Ko vīrs var paveikt, viss ir veikts,
Un viss ir bijis velts.
Mans dzimtais krasts, nu paliec sveiks,
Jau kuģa enkurs celts.
Ardievu, mana mīļotā,
Jau kuģa enkurs celts.
Skotu balāde
Iepriekšējā nodaļā mēs atstājām cīkstoņus pūšamies viņu šaurajā arēnā. Nerimša prata lēkt un lauzties — tolaik šie rupjie sporta veidi bija ļoti parasti Amerikā, it sevišķi robežjoslā —, un šī priekšrocība, kā arī viņa milzīgais spēks vērta cīņu mazāk nevienlīdzīgu, nekā citādi būtu domājams. Tieši tāpēc viņš bija varējis tik ilgi turēties pretī skaitliski pārākam ienaidniekam, jo indiānis nav diezin cik veikls un spēcīgs čīkstētājies. Līdz šim visi bija tikuši cauri bez nopietniem miesas bojājumiem, lai gan vairāki mežoņi izbaudījuši smagus kritienus; un to, kas bija izsviests priekšdurvē, varēja pagaidām uzskatīt par izstājušos no cīņas. Daži indiāņi kliboja, un arī pats Nerimša nebija gluži bez sasitumiem. Galvenais, cīkstoņiem trūka elpas, un to vēlējās atgūt abas puses.
Lai arī kādi būtu pamiera cēloņi, šādos apstākļos tas nevarēja valdīt necik ilgi, jo arēna bija pārāk maza un aizdomas, ka pretinieks lietos viltību, pārāk lielas. Mārčs atsāka cīņu pirmais, kaut arī tas nebija sagaidāms, ja ņemam vērā viņa stāvokli. Mēs nezinām, vai viņš vadījās no aprēķina, ka gūs priekšrocību, uzbrukdams spēji un negaidīti, vai ļāvās dusmām un savam nerimstošajam naidam. Lai nu kā, viņš uzbruka nikni un sākumā salauza jebkuru pretestību. Apķēris tuvāko hūronu ap vidu, Mārčs viņu pacēla virs grīdas un kā mazu bērnu iesvieda ūdeni. Pusminūtē tāds pats liktenis piemeklēja vēl divus, pie tam viens no viņiem dabūja smagu ievainojumu, uztriekdamies virsū savam draugam ezerā. Vēl palika četri ienaidnieki, un Mārčs bija pārliecināts, ka šādā tuvcīņā, kur lieto vienīgi dabas dotos ieročus, viņš viegli tiks galā ar šiem sarkanādaiņiem.
— Urā! — viņš kliedza. — Vecais Tom, blēži birst ezerā, un drīz es izpeldināšu viņus visus! — Izrunādams šos vārdus, viņš neganti iespēra pa seju ievainotajam indiānim, kas, pieķēries pie grīdas malas, centās uzrausties augšā, un tas nevarīgi un bezcerīgi ievēlās atpakaļ ūdenī. Pēc cīņas šī irokēza tumšo augumu redzēja Mirdzošā spoguļa dzidrē, viņš gulēja uz sēkļa, kas balstīja cietoksni; izstiepto roku pirksti bija iekrampējušies smiltīs un zālē, it kā pūlēdamies pēdējā izmisīgajā tvērienā noturēt dzīvību. Kāds cits indiānis dabūja belzienu pakrūtē, tā ka nolocījās kā tārps, kam uzmīts virsū; tagad vajadzēja pieveikt vairs tikai divus cīņas spējīgus ienaidniekus. Viens bija ne tikai pats lielākais un stiprākais starp šiem hūro- niem, bet arī pieredzējis vairāk nekā visi citi klātesošie karavīri un īsti norūdījies cīņās un pārgājienos. Šis vīrs bija pareizi novērtējis pretinieka milzīgo spēku un apdomīgi taupīja savējo. Turklāt viņš valkāja šādai cīņai vislabāk piemērotu tērpu — vienīgi apsēju ap gurniem, un viņš stāvēja priekšdurvē kā skaists, kails spēka un veiklības iemiesojums. Lai viņu satvertu, vajadzēja lielākas izmaņas un sevišķa spēka. Taču Mārčs nevilcinājās; tūlīt pēc spēriena, kas īstenībā nogalināja cilvēku, viņš saķērās ar šo sīksto pretinieku, lai iedabūtu ūdenī arī to. Cīņa bija patiešām baismīga. Tā uzreiz iedegās tik nikna un abu spēkavīru kustības bija tik straujas, ka palikušais mežonis nepagūtu iejaukties, ja arī gribētu. No izbrīna un drausmām tas stāvēja kā sasalis. Tam, nepiedzīvojušam jauneklim, asinis stinga dzīslās, kad tas redzēja cilvēcisko kaislību sīvo cīņu izpaužamies šādā neparastā veidā. .
