Ir tumšu mežu biezokņos savs prieks,
Ir savām jūsmām vientuļš liedags bagāts,
Ir draugu tuvība, ko nejauc svešinieks,
Ar jūras dzelmeņiem un bangu dziesmām smagām.
Es mīlu cilvēkus, un tomēr patīk labāk
Man mēmās sarunas, kas patvērumu sniedz
No visa bijušā un nākamā, kad dabā
Tik siltu jūtu strāvām esmu liets,
Ka vienlīdz runāt tās un vienlīdz klusēt liedz.
Bairons. «Cailds Harolds»
Notikumi ietekmē mūsu iztēli tāpat kā aiztecējušais laiks. Cilvēkam, kas tālu ceļojis un daudz redzējis, šķiet, ka viņš ilgi dzīvojis; un vēsture, kas bagātāka svarīgiem notikumiem, drīzāk liekas nosirmojam. Citādi nevaram izskaidrot to, ka no Amerikas hronikām jau vēdī senatni- guma elpa. Kad domājam par kolonizācijas pirmajām dienām, šis posms liekas tāls un tumšs; atmiņā sadrūzmējas tūkstoš pārmaiņu, it kā aizvirzīdamas nācijas dzimšanu tādā pagājībā, kas šķiet zūdam laiku miglā; tomēr četri parasta garuma mūži būtu pietiekami, lai no mutes mutē pārietu nostāsti par visu, ko civilizētais cilvēks veicis šīs republikas robežās. Kaut arī vienā pašā Ņujorkas štatā iedzīvotāju ir stipri vairāk nekā jebkurā no četrām mazākajām Eiropas karalistēm un stipri vairāk nekā visā Šveices Konfederācijā, pagājuši tikai krietni divsimt gadi, kopš holandieši sāka apmesties šinī rajonā, to izraudami no mežonības stāvokļa. Kas daudzum daudzo pārmaiņu dēļ liekas sens, kļūst tuvs un pazīstams, ja to cieši, aplūkojam laika perspektīvā vien.
Mēs raidījām šo skatienu pagātnē, lai mazinātu izbrīnu, ko sajutīs lasītājs, vērodams ainas, kuras esam nodomājuši tēlot, un vēl daži paskaidrojumi varbūt palīdzēs viņam iejusties taisni tanī agrākajā sabiedrības stāvoklī, ko vēlamies aprakstīt. Vēsture norāda, ka apmetnes Hudzonas austrumu krastā — Klaveraka, Kinderhuka un pat Po- kipsi — vēl pirms simt gadiem netika uzskatītas par drošām no indiāņu iebrukumiem. Minētās upes malā, muske- tes šāviena attālumā no Olbani ostas, joprojām stāv kāda jaunāka van Renseleru 1 atzara mājoklis ar šaujamlūkām, kas domātas aizsardzībai pret to pašu viltīgo ienaidnieku, lai gan šī mītne celta vēlāk. Līdzīgi mūsu zemes bērnības pieminekļi sastopami visā tanī rajonā, ko tagad atzīst par Amerikas civilizācijas centru, un tie skaidri jo skaidri liecina, ka dzīvojam drošībā no ienaidnieka uzbrukumiem un vardarbības tikai kopš laika, kurš mazliet ilgāks par vidējo cilvēka mūžu.
Seit vēstīts par notikumiem, kas risinājās starp 1740. un 1745. gadu. Toreiz Ņujorkas kolonijā ietilpa vienīgi četri apgabali, kas robežoja ar Atlantijas okeānu, šaura zemes strēmele abpus Hudzonas, no grīvas līdz augšteces ūdenskritumiem, kā ari daži uz priekšu izvirzīti «kaimiņnovadi» pie Mohokas2 un Skohari3 . Platas neskarta apvidus joslas sniedzās ne vien līdz Hudzonas. krastam, bet turpinājās arī otrā pusē, iestiepdamās Jaunanglijā4 , un šie mūžameži slēpa iezemiešu karavīru, kad viņa mokasīni klusi mina slepenu un asinīm slacītu karataku. Ja visu rajonu, kas piesliedzas Misisipi austrumu krastam, aplūkotu no putnu lidojuma, skatienam atklātos mežu plašotne ar mirdzošiem ezeru spoguļiem, līkumotām upju līnijām un samērā šauru iekoptas zemes joslu gar okeānu. Tādā varenā, svinīgas vientulības pilnā ainavā stūrītis, ko gribam šeit notēlot* šķiet nenozīmīgs, taču mēs turpināsim savu stāstu, būdami pārliecināti, ka skaidrs priekšstats par šī pirmatnīgā rajona daļu sniegs puslīdz pareizu jēdzienu par visu novadu un šinī ziņā var būt tikai mazas un nesvarīgas atšķirības.
