Tas posts,
Kas savā galējībā apspiestajam liek
Vairs dzīvi nevērtēt, tas viņu paceļ
Par sava apspiedēja kungu.
Kolridžs
Hetija aizvien vēl sēdēja platdibenes priekšgalā un skumīgi lūkojās ūdenī, kur atdusējās viņas māte un cilvēks, ko meitene bija uzskatījusi par savu tēvu. Dvesma stāvēja maiguma pilnā rimtībā viņai blakus, taču neteica neko mierinājumam. Sinī ziņā viņa bija atturīga — saskaņā ar indiāņu paražām; un viņas sirds lika pacietīgi gaidīt brīdi, kad viņa savu līdzjūtību varētu izrādīt vairāk ar darbiem nekā ar vārdiem. Cingačguks drūmā noslēgtībā turējās mazliet atstatu, izskatīdamies pēc karavīra, bet juzdams līdzi kā cilvēks.
Džūdita piebiedrojās māsai, pie tam viņas izskats pauda tādu cieņu un svinīgumu, ko viņa parasti neizrādīja; un, kaut arī viņas skaistajā sejā vēl vīdēja sāpju atēnas, viņa ierunājās stingri un mierīgi. Sinī brīdī Dvesma un Cingačguks aizgāja pie Nerimšas otrā galā.
— Māsiņ, — Džūdita mīļi teica, — man tev daudz kas sakāms; iekāpsim laivā un aizairēsimies kādu gabaliņu no šķirsta, jo divu bāreņu noslēpumi nav jādzird citu ausīm.
— Vecāku ausis taču var tos dzirdēt, Džūdit. Lai Nerimša paceļ žākaru, aizbrauc šķirstu projām un atstāj mūs izrunāties pie kapiem, kur guļ tēvs un māte.
— Tēvs! — Džūdita lēni atkārtoja, un pirmo reizi kopš sarunas ar Nerimšu viņas sejā sakāpa sārtums. — Viņš nebija mūsu tēvs, Hetij! To viņš pats teica savā pēdējā stundā.
— Džūdit, vai tu priecājies, ka tev nav bijis tēva? Viņš rūpējās par mums, uzturēja, apģērba mūs, mīlēja mūs; īstais tēvs nebūtu darījis vairāk. Es nesaprotu, kāpēc viņš nebija mūsu tēvs.
— Lai nu lai, mīļais bērns. Darīsim, kā teici. Šķirsts aizbrauks mazliet tālāk, bet mēs paliksim te. Sagatavo laivu, esi tik laba. Es pateikšu Nerimšam un indiāņiem mūsu vēlējumos.
Tas bija ātri un lēti izpildāms; ritmiskiem vēzieniem šķirstu aizīra kādus simt jardus tālāk; meitenes palika it kā peldam gaisā virs kapu vietas: tik sekli iegrima vieglā laiviņa, un tik dzidrs bija ūdens.
— Tomasa Hatera nāve visnotaļ mainījusi mūsu nākotnes izredzes, Hetij, — Džūdita iesāka pēc tam, kad īss klusumbrīdis bija sagatavojis viņas māsu šai sarunai. — Viņš nebija mūsu tēvs, bet mēs esam māsas, un mums jājūtas līdzīgām un jādzīvo kopā.
— Kā lai es zinu, Džūdit, vai tu nepriecātos, ja dabūtu dzirdēt, ka neesmu tava māsa, tāpat kā priecājies par to, ka Tomass Haters, kā tu viņu sauc, nav bijis tavs tēvs? Esmu mazprātīga, un tikai retajam patīk mazprātīgi radinieki; turklāt neesmu skaista, vismaz tik skaista ka tu, un vari vēlēties sev daiļāku māsu.
— Nē, nē, Hetij. Tu, vienīgi tu esi mana māsa … to saka mana sirds un mīlestība uz tevi… un māte bija mana māte… un tamdēļ esmu lepna un priecīga, jo varam lepoties ar tādu māti… bet tēvs nebija īstais tēvsl
— Klusu, Džūdit! Varbūt viņa gars ir tuvumā; tas noskumtu, dzirdēdams, ka bērni tā runā pie viņa kapa. Bērniem nekad nevajag skumdināt vecākus, to man bieži sacīja māte; it sevišķi to nevajag darīt, kad viņi miruši.
