Pār akmens plāksnēm vienaldzīgi baltām
Līkst viņas krūts.
Pat akmens nav tik ciets.
Un taisnā soģe vērtē acīm saltām
Ik mūža soli, kas caur mokām iets.
Te mūsu parādi ir vākti vienuviet,
Ik senaizmirstā domā vēlreiz pabūts;
Un mirstīgais, kas darījis vien labu,
Kad rakstu rullis gatavs, šausmās sabrūk.
Džailss FIecerh
— Mēs rīkojāmies karstgalvīgi, Čūska … ja gan, Džūdit, rīkojāmies karstgalvīgi, laupīdami dzīvību tikai lielības pēc! — Zvērkāvis iesaucās, kad Cingačguks aiz spārniem turēja paceltu milzīgo putnu, kas dziestošām acīm vērās ienaidniekos, kā nevarīgi upuri allaž noraugās savos nāvētājos. — Šāda ātrīga tukšas godkāres apmierināšana vairaki piedien puikām nekā diviem karavīriem uz karatekas, kauču viņi to min pirmo reizi savā mūžā. Ak vai! Nu, par sodu es tūlītās atstāšu jūs, un, kad palikšu viens ar asinskārajiem mingiem, man laikam gan vajadzēs atcerēties, ka dzīvība ir mīļa arī zvēriem mežā un putniem gaisā. Džūdit, te ir «briežu nāve», ņemat to atpakaļ un glabājat tādam, kam šis ierocis piederas vairāki nekā man.
— Es nezinu nevienu, kam tas piederas vēl vairāk, Zvērkāvi, — meitene strauji atbildēja. — Tikai jūs esat šis šautenes cienīgs.
— Ja liek vērā manu veiklību vien, tad jums varbūtās taisnība, meitene, bet mums ne tikai jāprot rīkoties ar šaujamajiem ieročiem, bet arī jāzina, kad tos lietot. Kā rādās, šo pēdējo mākslu es vēl neesmu ieņēmies, tamdēļ paturat šauteni, līdz kamēr ieņemšos. Mirstošs cietējs, kauču tikai putns, modina svētīgas domas cilvēkā, kurš gan skaidri nezina, kad pienāks viņa paša pēdējā stunda, taču ir pārliecināts, ka tā pienāks pirms saules rieta. Es atdotu atpakaļ visu savu lielību, visu savu prieku, ko sagādāja mana acs un roka, ja šis nabaga ērglis atkal būtu pie saviem mazuļiem ligzdā!
Klausītāji izbrīnījās, ka mednieks piepeši nožēlo padarīto, turklāt tādu parastu rīcību, kuras sekas cilvēki reti kad apsver, jo nemēdz domāt par fiziskajām ciešanām, ko viņi var sagādāt nevainīgām un bezpalīdzīgām būtnēm. Delavērs saprata drauga vārdus, taču diezin vai saprata jūtas, kas mudinājušas uz tādu runu, un, lai darītu galu ērgļa mokām, indiānis izvilka savu aso dunci un nogrieza tam galvu.
— Ko gan nenozīmē vara! — mednieks turpināja. — Un cik slikti, ja mums pieder vara un mēs nezinām, kā to izlietot! Ja mazajiem un vienkāršajiem cilvēkiem tik grūti darīt pareizi un nedarīt aplam, tad nav nekāds brīnums, Džūdit, ka lielie tik bieži nepilda savu pienākumu. Un vienam ļaunam darbam neizbēgami seko citi! Ja man nevajadzētu atgriezties pie mingiem, es uzmeklētu šī putna ligzdu, kauč arī man būtu jāklejo pa mežiem veselas divas nedēļas; ērgļa ligzda gan nav ilgi jāmeklē cilvēkam, kurš izprot ši putna dabu; bet visviens, es tā kā tā būtu ar mieru klejot kauč vai divas nedēļas, lai atrastu mazuļus un aiztaupītu arī tiem liekas ciešanas.
Tobrīd Zvērkāvis nemaz nezināja, ka šī pati kļūda, kuru viņš jo stingri nosodīja, saistīsies ar viņa likteni zemes virsū. Kādā veidā un cik lielā mērā viņš izjuta šī sakara ietekmi — to priekšlaicīgi nestāstīsim, tas atklāsies turpmākajās nodaļās. Ar nožēlnieka seju lēnām atstājis šķirstu, jauneklis apsēdās priekšdurvē. Saule jau bija pakāpusies krietni augstu, un šis apstāklis, kā arī viņa tagadējās izjūtas mudināja mednieku pasteigties ar aizbraukšanu. Uzzinājis biedra nodomu, delavērs tūlīt sagatavoja laivu, pie tam Dvesma parūpējās, lai Zvērkāvim būtu ērtāk. Tas tika darīts bez kadas ārišķības, un Zvērkāvis pilnīgi izprata un augstu novērtēja draugu gādibu. Visu sagatavojuši, abi atgriezās pie Džūditas un Hetijas, kas nebija pametušas vietu, kur sēdēja jaunais mednieks.
