Tā viņi zaimo aizgājēja garu,
Pār aukstiem pīšļiem tukšas mēles kuļ.
Vienalga mirušam, jo neaizskan tās kapā,
Kur, britu rokām apglabāts, viņš guļ.
Nezināms autors
Lasītājs iedomāsies, cik drausmi kļūtu meitām, negaidīti ieraugot tādu satriecošu skatu, kādu redzēja Džūdita un Estere un kādu esam rādījuši iepriekšējās nodaļas beigās. Nerunāsim par viņu pirmajām izjūtām, pirmajiem godbijības izpaudumiem un turpināsim savu stāstu, tikai iztēlodamies, nevis aprakstīdami lielāko tiesu no šīs atbaidi- gās ainas. Izkropļoto, červeļaino galvu apsēja, asinis noslaucīja no cietēja sejas, cieņā un rūpēs viņam izdarīja vēl citus pakalpojumus, un bija laiks painteresēties par šī notikuma apstākļiem. Kaut arī fakti bija vienkārši, tie kļuva skaidri zināmi tikai pēc gadiem; taču tos varam tikpat labi minēt tūlīt, jo viss pasakāms nedaudzos vārdos.
Cīņas laikā Hateram iedūra ar dunci vecais karavīrs, kas bija atņēmis aiz piesardzības citiem ieročus, bet sev paturējis. Tā kā sīkstais ienaidnieks nikni uzmācās hūronam, pēdējā duncis izšķīra visu. Tas notika taisni tad, kad durvis atsprāga un Nerimša izdrāzās priekšdurvē, kā jau esam aprakstījuši. Tādēļ vecais indiānis un viņa pretinieks nepiedalījās turpmākajā cīniņā; Haters bija vārda tiešajā nozīmē padarīts nekaitīgs, un viņa uzvarētājs kaunējās rādīties ar asins traipiem, jo pats daudzkārt bija piekodinājis jaunajiem karavīriem, ka ienaidnieki jāsaņem dzīvi. Kad hūronu trijotne atgriezās no vajāšanas un tika izlemts pamest cietoksni, Hateru noskalpēja, lai iegūtu parasto trofeju, un atstāja lēnai nāvei, kā tūkstoš līdzīgos gadījumos darījuši cietsirdīgie karavīri šinī Amerikas novadā. Ja Hateram būtu savainota vienīgi galva, viņš varētu atveseļoties, bet dunča dūriens, kā izrādījās, bija nāvīgs.
— Ai, Džūdit! — mazprātīgā meitene iesaucās, pēc tam kad cietējam bija sniegta pirmā palīdzība. — Tēvs gaja pēc skalpiem; un kur tagad ir viņa paša skalps? Bībele varēja viņam pareģot šo briesmīgo sodu!
— Klusu … Hetij… klusu, nabaga mās … viņš atvēra acis; viņš var dzirdēt un saprast. Tev taisnība, taču ir bezgala baisi runāt par to!
— Ūdeni!… — Haters izgrūda, kā likās, izmisīgā piepūlē, kas padarīja viņa balsi drausmi dobju un_ spēcīgu, kaut arī viņš acīmredzot bija tuvu miršanai. — Ūdeni! … Muļķīgās skuķes … vai ļausit man nomirt aiz slāpēm?
Cietējam atnesa ūdeni un deva nodzerties; tas bija pirmais malks, ko viņš baudīja pēc ilgām, mokpilnām stundām. Ūdens veldzēja viņa rīkli un uz brīdi atspirdzināja mirstošo organismu. Viņa acis iepletās tanī iztrūcinātajā skatienā, kas mēdz pavadīt nāves pārsteigtas dvēseles šķiršanos no miesas, un viņš, kā šķita, vēlējās runāt.
— Tēv… — teica Džūdita, kas neizsakāmi sāpīgi izjuta viņa nožēlojamo stāvokli, it īpaši tādēļ, ka nezināja, kā palīdzēt. — Tēv, vai varam ko darīt jūsu labā? Vai mēs ar Hetiju varam remdēt jūsu sāpes?
— Tēvs! — vecais vīrs gausi atņēma. — Nē, Džūdit… Nē, Hetij … Neesmu tēvs. Viņa bija jūsu māte, bet es neesmu tēvs. Skatieties lādē … tur viss … Dodiet vēl ūdeni!
Meitenes paklausīja; un Džūdita, kam bērnības atmiņas sniedzās tālāk nekā māsai un kas vispār saglabāja pagātnes iespaidus skaidrāk, juta nevaldāmu prieka uzplūdu, dzirdēdama šos vārdus. Džūdita ar savu šķietamo tēvu nekad nebija īsti sapratusies, un noklausītās sarunas starp Hateru un māti bija bieži modinājušas meitenē aizdomas, kas tagad apstiprinājās. Mēs pārspīlētu, ja sacītu, ka viņa nekad nebija mīlējusi šo cilvēku; taču jāatzīst, viņa priecājās, ka šāda mīlestība nav vairs pienākums. Hetijas izjūtas bija savādākas. Nespēdama saskatīt visas tās atšķirības, ko redzēja māsa, un būdama pēc dabas piekļāvīga, viņa bija mīlējusi savu šķietamo tēvu, kaut arī ne tik maigi kā īsto māti; un meitene dziļi noskuma, dzirdēdama, ka daba nav devusi viņam tiesības uz šo mīlestību. Hetija nu juta vēl lielākas sirdssāpes, it kā viņa nāve un vārdi divkārt atņemtu vecākus. Ļaudamās savām jūtām, nabaga meitene atgāja sānis un raudāja.
