Tā viņa nomira.
Vairs dzīvei neiedvest
Ne ciešanu, ne kauna smeldzi krūtīs,
Jo viņai nebij spēka gadiem nest
To dvēsles smagumu, ko izturēt nav grūti
Vien aukstām sirdīm.
Jūtu liesmā mests
Un izkvēlojis mūžs, kas, liktens sūtīts,
Tik īss un starojošs. Nu viņa atdus mierā
Tās jūras piekrastē, kur dzīvot bija pierasts.
Bairons. «Dons Zuāns»
Jaunie karavīri, kuri pēc Hetijas pēkšņās ierašanās bija sūtīti izlūkos, drīz atgriezās un ziņoja, ka neesot manījuši neko aizdomīgu. Viens no viņiem bija aizgājis gar krastu pat lidz vietai, kurai pretī stavēja platdibene, taču tumsā nebija to ievērojis. Citi bija devušies dažādos virzienos un pārliecinājušies, ka visur nakts rimtība saplūdusi ar mežu klusumu un vientulību.
Irokēzi secināja, ka meitene uzņēmusi savu ceļu viena tāpat kā pirmāk un viņas nolūks līdzīgs iepriekšējam. Viņi nezināja, ka liellaiva aizbraukta no cietokšņa, turklāt viņu drošības izjūtu lielā mērā pastiprināja tas, ka bija paredzēts uzbrukums, kas tobrīd, jādomā, jau notika. Tādēļ indiāņi vienīgi izlika sardzi; viņi gatavojās doties pie miera.
Irokēzi parūpējās, lai gūsteknis neaizbēgtu, tomēr nesagādāja viņam liekas ciešanas. Hetijai viņi atļāva iekārtoties pie indiāņu meitenēm pēc sirds patikas. Šoreiz gan trūka Dvesmas draudzīgo pakalpojumu, taču mazprātes slava ne vien sargāja Hetiju no pārestībām, bet arī nodrošināja cieņas pilnu un uzmanīgu izturēšanos pret viņu, tā ka viņa baudīja tādas pašas ērtības kā mežonīgās, bet maigās būtnes, kuru vidū viņa bija nokļuvusi. Meitenei iedeva zvērādu, un viņa sagatavoja sev guļvietu uz kādas zaru kaudzes mazliet atstatu no būdiņām. Tāpat kā citi, viņa drīz ieslīga dziļā miegā.
Nometnē atradās trīspadsmit vīrieši, un trīs no viņiem bija sardzē. Viens palika ēnā netālu no ugunskura. Viņam bija jāuzrauga gūsteknis, jāgādā, lai ugunskurs nedegtu pārāk gaiši un pilnīgi neizdzistu, un vispār jāvēro nometne. Otrs patrulēja no krasta uz krastu, šķērsodams ragu, bet trešs lēnām staigāja gar ūdens malu zemesmēles galā, lai biedriem nebūtu jāpiedzīvo jauni pārsteigumi. Šie norīkojumi nepavisam nesaskanēja ar mežoņu ieradumiem, jo viņi mēdza vairāk paļauties uz pārvietošanās slepenību nekā uz šādu modrību, bet šoreiz to prasīja īpatnējie apstākļi, kādos atradās hūroni. Ienaidnieki zināja viņu uzturēšanās vietu, un to nevarēja tik viegli mainīt stundā, kad bija jāatpūšas. Domājams, indiāņi gan cerēja, ka notikumi, kam tolaik vajadzēja attīstīties ezera augšdaļā, pilnīgi saistīs visu brīvībā palikušo bālģīmju un to vienīgā sarkanādainā sabiedrotā uzmanību. Šķeltais Ozols droši vien ņēma vērā arī to, ka pats bīstamākais ienaidnieks ticis viņa rokās.