— Bieži vien jāšķiras pašiem labākajiem draugiem, — pēdējais iesāka, redzēdams, ka visi sapulcējušies ap viņu. — Jā, draudzība nespēj grozīt likteņa ceļus; un mums jāšķiras, lai arī nezin kādas būtu mūsu jūtas. Kā esmu nereti nodomājis, ir brīži, kad vārdi iespiežas atmiņā dziļāki nekā citkārt un kad padomu ielāgo taisni tamdēļ, ka tas dzirdēts no mutes, no kuras to varbūtās vairs nedzirdēs. Neviens nezina, kas notiks pasaulē; un tāpēc, ja. draugiem šķietas, ka viņi atvadās uz ilgu laiku, šķiroties der pateikt dažus laipnus vārdus, ko glabāt par piemiņu. Ja viens no jums paliktu šeit un citi ieietu šķirstā, es parunātu ar katru atsevišķi un, tas ir svarīgāki, uzklausītu, ko katrs gribētu man sacīt, jo slikts ir padomdevējs, kurš pats neuzklausa otra domas.
Sapratuši biedru, abi indiāņi, izpildot viņa vēlēšanos, tūlīt aizgāja, taču māsas palika stāvam pie jaunekļa. Zvērkāvja vaicājošais skatiens vedināja Džūditu paskaidrot iemeslu.
— Ar Hetiju varat izrunāties pa ceļam, — viņa strauji iebilda. — Es gribu, lai viņa pavada jūs.
— Vai tas ir gudri, Džūdit? Tiesa, parastos apstākļos gara vājums ir liels atspaids sarkanādaiņu vidū, bet, kad viņi ir saniknoti un viņiem prāts atriebties, tad grūti pateikt, kas var notikt. Turklāt…
— Ko gribējāt sacīt, Zvērkāvi? — Džūdita jautāja, pie tam viņas balss un izturēšanās pauda maigumu, varbūt pat sievišķīgu mīļumu, lai gan viņa visiem spēkiem pūlējās apspiest savas izjūtas un baigās nojausmas.
— Nu, vienīgi to, ka ir tādi skati un darbi, kas nebūtu jāredz pat tik grūtgalvīgam cilvēkam kā Hetija. Tamdēļ, Džūdit, labāki ļaujat man kāpt skrastā vienam un sakāt māsai, lai viņa paliek mājās.
— Nebaidieties par mani, Zvērkāvi, — Hetija iejaucās, aptvērusi sarunas vispārīgo jēgu. — Es esmu mazprātīga un tālab varot iet visur; un, ja mani nesargās gara vājums, tad sargās bībele, ko allaž nesu līdzi. Taisni jābrīnās, Džūdit, ka bībele iedveš cieņu un bijību visdažādākajos ļaudīs — traperos un medniekos, baltajos un sarkan- ādainajos cilvēkos, mingos un delavēros!
— Es domāju, tev nav ne mazākā iemesla baidīties no pārestībām, — māsa atbildēja, — un tāpēc uzstāju, lai tu dotos līdzi mūsu draugam uz hūronu nometni. Ar savu klātieni tu nekaitēsi ne sev, ne citiem, bet Zvērkāvim no tās varētu būt liels labums.
— Tagad nav īstais laiks strīdam, Džūdit, un tāpēc paliekat pie sava, — jauneklis, sacīja. — Sagatavojaties, Hetij, un kāpjat laivā, jo es gribu šķiroties pateikt jūsu māsai dažus vārdus, no kuriem jums nebūtu nekāda labuma.
Džūdita un viņas biedrs klusēja, līdz Hetija atstāja viņus vienus, un tad Zvērkāvis gluži lietišķi atsāka sarunu, it kā tā būtu aptrūkusi kāda parasta iemesla dēļ.
— Uz atvadām teiktus vārdus, kuri var palikt pēdējie, ko dzird no drauga, lēti neaizmirst, — viņš turpināja, — un tāpēc, Džūdit, es gribu ar jums parunāt kā brālis, jo neesmu tik vecs, lai butu jūsu tēvs. Vispirms vēlos jūs brīdināt no diviem naidniekiem, kas, tā sacīt, jums seko pa pēdām un visur uzglūn. Viens no tiem ir rets skaistums, kas tikpatās bīstams naidnieks dažām jaunām sievietēm kā vesela mingu cilts un kas prasa lielu modrību, prasa ne apbrīnu un uzslavu, bet viltu un neuzticību. Jā, skaistumu var vilstīt un arī pilnīgi pārspēt. Lai to uzveiktu, jums tikai jāatceras, ka tas kūst kā sniegs; un, ja skaistums reiz zudis, tas nekad vairs neatgriežas. Gadalaiki nāk un iet, Džūdit; un, ja ir ziema ar puteņiem un salu un pavasaris ar aukstumiem un kailiem kokiem, tad ir arī vasara ar savu sauli un košajām debesīm un rudens, kas dod augļus un apmet mežam tērpu, kādu neviena pilsētas daiļava nesameklēs pa visiem Amerikas veikaliem. Zeme mūžīgi griežas, un mēs piedzīvojam drīz tīkamus, drīz netīkamus brīžus. Bet ar cilvēka skaistumu ir savādāki. Tas piešķirts tikai jaunībā, uz īsu laiku, tā ka skaistums jāizmanto pareizi, nevis aplam; un, tā kā vēl nekad neesmu sastapies ar nevienu jaunu sievieti, ko daba šinī ziņā tik bagātīgi apveltījusi, tad, tā sacīt, savā pēdējā elpas vilcienā brīdinu jūs: sargāties no šī naidnieka — no naidnieka vai drauga, kā nu mēs vērtējam šo dāvanu.