Abu māsu krasi atšķirīgie pārdzīvojumi lika viņām ilgi klusēt. Džūdita bieži deva cietējam nodzerties, taču atturējās to apgrūtināt ar jautājumiem — atturējās tiklab aiz saudzības pret to, kā ari, ja jāteic patiesība, aiz bailēm no turpmākiem paskaidrojumiem, kas varētu sarūgtināt viņas patīkamo apziņu, ka viņa nav Tomasa Hatera bērns. Pēdīgi Hetija noslaucīja asaras, pienāca klāt un apsēdās uz ķeblīša blakus mirstošajam, kurš gulēja visā augumā uz grīdas un kura galvu balstīja veci apģērba gabali, kas bija atstāti mājā.
— Tēv, — viņa teica. — Ļaujiet saukt jūs par tēvu, kaut arī sakāt, ka neesat mans tēvs. Tēv, es vēlētos palasīt jums priekšā bībeli, māte allaž teica, ka bībele palīdz cilvēkiem ciešanās. Viņa pati bieži cieta un tad man lika to lasīt priekšā; un bībele vienmēr palīdzēja mātei. Cik daudz reižu viņa sāka klausīties, asaras liedama, bet beigās smaidīja priekā. Ai, tēv, jūs nezināt, cik ļoti palīdz bībele, jūs vēl nekad neesat tanī meklējis mierinājumu! Tātad lasīšu nodaļu, kas mīkstinās jūsu sirdi, kā mīkstināja sirdis hūroniem.
Nabaga Hetija svēti ticēja bībeles spēkam, kaut arī savā aprobežotībā daudz ko nespēja saprast. Viņas mātei bija patikusi Ijaba grāmata; un arī pati Hetija bija mācījusies lasīt, galvenokārt burtodama atsevišķus gabalus šīs senās un cildenās poēmas nodaļās. Maigā, klusā un skumīgā balsī viņa nu lasīja tēvam priekšā, kvēli cerēdama, ka alegoriskie un grūti saprotamie teikumi sniegs vajadzīgo mierinājumu cietēja sirdij.
— Vai tagad nejūtaties labāk, tēv? — Hetija iejautājās, aizvērdama grāmatu. — Palasījusi bībeli, māte allaž jutās labāk.
— Ūdeni! — Haters teica. — Džūdit, dod man ūdeni! Vai patiešām mana mēle vienmēr būs tik karsta! Hetij, vai bībelē nav rakstīts par mēles dzesēšanu cilvēkam, kurš dega elles ugunī?
Džūdita satriekta novērsās, bet Hetija cītīgi sameklēja attiecīgo vietu un skaļi nolasīja sirdsapziņas pārmetumu mocītajam vīram, kas bija kļuvis par savas alkatības upuri.
— Tā ir, nabaga Hetij, jā, tā ir. Man jādzesē mēle jau lagad, bet kā būs pēcgalā?
Šis jautājums lika klusēt pat uzticīgajai Hetijai, viņa nezināja, ko atbildēt uz izmisuma pilno atzīšanos. Māsu spēkos vienīgi bija dot cietējam ūdeni, kamēr tas varēja viņu atvieglot; un nelaimīgais laiku pa laikam tika padzirdināts, izpildot viņa vēlēšanos. Haters tomēr nodzīvoja ilgāk, nekā meitenes bija sākumā cerējušas. Reizumis viņš runāja saprotami, taču pār viņa lūpām biežāk nāca skaņas, kuru nozīme palika neskaidra. Džūdita uzmanīgi klausījās; viņa dzirdēja vārdus «vīrs», «nāve», «pirāts», «likums», «skalpi» un vairākus citus ar līdzīgu jēgu, bet vārdi neveidoja teikumu, kas norādītu, kādā sakarībā tie lietoti. Tomēr tie skanēja pietiekami nozīmīgi, lai kļūtu saprotami meitenei, kas dzirdējusi nelāgas valodas par savu šķietamo tēvu un kas bija gan vērīga, gan attapīga.
Tā pagāja viena grūta stunda, un māsas nejuta bailes, ka hūroni varētu atgriezties. Šķita, bēdas un sirdssāpes viņas sargāja no šādām briesmām; un, kad pēdīgi kļuva dzirdami airu sitieni, pat Džūdita, kurai vienai būtu jābaidās no ienaidnieka, neiztrūkās, viņa tūlīt saprata, ka tuvojas platdibene. Meitene droši izgāja priekšdurvē, jo tikpat nebūtu iespējams aizbēgt, ja izrādītos, ka hūroni sagrābuši šķirstu un Nerimšas tur nav. Bez tam viņa izjuta to paļāvību, ko iedveš liela nelaime. Taču nebija iemesla jaunam uztraukumam, jo ārpus būdas platdibenē stāvēja Cingačguks, Vahtavaha un Nerimša, tie uzmanīgi vēroja celtni, lai pārliecinātos, vai tur nav vēl ienaidnieks. Viņi bija redzējuši hūronus aizbraucam un meiteņu laivu tuvojamies cietoksnim; un, šī pēdējā apstākļa iedrošināts, Mārčs bija pieairējies pie priekšdurves. Pietika ar pāris vārdiem, lai izgaisinātu bažas, un brīdi vēlāk šķirsts bija piesiets savā vecajā vietā.