Noteiktība, ar kādu iemieg un pamostas tie, kas pieraduši pie modrības un traucētas atpūtas, ir viena no cilvēku dabas apbrīnojamajām parādībām. Kolīdz galva skar spilvenu, apziņa zūd; un tomēr vajadzīgā stundā gars, liekas, pamodina miesu tik precīzi, it kā būtu to sargājis. Tāpat bija ar Hetiju Hateri. Lai cik vāju domāja esam viņas garu, tas bija pietiekami rosīgs, lai liktu viņai atvērt acis pusnaktī. Šinī stundā viņa pamodās un, atstājusi zaru un zvērādas cisas, atklāti un nevainīgi piegāja pie ugunskura. Viņa uzrušināja plēnošās ogles, jo savā gaužām vienkāršajā guļvietā bija sajutusi nakts un meža dzestrumu. Izšāvās liesma, apgaismodama sardzē stāvošā indiāņa tumsnējo seju, melnās acis viņam spīdēja kā pumai, kas degošām pagalēm aizdzīta līdz midzenim. Taču Hetija nejuta bailes un tuvojās hūronam. Viņas kustības bija dabiskas un noteiktas, tādēļ karavīrs nosprieda, ka meitene piecēlusies tikai aiz nakts vēsuma, — gadījums, kas parasts nometnē un droši vien vismazāk spēj radīt aizdomas. Hetija uzrunāja indiāni, bet tas nesaprata angliski. Pēc tam viņa brīdi noraudzījās guļošajā gūsteknī un skumīgi devās lēnā gaitā projām.
Meitene necentās slēpties. Uz šādu viltību viņa, domājams, nebija spējīga, toties viņas soļi bija viegli un tik tikko dzirdami. Hetija gāja uz zemesmēles galu, kur bija izkāpusi malā iepriekšējo reizi un Dvesma sēdusies laivā. Sargs redzēja meitenes vāro augumu pamazām ienirstam tumsā, tomēr viņš mierīgi palika stāvam, jo zināja, ka citi patrulē. Turklāt viņš neticēja, ka meitene, kas divus lāgus labprātīgi ieradusies nometnē un iepriekšējo reizi to brīvi atstājusi, tagad nodomājusi bēgt. īsos vārdos — Hetijas izturēšanās nepievērsa vairāk uzmanības kā plānprātīga cilvēka izturēšanās pievērstu civilizētajā sabiedrībā, tikai mežoņi parādīja viņai lielāku cieņu.
Hetija, protams, ne visai labi pazina apkārtni, tomēr viņa atrada ceļu uz raga dienvidkrastu, kura tuvumā bija ierīkota nometne. Viņa devās gar ūdensmalu ziemeļu virzienā un drīz sastapa indiāni, kas patrulēja pa sēri. Tas bija jauns karavīrs. Izdzirdējis meitenes vieglos soļus, tas aši tuvojās viņai, taču šinī straujumā nebija nekā draudīga. Tumsa melnoja tik bieza, ka meža ēnās bija grūti samanīt apveidus pat divdesmit pēdu atstatumā un gluži neiespējams pazīt cilvēku, kamēr tas nav aizsniedzams ar roku. Jaunais hūrons neslēpa vilšanos, tiklīdz pārliecinājās, ko saticis. Patiesības labad jāteic, ka viņš gaidīja savu iecerēto, kas bija apsolījusies īsināt ar savu klātbūtni pusnakts sardzes garo laiku. Arī šis karavīrs neprata angliski. Viņš gan nebrīnījās, ka šinī stundā meitene neguļ. Indiāņu ciemos un nometnēs šādas pastaigas nav nekas sevišķs, tur guļ un ēd, kā pagadās. Pie tam irokēzam bija zināma nabaga Hetijas mazprātība, un tā arī šoreiz viņai palīdzēja. Nepatīkami pievīlies cerībās, jaunais karavīrs, gribēdams tikt vaļā no šādas nelūgtas viešņas, pamāja meitenei, lai viņa turpina savu ceļu pa sēri. Hetija paklausīja, bet, projām iedama, viņa paskaļi ierunājās savā maigajā balsī, kas nakts klusumā aizskanēja labu gabaliņu.
— Ja noturēji mani par hūronu meiteni, karavīr, tad es nebrīnos, ka tu īgņojies, — viņa sacīja. — Esmu Hetija Hatere, Tomasa Hatera meita. Nekad neesmu naktī gājusi uz satikšanos ar vīrieti, jo māte allaž teica, ka tas ir slikti un uzvedīgām jaunavām nevajag to darīt; es domāju bālģīmju jaunavas — zinu, ka ieradumi nav visur vienādi. Nē, nē, esmu Hetija Hatere — un neietu pat uz satikšanos ar Hariju Nerimšu, kaut arī viņš lūgtu mani, ceļos mezdamies! Māte sacīja, ka tas ir slikti.
