Jo augstāks kalns, jo niknāk vēji pūš.
Vien tam ir silti, ielejā kas mīt.
Ja kādu aušība pa ledu staigāt grūž,
Pret paša gribu viņam kāja slīd.
Kas palēnām prot dzīves ceļu mīt,
Ar savu piemēru mums pamācību dod.
Un tikai vientieši nekad to nesaprot.
čērč jards
Zvērkāvja tikšanās ar draugiem šķirstā bija drūma un nemiera pilna. It īpaši abi indiāņi pēc mednieka izturēšanās nomanīja, ka viņš nepavisam nav laimīgs bēglis, un tiem pietika ar dažiem kodolīgiem vārdiem, lai saprastu, kāds atvaļinājums viņam piešķirts. Cingačguks uzreiz kļuva domīgs, turpretī Dvesma savu līdzjūtību, kā parasti, izpauda ar tiem mazajiem pakalpojumiem, kas liecina par sievietes atsaucību.
Tomēr jau pēc dažām minūtēm bija pieņemts kopējs rīcības plāns šim vakaram, un nezinīgs vērotājs varētu domāt, ka viss rit savu ikdienējo gaitu. Metās tumsa, un tika norunāts, ka šķirstu aizairēs līdz cietoksnim un piesies parastajā vietā. Sis lēmums zināmā mērā nobrieda tādēļ, ka visas laivas atkal bija savu īsto īpašnieku rokās, bet galvenokārt to noteica drošības izjūta, ko radīja Zvērkāvja paskaidrojumi. Gūsteknis bija centies izdibināt hūronu nodomus un guvis pārliecību, ka viņi netaisās šonakt atsākt karadarbību, jo ciestie zaudējumi spiež pagaidām atturēties no jauniem mēģinājumiem. Turklāt Zvērkāvis tika sūtīts ar priekšlikumu — tāds bija viņa brauciena mērķis. Ja šo priekšlikumu pieņemtu, karš tūlīt izbeigtos; un nebija domājams, ka hūroni pirms sūtņa atgriešanās sāks uzbrukumu, izjaukdami paši savu plānu, kas acīmredzot saistīja viņu virsaišu prātus.
Kolīdz šķirsts bija stingri piesiets, katrs atrada pats sev nodarbi. Steiga lēmumos baltajiem robežniekiem tikpat neparasta kā viņu sarkanādainajiem kaimiņiem. Sievietes rosījās, gatavodamas vakariņas; visas bija skumjas un klusas, taču ari šoreiz gādāja par to, lai tiktu apmierināta svarīgākā dabas prasība.
Lāktījoša zara gaismā Nerimša sāka lāpīt savus mokasīnus; Cingačguks apsēdās, iegrimis drūmās domās; Zvērkāvis vienlīdz brīvi un bezrūpīgi ņēmās pētīt «briežu nāvi» — Hatera šauteni, ko esam jau pieminējuši un ko vēlāk tik slavenu padarīja cilvēks, kurš patlaban to vērtēja. Sī šautene bija mazliet garāka, nekā parasts, un acīmredzot nākusi no sevišķi prasmīga meistara darbnīcas. Ieroci drusciņ greznoja sudraba gravējumi, taču vairākums robežnieku to visumā uzskatītu par vienkāršu šauteni, bet tā bija ievērojama ar precīzu kalibrējumu, smalki nostrādātām detaļām un augstas kvalitātes metālu. Atkal un atkal mednieks lika pie pleca laidi un tēmēja, un tikpat daudz reižu viņš pieliecās un lēnām cēla garstobreni, it kā gatavodamies uztvert par mērķi kādu briedi, lai izmēģinātu tās svaru un pārliecinātos, vai tā piemērota ātrai un trāpīgai šaušanai. Mārča lāpas gaismā viņš to visu darīja vienkārši, bet tādā nopietnībā un aizrautībā, kas aizkustinātu vērotāju, kuram zināms šī cilvēka patiesais stāvoklis.
— Kas par lielisku šauteni, Nerimša! — Zvērkāvis pēdīgi iesaucās. — Zēl tikai, ka tā nokļuvusi sieviešu rokās. Mednieki ir man stāstījuši, kas paveikts ar to; un pēc visa, ko esmu dzirdējis, man jādomā, ka pieredzējušās rokās tā ir droša nāve. Paklausies šo tikšķi — vilku slazdam nav žiglākas atsperes; panna un gailis sabalsojas kā divi lieliski dziedātāji, kas uzņem vienu korāli dievkalpojumā. Nerimša, es patiešām pirmo reizi redzu tādu pareizu stobra kanālu, nav vārdam vietas!
— Jā, vecais Toms mēdza slavēt šo ieroci, kaut arī viņš pats nebija tas vīrs, kas īsti prot rīkoties ar šaujamo, — Mārčs atbildēja, kurpnieka mierā vērdams cauri mokasīnam briežādas siksniņas. — Viņš nebija nekāds ķeneris uz šaušanu, tas jāatzīst, bet viņam bija savas labās īpašības tāpat kā sliktās. Es cerēju, ka Džūditai varbūt ienāks prātā uzdāvināt «briežu nāvi» man.
— Iepriekš nevar zināt, ko jauna sieviete darīs, tas nu viens kas tiesa, Nerimša; un, man domāt, tev tādas pašas izredzes uz šo ieroci kā citam. Tomēr žēl, ja lietas ir tik tivi pilnībai un tā paliek nesasniegta.
— Ko tu gribi ar to sacīt? Vai man šī šautene sliktāk izskatītos plecā nekā citam vīram?
— Par izskatu nav ko runāt. Jūs abi esat izskatīgi, un no jums iznāktu, tā sacīt, skaists pāris. Bet jārunā par māku. Daža laba rokās šī šautene nokniebtu vienā dienā vairāki zvēru nekā tavās rokās pa veselu nedēļu, Nerimša. Vai atceries briedi, kam aizcirti garām?
— Sinī laikā briedis nav medījams; un kas grib buku noguldīt nelaikā? Es tikai mēģināju patramdīt to, un, manuprāt, tev vismaz jāatzīst, ka tas nobijās ne pa jokam.