Nerimša vispirms mēģināja indiāni nomest gar zemi. šinī nolūkā viņš sagrāba tā rīkli un roku un, aizlicis kāju, rava asi un spēcīgi, kā piederējās Amerikas robežniekam. Nodomu izjauca hūrona vijīgās kustības, viņš ieķērās Marča drēbēs, un indiāņa kājas palīdzēja saglabāt līdzsvaru tikpat veikli, kā pretinieks bija lūkojis to laupīt. Sekoja tāds kā kautiņš — ja šādā vārdā varēja saukt divcīņu, kurā nekas nebija skaidri redzams, jo pretinieku locekļi un augumi ik brīdi mainīja stāvokli un izlocījās tik dažādi, ka acs nespēja izsekot. Šī mudžeklīgā, bet negantā saķeršanās gan ilga tikai nepilnu minūti, pēc tam Nerimša, satracināts, ka ar savu spēku neko nevar padarīt tādam veiklam un kailam ienaidniekam, niknā piepūlē atgrūda hūronu, tā ka tas sparīgi triecās pret mājas baļķiem. Satricinājums bija tik liels, ka indiānis uz mirkli apstulba. Viņam izlauzās skaļš sāpju vaids, ko sarkanais cilvēks parasti nesavalda kaujas karstumā. Taču viņš vēl metās pretī ienaidniekam, apzinādamies, ka stāvokli var
glābt tikai apņēmīga rīcība. Nerimša apķēra viņu ap vidu, j pacēla gaisā'un nosvieda uz grīdas, pie tam pats ar savu 1 lielo svaru uzgāzās viņam virsū. Šis jaunais trieciens tā ; apdullināja cietušo, ka tagad viņš pilnīgi atradās sava milzīgā baltā pretinieka varā. Abām rokām sagrābis sava upura kaklu, Mārčs to spieda kā maiglēs, velnišķīgā spēkā grūzdams pār grīdas malu hūrona galvu, līdz tā nokārās ar zodu uz augšu. Tūlīt bija redzamas sekas. Cietušā acis šķita sprāgstam ārā no dobumiem, mēle izšāvās, un nāsis ; pietūka, bezmaz pārplīsdamas. Šinī brīdī ap Nerimšas rokām veikli aplika lūku virvi; tās galu ievēra cilpā, un viņa elkoņus savilka aiz muguras tik stipri, ka viņš ar visu savu milzīgo spēku nejaudāja turēties pretī. Gandrīz j tanī pašā laikā līdzīgi sasaistīja viņa potītes, un nevarīgo ķermeni kā bluķi aizvēla bez liekām ceremonijām uz i priekšdurves vidu. Izglābtais pretinieks tomēr necēlās, viņš atguva elpu, bet viņa galva joprojām nevarīgi karājās pār baļķu grīdas malu, un sākumā šķita, ka viņa kakls izmežģīts. Indiānis atžirga ļoti lēni; pagāja stundas, iekām 3 viņš varēja staigāt. Daži domāja, ka viņa miesa un dvē- ; sele nekad vairs pilnīgi neatspirgs pēc šīm nāves briesmām.
Savā neveiksmē un gūstā Mārčs varēja vainot niknumu, ar kādu viņš visus savus spēkus bija sakoncentrējis uz nogāzto ienaidnieku. Tikmēr divi ūdenī iemestie indiāņi bija uzrāpušies uz palisādes, atnākuši pa to līdz priekš- j durvei un pievienojušies biedram. Pēdējais bija tiktāl atjē- i dzies, ka iznesis sagatavotās virves pirms palīgu ieraša- i nās; tās izlietoja jau aprakstītajā veidā, kad Nerimša, ar ļ visu savu svaru spiezdams pretinieku pie grīdas, žņaudza viņu, pilnīgi nogrimis šinī briesmu darbā. Tā vienā mirklī lomas mainījās; tas, kas bija gandrīz guvis uzvaru, kuru ilgi daudzinātu nostāsti visā šinī rajonā, gulēja savalgots, ļ nevarīgs, sagūstīts. Bālģīmis bija cīnījies tik baismīgi un parādījis tādu neticamu spēku, ka indiāņi viņu uzlūkoja ar cieņu un bailēm vēl tagad, kad viņš gulēja sasiets kā aita. Viņa sīkstākā pretinieka nevarīgais augums joprojām bija izstiepies garšļaukus uz grīdas; un, kad indiāņi pievērsās ezeram, meklēdami biedru, kas ticis iesviests ūdenī un pazudis skatienam cīņas juceklī, tie ieraudzīja dibenā viņa nedzīvo ķermeni ieķērušos zālē, kā jau esam | aprakstījuši. Šādos apstākļos uzvara hūronus apstulbi- < nāja gandrīz tāpat kā sakāve.
