Tu, Nāve, krietni strādājusi šodien,
Un tomēr darbs nav galā. Elles vārti
Gan pūļa apsēsti, bet simtu simtiem dvēsļu,
Kas savus siltos pavardus vēl kopj
Un nejaus šķiršanos, pirms saules rieta
Būs bēdu lejā grimt.
Šautijs
Kas saprot debesu zīmes, tas redzētu, ka līdz pašai pusdienai atlikušas divas vai trīs minūtes, kad Zvērkāvis izkāpa zemesragā, kur hūroni bija apmetušies iepretī cietoksnim. Sī jaunā nometnes vieta atgādināja iepriekš aprakstīto, tikai šeit zeme bija līdzenāka un koki skrajāki. So divu apstākļu dēļ rags vēl jo labāk atbilda mērķim, kādam bija izraudzīts. Zem zariem pletās kaut kas līdzīgs ēnainai meža pļavai. Te, ezera un avota tuvumā, mēdza apstāties indiāņi un baltie mednieki, un viņu ugunskuru izdegas bija aizaugušas ar zāli, kas šur tur bija sariezusies par blīvu velēnu, kāda ir gluži neparasta pirmmežā. Šeit ūdensmala bija brīva no krūmiem, kas citur tik lekni kuploja gar krastu, un, sasniedzis sēri, cilvēks tūlīt varēja ieskatīties mežā un pārlūkot gandrīz visu zemes laidu.
Indiāņu karavīra goda pienākums ir turēt vārdu, ja viņš apsolījis atgriezties noteiktā stundā un sagaidīt savu nāvi; un īpatnējs lepnums prasa, lai viņš neizrāda sievišķīgu nepacietību, bet ierodas iespējami precīzi īstajā brīdī. Nevajag arī par ilgu izmantot laipnību, ko atvēlējusi ienaidnieka augstsirdība, bet vislabāk atgriezties taisni laikā. Kaut kas no šī dramatisma vērojams gandrīz visās drūmākajās Amerikas iezemiešu paražās un, tāpat kā līdzīgu ieskatu izplatība starp vairāk civilizētiem un izglītotiem cilvēkiem, saskan ar dabas likumu. Mums visiem patīk brīnumainais, un tas kļūst divkārt pievilcīgs mūsu acīs, ja saistās ar bruņniecisku uzupurēšanos un nelokāmu godprātību. Par Zvērkāvi jāteic, ka viņš gan lepojās ar baltā cilvēka asinīm, ne ikreiz sekodams sarkano cilvēku tradīcijām, taču nereti arī ievēroja to paražas un, pašam neapzinoties, vēl biežāk pieslējās to uzskatiem, jo indiāņu gaume un spriedumi bija viņa vienīgie tiesneši. Sinī reizē viņam negribējās izrādīt drudžainu steigu — atgriezties par agru, jo tas nozīmētu klusu atzīšanos, ka prasīts ilgāks laiks, nekā vajadzīgs, bet, no otras puses, viņš arī dzīrās
mazliet paskubināties, lai negaditos dramatiski ierasties pašā pēdējā brīdī. Nejaušība tomēr nejāva piepildīt šo otro vēlēšanos; kad jauneklis izkāpa zemesragā un stingriem soļiem devās pie virsaišu pulciņa, kas cienīgi sēdēja uz krituša koka, vecākais no viņiem pacēla acis pret kādu vājumu lapotnē un norādīja uz sauli, kura šinī brīdī sasniedza zenītu. Visiem izlauzās kluss pārsteiguma un sajūsmas sauciens, un drūmie karavīri uzlūkoja cits citu — daži skaudībā un īgnumā, daži izbrīnā par gūstekņa lielo akurātību, citi cēlākās jūtās, kas pagaisina aizspriedumus. Amerikas indiānis visaugstāk vērtēja morālu uzvaru: upura vaidi un kliedzieni mocīšanas laikā viņam bija patīkamāki par trofeju skalpa veidā; un pati trofeja viņam nozīmēja vairāk nekā ienaidnieka dzīvība. Nogalināt pretinieku un nepaņemt līdzi uzvaras pierādījumu neuzskatīja par nekādu lielo godu. Pat šie rupjie un negantie meža iemītnieki, tāpat kā viņu smalkākie baltie brāļi galmos un karaspēkā, bija radījuši sev šķietamas un konvencionālas goda normas, ar kurām aizstāt taisnības apziņu un prāta secinājumus.
Hūronu domas bija dalījušās attiecībā uz to, vai viņu gūsteknis atgriezīsies. Patiešām — vairākums nepavisam nebija gaidījis, ka bālģīmis brīvprātīgi brauks atpakaļ, lai ciestu zināmās indiāniskās mocības, bet daži starp vecākajiem bija gaidījuši ko labāku no vīra, kurš jau parādījis tik lielu drosmi, aukstasinību un taisnprātīgumu. Palaižot Zvērkāvi vaļā, virsaiši tomēr bija mazāk ticējuši, ka viņš turēs savu vārdu, un vairāk cerējuši sariebt delavēriem, kas būtu apkaunoti par sava audzēkņa pārkāpumu. Hūroniem daudz labāk patiktu, ka Cingačguks būtu viņu gūsteknis un lauztu vārdu, bet ienīstās cilts pieņemtais bālģīmis arī bija piemērots viņu nodomiem. Visi karavīri un izlūki bija saaicināti kopā, lai triumfs būtu jo svinīgāks, ja noteiktā stunda paietu un mednieks nepārrastos; un tagad itin visi — vīrieši, sievietes un bērni — bija sapulcējušies šinī zemesragā, lai kļūtu par lieciniekiem gaidāmajam skatam. Dienā cietoksni varēja viegli novērot, jo tas bija skaidri redzams un nemaz neatradās tālu. Indiāņi domāja, ka tanī nu uzturas tikai Nerimša, delavērs un divas meitenes un ka nevienam no tā iemītniekiem neizdotos aizbēgt nepamanītam. Bija sagatavots liels plosts ar baļķu brustvēru, lai atkarībā no apstākļiem uzbruktu šķirstam vai cietoksnim, kolīdz būtu izlemts Zvērkāvja liktenis.
