Pēc slēptām baudām pienāks atklāts kauns,
Par gavēni kļūs tavu dzīru prieks,
Kāps saldā valodā tev mieļu sīvums ļauns,
Būs dubļos kādreiz spožais tituls triekts,
Vien tukšo lepnību tas tevī nesalieks.
Šekspīrs. «Lukrēcijas nolaupīšana»
Valdīdama nepacietību, Džūdita priekšdurvē gaidīja Zvērkāvi. Kad viņš sasniedza cietoksni, Dvesma un Hetija, iegrimušas dziļā miegā, atradās gultā, ko parasti aizņēma abas māsas, un delavērs bija izstiepies uz grīdas blakusistabā. Nolicis šauteni līdzās un uzrāvis sev virsū segu, viņš jau sapņoja par pēdējo dienu notikumiem.
Šķirstā dega lampa; šādu greznību ģimene mēdza atļauties sevišķos gadījumos, un bija noprotams, ka agrāk šī lampa glabājusies lādē.
Tiklīdz meitene samanīja laivu, viņa mitējās staigāt steidzīgiem soļiem šurp un turp pa priekšdurvi un palika stāvam, lai saņemtu jaunekli, kuru kopš laba brīža bija satraukti gaidījusi atgriežamies. Džūdita viņam gāja palīgā piesiet laivu un izdarīja vēl citus līdzīgus mazus pakalpojumus, tādējādi parādīdama savu vēlēšanos iespējami ātri izbrīvēt vaļas laiku. Kad viss bija paveikts, viņa, atbildot uz mednieka jautājumu, pastāstīja, ka biedri devušies pie miera. Zvērkāvis klausījās uzmanīgi, jo meitenes nopietnā un iespaidīgā uzvešanās liecināja, ka viņai padomā kaut kas svarīgāks.
— Un tagad, Zvērkāvi, — Džūdita sacīja, —• jūs redzat, ka esmu iededzinājusi lampu un nolikusi būdā. Tā esam darījuši vienīgi ievērojamos gadījumos, un es uzskatu, ka šī nakts ir vissvarīgākā manā mūžā. Vai jūs nāktu man līdzi un palūkotos, ko gribu jums rādīt, un uzklausītu mani?
Mednieks mazliet izbrīnījās, taču neko neiebilda, un abi drīz bija šķirsta istabiņā, kur dega minētais gaismeklis. Lādei blakus bija nolikti divi ķeblīši, uz trešā stāvēja lampa, un turpat tuvumā atradās galds, kur sakraut dažādās lietas, ko ņemtu ārā. Šos priekšdarbus nosacīja meitenes drudžainā nepacietība, viņa nevarēja pieļaut nekādu aizkavēšanos, ko spēja novērst. Pat visas atslēgas bija noņemtas, un vajadzēja tikai pacelt smago vāku, lai atklātos ilgi slēptie dārgumi.
— Es pa daļai saprotu, ko tas viss nozīmē, — Zvērkāvis teica, — jā, pa daļai saprotu. Bet kāpēc te nav Hetijas? Tā kā Tomass Haters ir miris, arī viņai pieder šie retumi un jābūt klāt, kad tos atsedz un pārkravā.
— Hetija guļ, — Džūdita pasteidzās ar atbildi. — Par laimi, viņu nevaldzina grezni tērpi un citas bagātības. Pie tam viņa šovakar man par labu atteicās no savas daļas, tā ka varu ar lādes saturu darīt, ko gribu.
— Vai nabaga Hetiju var klausīt šinī ziņā, Džūdit? -— godprātīgais jauneklis pajautāja. — Nepieņemt dāvanas, ja devēji paši nezina, kāda tām vērtība, — tas ir labs un taisnīgs likums; un ar tiem, kuru garu dievs gauži piemeklējis, jāapietas tikpatās rūpīgi kā ar bērniem, kas vēl nav pieauguši prātā.
Džūdita aizvainojās, ka šādu pārmetumu dzirdējusi no Zvērkāvja; un viņa sajustu daudz asāku dzēlienu, ja viņas sirdsapziņa nebūtu gluži mierīga — viņa neperināja nekādu netaisnību pret paļāvīgo, garā vājo māsu. Sinī brīdī Džūditai tomēr neklājās dusmoties, un viņa apspieda acumirklīgās jūtas, vēlēdamās sasniegt mērķi, ko bija sev spraudusi.
— Hetija necietīs, — Džūdita lēnīgi sacīja. — Viņa zina ne vien to, ko taisos darīt, bet arī to, kāpēc tā darīšu. Tamdēļ apsēdieties, paceliet lādes vāku, un šoreiz mēs tiksim līdz tās dibenam. Es būšu sarūgtināta, ja tad neatradīsim neko tādu, kas vēsta par Tomasu Hateru un manu māti.
— Kāpēc par Tomasu Hateru, nevis jūsu tēvu, Džūdit? Mirušos vajag godāt tāpatās kā dzīvos!
— Man jau sen šķita, ka Tomass Haters nav mans tēvs, kaut arī domāju, ka viņš varētu būt—Hetijas tēvs; bet tagad zinām, ka viņš nav tēvs nevienai no mums. To viņš pateica savā pēdējā stundā. Esmu pietiekami veca, lai atcerētos dzīvi, kas bija labāka par to, ko esam redzējušas uz šī ezera, kaut arī šīs atmiņas tā nobālējušas, ka mana bērnība liekas sapnis.
— Sapņi ir slikti padomdevēji, ja runa par īstenību, Džūdit, — mednieks pamācīgi atbildēja. — Nesaistāt ar sapņiem nekādas iedomas un cerības, kauč gan esmu pazinis dažu labu virsaiti, kas tos uzskata par noderīgiem.
— Priekšdienās es neko negaidu no tiem, labais draugs, bet man gribot negribot jāatceras, kas bijis. Taču šādas runas ir liekas, ja pusstundas laikā mēs varbūt izdibināsim visu, ko vēlos zināt, vai pat vēl vairāk.
Zvērkāvis saprata meitenes nepacietību, viņš apsēdās un sāka atkal ņemt ārā dažādās lietas, kas bija noglabātas lādē. Zināms, visi priekšmeti, kas bija agrāk apskatīti, atradās savās vecajās vietās; tie nu izraisīja stipri mazāku interesi un mazāk piezīmju nekā tad, kad tos cēla gaismā iepriekšējo reizi. Pat Džūdita vienaldzīgi nolika sānis krāšņo brokāta tērpu, jo tagad viņa tiecās uz mērķi, kas daudz augstāks par tukšas godkāres apmierināšanu, un nepacietīgi gaidīja, ka piekļūs pie apslēptajiem, vēl nezināmajiem dārgumiem.