Visu šo ciņu Cingačguks un viņa līgava redzēja no šķirsta. Kad trīs hūroni taisījās aplikt ap Nerimšas rokām virvi, delavērs sniedzās pēc šautenes; bet, iekām viņš spēja to izlietot, baltais cilvēks bija sasiets, nelaime notikusi. Cingačguks joprojām varētu noguldīt vienu ienaidnieku, bet nebūtu iespējas dabūt tā skalpu; lai iegūtu šādu trofeju, jaunais virsaitis nekavējoties riskētu ar savu dzīvību, taču viņš vilcinājās to laupīt ienaidniekam, jo nevarēja cerēt uz skalpu. Skatiens uz Dvesmu un doma par iespējamām sekām apslāpēja viņa acumirklīgo atriebības kāri. Lasītājam zināms, ka Cingačguks tikpat kā neprata apieties ar šķirsta airiem, lai vai cik veikli mācētu rīkoties ar vienu mazu airi. Laikam gan nevienā fiziskā nodarbē cilvēki nav tik lempīgi un neprasmīgi kā pirmoreiz ķeroties pie airiem; pat piedzīvojušam jūrniekam neizdodas atdarināt gondoljera slavenos vēzienus. īsos vārdos — iesācējs pirmajā laikā netiek galā ar vienu pašu airi, bet šinī gadījumā vajadzēja reizē irties ar diviem lielairiem. Taču neievingrinātai rokai tie klausa drīzāk nekā vieglāki rīki, un tādēļ delavēram savā pirmajā mēģinājumā bija izdevies cik necik pairt šķirstu. Sis mēģinājums tomēr bija modinājis neticību viņa paša spēkiem, un indiānis pilnā mērā apzinājās, kādā kritiskā stāvoklī nokļūtu viņš un Dvesma, ja hūroni dotos šurp ar laivu, kas joprojām atradās pie lūkas. Vienu mirkli Cingačguks domāja iesēdināt Dvesmu laivā, kas bija viņa rīcībā, un irties uz austrumu kalniem; viņš cerēja, ka no turienes izdosies pa taisnāko ceļu sasniegt delavēru ciemus. Bet daudzi apsvērumi nelāva izšķirties par šo neprātīgo soli. Nebija gandrīz nekādu šaubu, ka abās pusēs izlūki vēro ezeru; un no pakalniem varētu redzēt katru laivu, kas tuvotos krastam. Hūroni sadzītu pēdas, un Dvesma nespētu aizbēgt no rūdītiem karavīriem. Šinī Amerikas daļā indiāņi nelietoja zirgus, viss būtu atkarīgs no bēgļu fiziskā spēka. Vajadzēja ņemt vērā arī Zvērkāvja stāvokli, jo draugu nevarēja atstāt nelaimē, un šī pēdējā doma nepavisam nebija pati mazsvarīgākā.
Dvesma vienā otrā ziņā sprieda un arī juta savādāk, taču viņa izdarīja tādus pašus secinājumus. Briesmas, kas draudēja pašai, viņu satrauca mazāk nekā raizes par abām māsām, kurām viņa no visas sirds vēlēja labu. Cīniņam priekšdurvē beidzoties, meiteņu laiva atradās, ja daudz, trīssimt jardu no cietokšņa; te Džūdita bija mitējusies
airēt, kolīdz nomanījusi cīņu. Abas māsas stāvēja visā augumā, bažīgi cenšoties izdibināt, kas īsti noticis, taču viņas neguva skaidrību, jo celtne lielā mērā slēpa cīņas vietu.
Cilvēki šķirstā un laivā par savu īslaicīgo drošību varēja pateikties Nerimšas niknajam uzbrukumam. Citos apstākļos indiāņi meitenes tūlīt sagūstītu; to varēja viegli izdarīt, tagad mežoņu rīcībā bija laiva, bet pirmītējais cīniņš bija stipri iedragājis hūronu drosmi. Lai atgūtos no šīs negantās sadursmes sekām, vajadzēja zināmu laiciņu, it sevišķi tādēļ, ka viņu vislielākais dūšinieks bija tik ļoti ciet; s. Taču Džūditai un viņas māsai katrā ziņā vajadzēja tūlīt glābties šķirstā, kas vismaz pagaidām deva patvērumu; un papriekš bija jāpadomā, kā ataicināt viņas. Dvesma izgāja liellaivas pakaļgalā un ar daudziem žestiem un zīmēm mudināja meitenes, lai viņas met līkumu, vairoties cietokšņa, un no austrumiem tuvojas šķirstam. Bet šos signālus uzņēma neuzticīgi vai pārprata. Laikam Džūditai situācija vēl bija tik neskaidra, ka viņa nepaļāvās ne uz vienu. Par spīti aicinājumam, viņa uzskatīja, ka labāk turēties tālāk, un lēnām airējās atpakaļ ziemeļu virzienā — uz ezera platāko daļu, kur viņai būtu lielāks redzes apvārsnis un visvieglāk aizbēgt no vajātājiem. Sinī brīdī virs uzkalna priedēm austrumos parādījās saule, un cēlās lēns dienvidu vējiņš, kāds parasts šinī vasaras rīta stundā.
Nezaudēdams laiku, Cingačguks uzvilka buru. Lai arī kas viņu gaidīja, visādā ziņā vajadzēja aizdabūt šķirstu tik tālu no cietokšņa, ka ienaidnieki varētu viņam tuvoties vienīgi ar laivu, ko kara laime bija nodevusi to rokās pretēji viņa vēlmēm un drošības interesēm. Audekls piepūtās, un, to redzēdami, hūroni, kā likās, atžirba. Vējš, kā par sodību, sagrieza liellaivas priekšgalu cietokšņa virzienā, tā slīdēja uz «pagalma» pusi, un Dvesma brīdināja savu mīļo, lai viņš slēpjas aizsegā pret ienaidnieku lodēm. No šīm briesmām vajadzēja sargāties katrā gadījumā, it īpaši tādēļ, ka Dvesma nebija pierunājama slēpties, ja delavērs paliek ārā. Tāpēc Cingačguks ļāva šķirstam peldēt brīvi, iedabūja meiteni būdā, tūlīt aizbultēja durvis un pēc tam skatījās, kur šautenes.
