Ak, māmiņ, melna ēna kŗīt
Un manus gaišos sapņus dieļ,
Jau drūma padebeša vīts
Tik īsā mūža augšupceļš.
Bez atbalss lūpās dziesma lūst,
Un karstais avots krūtīs žūst.
Mārgareta Deividsona
Dvesma un Hetija piecēlās, gaismai austot, bet Džūdita palika vēl guļam. Ar savu tualeti delavēre tika galā vienā brīdī. Drīz viņas garie, melnin melnie mati bija sakārtoti vienkāršā mezglā, kal ikona tērps cieši sajozts ap slaido vidukli un mazās kājiņas ieautas koši izgreznotos mokasīnos. Uzposusies viņa atstāja biedri kopjam mājas soli un izgāja priekšdurvē paelpot tīro rīta gaisu. Te viņa sastapa Cingačguku, kas ar meža dēla skadrumu un indiāņa nopietnību pētīja krastus, kalnus un debesis.
Mīlētāji tikās vienkārši, bet sirsnīgi. Savu maigumu virsaitis parādīja bez zēniska straujuma, bet meitenes smaidā un biklajos skatienos izpaudās kautrs glāsainums, kas raksturīgs viņas dzimumam. Runāt runāja vienīgi abu acis, taču viņi sapratās tik labi, it kā būtu ļāvuši vaļu veseliem vārdu plūdiem. Dvesma reti bija izskatījusies tik daiļa kā šinī brīdī; tagad, kad viņa bija atpūtusies un nomazgājusies, viņas meitenīgajā stāvā un sejā viedās spirgtums, ko meža grūtumos nevienmēr var saglabāt pat jaunas un skaistas iezemietes. Turklāt Džūdita, īsu laiku pazī- damās ar Dvesmu, ne tikai bija viņu paskolojusi tualetes mākslās, bet arī iedāvinājusi viņai dažus greznojumus, kas izcēla indiāņu jaunavas dabisko daiļumu. To visu mīlētājs juta un redzēja, un uz mirkli viņa seja iestarojās priekā; bet tā drīz kļuva atkal nopietna un apmācās skumja un bažīga. Iepriekšējā vakarā iznestie ķeblīši joprojām atradās «pagalmā»; nolicis divus pie sienas, virsaitis atlaidās uz viena, ar žestu aicinādams biedri apsēsties uz otra. Kad tas bija izdarīts, viņš vēl veselu minūti palika tāds pats kluss un domīgs, saglabādams apcerīgu cienīgumu kā cilvēks, kas dzimis, lai ieņemtu vietu pie apspriešanās ugunskura, bet Dvesma slepus vēroja CingaČguka seju, izturēdamās ar to lēnību un pacietību, kāds pieklājas viņas tautas sievietei. Pēc tam jaunais karavīrs izstiepa roku, it kā norādot uz jaukumiem, kas piemita ainavai šinī burvīgajā stundā, kad visu skaistināja agra rīta liegais dzidrums; viņš lēnām vilka ar roku apkārt — pret ezeru, pakalniem un debesīm, un meitene līksmā izbrīnā laida acis līdzi šai kustībai, smaidīdama par katru jaunu krāšņumu, kas atklājās tās skatienam.
— Ha! — virsaitis iesaucās, jūsmodams par ainavu, ka^ šķita tik neparasta pat viņam, jo šis bija pirmais ezers, kuru viņš redzēja. — Šī ir Manito zeme! Āliņģiem tā ir par labu, Dvesma, bet šīs cilts plušķi baros gaudo pa mežu. Viņi domā, ka delavēri guļ aiz kalniem.
— Tikai viens gan ne, Cingačguk. Viens ir te; un viņa dzīslās rit Unkasu asinis!
— Kas ir viens karavīrs pret veselu cilti? Taka uz mūsu ciemiem ir ļoti gara un līkumota, un mēs iesim pa to zem tumšas debess. Es baidos arī, Kalnu Sausvieža Zieds, ka iesim pa to vieni paši.
Dvesma saprata šo norādi, un tā skumdināja viņu, kaut arī meitenes ausīm bija patīkami dzirdēt, ka mīļotais viņu salīdzina ar pašiem jaukākajiem un smaržīgākajiem ziediem viņas dzimtajos mežos. Viņa pieklājīgi klusēja, jo nule teiktajam bija sakars ar drūmu interesi, kāda visvieglāk apvaldāma, taču viņas daiļo muti rotāja smaids, ko viņa aiz gandarījuma nespēja apslēpt, par spīti tai skolai, kuru bija izgājusi.
— Kad saule būs tur, — delavērs atsāka, pie tam pa- slēja stāvus plaukstu ar izstieptu pirkstu, norādīdams uz zenītu, — mūsu cilts lielais mednieks dosies atpakaļ pie hūroniem, kuri ar to apiesies kā ar lāci, ko viņi dīrā un cep, kaut arī viņu vēderi pilni.
— Lielais Gars var mīkstināt viņu sirdis un nepieļaut, ka viņi top tik asinskāri. Esmu dzīvojusi hūronu vidū un pazīstu viņus. Ilūroniem ir sirdis, un viņi neaizmirsīs, ka viņu bērni var nokļūt delavēru rokās.