— Tas viss jau redzēts, un to vairs netaisīsim vaļā, — viņa sacīja. — Bet sainis, uz kura turat roku, Zvērkāvi, mums ir jauns, un mēs ielūkosimies tanī. Kaut dievs dotu, ka šī saiņa saturs nabaga Hetijai un man varētu pavēstīt, kas īsti esam!
— Ak, ja daži saiņi spētu runāt, tie varētu izpaust brīnumainus noslēpumus, — jauneklis atbildēja, pie tam ritināja vajā rupja audekla gabalu, lai iztītu vīstokli, ko bija nolicis uz ceļiem. — Sis laikam gan nepieder pie tādas sugas, jo ir pavisam tikai karogs, lai gan nemāku sacīt, kādas valsts.
— Tas tomēr kaut ko nozīmē, — Džūdita izmeta. — At- tiniet to plašāk, lai varam redzēt krāsas.
— Nu, man žēl leitnanta, kam jāceļ plecā šis palags un ar to jāmaršē pārgājienos. Tas taču ir tik liels, Džūdit, ka iznāktu savs ducis karogu, ar kuriem karaja virsnieki tā dižojas. Tas varētu būt nevis leitnanta, bet ģenerāļa karogs!
— Tas varētu plīvot uz kuģa, Zvērkāvi; es z'inu, kuģiem ir karogi. Vaf neesat dzirdējis baismus stāstus, ka Tomasam Hateram kādreiz bijis sakars ar tiem, ko sauc par bukaniem42 ?
— Par bukganiem? Nē, nē, pirmā dzirdēšana, ka viņš pazinis tādus ļaužus. Tiesa, Harijs Nerimša man stāstīja, Tomass Haters tiekot turēts aizdomās, ka agrāki viņš esot kauč kādīgi pinies ar jūras laupītājiem; bet, nudie, Džūdit, ja tās apstiprinātos, jūs nepavisam nejustu gandarījumu, jo šis cilvēks ir bijis jūsu mātes vīrs, lai arī nav bijis jūsu tēvs.
— Es izjutīšu gandarījumu, ja uzzināšu, kas esmu, un varēšu izskaidrot savas bērnības sapņus. Manas mātes vīrs! Jā, tas droši vien viņš bija, kaut arī mirstīga cilvēka prāts nespēj aptvert, kāpēc tāda sieviete kā viņa izgājusi pie tāda vīra. Jūs neesat redzējis manu māti, Zvērkāvi, un nevarat iedomāties, kāda milzīga atšķirība bija starp viņiem abiem.
— Tādi gadījieni tomēr ir; jā, tas patiešām atgadās, kauč ari neapjēdzu, kāpēc tas tā. Esmu dažkārt redzējis, ka visnegantākajiem karavīriem ir pašas lēnīgākās sievas ciltī, bet klusi un rāmi indiāņi apņēmuši īstas dusmu pūces.
— Tas tā nebija, Zvērkāvi, tā nu nebija. Ak! Ja pierādītos, ka … nē, es nevaru vēlēties, kaut viņa nebūtu bijusi Tomasa Hatera sieva. Neko līdzīgu neviena meita nevar novēlēt savai mātei! Bet tagad turpināsim apskati; paraudzīsim, kas atrodas tanī stūrainajā sainī.
Zvērkāvis paklausīja. Viņš iztina mazu, skaisti nostrādātu ceļasomu. Tā bija aizslēgta. Veltīgi izmeklējušies slēdzeni, abi nolēma uzlauzt atslēgu. Zvērkāvis to ātri izdarīja, likdams lietā kādu dzelzs rīku, un izrādījās, ka ceļasomiņa ir gandrīz pilna ar papīriem. Tanī bija daudz vēstuļu, daži manuskriptu fragmenti, kā arī piezīmes, rēķini un līdzīgi dokumenti. Vanags neuzklūp vistai .straujāk, kā Džūdita metās sagrābt slēpto ziņu atradni. Viņas izglītība, kā lasītājs droši vien nopratis, bija daudz augstāka par viņas sabiedrisko stāvokli. Ar iemaņu, ko devusi skola, un alkanumu, ko nosaka jūtas, viņa laida acis pār vēstuļu lappusēm. Sākumā meitene, redzams, guva apmierinājumu, turklāt, mēs varam piebilst, pamatotu, jo mīlestībā un sirdsskaidrībā rakstītās vēstules darīja viņu lepnu uz cilvēkiem, kuri, kā pati gluži dibināti domāja, bija ar viņu vienoti ciešām asinsradniecības saitēm. Taču mēs neesam sprauduši mērķi sniegt šis vēstules vārdu pa vārdam, mēs tikai galvenos vilcienos atstāstīsim saturu, un šis uzdevums vislabāk veicams, aprakstot, kādu iespaidu tās atstāja uz šo kārīgo lasītāju — uz viņas izturēšanos, ārieni un jūtām.
Kā jau teicām, Džūdita guva gandarījumu no vēstulēm, ko skatīja vispirms. Mīloša un saprātīga māte bija rakstījusi meitai, kuras vēstuļu gan trūka, taču par tām varēja lielā mērā spriest pēc mātes atbildēm. Tur, starp citu, bija pamācības un brīdinājumi, un Džūdita juta asinis kāpjam deniņos un aukstus drebuļus ejam pār kauliem, kad viņa lasīja vēstuli, kurā māte diezgan vēsi aizrādīja, ka meitai neklājas atļauties tuvas attiecības — kādas acīmredzot bija pieminētas pēdējās vēstulē — ar virsnieku, kas «atbraucis no Eiropas un diezin vai domā iestāties likumīgā laulībā Amerikā». Dūrās acīs, ka visi paraksti bija rūpīgi nogriezti un cilvēku vārdi tekstā cītīgi izkasīti. Saskaņā ar tālaika paražu visas vēstules atradās aploksnēs — taču trūka adrešu. Lapas tomēr bija saglabātas ar lielu rūpību, un lasītājai šķita, ka uz dažām manāmas asaru pēdas. Džūdita atcerējās redzējusi īsi pirms mātes nāves šo somiņu viņas rokās un domāja, ka tā kopā ar citiem slēptiem vai aizmirstiem priekšmetiem pirmoreiz nolikta lādē, kad vēstules vairs nevarēja dzīvības devējai sagādāt ne bēdas, ne prieku.