Tagad stāvoklis bija tik īpatnējs, ka pelna sīkāku aprakstu. Šķirsts atradās no cietokšņa, ja daudz, sešdesmit jardu, mazliet uz dienvidiem, vēja pusē. Bura bija piepū-
tusies, stūres airis atstāts. Par laimi, tas nebija nostiprināts, tādēļ daudz neietekmēja neveiklās liellaivas iešķērso gaitu. Bura, kā jūrnieki teiktu, bija plandoša (trūka brasu38 ), tā ka pūsma spieda rāju uz priekšu, kaut ari abas šotes39 bija stingri savilktas. Tāpēc liellaiva, kuras dibens bija pilnīgi plakans un iegrime vienīgi trīs vai četras collas, tika virzīta trejādi. Priekšgals lēnām griezās pret aizvēja pusi, vienlaikus tanī pašā virzienā vējš dzina visu korpusu, un nenovēršamais ūdens uzviļņojums aizvēja pusē spieda platdibeni uz priekšu. Tas viss tomēr notika ļoti gausi, jo vējš bija ne vien mazs, bet, kā parasti, arī grozīgs, un divus vai trīs lāgus bura sašļuka. Vienreiz tā piepūtās gluži ačgārni.
Ja šķirstam būtu ķīlis, priekšgals noteikti uzgrūztos uz «pagalma», un tad droši vien nekas nespētu hūronus atturēt no uzbrukuma, it sevišķi tādēļ, ka viņi tuvojoties varētu slēpties aiz buras. Bet platdibene lēnām griezās apkārt, tikko neskardama grīdas malu. Toties gausās liellaivas priekšgals ar aso stūri ieķērās starp diviem pāļiem, jo pa- lisāde bija vairākas pēdas atstatu no cietokšņa. Šinī brīdī delavērs modri skatījās pa šaujamiūku, gaidīdams izdevību šaut, un hūroni, paslēpušies mājas iekšienē, gaidīja to pašu. Izmocītais karavīrs sēdēja, atspiedis muguru pret sienu, biedri nebija paguvuši viņu aiznest, Nerimša gulēja ap priekšdurves vidu, sasiets līdzīgi aitai uz kaušanu, gandrīz tikpat nevarīgs kā bluķis. Cingačguks kuru katru mirkli varēja nošaut indiāni, bet viņa skalps aizvien vēl būtu drošībā, un jaunajam virsaitim derdzās rīcība, kas nedod ne slavu, ne labumu.
— Izšauj ķeksi, Čūska, ja esi Čūska, — nostenēja Nerimša, kam saites tā griezās miesā, ka viņš nespēja vairs apvaldīt vaidus, — izšauj ķeksi un atgrūd liellaivas priekšgalu, un tu aizpeldēsi projām, un, kad būsi tā izlīdzējis pats sev, tad nobeidz manā vietā šito neģēli, kas plāta muti!
Nerimšas norādījumi tikai pievērsa Dvesmas uzmanību viņa stāvoklim. Attapīgā meitene uzreiz saprata visu. Nerimšas potītes vairākām kārtām saistīja groda lūku virve, līdzīgi bija sasietas rokas virs elkoņiem aiz muguras, tā ka viņš varēja mazliet kustināt pirkstus un delnu locītavas. Pieliekusies tuvāk pie šaujamlūkas, meitene sacīja klusi, bet skaidri:
— Kāpēc nevelties šurp un nekrist lielajā laivā? Cingačguks šaus hūronu, kas dzīsies pakaļ!
— Nudien, meitēn, tā ir prātīga doma, to mēģināšu likt lietā, ja vien liellaivas pakaļgals piepeldēs maķenīt tuvāk. Sataisi gultu, kur iekrist.
Tas bija teikts īstajā brīdī, jo, zaudējuši pacietību, indiāņi gandrīz reizē izšāva; ievainots netika neviens, lai gan dažas lodes ielidoja pa lūkām. Spalgie šāvienu sprakšķi nomāca Nerimšas balsi, Dvesma dzirdēja tikai daļu no viņa runas. Meitene atbultēja būdas pakaļējās durvis, taču neuzdrošinājās rādīties hūroniem. Liekdams loku, šķirsta pakaļgals lēnām tuvojās grīdas malai, tā ka priekšgals pamazītiņām slīdēja ārā no pāļu starpas. Kā sāpes ciezdams, Nerimša lāgiem locījās un valstījās, to viņš darīja, kopš viņu sasēja; gulēdams ar seju pret šķirstu, viņš vēroja katru pārmaiņu un pēdīgi redzēja, ka liellaiva atbrīvojusies un sāk lēnām spraukties gar paiisā.di. Mēģinājums būtu pārgalvīgs, bet, kā likās, nebija citas iespējas glābties no mokām un nāves, turklāt tas atbilda bezprāta drosmei, kas raksturoja šo cilvēku. Nogaidījis brīdi, kad šķirsta pakaļgals gandrīz skāra grīdas malu, viņš atkal sāka locīties it kā neizturamās sāpēs, lādēdams indiāņus, īpaši hūronus, un pēc tam pēkšņi