— Lai nu būtu tev taisnība. Bet šī patiešām ir varena šautene. Ja to iegūtu mednieks ar asu aci un drošu roku, viņš kļūtu par mežu karali!
— Tad paturiet to un kļūstiet par mežu karali, — sirsnīgi teica Džūdita, kas bija klausījusies sarunā, nenolaizdama acis no mednieka godīgās sejas. — Sinī brīdī tā ir vislabākajās rokās; es ceru, tā paliks turpat arī nākamajos piecdesmit gados.
— Džūdit, jūs taču nerunājat nopietni! — Zvērkāvis iesaucās tādā pārsteigumā, kādu nemēdza izrādīt. — Sī ir īsti karaliska dāvana; jā, un tādu velti piederētos arī saņemt īstam karalim.
— Visā savā mūžā neesmu runājusi vēl nopietnāk, Zvērkāvi; un mans novēlējums ir domāts tikpat nopietni kā mana dāvana.
— Labi, meitene, labi; gan jau mums iznāks vēl parunāties par to visu. Tev nevajag noskumt, Nerimša, jo Džūdita ir sprigana un attapīga jaunava; viņa zina, ka tēva šautenes labā slava būtu manās rokās drošāka nekā tavējās. Un tamdēļ tev nevajag noskumt. Gan redzēsi, ka citā ziņā Džūdita tevi vērtēs augstāk.
Nerimša kaut ko īgni norūca, tomēr velti nešķieda vārdus par šādu tematu, jo cītīgi vien taisījās atstāt ezeru. Pēc brīža vakariņas bija gatavas. Tās ieturēja klusējot, kā to paraduši darīt cilvēki, kas azaida galdu uzskata vienīgi par iestiprināšanās vietu. Zvērkāvis gan bija tāds izņēmums starp sava gājuma ļaudīm, ka ne tikai pats vēlējās patērzēt ēšanas reizē, bet arī bieži modināja šādu vēlēšanos biedros, taču šoreiz skumjas un pārdomas lika visiem atturēties no sarunām.
Kad maltīte bija beigusies un vienkāršie trauki novākti, visi sapulcējās priekšdurvē, lai noklausītos Zvērkāvja gaidāmo ziņojumu par viņa apmeklējuma mērķi. Viņš acīmredzot nesteidzās izpaust savas vēstis, bet Džūdita nebija ar mieru gaidīt vēl ilgāk. No šķirsta un no cietokšņa tika iznesti ķeblīši, un visi seši sasēdās lokā pie durvīm un vēroja cits cita seju, cik nu tas bija iespējams skaistās zvaigžņotās nakts blāvajā gaismā. Gar krastu un kalnu nokājēs, kā parasti, melnoja dziļa tumsa, bet ezera vidus palika neapēnots, un tūkstoš zvaigžņu atspulgu ņirbēja dzidrajā ūdenī, ko savirmoja vakara vēsma.
— Nu, Zvērkāvi, — Džūdita iesāka, nespēdama vairs apvaldīt savu nepacietību. — Nu, Zvērkāvi, pastāstiet mums visu, ko hūroni lika sacīt. Kāpēc viņi jūs atlaiduši pret goda vārdu?
— Piešķīruši atvaļinājumu, Džūdit; «atvaļinājums» ir īstais vārds, un tas attiecināms tiklab uz gūstekņiem brīvībā, kā arī uz zaldātiem, kam atļauts aiziet no sava karoga. Abos gadījienos tas ir solījums atgriezties. Bet solījums paliek solījums, vienalga, kādiem vārdiem tas apzīmēts … Nu, kas uzdots, tas jāpasaka; un droši vien nav nekāda labuma vilcināties. Nerimša drīz dosies ceļā uz upi, un zvaigznes lec un riet, it kā tām nebūtu nekādas daļas gar indiāņiem un viņu vēstījumiem. Ak vai! Mans uzdevums nav tīkams, un es zinu, ka tas ir veltīgs. Bet jāizpilda vien ir.
— Vadzi, Zvērkāvi, — Nerimša diezgan pavēlošā balsi izmeta, — medībās tev netrūkst apķeršanas, un tu vari būt labs ceļabiedrs tādam puikam, kas stilbo sešdesmit jūdzes dienā, bet tu briesmīgi tūļojies ar ziņām, it īpaši ar tādām, ko, domājams, slikti uzņems. Kas jāsaka — sper vaļā! Neminstinies kā jenkiju advokāts, kurš, gribēdams izspiest no holandieša divkāršu maksu, izliekas, it kā nesaprastu, ko tas buldurē angliski.
— Es saprotu tevi, Steigša. Sī iesauka tev tagad pašā reizē, jo šovakar tu patiešām esi nevaļīgs. Nu tad ķersimies pie lietas, kā tas piederas apspriedē… jā, šo var dēvēt par apspriedi, kauč gan te sēž arī sievietes. Tīra patiesība ir šāda. Kad karavīri bija atgriezušies no cietokšņa, mingi sanāca uz apspriedi, un niknums vērsmoja visu sirdīs, kā varēja skaidri redzēt no viņu drūmajām sejām. Nevienam nepatīkas dabūt kāvienu, ne sarkanādai- nim, ne bālģīmim. Nu, kad viņi bija pīpējuši un gudrojuši, un teikuši runas un apspriešanās ugunskurs jau sāka dzist, lēmums kļuva zināms. Likās, paši vecākie domāja, ka esmu tāds cilvēks, kam var uzticēties un piešķirt atvaļinājumu. Sitie mingi ir brīnumnovērīgi, tas jāatzīst pat viņu visniknākajiem naidniekiem. Lai būtu kā būdams, viņi nosprieda, ka esmu tāds cilvēks; un ne katrreiz, — mednieks piebilda, ar patiku apzinādamies, ka viņa līdz« šinējā dzīve attaisno šo nešaubīgo paļāvību uz viņa godīgumu, — jā, ne katrreiz viņi ir tik labās domās par bāl- ģīmi, bet par mani mingi bija šādās domās, un tamdēļ es dzirdēju no viņiem atklātu runu. Pēc viņu ieskata, stāvoklis esot šāds. Ezers un viss, kas uz tā, tikpatās kā esot viņu varā. Tomass Haters esot aizgājis, un Nerimša šodien tik tivi sapazinies ar nāvi, ka šinī vasarā vairs negribēšot atjaunot šo pazīšanos. Tātad aizstāvjos paliekot tikai Cingačguks un divas meitenes. Delavērs gan esot cēlies no dižciltīgas dzimtas un īsts karavīrs, taču esot arī zināms tas, ka tagad viņš pirmo reizi minot karateku. Sievietes viņi, protams, nevērtējot augstāk par citām …
— Jūs gribat sacīt, ka viņi nicina mūs! — Džūdita pārtrauca mednieku, un viņas acis iezibsnījās tik spulgi, ka to varēja ievērot visi klātesošie.