Pienāca kārta citam sainītim, un te vēstules bija vienos mīlestības apliecinājumos, kas neapšaubāmi rakstīti jūtu kvēlē, taču ar to viltu, ko vīrieši tik bieži uzskata par attaisnojamu lietot pret otru dzimumu. Pie pirmās paciņas Džūdita bija lējusi gaužas asaras, bet tagad sašutums un lepnums lika viņai apvaldīties. Viņas roka tomēr trīcēja, un saltas tirpas atkal gāja pār kauliem, kad viņa atklāja, ka dažviet šīs vēstules ļoti līdzīgas tām, ko viņai pašai bijis lemts saņemt. Reiz viņa pat nolika paciņu, saknupa ar galvu pie ceļiem un drebēja, gandrīz jāsaka, raustījās elsās. Visu šo laiku Zvērkāvis sēdēja klusēdams, taču uzmanīgi vēroja notiekošo. Izlasījusi vēstuli, Džūdita ikreiz deva to medniekam paturēt, līdz viņa varēja skatīt nākamo; bet viņas biedrs no tā netika gudrāks, jo nemaz neprata lasīt. Tomēr viņš pa daļai noģida, kādas jūtas bango sirdī daiļajai būtnei, kas sēdēja viņam līdzās, un, kad atsevišķi teikumi tai paspruka pusbalsī, viņš savos minējumos un pieņēmumos bija tuvāk patiesībai, nekā meitenei patiktu. ♦
Džūdita tika sākusi ar pašām agrākajām vēstulēm, tā ka viegli saprata šo stāstu, jo tās bija rūpīgi sakārtotas hronoloģiskā secībā, un ikkatrs, kas papūlētos tās izlasīt, uzzinātu skumju vēstījumu par apmierinātu kaisli, par atsalumu un, beidzot, riebumu. Uztvērusi šī stāsta pavedienu, meitene iedegās nepacietībā, un viņa lika acīm slīdēt pār lappusēm, lai iespējami drīz panāktu skaidrību. Šādā steigā, kam tik viegli ļaujas visi, kuri alkst pēc gala iznākuma un tādēļ negrib sevi apgrūtināt ar sīkumiem, Džūdita ātri atklāja bēdīgo patiesību par mātes vājību un ciesto sodu. Meitene atrada precīzas norādes uz savas dzimšanas laiku un pat uzzināja, ka parasto vārdu, ko viņa nesa, devis tēvs, par kura personību viņai palika tik vājš iespaids, ka līdzinājās sapnim. Šis vārds nebija izkasīts, it kā nekas nebūtu iegūts, to izdzēšot. Hetijas dzimšana bija pieminēta tikai vienā vietā, un šoreiz vārdu bija likusi māte; bet jau pirms tam parādījās atsaluma pazīmes, vēstot drīzu šķiršanos. Šinī laikā māte bija sākusi norakstīt savas vēstules. Šie nedaudzie noraksti jo skaidri stāstīja par nožēlas un apsmietas mīlestības jūtām. Tos lasīdama, Džūdita šņukstēja, un viņai vairākkārt vajadzēja tos nolikt, jo asaras galīgi aptumšoja acis. Taču viņa savu nodarbi atsāka ar augošu interesi un beidzot izlasīja vēstuli, kas, domājams, bija pati pēdējā viņas vecāku sarakstē.
Tas viss aizņēma krietnu stundu, jo gandrīz simt vēstules tika pārskatītas steigšus un savas divdesmit izlasītas vārdu pa vārdam. Tagad Džūdita zināja patiesību par viņas pašas un Hetijas dzimšanu. Meitenei kļuva gaužām smagi ap sirdi, un šinī brīdī viņai šķita, ka atšķirta no pārējās pasaules; un tagad viņa vēl dziļāk izjuta vēlēšanos nodzīvot visu savu mūžu uz ezera, kur jau bija pieredzējusi tik daudz priecīgu un tik daudz skumju dienu.
Bija vēl palikušas vēstules, kas jāizskata. Džūdita atklāja, ka tā ir sarakste starp viņas māti un Tomasu Ho- viju. Visas šīs vēstules bija rūpīgi sakārtotas, katra atbilde pievienota attiecīgajai vēstulei, un Džūdita uzzināja par nesaderīgā pāra agrīnajiem sakariem daudz vairāk nekā vēlējās. Par izbrīnu, gandrīz jāsaka, par šausmām meitai, māte pirmā bija devusi mājienus uz laulību; un meitene pat izjuta atvieglojumu, kad domājās ievērojusi ārprātā vai līdzīgas slimības pazīmes šīs nelaimīgās sievietes pirmajās vēstulēs. Hovijs rakstīja rupjas un kļūdainas atbildes, taču nepavisam neslēpa vēlēšanos apprecēt ļoti pievilcīgu sievieti, kuras lielos maldus bija gatavs aizmirst pret priekšrocību iegūt to, kas caurcaurēm pārāka par viņu un turklāt nelikās gluži tukša no naudas. Pārējā sarakste bija īsa. Tā ātri izbeidzās ar dažiem lietišķiem paziņojumiem; nožēlojamā sieva skubināja promesošo vīru drīzāk atstāt to pasauli, kas, jādomā, bija tikpat bīstama vienai pusei, cik nepatīkama otrai. Tomēr mātei bija pasprucis viens vienīgs teiciens, pēc kura Džūdita varēja spriest par to, kas pamudinājis šo sievieti apprecēties ar Hoviju jeb Hateru; un meitene atzina, ka tās bijušas aizvainojuma jūtas, kas tik bieži gumda cietušos cirst pašiem sev jaunas brūces, lai atspītētu tiem, kas darījuši viņiem pāri, Džūdita raksturā bija tik līdzīga mātei, ka saprata šīs jūtas.
Te beidzās tas, ko varētu saukt par atrasto dokumentu biogrāfisko daļu. Taču starp vaļējām lapām glabājās kāda veca avīze, kas ziņoja, ka izsolīta atlīdzība par dažu pirātu izdošanu, un viens no tiem bija Tomass Hovijs. Šim paziņojumam un šiem diviem vārdiem meitene pievērsa uzmanību tāpēc, ka virsraksts un vārdi bija pasvītroti ar melnu tinti. Pārējos papīros viņa neatrada neko tādu, kas palīdzētu noskaidrot Hatera sievas agrāko uzvārdu un dzīvesvietu. Visi datumi, adreses un paraksti bija nogriezti, vēstuļu tekstā rūpīgi izkasīts ik vārds, kas ļautu atrisināt šo mīklu. Tā saira Džūditas cerības izdibināt, kas bijuši viņas vecāki, un turpmāk viņai vajadzēja paļauties tikai uz sevi pašu. Atmiņas par mātes sarunām, izturēšanos un ciešanām aizpildīja dažu labu robu biogrāfiskajos faktos, ko viņa nupat bija uzzinājusi; un visumā patiesība bija atklājusies pietiekami skaidri, lai pilnīgi atņemtu viņai patiku zināt jaunus sīkumus. Atslīgusi uz ķeblīša, viņa vienkārši lūdza savu biedru pabeigt atlikušo priekšmetu apskati, jo lādē varēja atrasties vēl kaut kas nozīmīgs.