Džūdita neteica ne vārda par tēva stāvokli, bet Nerimša, kurš ļoti labi pazina meiteni, saprata, ka noticis kaut kas ļaunāks. Citiem pa priekšu viņš devās mājā, taču gaita vairs nebija tik bramanīga un pašapzinīga kā agrāk; iegājis istabā, viņš redzēja, ka Haters guļ uz muguras un Hetija sēž tam līdzās un bijības pilnā gādībā apvēdina to. Šīrīta notikumi bija jūtami mainījuši Nerimšas izturēšanos. Kaut arī viņš prata lieliski peldēt un bija attapīgi izlietojis vienīgo glābšanās paņēmienu, atrašanās ūdenī tik nevarīgā stāvoklī, sasietām rokām un kājām, bija viņu ietekmējusi gandrīz tāpat, kā soda tuvums ietekmē lielāko daļu noziedznieku, un viņa prātā joprojām turējās dziļš nāves šausmu iespaids, kas apziņā saistījās ar miesas nevarību. Sī cilvēka bezbailību daudz vairāk nosacīja viņa milzīgais fiziskais spēks nekā gribas stingrība vai iedzimta vīrišķība. Sādi varoņi vienmēr zaudē krietnu tiesu drosmes, ja viņiem trūkst spēka; un, lai gan Nerimša tagad bija stiprs kā parasti un brīvs, viņš gaužām skaidri atcerējās savu neseno nožēlojamo stāvokli. Atrazdamies ezerā, viņš nedaudzās nozīmīgās minūtēs tika pieredzējis to, kas svētīgi ietekmētu viņa raksturu, varbūt pat visu izturēšanos, kaut arī viņš dzīvotu simt gadus.
Nerimšu ne tikvien satrieca, bet arī pārsteidza tas bezcerību stāvoklis, kādā atradās viņa citkārtējais līdzgaitnieks. Cīņas karstumā Mārčs nebija varējis painteresēties, kas notiek ar viņa biedru, un, tā kā hūroni bija centušies viņu pašu saņemt dzīvu, viņš, protams, domāja, ka Haters pieveikts, kamēr milzi bija glābis paša lielais fiziskais spēks un sevišķu apstākļu laimīga sagadīšanās. Nāve istabas svinīgajā klusumā viņam bija kas jauns. Kaut arī paradis redzēt vardarbības ainas, viņš nekad nebija sēdējis pie mirēja guļvietas un vērojis, kā lēnais pulss pamazām kļūst aizvien vājāks un vājāks. Lai gan viņa noskaņojums bija mainījies, iesakņojušos paradumus nevarēja atmest vienā brīdī, un, negaidīti ieraudzīdams šādu skatu, robežnieks palika uzticīgs savam raksturīgajam runas veidam.
— Kas tad nu! — viņš iesaucās. — Vecais Tom, vai tie vazaņķi tevi tā piežmieguši pie grīdas, ka netiksi vairs augšā? Tiesa gan, es domāju, tu esi savaņģots, bet man nepavisam neienāca prātā, ka piedzīvosi tādu sliktu apiešanos.
Haters atdarīja stiklainās acis un truli vērās runātājā. Juceklīgas atmiņas sadrūzmējās vecā vīra mulsajā prātā, kad viņš uzlūkoja savu neseno biedru. Jādomā, Haters pūlējās gūt skaidrību par saviem priekšstatiem un nespēja reālo atšķirt no šķietamā.
— Kas tu esi? — viņš vaicāja čukstošā, aizsmakušā balsī, aiz vājuma nevarēdams parunāt skaļāk. — Kas tu esi? … Tu izskaties līdzīgs «Sniega» kapteiņa palīgam … Tas bija tāds pats milzis un gandrīz uzveica mūs.
— Es esmu tavs palīgs un biedrs, Peldošais Tom, taču man nav nekādas daļas gar sniegu. Tagad ir vasara, un Harijs Mārčs vienmēr atstāj šos pakalnus, kad uznāk sals.
— Es pazīstu tevi… Tu esi Steigša … Pārdošu tev skalpu! … Krietnu pieauguša cilvēka skalpu! … Cik maksāsi?
— Nabaga Tom! Izrādās, ka skalpu medības nepavisam nav ienesīgas, un es stingri apņēmos mest tām mieru un nodarboties ar amatu, kas mazāk ož pēc asinīm.
— Vai nedabūji nevienu skalpu? Manējā vairs nav … Ko jūt, kad iegūst skalpu?… Es zinu, ko jūt, kad zaudē… Liesmas laizās ap smadzenēm… Sirdi žņaudz … Nē, nē … Mārč, papriekš nogalini un tikai pēc tam skalpē.
— Ko vecais puika grib ar to sacīt, Džūdit? Izklausās, ka viņam skalpu medības apnikušas tāpat kā man. Karn- dēj esat apsējušas viņam galvu? Vai mežoņi aptaustījuši ar tomahaukiem smadzenes?