Džūditai tik ļcti glaimoja, dzirdēt šo nepārprotamo atzinību savas ārienes burvībai, ka viņa. būtu varējusi daudz ko piedot katram cilvēkam,, kurš sacījis šādus vārdus. Bet šinī brīdī, kad meiteni- ietekmēja krietni latekas, jūtas, Zvērkāvim vispār nenāktos viegli viņu nopietni aizvainot. Ja pirms nedēļas- būtu apgalvots,; ka viņa klausīsies ar tādu pacietību, viņa būtu aizsvilusies dusmās,, to dzirdēdama.
— Es saprotu jūs, Zvērkāvi,. — meitene atbildēja ar tādu lēnību un pazemību, kas drusku izbrīnīja mednieku, — un ceru likt lietā jūsu padomu. Bet jūs minējāt tikai vienu ienaidnieku, no. kura man jāsargās. Kas ir otrs?
— Otrs, es atzīstu, ir augstprātība, Džūdit;, jā, tas nav tik bīstams, kā agrāki domāju. Taču, ja jau esmu uzņēmis šādu valodu, tad vajag visu izrunāt līdz galam. Kā jau teicu, Džūdit, viens naidnieks, pret kuru jums jābūt modrai, ir neparasts skaistums un otrs ir lepnums uz to.. No viena draud briesmas, otrs vismaz nenāk par labu drošībai un sirdsmieram.
Grūti pasacīt, cik ilgi jauneklis, neko- nenojaušot, turpinātu savu vienkāršo, labi domāto runu, ja klausītāja nesāktu gauži raudāt, ļaudamās jūtām, kas lauzās uz āru jo spēcīgāk tāpēc, ka bija tikušas apspiestas ar l'fefām pūlēm. Sākumā meitenes elsas bija tik straujas tm nevaldāmas, ka Zvērkāvis mazliet sabijās, un viņš ļoti sažēlojās, kolīdz atklāja, ka viņa vārdi atstājuši' daudz lielāku iespaidu, nekā domājis. Pat stingri un bargi cilvēki parasti kļūst pielaidīgāki, redzot bēdu izpausmi, bet Zvērkāvim ar viņa dabu nevajadzēja tik skaudru jūtu pierādījumu, lai sasāpētu arī viņa sirds. Viņš pietrūkās stāvus kā odzes dzelts, un māte, bērnu mierinot, diezin vai runātu maigāk un mīļāk, nekā viņš tagad izteica savu nožēlu, ka aizgājis tik tālu.
— Tas bija labi domāts, Džūdit, — viņš sacīja. — Es negribēju tā aizvainot jūs. Redzu, ka esmu pārcentiēs, padomu dodams; jā, esmu pārcenties, un lūgšus lūdzu jūs neļaunoties uz mani. Draudzība ir gan briesmīgai Citreiz tā pārmet, ka esam darījuši par maz, un citreiz mūs atkal skarbi nosoda, ka esam darījuši pārāki daudz. Lai vai kā, atzīstu, ka šoreiz esmu pārcenties, un, tā kā dziļi un patiesi cienu jūs, priecājos par to, jo> tas pierāda, ka esat daudz, daudz labāka," nekā biju domājies^ savu degunu augsti nesdams.
Džūdita atņēma rokas no sejas. Viņas asaras bija mitējušās, un tanī atpiauka tads burvīgs un saulains smaids, ka jauneklis brīdi viņā vērās ar klusu sajūsmu.
— Zvērkāvi, nesakiet vairāk neko, — viņa steidzīgi iebilda. — Man sāpīgi dzirdēt, ka paļājat pats sevi. Es savu vājību apzinos jo skaidrāk tagad, kad redzu, ka esat to pamanījis; ilad cik rūgta man vienbrīd bija jūsu pamācība, es neaizmirsīšu to. Ilgāk nerunāsim par šo tematu, jo nejūtos pietiekami stipra, un negribu, ka delavērs, Dvesma vai pat Hetija ievērotu mainu vājumu. Ardievu, Zvērkāvi! Lai visvarenais jūs svētī un sarga, kā jūsu godīgā sirds pelna svētību un aizstāvību.
Džūdita jau foij.a atguvusi pašsavaldīšanos. Mednieks Jāva, lai viņa dara, kā zina, un, kad viņa afeām plaukstām spieda tā raupjo roku, tas neko neiebilda, bet pieņēma šo cieņas apliecinājumu tik mierīgi un lietišķi, kā līdzīgu nodevu pieņemtu monarhs no pavalstnieka vai sieviete no sava pielūdzēja. Meitenes sejā tvīka jūtu atblāzma, un viņas skaistums vēl nekad nebija tā žilbinājis kā tanī mirklī, kad viņa uzmeta jauneklim atvadu skatienu. Tanī izpaudās bažas, interese un maiga līdzcietība. Nākamajā brīdī Džūdita pazuda būdā; viņa pa logu pateica Dvesmai, ka draugs to gaida, un pēc tam vairs nerādījās.