— Tas būs redzams beigās. Viņi uzskata, ka ezers ir tikpatās kā viņu varā, tamdēļ sūtīja ar mani šo vampurna jostu. — Zvērkāvis parādīja pieminēto priekšmetu delavē- ram. — Un viņi teica šādus vārdus: «Lai Čūska zina, ka viņam kā iesācējam veicies labi; tagad viņš var doties pāri kalniem uz savu ciemu un neviens nedzīs viņam pēdas. Ja viņš dabūjis skalpu — lai ņem to līdzi; hūronu drošiniekiem ir sirdis, un viņi saprot, ka jauns karavīrs negrib tukšām rokām iet mājup. Ja viņš ir izmanīgs — lai ved šurp vīrus un kopā ar tiem dzenas mums pakaļ. Taču Vahtavahai jāatgriežas pie hūroniem; kad viņa naktī tos atstāja, tad neviļus aiznesa līdzi to, kas pašai nepieder.»
— Tie ir meli! — Hetija dedzīgi iebilda. — Dvesma nav tāda meitene, viņa prot godu …
Ko viņa vēl būtu pateikusi, aizstāvēdama draudzeni, — nav zināms, jo Dvesma smiedamās un kautrīgi slēpdama savu seju, aizspieda runātājai muti, lai viņu apklusinātu.
— Nabaga Hetij, jūs nesaprotat mingu vēstījumus, kam bieži vien ir apslēpta nozīme, — Zvērkāvis atsāka. — Dvesma aiznesusi jauna hūrona sirdi, un viņi grib, lai meitene atgriežas, — tad nabaga jauneklis atrastu savu sirdi tur, kur pēdējo reizi to redzējis! Čūska, viņi saka, ir tāds dūšīgs jauns karavīrs, ka atradīs tik sievu, cik gribēs, bet no šīs meitenes viņam jāatteicas. Tāda ir viņu vārdu nozīme, kā es saprotu.
— Viņi ir ļoti laipni un gādīgi, ja domā, ka meitene aizmirsīs pašas sirdi, lai šis nelaimīgais jauneklis atrastu savējo, — Džūdita dzēlīgi sacīja, un viņas turpmākie vārdi skanēja vēl asāk. — Es domāju, ka sieviete paliek sieviete, vienalga, vai viņas āda ir balta vai sarkana; un jūsu virsaiši maz zina par sievietes sirdi, Zvērkāvi, ja tie uzskata, ka viņa var piedot pāridarījumu vai aizmirst īstu mīlestību.
— Man domāt, tas gluži pareizi sacīts par dažām sievietēm, taču esmu pazinis arī tādas, kas spēj gan vienu, gan otru. Nākamais vēstījums zīmējas uz jums, Džūdit. Mingi teica, ka Bizamžurka — tā viņi sauca jūsu tēvu — esot ielīdis ezera dibenā; viņš nekad vairs neuzniršot, un viņa mazuļiem drīz vajadzēšot ēdamā, varbūt pat vigvamu. Hūronu būdas esot labākas nekā Jorkas būdas, un viņi vēloties, lai jūs pārnāktu mitināties viņu vigvamos. Jūsu āda gan esot balta, tomēr viņi domājot, ka jaunas sievietes, kas tik ilgi nodzīvojušas mežos, apmaldīšoties rājumos. Kāds dižens hūronu karavīrs esot nesen zaudējis sievu, un viņam būšot prieks iestādīt Meža Rozi pie viņa pavarda. Un pret Mazo Prātu sarkanie karavīri vienmēr izturēšoties ar cieņu un gādību. Jūsu tēva mantām esot jāpāriet visas viņu cilts īpašumā, bet pati savas lietas — visu, kas vajadzīgs sievietei, — jūs tāpatās kā jebkura cita sieva varēšot ņemt līdzi vīra vigvamā. Turklāt varmācīgā nāvē esot nupatās aizgājusi no viņiem jauna meitene, kuras vietā vajadzīgas divas bālģīmes.
— Un jūs šādu vēsti nesat man! — Džūdita iesaucās, taču viņas vārdos vairāk izskanēja skumjas nekā dusmas. — Vai patiešām esmu tāda meitene, kas gatava kļūt par indiāņa verdzeni?
— Ja vēlaties, lai vaļsirdīgi pasaku savas domas šinī jautājumā, Džūdit, atbildēšu, ka, pēc mana ieskata, jūs nekad labprātīgi nekļūtu par vīrieša verdzeni, vai tas būtu baltais vai sarkanādainis. Jums tomēr nav jāsirdās, ka gandrīz vārdu pa vārdam atkārtoju, ko mingi lika sacīt. Tādi ir mana atvaļinājuma noteikumi, un darījums paliek darījums, kauč arī tas noslēgts ar blandoni. Teicu, ko viņi sacīja, bet neteicu, ko, pēc manām domām, jums katram atsevišķi un visiem kopā vajadzētu atbildēt.
— Tad klāj to vaļā, Zvērkāvi! — Nerimša iejaucās sarunā. — Man trakoti gribētos zināt, ko tu uzskati par jēdzīgu atbildi. Pats savējo gan esmu labi apsvēris un varu paziņot kaut vai tūlīt.