— Vilks gaudos, kā gaudojis; cūka vienmēr gribēs ēst. Mingi ir zaudējuši karavīrus; pat sievietes prasīs atriebties. Bālģīmim ir ērgļa acis, un viņš spēj ieskatīties mingu sirdīs; viņš negaida žēlastību. Viņa prāts ir apmācies, kaut arī nav apmācies viņa vaigs.
Sekoja ilgs, domu pilns klusumbrīdis. Dvesma zagšus saņēma virsaiša roku, it kā meklēdama atbalstu, taču neiedrošinājās lūkoties viņa sejā, kas tagad vārda tiešajā nozīmē kļuva baismīga, jo indiāņa krūtīs cīnījās vērsmī- gas, pretējādas jūtas un stingra apņēmība.
— Ko darīs Unkasa dēls? — beidzot meitene bikli vaicāja. — Viņš ir virsaitis un jau guvis slavu apspriedēs, kaut arī tik jauns. Sirds viņam saka to, kas visgudrāk; vai ari galva teic tos pašus vārdus, ko viņa sirds?
— Ko saka Vahtavaha, kad mans tuvākais draugs ir šādās briesmās? Vismazākie putniņi dzied visjaukāk; ir vienmēr patīkami klausīties to dziesmas. Es savās šaubās vēlos dzirdēt Mežu Paceplīti; tās vīterošana ieskanēs ne tikai ausīs vien.
Dvesma atkal izjuta dziju gandarījumu, ko allaž spēj radīt uzslava, kuru dzird no mīļotā cilvēka. Delavēru jaunekļi meiteni bieži godāja par Sausvieža Ziedu, taču šī iesauka nekad viņas ausis neskanēja tik saldi kā no CingaČguka mutes; turpretī par Mežu Paceplīti jaunavu dēvēja tikai viņš viens pats. Virsaitis palaikam lietoja šos vārdus, kas tagad sagādāja klausītājai neizsakāmu prieku, jo lika domāt, ka nākamajam vīram viņas uzskati un ieteikumi ir tikpat pieņemami, cik viņas balss un runas veids patīkami; tātad Cingačguks ne vien cildināja savas iecerētās daiļumu, bet arī augstu vērtēja viņas padomu, un nekas tā neielīksmo indiāņu meiteni kā šāda divkārša atzinība no viņas līgavaiņa. Dvesma spieda abām plaukstām viņa roku un atbildēja:
— Vahtavaha teic, ka ne viņa, ne Cingačguks nevarēs vairs gulēt, neredzot sapņos hīironus, un smieties, ja Zvērkāvis mirs no mingu tomahauka un Cingačguks un Vahtavaha neko nebūs darījuši, lai glābtu savu draugu. Viņa drīzāk dosies atpakaļ un staigās savu garo taku viena pati nekā ļaus šādam melnam mākonim aptumšot viņas laimi.
— Labi! Vīram un sievai ir tikai viena sirds; viņi skatās vienām acīm un pazīst vienas jūtas.
Nav vajadzības te atstāstīt viņu turpmāko sarunu. Kā jau zināms, tā attiecās uz Zvērkāvi un viņa izredzēm; tomēr būs labāk, ja viņu lēmums atklāsies vēstāmo notikumu gaitā. Jaunības spirgtuma pilnais pāris aizvien vēl sarunājās, kad saule parādījās virs priežu galotnēm un spožas dienas gaisma piestrāvoja ieleju, tā ka ezers, meži un nokalnes sāka margot lielā priekā. Taisni šinī brīdī Zvērkāvis iznāca no būdas un uzkāpa priekšdurvē. Viņš vispirms paraudzījās skaidrajās debesīs, pēc tam pārlaida žiglu skatienu ainavai un beidzot laipni pamāja ar galvu abiem saviem draugiem un jautri uzsmaidīja Dvesmai.
— Nu, — viņš labskanīgi sacīja savā parastajā nosvērtībā, — cilvēks, kas redz sauli nogrimstam rietumos un nākamajā rītā jau agri pieceļas, katrā ziņā to ieraudzīs atgriežamies austrumos; tā ir kā lenkts briedis, kas riņķo ap savu iemīļoto vietu. Jā, Dvesma, man domāt, tu esi to visu skatījusi atkal un atkal un tomēr tavā meitenes prātā nekad nav iešāvies vaicāt, kāpēc tas tā ir.
Cingačguks un viņa līgava piepešā izbrīnā pacēla acis uz lielo spīdekli, un pēc tam viņi vērās viens otrā, it kā meklēdami šīs mīklas atrisinājumu. Viss parastais, pat diža dabas parādība, notrulina mūsu jūtas; un šie vienkāršie ļaudis vēl nekad nebija domājuši izskaidrot diendienā notiekošu kustību, kaut ari tā liktos nezin cik dīvaina, ja sāktu gudrot par to. Negaidīti izvirzītais jautājums abus pārsteidza vienādā mērā, turklāt tikpat stipri, kā jauns un asprātīgs apgalvojums dabaszinātnē būtu pārsteidzis mācītu vīru. Tikai Cingačguks izlēma, ko atbildēt.
— Bālģīmji zina visu, — viņš teica. — Tie var mums pastāstīt, kāpēc vakaros Saule aiziedama paslēpj savu seju.