— Labprāt, Džūdit, labprāt, — pacietīgais Zvērkāvis atbildēja. — Taču, ja gadīsies vēl citas vēstules, kas jums jālasa, mēs sagaidīsim rītu, iekām izēdīsities tām cauri! Krietnas divas stundas jūs pētījāt šitos papīra gabalus!
— Tie stāsta par maniem vecākiem, Zvērkāvi, un noteikuši visu manu turpmāko dzīvi. Es ceru, jūs varat piedot meitenei, kas lasa par savu tēvu un māti, pie tam pirmo reizi savā mūžā. Man žēl, ka esmu likusi jums gaidīt.
— Par mani nebēdājat, meitene, par mani nebēdājat. Vai guļu vai esmu nomodā — tam maza nozīme; bet, kauč arī esat jauka uzskatīt, tāda skaista, Džūdit, nav gluži tīkami tādu laiku sēdēt un redzēt jūs lejam asaras. Es zinu, ka tās nevienu negalē nost un dažiem cilvēkiem, it īpaši sievietēm, der reizi pa reizei nobirdināt kādu asaru; tomēr, Džūdit, man labāki patiktos redzēt jūs vienmēr smaidām.
So galanto runu atalgoja mīļš, taču skumīgs smaids, un pēc tam meitene atkal lūdza biedru pabeigt lādes apskati. Protams, tā pagāja zināms laiks, un tikmēr Džūdita sakārtoja domas un atguva pašsavaldīšanos. Viņa nepiedalījās meklēšanā, bet ļāva jauneklim darboties vienam, izklaidīgi aplūkodama priekšmetus, ko viņš cēla ārā. Zvērkāvis tomēr neuzgāja neko sevišķi vērtīgu un interesantu. Pāris zobenu, kādus tolaik nēsāja muižnieki, dažas sprādzes, kas darinātas no sudraba vai bagātīgi apsudrabotas, un nedaudzi smalki sievietes tualetes priekšmeti bija galvenie atradumi. Džūditai un Zvērkāvim abiem iešāvās prātā, ka dažas no šim lietām var derēt sarunām ar iro- kēziem, lai gan mednļeks paredzēja grūtības, kas nebija tik skaidras meitenei. Sinī sakarībā atsākās saruna.
— Un tagad, Zvērkāvi, — Džūdita sacīja, — varam parunāt, kā izdabūt jūs no hūronu rokām. Mēs ar Hetiju atdosim jebkuru daļu no lādes satura vai pat visu, lai atbrīvotu jūs.
— Nu, tas ir cildeni, jā, tas ir dikti dāsni un sirsnīgi, un cildeni. Tā jau sievietes palaikam izturas; kad viņas iesilst draudzībā, tad neko nedara pa pusei, bet gatavas atdot savu mantu, it kā viņu acīs tai nebūtu nekādas vērtības. Kauč arī es pateicos jums abām tā, it kā viss jau būtu sarunāts un Šķeltais Ozols vai kāds cits no blandoņiem atrastos te, lai saņemtu maksu un noslēgtu darījumu, taču ir divi svarīgi iemesli, kamdēļ šāds darījums nav iespējams, un tāpēc labāki visu sacīt tūlītās, lai jūs negaidītu to, kas nekad nevar notikt, un es nelolotu veltīgas cerības.
— Vai var būt šādi iemesli, ja mēs ar Hetiju esam gatavas jūsu dēļ atdot šos niekus un mežoņi ir gatavi tos saņemt?
— Jā, Džūdit, jūsu doma ir pareiza, tikai nav gluži vietā — iznāk, ka sunim jāskrien pa pēdām atpakaļ, nevis uz priekšu. Pilnīgi ticams, ka mingi ir gatavi saņemt šīs mantas un pārējās, ko varat viņiem piedāvāt, bet ir pavisam cits jautājiens, vai viņi maksās par tām. Sakāt, Džūdit: ja kāds atlaistu jums ziņu, ka šo lādi un visu, kas tanī iekšā, jūs ar Hetiju varat iegādāties par tādu un tādu cenu, — vai tad jūs ņemtos dzisināt muti šī darījuma dēļ?
— Bet šī lāde un tās saturs ir mūsu. Nav jēgas pirkt to, kas jau pieder.
— Taisni tā spriež arī mingi! Viņi uzskata, ka lāde jau pieder vai tikpatās kā pieder viņiem, un nevienam neteiks paldies par slēdzeni.
— Es saprotu jūs, Zvērkāvi; taču mēs joprojām valdām pār ezeru un varam te noturēties, līdz Nerimša atsūtīs karaspēku, kas aizdzīs ienaidniekus. Mēs katrā ziņā noturēsimies, ja paliksit pie mums, nevis brauksit atpakaļ un no jauna padosities gūstā, kā tagad šķietat nolēmis.
— Ja tā runā Harijs Nerimša, tas ir dabiski un saprotami. Viņš nezina neko krietnāku un tamdēļ droši vien nespēj just un rīkoties savādāki; bet, Džūdit, atbildat pa godam un pēc labākās sirdsapziņas: vai jūs varētu mani cienīt tāpatās, kā, ceru un ticu, cienāt tagad, ja es lauztu savu vārdu un neatgrieztos nometnē?
— Cienīt jūs vairāk nekā patlaban, Zvērkāvi, man nenāktos viegli, bet es cienītu tāpat — vismaz tā liekas; ceru, ka to varētu.
— Tad nemēģināt mani pierunāt, lai es aizmirstu savu goda vārdu, meitene! Atvaļinājums ir svēts karavīriem un citiem, kas droši skatās briesmām acis, kā to darām mēs, mežinieki; un kādu rūgtu vilšanos piedzīvotu vecais Ta- menunds un Čūskas tēvs Unkass, un citi mani draugi ciltī, ja es šādā kārtā apkaunotu sevi, izgājis uz savas pirmās karatekas! Bet sirdsapziņa ir mana karaliene, kuras pavēles vienmēr izpildu bez ierunām.
— Man liekas, jums taisnība, Zvērkāvi, — meitene skumjā balsī atbildēja, brītiņu padomājusi. — Tādam cilvēkam kā jūs nevajag rīkoties tā, kā rīkotos patmīļi un bezgoži; patiešām, jums jāatgriežas nometnē. Nu, nerunāsim vairs par to; ja es pārliecinātu jūs darīt to, ko jūs vēlāk nožēlotu, mana sirdsapziņa nebūtu mierīgāka par jūsējo. Jūs nevarēsit sacīt, ka Džūdita … nudien, nezinu, kā lai tagad saucos!