Lai kādas pārmaiņas ienestu cilvēks, mūžīgais gadalaiku ritums paliek tas pats. Vasara un ziema, sējas laiks un pļaujas laiks ar apbrīnojamu noteiktību mijas stingrā secībā, un cilvēkam ir dota lieliska izdevība pierādīt sava viedīgā prāta dižās spējas, izzinot likumus, kam pakļauta laika griežu vienveidība, un paredzot šo nebeidzamo atkārtošanos. Vasaras saule jau gadu simtiem bija sildījusi diženu ozolu un priežu galotnes un lējusi versmi pat stiegrainajās saknēs, pirms kādā dzidrā jūnija dienā atskanēja sasaukšanās biezajā mežā, kura virsējais lapojums mazgājās spožas gaismas palos, bet koku stumbri bija ietinušies ēnās un slējās drūmi un majestātiski. Balsis bija dažādas; izklausījās, ka ūjina divi vīrieši, kas nomaldījušies un katrs savā virzienā meklē taku. Beidzot skaļš kliedziens vēstīja par sekmēm, un pēc brīža kāds cilvēks no staigna briksnāju labirinta izspraucās klajumiņā, ko acīmredzot bija izveidojuši gan vēja, gan uguns postījumi. No šejienes pavērās skats uz debesīm. Šinī mežnorā bija ne mazums kritušu koku, un tā piekļāvās vienam no tiem augstajiem uzkalniem, kas pacēlās gandrīz visā tanī apvidū.
— Te var elpot ar pilnu krūtil — mežinieks, ticis brīvībā zem klajas debess, izsaucās, nopurinādamies ar visu savu milža augumu līdzīgi angļu dogam, kas izkārpījies no sniega kupenas. — Urā, Zvērkāvil Pēdīgi esam dienas gaismā, un viņā pusē jābūt ezeram.
Tūlīt pēc šiem vārdiem otrs mežinieks pašķīra muklāja krūmus un iznāca klajumiņā. Ātrumā sakārtojis savus ieročus un apģērbu, viņš piegāja pie biedra, kas jau gatavojās atpūtai.
— Vai šī vieta tev pazīstama? — jautāja tas, kas bija nosaukts par Zvērkāvi. — Vai varbūtās tu iekliedzies tāpēc, ka ieraudzīji sauli?
— Kā viens, tā otrs, puis. Es pazīstu šo vietu un nemaz nenožēloju, ka redzu tādu labu draugu kā saule. Tagad virziens ir atkal zināms, un tā būtu mūsu pašu vaina, ja mēs no jauna apmaldītos. Lai mani vairs nesauc par Hariju Nerimšu, ja šī nav tā pati vieta, kur pērnvasar apmetās un pavadīja vienu nedēļu zemes mednieki5 . Lūk, tur iepretī ir viņu būdas sausie zari un te — avots. Jā, zēn, man patīk saule, taču pusdienlaiku es zinu bez tās. Mans vēders ir labākais pulkstenis visā kolonijā, un tas jau rāda pusvienu. Tamdēļ taisi vaļā kuli, un uzvilksim savas atsperes, lai varam iet vēl sešas stundas.
Pēc šī uzaicinājuma abi sāka rosīties, gatavodamies ieturēt savu parasto vienkāršo, bet sātīgo azaidu. Mēs izmantosim šo pārtraukumu viņu sarunā, lai sniegtu lasītājam zināmu priekšstatu par to, kādi izskatījās šie cilvēki, kuriem abiem lemta izcila vieta mūsu stāstā. Nebūtu viegli sameklēt otru tādu diženu spēkpilnas vīrišķības iemiesojumu kā milzi, kas pirmīt bija sevj nosaucis par Hariju Nerimšu. Viņa īstais uzvārds — Marčs. Tā ka ro- bežnieki bija aizguvuši no indiāņiem paradumu dot iesaukas, viņu visbiežāk dēvēja par Nerimšu un nereti par Steigšu.' Šos pievārdus Henrijs Mārčs bija izpelnījies ar savu straujo dabu un nemierīgo garu, kurš pastavīgi urdīja klaiņot no vietas uz vietu, tā ka viņu pazina visos ciemos, kas izkaisīti virtenē starp Provinci6 un Kanādu7 . Harijs Nerimša bija sešas pēdas un četras collas garš, brī- num samērīgi noaudzis, un viņa spēks pilnīgi atbilda šādām milža stāvam. Arī seja nedarīja kaunu, jo ta bija skaista un labsirdīga. Nerimša izturējās brīvi; lai gan viņa uzvešanās skaidri liecināja par robežjoslas dzīves rupjumu, raženā auguma cēlā stāja zināmā mera izlīdzināja šo nepatīkamo iespaidu.