— Ahā, nu redzams, cik jūs, sarkanādaiņi, esat gudri, — mednieks ar smieklu sacīja. Viņam bija patīkami pierādīt savas rases pārākumu, apgaismojot šo norisi, un viņš dzīrās to darīt savā īpatnējā veidā. — Paklau, Čūska, — viņš turpināja cienīgāk, tomēr vienkārši, bez kādas samākslotības, — tas ir vieglāki izskaidrojams, nekā indiānis savā prātā var domāties. Kauč arī Saule liekas staigājam pa debesīm, īstenībā tā nemaz nekustas, bet Zeme griežas; un ikkatrs spēj apjēgt, ka, pieķēries, sacīsim, pie dzirnu rata, kas griežas, viņš citreiz redzēs debesis un citreiz atradīsies zem ūdens. Te nav nekāda lielā noslēpuma, ir tikai daba vien. Kā Zeme iekustināta — tas gan brīnums.
— No kurienes mans brālis zina, ka Zeme griežas? — indiānis jautāja. — Vai viņš var to redzēt?
— Nu, atzīstos, tas patiešām ir jaucis padomu, delavēr; esmu bieži lauzījis galvu, bet nekad neesmu ticis īsti gudrs. Dažreiz man rādījies, ka izprotu visu; un pēc tam atkal bijis jāatzīst, ka nav iespējams gūt skaidrību. Lai būtu kā būdams, Zeme griežas, manējie tā saka, un tev jātic, jo viņi var pareģot aptumsumus un citus dīvus, kas palaikam šausmina indiāņus, kuri tos iztulko saskaņā ar saviem nostāstiem.
— Labi. Tas taisnība; neviens sarkanais cilvēks to nenoliegs. Kad rats griežas, manas acis var redzēt kustību, bet tās neredz, ka Zeme griežas.
— Ā, to es saucu par juteklisku ietiepību! Saka, redzēt esot ticēt; un ne mazums cilvēku tic vienīgi tam, kas redzams. Taču, virsaiti, tas nav gluži tik pamatoti, kā varētu pirmajā galā šķisties. Es zinu, tu tici Lielajam Garam; un tomēr, esmu pārliecināts, tu ncattaptu parādīt, kur tas redzams.
— Cingačguks var to redzēt visur — visur labajā un Ļauno Garu sliktajā. Lielais Gars ir ezerā, mežos, mākoņos, Vahtavahā, Zvērkāvi, Tamenundā, Unkasa dēlā. Ļaunais Gars — mingos. To zinu, bet es neredzu Zemi griežamies.
— Es nebrīnos, ka tevi sauc par Čūsku, delavēr; nē, nemaz ar! Tavos vārdos vienmēr ir jēga, un tā bieži vērojama arī tavā sejā! Tavas atbildes gan gluži nesaskan ar manu domu. Tu zini no Lielā Gara darbiem, ka tāds ir, un bālģīmji zina no Zemes griešanās sekām, ka šāda kustība notiek. Tāda ir šī jautājiena būtība, kauču nemāku tev pastāstīt sīkāki, kā tas viss izskaidrojams. Bet es to zinu; to apgalvo visi manējie; un, ko apgalvo visi bālģīmji, tas laikam taisnība vien ir.
— Kur būs mans brālis Zvērkāvi?, kad saule rīt atradīsies virs tās priedes galotnes?
Mednieks satrūkās un cieši, taču bez kāda uztraukuma vērās savā draugā. Pēc tam Zvērkāvis deva viņam zīmi sekot un iegāja šķirstā, lai turpmāko sarunu nedzirdētu meitenes, kuru jūtas, kā jauneklis baidījās, varētu gūt virsroku pār viņu prātu. Te viņš apstājās un klusākā balsī atsāka sarunu.
— Čūska, — viņš sacīja, — tas bija mazlietiņ aplamīgi no tevis — uzņemt šādu valodu, kad Dvesma ir klāt un baltā meitene var noklausīties. Jā gan, tu uzvedies mazlietiņ aplamīgi — pretēji savam paradumam. Nu, nekas. Droši vien Dvesma nesaprata un otra nedzirdēja. Lai būtu kā būdams, ir vieglāki uzdot šo jautājienu nekā atbildēt uz to. Neviens mirstīgais nevar pateikt, kur viņš būs, kad no rīta uzlēks saule. Man prāts tev pavaicāt to pašu, Čūska, un es gribētu zināt, ko tu atbildētu.
— Cingačguks būs kopā ar savu draugu Zvērkāvi; ja Zvērkāvis būs garu zemē, viņš redzēs Lielo Čūsku lienam blakus; ja paliks zem .šīs saules, tās siltums un gaisma glāstīs abus.
— Es saprotu tevi, delavēr, — sacīja mednieks, ko aizkustināja drauga vienkāršā uzticība. — Šāda runa ir skaidra visās valodās.; tā nāk no sirds un arī iet pie sirds. Ir labi tā domāt, un varbūtās ir labi pie tās pašas reizes tā pateikt, bet nebūtu labi tā darīt, Čūska. Tu vairs neesi viens savā dzīvē; kauč arī jums jāmaina būdiņa un jātiek galā ar citām izdarībām, iekām Dvesma kļūs par tavu likumīgo sievu, tomēr jūs jau esat tikpatās kā apprecējušies, ta ka tev ar viņu jādalās priekos un bēdās. Nē, nē, Dvesmu nedrīkst pamest — pamest tamdēļ, ka starp mani un tevi drusciņ negaidīti savilcies mākonis, pie# tam drusciņ tumšāks, nekā varējām domāties.