— Tu pietiekami labi zini sarkanādaiņa dabu un sarkanādaiņa paradumus, Vahtavaha, lai aptvertu, kādā stāvokli esmu nokļuvis, un saproti, ka diezin vai kādreiz vēl runāšu ar tevi, — mednieks iesāka delavēru valodā, tiklīdz šīs cilts padevīgā un pacietīgā pārstāve rāmā gaitā piegāja pie viņa. — Man gan maz sakāms, bet šis mazumiņš nāk no ilgas dzīves starp tavējiem, no tam, ka esmu vērojis un ielāgojis viņu paradumus. Sievietei vispār sūrs mūžs, tomēr, kauču neesmu pārāki labās domās par savas krāsas ļaužiiem, man jāatzīst, ka indiānietei tas sūrāks nekā bālģīmei. Nes savu nastu, Dvesma, kā nākas, un, ja tā mazdrusciņ par smagu, tad atceries, ka tev tā ir daudz vieglāka nekā vairākumam indiāņu sieviešu. Es labi pazīstu Čūsku, zinu viņa sirdi — viņš nekad neizturēsies varmācīgi pret mīļoto cilvēku, kauču gaida, ka ar viņu apiesies kā ar mohikāņu virsaiti. Man šķietas, jūsu būdiņā būs arī apdugušas dienas, jo tādas gadās visiem ļaužiem, lai vai kādi to paradumi; bet, ja turēsi savas sirds logus vaļā, tanī pastāvīgi varēs iespīdēt saule. Tu esi cēlusies no diženas dzimtas tāpatās kā Cingačguks. Man domāt, neviens no jums neaizmirsīs šo apstākli un nedarīs kaunu saviem senčiem. Taču milestiba ir vārīgs augs, kas ilgi vis nezeļ, ja to laista asarām. Lai tad zeme ap jūsu kopdzīves laimi vilgst laipnības rasā.
— Mans bālais brālis ļoti gudrs. Vaha saglabās atmiņā visu, ko viņa gudrība tai vēsta.
— Tas ir prātīgi, Dvesma, un tā pieklājas sievietei. Viņas lielais aizsargs — uzmanīgi klausīties labu padomu un to stingri ievērot. Un tagad palūdz Čūsku, lai viņš atnāk un brīdi parunā ar mani. Es domāšu par tevi, Dvesma, un tavu nākamo vīru, lai notiek kas notikdams, un vienmēr vēlēšu jums labu šeit un pēcgalā.
Dvesma nenobirdināja ne asaru. Kā jau cilvēku, kas izšķīries par savu turpmāko rīcību, viņu stiprināja cieša apņēmība; taču viņas tumšās acis spīdēja no apvaldītu jūtu kvēles un daiļajā sejā atspulgojās stingrums — krass un svešāds pretmets tās parastajam maigumam. Pēc brītiņa delavērs viegliem, klusiem indiāņa soļiem tuvojās draugam.
— Nāc šurp, Čūska, nostāki no sieviešu acīm, jo man sakāms šis tas, ko viņas nedrīkstētu apjaust, ne nu vēl dzirdēt, — Zvērkāvis iesāka. — Tu tīri labi zini, kas ir atvaļinājums un mingi, tā ka vari bez maldiem un šaubām spriest par to, kas notiks, kad atgriezīšos viņu nometnē. Tamdēļ nedaudzi vārdi šinī sakarībā nozīmēs daudz. Vispirms, virsaiti, es gribu drusciņ runāt par Dvesmu un to, kā jūs, sarkanādaiņi, apejaties ar savām sievām. Ka sievietēm jāstrādā un vīriešiem jāmedī — tas, man domāt, saskan ar jūsu tautas iedabu, bet vajag zināt mēru. Par medībām jāteic, ka neredzu dibinātu iemeslu nospraust robežas šinī ziņā, bet Dvesma ir cēlusies no pārāki krietnas dzimtas, lai sūri grūti nostrādātos. Kam tāda rocība un stāvoklis kā jums, tam nekad netrūks kukurūzas, kartupeļu vai citu zemes devumu, tamdēļ ceru, ka tavai sievai nekad nebūs jāķeras, pie kapļa. Tu zini, ka neesmu gluži nabags, un visu, kas man pieder — ieročus, munīciju, zvērādas, audumus, dāvinu Dvesmai, ja šinī vasarā neat- griezīšos pēc savas mantas. Ar šādu pūru viņa uz ilgu laiku būs atpirkta no darba. Domāju, man nevajag tev sacīt, lai mīli Dvesmu, — tu jau mīli viņu, un, ko vīrietis patiesi mīl, to viņš laikam gan lolot lolos. Taču nav par ļaunu atgādināt, ka laipni vārdi nekad nesāpina, bet skarbi vārdi sāpina vienmēr. Zinu, Čūska, tu esi vīrs, kas labprātāki runā pie apspriešanās uguskura nekā pats savā vigvamā; bet mums visiem reizi pa reizei gadās aizmirsties, un laipni darbi un laipni vārdi brīnišķīgi palīdz uzturēt mieru būdiņā tāpatās kā medībās.
— Manas ausis ir vaļā, — delavērs atbildēja ar cieņu. — Mana brāļa vārdi iespiedās tik tālu, ka vairs nekad netiks atpakaļ. Tie ir kā gredzeni, kam nav gala un kas nevar nokrist. Lai viņš runā vēl; paceplītes dziesma un drauga balss nekad neapnīk.