— Mežoņi viņam padarījuši to, ko viņš un jūs, Harij Mārč, tik labprāt būtu darījuši tiem. Viņam noplēsta āda ar matiem, lai saņemtu naudu no Kanādas gubernatora, kā jūs būtu plēsuši ādu hūroniem, lai saņemtu naudu no Jorkas gubernatora.
Džūdita par vari centās izlikties mierīga, taču viņas raksturs un tas, ko viņa šinī brīdī izjuta, neļāva atbildēt gluži bez rūgtuma. Hetija uzmeta māsai nosodošu skatienu, dzirdot šādu dzēlīgu runu.
— Tomasa Hatera meitai gan nepiedien tādi špetni vārdi, kad Tomass Haters mirst viņas acu priekšā, — Nerimša atcirta.
— Paldies dievam, ka neesmu Tomasa Hatera meita, lai arī mana nelaimīgā māte būtu pelnījusi nezin kādus pārmetumus!
— Neesat Tomasa Hatera meita! Džūdit, neaizliedziet veco zēnu viņa pēdējā stundā, tādu grēku dievs nekad nepiedos. Kā meita esat, ja neesat Tomasa Hatera meita?
Sis jautājums apvaldīja Džūditas dumpīgo garu; tikdama vaļā no tēva, par kuru viņa varētu ar atvieglotu sirdi sacīt, ka nekad nav to mīlējusi, viņa neiedomāja svarīgo apstākli, ka nezina savu īsto tēvu.
— Es nevaru pateikt, kas bijis mans tēvs, Harij, — viņa atbildēja lēnīgāk. — Ceru, ka tas vismaz bijis godīgs cilvēks.
— Un jūs domājat, ka vecais Haters tāds nav bijis? Nu, Džūdit, es nenoliedzu, ka ir klīdušas nelāgas valodas par Peldošo Tomu; bet, kas nedabū skrambu, ja ienaidnieks tur rokā skrāpi? Ļaunas mēles trinas arī gar mani; un pat jūs, tāda skaistule, neesat izgājusi gluži sveikā.
Kā šos vārdus uzņemtu spīvā Džūdita, kurai Mārčs nekad nebija paticis, — nav viegli pasakāms, jo tieši tad Haters izrādīja nepārprotamas pazīmes, ka viņa pēdējais brīdis ir tuvu. Džūdita un Hetija bija stāvējušas pie savas mātes nāves gultas, viņas zinaja, kā sākas krīze, un aizvainojuma atēna vecākās māsas sejā izgaisa. Haters atvēra acis un taustījās ar roku apkārt — viņš vairs neredzēja. Drīz viņa elpa kļuva gārdzoša, uz brītiņu tā pavisam apsīka; pēc tam sekoja pēdējā garā nopūta, ar kuru, kā domā, dvēsele atstāj miesu. Viņa pēkšņā nāve apklusināja strīdu.
Diena aizritēja bez traucējumiem; kaut arī hūroni bija dabūjuši vienu laivu, viņi likās tā apmierināti ar gūtajām sekmēm, ka pagaidām nedomāja uzbrukt cietoksnim. Tam nevarētu vis droši tuvoties, jo aizstāvji apšaudītu uzbrucējus, un šis laikam bija galvenais iemesls, kādēļ karadarbība neatsākās. Pa to starpu notika gatavošanās bērēm. Krastā apbedīt Hateru nebija iespējams, un Hetija gribēja, lai viņš gulētu blakus mātei ezerā. Meitene atgādināja, ka viņš kādreiz pats esot ezeru nosaucis par ģimenes kapiem, un laimīgā kārtā viņas vēlēšanos nedzirdēja māsa, kas nepārvaramā sašutumā būtu pretojusies šādam nodomam. Bet Džūdita neiejaucās šinīs priekšdarbos, un viss vajadzīgais tika veikts bez viņas ieteikuma un ziņas.
Šai vienkāršajai ceremonijai izvēlējās saulrieta stundu, un nevarētu izraudzīties vairāk piemērotu laiku un vietu, ja būtu jāizdara pēdējais pakalpojums arī skaidrai un lēnprātīgai dvēselei. Nāvei piemīt kaut kas noslēpumains un svinīgi cēls, tā ka dzīvie uzlūko ar zināmu bijību ikviena cilvēka mirstīgās atliekas: visas pasaulīgās attieksmes ir izbeigušās. Uzzinājusi, ka viss sagatavots, Džūdita, paklausot māsas lūgumam, izgāja priekšdurvē, un tad viņa pirmoreiz redzēja, kas darīts. Līķis atradās platdibenē; tas bija ietīts palagā, kurā ievīstīti arī pavarda akmeņi krietnu simt mārciņu kopsvarā, lai mirušo nogremdētu. Nekādi citi sagatavošanas darbi nelikās vajadzīgi, kaut gan Hetija turēja padusē savu bībeli.