— Dvesma ir mohikāņu meita; viņa zina, kā paklausīt savam vīram. Viņa tam sekos. Abi būs kopā ar delavēru Lielo Mednieku, kad saule rīt pacelsies virs tās priedes.
— Lai dievs tevi pasarga, virsaiti! Tas ir tīrais neprāts! Vai tad jūs spējat grozīt mingu dabu? Tavs staltums un Dvesmas asaras un daiļums taču nepār vērtīs vilku vāverē, nepadarīs lūsi miermīlīgu kā briedēnu! Nē, Čūska, met pie malas tādas domas un atstāj mani likteņa ziņā. Galu galā nemaz nav 'droši pasakāms, vai šie slamsti taisās mani mocīt, varbūtās viņi tapuši žēlīgi un apjēguši, cik nekrietna šāda rīcība; tiesa, ir gaužām vājas cerības, ka mings novērsīsies no ļaunuma un savā sirdī ļaus paturēt virsroku žēJastibai. Lai vai kā tas būtu, neviens skaidri nezina, kas notiks; un tādu jaunu būtni kā Dvesma nedrīkst upurēt neziņai. Laulība nepavisam nav tāda vienošanās, kā daži jaunieši domājas. Nu, ja tu būtu puisī vai tikpatās kā puisī, -delavēr, es gaidītu, ka no saules lēkta līdz rietam ložņāsi un maisies ap blandoņu nometni, vil - stīdams viņus un kaldams plānus, skubīgs kā suns, kas pazaudējis pēdas; es gaidītu, ka darīsi itin visu, lai palīdzētu man un piešmauktu naidnieku; bet divi bieži ir vājāki par vienu, un mums jāsamierinās ar īstenību.
—. Klausies, Zvērkāvi, — indiānis teica ar tādu sparīgu uzsvaru, kas rādīja, cik pārliecināti viņš runā. — Ko darītu mans bālais brālis, ja Cingačguks būtu hūronu rokās? Aiz Uvī tos uz delavēru ciemu un sacītu virsaišiem, sirmgalvjiem un jauniem karavīriem: «Lūk, te ir Vahtavaha, sveika un vesela, lat gan drusku nogurusi, ihed te — Zvērkāvis, viņš nogurts mazāk par Sausvieža Ziedu, jo ir spēcīgāks, bet arī viņš sveiks un veselisj» Vai viņš tā darītu?
— Nu, tas ir dikti āķīgi vaicāts; lielāku viMibu nesa- gudroifcti pat mings. Kā tev iesitās prātā uzdot, šādu j.au- tājienu? Ka e:s darītu? Pirmām kārtām Dvesma laikam gan nemaz nebūtu; manā sabiedrībā, jo patiktu pēc iespējas tivāki pie tevis, un tamdēļ vissv ko runāji; par viņu, ir nieki vien. Ja viņa; nenāktu man līdzi, tad, protams, nevarētu nogurt šādā pārgājienā un es neņemtu mutē vārdus, ko nupat teici. Tā nu, Čūska, redzi, ka; esi nostājies pret saprātu; labāki padodies tam, jo cīnāties pret saprātu nepiedien virsaitim ar tavu slavu un raksturu.
— Mans brālis, nav uzticīgs pats sev; viņš aizmirsis, ka rnunā ar cilvēku, kas sēdējis pie savas tautas apspriešanās ugunskuriem, — indiānis laipni teica. — Vajag sacīt to, kas neiet pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā. Vārdiem nevajag būt tādām vieglām: pūciņām, ko aiznes vējiņš, kurš nesaceļ pat ņirbu vilnīšus. Viņš nav atbildējis, uz manu jautājumu; kad virsaitis uzdevis jautājumu, viņa draugam neklājas runāt par kaut ko citu.
— Es saprotu tevi, deliavēr; tīri labi saprotu, ko tu domā, un patiesība man neļauj sacīt savādāki. Taču atbildēt nav tik viegli, kā tev varbūtās liekas, un iemesls ir vienkāršs. Tu gribi zināt, ko* es darīta, ja man būtu līgava uz ezera, tāpatās kā tev, un ja mans draugs atrastos hūronu nometnē un viņam drauidētu mocības. Vai tā ir?
indiānis klusēdams pamāja ar galvu, pie tam saglabāja savu nesatricināmo cienīgumu, tikai viņa acis spīdēja, redzot otra apmulsumu.
— Nu, man nav Ibžjis līgavas; ne pret vienu jaunu sievieti vēl neesmu lolojis tās jūtas, ko tu loto pret Dvesmu, izturos gan labi pret viņam visām. Tomēr mana sirds, kā mēdzam sacīt, ir brīva, un tamdēļ es nevaru pateikt, ko darītu. Draugs velk stipri; to zinu no' savas, pieredzes, Čūska; bet, ja spriežu pēc tā, ko esmu dzirdējis par mīlestību un vērojis, tad man vedas domāt, ka līgava velk stiprāki.
