Pie ieročiem un sardzē!
Viss pagalam, Ja vien šim zvanam neizraus kāds mēli.
Ir mūsu sūtnis pazaudējis ceļu,
Vai neparedzēts šķērslis viņu kavē.
Anselmo, tu ar saviem vīriem ej
Pie torņa lūkām.
Pārējie — ar mani!
Bairons. «Marino Faljēro»
Džūditas minējums attiecībā uz indiāņu meitenes nāves apstākļiem bija visumā pareizs. Nogulējuši vairākas stundas, Haters un Mārčs pamodās — dažas minūtes pēc tam, kad Džūdita bija atstājusi šķirstu un devusies meklēt māsu. Šinī laikā Cingačguks ar savu līgavu, protams, jau bija liellaivā. No delavēra vecais vīrs uzzināja nometnes atrašanās vietu un jaunākos notikumus, kā arī dabūja dzirdēt par meitu prombūtni. Pēdējā vēsts viņu gan neuztrauca, jo viņš lielā mērā paļāvās uz vecākās meitas saprātu un to, ka jaunākajai mežoņi pāri nedarīs. Turklāt briesmu pilnā dzīve bija notrulinājusi viņa jūtas. Likās, viņš arī daudz nenožēloja, ka Zvērkāvis saņemts gūstā. Haters gan zināja, cik svarīga būtu jaunekļa palīdzība aizstāvēšanās kaujās, taču viņiem bija tik atšķirīgi uzskati par mežu morāli, ka viņi nevarēja just viens pret otru nekādas lielās simpātijas. Ja Haters būtu uzzinājis nometnes atrašanās vietu, kad hūronus vēl nebija sacēlusi kajas Dvesmas bēgšana, viņš būtu priecājies, bet tagad bija pārāk riskanti kāpt krastā; un viņš uz vienu nakti negribīgi atteicās no ļaunajiem nodomiem, ko diktēja atriebība un nesenais gūsts. Tādā garastāvoklī Haters apsēdās platdibenes priekšgalā, kur viņam drīz piebiedrojās Nerimša. Čūska un Dvesma palika vieni paši šķirsta otrā galā.
— Zvērkāvis izrādījies kā puika — aizgajis pie mežoņiem šinī stundā un iekritis viņiem rokās līdzīgi briedim, kas iespēries bedrē, — noņurdēja vecais vīrs, kurš, kā parasti, redzēja skabargu sava tuvākā acī, bet nenomanīja baļķi pats savējā. — Ja viņam par šo muļķību jāsamaksā ar savu ādu, tad vainīgs tikai viņš pats.
— Tā tas ir iegājies, vecais Tom, — Nerimša atsaucās, — katram jābleķo savi parādi un jāatbild par saviem grēkiem. Man tomēr brīnums, ka tāds vērīgs un izmanīgs zellis kā Zvērkāvis noķerts šādās lamatās! Vai viņš patiešām bija tik neldzīgs, ka pusnaktī ložņāja ap hūronu nometni, neatstājis sev citu atkāpšanās ceļu kā tikai ezeru? Vai viņš sevi iztēlojās par buku, kas, ielēcis ūdenī, var izdzēst pēdas un aizpeldēt no briesmām? Jāatzīstas, es gan biju labākās domās par šī zēna galvu; bet mums jāpiedod iesācējam maza kļūda. Paklau, cienījamais Hater, vai varbūt nezini, kur palikušas meičas? No Džūditas un Hetijas nav ne miņas, kaut arī izstaigāju šķirstu un apskatīju visu, kas tanī dzīvs.
Atsaukdamies uz delavēru, Haters īsi paskaidroja, ka meitas aizbraukušas ar laivu, Džūdita izlaidusi māsu krastā un atgriezusies un vēlāk atstājusi šķirstu pa otram lāgam.
— To taisa medus mēle, Peldošais Tom! — Nerimša izgrūda. — To taisa medus mēle un ģeķīga skuķa iegribas, un tev vajadzētu to visu ņemt vērā! Mēs abi arī bijām gūstā… — Tagad Nerimša to atcerējās. — Mēs abi arī bijām gūstā, un tomēr Džūdita ne soli neizkustējās mūsu dēļ! Šis izstīdzējušais Zvērkāvis ir apbūris viņu; un viņam un Džūditai, un tev — mums visiem jāņem tas vērā. Es neesmu tas vīrs, kas lēnīgi pacieš tādu pārestību, un vēlreiz saku, ka tas visiem jāņem vērā! Uzrausim žākaru, vecais zēn, piebrauksim tuvāk pie raga un apskatīsimies, kas tur notiek.
Haters neko neiebilda pret šādu braucienu. Sargādamies sacelt troksni, abi sāka rosīties, un liellaiva uzņēma gaitu. Pūta dienvidu vējš, platdibene aizburāja augšup pa ezeru, un drīz tumsā neskaidri iezīmējās koki, kuros tērpās zemes laida. Peldošais Toms stūrēja, viņš brauca tik tuvu gar krastu, cik atļāva pārkarenie zari un ūdens dziļums. Krasta ēnās neko nevarēja izšķirt, bet minētais jaunais sargs, kas patrulēja pa sēri, samanīja būdas un buras apveidus. Pēkšņa pārsteiguma mirklī viņam paspruka dobjš indiāņa izsauciens. Aiz niknuma un karstgalvības, kas bija Nerimšas rakstura galvenās iezīmes, šis robež- nieks palaida šauteni zemāk un nospieda gaili.
Lode bija liktenīga, un meitene krita. Pēc tam lāpas apgaismoja ainu, ko esam aprakstījuši.
