ir taisns ceļš uz laulību, kā mēdz sacīt meitenes apmetnēs. Lūsi, klausi mani: pameklē sev sievu starp hūronu jaunavām; neviena delavēre labis prātis neies pie tevis.
Lūša roka taustījās pēc tomahauka; pirksti apkrampējās ap kātu un atlaida to, it kā viņā cīnītos dusmas ar saprātu. Sinī kritiskajā brīdī tuvojās Šķeltais Ozols; ar valdonīgu žestu aizraidījis jauno indiāni, viņš atkal apsēdās blakus Zvērkāvim uz baļķa. Pienācējs laiciņu klusēja cienīgā atturībā, kāda piederas indiāņu virsaitim.
— Vanagacs runāja taisnību, — irokēzs pēdīgi iesāka. — Viņa redze ir tik asa, ka tumšā naktī viņš saskata patiesību; un mūsu acis bija aizmiglotas. Viņš ir pūce; tumsa neko neslēpj no viņa. Nevajag sist savus draugus. Viņam taisnība.
— Esmu priecīgs, ka tev tādas domas, ming, — Zvērkāvis atbildēja. — Pēc manas sajēgas, nodevējs ir vēl slimāks nekā gļēvulis. Par Bizamžurku bēdāju tik maz, cik bālģīmim jābēdā par bālģīmi. Taču bēdāju tik daudz, ka nevaru viņu ievilināt tavās lamatās. īsos vārdos — man domāt, katra viltība, ja vien to nelieto atklātā karā, runā pretī likumam.
— Manam bālajam brālim taisnība; viņš nav indiānis un nevar aizmirst savu Manito un ādas krāsu. Hūroni zina, ka sagūstījuši lielu karavīru, un tie attiecīgi apiesies ar viņu. Ja viņu spīdzinās, mocības būs tādas, ko neviens parasts cilvēks nevar izturēt; ja viņu uzņems kā draugu, lā būs virsaišu draudzība.
Pauzdams šo īpatnējo cieņas apliecinājumu, hūrons slepus uzmeta mirkli gūstekņa sejai, lai izdibinātu kā tam ap sirdi no šādas atzinības; virsaiša nopietnība un šķietamā atklātība gan neļautu uzminēt viņa nolūkus nevienam citam kā tikai pieredzējušam viltniekam. Zvērkāvis nepiederēja pie tiem, kas pret visu izturas aizdomīgi. Viņš zināja, kā indiāņi saprot cieņu pret gūstekņiem, un, dzirdēdams šos vārdus, juta, ka asinis stingst dzīslās; tomēr viņš saglabāja tik mierīgu sejas izteiksmi, ka acīgais ienaidnieks nevarēja manīt nekādas vājuma pazīmes.
— Esmu nokļuvis jūsu rokās, hūron, — gūsteknis beidzot atbildēja, — un jūs droši vien darīsit ar mani to, ko gribēsit. Nedomāju lielīties, ka spēšu mierīgi paciest mocības; neesmu pārbaudīts šinī ziņā, un neviens cilvēks manā vietā iepriekš negalvotu par sevi, bet pūlēšos neapkaunot tos, kas mani mācījuši. Taču gribu tev atgādināt, ka man ir baltā asinis un, protams, arī baltā cilvēka iedaba; tamdēļ, ja neizturēšu un aizmirsīšos, ceru, ka vainosi, kas vainojams, nevis delavērus un viņu draugus un sabiedrotos — mohikāņus. Mums visiem lielākā vai mazākā mērā piemīt vājums, un bailējos, ka bālģīmis nepanes lielu miesas mocību, kauč gan sarkanādainis dzied savas dziesmas un dižojas ar saviem darbiem, ticis naidniekam pašos zobos!
— Redzēsim. Vanagacs ir savaldīgs un izturīgs. Bet kāpēc hūroniem mocīt cilvēku, ko tie mīl? Viņš nav dzimis to ienaidnieks; un viena karavīra nāve nevar sasirdināt uz visiem laikiem.
— Jo labāki, hūron, jo labāki. Es gan negribētu, lai mēs viens otru pārprastu. Ir labi, ka tu neturi dusmas viena cīņā krituša karavīra dēļ; un tomēr ir nepareizi, ka mūsu starpā nav naida — es domāju likumīgu naidu. Neesmu gluži bez sarkanādaiņa jūtām, un tās ir delavēra jūtas; un tu pats vari spriest, cik tur draudzības pret mingiem …
Zvērkāvim sastinga vārdi uz lūpām, jo viņa priekšā parādījās kaut kas līdzīgs spokam, tā ka viņš mirkli šaubījās par savas izslavētās redzes nemaldību. Pie ugunskura stāvēja Hetija Hatere — tik mierīgi, it kā viņa būtu iro- kēze.