To pateikusi, Hetija jau sasniedza vietu, kur iepriekš bija piestājušas laivas un kur līkumotā krasta un krūmu dēļ sargs viņu neredzētu pat gaišā dienas laikā. Bet mīlētājs saklausīja citus soļus un jau atradās tik tālu no Hetijas, ka gandrīz vairs nesadzirdēja viņas sidrabaino balsi. Taču meitene, paturēdama prātā savu nolūku, turpināja runu. Mežā viņas liegā balss neieskanēja dziļi; pār ūdeni tā aizviļņoja tālāk.
— Esmu šeit, Džūdit, — viņa piebilda, — un tuvumā nav neviena. Sargs aizgāja pretī savai mīļajai. Tu zini, tā ir indiāņu meitene, kurai nav kristīgas mātes, kas pamāca, ka nedrīkst naktī iet uz satikšanos ar vīrieti…
No ūdens puses atskanēja kluss brīdinājuma sauciens, kas lika Hetijai aprauties, un tad viņa neskaidri samanīja laivu, kas tuvojās bez trokšņa. Pēc brīža tās priekšgals nošņirkstēja pret oļaino krastu. Sajutusi Hetijas svaru, vieglā laiva tūlīt aizpeldēja projām līdzīgi dzīvai, apzinīgai būtnei, ar pakaļgalu pa priekšu, un drīz atradās kādus simt jardus no krasta. Tad tā pagriezās, uzņemdama ceļu uz šķirstu. Laiva lieca plašu loku, lai paildzinātu braucienu un iekļūtu ezerā tik tālu, ka indiāņi nevarētu no krasta dzirdēt balsis. Labu laiciņu abas meitenes klusēja; Džūdita viena sēdēja pakaļgalā, vadīdama laivu gandrīz tikpat veikli kā vīrietis. Beidzot viņai šķita, ka vieta ir piemērota sarunai, ko viņa jo nepacietīgi gaidīja kopš tā brīža, kad māsas atstāja ragu.
— Te mēs esam drošībā, Hetij, — Džūdita sacīja. — Varam runāt, nebaidoties, ka mūs dzirdēs. Tomēr tev jārunā klusi, jo rāmā naktī skaņas uz ūdens izplatās tālu. Kad tu biji zemesragā, es kādu laiku atrados tik tuvu pie tā, ka dzirdēju karavīru balsis un dzirdēju čirkstam zem tavām kurpēm smiltis, pirms sāki runāt.
— Džūdit, es domāju, hūroni nezina, ka esmu aizbēgusi no viņiem.
— Ļoti iespējams. Mīlētājs ir slikts sargs — ja tikai viņš nesarga pats savu iecerēto! Bet saki, Hetij, — vai redzēji Zvērkāvi un runāji ar viņu?
— Jā gan. Viņš sēdēja pie ugunskura, kājas bija sapītas, taču rokas atstātas brīvas, tās viņš varēja kustināt pēc patikas.
— Nu, ko viņš tev teica, bērns? Kādu vēsti man sūtīja? Saki ātrāk! Es degu nepacietībā.
— Ko viņš man teica? Džūdit, iedomājies tikai: viņš sacīja, ka nemākot lasīt! Vai tas nav brīnums! Baltais cilvēks neprot lasīt pat savu bībeli! Mās, viņam droši vien nekad nav bijis mātes!
— Tas nekas, Hetij. Ne jau visi vīrieši prot lasīt. Māte daudz ko zināja un iemācīja mums, bet tēvs gaužām maz jēdz no grāmatām un, kā pati zini, tikai ar grūtībām lasa bībeli.
— Ak, es nekad neesmu domājusi, ka tēvi māk labi lasīt; bet mātēm jāprot lasīt, citādi viņas taču nevar mācīt savus bērnus. Jā, jā, Džūdit, Zvērkāvim nekad nav bijis mātes, citādi viņš prastu lasīt.