un ātri aizvēlās uz to pusi, kur atradās liellaivas pakaļgals. Par nelaimi, Mārča pleciem veļoties vajadzēja iielāka laukuma nekā viņa kājām, tādēļ viņš novirzījās no uzņemtā kursa un sasniedza grīdas malu tur, kur šķirsta nemaz nebija, un steigā un ātrumā viņš iekrita ūdenī. Sinī laikā Cingačguks saziņā ar līgavu izprovocēja hūronu uguni, un neviens no viņiem nemanīja pazūdam cilvēku, ko viņi domājās droši sasējuši. Dvesma vēlējās no visas sirds, kaut pārgalvīgais plāns izdotos, un vēroja Nerimšas kustības, kā vēro kaķis peli. Kad Mārčs vēlās, viņa jau paredzēja sekas, it sevišķi tāpēc, ka platdibene sāka virzīties ātrāk, un viņa domāja, kā izglābt gūstekni. Tādā kā instinktīvā apķērībā viņa atgrūda durvis tieši tanī mirklī, kad viņas ausīs skanēja šāvienu sprakšķi; izmantodama būdas aizsegu, viņa izgāja liellaivas pakaļgalā un redzēja Nerimšu nokrītam. Viņas kāja neviļus uzkāpa uz gala vienai no šotēm, kas bija novilktas pūpes virzienā; aši pacēlusi visu brīvo virvi, viņa to sievietes neveiklībā un sievietes cildenajā apņēmībā pameta nevarīgajam Mārčam. Virve noslīdēja gar grimstošā cilvēka galvu un muguru, tā ka viņam izdevās to satvert rokām un pat zobiem. Nerimša bija lielisks peldētājs; viņš sasiets izturējās gudri un apdomīgi. Iekritis uz muguras ezerā, viņš vis necentās par vari palikt virs ūdens, jo, tā ķepurodamies, tikai noslīcinātu sevi; viņš ļāva ķermenim grimt iespējami dziļi, un, kad viņu sasniedza virve, vienīgi galva bija ārā. Airējoties ar plaukstām kā zivs ar spurām, Mārčs šādā stāvoklī varētu gaidīt, kamēr hūroni viņu izceļ, ja neatrastos citi glābēji; bet šķirsts virzījās tālāk, virve drīz saspringa, un viņš tika lēnām un vienmērīgi vilkts līdzi. Šāda kustība palīdzēja viņam noturēt galvu virs ūdens, un fiziski norūdīts cilvēks šādā neparastā, bet vienkāršā veidā varētu nopeldēt kaut jūdzi.
Kā jau minējām, hūroni nemanīja Mārču pēkšņi nozūdam. Sākumā viņu slēpa cietokšņa «pagalms», vēlāk, kad vējš, iegulies burā, lēnām dzina šķirstu uz priekšu, viņam tikpat draudzīgi kalpoja arī palisāde. Turklāt hūroni bija nevaļīgi, viņi gribēja par katru cenu ietriekt kādu lodi pa šaujamlūku vai būdas spraugu tā, lai kristu viņu ienaidnieks delavērs, tādēļ viņi ir neiedomāja gūstekni, ko zinājās sasējuši pa īstam. Hūroni ļoti uztraucās, ka šķirsts spraucas projām gar pāļiem, kaut arī berze vismaz divtik palēnināja tā gaitu, un viņi pārgāja cietokšņa ziemeļgalā, lai izmantotu šaujamlūkas šinī celtnes pusē. Cingačguks bija aizņemts tāpat kā ienaidnieki, un arī viņš nezināja, kādā stāvoklī atrodas Nerimša. Kad šķirsts virzījās projām, no šaujamlūkām vērpās dūmu mākonīši, taču pretiniekiem acis bija tik vērīgas un kustības tik ašas, ka viņi palika neievainoti. Pēdīgi viena puse sarūgtināta un otra priecīga redzēja platdibeni pilnīgi atbrīvojamies no pāļiem, un tūlīt tā uzņēma stipri paātrinātu gaitu uz ziemeļiem.
Tikai tagad Cingačguks no Dvesmas uzzināja par Nerimšas kritisko stāvokli. Rādīties šķirsta pakaļgalā — tā būtu droša nāve, bet laimīgā kārtā virve, pie kuras bija pieķēries Nerimša, veda uz buras apakšējo malu. Delavērs pamanījās šoti atraisīt no knehta 40 ; un Dvesma, kas jau bija pagājusies uz priekšu, tūlīt sāka virvi vilkt. Sinī brīdī Mārču buksēja piecdesmit sešdesmit pēdu atstatumā no liellaivas pakaļgala, un tikai galva bija virs ūdens. Kad viņš attālinājās no cietokšņa un palisādes, viņu beidzot ievēroja hūroni, tie, baismīgi iekaukušies, sāka šaut uz to, ko varam pamatoti saukt par peldošu masu. Taisni šinī mirklī Dvesma iesāka vilkt virvi, un šis apstāklis droši vien izglāba Nerimšas dzīvību; protams, sava nozīme bija arī viņa paša aukstasinībai un robežnieka attapībai.