Zvērkāvim, kā Nerimša saucasavu biedru, bija gluži citāda āriene un raksturs. Pēdas sešas garais stāvs izskatījās patrausls un kalsens, taču muskuļi vedināja uz domām, ka viņam piemīt liela veiklība un varbūt arī liels spēks. Jaunekļa seja nebija nekāda skaistā, bet tās izteiksme valdzināja un iedvesa uzticību. Patiesīgums, vaļsirdība un stingra griba atspoguļojās viņa sejā un darīja to ievērības cienīgu. Dažkārt gan šī godīgā izteiksme šķita tik vientiesīga, ka modināja šaubas, vai šis cilvēks vispār spējīgs atšķirt patiesību no meliem, bet tās izgaisa cieņā pret viņa uzskatiem un sliecībām, kad viņš bija iepazīts tuvāk.
Abi robežnieki bija vēl jauni. Nerimšam varēja dot divdesmit sešus — divdesmit astoņus gadus, un Zvērkāvim nebija ne tik. Nav vajadzības sīki aprakstīt viņu tērpu, varbūt vienīgi jāpiezīmē, ka tas bija lielākoties darināts no briežādas un raksturīgs cilvēkiem, kas savu dzīvi pavada bezgalīgos mežos civilizēto rajonu pierobežā. Taču Zvērkāvja apģērbs un it sevišķi viņa ieroči un piederumi lika noprast, ka īpašniekam rūp smalkums un daiļums. Viņa šautene bija tīra un spodra, medību dunča spalu klāja glīti iegriezumi, pulvera ragu greznoja viegli ierie- vinātas pieskanīgas emblēmas, un ložu somu rotāja vam- pums8 . Turpretī Harijs Nerimša aiz iedzimtas nevīžības vai slepenas apziņas, ka viņa ārienei nav vajadzīgi mākslīgi izskaistinājumi, bija tērpies nevērīgi un nolaidīgi, it kā justu augstmanīgu nicināšanu pret tādiem nenozīmīgiem piedēkļiem, kādi ir apģērbs un izrotājumi. Likās, šī dabiskā, nievīgā vienaldzība vēl vairāk izcēla Nerimšas skaisto augumu, viņa dižo stāvu.
— Nu, Zvērkāvi, ķeries klāt un pierādi, ka tev ir dela- vēra vēders, ja sakies baudījis delavēru skolu! — Nerimša iesaucās un par priekšzīmi nokoda tādu gaļas gabalu, ar kādu eiropiešu zemniekam pietiktu visai maltītei. — Ķeries klāt, puis, un ar zobiem pierādi šai nelaimīgajai briežu mātei, ka esi vīrs, tāpat kā esi to darījis ar šauteni.
— Ko niekus, Nerimša, nevajag daudz vīrišķības, lai nošautu briežu māti; turklāt šinī laikā tā jāsaudzē. Pumu vai lūsi — jā, tos gan nevar tik viegli nolikt gar zemi, — otrs atteica, gatavodamies sekot biedra uzaicinājumam. — Delavēri mani iesauca par Zvērkāvi ne tik daudz drošsirdības kā "skadru acu un veiklu kāju dēļ. Kurš katrs mīkstpēdiņš laikam nevarēs nomedīt briedi, taču visādā ziņā to pieveiks arī cilvēks bez sevišķas drosmes.
— Delavēri paši nav nekādi varoņi, — Nerimša noņurdēja ar pilnu muti. — Citādi viņi nebūtu ļāvušies, lai mingi, šitie vazaņķi, viņus pataisa par meitiešiem.
— To visu pārprot, aplam iztulko, — Zvērkāvis dedzīgi iebilda, jo viņš bija tikpat uzticams draugs, cik viņa biedrs bīstams ienaidnieks. — Mingi izplata pa mežiem savus melus un ačgārni saprot vārdus un līgumus. Esmu dzīvojis kopā ar delavēriem desmit gadus un zinu, ka īstajā brīdī tie neparāda mazāk vīrišķības kā citi.
— Paklau, Zvērkāvi, ja nu esam uzņēmuši šādu valodu, mēs varētu vaļsirdīgi parunāt kā vīrs ar vīru. Atbildi uz vienu jautājumu. Kā izrādās, no tavām lodēm kritis ne mazums zvēru, ja esi iesaukts tādā vārdā. Saki — vai esi kādreiz nokniebis arī cilvēku? Vai tev gadījies šaut uz ienaidnieku, kas tāpat spēj plaucēt pretī?
No jaunekļa skaidrajiem vaibstiem varēja viegli manīt, ka, izdzirdējis šo jautājumu, viņš pārdzīvo īpašu iekšēju cīņu, kurā sastopas kauns un pašcieņa. Tomēr šī sadursme bija īsa, un godīgums guva virsroku pār augstprātību un dižošanos, kas ir parasta robežjoslā.