— Vai tu viņam sacīji, ka es sūtīju tevi krastā, sacīji, cik ļoti mani apbēdinājusi viņa nelaime? — Džūdita nepacietīgi jautāja.
— Man šķiet, ka sacīju, mās; bet tu zini, esmu mazprā- tīga un varēju aizmirst. Teicu, ka tu mani atvedi līdz krastam. Un viņš lika, lai pasaku tev daudz ko, to labi atceros, jo man asinis stinga dzīslās, kad klausījos viņā. Zvērkāvis lika, lai pasaku viņa draugiem… domāju, arī tu esi viņa draugs, mās, jā?
— Kā tu vari mani tā mocīt, Hetij! Protams, es esmu viens no viņa uzticamākajiem draugiem pasaulē.
— Mocīt tevi! Jā, tagad atceros visu. Labi, ka pateici šo vārdu, Džūdit, tas atgādināja man visu. Nu, Zvērkāvis sacīja, ka mežoņi viņu laikam mocīšot, bet viņš centīšoties turēties, kā kristīgajam baltajam piederas, un nevienam nevajagot viņa dēļ bailēties … Kāpēc Zvērkāvis saka «bai- lēties»? Māte allaž mācīja, ka jāteic «baiļoties».
— Nedomā par to, mīļā Hetij, tagad nedomā par to! — Džūdita iesaucās, tik tikko apvaldīdama elsas. — Vai Zvērkāvis patiešām teica, ka mežoņi viņu spīdzinās? Atceries labi, jo tā ir briesmīga ziņa.
— Jā, tā viņš teica. Es to atminējos, kad sacīji, ka moku tevi. Ak, man bija ļoti žēl Zvērkāvja, taču viņš pats runāja par visu tik mierīgi! Zvērkāvis nav tāds skaists kā Harijs Nerimša, bet viņš ir vairāk nosvērts, Džūdit.
— Viņš ir vērts tik, cik miljons Mārču! Jā, viņš atsver visus jaunekļus, kas līdz šim atnākuši pie šī ezera, itin visus, — Džūdita sacīja tik sparīgi un pārliecināti, ka māsa izbrīnījās. — Viņš ir patiesīgs. Zvērkāvis nemelo. Tu, Hetij, nezini, cik ļoti izceļ vīrieti patiesīgums, bet, kad pati… nē, es ceru, tu nekad to nezināsi. Kādēļ gan tādai kā tu jāiepazīst rūgtā mācība nīst un neuzticēties!
Džūdita ievaidēdamās nolieca galvu un aizklāja ar rokām seju. Šī pēkšņā uzbudinātības lēkme tomēr ilga tikai mirkli, un pēc tam viņa runāja mierīgāk, joprojām izteikdama atklāti savas domas māsai, kam viņa pilnīgi uzticējās. Taču Džūditas balss bija klusa un aizsmakusi, tai trūka agrākā skaidruma un možuma.
— Ir grēks baidīties no patiesīguma, Hetij, — viņa sacīja, — un tomēr es bīstos Zvērkāvja patiesīguma vairāk nekā jebkura ienaidnieka! Šādu patiesīgumu nedrīkst izmantot ļaunprātīgi… tāds godīgums … tāda stingra taisnsirdība! Bet, mās, mēs esam gandrīz līdzvērtīgi —
Zvērkāvis un es? Viņš taču nav visnotaļ pārāks par mani?
Džūdita nemēdza tā noniecināt sevi — prasīt Hetijas spriedumu. Un par māsu viņa sauca Hetiju tikai retumis. Palaikam šādu godu rāda jaunākā meita vecākajai arī tad, ja citādi starp viņām pastāv pilnīga vienlīdzība. Tā kā mazas atkāpes no ierastā izturēšanās veida pamana biežāk nekā svarīgākas pārmaiņas, Hetija ievēroja šīs atšķirības, un viņa savā naivitātē brīnījās par tām.
Viņā pamodās maza iedomība, un atbilde bija tāda pati neparasta kā jautājums. Nabaga meitene centās runāt smalkāk, nekā spēja.
— Pārāks, Džūdit? — viņa augstprātīgi atņēma.