— Es vēl teikšu kaut ko, virsaiti, un mūsu vecās draudzības dēļ tu piedosi man, ka tagad runāšu par sevi. Ja notiks pats ļaunākais, tad laikam no manis neatliksies nekas daudz vairāki kā pelnu čupiņa, tāpēc kaps būtu nevajadzīgs un tāda kā tukša lepnība. Šinī ziņā es nepavisam neesmu izvēlīgs, taču varbūtās derētu uzmest acis sārta paliekām — ja tur atrastos kauli, tad būtu piedienīgāki tos savākt un apglabāt, lai vilki tos negrauztu un negaudotu pie tiem. Galu galā te nav nekādas lielās starpības, tomēr baltajam cilvēkam ir sava iedaba, un tā it kā prasa, lai viņu pēc nāves apbedī.
— Viss tiks izdarīts, kā mans brālis saka, — indiānis cienīgi atbildēja. — Ja viņa sirds ir pilna — lai viņš to iztukšo sava drauga krūtīs.
— Paldies, Čūska; mana sirds ir diezgan mierīga, jā, puslīdz mierīga. Tiesa, mācas virsū domas, kādas man parasti nenāk prātā, bet dažas uzveikšu, citas izpaudīšu, un beigu beigās viss būs labi. Viens man šķietas aplamīgi un nedabiski, virsaiti, kauču misionāri saka, tas esot taisnība; un, tā kā esmu baltais un kristīgais, jūtu, ka mans pienākums ir ticēt viņiem. Misionāri saka, indiānis varot mocīt un spīdzināt pēc sirds patikas, skalpēt un graizīt, un plēst, un dedzināt, pastrādāt visas savas negantības un vellišķības, tā ka paliek pāri vienīgi pelni, ko izkaisa visos vējos, un tomēr, kad atskanēšot dieva bazūne, viss atkal tapšot miesa un asinis un cilvēks būšot savā izskatā, ja ne savās jūtās gluži tāds pats kā agrāki.
— Misionāri ir labi ļaudis; viņi grib labu, — delavērs laipni teica. — Bet viņi nav nekādi lielie zintnieki. Viņi tic visam, ko paši saka, Zvērkāvi; un tas vēl nav iemesls, lai karavīri un runātāji pagrieztu savas ausis. Kad Cingačguks redzēs Tamenunda tēvu izkrāsojušos stāvam ar skalpu un karašķipsnu uz galvas, tad viņš ticēs misionāriem.
— Patiešām, redzēt ir ticēt bez šaubām. Ak vai! Daži no mums varbūtās to visu redzēs drīzāki, nekā domājam. Es saprotu, kāpēc tu runā par Tamenunda tēvu, Čūska, un tavi vārdi ir vietā. Tamenunds ir vecs, viņam, mazākais, savi astoņdesmit; un viņa tēvu mocīja un skalpēja, un sadedzināja, kad tagadējais pravietis bija vēl zēns. Protams, ja mēs savām acīm redzētu, ka mirušie ceļas augšā, tad bez kādas lielas minstināšanās ticētu visam, ko stāsta misionāri. Taču es arī tagad neapstrīdu viņu ieskatu pareizību, jo tev, Čūska, jāzina, ka kristietības dižais likums prasa, lai mēs ticam bez redzēšanas, un cilvēkam vienmēr jāpaklausa savas reliģijas mācībām, lai tās būtu kādas būdamas.
— Tas gan nepiederas gudrai tautai, — delavērs uzsvērti sacīja. — Sarkanais cilvēks skatās vērīgi,.lai varētu redzēt un saprast.
— Jā, tas jau pārliecina un apmierina cilvēku, taču nav tik viedīgi, kā rādās … Bet, Čūska, visvairāki mani uztrauc un mulsina tā mācība, ka bālģīmis nokļūst vienās debesīs un sarkanādainis citās; tādā kārtā tie, kas ilgi dzīvojuši kopā un ļoti mīlējuši viens otru, pēc nāves būs šķirti.
— Vai misionāri to māca saviem baltajiem brāļiem? — indiānis jautāja dzīvi un nopietni. — Delavēri tic, ka labie cilvēki un drosmīgie karavīri medīs jaukos mežos visi kopā, vienalga, pie kādas cilts piederētu, un bailuļi un netaisnie indiāņi ložņās līdzi suņiem un vilkiem, lai sagādātu gaļu saviem pavardiem.
— Tīri brīnums, ka ļauži tik dažādi iztēlojas laimi un ciešanas pēcgalā! — mednieks iesaucās, ļaudamies savu domu varai. — Daži tic negantīgām ugunīm, citi uzskata par sodu ēst kopā ar vilkiem un suņiem. Bet man nav laika vairāki runāt ar tevi par šīm lietām, jo Hetija ir laivā un mans atvaļinājums beidzas. Ak vai! Labi, delavēr, še tev mana roka; tu zini, tā pieder draugam, un tu arī to paspiedīsi kā draugam, kauču tā nav darījusi tev ne pustik laba, kā vēlos.
