Ne sievu asaras, ne bāra bērnu raudas
Var iebrucēja rokai spēku ņemt.
Ne vētras negantums, ne melnas debess draudi
Liks jūras laupītājiem citu ceļu lemt.
Ir viņu dzīvei mērķis viens,
Uz to pa asins upēm brien,
Ne nožēla, ne bažīgs goda prāts
Tos, kauna darbus darot, nenomāc.
Bet, netīrais zelts kad sarausts,
vara kad rokās krīt, Pret viņiem vien naids un bailes
tuvāko sirdīs mīt.
Ķongrivs
Zvērkāvis bija nogulējis laivā divdesmit minūtes un jau sāka mazliet bažīties, ka draugus vēl nejūt. Pa lodes caurumiem viņš joprojām varēja lūkoties tikai dienvidu vai ziemeļu virzienā; viņš domāja, ka redzes līnija iet, ja daudz, simt jardu attālumā no cietokšņa, un tā patiešām gāja šādā atstatumā no celtnes, tikai pa rietumu pusi. Zvērkāvi satrauca arī dziļais klusums, jo viņš nezināja, vai tas izskaidrojams ar augošo attālumu starp viņu un indiāņiem vai ar kādu viltību. Noguris veltīgā sasprindzinājumā, mednieks pēdīgi atgulās uz muguras, aizvēra acis un apņēmīgā padevībā gaidīja gala iznākumu. Ja mežoņi spēja tā apvaldīt savu atriebības kāri, tad Zvērkāvis nolēma izturēties tikpat mierīgi kā viņi un uzticēt savu likteni straumēm un vēsmām.
Bija pagājušas vēl kādas desmit minūtes šādā abpusējā mierā, kad Zvērkāvim šķita, ka dzirdams kluss troksnis, it kā pret laivas dibenu kaut kas viegli berztos. Jauneklis, protams, atvēra acis; viņš bija domājis, ka ieraudzīs indiāņa seju vai roku paceļamies no ūdens, bet tieši virs galvas redzēja lapu pārjumu. Zvērkāvis pietrūkās, un viņa skatiens atdūrās pret Šķelto Ozolu, kura palīdzīgā roka bija pievilkusi laivu pie sēres; un smilts čirkstoņa bija saistījusi mūsu varoņa uzmanību. Tikai vieglo pūsmu apsviedīgais raksturs un daži straumuļi ezerā bija nosacī- juši dreifa virziena maiņu.
— Nāc! — hūrons teica, ar rāmu un valdonīgu žestu pavēlēdams gūsteknim kāpt krastā. — Mans jaunais draugs tik ilgi braukājis pa ūdeni, ka noguris; viņš aizmirsīs skriet, ja neielocīs kājas.
— Tu tomēr dabūji virsroku, hūron, — Zvērkāvis atbildēja, sperdams stingru soli no laivas un padevīgi sekodams virsaitim uz raga klajumu. — Gadījums tev palīdzējis negaidītā kārtā. Esmu atkal tavs gūsteknis, un, ceru, tu atzīsi, ka protu bēgt no gūsta tikpatās labi kā turēt doto vārdu.
— Mans jaunais draugs ir alnis! — hūrons izsaucās.
— Viņa kājas ir ļoti garas; tās sagādājušas maniem jaunekļiem nepatikšanas. Bet viņš nav zivs; viņš nevar atrast ceļu ezerā. Mēs nešāvām viņu; zivis ķer ar tīkliem, nevis nāvē lodēm. Kad viņš atkal kļūs alnis, ar viņu apiesies kā ar alni.
— Runā vien, Šķeltais Ozol, lielies ar savu uzvaru. Man domāt, tādas ir tavas tiesības, un es zinu, ka tāda ir tava iedaba. Par šo jautājienu nestrīdēšos ar tevi, jo visiem cilvēkiem jāpakļaujas savai iedabai. Taču, kad jūsu sievietes sāks mani zobot un ķengāt, kas, domājams, drīz notiks, viņām derēs iegaumēt vienu; ja bālģīmis prot cīnīties par savu dzīvību, kamēr tas ir likumīgi un vīrišķīgi, viņš arī prot godam atteikties no cīņas, kad viņš mana, ka pienākusi šāda reize. Esmu tavs gūsteknis; dari ar mani, kā zini.
— Mans brālis izlaidis lielu riksi pa uzkalniem un jauki izvizinājies pa ūdeni, — Šķeltais Ozols sacīja lēnīgāk, pie tam viņa smaids liecināja par miermīlīgiem nolūkiem.
— Viņš redzējis mežus, viņš redzējis ūdeni; kas viņam patīk labāk? Varbūt viņš redzējis tik daudz, ka grozīs savu lēmumu un klausīs prātam.
— Plāj vaļā, hūron! Kauč kas slēpjas tavās domās, un, jo drīzāki to pateiksi, jo drīzāki saņemsi manu atbildi.