— Jāatzīstas, ne reizes, jo nav bijis iemesla, — Zvērkāvis atbildēja. — Kamēr uzturējos pie delavēriem, viņi dzīvoja mierīgi, un, man domāt, cilvēkam drīkst dzīvību laupīt tikai godīgā un cildenā karā.
— Brīnums gan! Vai tu nekad neesi pieķēris kādu zelli zogam kažokzvērus no taviem slazdiem un pats izrēķinājies ar viņu, lai aiztaupītu miertiesnešiem darbu un nelietim prāvas izdevumus?
— Neesmu trapers9 , Nerimša, — jauneklis lepni attrauca. — Es iztiku sev sagādāju ar šauteni un starp Hud- zonu un Svētā Labrenča upi varu šaušanā mēroties ar katru vīrieti manā vecumā. Es nekad nepiedāvāju ādu, kuras galvā nebūtu vēl viens caurums bez tiem, ko daba domājusi redzēšanai un elpošanai.
— Tu esi krietns mednieks, tur nav vārdam vietas, bet kļūsti melns un maziņš, ja runa par skalpiem un slēpņiem. Šaut no slēpņa uz indiāni — tas nozīmē lietot viņa paša paņēmienu. Turklāt mums tagad rīcības brīvību dod tas, ko tu sauc par likumīgu karu. Jo drīzāk nomazgāsim šo kauna traipu no mūsu sirdsapziņas, jo ciešāks būs mums miegs; un gulēsim mierīgāk pat tad, ja zināsim, ka tikai viens no ienaidniekiem vairs neložņā pa mežu. Netij, es nedomāju ilgi saieties ar tevi, ja tu, draugs, neņemsi uz grauda arī divkājainos zvērus.
— Kā liekas, mūsu ceļojums drīz būs galā, cienījamais Alārč; ja gribi, varam šķirties šovakar. Mani gaida draugs, kas nekaunēsies biedroties ar tādu, kurš nav nogalējis savu tuvāko.
— Nez kāds vējš to delavēru slamstu atpūtis tik agri šinī gadalaikā, — Nerimša sevī noņurdēja nievīgi un neuzticīgi. — Kā tu teici? Kur tev jāsatiekas ar jauno virsaiti?
— Ezera lejgalā, pie mazas, apaļas klints, kur, kā man sacīja, mēdz sapulcēties indiāņu ciltis noslēgt līgumus un aprakt savus kara cirvjus10 . Esmu bieži dzirdējis delavē- rus pieminam šo klinti, taču man pašam šī klints un ezers nav pazīstami. Mingi un mohikāņi šo novadu uzskata par savu; tas viņiem ir kopējs, un miera laikā abas ciltis te zvejo un medī. Kā būs kara laikā — to tikai dievs zina.
— Kopējs! — Nerimša izsaucās un skaļi iesmējās. — Es gribētu dzirdēt, ko Peldošais Toms Haters sacītu par to. Viņš ezeru uzlūko par savu īpašumu, jo tas jau piecpadsmit gadus bijis viņa valdījumā. Liekas, bez kautiņa viņš ezeru neatdos ne mingiem, ne delavēriem.
— Ko teiks par šādu strīdu kolonijā? Šī zeme nevar būt bez saimnieka. Kungi sadalījuši savā starpā arī tādus neskartus novadus, kur paši nemaz neiedrošinās rādīties, lai uzmestu acis saviem īpašumiem.
. — Tā varbūt noticis citur, nevis šinī pusē, Zvērkāvi. Ja atskaita dievu, nevienam nepieder ne pēdas no šīs zemes. Spalva nekad nav pieskārusies papīram, lai nodrošinātu kadam tiesības uz šejienes pakalniem vai ielejām. To esmu vairākkārt dzirdējis no vecā Toma. Viņš te esot vienīgais noteicējs, un, ko Toms uzlūko par savu, to viņš laikam gan paturēs.
— Pēc taviem vārdiem, Nerimša, Peldošais Toms ir savāds cilvēks; viņš nav ne mings, ne delavērs, ne bālģīmis. Neparasti tas, ka šeit, robežjoslā, viņš saimnieko jau tik ilgi. Pastāsti par Toma dzīvi: kāds viņš ir pēc dabas?
— Nu, pēc dabas viņš vairāk līdzinās bizamžurkai nekā cilvēkam, jo dara tai paka). Daži domā, ka jaunībā viņš dzīvojis savā vaļā uz sāļā ūdens un rīkojies kopā ar Kidu, kas jau ilgi pirms mūsu dzimšanas un sapazīšanās pa- karts par kuģu aptīrīšanu; vēlāk Toms atkūlies te, domādams, ka pāri kalniem karaļa kreiseri netiks un mežos viņš varēs mierīgi papriecāties par salaupīto mantu.