Indiānis saņēma pastiepto roku un sirsnīgi atbildēja uz tās spiedienu. Pēc tam, atslīgdams atkal savā ieaudzinātajā lielajā mierā, ko tik daudzi notur par iedzimtu vienaldzību, viņš apvaldījās, lai šķirtos no drauga cienīgi. Zvērkāvis tomēr izturējās dabiskāk; un viņš nemaz nebaidītos ļaut vaļu savām jūtām, ja Džūditas pirmītējie vārdi un uzvešanās nebūtu viņā modinājuši slepenas, neskaidras bažas. Zvērkāvis bija pārāk vienkāršs, lai noprastu daiļās meitenes īstenās jūtas, un reizē arī pārāk nevērīgs, lai nemanītu viņas iekšējo cīņu. Viņš noskārta, ka meitene slēpj sirdī ko sevišķu; un cēlā smalkjūtībā, kas darītu godu augsti izglītotam cilvēkam, viņš vairījās no visa, kas mudinātu meiteni izpaust šo noslēpumu — spert soli, ko vēlāk viņa varbūt nožēlotu. Tādēļ viņš nolēma šķirties tūlīt, šķirties tā, lai neviens neizrādītu savas jūtas.
— Lai dievs tevi sarga, Čūska! Lai dievs tevi sarga! — mednieks sauca, kad laiva aizpeldēja no grīdas malas.
Cingačguks pamāja ar roku. Pārvilcis pār galvu savu vieglo sedzeni, kā romietis būtu slēpis togā savas bēdas, viņš lēnām iegāja šķirstā, lai vienatnē ļautos skumjām un pārdomām.
Zvērkāvis klusēja, līdz laiva nobrauca pusceļu starp cietoksni un krastu. Tad viņš piepeši mitējās airēt, jo ieskanējās Hetijas maigā, melodiskā balss.
— Kāpēc jūs atgriežaties pie hūroniem, Zvērkāvi? — meitene vaicāja. — Es esot garā vāja, un tādiem viņi nekad nedara pāri, bet jūs esat tikpat gudrs kā Harijs Nerimša; un Džūdita domā, ka esat vēl gudrāks, lai gan nesaprotu, kā tas īsti varētu būt.
— Ai, Hetij, pirms kāpjam skrastā, man drusciņ jāparunā ar jums, galvenokārt par jūsu pašu labklājību, bērns. Pagaidām metat airēšanai mieru … nē, airējat viegliņām, lai mūsu laiva lēnītēm slīd tāļāki, citādi mingi domās, ka mēs kauč ko gudrojam un perinām. Jā, jā, taisni tā … Es redzu, jūs mākat tīri labi izlikties un varētu palīdzēt kādā viltībā, ja vien tā būtu pieļaujama šinī brīdī… jā, jūs darāt uz mata, kā vajadzīgs! Ak! Meli un krāpšana ir ļaunumi, Hetij; un tomēr ir prieks un gandarījums pārspēt viltībā indiāni, cīnoties likumīgā karā. Mana teka ir bijusi īsa, un tā laikam drīz beigsies, taču es redzu, karavīram ne vienmēr jāspraucas cauri ērkšķu krūmiem un jāpārvar grūtības. Karatekai ir arī sava gaišā puse tāpatās kā gandrīz visam citam, mums tikai jābūt viedīgiem, lai to redzētu, un cēlsirdīgiem, lai to atzītu.
— Un kāpēc jūsu ..karatekai, kā jūs to saucat, tik drīz jābeidzas?
— Tāpēc, labā meitene, ka mans atvaļinājums tik drīz beidzas. Tie abi laikam izbeigsies gandrīz reizē — viens pakaļ otram.
— Es neapjēdzu jūsu vārdus, Zvērkāvi, — meitene atbildēja mazliet apjukusi. — Māte allaž teica, ar mani jārunā skaidrāk nekā ar citiem cilvēkiem, jo es esot garā vāja. Un garā vājie neko neaptverot tik viegli kā saprātīgie.
— Nu tad klausāties skaidru patiesību, Hetij. Jūs zināt, ka esmu hūronu gūsteknis, un gūsteknis nevar darīt visu, kas viņam patīkas…
— Bet kā jūs varat būt gūsteknis, — Hetija nepacietīgi pārtrauca mednieku, — ja esat mana tēva laivā uz ezera un indiāņi ir mežā un viņiem nav nevienas laivas? Tas tā nevar būt, Zvērkāvi!
— No visas sirds un dvēseles vēlos, meitene, kauč jums būtu taisnība un es maldītos, taču diemžēl jūs alotajies un es runāju tīru patiesību. Kauču esmu brīvs jūsu acīs, Hetij, īstenībā manas rokas un kājas ir saistītas.
— Kas par lielu nelaimi, ja trūkst prāta! Es nekādi nevaru redzēt un aptvert, ka esat gūsteknis un kaut kā saistīts. Kas tad valgo jūsu rokas un kājas, ja esat saistīts?
— Atvaļinājums, meitene; tā ir siksna, kas saista stiprāki nekā jebkuras važas. Tās var lauzt, bet atvaļinājumu ne. Pret virvēm un važām pieļaujami naži, mānestības un visādi mākšļi, bet atvaļinājumu nevar nedz pārgriezt, nedz saraut, nedz aizvilstīt.
— Kas tad īsti ir atvaļinājums, ja tas stiprāks par dzelzi un kaņepājiem? Es nekad neesmu redzējusi atvaļinājumu.