Mirklī, kad Nerimša pastrādāja šo neapdomātas cietsirdības darbu, Džūditas laiva atradās, ja daudz,'simt pēdu no vietas, kuru tikko bija atstājis šķirsts. Viņas brauciens jau aprakstīts, un tagad mums jāseko viņas tēvam un tā biedriem. Kliedziens pavēstīja, ka Mārčs netēmējot trāpījis cilvēkam un lodei par upuri kritusi sieviete. Pašu Nerimšu satrauca šāds negaidīts iznākums, un brīdi viņā cīnījās pretējādas jūtas. Vispirms viņš iesmējās rupjā un brāzmainā priekā, pēc tam iesmeldza sirdsapziņa — šis uzraugs, kas mīt mūsu krūtīs un ko padara stingrāku izglītība, kuru baudām bērnībā. Vienu mirkli šī puscivili- zētā, pusbarbariskā cilvēka dvēsele bija jūtu haoss, un viņš nezināja, ko domāt par savu rīcību, un pēc tam viņa raksturīgā spīts un lepnība atguva savu parasto varu. Viņš bramanīgi piecirta pie grīdas šautenes laidi un liekuļotā vienaldzībā sāka klusi svilpot kādu melodiju. Visu šo laiku platdibene bija peldējusi tālāk; tā jau sasniedza līci augšpus raga un attālinājās no krasta.
Citi gan nenovērtēja Mārča soli tik iecietīgi kā viņš pats. Haters ņurdēdams izrādīja savu neapmierinātību, jo šis šāviens neko nedeva, tas vienīgi varēja padarīt karu vēl nesaudzīgāku; un savtīgi, neprincipiāli cilvēki visbargāk nosoda nedibinātas atkāpes no pareizās rīcības. Viņš tomēr apvaldījās, jo sakarā ar Zvērkāvja gūstu Nerimšas palīdzība bija kļuvusi divreiz svarīgāka. Cingačguks pietrūkās, un viņa rasiskā apziņa uz brīdi lika aizmirst seno cilts naidu; taču viņš īstajā laikā atguvās, apspiezdams niknos nodomus, kas paplaiksnījās viņa prātā. Ar Dvesmu bija citādi. Izmetu.sies no būdas, meitene nostājās blakus
Nerimšam gandrīz tanī pašā mirklī, kad viņa šautenes laide skāra grīdu, un bezbailībā, kas darīja godu delavēres sirdij, viņa neskopojās ar pārmetumiem, ļaudama pilnīgu vaļu sievišķīgām dusmām.
— Kāpēc šāvi? — viņa noprasīja. — Ko hūronu meitene darīja, ka viņu nogalināji? Kā tu domā: ko Manito teiks? Ko Manito jutīs? Ko irokēzi darīs? Netika gods … netika nometne … netika gūsteknis … netika cīņa … netika skalps … netika itin nekas. Asinis prasa asinis! Kā tu justos, ja- nogalinātu tavu sievu? Kas tevi žēlos, kad skumsi par māti vai māsu? Tu garš kā liela priede… hūronu meitene — tievs bērziņš — kāpēc uzgāzies tam virsū un nolauzi to? Tu domā, hūroni aizmirsīs? Nē, sarkanādainis nekad neaizmirst! Nekad neaizmirst draugu, nekad neaizmirst ienaidnieku. Tāds sarkanā cilvēka Manito! Kāpēc tu tik ļauns, garais bālģīmi?
Nerimšu vēl nekas nebija tā apmulsinājis kā šis asais un spa rīgais indiāņu meitenes uzbrukums. Tiesa, viņai bija spēcīgs sabiedrotais — paša Mārča sirdsapziņa. Delavēre runāja dedzīgi, taču tik sievišķīgā noskaņā, ka viņš neredzēja ne mazāko iemeslu zemām dusmām. Meitenes balss maigums padarīja viņas protestu ietekmīgāku, piešķirot tam skaidrības un patiesīguma elpu. Kā vairākums vulgāri domājošu cilvēku, Nerimša bija vērtējis indiāņus tikai pēc viņu rupjākajām un skarbākajām rakstura iezīmēm. Viņam nekad nebija ienācis prātā, ka mīlestība ir cilvēka daļa, ka mežoņu sabiedrībā var pastāvēt pat augsti principi, kuri gan pieskaņoti viņu ieražām un aizspriedumiem, tomēr neko nav zaudējuši no sava cildenuma, un ka arī karavīrs, kas parāda vislielāko cietsirdību kaujas- laukā, ļaujas pašām maigākajām ietekmēm mājas miera brīžos. īsos vārdos — visus indiāņus Nerimša mēdza uzskatīt par būtnēm, kas tikai mazliet atšķiras no meža zvēriem, un bija gatavs attiecīgi apieties ar viņiem ikreiz, kad uz to mudināja savtīgums vai kāds untums. Šie pārmetumi apmulsināja skaisto barbaru, bet nožēlu laikam gan neradīja viņā. Taču sirdsapziņa lika viņam apvaldīt dusmas, un varbūt viņš juta, ka jau tā pastrādājis darbu, kas apkauno vīrieti. Viņš neskaitās un neatbildēja uz Dvesmas vienkāršo, tomēr izjusto runu, bet aizgāja projām kā cilvēks, kas uzskata par sevis necienīgu ielaisties strīdā ar sievieti.
Tikmēr šķirsts slīdēja uz priekšu; kad lāpas apgaismoja minēto ainu zem kokiem, tas bija sasniedzis atklātu ezeru. Peldošais Toms vadīja platdibeni aizvien tālāk no krasta, it kā instinktīvi baidīdamies atmaksas. Viena stunda pagāja drūmā klusēšanā, kuru, kā likās, neviens ir nedomāja pārtraukt. Dvesma bija devusies pie miera, un Cingačguks gulēja šķirsta priekšējā daļā. Tikai Haters un Nerimša palika nomodā; pirmais atradās pie stūres aira, kamēr otrais pārdomāja savu rīcību stūrgalvīgi kā cilvēks, kas negrib atzīt savas kļūdas un daudz nebēdā par mūžīgā tārpa slepenajiem grauzieniem. Šinī brīdī Džūdita un Hetija sasniedza ezera vidu un, ļaudamas laivai dreifēt, iekārtojās uz guļu.