— Un kāpēc gan ne? Kāpēc ne, meitene? Ir dabiski, ka bērni nes vecāku uzvārdu, to viņi dabū it kā dāvanu; un kāpēc jums un Hetijai nedarīt tā, kā dara citi? Veco vīru sauca par Hateru, un tāpatās jāsaucas viņa meitām — vismaz tik ilgi, līdz kamēr dosities svētā un likumīgā laulībā.
— Esmu Džūdita, tikai Džūdita, kamēr likums nav devis man tiesības uz citu uzvārdu, — meitene stingri atteica. — Es nekad vairs nesaukšos Tomasa Hatera uzvārdā; un arī Hetija nesauksies, vismaz ar manu piekrišanu ne! Kā noskaidroju, viņa īstais uzvārds nebija Haters; bet, bijis viņam tūkstoš tiesību uz to, man tikpat nebūtu nekādu. Paldies dievam, viņš nebija mans tēvs, lai gan varbūt man nav pamata lepoties ar savu īsto tēvu!
— Tas ir ērmīgi, — Zvērkāvis sacīja, cieši vērdamies uzbudinātajā meitenē; viņš ļoti vēlējās zināt vairāk, taču kautrējās klaušināt par to, kas īsti neattiecās uz viņu. — Jā, tas ir dikti ērmīgi un neparasti! Tomass Haters nebija Tomass Haters, un viņa meitas nebija viņa meitas! Kas tad bijis Tomass Haters, un kas ir viņa meitas?
— Zvērkāvi, vai nekad neesat dzirdējis runājam, ka šim cilvēkam tumša pagātne? — Džūdita jautāja. — Lai gan tiku uzskatīta par viņa meitu, šādas valodas nāca pat manās ausīs.
— Es to nenoliedzu, Džūdit, nē, to nenoliedzu. Kā jau esmu jums teicis, kauč kas ir stāstīts par viņu, bet es ne visai cieši ticu valodām. Esmu gan vēl jauns, taču jau zinu, ka pasaulē ir divējāda slava. Ir tāda, kas pelnīta darbiem, un ir tāda, kas tikai izlaista ar muti, un tamdēļ atzīstu par labāku skatīties savām acīm un spriest pats, nevis pieļaut, ka manā vietā spriež kura katra mēle, kas gribas deldējama. Harijs Nerimša diezgan atklāti runāja par visu jūsu ģimeni, kad mēs kājojām uz šejieni; un viņš ieminējās, ka Tomass Haters jaunākajās dienās esot dzīvojis savā vaļā uz sāļā ūdens. Es gribu sacīt, ka viņš atļāvies vaļu dzīvot no citu mantas.
— Jums stāstīja, ka viņš bijis pirāts. Draugiem savā starpā nevajag runāt aplinkus. Zvērkāvi, izlasiet šo rakstu, un jūs pārliecināsities, ka Nerimša jums stāstījis skaidru patiesību. No vēstulēm secināms, ka šis Tomass Hovijs bijis tas pats Tomass Haters, ko pazināt.
Ar šiem vārdiem Džūdita, kuras acis spīdēja uzbudinājumā un vaigi kvēloja, sniedza avīzi biedram, norādīdama uz kādas kolonijas gubernatora paziņojumu, ko esam jau pieminējuši.
— Apžēlojaties, Džūdit! — mednieks ar smaidu izsaucās. — Jūs tikpatās labi varētu mani palūgt, lai es to nodrukāju vai sliktākā gadījienā uzrakstu. Izglītību esmu baudījis tikai mežos; grāmata, ko lasu un vēlos lasīt, ir diženi meži, kā arī upes, kas veļ ūdeņus, plaši ezeri un zila debess, un vēji, un aukas, un saules gaisma, un citi burvīgi zemes brīnumi. Vienīgi šinī grāmatā es māku lasīt, un atzīstu, ka tā ir gudrības un zinību pilna.
— Lūdzu, lūdzu, piedodiet, Zvērkāvi, — Džūdita sacīja neparastā apmulsumā, apzinādamās, ka neuzmanībā pateikusi to, kas var aizskart sarunu biedra lepnumu. — Es piemirsu jūsu dzīves veidu un nepavisam negribēju jūs aizvainot*
— Mani aizvainot! Kāds tur aizvainojums, ja lūdzat mani lasīt un es nemāku lasīt? Esmu mednieks un jau varu tā kā saukties arī par karavīru, bet neesmu misionārs; un tāpēc grāmatas un avīzes man neder. Nē, nē, Džūdit! — Jauneklis sirsnīgi iesmējās. — Pat prapjiem ne, jo jūsu cītīgais zvēru galētājs vienmēr tiem izlieto briedēna ādiņu, ja viņam tāda ir, vai citu pienācīgi sagatavotu ādas gabaliņu. Daži gan saka, viss, kas drukāts, esot patiesība; ja tas tā ir, tad jāatzīst, ka nemācīts cilvēks paliek tāds kā zaudētājs; taču šie raksti nevar būt patiesāki par tiem, kas lasāmi mežos un debesīs, un upēs, un avotos.
— Šā vai tā, Haters jeb Hovijs bijis pirāts, un, tā kā viņš nebija mans tēvs, viņa uzvārds vairs nebūs manējais.
— Ja jums tas nepatīkas, saucaties mātes uzvārdā, Džūdit. Tas jums droši vien derēs tāpatās, kā derējis viņai.
— Es nezinu to, Zvērkāvi, esmu izskatījusi visus šos papīrus, cerēdama atrast kādu norādi, pēc kuras izdibināms, kas bijusi mana māte; bet šinī ziņā pagātne nav atstājusi vairāk pēdu, kā putns atstāj lidojot.
— Tas ir neparasti, turklāt aplamīgi. Vecāku pienākums ir dot savām atvasēm uzvārdu arī tad, ja viņi nespēj tām dot neko citu. Pats esmu cēlies no vienkāršas ģimenes, taču neesam tādi nabagi, kam trūkst uzvārda. Mēs saucamies par Bampo, un esmu dzirdējis… — mednieks turpināja, piesarkdams tādā kā lepnībā, — esmu dzirdējis, ka bijis laiks, kad Bampo ieņēmuši sabiedrībā augstāku stāvokli un baudījuši vairāk ievērības nekā tagad.
— To viņi nekad nav pelnījuši vairāk kā tagad, Zvērkāvi, un jūsu uzvārds ir labs; Hetija un es tūkstoškārt labprātāk gribētu saukties par Hetiju Bampo un Džūditu Bampo nekā par Hetiju Hateri un Džūditu Hateri.
— Tas nav iespējams, — mednieks lādzīgi atbildēja, — ja tikai viena no jums nepazemina sevi un neapprecas ar mani.