Pirmā lode skāra līmeni tieši tanī vietā, kur jaunā milža platās krūtis bija redzamas dzidrajā ūdenī, un, domājams, izietu cauri viņa sirdij, ja būtu izšauta platākā leņķī. Tā neietriecās ūdenī, bet noslīdēja gar gludo virsmu un ar rikošetu ķēra būdas baļķēnu netālu no vietas, kur Cingačguks pirms brītiņa bija atraisījis virvi. Sekoja otrā, trešā un ceturtā lode, un tām visām ūdens izrādīja tādu pašu pretestību, lai gan Mārčs skaidri juta, ar kādu sparu tās turpat virs viņa krūtīm šausta ezeru. Pamanījuši savu kļūdu, hūroni mainīja taktiku un tēmēja uz neaizsargāto galvu, bet šinī laikā Dvesma vilka virvi, mērķis virzījās uz priekšu, un nāvīgās lodes joprojām triecās pret ūdeni. Mirkli vēlāk Mārčs jau bija paslēpts — aizvilkts aiz liellaivas. Cingačguks un Dvesma darbojās būdas aizsegā, un viņi piedabūja klāt Nerimšas milzīgo ķermeni ātrāk, nekā varam pastāstīt par šo veikumu. Delavērs stāvēja ar dunci rokā; noliecies pār bortu, viņš drīz pārgrieza lūku virves, kas saistīja robežnieka locekļus. Pacelt viņu līdz pašai malai un iestīvēt iekšā nācās grūtāk, jo Nerimšas rokas bija notirpušas, taču to visu izdarīja laikā, un atbrīvotais klupa uz priekšu un nokrita liellaivas dibenā izmocīts un nevarīgs. Kamēr viņš atgūst spēkus un normālu asinsriti, mēs pievērsīsimies notikumiem, kas attīstās tik strauji, ka mums nekavējoties jāseko tiem.
Kad Nerimšas augums izzuda hūronu skatieniem, viņi vīlušies iekaucās, un trīs paši sparīgākie pieskrēja pie apakšējās lūkas un sakāpa laivā. Taču viņi mazliet aizkavējās, jo vajadzēja ņemt līdzi ieročus, sadabūt airus un, ja varam lietot šādu tīri jūrniecisku teicienu, izbraukt no ostas. Tikmēr Nerimša jau bija ievilkts liellaivā un delavērs atkal pielādējis šautenes. Šķirsts burāja pa vējam un šinī laikā atradās veselus divsimt jardus no celtnes; tas peldēja aizvien tālāk un tālāk, tomēr tik lēnā gaitā, ka gandrīz nesaviļņoja ūdeni. Meiteņu laiva bija veselu ceturtdaļ- jūdzi no šķirsta; acīmredzot viņas turējās atstatu, jo nezināja, kas noticis, un baidījās tuvoties. Viņas bija braukušas austrumu krasta virzienā, tanī pašā laikā cenzdamās nokļūt šķirstam vēja pusē, starp abām grupām, it kā būtu neskaidrībā par to, kur draugs, kur ienaidnieks. Tā kā meitenes bija pieradušas pie airiem, viņas īrās ļoti veikli, it īpaši Džūdita, kas ne reizi vien bija pie- veikusi airēšanā jaunekļus, kuri šad un tad apmeklēja ezeru.
Kad hūroni izbrauca aiz palisādes un nokļuva atklātā ezerā, viņu cīņas spars stipri atslāba, jo viņi būtu spiesti šķirstam tuvoties neaizsargāti, ja paiiktu pie sava nodoma. Tāss laivā trūka jebkāda aizsega, un indiāņu saprāts nepavisam neļāva tīši meklēt nāvi, ko viņi droši vien atrastu, ja mēģinātu uzbrukt ienaidniekam, kurš nocietinājies tik labi kā delavērs. Tādēļ viņi tieši nesekoja šķirstam, bet airējās austrumu krasta virzienā, turēdamies drošā attālumā no CingaČguka šautenēm. Sis manevrs padarīja meiteņu stāvokli sevišķi kritisku. Viņas varēja nokļūt starp divām ugunīm; briesmas, pēc Džūditas domām, varēja draudēt no divām pusēm. Nospriedusi, ka hūroni grib viņas iedzīt lamatās, Džūdita tūlīt sāka atkapties uz dienvidiem, turēdamās ne visai tālu no krasta. Viņa neiedrošinājās piestāt malā; tur viņa meklētu patvērumu vienīgi pašā ļaunākajā gadījumā. Pirmbrīd hūroni nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību otrai laivai; labi zinādami, kas tanī atrodas, viņi to neuzskatīja par lielu guvumu, kamēr acu priekšā bija šķirsts ar iedomātiem dārgumiem, ar Nerimšu un Cingačguku un plaša vēriena pārvietošanās iespējām. Bet uzbrukums šķirstam bija tikpat bīstams, cik kārdinošs; pusstundu nenoteikti manevrējuši drošā atstatumā no platdibenes, hūroni, kā likās, pēkšņi pieņēma lēmumu un sāka sparīgi dzīties pakaļ meitenēm.
Kad viņi izšķīrās par šo nodomu, darbības personu savstarpējais stāvoklis bija lielā mērā mainījies. Šķirsts bija noburājis un aizdreiīējis veselu pusjūdzi un atradās gandrīz šādā pašā attālumā tieši uz ziemeļiem no cietokšņa. Neprazdams vadīt neveiklo platdibeni un zinādams, ka viņam tā kā tā neizdotos aizbēgt no tāss laivas, delavērs bija nolaidis buru, kolīdz manījis, ka meitenes vairās šķirsta. Viņš bija cerējis, ka tādējādi pamudinās māsas grozīt nodomu un meklēt patvērumu liellaivā. Bet viņš ar šādu rīcību panāca vienīgi to, ka šķirsts palika darbības vietas tuvumā un abi delavēri un Nerimša kļuva par vajāšanas aculieciniekiem. Džūditas laiva bija mazliet tuvāk austrumu krastam un kādu ceturtdaļjūdzi vairāk uz dienvidiem nekā hūronu laiva, pie tam apmēram tikpat daudz uz dienvidiem no cietokšņa, cik no ienaidnieku laivas, tā ka pēdējā atradās gandrīz traversā ar Hatera cietoksni. Šāds bija pretinieku izvietojums vajāšanas sākumā.