Kad visi bija iekāpuši šķirstā, šis neparastais miteklis sakustējās, lai aizvestu savu īpašnieku uz viņa pēdējo mājokli. Airēja Nerimša. Viņa spēcīgajām rokām lielie airi bija kā radīti, viņš īrās bez piepūles un tik prasmīgi, ka delavēram atlika vienīgi noskatīties. Šķirsta gaitai piemita kaut kas no bēru procesijas cēlā svinīguma, airi iegrima ritmiski, platdibene virzījās lēni un vienmērīgi. Arī rāmā apkārtējā ainava likās skaisti pieskaņota ceremonijai, kas allaž vedina domāt par dievu. Spoguļainajā ezerā neņirbēja ne vilnītis, un mežu plašā panorāma skumjā riintībā šķita vērojam šo pēdējo gaitu. Džūdita bija aizkustināta līdz asarām, un pat Nerimša jutās satraukts, īsti nezinadams, kāpēc. Hetija saglabāja ārēju mieru, taču bija apbēdināta daudz dziļāk par māsu. Dvesma bija nopietna, uzmanīga un ieinteresēta; viņa pirmo reizi redzēja tādas īpatnējas bēres, lai gan bija bieži skatījusies, kā apbedī bālģīmjus; kaut arī Cingačguks bija drūms un tāds pats acīgs, viņš palika nesatraucams.
Hetija pildīja loča pienākumus, norādīdama Nerimšam, kurp jābrauc, lai uzmeklētu ezerā vietu, ko viņa bija ieradusi dēvēt par mātes kapu. Lasītājs atcerēsies, ka celtne stāvēja netālu no sēkļa dienvidsmailes; tas aizstiepās gandrīz pusjūdzi uz ziemeļiem, un šī sēkļa tālākajā galā Hateram bija labpaticies apglabāt savas sievas un dēla mirstīgās atliekas. Tagad viņu pašu veda uz turieni, lai noguldītu tiem blakus. Šo vietu Hetija parasti atrada, vadoties pēc dažiem priekšmetiem krastā, taču ceļu norādīja arī cietoksnis un sēkļa aptuvenais virziens, turklāt ūdens bija tik dzidrs, ka ļāva saskatīt pat dibenu. Tādējādi meitene zināja ieturēt pareizo virzienu, un īstajā laikā viņa piegāja pie Mārča un pačukstēja:
— Tagad nevajag vairs airēt, Nerimša. Mēs pabraucām garām akmenim, kas redzams dibenā. Mātes kaps ir tuvu.
Mārčs beidza airēt, tūlīt izmeta enkuru un saņēma rokā virvi, lai apturētu platdibeni. Tā bremzēts, šķirsts lēnām griezās apkārt; kad tas pilnīgi apstājās, Hetija atradās pakaļgalā un rādīja uz ūdeni, pie tam asaras aumaļām ritēja pār viņas vaigiem nevaldāmās bēdās. Džūdita bija redzējusi apbedījam māti, tomēr kopš tā laika nebija nekad apmeklējusi šo vietu. Tas nenozīmēja, ka viņai vienaldzīga mātes piemiņa; Džūdita bija mīlējusi māti un rūgti apraudājuši to, bet viņai derdzās domāt par nāvi un kopš bēru dienas daži atgadījumi bija padziļinājuši šo izjūtu un likuši viņai varbūt vēl stiprāk vairīties no vietas, kas deva pēdējo atdusu tai, kuras stingrās pamācības darīja smeldzīgākus meitenes sirdsapziņas pārmetumus, jo viņa nožēloja savas kļūdas. Ar Hetiju bija daudz savādāk.
Viņas skaidrajā un vienkāršajā dvēselē atmiņas par māti nemodināja nekādas citas jūtas kā vienīgi klusas skumjas. Veselu vasaru viņa, krēslai iestājoties, mēdza doties uz šo vietu; uzmanīgi noenkurojusi laivu tā, lai netraucētu gulētāju, viņa sēdēja, sarunājoties ar aizgājušo, dziedot jaukus korāļus vakara vēsmai un atkārtojot lūgsnas, ko mazatnē bija mācījusies 110 tās, kas tagad atdusējās ezera dibenā. Meitene pavadīja savas vislaimīgākās stundas šinī netiešajā kopībā ar mātes garu. Hetijas apziņā neviļus sajaucās indiāņu pirmatnīgās parašas un kristiešu ticējumi. Reiz viņai pat iekrita prātā izdarīt pie mātes kapa kādu no tiem rituāliem, ko ievēro sarkanie cilvēki, bet jau nākamajā brīdī šī iedoma pagaisa. Tagad viņa raudāja, kā meita raud par māti, kuras mīlestību un kvēlās pamācības nevar aizmirst.
Mārčs pameta acis lejup un skaidrajā ūdenī, kas bija gandrīz tikpat dzidrs kā gaiss, ieraudzīja to, ko Hetija mēdza saukt par mātes kapu. Tas bija zems, izplāts pau- guriņš, kura vienā malā balsnīja daļiņa līķauta. Šo kopiņu nebija veidojusi lāpsta. Nolaidis mirušo dibenā, Haters bija atvedis no krasta zemes un bēris ezerā, līdz tās pilnīgi apslēpa ķermeni. Pat visrupjākie un skaļākie cilvēki savaldās bēru ceremonijas laikā. Arī Mārčs nejuta ne mazāko vēlēšanos ļaut vaļu savai dzedrajai balsij un labprātīgo pakalpojumu bija noņēmies izdarīt pieklājīgā atturībā. Viņš laikam domaja par sodu, kas uzbrucis viņa biedram, un atgādājās, kādās nāves briesmās nesen bijis pats. Nerimša deva Džūditai zīmi, ka viss sagatavots, un viņa lika rīkoties; ņemdams palīgā tikai pats savu milzīgo spēku, viņš pacēla līķi un aiznesa uz platdibenes galu. Zem kājām un pleciem palika virvi, kā to paliek zem zārka, un pēc tam mironi lēnām gremdēja ezerā.