— Viņš maldās, Nerimša, dikti maldās. Cilvēks nekur nevar mierīgi priecāties par salaupītu mantu.
— Ar Tomu laikam būs savādāk. Esmu pazinis gan tādus, kas spēja šo prieku baudīt tikai jautrā sabiedrībā, gan ari tādus, kas savu laupījumu vismīļāk baudīja, nolīduši klusā kaktā. Dažiem ir nemierīgs prāts, ja viņi nav laupījuši, citiem — ja laupījuši. Šinī ziņā cilvēka daba ir ērmota. Bet vecais Toms, kā rādās, nav ne šāds, ne tāds, jo viņš ar savām meitām pavisam mierīgi un omulīgi bauda salaupītos labumus — ja tādi ir — un pēc jauniem netīko.
— Jā, viņam ir meitas. Delavēri, kas šeit medījuši, stāstīja par šīm jaunavām. Vai māte viņām ir?
— Kādreiz bija. Nu jau pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš tā mirusi un nogrimusi.
— Ko? — Zvērkāvis izbrīnījies attrauca, pavērdamies biedrā.
— Mirusi un nogrimusi, es tev saku; domāju, ka tas pateikts skaidri un gaiši. Vecais puika savu sievu nolaida ezerā, kad viņas gaitas bija galā. Vari man ticēt, jo pats esmu bijis šīs izdarības aculiecinieks. Vai nu Tomam bija slinkums rakt kapu tādā sakņainā zemē, vai viņš uzskatīja, ka ūdens atbrīvos no grēkiem drīzāk nekā smiltis, — nemāku sacīt.
— Vai nabaga sieviete bija tik liela grēciniece, ka vīram vajadzēja tā pūlēties viņas dēļ?
— Nekāda lielā; nu, savi trūkumi jau bija. Manuprāt, Džūdita Hatere dzīvojusi tik dievbijīgi, cik tas iespējams sievietei, kas tādu ilgu laiku nav dzirdējusi baznīcas zvanu, un viņa droši vien varēja godam sagaidīt savu pēdējo stundiņu. Man rādās, ka vecais Toms, gremdēdams sievu ezerā, nedomāja vis pūlēties viņas labā, bet gribēja aiztaupīt sev pūles. Tiesa, viņas raksturā bija drusciņ tērauda, un, tā kā vecā Hatera dabā ir daudz krama, viņi abi laiku pa laikam šķīla dzirksteles; taču jāteic, ka parasti viņi dzīvoja tīri saticīgi. Kad abi ķīvējās, klausītājiem bija izdevība mazliet ieskatīties šo laulāto draugu pagātnē — kā meža biezoknī, kad tanī līdz zemei iespraucas kāds saules stars. Bet es vienmēr pieminēšu ar cieņu Džūditu, jo viņa devusi dzīvību tādai būtnei, kāda ir viņas meita Džūdita Hatere.
— Jā, par Džūditu es dzirdēju no delavēriem, kauč arī viņi pieraduši tās vārdu izrunāt savādāki. Ja spriež pēc viņu stāstiem, tad šī meitene nav manā gaumē.
— Tavā gaumē! — Mārčs izsaucās, aizsvildamies dusmās par biedra vienaldzību un iedomību. — Velna milti, ko tu sajēdz no gaumes? Šis vērtēšot tādu daiļavu kā Džūdita! Tu esi pienapuika, tev vēl slapjš aiz ausīm. Džūditu sāka aplidot vīrieši, kad viņai bija piecpadsmit, — tas ir, pirms nepilniem pieciem gadiem. Viņa ne virsū neskatīsies tādam pusaudzim kā tu.
— Nerimša, nevajag iekarst, ja karstuma jau tā diezgan: patlaban ir jūnijs un neviens mākonītis neaizsedz sauli, — otrs atbildēja nesatricināmā mierā. — Katram ir sava gaume, un ari vāvere var spriest par lūsi.
— Nu jā, taču nebūtu gudri, ja tā pateiktu šo spriedumu pašam lūsim, — Mārčs norūca. — Bet tu esi jauns un zaļš, un tava nezināšana ir piedodama. Paklau, Zvērkāvi, — brīdi padomājis, viņš piemetināja ar labsirdīgu smieklu, — paklau, Zvērkāvi, mēs esam īsti draugi un nesāksim ķildoties kādas vējīgas, valšķīgas skuķes dēļ vienīgi tāpēc, ka daba piešķīrusi viņai skaistumu; pie tam tu viņu nemaz neesi vēl redzējis. Džūdita sader kopā tikai ar tādu vīrieti, kam sanākuši visi zobi, un būtu muļķīgi, ja es baidītos no puikas … Ko delavēri teica par šo draiskuli? Indiānim ir tāpat savs spriedums par skaisto dzimumu kā baltajam.