Nakts bija nomākusies, taču rāma. Ap šo laiku vētras nebija parastas, jūnijā tās tikai retumis plosījās uz šī ezera un vienmēr ātri norima, kaut arī lielākoties brāza spēcīgi. Smagā, miklā nakts gaisa strāva plūda pār koku galotnēm un gludo ezeru, nesdama līdzi meža valgumu. Likās, tā neskāra ūdens līmeni un bieži mainīja virzienu. Protams, pūsmu ietekmēja kalnainais reljefs, kas padarīja apsitīgas pat spirgtas brīzes un kas apvaldīja nakts gaisa vājākos strāvojumus, vēršot tos kaprīzās, šaudīgās meža nopūtās. Šķirsta priekšgals vairākkārt pagriezās uz austrumiem un vienu reizi atkal vērsās pret dienvidiem, bet visumā platdibene peldēja ziemeļu virzienā. Haters ļāvās vējam — ja to varēja saukt par vēju; šķita, ka viņa galvenais nolūks ir pastāvīgi braukāt, lai izjauktu ienaidnieka viltīgos nodomus. Tagad viņš sāka mazliet bažīties savu meitu un droši vien arī laivas dēļ; Hateru šī neziņa tomēr daudz neuztrauca, jo viņš, kā jau minējām, paļāvās uz Džūditas saprātu.
Šinī laikā bija visīsākās naktis, un drīz aklā tumsa pārgāja ausmas krēslā. Ja vien kāda pasaulīga aina spēj remdēt cilvēka niknumu un slāpēt viņa kaislības, tieši tāda gleznojās Hatera un Nerimšas acu priekšā, naktij mijoties ar rītu. Kā parasti, maigos toņos balgoja debesis, kurās nebija ne tumsas drūmuma, ne saules spožuma un zem kurām tagad viss šķita vairāk apgarots nekā citās diennakts stundās. Milzums dzejnieku slavinājuši novakara brīnišķīgo, mierinošo rimtību, un tomēr tā nevedina uz tādām dziļām un cildenām domām, kādas modina pusstunda pirms vasaras saules lēkta. Rietā visa panorāma lēni izzūd skatienam, bet rītā priekšmeti pret svinīgu fonu parādās topošā gleznā, sākumā miglaini un izplūduši, pēc tam iezīmīgāki; tie redzami burvīgā austošajā gaismā, kas tik krasi atšķiras no dziestošās; un beidzot tie kļūst sulīgi, skaidri un vizoši, kad lielā spīdekļa stari izšaujas debesīs. Putni klusi dodas uz naktsguļu, bet tie katru reizi skandina slavas dziesmas dzimstošai dienai, līdz uzlec pati saule un
Dzirkst ūdeņi un krasti priekā.
Taču to visu Haters un Nerimša vēroja, nejuzdami kluso prieku, ko parasti rada šāds skats, ja domas ir taisnas un centieni tīri; un viņi sagaidīja ausmu tādos apstākļos, kas vērta šo ainu iespaidīgāku, izcēla tās burvību. Rīta gaismā kļuva redzams tikai viens savrupējs veidojums, kuru, vadīdamies pēc savas gaumes un vēlmēm, darinājis cilvēks, kas bieži nevis skaistina, bet kropļo ainavu. Šis veidojums bija cietoksnis; viss pārējais bija pati neskartā daba. Iznirdams no tumsas, šis īpatnējais mājoklis tomēr iederējās apkārtējo dabas veidojumu vidū un šķita dīvains, grezns un gleznains. Taču tas viss palika nepamanīts abiem skatītājiem, kas nepazina poētisku saviļņojumu un savā šaurajā, spītīgajā egoismā nespēja mīlēt citus; un dabā viņi redzēja gandrīz tikai to, kas izrietēja no tās zemākajām prasībām.
Kolīdz ausmā kļuva skaidri redzams ezers un, galvenais, tā krasti, Haters pagrieza šķirsta priekšgalu tieši uz cietoksni, neslēpdams savu nolūku, — viņš gribēja kaut vai pa dienu uzturēties šinī miteklī, kur varēja visdrīzāk sastapties ar savām meitām un visvieglāk aizsargāties pret indiāņiem. Cingačguks jau bija piecēlies, un bija dzirdams, ka Dvesma rīkojas pa virtuvi. No gala mērķa vairs šķīra tikai kāda jūdze, un tam varēja tuvoties ar buras palīdzību, jo pūta diezgan labs ceļa vējš. Pagaisinādama neziņu, šinī brīdī ezera visplatākajā daļā kļuva redzama Džūditas laiva, kas slīdēja uz ziemeļiem un tumsā bija pat aizpeldējusi garām šķirstam. Paņēmis tālskati, Haters ilgi un bažīgi lūkojās ar to, lai pārliecinātos, vai vieglajā laivā atrodas viņa meitas, un viņam klusi izlauzās tāds kā prieka sauciens, kad viņš ieraudzīja kaut ko virs laivas malas. Kā viņš pareizi secināja, tur vīdēja daļa no Džūditas ģērba. Nākamajā brīclī meitene piecēlās kājās un vērās apkārt kā cilvēks, kas cenšas noskaidrot savu atrašanās vietu. Mirkli vēlāk laivas otrā galā kļuva redzama uz ceļiem nometusies Hetija, kas skaitīja lūgsnas. Kad Haters bija atlicis sānis savu fokusā iestādīto tālskati, Čūska to piecēla pie acs un vērsa pret laivu. Virsaitis pirmo reizi lietoja šādu rīku, un pēc viņa «ha!» un sejas izteiksmes, pēc visas viņa izturēšanās Dvesma noskārta, ka viņu sajūsminājis kaut kas brīnumains. Ir labi zināms, ka Amerikas indiāņi — sevišķi tie, kas savā ciltī bauda godu un cieņu, — lieliski saglabā stoicismu un pašsavaldīšanos, retumis apmeklēdami civilizācijas mājokļus, kur viņi redz tīrus, zilus brīnumus, un Cingačguks bija ieņēmies tādu nosvērtību, ka apspieda katru nepiedienīgāku pārsteiguma izpausmi. Bet Dvesmu šāda uzvešanās norma nesaistīja. Kad līgavainis bija pacēlis tālskati taisnā līnijā ar laivu un meitene pielikusi aci pie tievākā gala, viņa satraukumā atsprāga nost, pēc tarn viņa jūsmā sasita plaukstas un ļāvās smiekliem, kas parasti nāk līdzi neliekuļotai līksmei. Brītiņu vēlāk attapīgā meitene jau prata pati apieties ar šo rīku, un viņa to saka pēc sirds patikas vērst pret redzamākajiem priekšmetiem. Izvēlējušies par atbalstu palodzi, Dvesma un Cingačguks aplūkoja vispirms ezeru, pēc tam krastus, pakalnus, un pēdīgi viņu uzmanību saistīja cietoksnis. To pamatīgi nopētījusi, Dvesma kaut ko klusi un nopietni pateica savam mīļajam. Cingačguks tūlīt pielika aci pie tālskata un raudzījās vēl ilgāk un cītīgāk, nekā to bija darījusi viņa līgava. Pēc tam abi noslēpumaini sarunājās, it kā apmainīdamies domām. Tālskatis tika nolikts, un jaunais karavīrs atstāja būdu, lai piebiedrotos ITateram un Nerimšam.