— Ne tur, Harij Mārč! Nē, ne tur! — Džūdita sacīja, neviļus nodrebēdama. — Neguldiet viņu tik tuvu pie mātes!
— Kamdēļ ne, Džūdit? — Hetija strauji vaicāja. — Viņi dzīvoja kopā, un pēc nāves viņiem jāguļ blakus.
— Nē, nē, Harij Mārč, tālāk! Vēl tālāk! Nabaga Hetij, tu nezini, ko pati runā. Ļauj man rīkot!
— Džūdit, es zinu, ka esmu mazprātīga un tu esi gudra, bet, nudien, vīrs jāapbedī līdzās sievai. Māte allaž sacīja, ka kristiešu kapsētās viņus glabājot blakus.
Šī mazā ķilda bija diezgan dedzīga, taču meitenes centās runāt klusi, it kā baidīdamās, ka mirušie varētu noklausīties. Džūdita nespēja īsti strīdēties ar māsu šādā brīdī, bet izteiksmīgs žests piespieda nolikt nelaiķi mazu gabaliņu no viņa sievas kapa. Pēc tam Mārčs uzvilka virvi augšā, un Haters bija apbērēts.
— Peldošais Toms aizgājis pie senčiem! — Mārčs iesaucās, noliekdamies pār platdibenes bortu un raudzīdamies caur ūdeni uz līķi. — Viņš bija drosmīgs biedrs izlūku gaitās un veikls slazdu licējs. Neraudiet, Džūdit, nepadodieties vājumam, Hetij, jo jāmirst pat vistaisnākajam cilvēkam; un, kad noliktais laiks pienācis, tad ne vaimanas, ne asaras nespēj atdzīvināt mironi. Zināms, jums būs grūti pieciest tēvu; tēvus parasti ir grūti pieciest, it īpaši neprecētām meitām, bet šī kaite ir ārstējama,-un jūs abas esat tik jaunas un skaistas, ka drīz vien atradīsit zāles. Džūdit, ja jums patīk uzklausīt godīgu un patiesīgu vīrieti, tad es gribētu drusciņ parunāt ar jums zem četrām acīm.
Džūdita tikpat kā nepievērsa uzmanību šim rupjajam Nerimšas mēģinājumam mierināt māsas, tomēr, protams, aptvēra viņa runas vispārīgo jēgu, pie tam tīri labi noskārta, kurp viņš tēmē. Viņa raudāja, atcerēdamās mātes agrāko maigumu, un viņas prātā drūzmējās sāpīgas atmiņas par sen aizmirstām pamācībām un veltīgiem piekodinājumiem. Taču Nerimšas vārdi Džūditu atsauca tagadnē, un, kaut arī tie bija strauji un teikti nelaikā, viņa tos neuzņēma ar tādu spīvumu, kādu varētu sagaidīt no meitenes, kam ātra daba. Gluži otrādi. Šķita, ka viņai pēkšņi iesitas prātā kāda doma, un, cieši paskatījusies Mārčā, viņa noslaucīja asaras, pēc tam gāja uz platdibenes otru galu, dodama jauneklim zīmi sekot. Tur viņa apsēdās, ar mājienu uzaicinādama Nerimšu blakus. Džūditas nopietnā un apņēmīgā izturēšanās mazliet samulsināja viņas biedru, tā ka meitenei pašai vajadzēja atsākt valodu.
— Jūs vēlaties ar mani runāt par precēšanos, Harij Mārč, — viņa sacīja, — un esmu nākusi, lai, tā teikt, pie manu vecāku kapiem …. nē, nē… lai pie manas karsti mīļotās nabaga mātes kapa uzklausītu jūs.
— Tas ir ērmoti, šovakar jums tāds kā suns aiz ādas, Džūdit, — Nerimša atbildēja, vairāk satraukts, nekā pats gribētu atzīt. — Bet, kas ir, tas ir, un patiesībai jānāk gaismā, lai lūst vai plīst. Kā jūs, meitēn, labi zināt, manās acīs jau ilgi esat pati skaistākā no visām jaunavām, ko vien man gadījies redzēt, un neesmu to slēpis 110 medniekiem un traperiem pie šī ezera, neesmu to slēpis apmetnēs.
— Jā, jā, esmu jau to dzirdējusi, un tas droši vien ir taisnība, — Džūdita teica, it kā degdama nepacietībā.
— Ja puisis tā runā par kādu meiču, tad iznāk, ka viņa sakutinājusi tam sirdi.
— Tiesa, tiesa, Nerimša, to visu jūs esat man teicis atkal un atkal.
— Nu, ja tas ir patīkami, tad, es domāju, neviena sieviete nesūrosies, ka to dzirdējusi pārāk bieži. Visi saka, tāds jau esot jūsu dzimums: ar mīļu prātu jūs klausoties, ka atkārto kaut vai simto reizi, cik ļoti patīkat vīrietim, vienīgi runa par jūsu skaistumu glaimojot vēl vairāk.
— Bez šaubām, lielākoties mums patīk kā viens, tā otrs, bet šis ir neparasts brīdis, Nerimša, un nevajadzētu velti šķiest vārdus. Es vēlētos, kaut jūs runātu bez aplinkiem.