— Tie stāstīja, ka viņa esot izskatīga, jauka parunat, bet gaisīga un pārāki noņemoties ar pielūdzējiem.
— Velni kas velni! Kurš skolotājs vēl tik smalki izprot cilvēka dabu kā indiānis? Daži domā, ka sarkanādaiņi der vienīgi medībās un karā, bet, manuprāt, viņi ir gudrīb- nieki, kas pazīst vīrieti ne sliktāk par bebru un sievieti tikpat labi kā vienu vai otru. Uz akota tāds ir Džūditas raksturs! Jāatzīstas, Zvērkāvi, es būtu apprecējis šo meiču jau pirms diviem gadiem, ja nebijuši divi sevišķi apstākļi; un viens no tiem ir taisni šī gaiseldīgā uzvešanās.
— Un kāds tad otrs? — mednieks ar pilnu muti ievaicājās, izrādīdams gaužām mazu interesi par šo tematu.
— Otrs ir tāds, ka neesmu pārliecināts, vai viņa nāks pie manis. Nebēdne ir skaista, un viņa to apzinās. Puikiņ, Džūdita ir smuidrāka un lokanāka par katru koku, kas aug šinīs pakalnos, un nevienai briežu mātei tu neredzēsi vieglāku gaitu. Visi slavētu Džūditu, ja viņai nebūtu trūkumu, kas tā duras acīs. Dažkārt esmu nolamājies un apņēmies vairs neiet uz ezeru.
— Kāpēc tad atgriezies? Lamāšanās taču nevienam nav līdzējusi.
— Ak, Zvērkāvi, tu esi retums. Tu proti tā uzvesties, it kā visu laiku būtu nodzīvojis apmetnēs. Ar mani ir savādāk. Kad es ko izlemju, man vienmēr uz mēles kāds biezāks vārds. Ja tev būtu zināms par Džūditu tas, ko zinu es, tu atzītu, ka ir iemesls pasodīties. Gadās, ka virsnieki no fortiem, kas atrodas pie Mohokas, atblandās zvejot un medīt, un tad meiča ir kā spārnos. Kā viņa tanīs reizēs uzcērtas! Kā dižojas šo kavalieru vidū!
— Tas nepiederas trūcīga cilvēka meitai, — Zvērkāvis nopietni atbildēja. — Virsnieki ir no augstas kārtas, un pret tādu jaunavu kā Džūdita viņiem var būt tikai nekrietni nolūki.
— Tāpēc mani nomāc neziņa un drūmas nojautas. Es turu aizdomās kādu kapteini, un, ja maldos, Džūdai nav ko piktoties uz mani, jo spriežu pēc viņas aušīgās uzvešanās. Parasti cenšos sev iegalvot, ka meiča ir kautra un pieklājīga; taču viņa šķiet tikpat nepastāvīga kā mākoņi, kas slīd pār šiem pakalniem. Savos jaunavas gados Džūdita vēl nav redzējusi ne desmit balto cilvēku, tomēr viņas izturēšanās pret diviem trim virsniekiem man pagalam bojā garastāvokli.
— Es vairs nedomātu par tādu sievieti un visu uzmanību pievērstu mežam, tas nekad nepievils.
— Ja tu pazītu Džūditu, tad saprastu, ka tas daudz vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Bijis man šito virsnieku dēļ prāts mierīgs, es meiču varēm aizvestu uz Mohoku un, par spīti visiem viņas niķiem, piespiestu apprecēties ar mani. Lai tad rūpējas par veco Tomu otra meita Hetija viena pati; tā gan nav tāda skaista un attapīga kā māsa, toties daudz labāk zina savus pienākumus.
— A, tanī ligzdā ir vēl otrs putniņš, — Zvērkāvis ieinteresēts atņēma, paceldams acis. — Delavēri man nav sīkāk stāstījuši par to.
— Nav nekāds brīnums. Kad runā par Džūditu Hateri, tad aizmirst Hetiju Hateri. Hetija ir tikai glīta, turpretī viņas māsa … Es tev saku, puikiņ, otras tādas tu neatradīsi, ja arī meklēsi no šejienes līdz pašam okeānam! Džūdita ir tik viltīga, asprātīga un valodīga kā vecs indiāņu runātājs, bet nabaga Hetija — labākajā gadījumā vienīgi «kompasa mente».
— Ko? — Zvērkāvis iejautājās.
— Nu, tā jau virsnieki mēdz teikt — «kompasa mente» n , un, manuprāt, tas nozīmē, ka viņa vienmēr domā airēties pareizā virzienā, bet dažkārt nezina, kā ieturēt to. Kompass — virziens, mente — airis. Jā, nabaga Hetija, tā sacīt, ir pie gara tumsas robežas, un viņa aizmaldās te uz vienu, te otru pusi.