— Kādā ziņā Zvērkāvis var būt pārāks par tevi? Vai tu neesi mūsu mātes bērns? Vai viņš prot lasīt? Un vai visā šinī pasaules daļā kāda sieviete līdzinājās tavai mātei? Pēc mana ieskata, viņš pat neiedomātos sevi pārāku par mani, kur nu vēl par tevi. Tu esi daiļa, bet viņš nejauks…
— Nē, nav vis nejauks, Hetij, — Džūdita pārtrauca māsu. — Tikai nedaiļš. Bet viņa godīgajā sejā ir izteiksme, kas patīkamāka par skaistumu… Manās acīs Zvērkāvis ir izskatīgāks nekā Harijs Nerimša.
— Džūdita Hatere, tu biedē mani! Nerimša ir visskaistākais cilvēks pasaulē. Viņš skaistāks pat par tevi — tu zini, vīrieša skaistums allaž patīkamāks nekā sievietes skaistums.
Šī mazā, nevainīgā dabiskā sliecības izpausme nebija pa prātam vecākajai māsai, un viņa to neslēpa.
— Hetij, tagad tu stāsti muļķības, — viņa atbildēja.
— Labāk nerunā par to. Nerimša nav visskaistākais cilvēks pasaulē, un tā domā daudzi. Garnizonos ir virsnieki … — Džūdita sastomījās. — Tuvējos garnizonos ir virsnieki, kas izskatīgāki par viņu. Bet kāpēc tu domā, ka esmu līdziniece Zvērkāvim? Pasaki man! Es nevaru aizklausīties, ka tu tik ļoti jūsmo par tādu vīrieti, kāds ir Harijs Nerimša, viņam nav ne jūtu, ne uzvedības, ne sirdsapziņas. Tu esi par labu viņam, un tas mums tūlīt būtu Nerimšam jāpasaka.
— Es! Džūdit, vai tev prāts! Es neesmu daiļa, un esmu garā vāja.
— Tu esi laba, Hetij, un to nevar teikt par Henriju Mārču. Viņam ir seja un augums, bet trūkst sirds. Bet tagad diezgan runāts par to. Saki — kāda ziņā esmu līdzīga Zvērkāvim?
— Džūdit, kā tu tā vaicā! Viņš neprot lasit, bet tu proti. Viņš nemāk izteikties, runā sliktāk nekā Mārčs … jā, mās, arī Harijam ne vienmēr ir tīra izruna. Vai esi ievērojusi?
— Zināms. Nerimša ir rupjš caurcaurēm, ne tikai valodā vien. Es gan baidos, Hetij, tu mani vērtē par augstu, ja domā, ka varu ar pilnām tiesībām stāvēt blakus tādam vīrietim kā Zvērkāvis. Jā, esmu vairāk izglītota, savā ziņā esmu izskatīgāka un varbūt liekos pārāka par viņu, bet viņa patiesīgums … viņa patiesīgums — tas mūs baismi atšķir vienu no otra! Nu, es vairāk nerunāšu par to. Padomāsim, kā izraut viņu no hūronu rokām. Tēva lāde ir plat- dibenē. Ja nu mēģinātu viņus iekārdināt ar citiem ziloņiem? Es gan baidos, ka nevarēs ar šādiem niekiem izpirkt brīvībā tādu vīru kā Zvērkāvis; turklāt tēvs un Nerimša droši vien nerūpēsies par Zvērkāvi tā, kā viņš rūpējās par tiem.
— Kāpēc ne, Džūdit? Nerimša un Zvērkāvis ir draugi, un draugiem allaž jāpalīdzas.
— Ak vai! Nabaga Hetij, tu maz pazīsti cilvēkus! Šķietami draugi bieži vien ir bīstamāki nekā atklāti ienaidnieki, it sevišķi sievietēm. No rīta tu kāpsi krastā un mēģināsi ko darīt Zvērkāvja labā. Viņu nespīdzinās, kamēr Džūdita Hatere būs dzīva un spēs izdomāt, kā aizkavēt mocības.