Vērodami viens otra sejā jūtu atspulgus, mednieks un indiānis nebija manījuši pienākam meiteni, kas acīmredzot bija uzkāpusi no raga dienvidkrasta, kura pusē atradās noenkurots šķirsts. Ugunskuram Hetija bija tuvojusies ar drosmi, kura piederējās viņas naivitātei un kuru pilnā mērā attaisnoja indiāņu agrākā izturēšanās pret viņu.
Ieraudzījis meiteni, Šķeltais Ozols tūlīt pazina viņu un, uzsaucis diviem trim jaunākiem karavīriem, aizsūtīja tos izlūkos, lai noskaidrotu, vai viņas ierašanās nevēsta jaunu uzbrukumu. Pēc tam viņš pamāja, lai Hetija pienāk tuvāk.
— Es ceru, jūsu apmeklējums nozīmē, ka Čūska un Dvesma ir drošībā, Hetij, — Zvērkāvis sacīja, kolīdz meitene bija paklausījusi hūronam. — Jūs taču nebūsit braukusi šurp ar tādu pašu nolūku kā iepriekš?
— Šoreiz Džūdita man lika nākt uz šejieni, Zvērkāvi, — Hetija atbildēja. — Līdzko Čūska viņu iepazīstināja ar Dvesmu un izstāstīja notikušo, viņa kāpa laivā un veda mani uz krastu. Zvērkāvi, cik skaista ir šonakt Dvesma, tagad viņa izskatās daudz līksmāka nekā tad, kad dzīvoja pie hūroniem!
— Tāda ir daba, meitene, jā, tāda ir daba. Dvesma ir kopā ar savu līgavaini un vairs nebaidās, ka tiks izprecināta mingam. Pēc manas sajēgas, pat Džūdita zaudētu labu tiesu sava skaistuma, iedomādama, ka tas jāuzdāvina mingam. Prieks ir daiļuma sargs; un esmu pārliecināts, ka tagad Dvesmai prieka netrūkst; viņa izglābusies no šiem negantniekiem un sastapusies ar savu izredzēto! … Tātad Džūdita jums lika nākt šurp. Kāpēc?
— Viņa teica, lai es apraugot jūs un piedāvājot mežoņiem vēl ziloņus pret jūsu brīvību, bet es paņēmu bībeli, tā līdzēs vairāk par visiem ziloņiem, kas glabājas tēva lādē!
— Un jūsu tēvs un Nerimša, labiņā Hetij? Vai viņi zina par jūsu uzdevumu?
— Neko nezina. Abi guļ, un Džūdita un Čūska domā, ka labāk viņus nemodināt: viņi atkal gribēšot medīt skalpus, izdzirdējuši, cik maz karavīru un cik daudz sieviešu un bērnu nometnē. Džūdita mani lūgtin lūdza, lai es kāpju krastā un izdibinu, kas noticis ar jums.
— Nu, tas ir ērmoti no Džūditas! Kāpēc viņa tik ļoti bažījas par mani? Ahā, tagad es saprotu; jā, tagad saprotu visu. Redzat, Hetij: jūsu māsa baidās, ka Harijs Mārčs pamodīsies un, gribēdams palīdzēt savam nesenajam ceļabiedram, karstgalvīgi ieskries irokēzu nagos pa otram lāgam. Nerimša ir karstgalvis, tur nav vārdam vietas; bet es nedomāju, ka viņš uzņemtos manā labā kauč ko tikpa- tās bailīgu kā sevis dēļ.
— Džūditai nerūp Mārčs, lai gan Mārčam rūp viņa, — Hetija atbildēja naivi, bet pārliecināti.