— Taisnība. Bet CingaČguka līgava nevelk uz delavēru būdiņām, viņa velk uz hūronu nometni.
— Dvesma ir dūšīga meitene, kauču viņai, rokas un kājas maziņas kā bērnam un balss mīlīga kā ķauķim; jā, viņa ir dūšīga meitene un savu senču cienīga. Nu, kas tev prātā, Čūska? Es nedomāju, ka viņa grozījusi savu lēmumu un taisās doties naidnieka rokās un kļūt par hūrona sievu. Ko tu gribi darīt?
— Vahtavaha nekad nedzīvos irokēzu vigvamā, — delavērs dzedri atbildēja. — Viņai ir mazas kājas, bet tās var viņu aiznest uz viņas tautas ciemiem; viņai ir mazas rokas, bet liels prāts. Kad pienāks laiks, mans brālis redzēs, ko varam darīt, lai mingi viņu nenomocītu.
— Nemēģini neko pasākt bez apdoma, delavēr, — otrs dedzīgi sacīja. — Droši vien tu rīkosies pats pēc sava prāta; un visumā tas ir pareizi, jo jūs nebūsit laimīgi, ja neko nedarīsit. Bet neesi karstgalvīgs. Es negaidiju, ka atstāsi ezeru, kamēr mans liktenis nebūs izšķīries; bet atceries, Čūska: nekādas mocības, ko mingi spēj sadomāt savā vellišķībā, ne zaimi un nievas, ne dedzināšana un ce- pināšana un nagu raušana, ne citi necilvēcīgi sagudrojumi tik ātri nesalauzīs manu garu kā atklājums, ka tu un Dvesma esat nokļuvuši naidnieka varā, cenzdamies kauč ko darīt manis dēļ.
— Delavēri ir piesardzīgi. Zvērkāvis neatklās, ka viņi aizvērtām acīm skrien svešā nometnē.
Te saruna beidzās. Drīz Hetija paziņoja, ka brokastis gatavas, un visi sasēdās ap vienkāršo galdu bez kādām lielām ērtībām, kā jau robežnieki. Džūdita pēdējā ieņēma savu vietu bāla un klusa. No meitenes sejas bija vērojams, ka viņa pārlaidusi grūtu nakti, pat šķita, ka viņa nemaz nav gulējusi. Šo maltīti iebaudīja, nebilstot ne vārda; sievietēm, redzams, trūka apetītes, bet abi vīrieši ēda, kā paraduši. Pēc tam pulciņš piecēlās no galda. Bija agrs un vēl atlika dažas stundas līdz tam brīdim, kad gūsteknim jāatstāj savējie. Zinādami šo apstākli un būdami ieinteresēti Zvērkāvja liktenī, visi atkal sanāca priekšdurvē, jo gribēja vēl turēties kopā ar draugu, klausīties viņa valodā un, ja iespējams, parādīt viņam uzmanību, nolasot no acīm un izpildot viņa vēlēšanās. Zvērkāvis pats izskatījās gluži mierīgs, viņš runāja mundri un nepiespiesti, taču vairījās no jebkādas tiešas norādes uz šīsdienas gaidāmo lielo notikumu.
Pēc kāda laiciņa Zvērkāvis uzaicināja Džūditu parunāties. Meitene paklausīja ar prieku un tikko spēja to apslēpt. Viņa iegāja būdā, sekodama medniekam, un atmetās uz ķeblīša. Jauneklis paņēma no kakta «briežu nāvi» — šauteni, ko viņa bija tam iedāvinājusi, apsēdās un nolika ieroci uz ceļiem. To izgrozījis apkārt un apkārt un ar tādu kā maigu uzmanību nopētījis mehānismu un stobra resgali, Zvērkāvis pievērsās tematam, kas bija pamudinājis viņu lūgt šo sarunu.
— Ka sapratu, Džūdit, jūs man uzdāvinājāt šo šauteni, — viņš teica. — Es biju ar mieru to pieņemt, jo jaunai sievietei nav nekādas lielās vajadzības pēc šaujamā. Šai lietai ir dižens nosaukums, ko tā pelna, un tā prasās pēc drošas un zināmas rokas, jo bezrūpīga un neapdomāta rīcība var izputināt vislabāko slavu.
— Vai kādam citam šī šautene piederētos vēl labāk nekā jums, Zvērkāvi? Tomass Haters reti kad kļūdījās ar to, un jūsu rokās tā būtu …
— … droša nāve! — mednieks pārtrauca meiteni un nosmējās. — Es pazinu kādu bebrinieku, kas arī tā dēvēja savu šauteni, bet plātīšanās vien bija, jo esmu redzējis delavērus, kuri no neliela attāļuma raidīja savas bultas tikpatās trāpīgi. Lai nu kā, es nenoliedzu savu iedabu — jo šī ir tikai iedaba, Džūdit, nevis daba —, nenoliedzu savu iedabu un tamdēļ atzīstu, ka šī šautene diezin vai varētu būt vēl labākās rokās nekā tagad. Bet cik ilgi tā paliks tur? Runājot ar jums, es varu sacīt patiesību, kauču negribētu, ka to zina Čūska un Dvesma; bet no jums nevajag slēpt patiesību, jo jūs, domājams, to neizjutīsit tik sāpīgi kā tie, kas mani pazīst ilgāki un labāki. Cik ilgi šī vai jebkura cita šautene man piederēs? Šis ir nopietns jautājiens, par kuru jādomā, un, ja notiks tas, kas ir gaidāms, tad «briežu nāve» paliks bez īpašnieka.