Turpinājās saraustīta saruna, līdz vecākā māsa izdibināja visu, ko jaunākā bija paturējusi savā mazajā prātā. Kad Džūdita bija apmierināta — īstenībā gan viņu nevarēja saukt par apmierinātu, jo viņas jūtas bija tā saaudušās ar visu, kas skāra sarunas priekšmetu, ka modinājušas gandrīz neremdināmu ziņkāri, — kad Džūditai pietrūka jautājumu, viņa airēja laivu uz Šķirstu. Nakts aklajā tumsā un meža un pakalnu melnajās ēnās grūti nācās uzmeklēt platdibeni, kas bija noenkurota tik tuvu pie krasta, cik vien atļāva drošības apsvērumi. Džūdita prata lieliski vadīt vieglo tāss laivu, kas prasīja vairāk veiklības nekā spēka. Līdzko viņa bija beigusi sarunu ar Hetiju un nolēmusi atgriezties šķirstā, laiviņa aiztraucās pa ūdeni. Bet platdibene nebija redzama. Dažreiz māsām šķita, ka tā rēgojas tumsā līdzīgi zemai, melnai klintij, bet, kā izrādījās, tie bija vai nu lapotnes sakuplojumi krastā, vai arī redzes maldi. Pēc pusstundu ilgas meklēšanas meitenēm gribot negribot bija jāatzīst, ka šķirsts aizbraucis.
Sādā nenoteiktā stāvoklī lielākā tiesa sieviešu visvairāk raizētos par sevi. Ar Džūditu tomēr bija citādi; un arī Hetija vairāk bažījās par tēvu un Mārču nekā baiļojās savas drošības dēļ.
— Nevar taču būt, Hetij, ka indiāņi pietikuši ar plostu vai peldus un pārsteiguši mūsējos guļam, — Džūdita sacīja, kad abas pēc pamatīgas meklēšanas bija pārliecinājušās, ka šķirsts nav atrodams.
— Es gan neticu, ka Dvesma un Cingačguks būtu tik drīz devušies pie miera. Viņi taču papriekš izstāstītu viens otram visu, kas sakrājies uz sirds ilgās atšķirtības laikā, vai ne, mās?
— Droši vien nebūtu, bērns. Jādomā, viņiem vis miegs nenāca. Tomēr vienu indiāni varētu pārsteigt arī nomodā, it sevišķi, ja viņa domas pievērstas kam citam. Bet tad es būtu dzirdējusi troksni; šādā naktī viens pats Harija Nerimšas lamu vārds atbalsotos austrumu pakalnos līdzīgi pērkona grandienam.
— Nerimša patiešām rupji un neapdomāti izsakās, Džūdit, — Hetija skumji un lēnīgi atbildēja.
— Nē, nē, nav iespējams, ka irokēzi sagrābuši platdi- beni un es neesmu dzirdējusi troksni. Nav pagājusi ne stunda, kopš atīros no tās, un visu šo laiku esmu jo uzmanīgi klausījusies. Un tomēr grūti nākas ticēt, ka tēvs tīšuprāt pametis savus bērnus!
— Džūdit, varbūt tēvs domājis, ka mēs abas guļam savā kambarītī, un aizbraucis atpakaļ. Tu zini, naktī mēs bieži braukājam ar šķirstu.
— Tiesa, Hetij, un tavs pieņēmums šķiet pareizs. Dienvidu vējiņš ir mazliet pastiprinājies, un viņi būs devušies augšup pa ezeru …
Džūdita aprāvās — kad viņa izrunāja pēdējo vārdu, no- plaiksnījās uguntiņa, uz mirkli apgaismodama ainavu. Sekoja šāviena sprakšķis, un pēc tam austrumu kalnos nodārdēja atbalsis. Gandrīz tanī pašā brīdī gaisu pāršķēla spalgs, gari stiepts sievietes kliedziens. Iestājās baigs klusums, kas likās vēl drausmīgāks par pēkšņo un neganto pusnakts dziļās rimtības traucējumu. Par spīti savam rakstura stingrumam, Džūdita tikko elpoja, un nabaga Hetija paslēpa seju un trīcēja.
— Tui kliedza sieviete, Hetij, — vecākā māsa nopietni sacīja, — un tas bija sāpju kliedziens. Ja šķirsts aizbraucis no šīs vietas, tas varēja aizpeldēt tikai uz ziemeļiem — pa vējam, un šāviens un kliedziens atskanēja no raga puses. Vai būtu kas noticis ar Dvesmu?