— Šādas būtnes ir dieva sevišķā gādībā, — Zvērkāvis bijīgi teica. — Viņš īpaši rūpējas par tiem, kam prāta mazāk nekā citiem. Sarkanādaiņi tur cieņā un godā šos nepilnīgos, zinādami, ka Ļaunais Gars drīzāki iemājo blēdīgā cilvēkā nekā vientiesī, kuram trūkst viltības, ko velis var izmantot.
— Tad es galvoju, ka nabaga Hetijai nav jābaidās no nelabā, jo, kā jau teicu, šis bērns ir tikai «kompasa mente». Vecais Toms mīl nabadzīti, arī Džūdita, lai gan pati ir tāda gudra un skaista; citādi diezin vai Hetija varētu būt pavisam droša starp tiem ļaudīm, kas dažreiz satiekas ezera krastā.
— Man likās, tur cilvēks reti spēris kāju, — Zvērkāvis piezīmēja. Viņš acīmredzot jutās nobažījies, ka pienācis pārāk tuvu pie civilizētās pasaules.
— Pareizi, zēn, šo ezeru nav redzējuši ne divdesmit balto. Taču divdesmit īsti robežnieki — mednieki, traperi, izlūki un citi tādas pašas sugas ļaudis — var pastrādāt lielus nedarbus, ja vien grib. Zvērkāvi, tas būtu man smags trieciens, ja tagad, pēc sešu mēnešu prombūtnes, es sastaptu Džūditu jau apprecējušos.
— Vai meitene tev solījusies? Devusi cerību?
— Nepavisam. Nezinu, kāpēc tas tā. Zēn, es taču esmu smuks; to rāda katrs saules apspīdēts avots, kurā lūkojos. Tomēr neesmu neko panācis — draiskule nav teikusi man jāvārdu, nav pat laipni un sirsnīgi uzsmaidījusi, lai gan viņa mēdz smieties stundām. Ja skuķe patiešām iedrošinājusies apprecēties manā prombūtnē, tad viņa, vēl nenodzīvojusi divdesmit gadu, jau izbaudīs visus atraitnes priekus.
— Nerimša, tu taču nedarīsi ļaunu Džūditas izredzētajam tāpēc vien, ka tas viņai bijis vairāk pa prātam nekā tu?
— Kālab ne? Ja ienaidnieks stājas man ceļā — kamdēļ lai es viņu nenogādāju malā? Pablenz uz mani! Vai es izskatos pēc tāda, kas ļautu kādam lunkanam, glodenam ādu tirgotājam paturēt virsroku, ja runa par Džūditas Ha- teres mīlestību, kas man nozīmē tik daudz? Turklāt mēs te dzīvojam bez likuma, tā ka mums pašiem jābūt tiesnešiem un soda izpildītājiem. Ja arī atrastu mežā beigtu cilvēku un pat kolonijā saceltu brēku un sāktu izmeklēšanu — vai tad kāds pateiktu, kas viņu nomušījis?
— Ja izrādītos, ka nogalētais ir Džūditas Hateres vīrs, tad, atcerēdamies tavus vārdus, vismaz es varētu uzvest ļaužus no kolonijas uz pareizām pēdām.
— Tu! Pusaudzi, mednieķeli, utubunga! Tu iedrošinātos nosūdzēt mani, Hariju Nerimšu, kaut tikai ūdeles vai murkšķa dēļ!
— Man nebūtu bail teikt taisnību par tevi, Nerimša, tā- patās kā par jebkuru citu cilvēku.
Pārsteigumā zaudējis valodu, Mārčs kādu brīdi vērās biedrā, pēc tam sagrāba Zvērkāvi aiz pleciem un sāka tik sparīgi purināt viņa patrauslo augumu, ka šķita — nepaliks kauls uz kaula. Milzis nejokoja, viņa acis zvēroja niknumā, un bija domājams, ka šai vārdu pārmaiņai būs daudz nopietnākas sekas, nekā parasts šādos gadījumos. Lai kādi bija Mārča nolūki — ja milzis vispār apzinājās, ko īsti grib darīt, — skaidrs bija tas, ka viņš kaisa negantās dusmās. Tik vientulīgā vietā, kur nav ko cerēt uz palīdzību, gandrīz katrs cilvēks, kam uzklupis tāds satracināts spēkavīrs, nobītos un padotos kārdinājumam atteikties no savas taisnības. Bet Zvērkāvis bija savādāks. Viņa sejas izteiksme nepārmainījis, roka nedrebēja, un viņš atbildot nepacēla balsi.
— Nerimša, tu vari mani purināt, līdz kamēr nogāzīsi šo kalnu, — Zvērkāvis mierīgi sacīja, — tomēr neizpuri- nāsi no manis neko citu kā patiesību. Droši vien Džūditai Haterei nemaz nav vīra, ko tu taisies nobeigt, un tev nekad nevajadzēs tam uzglūnēt. Taču, ja Džūdita būs apprecējusies, es viņai tūlīt pastāstīšu par taviem draudiem.