— Nerimša, es arī esmu labi apsvēris, kāda jums katram piederētos atbilde, un man ir sevišķa skaidrība par tavējo. Es tavā vietā teiktu: «Zvērkāvi, saki tiem slamstiem, ka viņi vēl nepazīst Hariju Mārču! Viņš ir īsts cilvēks; un viņa tikums neļauj pamest nelaimē viņa krāsas sievietes. Tamdēļ uzskatāt mani par tādu, kas noraida jūsu priekšlikumu, kauč arī, to sagudrodami, jūs būtu nopīpējuši veselu mucu tabakas.»
Mārču mazliet apmulsināja šis pārmetums, kas bija pateikts dedzīgi un zīmīgi. Džūditas pamudināts, viņš būtu bez vārda runas palicis aizstāvēt abas māsas, bet tagad aizvainojuma izjūta viņu urdīja atstāt meitenes. Vispār Harijs Nerimša nebija tik bruņniecisks, lai riskētu ar savu dzīvību, ja gala iznākums nevarēja solīt manāmu labumu viņam pašam. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņa atbilde vienlīdz skaidri izpauda slepenas domas un bramanīgu paļāvību uz savu milža spēku, kas gan ne katrreiz deva viņam drosmi, toties bieži pamudināja uz bezkaunību pret sarunu biedriem.
— Taisni vārdi nodibina ilgu draudzību, cienījamais Zvērkāvi, — Mārčs sacīja ar draudīgu pieskaņu. — Tu esi tikai pienapuika un pats no savas pieredzes zini, kas esi vīra rokās. Tā kā tu esi nevis es, bet vienīgi starpnieks, ko mežoņi sūtījuši pie mums, kristiešiem, vari teikt saviem pavēlniekiem, ka tie pazīst Hariju Mārču, un tas pierāda, ka tiem visi pieci mājās tāpat kā viņam. Harijs Mārčs ir tāds īsts cilvēks, ka klausa cilvēka tikumam, un tas viņam saka, cik muļķīgi ir vienam pašam cīnīties ar veselu cilti. Ja sievietes viņu pamet, tām jābūt gatavām, ka viņš pametīs tās. Ja Džūdita uzskatīs par vajadzīgu grozīt savu lēmumu, es viņu laipni lūgšu stilbot manā sabiedrībā uz upi un Hetiju arī, bet, ja Džūdita paliks pie sava prāta, laidīšos projām viens pats, tiklīdz man rādīsies, ka ienaidnieka izlūki sāk lapās un žagaros čubināties uz naktsguļu.
— Džūdita negrozīs savu lēmumu, un viņa neprasa jūsu sabiedrību, mister Mārč! — meitene spīvi atcirta.
— Tātad šis jautājiens ir izšķirts, — Zvērkāvis mierīgi atsāka, Džūditas ātrsirdības neietekmēts. — Harijs Nerimša rīkosies uz savu roku, viņš darīs to, kas pašam vislabāki patiksies. Viņš izraudzīsies sev vieglu ceļu, kauč arī diezin vai varēs to staigāt ar vieglu sirdi. Tagad pienākusi kārta Dvesmai. Ko tu teiksi, meitene? Vai arī tu kļūsi neuzticīga savam pienākumam — dosies atpakaļ pie mingiem un iziesi pie hūrona un to visu darīsi ne aiz mīlestības pret cilvēku, ar kuru tu apprecēsies, bet aiz mīlestības pret savu skalpu?
— Kāpēc tu tā runā ar Dvesmu? — delavēre noprasīja, ne mazumu aizvainota. — Tu domā, sarkanādaiņu meitene līdzīga kapteiņa sievai, kas gatava smieties un jokoties ar katru virsnieku?
— Ko es domāju, Dvesma, tam pašreiz nav nozīmes. Man jāaiznes mingiem tava atbilde, un tamdēļ to vajag sūtīt. Ko liek sacīt, to godigs vēstnesis paziņo vārdu pa vārdam.
Dvesma vairs nevilcinājās pateikt visu, kas bija uz sirds. Viņa saviļņota pietrūkās un skaisti un cienīgi pauda savas domas un apņēmību tanī valodā, kurā runāja vis- brīvāk, — savas tautas valodā.
— Zvērkāvi, — Dvesma teica, — saki hūroniem, ka viņi ir muļķīgi kā kurmji; viņi neizšķir, kas vilks un kas suns. Manā tautā roze nomirst pie tā paša kātiņa, kur uzplaukusi; bērnu asaras krīt uz vecāku kapiem; kukurūza aug, kur iesēta. Delavēru meitenes nav vampuma jostas, ko sūta no cilts uz cilti. Viņas ir sausvieža ziedi, kas visjau- kāki paši savos mežos; delavēru jaunekļi šos ziedus paši nēsā pie sirds, jo tie smaržo; un vissaldākā smarža ir tiem, ko viņi nolauzuši savā dzimtajā pusē. Pat čurkste un sarkanrīklīte ik gadu atgriežas savās vecajās ligzdās; kāpēc tad sievietei nebūt tikpat uzticīgai kā putnam? Pārstādiet priedi mālājā, un tā nodzeltēs; vītols nezels pakalnā; melnā lapegle visleknāk aug purvā; ciltis, kas dzīvo pie jūras, vismīļāk klausās tanīs vējos, kas šalko pār sāļo ūdeni. Kas ir hūronu jauneklis lennilenapu 41 meitenei? Tam var būt knašas kājas, taču viņas acis neseko tā skrējienam sacīkstes laikā; tās skatās atpakaļ uz delavēru būdiņām. Hūrons var dziedāt jauku dziesmu Kanādas meitenēm, bet Vaha dzird mūziku vienīgi tanī valodā, kurā klausījusies kopš bērnu dienām. Kaut arī hūrons būtu dzimis tautā, kas senāk klejoja pa Sāļā ezera krastiem, viss tomēr paliktu veltīgi, ja viņš nepiederētu pie Unkasu dzimtas. Jaunā priede pacelsies tikpat augstu kā tās tēvi. Vahtavaha var mīlēt tikai vienu vīru, jo viņai ir tikai viena sirds.