— Brauksim turp un uzzināsim visu, Džūdit; varbūt viņai vajadzīga mūsu palīdzība — bez viņas šķirstā ir vīrieši vien.
Nebija ko vilcināties, un Džūdita tūlīt mērca airi ūdenī. Taisnā līnijā līdz ragam nebija tālu, un satraukumā meitenes nedomāja dārgos brīžus tērēt aiz veltīgas piesardzības. Viņas airēja neuzmanīgi, bet tādā pašā satraukumā citi neievēroja šo braucienu. Pēc laiciņa Džūditas acis apžilbināja gaisma, kas plūsmoja pa kādu krūmāja vaļumu. Viņa vadīja laivu tā, lai uguns paliktu redzama, un piebrauca tik tuvu pie krasta, cik atļāva piesardzība.
Meitenes vēroja ainu, kas tagad bija skaidri redzama no laivas. Piegāzē, kas jau vairākkārt minēta, bija sapulcējušies visi nometnes iemītnieki. Seši — astoņi no viņiem turēja dzelteno priežu lāpas, kuras meta spilgtu, bet sērīgu gaismu uz visu, kas atradās zem meža velvēm. Atspiedusi muguru pret koku, sēdēja sieviete, kuru gaidīdams patruļnieks bija kļuvis tik nolaidīgs, ka ļāvis aizbēgt Hetijai. Tagad tas bija piemeties meitenei līdzās un balstīja viņu. Kāds turēja lāpu tuvu pie viņas sejas, kurā atspoguļojās nāves mokas, un pa viņas kailajām krūtīm tecēja asiņu straumīte, norādīdama uz ievainojuma raksturu. Nakts smagajā, valgajā gaisā vēl bija stipri jūtama šaujamā pulvera asā, īpatnējā smaka. Acīmredzot indiāņu meiteni bija ķērusi lode. Džūdita uzreiz saprata visu. Gaismas svītra bija noplaiksnījusies uz ūdens zemesraga tuvumā, tā ka bija šauts no laivas vai garām braucoša šķirsta. Droši vien neuzmanīgs izsauciens vai skaļāki smiekli bijuši par cēloni šim uzbrukumam, jo šāvējs varēja uztvert mērķi, laikam gan tikai vadoties no skaņas. Drīz upura galva nokārās uz krūtīm un viņš ieslīga nāvē. Tad indiāņi aiz piesardzības izdzēsa lāpas; atstāja degam tikai vienu, un tās trīsuļojošā gaismā bija samanāms skumjš bēru gājiens, kas virzījās uz nometni.
Džūdita nodrebēja un smagi nopūtās, atkal mērkdama airi ūdenī, un laiva klusi brauca ap zemesragu. Skats, kas tikko bija sabangojis viņas jūtas un tagad nedeva mieru viņas iztēlei, baismināja vēl vairāk nekā indiāņu meitenes īsā agonija un pāragrā nāve. Visu lāpu spožajā gaismā Džūdita bija redzējusi stāvam pie mirstošās sievietes Zvērkāvi ar nožēlas un, kā viņai šķita, kauna izteiksmi sejā. Viņš pats neizrādīja ne bailes, ne mulsumu, bet skatieni, ko karavīri meta uz mednieku, nepārprotami liecināja, kāds niknums vērsmoja viņu krūtīs. Likās, gūsteknis šos skatienus neievēroja, bet Džūditai tie iespiedās prātā uz visu nakti.
Pie raga meitenes nesastapa nevienu laivu. Zemes strēlē, uz drūmā ūdens, snaudošajos mežos un pat apmākušajās debesīs valdīja tāda dziļa rimtība un tumsa, it kā meža klusums nekad nebūtu traucēts un saule nekad nebūtu apspīdējusi šo vientuļo novadu. Vajadzēja meklēt drošu vietu, cits nekas neatlika, un tā bija atrodama tikai ezera vidū. Meitenes klusēdamas aizbrauca tur, viņas ļāva laivai slīdēt ziemeļu virzienā un baudīja atpūtu, kāda šinī stāvoklī un noskaņojumā bija iespējama.