— Esmu jau agrāki dzirdējis jūs sakām to pašu; jā, to jau esmu dzirdējis- no jums, meitene; un tomēr tas nav taisnība. Kas dzīvojis starp indiāņiem, tas daudzmaz redzējis, kā aizkustina sievietes sirdi mīlestība. Pats i nedomāju precēties, taču esmu šādās reizēs vērojis delavēres, un šinī ziņā bālģīmei un sarkanādainei gluži vienāda iedaba. Kad mostas jūtas, jaunava kļūst domīga, viņa redz un dzird tikai to karavīru, kas savaldzinājis viņu, tad sākas skumšana un nopūtas, un līdzīgas kaites; pēc tam — it sevišķi tad, ja abi nedabū vaļsirdīgi izrunāties — viņa bieži dzelstī un noniecina jaunekli, paļādama taisni tās īpašības, kas pašai vislabāki patīkas. Ir meitenes, kas šādā kārtā dikti skarbi izpauž savu mīlestību, un, man domāt, Džūdita pieder pie tām. Dzirdēju, viņa pat apgalvoja, ka Mārčs neesot izskatīgs; un to var sacīt tikai aplam dzedra jaunava.
— Meitene, kam Nerimša patīk, atzītu, ka viņš ir skaists. Es domāju, Nerimša ir ļoti skaists, Zvērkāvi, un esmu droša, ka tāpat jādomā visiem citiem, kam acis pierē. Džūditai nepatīk Harijs Mārčs, un tamdēļ viņa to niecina.
— Lai nu lai, labiņā Hetij, paliekat pie sava. Mēs nepārliecinātu viens otru, kauč arī nostrīdētos līdz ziemai; un nav vērts veltīgi runāt. Es uzskatu, ka Džūdita ir stipri ieķērusies Nerimšā un agri vai vēlu izies pie tā; uz šādām domām it sevišķi vedina viņas dzeldīgā izturēšanās pret to. Taču jūs spriežat savādāki… Bet tagad, meitene, iegaumējat, ko teikšu, un izliekaties, ka jūs to nezināt, — turpināja šis cilvēks, kurš nepavisam nenoskārta to, ko vīrieši parasti aptver uzreiz, un kurš ievēroja to, kas daudziem paliktu nepamanīts. — Es saprotu, ko perina šie blandoņi. Kā redzat, Šķeltais Ozols ir atstājis mūs un runājas ar saviem jaunajiem karavīriem; tādā attālumā nedzirdu, taču varu redzēt, ko viņš saka. Viņš pavēl, lai nenolaiž no jums acis, atrod vietu, kur laiva jūs gaida, un lai pēc tam sagrābj visu, ko var. Es nožēloju, ka Džūdita jūs sūtīja šurp, — viņa droši vien grib jūs aizvest atpakaļ.
— Es visu nokārtošu, Zvērkāvi, — meitene atbildēja klusi, zīmīgi un noslēpumaini. — Varat paļauties uz mani: es tikšu galā ar pašu viltīgāko indiāni. Zinu, ka esmu
garā vāja; taču kaut cik prāta man ir, un jūs redzēsit, kā es atgriežoties likšu to lietā, kad būšu veikusi savu uzdevumu.
— Ai, nabaga meitene! Es bailējos, ka to visu vieglāki pateikt nekā izdarīt. Šis ir nāvīgu odžu kamols, un to inde nav tapusi vājāka, kopš Dvesma aizbēgusi. Esmu gan priecīgs, ka Cingačguks bija tas, kas tika projām ar meiteni; tagad ir vismaz divi laimīgi; nokļuvis viņš mingu rokās, būtu divi nelaimīgi un trešais justos tā, kā cilvēkam negribas justies.
— Tagad jūs atgādinājāt mana uzdevuma daļu, ko biju gandrīz aizmirsusi, Zvērkāvi. Džūdita lika pajautāt, ko, pēc jūsu domām, hūroni darītu ar jums, ja viņai neizdotos jūs izpirkt. Kā viņa vislabāk varētu jums palīdzēt? Ja, tas bija pats svarīgākais manā uzdevumā — izdibināt, kā viņa vislabāk varētu jums palīdzēt.
— Tā jūs domājat, Hetij. Nu, vienalga. Jaunas sievietes mēdz piešķirt vislielāko nozīmi tam, kas visvairāki sabango viņu jūtas. Vienalga. Paliekat pie sava, tikai uzmanāties, ka blandoņi nedabū laivu. Kad atgriezīsities šķirstā, sakāt mūsējiem, lai viņi turas tāļāki no skrasta un pastāvīgi braukā, it īpaši naktīs. Drīzumā karaspēka vienības pie upes uzzinās par šo bandu, un tad jūsu draugi varēs gaidīt palīdzību. Tivākais garnizons ir tikai dienas gājiena attāļumā no šejienes, un īsti zaldāti nedīkosies, kad naidnieks kaimiņos. Tāds ir mans padoms, un varat vēl pateikt jūsu tēvam un Nerimšam, ka tagad skalpu medības ir aplam bailīgas, jo šie blandoņi kļuvuši sevišķi acīgi un aušīgi; kamēr nav ieradies karaspēks, jūsu draugus var glābt vienīgi plats ūdens starp viņiem un mingiem.