Džūdita klausījās ar šķietamu nesatraucamību, lai gan iekšējā cīņa ņēma viņai gandrīz visus spēkus. Zinādama biedra īpatnējo raksturu, viņa piespieda sevi saglabāt ārēju mieru; taču, ja Zvērkāvis nebūtu veltījis visu uzmanību šautenei, cilvēks ar tādu izcilu novērošanas spēju laikam gan saredzētu dvēseles mokas, ko cieta meitene, klausīdamās viņa vārdos. Ar savu lielo pašsavaldīšanos Džūdita tomēr varēja sarunu turpināt tā, lai mednieks joprojām nenoģistu viņas jūtas.
— Ko man darīt ar šo ieroci, ja gadīsies tas, ko jūs, kā liekas, gaidāt? — viņa vaicāja.
— Taisni par šo jautājienu es gribēju parunāt ar jums, Džūdit, taisni par to. Te ir Cingačguks. Lai arī viņš ir tāļu no šaušanas mākslas kalngaliem — jo maz sarkanādaiņu tos sasniedz —, lai arī viņš ir tāļu no šiem kalngaliem, taču pelna cieņu un gūst aizvien labākas sekmes šinī nozarē. Turklāt viņš ir mans draugs; un viņš man liekas jo tivāks tāpēc, ka mūsu starpā nevar būt nekādas saraušanās iedabas dēļ; viņa iedaba ir sarkana un manējā caurcaurēm balta. Tātad — es vēlētos atstāt «briežu nāvi» Cingačgukam, ja kauč kādīgs notikums laupītu man iespēju parādīt cieņu un darīt godu jūsu dārgajai dāvanai, Džūdit.
— Atstājiet, kam gribat, Zvērkāvi; šautene ir jūsu, varat ar to rīkoties pēc savas patikas; Cingačguks to dabūs, ja jūs neatgriezīsities un ja tāda ir jūsu vēlēšanās.
— Vai šinī sakarībā esat apspriedusies ar Hetiju? Vecāku manta paliek viņu bērniem, nevis vienam no tiem.
— Ja domājat savas tiesības dibināt uz likuma, tad es baidos, ka nevienai no mums nav pamata pretendēt uz šo šauteni. Tomass Haters nebija ne Esteres, ne,Džūditas tēvs. īstenībā mēs esam tikai Džūdita un Estere, cita vārda mums nav.
— Tāds varbūtās ir likums, tomēr tas neko lielu negroza, meitene. Saskaņā ar ģimenes parašu visas mantas pieder jums, un te neviens to neapstrīdēs. Ja tikai Hetija sacīs, ka viņai nav iebildumu, mans prāts būs gluži mierīgs šinī ziņā. Taisnība, Džūdit, jūsu māsai nav ne jūsu skaistuma, ne atskārtas; taču, jo mazāki prāta cilvēkam, jo vairāki mums jābēdā par viņa tiesībām un labklājību.
Džūdita neatbildēja, bet, piegājusi pie loga, ataicināja māsu. Lādzīgā un atsaucīgā Hetija mīļumis piekrita priekšlikumam atdot Zvērkāvim pilnas tiesības uz vērtīgo šauteni. Mednieks acīmredzot bija īsti laimīgs, vismaz pagaidām; atkal un atkal nopētījis savu dižo guvumu, viņš apņēmīgi paziņoja, ka pats pārbaudīšot tā krietnās īpašības, iekām atstāšot cietoksni. Laikam gan neviens zēns nebija kārāk tiecies izmēģināt savu jauno tauri vai stopu, kā šis panaivais mežinieks dzīrās izmēģināt savu ieroci. Atgriezies priekšdurvē, viņš vispirms noveda sānis delavēru un pateica, ka šī slavenā šautene palikšot tam, ja tagadējo īpašnieku piemeklēšot kaut kas ļauns.
— Nu tev, Čūska, ir vēl viens iemesls uzmanīties un karstgalvīgi neskriet briesmās, — mednieks piemetināja, — jo iegūt šādu šauteni ir tikpatās kā izcīnīt uzvaru visas cilts labā. Mingi taps zaļi aiz skaudības, un — svarīgāki — viņi baidīsies ložņāt ap ciemu, kur šis ierocis glabāsies. Tamdēļ pieskati to labi, delavēr, un neaizmirsti, ka tagad tev jāsarga lieta, kas tikpatās augstu vērtējama kā cilvēks bez kādas vainas. Dvesma ir dārga tev, un tam tā ari jābūt, bet «briežu nāvi» mīlēs un turēs godā visa tava tauta.
— Šautenes maz atšķiras, Zvērkāvi, — Cingačguks atbildēja angļu valodā, kurā šoreiz runāja viņa draugs; indiānis jutās drusku aizskarts, ka viņa līgava pielīdzināta ierocim. — Visas ņem dzīvību; visas no koka un dzelzs. Sieva dārga sirdij; šautene laba šaut.