Džūdita nevarēja noturēties nepasmaidījusi, jo redzēja, ka saruna tik dabiski un vienkārši novirzījusies tieši tā, kā viņa bija gribējusi to griezt. Gadījums bija pārāk izdevīgs, lai to palaistu garām; vēlamo tematu Džūdita tomēr skāra it kā starp citu, lietojot sievietes viltību, kas šoreiz varbūt attaisnojama.
— Zvērkāvi, es nedomāju, ka Hetija kādreiz precēsies, — viņa teica. — Ja vienai no mums būtu jāsaucas jūsu uzvārdā, tad jāsaticas man.
— Bampo vidū jau esot bijušas skaistas sievietes, Džūdit; un, ja jūs, būdama tik dāsni apveltīta šinī ziņā, apmierinātos ar šo uzvārdu, tie, kam nav sveša mūsu dzimta, ne visai cieši brīnītos.
— Nejokojiet, Zvērkāvi! Starp vīrieti un sievieti šādām runām jābūt nopietnām un jānāk no sirds. Atmezdama kaunu, kas parasti liek meitenei klusēt, kamēr vīrietis nesāk runāt pirmais, es izteikšos atklāti, jo esmu pārliecināta, ka tādam cēlam cilvēkam kā jūs patīk vaļsirdība. Zvērkāvi, vai … vai jūs varētu būt laimīgs, apņēmis par sievu tādu meiteni kā es?
— Tādu meiteni kā jūs, Džūdit! Bet kas par jēgu tā mētāties vārdiem? Tāda meitene kā jūs, tik skaista, ka var kļūt par kapteiņa sievu, tik iznesīga un, cik man zināms, ne mazumu izglītota, i nedomās nākt pie manis. Man šķietas, jaunas meitenes, kas jūtas smalkas un zinās skaistas, rod kauč kādīgu apmierinājumu, paņemdamas uz zoba tos, kuriem trūkst šo īpašību tāpatās kā nabaga medniekam no deiavēru zemes.
Tas bija teikts labsirdīgi, taču ar rūgtuma pieskaņu. Laikam gan nekas nebūtu modinājis Džūditā tādu cildenu nožēlu un tā atvieglojis viņas nodoma īstenošanu kā šī atbilde; tagad viņa juta arī nesavtīgu vēlēšanos visu vērst par labu, un tā izpaudās dabiski un pievilcīgi.
— Jūs esat netaisns pret mani, ja uzskatāt, ka esmu tā domājusi un gribējusi, — viņa izjusti sacīja. — Vēl nekad savā mūžā neesmu runājusi tik nopietni, un man nekas nav licies patīkamāk kā izpildīt visu, par ko varam šovakar vienoties. Man bijis daudz pielūdzēju, Zvērkāvi, — nudien, gandrīz katrs neprecējies trapers vai mednieks, kas pēdējos četros gados atnācis pie šī ezera, ir solījies ņemt mani līdzi. Nevienā no viņiem es negribēju … nevarēju klausīties; droši vien, man pašai par laimi, tas nu tā ir bijis. Viņu starpā bijuši arī izskatīgi jaunekļi, kā varat spriest pēc jūsu paziņas Henrija Mārča.
— Jā, Harijs ir tīkams acij, kauču, pēc manas sajēgas, mazāk tīkams prātam. Es pirmajā galā domāju, Džūdit, ka jūs taisāties iet pie viņa, patiešām domāju, bet, iekām viņš devās projām, es tīri viegli pārliecinājos, ka vienā miteklī jums abiem būtu par šauru.
— Vismaz šinī ziņā jūs esat taisnīgs pret mani, Zvērkāvi. Nerimša ir tāds cilvēks, ar kuru es nekad nevarētu apprecēties, kaut arī viņš būtu desmitreiz skaistāks un simtreiz drosmīgāks nekā tagad.
— Kāpēc ne, Džūdit? Kāpēc gan ne? Atzīstos, man gribētos zināt, kāpēc tāds jauneklis kā Nerimša nav mīlams tādai meitenei kā jūs.
— Tad uzzināsit, Zvērkāvi, — meitene atbildēja, priecādamās par izdevību cildināt tās īpašības, ar kurām viņu tik ļoti valdzināja sarunu biedrs; tādējādi viņa cerēja nemanāmi pievērsties jautājumam, kas bija vistuvāks viņas sirdij. — Pirmkārt, vīrieša skaistums sievietei neko nenozīmē, ja tikai viņš ir vīrišķīgs un nav ķēmīgs vai kroplīgs.
— Te nu es nevaru jums pilnīgi piekrist, — mednieks domīgi sacīja, jo pats savu ārieni uzskatīja par gaužām necilu. — Esmu ievērojis, ka visstaltākajiem karavīriem tiek par sievām pašas daiļākās meitenes ciltī; un mūsu Čūsku, kas ar savu krāsojumu dažkārt izskatās tik lieliski, apbrīno visas delavēru jaunavas, kauču viņš pats pieķēries Dvesmai, it kā tā būtu vienīgā skaistule pasaulē.
— Ja vien jauneklis ir pietiekami vingrs un vīrišķīgs, lai aizsargātu sievieti un nelaistu mājā trūkumu, mēs neko vairāk neprasām no viņa ārienes. Tādi milži kā Nerimša var būt labi grenadieri, bet kā pielūdzēji viņi zemu vērtējami. Un godīga sejas izteiksme, kas galvo par sirdi krūtīs, nozīmē vairāk nekā apveids, sārtums, acis, zobi un citi tādi paši nieki. Tie varbūt izceļ meiteni — bet kas domā par tiem, vērtējot mednieku, karavīru vai dzīvesbiedru! Ja arī ir tādas muļķīgas sievietes, Džūdita nepieder pie tām.
— Nu tu brīnums! Es vienmēr domāju, ka skaistam cilvēkam patīkas skaists, tāpatās kā bagātu mīl bagāts.
— Iespējams, ka tas tā ir ar vīriešiem, Zvērkāvi, bet tas ne ikreiz sakāms par mums, sievietēm. Mums patīk drosmīgi vīrieši, taču mēs vēlamies tos redzēt vienkāršus; mums pa prātam ir tādi, kas veikli medībās vai kara, gatavi mirt par taisnību un nepakļaujas ļaunam. Galvenais, mēs vēlamies godīgumu — mēles, kuras nerunā, kas īstenībā nav domāts, un sirdis, kas žēlo arī citas, ne tikai sevi vien. Krietna meitene spētu mirt par tādu vīru. Turpretī plātīgs un divkosīgs pielūdzējs kļūst tikpat nīstams acīm, cik prātam.