— Es ceru, jūs nekad to nesajutīsit; šī saite apņem tikai jūtas, un tamdēļ to jūt, nevis redz. Man domāt, jūs saprotat, ko nozīmē dot solījumu, labiņā Hetij?
— Zināms. Ja kāds apsolās ko izdarīt, tad viņam ari vajag turēt savu vārdu. Māte allaž izpildīja solījumus, ko bija man devusi; un tad viņa teica, ka būtu slikti, ja es neizpildītu savus solījumus, kas doti viņai vai ikvienam citam.
— Jums bijusi laba māte, bērns, lai arī viņa sagrēkojusi nezin ko. Esmu solījies, un,.kā jūs pati sakāt, vārds jātur. Aizpagājušo nakti nokļuvu mingu rokās, un viņi atlaida mani redzēties ar draugiem un aizsūtīt ziņu manas krāsas ļaužiem, ja tiem rūp mans liktenis, — atlaida ar noteikumu, ka šinī pusdienā atgriezīšos un būšu gatavs ciest mocības, kādas vien viņi savā naidā un atriebībā spēj sagudrot, lai dabūtu gandarījumu par karavīru, kas krita no manas lodes, kā arī par jauno sievieti, ko nošāva Ne- rimša, un par citām nepatikšanām, kuras viņi te piedzīvojuši. Atvaļinājums, ko piešķir vīrs vīram uz karatekas, ir tāds pats kā solījums starp māti un meitu vai pat starp gluži svešiem cilvēkiem apmetnēs. Es ceru, tagad jūs saprotat manu stāvokli, Hetij.
Meitene tūlīt neatbildēja, bet mitējās airēt, it kā jaunā doma tik ļoti mulsinātu viņas prātu, ka neļautu nodarboties ar ko citu. Pēc tam viņa dzīvā un bažīgā balsī atsāka sarunu.
— Vai patiešām domājat, ka hūroni spējīgi darīt to, par ko nupat runājāt, Zvērkāvi? — viņa jautāja. — Tie man likās laipni un lādzīgi.
— Tādi viņi ir pret mazprātīgajiem, tas taisnība, Hetij; bet viņi gluži citādi apiesies ar naidnieku, kas sagūstīts atklātā cīņā un kam pieder visai bīstama šautene. Es neteikšu, ka viņi sevišķi ļaunojas par maniem agrākajiem veikumiem, — tā būtu dižošanās, kā sacīt jāsaka, pašā kapa malā; taču nav nekādas lielības domāt, ka viens no viņu drosmīgākajiem un viltīgākajiem virsaišiem ir kritis no manas rokas un viņi to zina. Pēc šāda gadījiena cilts pārmetīs mingiem, ja viņi neaizsūtīs bālģīmja garu piebiedroties sarkanādainā brāļa garam; protams, jāpieņem, ka viens otru var panākt. Ticis mingu nagos, es neceru uz žēlastību, Hetij; un visvairāki skumstu par to, ka esmu iekļuvis šinī nelaimē uz manas pirmās karatekas; ka šāds gals pienāk agri vai vēlu — to patur prātā un gaida ikkatrs karavīrs.
— Hūroni nedrīkst darīt jums pāri, Zvērkāvi, — meitene uzbudināta iesaucās. — Tas būtu ļauni un cietsirdīgi. Es tā arī pateikšu viņiem, jo man līdzi ir bībele. Vai domājat, es vienaldzīgi stāvēšu un skatīšos, kā jūs spīdzina?
— Es ceru, ka ne, mana labā Hetij; ceru, ka ne. Un tāpēc, kad šis brīdis pienāks, gaidīšu, ka aiziesit projām, lai nebūtu par liecinieci tam, ko nespējat novērst un kas apbēdinātu jūs. Taču es pārtraucu airēšanu ne tāpēc, lai pārspriestu savas likstas un grūtumus, bet tāpēc, lai vaļsirdīgi aprunātos par jūsu dzīvi.
— Ko varat man sacīt, Zvērkāvi? Kopš māte mirusi, tikai retais tā runā ar mani.
—1 - Jo sliktāki, nabaga meitene; jā, tas vēl jo sliktāki, tāpēc ka tādu grūtgalvīti kā jūs bieži jābrīdina no šīs ļaunās pasaules viltus un lamatām. Jūs droši vien neesat aizmirsusi Hariju Nerimšu, meitene?
— Aizmirst Henriju Mārču! — Hetija iztrūcināta iesaucās. — Kā varu viņu aizmirst, Zvērkāvi, ja viņš ir mūsu draugs un atstāja mūs tikai vakar vakara? Lielā, spožā zvaigzne, uz kuru mātei tā patika raudzīties, atradās tieši virs tas garās priedes pakalnā, kad Nerimša kāpa laivā; un, kad viņu izlaidāt zemesragā pie austrumu līča, zvaigzne bija pacēlusies mazliet augstāk.
— Un kā jūs zināt, cik ilgi un tālu braucu, lai izlaistu Nerimšu? Jūs taču nebraucāt līdzi, un attāļums bija liels, un tumsa bieza.