Piepeši uzņemdami jaunu kursu, hūroni bija ne sevišķi labi sagatavojušies airēšanas sacīkstēm. Viņiem bija tikai divi airi, tādēļ vienu cilvēku vajadzēja vadāt kā lieku balastu. Turklāt divi vīri bija smagāki nekā abas māsas, un šādās viegliņās laivās šī starpība svarā gandrīz dzēsa hūronu pārākumu spēkā, tāpēc cīņa par ātrumu nepavisam nebija tik nevienlīdzīga, kā varētu likties. Taupot pūliņus, Džūdita nogaidīja, kamēr otra laiva piebrauca tik tuvu, ka kļuva skaidrs hūronu nodoms, un tad viņa mudināja Hetiju, lai tā palīdz kā prazdama un spēdama.
— Kāpēc mums jābēg, Džūdit? — naivā meitene vaicāja. — Hūroni līdz šim nav darījuši man pāri un, es domāju, nekad nedarīs.
— Tā var būt attiecībā uz tevi, Hetij, bet ar mani ir gluži citādi. Meties ceļos un noskaiti savu lūgsnu, pēc tam piecelies, saņem visus spēkus un palīdzi tikt projām. Lūgdama domā arī par mani, mīļā meitene.
Džūdita deva šos norādījumus, zinādama, ka nel aimes brīdī māsa vienmēr meklē atbalstu pie sava lielā sabiedrotā. Drīz lūgsna bija galā un laiva virzījās ātri vien. Taču sākumā puses neairēja ar pilnu jaudu, jo noprata, ka sacīkste būs sīva un ilga. Līdzīgi diviem kara kuģiem, kas gatavojas kaujai, tās, kā šķita, vispirms gribēja pārbaudīt viena otras ātrumu, lai neiztērētu spēkus pirms izšķirīgā rāviena. Jau pēc dažām minūtēm hūroni atskārta, ka meitenes ir veiklas airētājas un tiem jāliek lietā visa sava prasme un sparība, lai panāktu viņas.
Vajāšanas sākumā Džūdita pagriezās uz austrumiem, klausīdama mulsai domai, ka visļaunākajā gadījumā jākāpj malā un jāglābjas mežā, bet, tuvodamās krastam, viņa atmeta šo nodomu, jo bija pārliecināta, ka izlūki vēro viņas braucienu. Turklāt viņa bija vēl spirgta un droši cerēja, ka izdosies nokausēt vajātājus. To visu apzinādamās, viņa vēzēja airi, attālinājās no tumšiem hemlokiem ūdens- malā, kuru paēnā tik tikko nebija iegājusi, un uzņēma ceļu uz ezera vidu. Šinī brīdī hūroniem šķita, ka ir vērts piespiesties, jo tagad viņu priekšā atradās ūdens klajums visā platumā; turklāt, nokļuvuši starp bēglēm un krastu, viņi iebrauca ezera visplatākajā daļā. Nu laivas trauktin traucās; trūkstošo spēku Džūdita aizstāja ar savu lielo veiklību un aukstasinību. Pusjūdzi garā posmā indiāņi neguva nekādus jūtamus panākumus, bet tik liela un ilga piepūle manāmi nogurdināja visus airētājus. Tad hūroni sāka lietot jaunu paņēmienu; viņi laida airus no rokas rokā, tā ka visi trīs varēja pēc kārtas atvilkt elpu, pie tam ātrums tikpat kā nemazinājās. Džūdita reizēm atskatījās, un viņa to ievēroja. Meitenei tūlīt radās šaubas par labvēlīgu iznākumu, viņa droši vien neizturētu sacensībā ar vīriem, kas varēja cits citu atslogot; tomēr viņa neatlaidās, un pagaidām šim jauninājumam nebija īsti redzamu seku.
Līdz šim indiāņi nebija tikuši meitenēm tuvāk par divsimt jardiem, kaut arī viņi sekoja laivai, kā jūrnieki sacītu, pa ķīļūdeni — brauca aiz tās pa taisnu līniju, šķeldami to pašu ūdeni.
Lai gan šāda vajāšana ievilkās garumā, hūroni, kā Džūdita manīja, sāka diezgan ātri tuvoties, pirms viņa tika līdz ezera vidum. Viņa nebija meitene, kas ļaujas izmisumam, bet vienu mirkli gan Džūdita domāja padoties, vēlēdamās, kaut viņu aizvestu uz nometni, kur, kā viņa zināja, atradās sagūstītais Zvērkāvis; taču meitene ar jaunu sparu turpināja cīņu, apsvērusi, ka varbūt izdosies viņu atbrīvot. Lolodama šo kvēlo un cildeno nodomu, Džūdita strauji attālinājās no vajātājiem. Nākamajās piecās minūtēs ātrumu starpība bija ievērojama, tādēļ hūroni atzina, ka jāsaņem visi spēki, citādi sievietes atstās viņus kaunā. Šādas pazemojošas apziņas satracināts, viens no hūronu stipriniekiem niknā piepūlē pārlauza airi, kolīdz bija to paņēmis no biedra rokas. Sī kļūme bija izšķirīga. Trīs vīri ar vienu vienīgu airi nepavisam nevarēja panākt tādas bēgles kā Tomasa Hatera meitas.