Džūdita runāja vērsmīgi un, kā vienmēr, pārliecināti, bet klausītājs to neievēroja, jo ļāvās līdz šim nepazītu izjūtu varai. Šādam vienkāršam cilvēkam glaimoja tas, ka īpašības, kas neapšaubāmi piemīt viņam, tik augsti slavē visskaistākā sieviete, kādu viņš jebkad skatījis, un uz bridi viņu pārņēma dabisks un attaisnojams lepnums. Tad viņam pirmoreiz ienāca prātā, ka tāda būtne kā Džūdita varētu kļūt par viņa dzīvesbiedri. Sī izredze bija tik jauna 1 un patīkama, ka krietnu minūti viņš tīksminājās ar to, nemaz nepiegriežot vērību pašai daiļavai, kura sēdēja pretī un pētīja viņa godīgās un atklātās sejas izteiksmi, likdama lietā savu aso uztveri, kas tagad ļāva labi, gandrīz jāsaka, pilnīgi izsekot viņa domu gaitai. Vēl nekad jaunā mednieka gara acu priekšā nebija tēlojusies tik jauka aina; viņš tomēr drīz atguvās, jo vispār bija tik
lietišķīgs, ka nemēdza fantazēt, kaut ari viņa sirds bieži kvēloja poētiskās jutās, it sevišķi pret dabu. Zvērkāvis pasmaidīja par savu vājību, kad domu glezna pazuda no viņa prāta, atstādama viņu — vienkāršu, neskolotu, bet augsti tikumīgu cilvēku — pusnaktī sēžam šķirstā, kur vientuļas lampas gaismā viņam bažīgā sasprindzinātībā bija pievērsusi savu mīlīgo, starojošo seju tā, kas tikusi uzskatīta par šī mitekļa īpašnieka meitu.
— Jūs esat brīnumskaista un pievilcīga, un jauka uzlūkot, Džūdit! — viņš izsaucās savā naivitātē, kad īstenība bija atguvusi virsroku pār sapņiem. — Burvīga! Tik daiļu meiteni neatceros redzējis pat delavēru vidū; un nebrīnos, ka Harijs Nerimša devās projām ne vien pievilies, bet ari sasirdījies.
— Zvērkāvi, vai jūs vēlētos, lai es kļūtu par sievu tādam vīrietim kā Henrijs Mārčs?
— Par viņu var sacīt i labu, i sliktu. Pēc manas saprašanas, Nerimša nebūtu pats labākais vīrs, taču man šķietas, ka gandrīz katra šejienes jaunava saskaņā ar savu saprašanu domātu pielaidīgāki.
— Nē, nē, Džūdita bez uzvārda gan nekad nebūtu ar mieru saukties par Džūditu Mārču! Nekas nebūtu sliktāk par to.
— «Džūdita Bampo» neskanētu tik labi, meitene; un daudzi citi uzvārdi nebūtu ausij tādi tīkami kā «Mārčs».
— Ai, Zvērkāvi, šādos gadījumos ausij ir patīkams tas, kas patīkams sirdij. Jauks ir viss, kas atbilst sirds vēlmēm. Ja Netijs Bampo būtu Henrijs Mārčs un Henrijs Mārčs — Netijs Bampo, man droši vien vārds «Mārčs» izklausītos labāks nekā tagad; ja Mārčs sauktos jūsu uzvārdā, tad «Bampo» manās ausīs skanētu briesmīgi!
— Skaidra patiesība, jā, tur jau ir tas suns aprakts. Zināt, Džūdit, man no bērna kājas derdzas čūskas, es nīstu pat šo vārdu, un misionāri teica, ka tas viss jau esot cilvēka dabā, jo pasaules radīšanas laikā kauč kādīga čūska piemānījusi pirmo sievieti. Un tomēr, kopš Cingačguks izpelnījies iesauku, kurā viņu tagad godina, šis pats vārds, tīri par brīnumu, manās ausīs skan tik jauki kā lēļa svilpiens rāmā vakarā — nudie. Jūtas nosaka, vai skaņas tīkamas, Džūdit; jā, pat to, vai arī izskats tīkams.
— Tas ir gluži pareizi, Zvērkāvi, un tamdēļ es brīnos, kāpēc jums liekas savādi, ka meitene, kura varbūt izskatās diezgan glīta, neprasa, lai viņas vīram ir tāda pati priekšrocība — šķietama priekšrocība. Manās acīs vīrieša ārienei nav nozīmes, kaut tikai viņa seja būtu tikpat godīga kā sirds.
— Jā, godīgums ir liela priekšrocība pēcgalā; un tiem, kam vismiļāki sliecas godīgumu aizmirst sākumā, vismī- ļāki sliecas to atcerēties beigās. Tomēr, Džūdit, nav mazums ļaužu, kam tūlītējs guvums rūp vairāk nekā labums priekšdienās. Tie domā, ka viens ir drošs un otrs nedrošs. Taču esmu priecīgs, ka jūs spriežat pareizi, nevis maldināt sevi, kā daudzum daudziem patīkas darīt.
— Es, nudien, tā spriežu, Zvērkāvi, — meitene uzsvērti atbildēja, sievietes kautrībā neiedrīkstēdamās skaidri un gaiši piedāvāt savu roku, — un varu no sirds sacīt, ka es labāk savu laimi uzticētu cilvēkam, uz kura jūtām un patiesīgumu iespējams paļauties, nekā liekulīgam nelietim, kaut arī viņam būtu lādes ar zeltu un mājas, un daudz zemes — jā, kaut arī viņš sēdētu karaļa tronī!
— Tie ir krietni vārdi, Džūdit; tie ir dikti krietni vārdi — bet vai esat pārliecināta, ka jūtas turēsies kopā ar tiem, ja jums patiešām būtu jāizvēlas? Ja vienā pusē stāvētu uzcirtīgs, sarkanmundierots švīts, kura galva smaržo līdzīgi brieža nagiem, kura seja tikpatās gluda un ziedoša kā jūsējā, kura rokas baltas un maigas, it kā cilvēkam ar tām nevajadzētu vaiga sviedros pelnīt sev iztiku, un kura gaita ir tāda dižīga, kādu pataisa deju skolotāji un dara viegla sirds, un otrā pusē stāvētu cilvēks, kas vadījis savas dienas zem klajas debess, līdz kamēr viņa piere tapusi tikpatās sarkana kā vaigi, rāvis sev ceļu cauri muklājiem un brikšņiem, līdz kamēr viņa rokas tapušas repjainas kā ozoli, zem kuriem viņš gulējis, cilvēks, kas sekojis pa pēdām medījumiem, līdz kamēr gaita viņam tapusi tikpatās zaglīga kā lūsim, un kas nav svaidījies ne ar kādām citām tīkamām smaržām kā vienīgi ar tām, kuras daba piešķir mežā un svaigā gaisā, — tātad, ja šie divi vīrieši stāvētu šeit kā jūsu pielūdzēji, kurš no viņiem iemantotu jūsu labvēlību? Kā domājat?