— Nabaga Hetij! Viņi laimīgi atbrīvojušies no rūpēm par mums. Nekādi mani vārdi un darbi tagad neapbēdinās māti — tas vismaz ir zināms mierinājums —, un nekādi tavi vārdi un darbi neliks viņai smaidīt, kā viņa dzīva mēdza smaidīt, priecādamās pa tavu labo uzvešanos.
— Nesaki vis, Džūdit. Māte tomēr var mūs redzēt. Viņa allaž mums teica, ka arī dievs redz visus mūsu darbus. Un tagad, kad māte aizsaulē, es cenšos nedarīt neko tādu, kas viņai nepatiktu.
— Hetij, Hetij … tu nezini, ko pati runā! — Džūdita izdvesa, aiz uztraukuma pietvīkdama tumši sārta. — Mirušie nevar redzēt un nezina, kas šeit notiek! Bet vairāk nerunāsim par to. Mūsu mātes un Tomasa Hatera miesas guļ vienuviet ezerā, bet mēs paliekam zemes virsū; mums laiks padomāt par savām priekšdienām.
— Ja arī mēs neesam Tomasa Hatera bērni, neviens neapstrīdēs mūsu tiesības uz viņa īpašumu. Mums ir cietoksnis un šķirsts, un laivas, un meži, un ezeri — viss, kas piederēja viņam. Kas mums liedz palikt šeit un dzīvot gluži tāpat, kā esam dzīvojušas līdz šim?
— Nē, nē … nabaga māsiņ. Tā vairs nevaram dzīvot. Divas meitenes nebūtu šeit drošībā, kaut arī šiem hūro- niem neizdotos mūs sagūstīt. Lai varētu mierīgi dzīvot uz ezera, pat tēvam dažkārt bija daudz jānopūlas; mums tas nebūs pa spēkam. Mums jāatstāj šī vieta, Hetij, un jāpāriet apmetnēs.
— Man skumji, ka esi tādās domās, Džūdit, — Hetija teica, nodurdama galvu un domīgi lūkodamās uz vietu, kur varēja redzēt mātes kapa kopiņu. — Man ļoti skumji to dzirdēt. Es labāk paliktu šeit, kur gan neesmu dzimusi, taču esmu vadījusi savas dienas. Man nepatīk apmetnes — tanīs valda ļaunums un nenovēlība. Es mīlu kokus un kalnus, un ezeru, un avotus un justos dziļi apbēdināta, ja būtu jāšķiras no tiem. Džūdit, tu esi skaista un gudra un kādu dienu iziesi pie vīra, tas kļūs mans brālis un gādās par mums abām, ja šādā vietā sievietes patiešām nespēj pašas gādāt par sevi.
— Ak, Hetij, ja tas būtu iespējams, es tagad, nudien, varētu justies šinīs mežos tūkstoškārt laimīgāka nekā apmetnēs! Agrāk gan domāju citādi. Bet kur ir tas vīrietis, kas mums pārvērstu paradīzes dārzā šo skaisto vietu?
— Harijs Mārčs tevi mīl, mās, — nabaga Hetija atbildēja, neapzināti drīksnādama no laivas mizu. — Esmu pārliecināta, ka viņš ar prieku kļūtu tavs vīrs; un brašāks un drosmīgāks jauneklis nav sastopams visā apkārtnē.
— Harijs Mārčs un es saprotam viens otru, un vairāk nekas nav sakāms par viņu. Ir viens cilvēks, bet… Nu, ko tur runāt. Mums drīzumā jāizlemj, kā dzīvosim uz priekšu. Mēs nevaram šeit palikt vienas, un mums, domājams, nebūs tāda gādnieka, par kādu tu ieminējies. Un ir laiks, Hetij, uzzināt par mūsu ģimeni un radiniekiem itin visu, ko vien varam. Maz ticams, ka esam gluži bez radiniekiem, un viņi varbūt priecātos mūs redzēt. Vecā lāde nu ir mūsu īpašums, un mēs esam tiesīgas ielūkoties tanī un izdibināt visu, ko vēsta tās saturs. Māte tik ļoti atšķīrās no Tomasa Hatera, un tagad, zinot, ka neesam viņa bērni, es karsti vēlos noskaidrot, kas bijis mūsu tēvs. Esmu pārliecināta, ka lādē glabājas dokumenti, un tie droši vien var mums pastāstīt par mūsu vecākiem un tuviniekiem.