— Lai notiek jūsu prāts, Džūdit, un man rādās, ka tas notiks katru reizi. Esmu jums bieži teicis, ka patīkat man labāk par jebkuru citu meiteni pasaulē vai, nav vārdam vietas, labāk par visām citām meičām kopā, bet jūs būsit arī ievērojusi, Džūdit, ka vēl nekad neesmu jūs skaidri un gaiši bildinājis.
— Esmu ievērojusi tiklab vienu, kā otru, — meitene sacīja, pie tam viņas skaisto muti zaglīgi rotāja smaids, par spīti sevišķi saspringtai uzmanībai, kas lika viņas vaigiem pietvīkt un acīm iemirdzēties gandrīz žilbinošā spožumā. — Esmu ievērojusi tiklab vienu, kā otru un nodomājusi, ka otrs nepavisam nesaderas ar Harija Mārča drosmi un apņēmību.
— Bija iemesls, meitēn, un tas mani kremt pat tagad … nu nesarkstiet tā un neskatieties tik sirdīgi, ir domas, kas ieķeras uz ilgu laiku vīrietim prātā, un ir vārdi, kas ieķeras rīklē, bet ir arī jūtas, kas to visu uzveic, un es redzu, ka man jāpakļaujas šīm jūtām. Jums vairs nav ne tēva, ne mātes, Džūdit, un šinī vietā jūs ar Hetiju nevarat dzīvot vienas, kaut arī valdītu miers un irokēzi būtu rāmi; bet tagad jūs ne tikai mirsit badā — nepaies nedēļa, iekām jūs sagūstīs vai noskalpēs. Laiks domāt par maiņu dzīvē un vīru, un, ja jūs mani neatraidīsit, viss pagājušais būs aizmirsts, beigts un nobungots.
Džūditai grūti nācās savaldīt nepacietību, klausoties šos vienkāršos mīlestības atklāšanas vārdus, šo bildinājumu, kuru viņa bija acīmredzot vēlējusies dzirdēt un uzņēma ar patiku, kas varēja droši modināt cerības. Meitene gandrīz vai neļāva jauneklim izrunāt līdz galam, tik ļoti viņai gribējās tūlīt dzirdēt pašu galveno un atbildēt.
— Diezgan, Nerimša, — Džūdita sacīja, pie tam pacēla roku, it kā likdama viņam klusēt. — Es saprotu jūs tik labi, it kā jūs būtu runājis veselu mēnesi. Jūs mani vērtējat augstāk par citām meitenēm un gribat, lai kļūstu jūsu sieva.
— Jūs pateicāt labāk, nekā tas būtu manos spēkos, Džūdit, un es vēlos, lai jūs iedomājaties, ka esmu teicis tieši tos vārdus, ko jums vispatīkamāk dzirdēt.
— Tie bija ļoti skaidri, Nerimša, un tiem jābūt fādiem. Šinī vietā neklājas jokot un mānīties. Tagad uzklausiet manu atbildi, kas caurcaurēm būs tikpat atklāta kā jūsu bildinājums. Ir iemesls, Mārč, kamdēļ es nekad …
— Man rādās, es saprotu jūs, Džūdit; esmu gatavs aizmirst šo iemeslu, un nevienam citam nav daļas gar to. Netvīkstiet kā debess saulrietā; nedomāju jūs apvainot, tāpēc neņemiet ļaunā.
— Es netvīkstu un neņemšu ļaunā, — Džūdita sacīja, pūlēdamās apspiest sašutumu tā, kā viņai līdz šim nebija vajadzējis to apspiest. — Ir iemesls, kamdēļ es nekad nebūšu un nevaru būt jūsu sieva, Mārč; tas jums droši vien nav zināms, un tagad mans pienākums ir to pateikt tikpat atklāti, kā bildinājāt mani. Es jūs nemīlu un, esmu pārliecināta, nekad neiemīlēšu tā, lai apprecētos ar jums. Vīrietis nevar vēlēties par sievu meiteni, kas viņu nevērtē augstāk par visiem citiem vīriešiem. Es runāju vaļsirdīgi un domāju, ka būsit pateicīgs par manu atklātību.
— Ak, Džūdit, visu šo ļaunumu padarījuši tie švītīgie, vējpilnie sarkansvārči no garnizoniem!
— Klusu, Mārč, nepulgojiet meiteni pie viņas mātes kapa! Kad vienīgi gribu godīgi izturēties pret jums, tad nevediniet, lai ar rūgtumu sirdī novēlu jums ļaunu! Neaizmirstiet, ka es esmu sieviete un jūs esat vīrietis, ka man nav ne tēva, ne brāļa, kas atriebj jūsu vārdus.
— Nu, pēdējais apstāklis ir diezgan svarīgs, un es vairāk nerunāšu. Nevajag tā steigties ar atbildi, Džūdit, apdomājieties labi.
— Man nav jāapdomājas; jau sen esmu izlēmusi un, gribēdama jums atbildēt skaidri, tikai gaidīju, kad jūs izteiksities skaidri. Mēs tagad saprotam viens otru, un nav nozīmes runāt vairāk.