Šķirsts lēni, bet noteikti virzījās uz priekšu, un līdz cietoksnim bija atlikusi nepilna pusjūdze, kad Cingačguks pievienojās abiem baltajiem liellaivas pakaļgalā. Virsaitis izturējās mierīgi, taču cilvēkiem, kuri zināja indiāņu tikumus, kļuva skaidrs, ka viņš grib ko sacīt. Nerimša palaikam bija gatavs runāt, un tagad tas saskaņā ar ieradumu uzņēma valodu pirmais.
— Sper vaļā, nepūdē muti, sarkanādaini! — tas uzsauca savā parastajā rupjajā balsī. — Vai saķīķerēji bu- runduku37 kokā? Vai varbūt zem platdibenes papeldējis taimiņš? Čūska, tagad tu zini, kādi blenžamie ir bālģīm- jiem, un tev nav jābrīnās, ka indiāņu zemes viņi redz pa lielu gabalu.
— Nav labi, ka brauc uz cietoksni, — Cingačguks uzsvērti teica, kolīdz sarunu biedrs deva viņam vārdu. — Tur hūrons.
— Velna būšana! Peldošais Tom, ja tas taisnība, mēs bāžam savas galvas smalkās lamatās! Tur hūrons! Nu, var jau būt. Es gan savas acis blisinu uz tavu skabūzi, tomēr nevaru sablenzt neko vairāk kā tikai baļķus, ūdeni, mizu un vēl piedevām divus trīs logus un vienas durvis.
Paprasījis tālskati, Haters rūpīgi aplūkoja cietoksni, pirms izsacīja savas domas; pēc tam viņš diezgan strupi pateica, ka neesot vienis prātis ar indiāni.
— Delavēr, tu būsi tālskati pielicis pie acs ačgārni, — Nerimša turpināja. — Mēs abi ar veco puiku nevaram redzēt nekādas pēdas ezerā.
— Nav pēdu … ūdens dzēš pēdas, — Dvesma strauji teica. — Apturēt laivu … nebraukt tik tuvu … tur hūrons!
— Ahā, skaidrs! Ja arī tu stāstīsi to pašu pasaku, tai ticēs vairāk. Čūska, es ceru, ka jūs abi arī pēc apprecēšanās tāpat vilksit vienu meldiņu. Tur hūrons! Kur tad šis ielīdis — baļķos, ķēdēs vai piekaramajā atslēgā? Visā kolonijā nav tāda cietuma, kas izskatās nospostīts stingrāk par vecā Toma tuptūzi; un es kaut ko jēdzu no cietumiem, jo man ir attiecīga pieredze.
— Neievēroji mokasīnu, — Dvesma nepacietīgi sacīja. — Paskaties … ievērosi.
— Dod man tālskati, Harij, un nolaid buru, — Haters iemeta starpā. — Indiāņu sieviete reti kad iemaisās vīriešu darīšanās, un viņa parasti neiejaucas bez iemesla. Patiešām, viens mokasīns ir piepeldējis pie pāļa; un tā varētu būt zīme, ka, mums projām esot, cietoksnis apraudzīts. Taču mokasīni nav nekāds retums, es pats tos valkāju, un Zvērkāvis tos valkā, un arī tu tos valkā, Mārč, un ITetija tos valkā tikpat bieži kā kurpes; Džūditas skaistajā kājā gan neesmu redzējis mokasīnu.
Nerimša bija nolaidis buru; tagad šķirsts atradās ne tālāk par divsimt jardiem no cietokšņa un virzījās uz priekšu tādā lēnā gaitā, kas vairs neradīja nekādas bažas. Nu visi pēc kārtas paņēma tālskati un vēl pamatīgāk nekā iepriekš nopētīja cietoksni un tā apkārtni. Mokasīns peldēja tik sekli un bija tik labi saglabājis savu formu, ka palicis gandrīz sauss. Tas bija pieķēries pie kāda pāļa grubuļainās mizas — ārpusē pie palisādes, kas veidoja jau minēto ostu; tādēļ vējš mokasīnu nebija aizdzinis. Tas tomēr varēja tur nokļūt dažādi; iespējams, ka to nemaz nebija pametis ienaidnieks. Varbūt mokasīns bija nokritis no priekšdurves, Hateram vel atrodoties cietoksnī, un piepeldējis pie pāļa, kur palicis nepamanīts, līdz to ievēroja Dvesmas skadrā acs; varbūt atpeldējis no ezera augšgala vai lejgala un nejauši atdūries pret palisādi; varbūt izsviests pa logu un nokritis tieši tanī vietā. Protams, pagājušajā naktī mokasīnu varēja nozaudēt kāds izlūks vai uzbrucējs, un tad viņam gribot negribot vajadzēja to atstāt ezerā, pār kuru klājās akla tumsa.