— Nu, Džūdit, tu jau visu zini labāk, esi gudrāka nekā vairākums meiteņu, māte to allaž teica, un es esmu maz- prātīga. Tagad, kad tēva un mātes vairs nav, man bēda vienīgi par tevi un maz rūp visi citi radinieki, un es nedomāju, ka spētu pienācīgi mīlēt tos, ko vēl nekad neesmu redzējusi… Ja negribi precēties ar Nerimšu, tad nezinu, pie kāda vīra tev īsti patiktu iziet, un baidos, ka galu galā mums vajadzēs atstāt ezeru.
— Ko tu domā par Zvērkāvi, Hetij? — Džūdita vaicāja, saliekdamās uz priekšu līdzīgi savai naivajai māsai un cenzdamās apslēpt savu mulsumu. — Vai viņš nebūtu tev patīkams brālis?
— Par Zvērkāvi? — Hetija atkārtoja, neliekuļotā pārsteigumā paceldama acis. — Zvērkāvis taču nepavisam nav izskatīgs, Džūdit, un nemaz nesaderas ar tādu meiteni, kāda esi tu!
— Viņš nav neglīts; un vīrieša skaistums neko daudz nenozīmē.
— Vai tu tā domā, Džūdit? Tomēr ir ļoti patīkami redzēt tiklab skaistu vīrieti, kā skaistu sievieti. Man liekas: ja es būtu vīrietis, tad ilgotos pēc izskatīgas ārienes vairāk nekā tagad. Skaists vīrietis ir daudz patīkamāks acij nekā skaista sieviete.
— Nabaga bērns, tu patiešām nezini, ko pati runā un domā! Jā, mūsu skaistums kaut ko nozīmē, bet vīrieša skaistums netiek vērtēts augstu. Vīrietim jābūt garam, bet dažs labs ir tikpat garš kā Nerimša; jābūt darbīgam — man šķiet, ka es zinu vienu otru darbīgāku par viņu; jābūt spēcīgam — nu, Nerimša nevar gāzt kalnus; jābūt drosmīgam — esmu pārliecināta, ka varu minēt jaunekli, kas ir drosmīgāks!
— Tas ir dīvaini, Džūdit. Līdz šim es domāju, ka zemes virsū nav vīrieša, kas būtu skaistāks, stiprāks, darbīgāks un drosmīgāks par Hariju Nerimšu! Es gan nekad vēl neesmu sastapusi viņam līdzīgu.
— Nu, nu, Hetij, labāk klusē! Man nepatīk dzirdēt no tevis tādu runu. Tā nesaderas ar tavu nevainību, līdzjūtīgo sirdi un tavu patiesīgumu. Lai Harijs Mārčs iet. Viņš šovakar mūs atstās, un es nebūt to nenožēloju, vienīgi žēl, ka viņš te uzturējies tik ilgi un tik nevajadzīgi!
— Ak! Džūdit, tieši no tā es jau sen baidījos; un es tik ļoti cerēju, ka viņš kļūs mans brālis.
— Tādas domas met ārā no galvas; runāsim par mūsu nabaga māti un par Tomasu Hateru.
— Tad runā saudzīgi, mās, jo tu nevari būt gluži droša, ka viņu dvēseles nedzird un neredz. Ja arī tēvs nebija mūsu īstais tēvs, viņš izturējās labi pret mums, deva maizi un pajumti. Šeit, ūdenī, mēs nevaram uzlikt kapakmeņus, lai pavēstītu to visu ļaudīm, — tas jāpasaka ar mutes vārdiem.
— Tas ļaudis maz interesēs, meitene. Ir liels mierinājums domāt, Hetij, ka māte dziļi nožēlojusi savu vainu, ja izdarījusi jaunībā kādu smagu pārkāpumu; nav šaubu, ka viņas grēki piedoti.