Vecākie virsaiši uzskatīja, ka jādodas uz Kanādu jau šinī vakarā, jo būtu bīstami uzkavēties ilgāk. īsos vārdos — hūroni gaidīja, lai īstenotu savus nodomus, kamēr vēl laiks, un gatavojās uzņemt ceļu atpakaļ uz Ontārio tālajiem ūdeņiem.
Tas bija iespaidīgs skats, kas tagad atklājās Zvērkāvim. Visi vecākie karavīri sēdēja uz kritušā koka stumbra, gaidīdami viņu svinīgā cieņā. Pa labi no viņiem stāvēja jaunekļi kaujas tērpā, bet kreiso pusi aizņēma sievietes un bērni. Vidū atradās paprāvs klajums, pār kuru visnotaļ sniedzās lapotnes jums un kurš bija rūpīgi attīrīts no krūmiņiem, sausēniem un citiem kavēkļiem. Acīmredzot šo klajumu bija bieži izmantojušas agrākās grupas, jo tieši te kuploja visvairāk zāles ugunskuru izdegās. Meža velves pat pusdienā meta drūmas ēnas uz šo vietu, bet saules spožie stari lauzās caur lapotni, viesdami lejup maigu gaismu. Varbūt līdzīgs skats pirmoreiz pamodināja cilvēka prātā domu par efektiem, ko radīs gotiskās arhitektūras ažūrais darbs un svinīgās atēnas, jo gaismas un ēnu ziņā šī dabas svētnīca atstāja gandrīz tādu pašu iespaidu kā cilvēka ģeniālo spēju ievērojamie izpaudumi viduslaiku celtniecībā.
Kā diezgan parasts klaiņojošās iezemiešu grupās un viņu ciltīs, divi virsaiši gandrīz līdzīgi dalīja savā starpā galveno vienkāršo varu, kam pakļāvās šie meža bērni. Pēc šī goda varētu tīkot vairāki, bet šiem diviem bija tik liela autoritāte, ka neviens neapstrīdēja viņu mandātus, kad abu domas saskanēja; kad tās dalījās, grupa svārstījās kā cilvēki, kam zudis vadošais rīcības princips. Atbilstīgi paražai un, varbūt jāpiemetina, dabai viens no šiem virsaišiem savu autoritāti bija izpelnījies ar prātu, bet otra augsto stāvokli noteica tikai viņa fiziskās īpašības. Viens, gados vecākais, izcēlās ar daiļrunību strīdos, gudrību apspriedēs un piesardzību darbos, bet viņa lielais sāncensis vai pat pretinieks bija drosulis, kas kļuvis slavens karā, pazīstams ar niknumu un savas intelektuālās spējas atklājis tikai kara mākslā un viltībās. Pirmais bija Šķeltais Ozols, ar kuru lasītājs jau ticies, bet otro sauca par Kuguāru
Kaujinieciskā virsaiša vārds saskaņā ar indiāņu ieražu norādīja uz šī karavīra īpašībām; niknums, viltība un node- vīgums patiešām bija viņa visspilgtākās rakstura iezīmes. Sis vārds bija saņemts no frančiem, un tādēļ to vērtēja vē! augstāk, jo sarkanais cilvēks palaikam uzskata, ka šādos jautājumos viņa baltais sabiedrotais ir izpratigāks. No stāsta turpinājuma kļūs zināms, cik pelnīta bija šī iesauka.
Kuguārs un Šķeltais Ozols sēdēja blakus un gaidīja pienākam gūstekni, kad Zvērkāvis cēla sērē savu mokasīnā ieauto kāju; neviens no viņiem nekustējās un nebilda ne pušplēsta vārda, līdz jauneklis sasniedza klajuma vidu un balsī pavēstīja par savu klātbūtni. Viņš ierunājās stingri, tomēr tanī vienkāršībā, kas raksturoja šo cilvēku.
— Te es esmu, mingi, — viņš teica delavēru valodā, ko saprata vairākums klātesošo. — Te esmu es, un tur ir saule. Tā tikpatās uzticīga dabas likumiem kā es savam solījumam. Esmu jūsu gūsteknis; darāt ar mani, ko gribat. Mani rēķini ar cilvēkiem un zemi ir nokārtoti; tagad man atliek vienīgi sagaidīt savu likteni, kā baltajam cilvēkam pieklājas.
Pēc šīs uzrunas pat sieviešu pulciņā dzirdēja atzinīgu murdoņu, un uz mirkli guva virsroku stipra, gandrīz vispārēja vēlēšanās pieņemt ciltī tādu drosminieku. Daži tomēr nepazina šādu sliecību, it sevišķi Kuguārs un viņa māsa Sumaha, kas bija tā nosaukta viņas bērnu prāvā skaita dēļ43 ; viņas vīrs Meža Kaķis bija kritis no Zvērkāvja lodes. Iedzimts niknums gumdīja Kuguāru, un grau- zīga atriebības kāre šinī brīdī liedza Sumahai jebkādas maigākas jūtas. Ar Šķelto Ozolu bija citādi. Sis virsaitis piecēlās, laipnā žestā izstiepa roku un apliecināja savu cieņu, turklāt ar tādu cēlumu un nepiespiestību, ko apskaustu princis. Tā kā Šķeltais Ozols neapstrīdami bija pats gudrākais un daiļrunīgākais visā šinī pulciņā, viņš apzinājās, ka tieši viņa pienākums ir pirmajam atbildēt uz bālģīmja vārdiem.