— Lūk, Džūdit! — Hetija izsaucās, redzēdama šo likstu. — Hūroni pārlauza airi un vairs nespēj mūs panākt. Es ceru, tagad tu atzīsi, ka lūgšana palīdz.
— Nekad neesmu to noliegusi, nabaga Hetij; ar rūgtumu sirdī dažkārt vēlos, kaut būtu vairāk lūgusi dievu un mazāk domājusi par savu skaistumu. Jā, nu esam drošībā. Pabrauksim vēl gabaliņu uz dienvidiem un atpūtīsimies.
Tā viņas arī darīja. Kolīdz gadījās klizma, ienaidnieks pārtrauca vajāšanu tikpat piepeši kā kuģis, kas zaudējis nepieciešamu takelāžas apaļkoku. Hūroni nesekoja Džūditas laivai, kas tagad viegli slīdēja uz dienvidiem, viņi pagriezās pret cietoksni, drīz piestāja pie tā un izkāpa. Meitenes īrās vēl tālāk, baiļodamās, ka viņi tur varētu sadabūt airus; māsas meta mieru tikai tad, kad attālums līdz ienaidniekam jau bija tāds, ka viņas katrā ziņā aizbēgtu, ja atsāktos vajāšana. Kā šķita, mežoņi vairs nedo* māja dzīties pakaļ; pēc nepilnas stundas cietoksni atstāja laiva, tā bija pilna ar vīriem un devās uz krastu. Meitenēm nebija pārtikas, un viņas tuvojās celtnei un šķirstam, no kura manevriem bija beidzot secinājušas, ka tas atrodas draugu rokās.
Kaut ari cietoksnis likās pamests, Džūdita brauca klāt ļoti, ļoti piesardzīgi. Šķirsts tagad bija veselu jūdzi tālāk ziemeļos un virzījās uz celtni; pēc tā pareizās gaitas Džūdita nosprieda, ka airētājs ir baltais cilvēks. Kad meiteņu laivu šķīra no cietokšņa, ja daudz, simt jardu, viņas apmeta loku, lai pārliecinātos, vai tas patiešām ir tukšs. Tā kā nekur neredzēja nevienu laivu, viņas kļuva drošākas un īrās aizvien tuvāk un tuvāk, līdz apbrauca visu pali- sādi un piestāja pie priekšdurves.
— Ieej mājā, Hetij, — Džūdita lūdza, — un paskaties, vai mežoņi ir projām. Tev viņi pāri nedarīs, un tu varēsi mani brīdināt, ja kāds no viņiem palicis. Diezin-vai hūroni šautu uz neaizsargātu nabaga meiteni, un es droši vien izvairīšos no viņiem vismaz tik ilgi, kamēr pati nebūšu sagatavojusies apmeklēt viņus.
Hetija paklausīja. Kolīdz māsa izkāpa, Džūdita atīrās dažus jardus no priekšdurves, gatavodamās bēgt. Tomēr šāda piesardzība bija lieka, jo nepagāja ne minūte, iekām Hetija atgriezās, lai pavēstītu, ka briesmas nedraud.
— Es izstaigāju visas istabas, Džūdit, — Hetija nopietni sacīja, — un tās ir tukšas, vienīgi tēvs guļ pats savā kambarītī, taču ne tik mierīgi, kā mēs varētu vēlēties.
— Kas tad noticis ar viņu? — Džūdita noprasīja, likdama kāju uz grīdas; meitene runāja strauji, jo viņas nervi bija tā sasprindzināti, ka viņa ātri uztraucās.
Hetija šķita noraizējusies, un viņa slepus paraudzījās apkārt, it kā tikai bērns drīkstētu dzirdēt to, ko viņa grib sacīt, un pat Džūditai tas būtu jāpastāsta paklusām.
— Džūdit, tu zini, kā dažkārt ar tēvu ir, — viņa teica. — Kad viņš apskurbis no degvīna, tad ne katrreiz zina, ko pats runā un dara. Un tagad viņš liekas apskurbis.
— Savādi gan! Vai mežoņi būtu dzēruši kopā ar tēvu un pēc tam viņu atstājuši? Bet bērniem sāpīgi redzēt, ka tēvam šāda vājība, Hetij, un mēs neiesim klāt, kamēr viņš nebūs pamodies.
No iekšas atskanēja vaids, kas lika grozīt šo lēmumu, un meitenes saņēma drosmi un iegāja pie tēva, kuru ne reizi vien bija redzējušas stāvoklī, kas padara cilvēku līdzīgu lopam. Viņš sēdēja šaurās istabiņas kaktā, pleci balstījās pret sienām, un galva smagi nokārās uz krūtīm.
Džūdita metās ar pēkšņu, nevaldāmu kustību uz priekšu un noņēma audekla cepuri, kas bija līdz pašiem pleciem uzmaukta viņam galvā, tā ka slēpa visu seju. Atklājās jēla, dreboša miesa, kaili muskuļi un asinsvadi, — Haters bija noskalpēts, tomēr vēl dzīvs.