— Džūdit, bērniem neklājas runāt par vecāku grēkiem. Labāk runāsim par savējiem.
— Runāt par taviem grēkiem, Hetij! Ja zemes virsū ir kāda bezgrēcīga būtne, tad tā esi tu! Es vēlos, kaut varētu sacīt un domāt par sevi to pašu, bet, kad dzīvosim, tad redzēsim. Neviens nezina, kādas pārmaiņas sievietes sirdī var radīt mīlestība uz labu vīru. Liekas, man jau tagad vairs tā nepatīk grezni tērpi kā agrāk.
— Būtu nožēlojami, Džūdit, ja pie vecāku atdusas vietas tu domātu par ģērbiem! Ļausim Nerimšam doties, kurp viņam patīk, un, ja jau tu tā runā, mēs nekad neaiziesim no šejienes.
— Es labprāt piekrītu vienam, bet nevaru galvot par otru. Mums turpmāk jādzīvo tā, kā pieklājas godīgām jaunavām, mēs nevaram palikt šeit, kur kļūsim par nevalodu un zobgalību objektu visiem tiem rupjajiem, bezkaunīgajiem traperiem un medniekiem, kas atnāks pie šī ezera. Lai Nerimša iet savā vaļā, es atradīšu iespēju tikties ar Zvērkāvi, un tad jautājums par mūsu nākotni ātri izšķirsies. Nu, meitene, saule ir norietējusi, un šķirsts slīd projām no mums, atgriezīsimies tanī un apspriedīsimies ar saviem draugiem. Šonakt es ielūkošos lādē, un rīt izlemsim, kā rīkoties. ITūronus mēs viegli piekukuļosim, jo tagad varam izlietot mūsu mantu, nebaidoties no Tomasa Hatera. Ja tikai dabūšu Zvērkāvi ārā no viņu rokām, stundas laikā viss būs noskaidrojies.
Džūditas vārdi skanēja noteikti, tie bija sacīti pavēlošā balsī, kā viņa jau sen mēdza runāt ar savu garā vājo māsu.
— Džūdit, tu aizmirsi, kas atvedis mūs te, — Hetija ar pārmetumu sacīja. — Šeit ir mātes kaps, un mēs nupat noguldījām viņai blakus tēvu. Mēs esam grēkojušas, šādā vietā tik daudz runādamas par sevi, un tagad jālūdz dievs, lai viņš piedod mums un pamāca mūs, kurp braukt, ko darīt.
Ar nepatvaļīgu kustību Džūdita nolika savu airi, bet Hetija noslīga uz ceļiem un drīz iegrima bijības pilnās lūgsnās.
Kad Hetija piecēlās, kvēlains tvīkums un apskaidrota rimtība darīja viņas jau tā patīkamo seju nenoliedzami skaistu. Viņas prāts bija mierīgs, sirdsapziņa vairs nevarēja pārmest, ka pienākums palicis neizpildīts.
— Tagad, Džūdit, vari braukt, ja gribi, — viņa teica. — Bluķi vai akmeni var pacelt rokām, bet sirds jāatvieglo ar lūgsnu. Man liekas, Džūdit, kādreiz tu biežāk lūdzi dievu.
— Lai nu paliek… lai, bērns, — māsa aizsmakusi atbildēja, — tagad tam nav nozīmes. Māte ir mirusi, Haters ir miris, un pienācis laiks, kad mums jādomā un jāgādā par sevi.
Laiva lēni slīdēja projām no kapu vietas. Vecākā māsa rāmi vēzēja airi, bet jaunākā sēdēja, domās nogrimusi, kā to parasti darīja, kad viņas prātu mulsināja kaut kas neskaidrāks un grūtāk aptverams.
— Es nezinu, ko tu saproti ar nākotni, Džūdit, — beidzot viņa pēkšņi ierunājās. — Māte mēdza saukt par nākotni debesis, bet tu laikam uzskati, ka tā nozīmē rītdienu vai nākamo nedēļu.
— Mīļā mās, tā nozīmē visu, kas notiks šinī vai citā pasaulē. Tas ir svinīgs vārds, Hetij … it īpaši, es baidos, tiem, kas vismazāk domā par to. Mātes nākotne tagad ir mūžība; mūsējā vēl nozīmē to, kas notiks, kamēr dzīvosim šinī pasaulē … Vai neaizpeldēja aiz cietokšņa laiva, tur, vairāk uz zemesraga pusi? Tā paslēpās; es noteikti redzēju laivu aizslīdam aiz baļķiem.