— Bālģīrni, tu esi godīgs, — hūronu orators teica. — Mani ļaudis ir laimīgi, ka sagūstījuši vīru, nevis zaglīgu lapsu. Tagad mēs pazīstam tevi; mēs apiesimies ar tevi kā ar drošinieku. Ja esi nošāvis vienu mūsu karavīru un palīdzējis nogalināt citus, tu esi gatavs dot pretī pats savu dzīvību. Daži no maniem jaunekļiem domāja, ka bālģīmja asinis ir pārāk vājas un liedzas tecēt zem hūronu dunča. Tu pierādīsi viņiem, ka tas tā nav; tava sirds ir stipra tāpat kā tavs augums. Ir prieks saņemt šādu gūstekni; ja mani karavīri sacīs, ka Meža Kaķa nāvi nedrīkst aizmirst, ka viņš nevar ceļot uz garu zemi viens pats un viņa ienaidnieks jāsūta nopakaļus, tie paturēs prātā, ka viņš kritis no drošinieka rokas, un liks tev panākt viņu, dodami līdzi tādas mūsu draudzības zīmes, kas nejaus viņam kaunēties no tavas sabiedrības. Esmu runājis; tu zini, ko esmu teicis.
— Pareizi, ming, pareizi kā evaņģēlijā, — vienkāršais mednieks sacīja. — Tu patiešām esi runājis, un es zinu ne tikai tavus vārdus, bet, tas vēl svarīgāki, arī tavu domu. Man liekas, jūsu karavīrs Meža Kaķis bija nelokāms dro- šinieks un jūsu cieņas un draudzības vērts, bet es jūtu, ka esmu viņa sabiedrības vērts arī bez apliecības, kas saņemta no jūsu rokām. Lai nu kā, esmu te un gaidu jūsu apspriedes lēmumu, ja vien šis jautājiens nav izšķirts jau pirms manas atgriešanās.
— Mani vecie vīri negribēja sēdēt un spriest par bāl- ģīmi, kamēr to neredz viņu vidū, — Šķeltais Ozols atbildēja, mazliet dzēlīgi palūkodamies apkārt. — Viņi sacīja, tas būtu tikpat kā sēdēt un spriest par vējiem; tie pūš, uz kurieni grib, un atgriežas, kad tiem patīk, un citādi nenotiek. Kāda balss gan atskanēja tavā labā, Zvērkāvi, bet tā palika viena pati, kā dziesma, ko dzied paceplīte, kuras draudzeni aiznesis vanags.
— Es pateicos par šo balsi, lai arī kam tā būtu, ming, un saku, ka tā bija tik patiesa, cik visas citas melīgas. Godīgam bālģīmim atvaļinājuma noteikumi ir tikpatās svēti kā sarkanādainim; un, ja arī būtu citādi, es nekad neapkaunotu delavērus, kuru vidū, jāsaka, esmu izglītojies. Bet vārdi ir lieki un noved līdz lielībai. Te es esmu; darāt ar mani, ko vēlaties.
Šķeltais Ozols piekrītot pamāja. Virsaiši brīdi apmainījās domām, un pēc tam trīs vai četri jaunekļi atšķīrās no bruņotās grupas un pazuda. Tad gūsteknim paziņoja, ka viņam atļauts brīvi staigāt pa zemesragu, līdz izspriedīs viņa likteni. Sinī šķietamajā augstsirdībā tomēr bija mazāk patiesas uzticības, nekā varēja likties, jo minētie jaunie karavīri jau veidoja līniju, kas šķērsoja zemesmē- les sakni, un aizbēgt no citas vietas nebija domājams. Pat laivu aizbrauca aiz šīs sargu līnijas un atstāja tādā vietā, ko uzskatīja par drošu. Sos piesardzības soļus prasīja nevis uzticības trūkums, bet tas apstāklis, ka gūsteknis bija izpildījis sava atvaļinājuma noteikumus, un, ja tagad viņš aizbēgtu no ienaidniekiem, šāds veikums būtu godpilns un slavējams. Patiešām — mežoņi bija tik smalkjūtīgi šādos jautājumos, ka bieži deva saviem upuriem iespēju izvairīties no mocībām, uzskatīdami, ka vajātāji, kas pārveic viltībā vai panāk bēgli, kad viņš piepūlas nāves briesmās, pelna tādu pašu godu kā gūsteknis, kas tiek projām, kad viņu modri jo modri uzrauga.
Zvērkāvis zināja savas tiesības un nedomāja laist garām nevienu izdevību. Ja tagad viņš redzētu kaut mazāko iespēju aizbēgt, viņš mēģinātu to izmantot, nekavējoties ne 111 i rk li. Bet stāvoklis šķita bez cerībām. Viņš nomanīja sargu ķēdi un juta, ka diezin vai paliks vesels, ja lauzīsies tai cauri. Mesties ezerā nebūtu nozīmes, jo ienaidnieki ar laivu viegli panāktu viņu; citādi Zvērkāvim nenāktos grūti aizpeldēt līdz pašam cietoksnim. Staigādams pa ragu, viņš raudzīja vietu, kur varētu paslēpties, bet zemesmēles apmēri un pakailā virsa, kā arī simt skatienu, kas bija pievērsti viņam, lai gan paši vērotāji izlikās viņu neredzam, — tas viss izjauktu jebkuru šādu mēģinājumu. Bailes un kauns no neveiksmes neietekmēja Zvērkāvi, kas vienmēr uzskatīja, ka godu turēt nozīmē arī just un domāt vairāk kā baltajam cilvēkam, mazāk kā indiānim, un kas apzinājās, ka vajag glābt savu dzīvību, ja tikai tas izdarāms, pašam nepārkāpjot savus principus. Viņš tomēr vilcinājās ko pasākt, jo arī saprata, ka pagaidām nav izredžu uz sekmēm.