Palaidis Zvērkāvi vaļā, Mārčs sēdēja, neteikdams ne vārda, un ar izbrīnu raudzījās biedrā.
— Līdz šim domāju, ka esam draugi, — Nerimša beidzot ierunājās. — Šī ir pēdējā reize, kad uzticu tev savus noslēpumus.
— Es negribu dzirdēt tādus noslēpumus. Zinu, Nerimša, ka mūs, mežiniekus, uzskata par tādiem ļaužiem, kas dzīvo bez cilvēku likumiem. Un varbūtās tā arī dzīvojam, vai nu tas ir pareizi vai nav. Tomēr ir likums un likuma devējs, kas valda pār visu. Kas nepakļaujas viņam un viņa likumam, tas lai nesauc mani par savu draugu.
— Velns parāvis! Zvērkāvi, tu taču esi savā sirdī īsts Morāvijas brālis12 , nevis taisns un godīgs mednieks, par kādu izliecies!
— Nerimša, vai esmu godīgs vai ne, vienmēr būšu tik- patās taisns darbos, kā vārdos. Tu ļāvi vaļu ātrām dusmām. Tas bija muļķīgi un pierādīja, cik maz esi sagājies ar sarkanādaiņiem. Džūdita Hatere katrā ziņā ir vēl meitas kārtā, un tu runāji to, kas uz mēles, nevis to, ko juta sirds. Te ir mana roka, un kas bijis — bijis.
Nerimša, kā šķita, nevarēja nobrīnīties vien. Viņš sāka pilnā kaklā labsirdīgi smieties, tā ka asaras saskrēja acīs. Pēc tam viņš satvēra Zvērkāvja izstiepto roku, un abi atkal bija draugi.
— Būtu muļķīgi strīdēties uzskatu dēļ! — Mārčs izsaucās, no jauna ķerdamies pie azaida. — Tas vairāk piederas advokātiem pilsētās nekā prātīgiem vīriem mežos. Zvērkāvi, stāsta, ka lejas apgabalos13 šo pašu uzskatu dēļ ļaudis ēdoties un dažkārt kļūstot tīri traki.
— Kas tiesa, tas tiesa; un ķildojas arī par to, ko vajadzētu atstāt mierā. Esmu dzirdējis no Morāvijas brāļiem, ka esot zemes, kur cilvēki naidojoties pat ticības dēļ; ja arī tā rada ļaužos niknumu, tad, Nerimša, lai dievs viņiem žēlīgs. Lai būtu kā būdams, mums nav iemesla sekot citu piemēram, it sevišķi kauc kādīga vīrieša pēc, ko Džūdita
Hatere varbūtās nekad neredzēs vai nevēlēsies redzēt. Mani vairāki interesē grūtgalvīgā Hetija nekā tava skaistule. Mēs nespējam palikt vienaldzīgi, tiekoties ar cilvēku, kam trūkst prāta, lai gan viņš pēc izskata līdzīgs ikvienam mirstīgajam. Kļūst skumji, redzot šādu vīrieti, bet nepilnīga sieviete, jauna un piemīlīga būtne, modina jo dziļu līdzcietību. Dievs zina, Nerimša, ka nabadzītes jau pietiekami nevarīgas ar veselu saprātu. Kāds bēdu liktenis, ja viņām nav šī lielā aizstāvja un vadoņa!
— Paklau, Zvērkāvi, tu zini, kādi vispār ir mednieki, traperi un kažokādu tirgotāji; šo cilvēku labākais draugs nenoliegs, ka viņi ir stūrgalvīgi un gatavi panākt savu, daudz nerēķinoties ar citu jūtām un tiesībām. Taču, pēc manām domām, visā šinī rajonā nav neviena, kas darītu Hetijai Haterei pāri, ja varētu; pat sarkanādainis nedarītu.
— Šinī ziņā tu, draugs Nerimša, pareizi novērtēji vismaz delavērus un ciltis, kas ir viņu sabiedrotās. Sarkanādaiņi uzskata, ka dievs īpaši sarga būtni, ko pats tā piemeklējis. Prieks dzirdēt no tevis šādus vārdus … Taču saule jau rāda pēcpusdienu; uzņemsim nu teku un dosimies tāļāki, lai varam redzēt šīs neparastās māsas.
Harijs Mārčs piekrita ar mīļu prātu, un viņi ātri savāca to, kas vēl bija palicis pāri no azaida. Pēc tam ceļinieki uzvēla plecos savus maišeļus, paņēma ieročus un, atstājuši gaišo klajumiņu, atkal ienira meža krēslā.