— Un kas ir cilvēks mežos, ja viņam trūkst šaujamā? Labākajā gadijienā nožēlojams trapers vai nelaimīgs slotu sējējs un grozu pinējs. Tāds cilvēks var kaplēt kukurūzas lauku un vilkt dzīvību, bet nezina, cik garda ir brieža gaļa, un neatšķir, kas lāča un kas cūkas šķiņķis … Nu, draugs, man sirds nestin nesas pārbaudīt šo slaveno ieroci, un varbūtās otra šāda iespēja nekad vairs negadīsies. Dabū savu šauteni, un es pamērķēšos ar «briežu nāvi», lai izdibinātu dažus no tās slepenajiem krietnu- miem.
Sis ierosinājums patika visiem, jo deva domām jaunu ievirzi, atvieglojot tās un solot interesantus iznākumus. Meitenes žigli un mundri iznesa ieročus. Hatera arsenāls bija bagāts; tanī atradās vairākas šautenes, kuras visas pastāvīgi tika turētas pielādētas katram gadījumam. Tagad vajadzēja vienīgi piebērt uz pannām svaigu pulveri, un šautenes būtu sagatavotas. To paveica ātri, jo talkā nāca sievietes, kas šo darbu prata tikpat labi kā vīrieši.
— Nu, Čūska, sākumā būsim pieticīgi, izmēģināsim vecā Toma parastās šautenes un tikai pēc tam palūkosimies, kā klausa tavs ierocis un «briežu nāve», — Zvērkāvis teica, priecādamies, ka atkal tur šauteni un var parādīt savu izmaņu. — Te ir putnu, cik uziet, daži peld, citi lido, un tie turas piemērotā attāļumā no šī mitekļa. Saki, delavēr, — kuru no šīm radībām tu gribētu patramdīt? Lūk, austrumu pusē peld nira, tā mums vistivāki, un šī ir radība, kas līdz ar uzliesmojumu paslēpjas zem ūdens, un tā droši vien stingri pārbaudīs i šauteni, i pulveri.
Cingačguks bija skops vārdos. Ieraudzījis pieminēto putnu, indiānis tūlīt notēmēja un izšāva. Pīle ienira līdz ar uzliesmojumu, kā jau bija sagaidāms, un lode aizlēca pa ezera virsmu, atsitusies pret ūdeni dažas collas no vietas, kur nupat vēl bija peldējis putns. Zvērkāvis sirsnīgi nosmējās, bet tanī pašā laikā sagatavojās šāvienam; viņš stāvēja, modri vērodams rāmā ūdens spoguli. Drīz vien tur parādījās tumšs plankums, pīle uznira, lai ieelpotu gaisu, un skurināja spārnus. Šinī mirklī lode ietriecās putnam tieši krūtīs, un tas beigts apvēlās uz muguras. Nākamajā brīdī Zvērkāvis, piemetis šautenes laidi pie grīdas, jau stāvēja tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, taču smējās savus īpatnējos smieklus.
— Tas vēl nenozīmē īsti pārbaudīt šautenil — viņš teica, it kā baidīdamies, ka citiem varētu rasties aplams ieskats par viņa nopelnu. — Nē, tas nerunā ne par labu, ne par sliktu šautenei, jo viss bija atkarīgs no drošas rokas un skadras acs. Putnam trūka elpas, citādi tas atkal ienirtu, pirms lode to sasniegtu. Bet Čūska ir pārāki slīpēts, lai brīnītos par šādiem āķiem, pie kuriem viņš jau sen pieradis. Virsaiti, atceries: vienreiz tu domāji, ka teju, teju nokniebsi zosi, bet es, tā sacīt, ar dūmu mākonīti to nocēlu tev no deguna! Šādi stiķi tomēr nespēj ..sanaidot draugus, un jauniešiem ir nags uz jokiem. Ā, tur ir putns, kāds mums vajadzīgs, tas vienlīdz labs mērķim un pavardam, un nav jāatteicas no tam, kas gūstams godīgā ceļā. Rau, vairāki uz ziemeļiem, delavēr.
Pēdējais lūkojās norādītajā virzienā un drīz ieraudzīja lielu, melnu pīli, kas majestātiskā mierā dižojās uz ūdens. Tānīs senajās dienās, kad tikai nedaudzi cilvēki ar savu klātieni traucēja mūžamežu harmoniju, gāju ūdensputni bija ļoti iemīļojuši visus mazākos ezerus, ar kuriem jo bagāti Ņujorkas iekšējie rajoni; un kādreiz šis ezers, tāpat kā citi, bija ņudzēt ņudzējis no kaijām, zosīm, garla- kām un daždažādu sugu pīlēm. Pēc Hatera ierašanās Mirdzošais spogulis gan bija kļuvis klusāks nekā citas, tālākas un vientulīgākas ūdenskrātuves, tomēr šinī vietā joprojām ligzdoja ne mazums minēto sugu pārstāvju, kā tie ligzdo vēl šobaltdien. Tanī brīdī no cietokšņa varēja redzēt savus simt putnus, kas gulēja uz ezera vai mazgāja spalvas dzidrajā ūdenī; taču neviens no tiem nelikās tāds piemērots mērķis kā pīle, ko Zvērkāvis tikko bija parādījis draugam. Cingačguks, kā parasti, nešķieda vārdus, bet darīja darāmo. Tagad viņš tēmēja rūpīgāk nekā iepriekšējo reizi un arī iznākums bija labāks. Viņš ievainoja pīlei spārnu, un tā brēkdama pērās projām pa ūdeni, ātri vien attālinoties no saviem ienaidniekiem.