Tikmēr viss nometnē likās ritam savu parasto gaitu. Virsaiši savrup apmainījās domām. Apspriedē ļāva piedalīties arī Sumahai, jo kritušā karavīra atraitnei bija īpašas tiesības prasīt, lai šādā reizē viņu uzklausa. Indiāniskā pacietībā gaidīdami rezultātu, jaunekļi patrulēja laiski un vienaldzīgi, kamēr sievietes gatavoja mielastu, ar kuru nosvinēt gala iznākumu, vai mūsu varonim tas būtu labvēlīgs vai citāds. Neviens neizrādīja ne mazāko satraukumu; un, ja nemanītu ārkārtējo sardzi, vērotājs neatklātu nekādu sevišķu rosību vai saviļņojumu, kas liecinātu par īsteno stāvokli. Divas trīs vecas sievietes sačukstējās, un šķita, viņu drūmie mirkļi un dusmīgie žesti nesola Zvērkāvim neko labu, bet pulciņš indiāņu meiteņu acīmredzot bija noskaņots savādāk, jo viņu slepenajos skatienos izpaudās žēlums un līdzcietība. Šādos apstākļos ātri pagāja vesela stunda.
Droši vien gaidas ir visgrūtāk panesamās izjūtas. Kāpdams krastā, Zvērkāvis bija pilnīgi pārliecināts, ka dažas minūtes vēlāk viņu jau spīdzinās indiāniskā atriebībā, un bija gatavs vīrišķīgi pakļauties savam liktenim; bet izrādījās, ka šī vilcināšanās moka daudz vairāk nekā tiešāks ciešanu tuvums, un, gribēdams tikai darīt galu šai neziņai, varbūtējais upuris sāka nopietni apsvērt pārgalvīgu bēgšanas mēģinājumu, kad pēkšņi viņu uzaicināja atkal pieiet pie tiesnešiem, kas visu grupu jau bija sapulcinājuši iepriekšējā kārtībā, lai saņemtu viņu.
— Zvēru Kāvēj, — Šķeltais Ozols iesāka, tiklīdz gūsteknis nostājās viņa priekšā, — mani vecie vīri ir klausījušies gudros vārdos; viņi gatavi runāt. Tu esi viens no tiem, kuru tēvi ieradās no saullēkta puses; mēs esam rietošās saules bērni; mūsu sejas ir pagrieztas pret Lielajiem saldajiem ezeriem, kad skatāmies uz to pusi, kur mūsu ciemi. Zeme rītos var būt gudra un pilna ar bagātībām, bet tā ir ļoti jauka vakaros. Mēs vismīļāk lūkojamies uz tiem. Kad raugāmies uz austrumiem, mūs pārņem bailes, jo laiva pēc laivas atved pa saules pēdām aizvien vairāk un vairāk tavējo, it kā viņiem vairs nebūtu vietas pašu zemē. Sarkano cilvēku jau atlicis maz; viņiem vajag palīdzības. Viena no mūsu labākajām būdām nesen kļuvusi tukša: tās saimnieku pārsteigusi nāve; paies ilgs laiks, kamēr viņa dēls izaugs tik liels, lai sēdētu viņa vietā. Te ir viņa atraitne; viņai vajadzēs gaļas, lai uzturētu sevi un savus bērnus, jo viņas dēli ir kā sarkanrīklītes mazuļi, kas vēl nav atstājuši ligzdu. Tava roka iegrūdusi viņu šinī lielajā nelaimē. Viņai ir divi pienākumi, viens pret Meža Kaķi un otrs pret viņa bērniem. Skalpu pret skalpu, dzīvību pret dzīvību, asinis pret asinīm — tas ir viens likums; uzturēt viņas mazuļus ir otrs. Mēs pazīstam tevi, Zvēru Kāvēj. Tu esi godīgs; uz taviem vārdiem var paļauties. Tev ir tikai viena mēle, un tā nav divžuburaina kā čūskai. Tava galva nekad neslēpjas zālē; visi var to redzēt. Ko saki, to arī izpildīsi. Tu esi taisnīgs. Kad esi nodarījis ļaunumu, tu vēlies jo drīzāk darīt atkal labu. Te ir Sumaha; viņa ir viena savā vigvamā, un viņas bērni prasa ēst; tur ir šautene; tā ir pielādēta un šaušanas gatavībā. Ņem šo ieroci, ej un nomedī briedi, atnes gaļu un noliec Meža Kaķa atraitnes priekšā, paēdini viņas bērnus, saki, ka esi viņas vīrs. Pēc tam tavās krūtīs būs nevis delavēra, bet hūrona sirds. Sumahas ausis vairs nedzirdēs viņas bērnu raudas; mana tauta būs atguvusi zaudētu karavīru.
— No tam es baidījos, Šķeltais Ozol, — Zvērkāvis atbildēja. kad virsaitis bija beidzis savu runu. — Jā, es jau bažījos, ka tā iznāks.. Taču patiesība nebūs ilgi jāstāsta, un tā darīs galu visām cerībām, kas saistītas ar šo priekšlikumu. Ming, esmu baltais un dzimis kristīgais; man neklājas ņemt sievu no pagānām, neklājas apsievoties, ievērojot sarkanādaiņu izdarības. Ko nevaru atjauties mierīgos laikos, spožas saules gaismā, to ne tik nevaru atļauties zem apmākušās debess, lai glābtu savu dzīvību. Es laikam nekad neprecēšos; dzīvošu mežos viens, bez savas būdas; bet, ja lemts savādāki, manā vigvamā ienāks tikai tā sieviete, kam tāda pati iedaba un ādas krāsa kā man. Kritušā karavīra bērniem es labprāt gādātu pārtiku, ja vien varētu to darīt, neapkaunojot sevi; bet nav ko domāt par to, jo nevaru dzīvot hūronu ciemā. Jūsu pašu jaunekļiem vajag raudzīt Sumahai medījumu; un, kad viņa atkal precēsies, — lai iet pie vīra, kuram nav tik garas kājas: tad tas riecilpos pa novadu, kas tam nepieder. Mēs sastapāmies godīgā cīņā, un viņš krita; katram drošiniekam jābūt gatavam uz to. Tu ceri, man radīsies minga sirds; tikpatās labi tu vari gaidīt, ka zēnam būs sirmi mati vai priedē augs kazenes. Nē, nē, hūron; man ir baltā cilvēka iedaba, ciktāļ runa par dzīvesbiedri, un delavēra iedaba, ciktāj runa par indiāņiem.