— Es to ievēroju pirms laba brīža, — Hetija mierīgi sacīja, jo mežoņi maz biedēja viņu, — bet domāju, pie mātes kapa neklājas runāt par to. Laivu airēja no indiāņu nometnes puses viens pats cilvēks, Džūdit; tas likās esam Zvērkāvis, nevis kāds irokēzs.
— Zvērkāvis! — māsa attrauca ar viņai raksturīgo straujumu. — Nevar būt! Zvērkāvis ir gūstā, un es visu laiku domāju, kā atbrīvot viņu. Kāpēc tev šķita, bērns, ka braucējs ir Zvērkāvis?
— Vari skatīties pati, mās; laiva ir atkal redzama, tā parādījās šinī mājas pusē.
Patiešām, vieglā laiva bija aizpeldējusi garām celtnei un noteikti virzījās uz platdibeni, kuras priekšgalā jau sastājās Nerimša un abi delavēri, lai uzņemtu ciemiņu. No pirmā acu uzmetiena Džūdita pārliecinājās, ka māsai taisnība un Zvērkāvis ir laivā viens. Viņš tomēr tuvojās mierīgi, bez kādas steigas, tā ka Džūdita izbrīnījās, jo cilvēks, kuram ar viltu vai spēku izdevies aizbēgt no ienaidnieka, neairētos tik gausi un nosvērti. Diena jau dzisa, un nokrastes apveidi bija kļuvuši neskaidri. Taču atklātā ezerā vēl kavējās gaisma, un tagadējās darbības vietu, kas bija apēnota vājāk nekā lielākā tiesa no šī ūdens klajuma, jo atradās tā platākajā daļā, rotāja atblāzma, kura mazliet atgādināja Indijas vai Grieķijas saulrieta siltos toņus. Šķirsta un cietokšņa baļķi margoja tādā kā purpura sārtumā, kas sakusa ar augošo krēslu, un mednieka laivas tāss tumšoja sulīgās, bet maigās krāsās. Džūdita un viņas māsa bija sparīgi airējušas, lai sastaptu negaidīto ciemiņu, iekām tas sasniedz šķirstu, un, kad laivas tuvojās viena otrai, pat Zvērkāvja iedegusī seja izskatījās neparasti līksma zem jaukajiem atspulgiem, kas virmoja gaisā. Pēc Džūditas domām, šī svešādā un patīkamā izteiksme zināmā mērā liecināja par to, ka medniekam prieks tikties ar viņu. Meitene gan neapjauta, ka dziesna arī izcēla viņas skaistumu; un Džūdita tāpat nenoģida, cik liels būtu viņas prieks, ja viņa zinātu, ka šinī brīdī jauneklis viņu patiešām atzina par visskaistāko sievieti, ko jebkad skatījušas tā acis.
— Esiet… esiet sveicināti, Zvērkāvi! — meitene iesaucās, kad laivas bija piepeldējušas viena otrai blakus un airu vēzieni mitējušies. — Mēs esam pārlaiduši skumju … baismīgu dienu, bet jūsu atgriešanās jau nozīmē vienu nelaimi mazāk. Vai hūroni kļuvuši cilvēcīgāki un jūs atlaiduši, jeb vai esat pats ar savu drosmi un izmaņu ticis projām no šiem neģēļiem?
— Nē, Džūdit, ne ,viens, ne otrs. Mingi vēl aizvien ir mingi, un viņi dzīvos un nomiris kā mingi; nav domājams, ka viņi kādreiz metīs savu tikumu. Nu, viņiem ir sava iedaba, Džūdit, un mums — sava, un nevienam nepiedien nomelnot citus, tomēr gribot negribot jāatzīstas, ka man aplam grūti nākas saudzīgi domāt un saudzīgi runāt par šitiem blandoņiem. Jā, piešmaukt viņus var, un lo mēs abi ar Čūsku izdarījām, glābdami Dvesmu. — Mednieks nosmējās savus bezskaņas smieklus. — Bet nav viegli apmuļķot apmuļķotos. Pat briedēni sāk nomanīt mednieku viltības, iekām viena medību sezona beigusies;
un indiānis, kas apmuļķots atver acis, tās vairs neaiztaisa, kamēr viņš paliek tanī pašā vietā. Es zinu, baltos, kas tur- patās ļāvušies apmānīties par jaunu, bet nezinu nevienu tādu sarkanādaini. Indiāņus māca nevis grāmatas, bet pieredze, un tas ir skolotājs, kura stundas atceramies vis- ilgāki.