Visos šinīs minējumos Haters dalījās ar Nerimšu; likās, vecais vīrs mokasīnu uzskatīja par diezgan ļaunu zīmi, turpretī Mārčs izrādīja savu parasto vieglprātīgo nevērību. Indiānis domāja, ka mokasīns pielīdzināms pēdām mežos — tas var vēstīt arī briesmas. Bet Dvesma nāca klajā ar noteiktu priekšlikumu. Viņa piesolījās aizbraukt ar laivu līdz palisādei un atvest mokasīnu: tā izrotājumi rādītu, vai tas atkļuvis no Kanādas. Abiem baltajiem šis ierosinājums bija pa prātam, bet iejaucās delavērs, negribēdams pieļaut šādu risku. Ja šis bīstamais pasākums vispār esot nepieciešams, tad labāk lai to uzņemoties karavīrs; un mierīgā, bet stingrā balsī, kādā indiāņu vīri pavēl savām sievām, viņš līgavai aizliedza kāpt laivā.
— Nu tad laidies pats, Čūska, ja tu tā žēlo savu skvo, — ātrīgais Nerimša izmeta. — Tas mokasīns jādabū rokā, citādi mūsu Peldošais Toms kārstīsies te, pieklājīgā attālumā no sava mitekļa, līdz tanī izaukstēsies pavards. Galu galā ir darīšana tikai ar briežādas gabaliņu, vienalga, pēc kādas modes tas piegriezts; tas nav baideklis, kas spēj aiztramdīt no medījuma īstus vīrus. Kā būs, delavēr? Kas plunkšķināsies pakaļ — tu vai es?
— Lai brauc sarkanais cilvēks. Labākas acis nekā bālģīmim, labāk zina hūronu viltības.
— To gan es neatzīšu līdz kapa malai! Acis, nāsis un ausis baltajam cilvēkam ir labākas nekā indiānim, ja vien kārtīgi pārbaudītas. Es daudzkārt esmu to pierādījis, un, kas ir, tas ir. Man tomēr šķiet, ka pēdīgais blandonis, vienalga, hūrons vai delavērs, var atrast ceļu līdz tam miteklim un atpakaļ. Tāpēc, Čūska, sāc tik vēcināt menti! Labu izdošanos!
Cingačguks jau bija laivā; viņš mērca airi ūdenī, kolīdz Mārča veiklā mēle aprima. Indiāņu meitenes klusā padevībā Vahtavaha vēroja savu karavīru aizbraucam, taču viņas sirds trīcēja sievišķīgās bažās un bailēs. Pagājušajā naktī un šinī rītā, vēl tad, kad abi raudzījās ar tālskati pa logu, Cingačguks bija parādījis tādu maigumu pret savu saderēto, kādu līdzīgos apstākļos būtu izpaudis pats smalkjūtīgākais cilvēks, bet tagad stingra apņēmība bija izdzēsusi katru vājuma izpausmi. Kad laiva atstāja šķirsta sānus, Dvesma bikli meklēja CingaČguka acis, bet karavīra lepnums viņam liedza atbildēt uz meitenes mīļo un bažīgo skatienu. Laiva aizbrauca, un viņas raizes neatalgoja ne klīstošs mirklis.
Paša delavēra rūpes un nopietnība atbilda apstākļiem, kādos viņš uzņēmās šo gaitu. Ja ienaidnieki patiešām bija sagrābuši cietoksni, Cingačgukam, tā sacīt, vajadzēja piebraukt pie viņu šauteņu stobru galiem, turklāt trūka jebkāda aizsega, kas ir tik svarīgs sabiedrotais indiāņu karā. Diezin vai var iedomāties vēl bīstamāku uzdevumu; un Čūska neķertos pie tā, ja viņam aiz muguras būtu desmit rūdījuma gadi vai arī ja šķirstā atrastos viņa draugs Zvērkāvis. Bet Cingačguks iedegās indiāņu virsaiša lepnumā, gribēdams pārspēt baltos; un, jādomā, viņa lēmumu lielā mērā briedināja Dvesmas klātiene, kaut arī viņš saskaņā ar savu vīrišķības izpratni šķiroties nemaz neuz- meta acis meitenei, ko tik ļoti mīlēja un kas bija viņa mīlestības cienīga.
Cingačguks nemitīgi airēja uz palisādi, pastāvīgi vērodams celtnes dažādās šaujamlūkas. Kuru katru brīdi viņš gaidīja, ka ieraudzīs pabāztu stobru vai izdzirdēs spalgo šāviena sprakšķi, taču viņš laimīgi sasniedza pāļus. Šeit Cingačguks bija zināmā mērā aizsargāts, jo palisādes augšdaļa viņu šķīra no mājas; un šādā aizsegā viņa dzīvībai varēja draudēt daudz mazākas briesmas. Laivas priekšgals bija vērsts uz ziemeļiem, un gabaliņu no tā atradās mokasīns. Delavērs nepagriezās, lai paceltu to, bet lēnām airējās apkārt celtnei, rūpīgi pētīdams visu, kas varētu liecināt par ielaušanos vai ienaidnieka klātbūtni. Tomēr nemanīja itin neko aizdomīgu. Mājā valdīja pamestības klusums; neviena aizvārša nebija izkustināta, neviens logs nebija izsists. Durvis izskatījās noslēgtas, kā Haters atstājis, un arī ostas vārti bija aizšauti kā citkārt, īsos vārdos — pati modrākā un uzmanīgākā acs nevarēja saskatīt ienaidnieka pēdas, ja vien peldošais mokasīns neliecināja par viņa apmeklējumu.
Delavērs īsti nezināja, kā rīkoties tālāk. Braukdams gar ēkas priekšpusi, viņš vienu brīdi domāja, ka vajadzētu uzkāpt «pagalmā», pieplakt pie kādas šaujamlūkas un papētīt cietokšņa iekšieni. Tomēr viņš vilcinājās. Lai gan Cingačgukam trūka pieredzes šādās gaitās, viņš bija dzirdējis tik daudz stāstām par indiāņu viltībām, ar tādu sasprindzinātu uzmanību klausījies, kā vecākie karavīri izglābušies no ienaidniekiem, tik rūpīgi mācījies sava amata teoriju, ka šādā reizē nevarēja izdarīt rupju kļūdu, gandrīz tāpat, kā labi sagatavots skolēns, pareizi sācis risināt matemātikas uzdevumu, nevar vairs nomaldīties. Atteicies no acumirklīgā nodoma pamest laivu, virsaitis lēnām īrās tālāk gar palisādi. Viņš jau bija tikpat kā apbraucis apkārt celtnei un tuvojās mokasīnam; ar veiklu, bezmaz nemanāmu aira kustību viņš iesvieda laivā biedinošo priekšmetu. Tagad Cingačguks bija gatavs atgriezties; bet atceļš bija vēl bīstamāks nekā pirmītējais brauciens uz cietoksni, jo viņš vairs nevarēja paturēt acīs šaujamlūkas. Ja kāds atradās ēkā, tas saprata, ka delavērs devies izlūkos. Atgriežoties vajadzēja izlikties vienaldzīgam, it kā apskate būtu izklīdinājusi jebkādas aizdomas, — tā būtu vis- prātīgāk, lai arī nezin cik riskanti. Indiānis tā arī darīja, viņš nesteigdamies airējās uz šķirstu, apspiežot vēlēšanos paātrināt aira vēzienus un pamest atpakaļ slepenu skatienu.