— Ak! To visu es zinu tīri labi, — Hetija pārliecināti atbildēja. — Laiku un attālumu var noteikt dažādi. Možs prāts ir labāks par jebkuru pulksteni. Es zinu, mans prāts ir vājš, bet tas ir pietiekami stiprs attiecībā uz visu, kam sakars ar nabaga Hariju Nerimšu. Džūdita nekad neapprecēsies ar Mārču, Zvērkāvi.
— Tas ir pats galvenais, Hetij; un taisni par šo galveno gribu runāt. Kā jūs varbūtās zināt, ir dabiski, ka pastāv sirsnīgas attiecības starp jauniešiem, it sevišķi starp meiteni un jaunekli. Tad klausāties: grūtgalvīgai meitenei, kas palikusi bez tēva un mātes un dzīvo mūžamežā, kur klejo mednieki un traperi, jāsargās no briesmām, par kādām viņa i nesapņo.
— Kāds gan ļaunums būt labās domās par savu tuvāko? — Hetija naivi vaicāja, taču viņas vaigos iezagās kaunīgs sārtums, par spīti viņas skaidrajai dvēselei, kas droši vien pati nezināja notvikuma iemeslu. — Bībele māca, lai mīlam tos, kas mūs kaitina. Kāpēc tad nemīlēt tos, kas nekaitina?
— Ai, Hetij, es nedomāju to mīlestību, par kuru stāsta misionāri. Atbildat uz vienu jautājienu, bērns: vai jums šķietas, ka esat pietiekami saprātīga, lai kļūtu par sievu un māti?
— Nav pieklājīgi uzdot meitenei šādu jautājumu, Zvērkāvi, un es neatbildēšu uz to, — Hetija teica pārmetošā balsī, kādā vecāki norāj bērnus, kas slikti uzvedušies. — Ja gribat ko sacīt par Nerimšu, uzklausīšu jūs, bet jums nevajag par viņu runāt neko ļaunu, jo viņa paša nav klāt un cilvēku nedrīkst aprunāt aiz muguras.
— Māte jums mācījusi tik daudz laba, ka tagad jūsu dēļ bažījos mazāki nekā sākumā. Tomēr grūtgalvīgai jaunai meitenei, kas zaudējusi vecākus un kam netrūkst daiļuma, vienmēr draud briesmas šādā novadā, kur neievēro likumu. Par Mārču riebildīšu neko jaunu, starp sava gājuma ļaužiem viņš nav slikts cilvēks, taču jums jāzina tas, ko ne visai tīkami sacīt jums, bet ko vajag pateikt. Mārčs dikti mīl jūsu māsu Džūditu.
— Nu un kas par to? Visi apbrīno Džūditu, viņa ir tik skaista, un Nerimša man vairākkārt sacījis, cik ļoti gribētu viņu ņemt par sievu. Bet viņi nekad neapprecēsies, jo Džūditai Mārčs nepatīk. Viņai patīk cits, un par to viņa runā miegā; taču nejautājiet man, kas tas ir, jo tā vārdu es neizpaustu par visu zeltu un visiem dārgakmeņiem karaļa Džordža kronī. Vai tad kādam vairs varēs uzticēties, ja pat māsas neglabās viena otras noslēpumus?
— Pareizi. Es negribu, ka jūs izpaustu man šo vārdu, Hetij, un no tādas zināšanas arī nebūtu nekāda labuma cilvēkam, kuram nāve jau zobu galā. Ne galva, ne sirds neatbild par to, ko saka mēle, kad prāts aizmidzis.
— Es vēlētos zināt, kāpēc Džūdita miegā tik daudz runā par virsniekiem, godīgām sirdīm un liekulīgām mēlēm, bet viņa laikam man negrib to sacīt, jo esmu garā vāja. Vai nav dīvaini, Zvērkāvi, ka Džūditai Mārčs nepatīk? Viņš taču ir pats brašākais jauneklis no visiem, kas jebkad redzēti pie šī ezera, un skaistumā līdzinieks viņai. Tēvs allaž teica, no abiem iznākšot visizskatīgākais pāris mūsu pusē, lai gan mātei Mārčs nebija vairāk pa prātam kā Džūditai. Ne jau velti mēdz sacīt, ka iepriekš nevar zināt, kas notiks.
— Nu labi, nabaga Hetij, nav nekādas lielas nozīmes runāt ar tiem, kas nespēj mūs saprast, un tamdēļ vairāki neko neteikšu, kauč arī tik ļoti gribēju pasacīt visu. Sākat atkal airēt, meitene, un dosimies uz skrastu, jo saule jau gandrīz pusdienā un mans atvaļinājums tikpatās kā beidzies.
Laiva slīdēja tālāk, virzīdamās uz zemesragu, kur, kā Zvērkāvis labi zināja, ienaidnieki viņu gaidīja, un viņš jau sāka baiļoties, ka nepagūs atgriezties laikā un tādējādi neizpildīs savu solījumu. Manīdama viņa nepacietību, tomēr īsti neizprazdama tās cēloni, Hetija viņam palīdzēja it cītīgi, un drīz vien kļuva skaidrs, ka viņi nenosebosies. Tikai tad jauneklis sāka airēt lēnāk, un Hetija čaloja, kā parasti, naivi un paļāvīgi, taču mēs domājam, ka nebūtu vajadzības atstāstīt viņu turpmāko sarunu.