Džūditas daiļā seja notvīka, jo sarunu biedrs bija tik vienkārši uzzīmējis grezna garnizonu virsnieka tēlu, kas agrāk tā kairinājis viņas fantāziju, taču pieredze un vilšanās bija ne tikai atvēsinājušas viņas jūtas, bet arī devušas tām pretēju ievirzi, un tagad šis īslaicīgais priekšstats uz mirkli saviļņoja meiteni; pēc tam sārtumu nomainīja nāves bālums.
— Dievs ir mans liecinieks, — Džūdita svinīgi atbildēja. — Kad abi vīrieši stāvētu manā priekšā — varu sacīt, ka viens no viņiem jau atrodas šeit —, tad, ja pazīstu pati savu sirdi, izraudzītos otro. Es nemaz nevēlos sev dzīvesbiedru, kurš kaut kādā ziņā pārāks par mani.
— To tīkami dzirdēt, Džūdit, un ar laiku tas droši vien liktu jauneklim aizmirst viņa paša necienīgumu. Taču jūs diezin vai ticat visam, ko sakāt. Tik rupjš un tumsonīgs vīrietis kā es nevar domāties, ka saderas kopā ar meiteni, ko mācījusi tāda māte kā jūsējā; pašlepnums ir dabisks, tur nav vārdam vietas, bet tāds pašlepnums jau būtu bez jēgas.
— Tad jus nezināt, uz ko spējīga sievietes sirds. Jus neesat rupjš; un cilvēku nevar saukt par tumsonīgu, ja viņš tik cieši pētījis visu, kas viņa acu priekšā. Kad mīlam, viss rādās savās jaukākajās krāsās un neievērojam vai aizmirstam sīkumus. Kad sirds jūt sauli, tad nekas nav tumšs, pat drūmi priekšmeti liekas jautri un gaiši; un tāpat būtu ar jums un sievieti, kas mīlētu jūs, — tāpat, kaut arī pasaule uzskatītu, ka jūsu dzīvesbiedre vienā otrā ziņā pārāka par jums.
— Džūdit, jūs esat cēlusies no cilvēkiem, kas sabiedrībā stāv daudz augstāki par mana gājuma ļaužiem; un nevienāda laulība, tāpatās kā nevienāda draudzība, reti kad beidzas labi. Man rādās, visa šī runa ir vēja pilna, jo tik lēti negribas ticēt, ka mūsu starpā iespējamas šādas attiecības; vismaz jūs nekad nevarēsit pa īstam domāt par to.
Džūdita ar savām tumšzilajām acīm ieurbās biedra godīgajā, atklātajā sejā, it kā gribēdama izlasīt, kas notiek viņa dvēselē. Vērotāja nemanīja nekādus apslēptas domas atspulgus un bija spiesta atzīt, ka Zvērkāvis šo sarunu neņem nopietni un joprojām nenojauš, cik dziļi tās iznākums iepriecētu vai apbēdinātu viņas sirdi. Sākumā viņa jutās aizvainota, bet pēc tam saprata, ka būtu netaisnīgi pārmest medniekam necilību un pašnoniecināšanu; un šīs jaunās grūtības piešķīra situācijai tādu sasprindzinātību, kas vēl palielināja viņas interesi par Zvērkāvi. Šinī kritiskajā brīdī viņai iešāvās kaut kas prātā, un izdomas žiglumā, kas piemīt atjautīgiem cilvēkiem, viņa pieņēma kādu plānu, cerēdama jaunekļa dzīvi reizi par visām reizēm saistīt ar savējo. Taču, lai saruna neaprautos un nemostos nojautas par viņas iecerējumu, Džūdita atbildēja uz Zvērkāvja pēdējo piezīmi tik nopietni un sirsnīgi, it kā nemaz nebūtu mainījusi savu sākotnējo nodomu.
— Pēc tā, ko šovakar esmu izlasījusi, man nepavisam nav pamata dižoties ar saviem radu rakstiem, — meitene sacīja skumīgā balsī. — Tiesa, man bijusi māte, bet viņas uzvārdu pat es nezinu; un attiecībā uz manu tēvu droši vien būs labāk, ja nekad neizdibināšu, kas viņš bijis, citādi par viņu runāšu ar pārāk lielu rūgtumu.
— Džūdit, — Zvērkāvis, mīļi saņemdams viņas roku, sacīja ar sirsnību, kas aizkustināja meiteni, — man domāt, šovakar jau diezgan runāts. Liekaties uz auss un pagaidām aizmirstat, ko esat jutusi un redzējusi; kas tagad izskatās tumšs, tas no rīta varbūtās rādīsies gaišāks. Galvenais, nekad neko nedarāt aiz rūgtuma vai vēlēšanās sev atriebties par citu cilvēku misēkļiem. Viss, ko šovakar esam divatā runājuši un darījuši, ir jūsu noslēpums, un es to neizpļāpāšu nevienam, pat Cingačgukam ne; un varat būt pārliecināta: ja viņš nespēj to izdabūt no manis, tad nespēj neviens. Ja jūsu vecāki bijuši kauč kādīgi vaininieki — lai tad meita ir krietnāka; paturat prātā, ka esat jauna, un jaunieši vienmēr var cerēt uz labāku nākotni; turklāt esat apķērīgāka, nekā parasts, un šādi ļauži palaikam uzveic grūtības; visbeidzot, jūs esat reti daiļa, un tā ir neapstrīdama priekšrocība. Tagad laiks drusciņ atpūsties, jo vienam no mums rādās grūta rītdiena.
Tā runādams, Zvērkāvis piecēlās, un Džūditai neatlika nekas cits kā sekot viņa priekšzīmei. Lādi aizvēra un noslēdza, un viņi šķīrās, ne vārda nesakot; Zvērkāvis atlaidās uz grīdas turpat būdā, bet meitene nogulās blakus Dvesmai un Hetijai. Nepagāja ne piecas minūtes, kad jauneklis jau iegrima dziļā miegā, bet Džūdita vēl ilgi palika nomodā. Viņa īsti nezināja, vai skumt vai priecāties, ka pārprasta. No vienas puses, viņa bija saglabājusi savu sievišķīgo pašcieņu; no otras puses, viņa izjuta neveiksminieces īgnumu, vismaz pagaidām viņas cerības nebija piepildījušās, un nākotne šķita tik tumša. Bez tam viņas prātu nodarbināja jaunais lēmums un drosmīgais plāns rītdienai; un, kad snauda pēdīgi aizdarīja Džūditai acis, atplaiksnījās panākumu un laimes aina, ko uzbūra viņas iztēle, dzīvespriecīgas dabas un bagātīgas izdomas ietekmēta.