Sie vārdi vēl nebija lāgā izskanējuši, kad vispārēja kur- noņa liecināja, ar kādu nepatiku tie uzklausīti. Sevišķi skaļi savu sašutumu izteica vecās sievietes; un lēnīgā Su- maha, kas jau nāca tādos gados, ka varētu būt Zvērkāvja māte, nepiederēja pie pašām atturīgākajām. Bet Kuguāra negantās dusmas nobīdīja pie malas visus īgnuma un neapmierinātības izpaudumus. Šis bargais virsaitis uzskatīja par kaunu, ka viņa māsai ļauj iziet pie jengīzu bāl- ģīmja, un tikai pēc nelaimīgās atraitnes gaužajiem lūgumiem bija negribīgi piekritis precībām, kādas gan nemaz nav retas indiāņu ciltīs; un viņu dziļi aizvainoja, ka nonievāta viņa iecietība un atraidīts gods, ko viņš ar tādu nožēlu bija pēdīgi parādījis, māsas pierunāts. Baismā niknumā gailošām acīm viņš vērās gūsteknī, kā zvērs, kura vārdā viņu sauca, skatās uz savu izraudzīto laupījumu; un viņa roka cēlās aklajās dusmās, kas gandrīz smacēja viņu nost.
— Bālģīmju suns! — viņš iesaucās irokēzu valodā. — Tad ej un gaudo kopā ar plušķiem pats savās draņķīgajās medību vietās!
Šim novēlējumam nāca līdzi attiecīga rīcība. Kuguārs vēl runāja, kad viņa roka atvēzējās un tomahauks aizlidoja. Par laimi, viņa skaļā balss saistīja Zvērkāvja uzma- nlbu, citādi mūsu varoņa gaitas droši vien būtu izbeigušās šinī brīdī. Savu nāvīgo metamo indiānis trieca ar tik lielu veiklību un tik slepkavīgu nolūku, ka būtu pāršķēlis gūstekņa galvu, ja pēdējais nebūtu izstiepis roku un satvēris cirvi aiz kāta, parādīdams tādu pašu izmaņu, ar kādu tas bija sviests. Metiens tomēr bija tik sparīgs, ka, uztverot tomahauku, Zvērkāvja roka atvēzējās tieši tādā stāvoklī, kāds nepieciešams prettriecienam. Grūti pateikt, vai šis apstāklis viņu mudināja uz atmaksu vai pēkšņās dusmās zuda viņa piesardzība un aukstasinība. Lai būtu kā būdams, jaunekļa acis iezibsnījās, vaigu gali piesarka, un, saņēmis visus spēkus, viņš svieda ar tomahauku uzbrucējam. Sis trieciens bija tik piepešs, ka indiānis nepaguva pacelt roku vai novērst galvu sānis. Mazais, asais cirvis ķēra stateniski starp uzacīm, pāršķeldams galvu. Vareni noaugušais vīrs klupa uz priekšu, kā nāvīgi ievainota čūska vēl šaujas pretī savam ienaidniekam, un nāves krampjos nostiepās garšļaukus klajumā, ko ieslēdza ļaužu loks. Visi steidzās palīdzēt viņam, tā ka gūsteknis uz vienu vienīgu mirkli palika stāvam gluži nomaļus; un, izšķīries par riskantu mēģinājumu glābt savu dzīvību, viņš aizskrēja žigli kā briedis. Pēc brītiņa viss pūlis, jauni un veci, sievietes un bērni, atstāja beigto Kuguāru turpat guļam un ar trauksmes kliedzieniem metās pakaļ bēglim.
Lai cik piepešs bija notikums, kas pamudināja Zvērkāvi uz šo trakulīgo ātruma pārbaudi, viņa prāts neapmulsa no šāda baisma riska. Iepriekšējā stundā viņš bija labi apdomājis savas iespējas un pamatīgi apsvēris visu, kas sola sekmes vai neveiksmi. Tāpēc jau no paša pirmā soļa viņa augums pilnīgi pakļāvās gudrai vadībai, kas zināja likt lietā katru tā kustību un izšķirīgā sākumā nepieļāva nekādu vilcināšanos vai nenoteiktību. Vienīgi šī apstākļa dēļ viņš guva pirmo lielo priekšrocību — sveiks un vesels aizkļuva aiz sargu līnijas. Tas tika izdarīts diezgan vienkārši, taču būtu jāapraksta.
Tā kā šinī vietā mēdza apmesties mednieki un zvejnieki, zemesraga krasti nebija aizauguši ar krūmiem, kas citur gandrīz nepārtrauktā josliņā zaļoja gar ūdensmalu. Šī biežņas josliņa sākās pie zemesmēles saknes un aizstiepās tālu uz ziemeļiem un dienvidiem. Zvērkāvis devās pēdējā virzienā. Sargi atradās mazliet atstatu no briksnāja, un, iekām viņi skaidri sadzirdēja trauksmes kliedzienus, bēglis bija ticis aizsegā. Skriet pa krūmiem nebija iespējams, un
Zvērkāvis nojoza savus četrdesmit piecdesmit jardus pa ūdeni, kas sniedzās tikai līdz ceļiem un aizkavēja viņu tāpat kā vajātājus. Ieraudzījis piemērotu vietu, viņš beidzot izmetās cauri krūmiem un nokļuva plašā mežā.
Vairākas lodes tika raidītas uz Zvērkāvi, kamēr viņš atradās ūdenī, un tām sekoja vēl citas, kad viņš, izspraucies cauri biežņai, parādījās skrajā mežmalā. Jauneklis tomēr palika vesels, jo bēgšanas virziens pa daļai šķērsoja tēmējuma līniju, indiāņi steigā neuztvēra mērķi, un nometnē valdīja vispārējs sajukums. Lodes aizsvilpa viņam garām, daudzas nocirta zariņus turpat blakus, taču neviena neskāra pat viņa drēbes. Tā kā šie veltīgie mēģinājumi prasīja laiku, tie nāca tikai par labu bēglim, kas bija krietnus simt jardus atrāvies no pašiem priekšējiem hūro- niem, iekām vajātāju vidū nodibinājās kaut kāda saskaņa un kārtība. Dzīties pakaļ ar šauteni rokā nebija domājams, un, izblīkšķinājuši savus lādiņus,, indiāņu labākie skrējēji nosvieda stobrenes, uzsaukdami sievietēm un zēniem, lai tās sadabūjot un pēc iespējas ātrāk pielādējot.