Ar neslēptu prieku Zvērkāvis klausījās šinī raksturīgajā vēstījumā, kurš skanēja tik vērsmīgi, kā bangoja jūtas, kas to diktēja. Kad meitene beidza, tās dedzīgo daiļrunību atalgoja viņa īpatnējo kluso un sirsnīgo smieklu šalts.
— Tas atsver visus vampumus, kādi vien ir šinīs mežos! — viņš izsaucās. — Man domāt, jūs to nesapratāt, Džūdit; bet, ja ieskatīsities savā sirdī un iztēlosities, ka naidnieks liek jums priekšā atteikties no pašas izredzētā vīra un iziet pie cita, tad es galvoju, ka aptversit nule dzirdētās atbildes jēgu! Sieviete var pasacīt visskaistākos vārdus, ja tikai nolēmusi runāt, ko pati jūt. Es gan nedomāju tērgāšanu, ar kuru vairākums sieviešu mēdz nodarboties stundām ilgi, bet vārdus, kas patiesīgi pauž viņas vistīrākās un dziļākās jūtas. Un tagad, Džūdit, kad esmu dabūjis atbildi no sarkanādaiņu meitenes, man jāuzklausa bālģīme, ja vien tāda ziedoša seja kā jūsēja pieļauj šo nosaukumu. Jūs ne velti dēvē par Meža Rozi, un, ja ņemam vērā sejas krāsu, tad Hetiju vajadzētu saukt par Sausvieža Ziedu.
— Ja šos vārdus man sacītu kāds garnizona švīts, es tos izsmietu, Zvērkāvi, bet, kad tos dzirdu no jums, tad zinu, ka varu tiem ticēt, — Džūdita atteica, izjuzdama dziļu gandarījumu par viņa vienkāršo un zīmīgo komplimentu. — Taču ir pārāk agri prasīt no manis atbildi; jūs vēl neesat uzklausījis Lielo Čūsku.
— Čūsku! Ak mūžs, es taču varētu paziņot mingiem viņa runu, ja arī nebūtu no tās dzirdējis ne pušplēsta vārda! Atzīstos, es nemaz netaisījos prašināt viņu, kauču tas diezin vai būtu pareizi, jo patiesībai jāpaliek patiesībai un man jāpasaka mingiem viņa vēstījums, nevis kas cits. Tātad, Cingačguk, pastāsti mums savas domas šinī jautājienā. Vai tev prāts nesas cirsties pāri pakalniem uz savu ciemu, atdot Dvesmu hūronam un sacīt mājās virsaišiem, ka labākā gadījienā viņi varbūtās uzies irokēzu pēdas, kad naidnieks jau būs nokļuvis galā?
Jaunais virsaitis, līdzīgi viņa līgavai, piecēlās kājās, lai atbildētu ar pienācīgu cieņu un noteiktību. Dvesma runājot bija krustiski turējusi rokas uz krūtīm, it kā cenzdamās apspiest savas jūtas, turpretī karavīrs pastiepa roku uz priekšu ar rāmu sparību, kas piešķīra viņa vārdiem sevišķu izteiksmīgumu.
— Vampuma vietā -jāsūta vampums, — viņš sacīja, — uz vēstījumu vajag atbildēt ar vēstījumu. Klausies de- lavēru Lielajā Čūskā, jo viņam ir kas sakāms Lielo ezeru šķietamajiem vilkiem, kas gaudo pa mūsu mežu. Viņi nav vilki; viņi ir suņi, kas atnākuši, lai delavēru rokas viņiem apgrieztu astes un ausis. Hūroni veikli zog jaunas sievietes, bet viņi slikti apietas ar tām. Cingačguks ņem savu, kur atrod, — viņš neprasa atļauju Kanādas plušķiem. Hū- roniem nav daļas, ka viņa sirdi mājo maigas jūtas, ko viņš izsaka tai, kurai vispatīkamāk tās zināt; tās viņš neizkliegs mežā; par šīm jūtām nav jādzird tiem, kas vienīgi saprot baiļu kaucienus. Kas notiek CingaČguka būdā, tas nav jāzina pat viņa cilts virsaišiem, ne nu vēl mingu blēžiem …
— Sauc viņus par blandoņiem, Čūska, — Zvērkāvis pārtrauca runātāju, nespēdams apvaldīt sajūsmu, — jā gan, sauc par pēdīgajiem blandoņiem! Šis vārds ir viegli pārtulkojams un, nudie, visām viņu ausīm pats nīstamākais. Par mani nebaidies, es tavu vēstījumu paziņošu vārdu pa vārdam, dzēlību pa dzēlībai, domu pa domai, nievu pa nievai, un neko labāku viņi nav pelnījuši no tevis. Tikai nosauc par blandoņiem pāris reižu; tas uzdzīs viņu sulu no viszemākajām saknēm līdz pašiem augšējiem zariem!
— … ne nu vēl mingu blandoņiem! — Cingačguks atsāka, labprāt paklausīdams draugam. — Saki hūronu suņiem, lai viņi gaudo skaļāk, ja grib, ka delavērs viņus atrastu, kur viņi slēpjas kā lapsas, nevis medī līdzīgi karavīriem. Kad viņi turēja nometnē delavēru jaunavu, tad bija iemesls viņus uzmeklēt; tagad viņus aizmirsīs, ja vien viņi netaisīs troksni. Cingačguks neies uz savu ciemu pēc karavīriem, viņam nepatīk šādas pūles; viņš var sadzīt bēgļiem pēdas, ja tikai viņi tās nenoslēps apakš zemes, Cingačguks pats sekos pa tām līdz Kanādai. Viņš ņems līdzi Vahtavahu, lai tā cep viņa medījumu; ar šiem diviem delavēriem pietiks, lai aiztramdītu visus hūronus atpakaļ uz viņu pašu zemi.