— Tas ir taisnība, Zvērkāvi; bet kā jūs tikāt šurp, ja neesat aizbēdzis no mežoņiem?
— Tas ir piedienīgs jautājiens, un jūs to uzdevāt burvīgi… jūs patiešām esat brīnum skaista šovakar, Džūdit — Meža Roze, kā Čūska jūs dēvē un kā tikpatās labi varu teikt arī es, itin nemaz neliekuļodams! Jā, jūs varat šos mingus saukt par mežoņiem, jo viņu jūtas ir diezgan mežonīgas un viņi rīkojas diezgan mežonīgi, ja tikai sagādājam viņiem izdevību. Viņi sajūt līdz kaulajn savu pametumu nesenajā kautiņā, tamdēļ atriebsies katram cilvēkam no angļu sugas, ja tāds viņiem gadīsies ceļā. Nudie, es daudz nešaubos, ka viņi izgāztu savas dusmas arī uz holandieti.
— Viņi nogalināja tēvu, viņu ļaunajai asinskārei vajadzētu būt apmierinātai, — Hetija ar nosodījumu piezīmēja.
— Es zinu, meitene; zinu visu — pa daļai tāpēc, ka turēju acis vaļā tepatās skrastā, kur mani atveda no zemes laidas, un pa daļai tāpēc, ka mingi man draudēja un dzirdēju arī citas viņu runas. Nu, labākajā gadījienā dzīvība ir nedroša, un mēs visi diendienā esam atkarīgi no savas elpas. Tā kā esam sapazinušies šādā neparastā kārtā, man jāprotas un, ja iespējams, turpmāki arī jārūpējas par to, lai jūsu mājās netrūktu ēdamā. Nevaru atdzīvināt mirušos, toties varu sagādāt medījumu pakaļpalicē- jiem. Sinī ziņā mani diezin vai kāds pārspēs visā robežjoslā, un, tā runādams, itin nemaz neplātos, bet gribu jūs žēlot un mierināt.
— Zvērkāvi, mēs saprotam jūs, — Džūdita pasteidzās ar atbildi. — Katru jūsu vārdu uzņemam tā, kā esat domājis — kā laipnības un draudzības apliecinājumu. Kaut visiem cilvēkiem būtu tik patiesīga valoda un tik godīgas sirdis!
— Sinī ziņā cilvēki patiešām atšķiras viens no otra, tur nav vārdam vietas, Džūdit. Esmu pazinis tādus, uz kuriem vairs nevar palaisties, kolīdz tie projām no acīm; un esmu pazinis arī tādus, kas noteikti aiznesīs vēsti,
kuru sūtām ar īsu vampuma gabaliņu; viņiem var uzticēties tā, ka liekas — viss uzdevums jau veikts tepatās mūsu acu priekšā. Jā, Džūdit, dažiem cilvēkiem var uzticēties, bet citiem nevar, tīrāku patiesību vēl nebijāt teikusi.
— Zvērkāvi, jūs esat savādnieks, — sacija Džūdita, kuru stipri mulsināja bērnišķīgais rakstura naivums, ko mednieks jo bieži izrādīja, — naivums, kas izpaudās tik spilgti, ka nereti likās pielīdzināms nabaga Hetijas aprobežotībai, kur gan nekad netrūka skaistas morālas patiesības, kura izstaroja no visa, ko teica un darīja šī piemeklētā meitene. — Jūs esat ļoti savāds cilvēks, un es bieži nezinu, kā saprast jūs. Bet šobrīd nerunāsim par to. Jūs aizmirsāt pastāstīt, kā esat ticis šurp.