Zvērkāvis pārāk labi zināja, cik bīstama šī sacīkste, lai zaudētu kaut vienu no dārgajiem mirkļiem. Viņš arī zināja, ka vienīgā cerība ir skriet taisnā līnijā; ja viņš mestu līkumu, tad nebūtu vairs nekādu izredžu aizbēgt no tik daudziem vajātājiem. Tādēļ viņš devās iešķērsu augšup pa atkalni, kura nebija ne sevišķi stāva, ne sevišķi augsta, taču diezgan stipri nogurdināja cilvēku, kas glābās no nāves briesmām. Te Zvērkāvis sāka skriet lēnāk, lai atvilktu elpu; sava ceļa grūtākajos posmos viņš pārgāja pat uz ātriem soļiem vai lēniem rikšiem. Viņam aiz muguras auroja un lēca hūroni, bet viņš nepiešķīra tam nozīmi, labi zinādams, ka tiem vajadzēs pārvarēt grūtības, kādas pats uzveicis, iekām tie sasniegs augstumu, kādā viņš pašreiz atradās. Sī uzkalna virsotne bija pavisam tuvu, un, redzot apvidus reljefu, Zvērkāvis secināja, ka dziļa leja viņu šķir no otra uzkalna pakājes. Viņš nesteigdamies kāpa virsotnē, pie tam cītīgi pētīja apkārtni, meklēdams paslēptuvi. Zemes virsa nevarēja sniegt nekādu patvērumu, bet tuvumā gulēja kritis koks, un riskantos apstākļos cilvēks ķeras pie riskantiem līdzekļiem. Sis koks bija nogāzies aiz pašas uzkalna paures, līdztekus ielejai; vajadzēja tikai viena mirkļa, lai uzlēktu uz stumbra un iesprauktos pa- starpē zem tā. Pirms Zvērkāvis nozuda vajātāju skatieniem, viņš tomēr apstājās galotnē un iekliedzās uzvarētāja balsī, it kā priecādamies par lejupceļu. Nākamajā brīdī viņš bija izstiepies zem koka.
Izlietojis šo viltību, jauneklis tūlit sajuta, cik ļoti piepūlējies. Viņš dzirdēja, ka sirds dauzās, it kā lauzdamās ārā no krūtīm; asinis tukstēja pa dzīslām, un plaušas ātri strādāja kā plēšas. Taču viņš pamazām atelsās, un sirds drīz mitējās drebēt. Pēc kāju dipoņas tagad varēja samanīt, ka indiāņi stiepjas augšup pa pretējo atkalni, un brīdi vēlāk balsis un soļi pavēstīja par vajātāju ierašanos. Sasnieguši virsotni, paši priekšējie iekliedzās, pēc tam bažās, ka tikai ienaidnieks neizmantotu nolaidenumu savā labā un neaizbēgtu, viņi uzlēca uz kritušā koka un traucās lejup pa atgāzi, cerēdami saskatīt gūstekni, kamēr tas nav ticis ierozā. Tā hūrons sekoja hūronam, līdz Netijam šķita, ka visi aizskrējuši garām. Pa šīm pēdām tomēr nesās.vēl citi, un beidzot veseli četrdesmit bija nolēkuši otrpus koka. Zvērkāvis skaitīja viņus, jo tā visdrošāk varēja noteikt, cik vajātāju palicis aizmugurē. Pēc laiciņa visi atradās ierozā, veselas simt pēdas lejāk; daži jau pakāpās augšup pa pretējā kalna atgāzi, bet tad acīmredzot sāka gudrot, uz kuru pusi bālģīmis devies. Sis bija kritisks brīdis; un cilvēks ar vājākiem nerviem vai arī tāds, kas labas mācības laidis pār galvu, būtu pietrūcies kājās un meties bēgt. Ar Zvērkāvi bija savādāk. Viņš joprojām mierīgi gulēja, pūzdamies un modri vērodams katru kustību lejā.
Tagad hūroni atgādināja nomaldījušos dzinējsuņu baru. Viņi runāja maz un, pētīdami sausās lapas, šaudījās apkārt kā suņi, kas meklē nozaudētas pēdas. Daudzo mokasīnu atstātie nospiedumi apgrūtināja meklēšanu, lai gan indiāņa uz iekšu vērstās pēdas varētu viegli atšķirt no brīvākās un platākās baltā cilvēka gaitas. Domādams, ka aizmugurē vairāk nav neviena vajātāja, un cerēdams aizzagties projām nemanīts, Zvērkāvis spēji pārmetās pār koku un nokrita augšpusē pie stumbra. Kā šķita, viņš bija palicis neievērots, un jauna cerība viesās bēgļa sirdī. Lai pārliecinātos, ka hūroni nav viņu ieraudzījuši, Zvērkāvis ieklausījās skaņās, kas atlidoja no lejas; pēc tam viņš pierausās četreniski un, gribēdams aizslēpties aiz pauros, rāpoja uz pakalna galotni, kas atradās tikai jardus desmit no viņa. Ticis otrā pusē, viņš piecēlās kājās un asiem, bet nosvērtiem soļiem devās virzienā, kas pretējs tam, kurā pirmīt bija bēdzis. Taču jaunekli drīz satrauca kliedzieni ielejā, un viņš atkal uzkāpa virsotnē, lai apskatītos. Šinī
brīdī viņu pamanīja un vajāšana atsākās. Tā kā līdzenā vietā kājas balstījās drošāk, Zvērkāvis tagad vairījās no atkaines, turēdamies tieši pa kosu; turpretī hūroni, pēc apvidus vispārējā reljefa noskārzdami, ka šī kosa drīz pāries ieplakā, skrēja pa gravu, jo tādējādi varētu visvieglāk tikt priekšā bēglim. Tanī pašā laikā daži tomēr pagriezās uz dienvidiem, lai viņš neaizbēgtu šinī virzienā; daži šķērsoja viņa pēdas un devās uz ezeru nolūkā atgriezt viņam atkāpšanās ceļu pa ūdeni.