Meitenes kvēlais patiesīgums iedvesa cieņu jauneklim, kas vēl nekad nebija viņu redzējis tik stingru un nopietnu. Viņu agrāko sarunu laikā Nerimšas mīlestības apliecinājumi bija parasti uzņemti izvairīgi vai zobgalīgi, bet viņš bija visu noturējis par sievišķīgu koķetību un domājis, ka tā ātri var beigties ar jāvārdu. Viņam bija grūti nācies izšķirties par šo bildinājumu; un viņš nekad nebija nopietni ticējis, ka Džūdita atteiksies iziet pie paša skaistākā vīrieša visā robežjoslā. Tagad viņš bija atraidīts, turklāt tik noteikti, ka nepalika nekādu cerību; pilnīgi apstulbināts Nerimša laikam nebija, taču viņš jutās tik ļoti pārsteigts un pazemots, ka nemaz nemēģināja grozīt meitenes lēmumu.
— Mirdzošais spogulis tagad mani daudz nepievelk! — viņš, brīdi klusējis, izsaucās. — Vecais Toms aizgājis pie senčiem, krastā hūronu tikpat, cik mežos baložu; un vispār šī vieta vairs nav nekāda labā.
— Tad atstājiet to! Jūs redzat, tā ir briesmu pilna; un citu dēļ jums nav jāriskē ar savu dzīvību. Es arī nezinu, kā jūs te varētu mums palīdzēt. Aizejiet šovakar pat; mēs nekad jūs neapvainosim gļēvumā vai nepateicībā.
— Ja iešu, tad iešu ar smagu sirdi, un tā būs smaga jūsu dēļ, Džūdit; es labāk ņemtu jūs līdzi.
— Par to nevajag vairāk runāt, Mārč. Kolīdz satumsīs, aizvedīšu jūs malā, un varēsit doties uz tuvāko garnizonu. Ja sasniegsit fortu un sūtīsit zaldātus …
Džūditas balss apslāpa, jo viņa juta, ka pazemojas, dodama iemeslu tā cilvēka paļām un piezīmēm, kurš nelabvēlīgi raudzījās uz viņas pazīšanos ar garnizona virsniekiem. Nerimša viņu saprata. Meitene baiļojās veltīgi, jo viņš atbildēja lietišķi, bez kādām dzēlībām.
— Es nojēdzu, ko gribat sacīt un kāpēc to nesakāt, — viņš teica. — Ja man izdosies aizkulties līdz fortam, karaspēka vienība visādā ziņā tiks uz pēdām šitiem vazaņķiem, un es iešu tai līdzi, jo vēlētos redzēt jūs ar Hetiju drošībā, iekām šķiramies uz laiku laikiem.
— Ai, Harij Mārč, ja jūs vienmēr tā būtu runājis un jutis, manas jūtas pret jums varētu būt savādākas!
— Vai tagad ir par vēlu, Džūdit? Esmu neaptēsts mežinieks; taču inēs visi maināmies, ja pret mums izturas savādāk, nekā esam raduši.
— Ir gan par vēlu, Mārč. Pret jums mana sirds nevar kvēlot tanīs jūtās, ko vēlaties no manis; arī pret citu vīrieti ne — ja atskaita vienu. Nu esmu jums pateikusi diezgan, un nejautājiet man neko vairāk. Kad sametīsies nakts, es vai delavērs nogādāsim jūs krastā; jūs steigsities uz Mohoku, uz tuvāko garnizonu, un atsūtīsit cik iespējams vairāk palīgu. Un … Nerimša, tagad mēs esam draugi un varu jums uzticēties, vai ne?
— Kā tad, Džūdit; tomēr mūsu draudzība būtu vēl ciešāka, ja jūs varētu skatīties uz mani tā, kā es skatos uz jums.
Džūdita vilcinājās, viņas jūtu pasaulē notika sīva cīņa. It kā nolēmusi spītēt visām vājībām un par katru cenu panākt savu, viņa ierunājās vaļsirdīgāk.
— Tuvākajā garnizonā jūs sastapsit kādu kapteini, viņa uzvārds ir Vorlijs, — meitene trīcēdama sacīja, pie tam kļuva bāla kā drēbe. — Viņš, jādomā, gribēs vadīt vienību. Es ļoti vēlētos, kaut būtu cits komandieris. Ja kapteini Vorliju izdotos atturēt, es būtu priecīga.
— To vieglāk pateikt nekā izdarīt, Džūdit, jo virsnieki rīkojas pēc sava prāta. Majors pavēl, un kapteiņiem un leitnantiem jāpaklausa. Es pazīstu to virsnieku — vēj- pilns, jautrīgs džentlmenis ar sarkanu ģīmi un medainu mēli, viņš spējīgs ietempt Madeiras vīnu tādos daudzumos, kas varētu pārplūdināt Mohokas apmetnes. Viņu dievina visas meitenes ielejā; un viņš dievinot visas meitenes. Ka viņš jums nepatīk, Džūdit, es nemaz nebrīnos, jo viņš drīzāk ir meitinieks nekā virsnieks.
Džūdita neatbildēja, viņas augums drebēja, sejā iesitās tumšs sārtums, pēc tam atkal nāves bālums.
«Ak vai, nabaga māmiņ!» viņa izsaucās domās. «Mēs esam pie tava kapa, bet tu nemaz nezini, kā tavas pamācības aizmirstas, tavas rūpes noniecinātas, tava mīlestība nopulgota!»
Sajutusi šos mūžīgā ķirmja grauzienus, viņa piecēlās un ar mājienu lika Nerimšam noprast, ka pateikusi visu.