— Ā! Tikšana šurp nemaz nav tāda savāda, ja arī pats esmu savāds, Džūdit. Esmu atvaļinājumā.
— Atvaļinājumā! Es saprotu šo vārdu, ja ir runa par zaldātiem, taču nezinu, ko tas nozīmē attiecībā uz gūstekni.
— Nozīmē to pašu. Jums taisnība, zaldāti lieto šo vārdu, pie tam lieto tāpatās kā es. Cilvēks ir atvaļinājumā, ja viņam uz zināmu, stingri noteiktu laiku ļauts atstāt garnizonu vai nometni. Kad šis laiks pagājis, viņam jābūt atpakaļ un jāņem plecā sava muskete vai jāļaujas sevi mocīt — atkarībā no tam, vai viņš ir zaldāts vai gūsteknis. Tā kā esmu gūsteknis, mani gaida gūstekņa liktenis.
— Un hūroni jūs tā atlaida, bez kādas sardzes?
— Kā tad. Es nevarētu atkulties savādāki — protams, ja tikai man neizdotos viņus pieveikt vai apmuļķot.
— Kāda viņiem drošība, ka atgriezīsities?
— Mans vārds, — mednieks vienkārši atbildēja. — Jā, atzīstos, es devu viņiem goda vārdu, un viņi būtu lieli aplamnieki, ja mani atlaistu tāpatās. Tad jau man nevajadzētu braukt atpakaļ un baudīt visas tās vellišķības, ko viņi gatavi izgudrot savā niknumā, bet es varētu uzmest plecā šauteni un nesties uz delavēru ciemiem. Bet kur tu dieviņ! Džūdit, mingi to zina tik labi kā jūs un es, un viņi neļautu man iet bez solījuma atgriezties, tāpatās kā viņi neļautu vilkiem izkārpīt savu tēvu kaulus!
— Vai patiešām domājat spert šo neprātīgo un pašnāvniecisko soli?
— Ko?
— Es jautāju: vai patiešām spēsit doties rokās tādiem nežēlīgiem ienaidniekiem, lai turētu savu vārdu?
Kādu brīdi Zvērkāvis ar bardzīgu nepatiku vērās savā daiļajā sarunu biedrē. Pēc tam mednieka godīgā un labsirdīgā seja atplauka, it kā viņa prātā būtu piepeši uzaususi jauna doma, un viņš nosmējās savus parastos smieklus.
— Es pirmajā galā jūs nesapratu, Džūdit, nudie, nesapratu! Tātad jūs domājat, ka Cingačguks un Harijs Nerimša nelaidīs mani atpakaļ, bet, kā redzu, jūs ne visai labi pazīstat ļaužus. Šis delavērs būtu pēdējais cilvēks pasaulē, kurš iebilstu pret to, ko uzskata par pienākumu; un Mārčs — tas jau pats sev tivākais, tamdēļ nešķiedīs daudz vārdu par šādiem niekiem. Ja arī viņš mēģinātu mani atturēt, nekas liels negrozītos; bet ne jau viņš to darīs — viņam savi ieņēmumi rūp vairāk nekā pašam savs goda vārds. Mārčam nav bēdas par maniem, jūsu un visu citu solījumiem, Džūdit. Tamdēļ, meitene, esat gluži mierīga: atvaļinājumam beidzoties, man ļaus atgriezties; un, ja radīs šķēršļus, es zināšu tikt galā ar tiem, jo ne velti esmu, tā sacīt, audzināts un izglītots mežos.
Kādu laiciņu Džūdita klusēja. Kā sava dzimuma pārstāvi, kas pirmoreiz mūžā sāk ļauties jūtām, kuras tik lielā mērā nosaka sievietes laimi vai nelaimi, viņu līdz sirds dziļumiem sāpināja doma par baismo likteni, ko Zvērkāvis šķita gatavojam pats sev; turpretī taisnīguma apziņa lika viņai apbrīnot tādu kautru un nelokāmu godprātību, kādu tīri neviļus izpauda sarunu biedrs. Viņa juta, ka strīdēties pretī būtu veltīgi, turklāt viņai šinī brīdī negribējās aizskart to cieņu un cildenumu, kas tik spilgti raksturoja mednieka nodomu. Viņa lūkoja cerēt, ka vēl kas notiks un galu galā Zvērkāvim nevajadzēs upurēt pašam sevi; un viņa centās izdibināt itin visu, lai varētu rīkoties saskaņā ar apstākļiem.