Zvērkāvja stāvoklis tagad kļuva kritiskāks nekā jebkad iepriekš. īstenībā viņš bija ielenkts no trijām pusēm, pie tam ceturtajā atradās ezers. Bet viņš bija labi apsvēris visas savas iespējas un, kaut arī traucās, cik jaudas, lēma aukstasinīgi. Kā jau vairākums stipro robežnieku, Zvērkāvis spētu noskriet jebkuru indiāni, bet viņa vajātāji bija bīstami ar savu lielo skaitu un izdevīgo stāvokli. Neatkarīgi no vietas viņš katrā ziņā būtu joņojis taisnā līnijā, ja varētu no jauna atstāt aiz muguras visu grupu. Bet tagad šādu izredžu nebija un nemaz nevarēja būt; un, kad Zvērkāvis manīja kori jau pārejam ielejā, viņš strauji pagriezās par deviņdesmit grādiem un trakā ātrumā šāvās lejup pa nogāzi, turēdamies krasta virzienā. Daži no vajātājiem elsdami stiepās augšup pa atkalni, tieši dzīdamies pakaļ, kamēr vairākums vēl aizvien skrēja pa ierozu, cerot aizsteigties bēglim priekšā.
Zvērkāvim tagad bija prātā cits pārgalvīgs plāns. Atmetis domas par glābšanos mežā, viņš trauktin traucās uz laivu. Viņš zināja, kur tā atrodas; ja varētu to sasniegt un viņu neķertu lodes, panākumi būtu droši. Visi karavīri bija nosvieduši ieročus, lai būtu ērtāka skriešana, un viņam draudētu tikai lodes, ko nemākulīgi raidītu sievietes vai pusaudži; lielākā tiesa zēnu gan cītīgi piedalījās vajāšanā. Viss likās sekmējam viņa nolūku, un, tā kā uzņemtais ceļš joprojām veda lejup pa nokrauju, jauneklis laidās ar tādu ātrumu, kas solīja drīzu galu viņa pūliņiem.
Tuvodamies zemesragam, Zvērkāvis sastapa dažus bērnus un sievietes. Pēdējās gan mēģināja viņam iemest, starp kājām sausus zarus, taču drošā izrēķināšanās ar baismīgo Kuguāru bija iedvesusi tādas šausmas, ka neviena neuzdrīkstējās rādīties tik tuvu, lai nopietni aizkavētu viņu. Jauneklis aizauļoja visiem garām kā uzvarētājs un sasniedza krasta krūmus. Izbrāzies tiem cauri, mūsu varonis atkal nokļuva ezerā — ja daudz, piecdesmit pēdu no laivas. Te viņš mitējās skriet, jo labi saprata, cik svarīgi tagad atgūt elpu. Dodamies tālāk, viņš pat noliecās, pasmēla ar plaukstu ūdeni un atveldzināja izkaltušo muti. Tomēr nedrīkstēja zaudēt nevienu mirkli, un Zvērkāvis drīz apstājas pie laivas. No pirmā acu uzmetiena viņš redzēja, ka airi paņemti. Pēc visiem viņa pūliņiem šī bija rūgta vilšanās, un mednieks jau domāja pagriezties pretī saviem ienaidniekiem un ar cieņu atkal iesoļot nometnes vidū. Bet drausmīga kaukoņa, kādu spēj sacelt tikai Amerikas iedzimtie, pavēstīja, ka priekšējie vajātāji ātri tuvojas, un pašsaglabāšanās instinkts dabūja virsroku. Sagatavojies, kā pienākas, un pavērsis laivas galu vajadzīgajā virzienā, viņš skrēja ūdenī, stumdams laivu pa priekšu; pēc tam, ielicis pēdējā grūdienā visu savu spēku un veiklību, viņš palēcās un iekrita vieglās laiviņas dibenā, tikpat kā neaizturēdams tās kustību. Te viņš palika guļam uz muguras, lai atvilktu elpu un paslēptos no nāvējošām šautenēm. Laivas vieglums, kas airētājam nozīmē tik lielu priekšrocību, tagad bija neizdevīgs. Šai spalviņai trūka inerces; citādi laiva pa gludo un rāmo līmeni aizslīdētu tādā atstatumā no krasta, ka nebūtu vairs bīstami irties rokām. Ja tā aizpeldētu līdz šādai vietai, Zvērkāvis varētu iekļūt tik tālu ezerā, lai pievērstu CingaČguka un Džūditas uzmanību; tie visādā ziņā steigtos ar citām laivām viņam palīgā, un tad viņš būtu glābts. Izstiepies laivas dibenā, jauneklis sekoja tās gaitai, vērodams atkalnes koku galotnes; viņš nosacīja atstatumu, vadoties pēc laika un pēc laivas gaitas. Tagad krastā atskanēja daudzas balsis, un viņš dzirdēja, ka ierosina izlietot plostu, kas, bēglim par laimi, atradās patālu zemesraga otrā pusē.