Vēl neviena visaugstākās civilizācijas izsmalcinātībā mācīta mīloša sieva nebija vīru sagaidījusi ar tādu dvēseles saviļņojumu, kāds atspoguļojās Dvesmas vaibstos, kad tā redzēja delavēru Lielo Čūsku sveiku un veselu iekāpjam liellaivā. Meitene gan apvaldīja savas jūtas, taču viņas tumšās acis dzirkstīja priekā un skaisto muti rotāja smaids, un šo valodu viņas līgavainis varēja saprast.
— Nu, Čūska, — iesaucās Nerimša, kas vienmēr bija gatavs uzsākt sarunu, — ko teica bizamžurkas? Vai ņirdza zobus, kad lenci viņu mitekli?
— Tur man nepatīk, — delavērs īsi sacīja. — Pārāk kluss. Tik kluss, ka var redzēt klusumu.
— Tu runā, kā jau laikam indiānis! It kā būtu vēl kas klusāks par tukšumu! Ja tev nav prātīgāka iebilduma, tad vecajam Tomam jāuzvelk bura un jābrauc ieturēt zem sava jumta brokastis. Kur mokasīns?
— Te, — Cingačguks atbildēja, rādīdams savu guvumu.
Mokasīnu apskatīja, un Dvesma pārliecināti paziņoja, ka to darinājis hūrons, jo uz purna īpatnēji sakārtotas dzeloņcūkas adatas. Haters un delavērs viņai pilnīgi piekrita. Taču no šī atzinuma vēl neizrietēja, ka mokasīna īpašnieks atrodas mājā. Mokasīns varēja atpeldēt no tālienes vai nokrist kādam_ izlūkam, kas veicis savu uzdevumu un atstājis cietoksni. īsos vārdos — mokasīns neko neizskaidroja, kaut arī modināja lielas aizdomas.
Haters un Mārčs nebija tie vīri, ko šādos apstākļos aizkavē tāds vājš pierādījums kā šis mokasīns. Viņi atkal uzvilka buru, un drīz šķirsts virzījās uz cietoksni. Vējš joprojām bija mazs, un platdibene peldēja tik lēni, ka šķirstinieki braucot varēja pamatīgi aplūkot celtni. Kā agrāk, tanī valdīja nāves klusums, un grūti nāktos iedomāties, ka mājā vai tās tuvumā uzturas kāda dzīva būtne. Pretēji Cingačgukam, kura iztēli bija tā ietekmējuši indiāņu nostāsti, ka dabiskais klusums viņam šķita neīsts, pārējie neredzēja neko draudīgu rimtībā, kas patiesībā tikai nozīmē nedzīvu priekšmetu miera stāvokli. Turklāt visa rāmā ainava drīzāk mierināja nekā uztrauca. Saule vēl nebija pakāpusies virs apvāršņa, bet debesis, gaiss, meži un ezers rādījās tanī liegajā gaismā, kas baigo īsi pirms lielā spīdekļa lēkta — laika sprīdī, kurš droši vien ir pats burvīgākais visā diennaktī. Šinī brīdī viss ir skaidrs, pat gaisam piemīt kristāla dzidrums, krāsu toņi šķiet blāvi un klusināti, priekšmeti iezīmējas maigām līnijām, un perspektīva atklājas līdzīgi morāles patiesībām — vienkārši, bez vizuļiem, bez ārišķīga spožuma. īsos vārdos — šinī brīdī jutekļi it kā atgūst spēju uztvert visasāk un visvienkāršāk, tāpat kā prāts no šaubu tumsas pāriet uz acīmredzamības mieru un klusumu. Haters un Nerimša tikpat kā nejuta iespaidu, ko šāda ainava spēja atstāt uz tiem, kas saglabājuši skaidras sirdis, bet abus delavērus vienādā mērā aizkustināja šīs stundas skaistums, kaut arī viņi bija tik bieži vērojuši ausmas daiļumu, ka nesāka analizēt savas jūtas, ko laikam paši īsti neizprata. Jauno karavīru šis skats noskaņoja mieram; vismazāk alkdams pēc slavas, viņš iegāja pie Dvesmas būdā, kad šķirsts sāka berzēties gar priekšdurves grīdas malu. Tomēr Cingačguks nevarēja nodoties maigām jūtām, jo viņu iztraucēja Nerimša, kas rupji uzsauca, lai nākot ārā nolaist buru un piesiet platdibeni.
Cingačguks iznāca. Kad viņš pārgāja šķirsta priekšgalā, Nerimša jau stāvēja «pagalmā», piecirzdams kājas kā cilvēks, kas priecājas, ka sataustījis cietu pamatu; ar savu parasto skaļo, bramanīgo uzvešanos viņš tagad izrādīja nicību pret hūronu cilti vispār. Haters bija aizvilcis laivu līdz platdibenes priekšgalam; viņš dzīrās atšaut vārtus, lai iekļūtu ostā. Mārčs bija uzkāpis priekšdurvē vienīgi aiz tukšas bravūras; viņš paraustīja durvis, it kā pārbaudīdams izturību, un pēc tam iekāpa laivā, kur palīdzēja Hateram attaisīt vārtus. Lasītājam jāatceras, ka atgriešanos pa šo ieeju noteica veids, kādā neparasto mājokli mē- i dza nocietināt tā īpašnieks, kad viņš to pameta, it sevišķi, kad draudēja briesmas. Ierausies laivā, Haters bija padevis delavēram virvi, sacīdams, lai tas piesien šķirstu dur- j vju priekšā un nolaiž buru. Cingačguks tomēr neizpildīja šo rīkojumu, viņš atstāja buru augšā, uzmeta līnes cilpu uz kāda pāļa gala, ļāva šķirstam dreifēt, līdz tas sagriezās i tā, ka tam varēja piekļūt vienīgi ar laivu vai arī pa žoga virsu; pēdējais paņēmiens prasītu veiklas kājas, un to ne- ] mēģinātu cīņā pret drosmīgu ienaidnieku.