— Zvērkāvi, cik ilgi būsit atvaļinājumā? — Džūdita vaicāja, kad abas laivas jau slīdēja uz šķirstu, viegliņiem vēzieniem irtas.
— Tas beidzas rīt pusdienā, ne minūti agrāki; un jūs varat būt droša, Džūdit, ka es nedošos rokās šiem blandoņiem kauč vai mirkli ātrāki, nekā īsti vajadzīgs. Viņi sāk bailēties, ka atnāks ciemiņi no garnizoniem, un mani neatlaida ne uz brīdi ilgāki; un mēs tikpatās kā esam norunājuši: ja man neveiksies ar savu uzdevumu, tad, saulei
grimstot, sāksies spīdzināšana, lai viņi varētu doties mājup, kolīdz metīsies tumsa.
Tas bija sacīts svinīgi, it kā smagās priekšnojautās, taču tik vienkārši, bez ārišķīgas norādes uz gaidāmajām ciešanām, ka drīzāk atvairīja nekā ierosināja atklātu līdzjūtības izpausmi.
— Vai viņi alkst atriebt savus zaudējumus? — bikli jautāja Džūdita, kuras sparību ietekmēja mednieka vienkāršā, bet cildenā apņēmība.
— Smagri alkst… ja pēc ārējām pazīmēm varu spriest par indiāņu sliecībām. Esmu pārliecināts, viņi tomēr domā, ka nenoskāršu viņu ļaunos nolūkus, bet, kas tik ilgi dzīvojis starp cilvēkiem ar sarkanādaiņa iedabu, tas vis neapmaldās indiāņu jūtās, tāpatās kā īsts mednieks vai labs suns nezaudē pēdas. Es gaužām maz ceru uz savu glābiņu, kauču man pašam varbūtās nepiedien tā runāt. Redzu, ka sievietes ir aplam saniknotas par Dvesmas aizvešanu, un pats stipri vien palīdzēju tikt viņai projām. Turklāt pagājušo nakti notika drausmīga slepkavība nometnē un lode, tā sacīt, trāpīja krūtīs arī man. Lai būtu kā būdams, mierinājums ir tas, ka Čūska ar savu sievu atrodas drošībā.
— Ak! Zvērkāvi, mežoņi ir grozījuši savus nodomus, citādi nebūtu jūs atlaiduši līdz nākamajai pusdienai!
— Nedomāju vis, Džūdit; nē, nedomāju vis. Esmu no- galējis vienu no mingu labākajiem un dūšīgākajiem karavīriem, tā viņi paši saka, un nepavisam nevaru cerēt, ka viņi neņems to vērā, ja vainīgais sagūstīts gandrīz vai uz karstām pēdām. Ja kopš tās reizes būtu pagājis kāds rne- nesis, viņu pirmās dusmas jau būtu pārskrējušas un mēs varētu tikties draudzīgāki. Bet tagad ir citādi. Džūdit, visa šī runa attiecas tikai uz mani, tomēr jums pašai netrūkst bēdu, un varbūtās jūs gribētu drusciņ apspriest ar draugu savas lietas. Vai veco vīru apglabājāt ūdenī? Man domāt, viņš pats būtu vēlējies tur gulēt.
— Jā, Zvērkāvi, viņš apbedīts ezerā, — Džūdita atbildēja tikko dzirdami. — Mēs nupat izpildījām šo pienākumu. Jūs nemaldāties, domādams, ka vēlos aprunāties ar draugu; un šis draugs esat jūs. Šovakar Harijs Nerimša mūs atstās; kad viņš būs projām un mēs būsim mazliet atguvušies pēc nesenās svinīgās ceremonijas, jūs, ceru, ziedosit man vienu stundu. Mēs ar Hetiju nezinām, ko darīt.
— Tas ir gluži dabiski, jo viss noticis tik pēkšņi un baisi. Bet te jau ir šķirsts, un mēs vēl parunāsimies, kolīdz radīsies labāka izdevība.