— Ko lai saku par jums Džūditai, Zvērkāvi? Es zinu, viņa raidīs mani atpakaļ, ja neteikšu viņai patiesību par jums.
— Tad sakāt viņai patiesību. Es domāju, Džūdita Hatere drīkst dzirdēt tiklab patiesību, kā melus par mani. Esmu indiāņu gūstā, un vienīgi dievs zina, kas notiks ar mani! Paklau, Hetij, — viņš turpināja klusāk un noslēpumaināk, — jūs patiešām esat drusciņ mazprātīga, tas nav noliedzams, taču cik necik pazīstat indiāņus. Esmu nogalējis vienu no viņu dūšīgākajiem karavīriem, pēc tam ticis viņu rokās, un viņi mēģināja mani iebaidīt, lai nododu jūsu tēvu un visus pārējos. Saprotu šos neliešus tik labi, it kā viņi visi vienā mutē būtu to pateikuši skaidri un gaiši. Viņi nolikuši man vienā pusē mantkārību un otrā bailes un domā, ka to abu starpā zudīs mans goda prāts. Lai tad jūsu tēvs un Nerimša zina, ka tas ir veltīgi; Čūska jau to zina.
— Bet ko lai es saku Džūditai? Viņa noteikti sūtīs mani atpakaļ, ja neatbildēšu uz viņas jautājumiem.
— Nu, sakāt Džūditai to pašu. Bez šaubām, mežoņi izmēģinās mocības, lai piespiestu mani padoties un atriebtu sava karavīra nāvi, bet dabiskam vājumam es pretošos cik spēdams. Sakāt Džūditai, lai viņa neraizējas manis deļ. Zinu, man būs grūti, jo baltajam cilvēkam nav tāda iedaba, ka viņš panes mocības dziedādams un dižodamies, viņš jūtas vismazāks tad, kad visvairāki cieš. Bet sakāt Džūditai, lai viņa neraizējas. Es ceru izturēt; un, kauč arī es pilnīgi izpaustu vaidos un kliedzienos, un pat asarās baltā iedabu, viņa var būt droša par vienu: es nekad ne- aizmirsīšos tā, ka nodošu savus draugus. Kad raus ārā matus un miesā durs nokaitētus lādējamos iesmus, un cirtīs brūces, tad daba varbūtās nesavaldīs vaidus un kunkstienus, bet vairāki prieka šiem blandoņiem netiks, jo godīgs cilvēks neaizmirsīs savu pienākumu un ādas krāsu.
Hetija klausījās ar lielu uzmanību, un viņas maigā, bet izteiksmīgā seja pauda līdzjūtību iespējamā cietēja varbūtējām mokām. Sākumā viņa likās apmulsusi; pēc tam, saņēmusi Zvērkāvja roku, Hetija mīļi piesolīja viņam bībeli un ieteica to lasīt spīdzināšanas laikā. Mednieks vaļsirdīgi atzinās, ka lasīšana viņam neesot pa spēkam, un tad meitene piedāvājās palikt nometnē un pati izpildīt šo svēto pienākumu. Pakalpojums tika laipni noraidīts, un, tā kā abiem taisījās piebiedroties Šķeltais Ozols, Zvērkāvis lūdza meiteni iet projām, iepriekš vēl piekodinājis, lai pasakot Šķirsta iemītniekiem, ka tie varot pilnīgi palaisties uz viņa uzticību. Atgājusi no ugunskura, Hetija tuvojās sieviešu pulciņam tik mierīgi un paļāvīgi, it kā viņa piederētu pie šīs cilts. Turpretī hūrons no jauna apsēdās blakus gūsteknim; viens atkal uzdeva jautājumus, likdams lietā visu āķīgo attapību, kas raksturīga pieredzējušam indiāņu padomniekam, bet otrs viņu mulsināja ar līdzekli, kurš, kā zināms, visātrāk izjauc civilizētās sabiedrības pretenciozākās diplomātijas viltības, proti: savās atbildēs teica patiesību, tikai patiesību.