Pirms Haters paguva attaisīt savas ostas vārtus, platdibene bija padreifējusi desmit — divpadsmit pēdu no cie- j tokšņa, starpā atradās pāļu žogs. Šķirsts cieši piespiedās j pie palisādes, un tā veidoja tādu kā brustvēru, kas pacēlās cilvēka augumā, zināmā mērā segdams to šķirsta daļu, kuru nesargāja būda. Delavērs ļoti apmierināts pārlaida acis pār šādu aizsardzības būvi; kad abi baltie pa vārtiem ļ iebrauca ar laivu ostā, Cingačguks nodomāja, ka šinī pozīcijā viņš varētu pietiekami ilgi turēties pretī jebkuram cietokšņa garnizonam, ja vien palīdzētu viņa draugs Zvērkāvis. Pat tagadējos apstākļos viņš jutās samērā droši, un viņu vairs nemocīja bažas par Dvesmu.
Pietika ar vienu pašu aira vēzienu, lai aizirtu laivu līdz cietokšņa apakšējām durvīm. Šeit Haters atrada visu kārtībā — šķērsis, ķēde un piekaramās atslēgas bija savās ; vietās. Dabūja slēdzeni, noņēma atslēgas, atraisīja ķēdi un uzgrūda augšā durvis. Nerimša iebāza galvu lūkā; gal- vai sekoja rokas, un it kā pašas no sevis pacēlās milzīgās kājas. Nākamajā brīdī dzirdēja viņa smagos soļus dimdam gaitenī, kura grīdā bija ierīkota šī lūka un kurš šķīra tēva un meitu istabas. Pēc tam viņš iekliedzās kā uzvarētājs.
— Lien augšā, vecais Tom, — karstgalvīgais mežinieks j sauca no iekšas, — tavs miteklis ir vislabākajā kārtībā; jā, un tukšs kā rieksts, ko pusstundu turējusi ķepās vāvere! Delavērs plātās, ka viņš varot redzēt klusumu; lai viņš peld šurp, un viņš ari varēs to apčamdīt.
— Šejienes klusums, Harij, — Haters atbildēja, pie tam, izrunājot pēdējo vārdu, iebāza galvu lūkā, tā ka ārpusē viņa balss izklausījās apslāpēta, — šejienes klusums ne vien jāredz, bet arī jāapčamda, jo tas atšķiras no jebkura cita klusuma.
— Nerunā gari, vecais zēn; velcies tik augšā; attaisīsim durvis un logus, ielaidīsim svaigu gaisu, un viss būs skaidrs. Grūtos laikos nevajag daudz vārdu, lai cilvēki kļūtu vislabākie draugi. Tava meita Džūdita ir neuzvediga skuķe, un viņas nesenā izturēšanās mani tā atsaldējusi no visas tavas ģimenes, ka man pilnīgi pietiktu ar runu desmit dieva baušļu garumā, lai es stilbotu projām uz upi, atstādams tevi un tavus slazdus, tavu šķirstu un tavus bērnus, tavus kalpus un tavas kalpones, tavus vēršus un tavus ēzeļus, un tad jums būtu vieniem jācīnās pret irokē- ziem. Attaisi to logu, Peldošais Tom; es taustīšos tālāk un atvēršu ārduvis.
Brīdi valdīja klusums, pēc tam atskanēja būkšķis, it kā būtu nokritis smags ķermenis. Nerimša izgrūda skaļu lāstu, un šķita, ka visa mājas iekšiene atdzīvojas. Trokšņus, kas tik pēkšņi pārtrauca cietokšņa klusumu un ko nebija gaidījis pat Cingačguks, nevarēja pārprast. Tie atgādināja tīģeru cīņu krātiņā. Pāris reižu dzirdēja indiāņu karasaucienu, bet tas likās apslāpēts, it kā gārdza no aizsmakušas vai saspiestas rīkles. Nerimša pa otram lāgam izrēca aplam pretīgu lāstu. Šķita, ka visu laiku sparīgi met uz grīdas ķermeņus, bet tie ceļas, lai turpinātu cīņu. Cingačguks nezināja, ko iesākt. Visi ieroči atradās šķirstā, Haters un Mārčs nebija ņēmuši līdzi šautenes; bet tagad tās nevarēja ne lietot, ne padot īpašniekiem. Cīnītāji bija vārda tiešajā nozīmē iesprostoti krātiņā, tā ka šādos apstākļos izlauzties no mājas nāktos gandrīz tikpat grūti kā iekļūt tanī. Un šķirstā atradās Dvesma, kuras klātbūtne traucētu Cingačguku cīņā, padarītu viņa rīcību nedrošu. Gribēdams atbrīvoties no šī kavēkļa, indiānis pavēlēja līgavai kāpt atlikušajā laivā un airēties pretī Hatera meitām, kas nepiesardzīgi, bet gausi tuvojās, — viņai esot jāglābjas pašai un jābrīdina no briesmām abas māsas. Bet meitene iecirtās un cieti atteicās paklausīt. Sinī brīdī viņu no šķirsta dabūtu projām vienīgi ar varu. Sādā kritiskā mirklī nedrīkstēja vilcināties, un delavērs, neredzēdams iespēju palīdzēt saviem draugiem, pārgrieza virvi un spēcīgi atgrūda platdibeni pēdas divdesmit no pāļiem. Te Cingačguks ķērās pie airiem, un viņam izdevās aizirties mazu gabaliņu pret vēju — ja vien tā var apzīmēt virzienu, kad pūsma tikko jūtama; ne īsais laiks, ne viņa airēšanas māka neļāva veikt lielāku atstatumu. Kad viņš mitējās airēt un nolaida buru, šķirsts atradās kādus simt jardus no priekšdurves — jardus piecdesmit uz dienvidiem no tās. Džūdita un Hetija bija nojautušas ko ļaunu un apstājušās tūkstoš pēdu uz ziemeļiem no platdibenes.