— Lielisks raports, kā virsnieki saka! — Zvērkāvis iesaucās. — Tas sakarsēs visas hūronu asinis, it sevišķi tā vieta, kurā teikts, ka arī Dvesma viņiem mīs uz papēžiem, kamēr viņi nebūs galigi aiztriekti no šīs zemes. Ak vai! Darbi ne vienmēr ir tādi paši lieli kā vārdi! Lai dievs dod, ka spējam izpildīt kauč vai pusi no tā, ko solāmies! Un tagad, Džūdit, pienākusi jūsu kārta runāt, jo tie ne- krietneļi gaida atbildi no katra, vienīgi nabaga Hetija tā kā būtu izņēmums.
— Zvērkāvi, kāpēc neuzklausīt arī Hetiju? Viņas vārdi bieži vien sacīti vietā. Varbūt indiāņi liks vērā māsas runu, jo ciena cilvēkus, kas tādā stāvoklī kā viņa.
— Tas taisnība, Džūdit, un jums netrūkst apķērības. Patiešām, sarkanādaiņi izturas ar godbijību pret katru piemeklēto, it īpaši pret tādu kā Hetija. Nu tad, Hetij, ja gribat kauč ko sacīt, es hūroniem to paziņošu tikpatās kārtīgi, it kā būtu to dzirdējis no skolotāja vai misionāra.
Meitene mirkli vilcinājās un pēc tam savā maigajā, glāsainajā balsī atbildēja tikpat pārliecināti kā iepriekšējie runātāji.
— Hūroni nevar izprast atšķirību starp sevi un baltajiem cilvēkiem, citādi nebūtu aicinājuši Džūditu un mani apmesties indiāņu ciemos, — viņa teica. — Sarkanajiem cilvēkiem sava zeme, mums sava. Mums jādzīvo,atsevišķi. Arī māte allaž sacīja, ka mums vienmēr jādzīvo kopā tikai ar kristiešiem, ja iespējams, un tāpēc nevaram pāriet uz hūronu vigvamiem. Šis ezers ir mūsu, un mēs to neatstāsim. Tanī ir apbedīti tēvs un māte, un pat vissliktākie indiāņi vēlas palikt savu tēvu kapu tuvumā. Es atkal apmeklēšu hūronus, ja viņi to grib, un vēl ko palasīšu viņiem priekšā no bībeles, bet nevaru atstāt tēva un mātes kapu …
— Diezgan, — mednieks pārtrauca meiteni. — Diezgan, Hetij; ja arī jūs sūtītu mingiem divreiz garāku vēstījumu, tas nebūtu labāks par šo. Es paziņošu viņiem visu, ko teicāt, un galvoju, ka tas viņus viegli pārliecinās. Džūdit, tagad ir jūsu kārta, un pēc tam mans šīvakara uzdevums būs veikts.
Džūdita izrādīja tādu kā nepatiku sūtīt atbildi, un tas mazliet ieinteresēja vēstnesi. Zinādams meitenes raksturu, viņš nepavisam nebija šaubījies, ka tā izpaudīs savas jūtas un domas tikpat droši kā Dvesma un Hetija; un tomēr Džūditai acīmredzot trūka apņēmības, tā ka viņam kļuva mazliet nemierīgi ap sirdi. Pat tagad viņa vilcinājās, kaut arī bija tieši uzaicināta izteikties; un meitene drīzāk neatvēra muti, pirms dziļais klusums nebija viņai pavēstījis, ar kādu sasprindzinātību citi gaida viņas atbildi. Tad viņa ierunājās, taču nedroši un negribīgi:
— Vispirms pasakiet man … vispirms pasakiet mums, Zvērkāvi, — viņa iesāka, atkārtodama savus vārdus vienīgi tādēļ, lai pārvietotu uzsvaru, — kā ietekmēs mūsu atbildes jūsu likteni. Ja jūs varat kļūt par mūsu drosmes upuri, tad mums visiem butu jārunā atturīgāk. Kādas būtu mūsu vēstījuma sekas attiecībā uz jums?
— Ak mūžs! Džūdit, jūs tikpatās labi varētu man jautāt, no kuras puses jaunnedēļ pūtīs vējš vai cik vecs būs nākamais briedis, ko nomedīs! Es varu vienīgi sacīt, ka mingu ģīmji maķenīt apmācas, kad viņi uzlūko mani; bet pērkons nesper ikreiz, kad uznāk mākonis, un ne jau katrs vējiņš sapūš lietu. Tamdēļ var daudz vieglāki pateikt šo jautājienu nekā atbildēt uz to.
— Tāds pats ir arī šis irokēzu vēstījums man, — Džūdita pieceldamās sacīja, it kā būtu izlēmusi, kas viņai pagaidām darāms. — Zvērkāvi, es savu atbildi paziņošu pēc tam, kad citi būs aizgājuši gulēt un mēs būsim parunājušies divatā.
Zvērkāvis bija ar mieru, jo meitenes izturēšanās pauda apņēmību, turklāt šis pagarinājums nevarēja būtiski ietekmēt gala iznākumu. Nerimša paziņoja, ka esot nolēmis doties ar skubu vien projām, un apspriede izbeidzās. Iekām robežnieks uzņēma savu ceļu, viņam tomēr vajadzēja vēl pagaidīt kādu stundu, lai tumsa kļūtu biezāka, un pa to starpu neviens nepalika bez piemērotas nodarbes. Mednieks lielāko tiesu no šī laika pavadīja, sīkāk pētīdams jau minētās šautenes labās īpašības.
Šī stunda tomēr pagāja ātri. Pulkstenis bija deviņi — laiks, kad Nerimšam jāsāk savs ceļojums. Viņš vis neatvadījās draudzīgi un augstsirdīgi, bet savus skopos atvadu vārdus pateica drūmi un vēsi. Nerimšam gremza, ka Džūdita viņu tik stūrgalvīgi atraidījusi, un šis aizvainojums apvienojās ar pazemojuma izjūtu, ko bija radījušas viņa nesenās likstas; un, kā jau gandrīz visi rupji un aprobežoti cilvēki, viņš pats savās neveiksmēs vairāk vainoja citus nekā pēla sevi. Džūdita deva viņam roku, taču izjuta tikpat prieka, cik nožēlas, un abi delavēri nemaz neskuma, ka viņš atstāj tos. No visa šī pulciņa vienīgi Hetija izpauda īstu sirsnību. Viņas dzimumam un raksturam piemītošais biklums un kautrība lika meitenei turēties atstatu, tādēļ viņa nerādījās acīs, kamēr Nerimša iekāpa laivā, kur Zvērkāvis jau gaidīja to. Tad gan viņa iegāja šķirstā un tuvojās tā galam, no kura mazā tāss laiviņa patlaban atvirzījās tik viegli un vienmērīgi, ka šī kustība bija gandrīz vai nemanāma. Tagad jūtu uzplūdums apslāpēja Hetijas biklumu, un viņa ierunājās.