— Šīs mokas jāizbeidz! — Zvērkāvis iesaucās, kad putns pūlējās pacelties gaisā. — Un te noderēs šī acs un šautene.
Pile aizvien vēl ķepurojās projām, kad to panāca liktenīgā lode, nocirzdama tai galvu tik gludi kā ar cirvi. Dvesma bija atļāvusies klusu līksmes saucienu, redzot jaunā indiāņa sekmes, bet tagad savilka pieri un šķita sapīkusi, ka viņa draugs veiklāks. Turpretī virsaitim izlau- zas parastais prieka sauciens, un viņa smaids liecināja, ka viņš apbrīno, nevis apskauž biedru.
— Dvesma sabozās, bet tas nekas, Čūska; tas nekas, man no tam ne silts, ne auksts, — Zvērkāvis nosmējās. — Ir dabiski, ka sieviete pārdzīvo sava vīra uzvaras un neveiksmes, un savos aizspriedumos un draudzībā jūs jau esat vīrs un sieva … Virs mūsu galvām ir putns, kas pārbaudīs šautenes. Patēmē uz augšu — uz lidojošu mērķi! Tā būs īsta pārbaude, kas prasīs i labu šauteni, i labu aci.
Se mita arī zivju ērgļi, un viens no tiem pašlaik lidinājās prāvā augstumā virs cietokšņa, vērīgi raudzīdamies pēc laupījuma, jo ērgļa mazuļi izsalkuši staipīja kaklus ligzdā, kas bija redzama nokaltušas priedes kailajā galotnē. Cingačguks klusēdams pavērsa šauteni pret šo putnu un izdevīgā mirklī nospieda gaili. Putns pameta savu loku platāku, un tas nozīmēja, ka lode pāršķēlusi gaisu netālu no mērķa. Zvērkāvis, kas uztvēra mērķi vienlīdz droši un ātri, izšāva, tikko pārliecinājās, ka draugs nav trāpījis, un ērglis pametās krietnu gabalu lejup, tā ka vērotājs brīdi palika neziņā, vai lode to ķērusi. Mednieks pats tomēr atzina savu neveiksmi, un viņš uzaicināja draugu nemt citu šauteni, jo manīja, ka putns taisās aizlidot.
— Es to pamatīgi iztrūcināju, Čūska; esmu pārliecināts, ka sabužināju tam spalvas, taču asinis vēl nav izlietas, un šī vecā šautene arī neder tādam grūtam mērķim. Nevilcinies, delavēr, tagad tev ir labāka šautene, un jūs, Džūdit, padosit man «briežu nāvi», jo šis brīdis īsti piemērots, lai pārbaudītu tās krietnumus, ja tādi ir!
Visi sarosījās. Drīz abi sacenši bija gatavi, un meitenes stāvēja, nepacietīgi gaidīdamas gala iznākumu. Pēc zemā krituma ērglis bija apmetis plašu loku, un pašreiz tas vēcinājās augšup, atkal turēdamies gandrīz tieši virs cietokšņa, taču jau atradās tālāk nekā iepriekš. Cingačguks nolūkojās ērglī un pēc tam izteica domas, ka neiespējami trāpīt putnam tādā augstumā, turklāt tēmējuma līnija esot gandrīz stateniska. Bet Dvesma sāka klusi kurnēt, un tas pēkšņi sasparoja virsaiti, tā ka viņš izšāva. Rezultāts apstiprināja viņa ieskatu, jo ērglis lidoja, kā lidojis, — tas riņķoja apkārt un apkārt, it kā ar nicināšanu raudzīdamies lejup uz saviem ienaidniekiem.
— Tagad, Džūdit, — Zvērkāvis ar smaidu izsaucās, pie tam viņa acis mirdzēja iejūsmā, — mēs redzēsim, vai «briežu nāve» ir arī «ērgļu nāve»! Pakāpies nostāki, Čūska, un vērīgi skaties, kā jāmērķē, jo tas, kas vērīgs, var iemācīties visu.
Putnam ceļoties aizvien augstāk, Zvērkāvis rūpīgi notēmēja — atkal un atkal. Pēc tam sekoja uzliesmojums un blīkšķis. Ašais nāves vēstnesis traucās augšup, un nākamajā mirklī putns sazvila uz sāniem; tas šāvās lejup, ķepurodamies te ar vienu, te ar otru spārnu, brīžam kūleņodams kumuru kumuriem, vēlāk izmisīgi vēcinādamies it kā sāpēs, līdz beidzot, apmetis vairākus pilnus lokus, smagi nokrita šķirsta galā. Apskatot ķermeni, vīri noskaidroja, ka lode to ķērusi starp spārnu un krūšu kaulu.