Laikam gan Zvērkāvja stāvoklis šinī dienā vēl nekad nebija kļuvis tik kritisks kā patlaban; katrā ziņā tas nebija bijis ne pustik mocīgs. Divas vai trīs minūtes viņš gulēja gluži nekustīgi, paļaudamies vienīgi uz savu dzirdi, būdams pārliecināts, ka šļakstienu troksnis sasniegs viņa ausis, ja kāds uzdrošināsies tuvoties peldus. Pāris reižu Zvērkāvim šķita, ka ūdeni satrauc piesardzīga rokas kustība, bet tūlīt viņš saprata, ka dzird šļakatas sitamies pret sēres oļiem, — līdzīgi okeānam, šie mazie ezeri reti kad dus tik mierīgi, ka nenotiek nekāda viļņošanās pret krastu. Piepeši balsis norima un iestājās tāds dziļš klusums, it kā viss būtu aizmidzis mūžīgā miegā. Pa tam laiva bija aizdreifējusi tik tālu, ka Zvērkāvis, gulēdams uz muguras, vairs neredzēja neko citu kā vienigi tuksnesīgas, zilas debesis, un daži spožāki stari norādīja uz saules tuvumu. So neziņu viņš nespēja paciest ilgi. Jauneklis labi saprata, ka dziļa rimtība vēsta ļaunu, jo mežoņi visklusāk izturas tanī brīdī, kad gatavojas dot triecienu; tad indiānis atgādina kuguāru pirms lēciena. Zvērkāvis izvilka dunci un taisījās izgriezt tāsī caurumu, lai palūkotos uz krastu, taču kavējās, baidīdamies, ka ienaidnieki varētu pamanīt šo kustību un tādējādi noskaidrot, kurp raidīt lodes. Sinī brīdī kāds izšāva, un lode izgāja cauri laivas abiem sāniem, astoņpadsmit collu no vietas, kur atradās viņa galva. Tas bija drausmains tuvums, tomēr mūsu varonis neiztrūcinājās, jo šinī dienā jau bija skatījies nāvei acīs. Viņš nogulēja vēl pusminūti un pēc tam redzēja ozola galotni lēnām paceļamies viņa šaurā apvāršņa malā.
Nesaprazdams, ko nozīmē šī pārmaiņa, Zvērkāvis vairs nespēja apvaldīt nepacietību. Ar vislielāko piesardzību pa- vilcies uz priekšu, viņš pielika aci pie lodes izsistā cauruma un, par laimi, puslīdz labi saskatīja zemesragu. Pa- kļaudamās vienam no tiem nemanāmajiem dzinekļiem, kas bieži jo bieži nosaka cilvēku likteni un notikumu gaitu, laiva bija pagriezusies uz dienvidiem un lēnām slīdēja lejup pa ezeru. Labi, ka Zvērkāvis bija to grūdis pietiekami spēcīgi, lai tā aizslīdētu aiz raga smailes un tikai pēc tam pagrieztos šinī virzienā, citādi tā būtu atkal piepeldējusi pie krasta. Tagad tā dreifēja tik tuvu gar ragu, ka jaunekļa redzes lokā parādījās divu vai triju koku galotnes. Atstatums līdz zemesmēles galam daudz nepārsniedza simt pēdas, taču laimīgā kārtā mazs dienvidrietumu vējiņš sāka laivu lēni pūst projām no krasta.
Zvērkāvis tagad juta, ka visādā ziņā kaut kā jāmēģina tikt tālāk no ienaidniekiem un, ja iespējams, paziņot par savu stāvokli draugiem. Taču draugi bija tik tālu un ienaidnieks tik tuvu. Kā parasti šādā laivā, tās galos atradās pa lielam, gludam un apaļam akmenim, kas domāts sēžai un balastam. Viens no tiem gulēja pie viņa pēdām. Jauneklis to dabūja tuvāk starp kājām, saņēma rokās un pievēla blakus otram akmenim, kur tie abi līdzsvaroja vieglo laivu, kamēr viņš aizvilkās cik iespējams tālāk pakaļgalā. Atstādams krastu un redzēdams, ka airi aiznesti, viņš bija iemetis laivā kādu sausēnu, un tagad tas atradās viņam pa rokai. Noņēmis cepuri, Zvērkāvis to uzkāra šī zara galā un pacēla drusku virs borta pēc iespējas tālāk no sevis. Izlietojis šo viltību, jauneklis tūlīt redzēja, ka pārak zemu novērtējis savu ienaidnieku saprātību. Noniecinot tik vienkāršu un parastu paņēmienu, lodi iešāva pavisam citā vietā, tā ka viņam nobrāza ādu. Viņš nolaida cepuri un acumirklī pacēla to tieši virs galvas kā aizsarglīdzekli. Šķita, hūroni neievēroja šo otro viltību vai, ticamāk, gribēja gūstekni notvert dzīvu, būdami droši par sekmēm.
Pielicis aci pie lodes izsistā cauruma, Zvērkāvis nogulēja nekustīgi vēl dažas minūtes, un viņš priecāt priecājās, redzēdams, ka pamazām aizpeld arvien tālāk un tālāk no krasta. Kad viņš paskatījās augšup, koku galotnes bija nozudušas; taču drīz laiva sāka lēnām griezties un jauneklis pa saviem novērošanas caurumiem vairs neredzēja neko citu kā tikai abus ezera galus. Zvērkāvis nu atgādājās sausēnu, kas bija tā izliecies, ka viņš ar to varēja kā nekā airēt, palikdams guļus. Sis mēģinājums bija sekmīgāks, nekā viņš cerējis, lai gan ļoti grūti nācās virzīt laivu pa taisnu līniju. Drīz kļuva skaidrs pēc kliedzieniem krastā, ka hūroni šo manevru pamanījuši, un lode, trāpījusi laivas pakaļgalā, izgāja tai gareniski cauri, nosvilpdama starp mūsu varoņa rokām. Tas pārliecināja bēgli, ka viņš diezgan ātri attālinās no krasta, un mudināja viņu paskubināties. Viņš piepūlējās, bet otrs svina vēstnesis no zemesmēles pārsita sausēnu aiz borta un uzreiz atņēma viņam airi. Tā kā balsis kļuva aizvien klusākas, Zvērkāvis tomēr nolēma ļauties dreifam, kamēr nebūs aizpeldējis drošā attālumā no hūronu šautenēm. Sī bija nervu bojāšana, bet neko prātīgāku nevarēja sadomāt; un jauneklis cerēja uz labu izdošanos, jo viņa seju apdvesa dzesma, un tas nozīmēja, ka vējš mazliet pastiprinājies.