— Ardievu, Nerimša, — viņa iesaucas savā jaukskani- gajā balsī, — ardievu, mīļais Nerimša! Uzmanieties mežos un neapstājieties, pirms neesat sasniedzis garnizonu! Cik lapu kokos, gandrīz tikpat daudz arī hūronu apkārt ezeram, un pret tādu stipru vīru, kāds esat jūs, viņi neizturēsies tik labi kā pret mani.
Šī mazprātīgā, bet taisnprātīgā meitene bija iVlārča ietekmei pakļavusies saskaņā ar dabas likumu. Hetiju valdzināja viņa izskatīgā āriene, un viņa nebija pietiekami iepazinusi Mārča morāli, kas šo iespaidu mazinātu pat tādai grūtgaivei kā viņa. Tiesa, meitene atzina, ka viņš uzvedas dzedri un rupji, bet tāpat izturējās viņas tēvs un vairākums vīriešu, ko viņa bija redzējusi. Šī gan vēl nebija mīlestība uz Mārču; šī bija tikai tā jūsma, kas varētu drīz izvērsties kvēlā mīlestībā, ja apstākļi būtu labvēlīgāki, ja vien viņai neatklātos jaunekļa sliktās rakstura'īpašības.
Citi bija tik vēsi šķīrušies no Nerimšas, ka Hetijas maigajā balsī viņš tagad saklausīja sev mierinājumu. Viņš apstādināja laivu, un ar vienu pašu vēzienu viņa spēcīga roka atīra to atpakaļ pie šķirsta sāniem. Tas bija vairāk, nekā Hetija tika gaidījusi; meitenes drosme bija augusi sakarā ar viņas varoņa aizbraukšanu, un, tam pēkšņi atgriežoties, viņa tramīgi pakāpās atpakaļ.
— Jūs esat laba meitene, Hetij, un es nevaru aizbraukt nepaspiedis jums roku, — Mārčs laipni sacīja. — Galu galā Džūdita nav jūsu vērta, kaut arī viņa tā kā būtu drusku glītāka par jums. Un, ja godīga un taisnīga izturēšanās pret jaunu vīrieti liecina par jaunas sievietes prātu, tad jums tā ir tikpat daudz, cik desmit Džūditām; jā, tur nav vārdam vietas — tikpat, cik vairākumam jaunu sieviešu, ko pazīstu.
— Nesakiet par Džūditu neko sliktu, Harij, — Hetija lūdza. — Tēvs ir aizgājis, un māte aizgājusi, un mēs ar Džūditu esam palikušas vienas, un nav labi, ka māsa par māsu runā vai dzird ļaunu. Tēvs ir ezerā, māte arī, un mums visiem vajag bīties dieva, jo nezinām, kad mēs paši tur būsim.
— Tas skan prātīgi, bērns, kā gandrīz viss, ko sakāt. Nu, ja vēl kādreiz tiksimies, Hetij, es izturēšos pret jums kā draugs, lai jūsu māsa dara, ko grib. Jāatzīstas, es nebiju lielos draugos ar jūsu māti, jo daudzējādā ziņā mēs nedomājām vienādi, toties jūsu tēvs vecais Toms un es saderējām kopā tikpat vareni kā briežādas ģērbs ar labi noaugušu vīru. Es vienmēr esmu piekritis, ka vecais Peldošais Toms Haters ir lāga zēns; un tagad, kad viņš guļ ezera dibenā, esmu gatavs viņa un jūsu dēļ pateikt acīs visiem ienaidniekiem, ka viņš tāds bija.
— Ardievu, Nerimša, — sacīja meitene, kas tagad tikpat kvēli gribēja pasteidzināt jaunekļa aizbraukšanu, kā pirms brīža bija vēlējusies viņu atturēt, lai gan pati neprata izskaidrot šīs dažādās jūtas. — Ardievu, Nerimša; uzmanieties mežos; neapstājieties, kamēr neesat sasniedzis garnizonu. Es izlasīšu jūsu labā vienu bībeles nodaļu, iekām došos pie miera, un, lūgdama dievu, domāšu par jums.
Bija skarts temats, par kuru Mārčam nepatika runāt, un, nebildis vairāk ne vārda, viņš sirsnīgi paspieda meitenei roku un atkal iekāpa laivā. Brītiņu vēlāk abi drošinieki atradās simt pēdu no šķirsta, un pēc minūtēm piecām viņi bija pilnīgi izzuduši skatienam. Smagi nopūtusies, Hetija pievienojās māsai un Dvesmai.
Kādu laiku Zvērkāvis un viņa biedrs airēja klusēdami. Bija nolemts izlaist Nerimšu malā tieši tur, kur viņš kāpis laivā mūsu stāsta sākumā; šo vietu hūroni, domājams, mazāk uzmanīja, un viņš tur varēja vieglāk orientēties mežā, lai tumsā atrastu savu ceļu. Uz šo vietu tad ari trauktin traucās vieglā laiviņa, ko divi stipri un veikli' airētāji īra tik ātri un cītīgi, cik vien spēja. Pietika ar nepilnu ceturtdaļstundu, lai sasniegtu mērķi; pēdīgi, atrazdamies krasta ēnās un gluži tuvu pie vajadzīgās vietas, abi mitējās airēt, lai viņu beidzamo sarunu nesadzirdētu kāds klejotājs, kas varētu gadīties turpat mežā.