Visu šo laiku iekšā turpinājās nikna cīņa. Sādā reizē notikumi seko cits citam ātrāk, nekā iespējams tos pavēstīt. Kad delavērs beidza savus neveiklos airēšanas mēģinājumus, bija pagājušas tikai trīs vai četras minūtes, kopš atskanēja pirmais kritiena būkšķis, taču acīmredzot cīnītājiem jau izsīka spēki. Vairs nedzirdēja Mārča lāstus un lamu vārdus, cīņas spars un niknums bija mazinājušies; tomēr tā neaprima ne uz mirkli. Piepeši durvis atsprāga un cīņa turpinājās priekšdurvē — gaismā, zem klajas debess.
Kāds hūrons bija atšāvis durvis, un šim indiānim pa pēdām izdrāzās mazajā laukumiņā trīs vai četri viņa ciltsbrāļi, kas likās esam priecīgi, ka izsprukuši no mājas, kur notiek kaut kas šausmīgs. Viņiem sekoja vēl viens, tas izlidoja ar galvu pa priekšu, baiga spēka mests. Pēc tam, uz brīdi atbrīvojies no saviem daudzajiem ienaidniekiem, parādījās Mārčs, sakaitināts kā vajāts lauva. Haters jau bija kritis gūstā un sasiets. Iestājās cīņas pārtraukums, kas līdzinājās vētras pieklusumam. Visiem vajadzēja atvilkt elpu, pretinieki stāvēja un turēja acis vaļā, atgādinādami angļu dogus, kas pēc atvairīta kampiena gaida jaunu izdevību iekosties. Mēs izmantosim šo pārtraukumu, lai pastāstītu, kā indiāņi bija iekļuvuši cietoksnī; un stāstīsim jo labprātāk tādēļ, ka varbūt tieši nepieciešams paskaidrot lasītājam, kāpēc šī negantā tuvcīņa notika gandrīz bez asinsizliešanas.
Kad risinājās sarunas par gūstekņu izpirkšanu, Šķeltais Ozols un viņa biedrs jo vērīgi aplūkoja cietoksni, it īpaši pēdējais, kas gan izskatījās pēc apakšnieka, kuram daļa vienīgi par plostu; pat zēns sniedza sīkas un vērtīgas ziņas. Tādējādi hūroni guva vispārīgu priekšstatu par to, kā šis miteklis celts un nodrošināts, un arī atsevišķus datus, pēc kuriem viņi varēja vadīties tumsā. Iekām mūsu draugi pārnesa Hatera istablietas šķirstā, to piebrauca ēkas austrumpusē, taču šāda piesardzība bija veltīga. Izlūki atradās ne vien rietumu, bet arī austrumu krastā, un viņi redzēja šo pārkravāšanos. Kolīdz satumsa, no abiem krastiem devās izlūkos plosti. Tie bija izgatavoti tāpat kā iepriekš aprakstītais plosts. Vienam no tiem šķirstinieki pabrauca garām nepilnu piecdesmit pēdu atstatumā, tomēr viņi neko neievēroja; indiāņi gulēja garšļaukus uz baļķiem, tā ka viņu augumi un gausais satiksmes līdzeklis it kā saplūda kopā ar ūdeni. Cietokšņa tuvumā abas dēkaiņu grupas sastapās un, apmainījušās novērojumiem, nekavējoties devās uz celtni. Kā jau bija paredzēts, to atrada tukšu. Plostus tūlīt aizsūtīja pēc papildspēkiem uz krastu, un divi mežoņi palika izmantot stāvokli. Šiem vīriem izdevās uzkāpt uz jumta, un, atplēsuši no tā gabalu mizas, viņi iekļuva telpā, ko varētu saukt par bēniņiem. Tur viņi sagaidīja savus biedrus. Ar tomahaukiem izcirta baļķu griestos caurumu, pa kuru veseli astoņi paši spēcīgākie indiāņi nolēca apakšējā telpā. Līdzko šis pulciņš ietika iekšā, citi karavīri salaboja ārpusē jumtu, pacentās izdzēst ielaušanās pēdas un īrās malup. Viens no viņiem pazaudēja mokasīnu, ko tumsā nevarēja vairs sameklēt. Palicēji bija labi apgādājušies ar ieročiem un pārtiku, gatavi atkarībā no apstākļiem izturēt ielenkumu vai doties izbrukumā. Nakts pagāja miegā, ko indiāņi nemēdz sev atraut arī karadarbības laikā. Logi bija cieši jo cieši aizdarīti ar rupji pielāgotām plankām, tā ka gaisma un gaiss varēja iekļūt tikai pa šaujamlūkām. Dienai austot, indiāņi pieplaka pie tām un ieraudzīja tuvojamies šķirstu. Tiklīdz kļuva skaidrs, ka abi baltie nodomājuši atgriezties pa apakšējām durvīm mājā, hūronu vadonis pienācīgi sagatavojās. Viņš atņēma savējiem ieročus — pat dunčus — un paslēpa tos, neuzticēdamies mežoņu niknumam, kas mostas tuvcīņas karstumā. Tika sagatavotas lūku virves, un, izvietojušies trijās istabās, viņi gaidīja signālu, lai kluptu virsū izraudzītajiem gūstekņiem. Ja šie irokēzi būtu zinājuši par indiānietes nāvi, droši vien nekas nespētu glābt Hatera un Nerimšas dzīvību, bet meiteni nogalināja pēc šī slēpņa ierīkošanas — vairākas jūdzes no tās nometnes, kas atradās tuvāk pie cietokšņa.