— Būtu labi, Nerimša, ja, nonācis galā, tu pārliecinātu garnizona virsniekus, lai viņi uzreiz sūta pret šiem blandoņiem nodaļu, — Zvērkāvis iesāka, — un būtu vēl labāki, ja tu pats uzņemtos rādīt ceļu. Tu zini tekas, ezera veidu, visu apvidu un varēsi izpildīt šo pienākumu žiglāki nekā parasts izlūks. Cērtat papriekš uz hūronu nometni un sekojat viņiem pa pēdām. Uzmetis pāris mirkļu cietoksnim un šķirstam, tu sapratīsi, kāds stāvoklis delavērarn un sievietēm; un, lai būtu kā būdams, jums radīsies lieliska izdevība mīt papēžus mingiem un dot šiem nekriet- neļiem tādu drausmi, kādu viņi ilgi atcerētos. Tas laikam gan neko daudz neietekmēs manu likteni, kas izšķirsies jau rītdien pirms saules rieta, bet Džūditas un Hetijas ceribas un izredzes varētu stipri mainīties.
— Un kas notiks ar tevi, Natenjel? — Nerimša jautāja ar interesi, kādu viņš nemēdza izrādīt, ja bija runa par cita labklājību. — Jā, kas notiks ar tevi pašu? Kā tev šķiet?
— Mākoņi izskatās melni un draudīgi, un es pieradinos pie domām, ka jāgaida visļaunākais. Mingu sirdīs vērsmo atriebības jūtas, un es droši vien neizglābšos no mocībām, ja viņi mazdrusciņ pievilsies savās cerībās uz laupījumu, gūstekņiem vai Dvesmu.
— Šis ir draņķīgs numurs, un to vajadzētu aizkavēt vienādi vai otrādi, — Nerimša atbildēja, pie tam sajauca labu ar ļaunu, kā parasti dara savtīgi un rupji cilvēki. — No sirds dibeniem vēlos, kaut mēs ar veco Hateru būtu noskalpējuši itin visus mingus nometnē — tonakt, kad izkāpām krastā, lai paveiktu šo krietno darbu. Ja toreiz tu būtu nācis mums līdzi, Zvērkāvi, tas droši vien būtu padarīts, tad tev nevajadzētu gaidīt tik baigu pēdējo stundu, kā saki.
— Būtu labāki, ja tu vēlētos, kauč nekad nebūtu mēģinājis to darīt, tad mēs būtu varējuši izvairīties no kautiņa; Tomass Haters tagad būtu dzīvs un mežoņus negum- dītu atriebība. Turklāt, Henrij Mārč, tās jaunās sievietes nāve bija nereizē un smagri nomāc mūsu labo slavu, ja ne mūsu sirdsapziņu!
Tas viss bija tik neapšaubāms un tobrīd pašam Nerimšam šķita tik skaidrs, ka viņš iegrūda airi ūdenī un sāka dzīt laivu uz krastu, it kā gribēdams izbēgt no savas sirdsapziņas asajiem pārmetumiem. Viņa biedrs palīdzēja remdēt šo karsto kāri pēc pārmaiņas, un pāris minūšu vēlāk laivas priekšgals viegli nošņirkstēja pret krasta oļiem. Izkāpt malā, uzmest plecā šauteni un maišeli un sagatavoties pārgājienam — to visU Nerimša izdarīja vienā brīdī, un, noņurdējis ardievas, robežnieks jau sāka iet, kad pēkšņi viņā kaut kas iesmeldza, tā ka viņš uz rāviena apstājās un pēc mirkļa bija blakus medniekam.
— Zvērkāvi, vai patiešām tu atkal dosies rokās tiem asinskārajiem mežoņiem! — viņš teica, pauzdams tiklab iecirtīgu niknumu, kā arī cēlas jūtas. — Tā rīkotos muļķis vai vājprātis!
— Ir cilvēki, kas uzskata par vājprātību turēt vārdu, un ir arī tādi, kuri domā savādāki, Harij Nerimša. Tu piederi pie vieniem un es — pie otriem. Esmu atvaļinājumā un rit pirms pusdienas braukšu atpakaļ, ja tikai nebūšu zaudējis spēkus un saprātu!
— Kas ir indiānis? Kāda nozīme vārdam, kas dots radījumiem, kuriem nav ne goda, ne dvēseles? Kāda nozīme atvaļinājumam, ko viņi piešķīruši?
— Ja viņiem nav ne goda, ne dvēseles, Harij Mārč, toties mums ir abi. Paliec sveiks, Harij; varbūtās mēs vairs nesatiksimies; es vēlētos, kauč dotais vārds vai cita noruna tev nekad neliktos tāds nieks, ko var aizmirst bailēs no sirdssāpēm vai miesas mokām.
Tagad Mārčam atkal gribējās bēgt. Viņš nepavisam nespēja saprast jūtas, kas darīja cēlu viņa biedru, un uzbudināts metās projām, klusībā nolādēdams muļķību, kas cilvēku, tā sacīt, musina skriet nāvē. Turpretī Zvērkāvis neparādīja šādu satraukumu. Mednieks mierīgi stāvēja krastā, viņš klausījās, cik neuzmanīgi Mārčs spraucas cauri krūmiem, nosodīgi pakratīja galvu par šādu nepie- sardzību un pēc tam rāmi kāpa laivā. Pirms jauneklis atkal mērca airi ūdenī, viņš pārlaida acis ainavai, kas redzama šinī zvaigžņotajā naktī. No šīs pašas vietas viņš bija pirmoreiz lūkojies uz skaisto ūdens klajumu. Tad ezers bija zaigojis vasaras pusdienas spožajā gaismā, bet tagad tas gulēja zem nakts ēnām drūms un skumjš. Kalni pacēlās visapkārt līdzīgi iežogam, kas šķir no ārpasaules, un ezera platākajā daļā blāvoja bāli atspīdumi, kas tīri labi varēja simbolizēt viņa nākotnes cerības, kuras bija tik vājas un neskaidras. Smagi nopūties, viņš atgrūda laivu no krasta un ar neatslābstošu cītību airējās atpakaļ uz šķirstu un cietoksni.