— Tas ir taisni sacīts. Mana bālā brāļa valodā nav nekādu izloku, kaut arī viņš skrien kā lapsa. Es gribu runāt ar viņu; tagad viņa ausis ir dzirdīgākas nekā iepriekš un acis nav aizvērtas. Sumaha kļuvusi nabagāka nekā jebkad iepriekš. Kādreiz viņai bija brālis un vīrs. Viņai bija arī bērni. Pienāca laiks, un viņas vīrs devās uz laimīgajām medību vietām, ardievas nepateicis; tas atstāja viņu vienu ar bērniem. Un tas tā darīja pret savu gribu; Meža Kaķis bija labs vīrs. Bija prieks redzēt pīles un zosis, un brieža šķiņķus, un lāča gaļu, kas ziemu karājās tā būdā. Tagad tas viss ir izbeidzies; tas nesaglabājas siltā laikā. Kas atjaunos šos krājumus? Daži domāja, ka brālis neaizmirsīs savu māsu un nākamajā ziemā gādās, lai nebūtu vigvams tukšs. Mēs tā domājām; bet Kuguārs iekaucās un sekoja pa nāves taku viņas vīram. Tagad viņi sacenšas, kurš pirmais sasniegs laimīgās medību vietas. Daži domā, Meža Kaķis var skriet visātrāk, citi domā, Kuguārs var aizlēkt vistālāk. Sumaha domā, abi aizceļos tik atri un tik tālu, ka neviens no viņiem vairs neatgriezīsies. Kas uzturēs viņu un viņas mazuļus? Tas, kas lika viņas vīram un brālim atstāt būdu, lai pašam atbrīvotos tur vieta. Tas ir liels mednieks, un mēs zinām, ka Sumaha nekad necietīs trūkumu.
— Ai, hūron, tavās acīs tas ātri nokārtojams. Esmu dzirdējis, ka cilvēki tā glābuši sev dzīvību, un esmu pazinis citus, kas drīzāki mirtu nekā padotos šādā gūstā. Pats negribu galu un negribu arī apsievoties.
— Bālģīmis to visu pārdomās, kamēr mani ļaudis sagatavosies apspriedei. Viņam paziņos, kas notiks. Un viņam jāpatur prātā, cik grūti ir zaudēt vīru un brāli. Lai viņš iet; kad mums vajadzēs viņa, izsauks Zvērkāvja vārdu.
Sī saruna noritēja vienatnē. No visa pūļa, kas vēl nesen bija drūzmējies šinī vietā, te atradās tikai Šķeltais Ozols. Šķita, ka pārējie aizgājuši pavisam. Drēbes, ieroči, saimniecības lietas un cita nometnes iedzīve — viss bija nozudis. Vienīgi ugunskuru pelni, guļvietu pēdas un nomīdītā zeme liecināja, ka nesen te uzturējies ļaužu bars. Tik piepeša un negaidīta pārmaiņa stipri izbrīnīja un mazliet uztrauca Zvērkāvi, jo neko līdzīgu viņš nebija redzējis, dzīvodams kopā ar delavēriem. Tomēr viņš pareizi sprieda, ka hūroni nolēmuši mainīt nometnes vietu un ar šādu slepenību gribējuši viņu pabiedēt.
Beidzis savu runu, Šķeltais Ozols aizgāja pa noru, Zvērkāvis palika viens. Virsaitis nozuda aiz kokiem, un cilvēks, kam šādi skati ir sveši, varētu domāt, ka gūsteknis atstāts savā vaļā. Jaunekli mazliet pārsteidza šis dramatiskais pavērsiens, bet viņš pārāk labi pazina savus ienaidniekus, lai noticētu, ka atrodas brīvībā un var rīkoties pēc sava prāta. Mednieks tomēr nezināja, cik tālu hūroni domā iet savās viltībās, un viņš apņēmās to noskaidrot pirmajā izdevīgajā gadījumā. Zvērkāvis pastaigājās mākslotā vienaldzībā, lēnām tuvodamies vietai, kur bija izkāpis malā. Pēkšņi viņš paātrināja soļus, taču tik piesardzīgi, lai viņu neuzskatītu par bēgli, un, pašķīris krūmus, izgāja sērē. Laiva bija pazudusi, un jauneklis nemanīja ne miņas no tās, kaut arī apstaigāja raga ziemeļu un dienvidu pusi un nopētīja krastu abos virzienos. Acīmredzot tā bija aizvākta nepieejamā un nezināmā vietā un tas ticis darīts ar nolūku.
Tagad Zvērkāvis labāk saprata savu faktisko stāvokli. Viņš bija gūsteknis šaurajā zemesmēlē, un, bez šaubām, viņu modri uzraudzīja. Bēgt varētu tikai peldus. Zvērkāvis atkal domāja par šādu pasākumu, taču nolēma atturēties no tā, jo zināja, ka hūroni ar laivu dzītos pakaļ un viņa izredzes uz sekmēm būtu gaužām vājas. Staigādams pa ezermalu, viņš nonāca vietā, kur krūmi bija nocirsti un sasviesti nelielā kaudzē. Pacēlis dažus virsējos zarus, viņš ieraudzīja zem tiem Kuguāra līķi. Jauneklis zināja, ka mironis te nogulēs, līdz mežoņi tam atradīs kapvietu, kur tas būtu drošs no skalpējamā dunča. Viņš domīgi lūkojās uz cietoksni, bet tur viss likās kluss un neapdzīvots; un viņu pārņēma vientulības un pamestības izjūta, kas vērta šo brīdi vēl drūmāku.
— Lai notiek dieva prāts! — jauneklis nomurmināja, skumīgi aiziedams no krasta un atkal sperdams kāju zem meža velvēm. — Lai notiek dieva prāts! Es gan negaidīju, ka manas dienas aprausies tik drīz, bet galu galā tam maza nozīme. Vēl kādas ziemas un vēl kādas vasaras, un mana dzīve izbeigtos saskaņā ar dabas likumu. Ak vai! Jaunajam un rosīgajam nāve reti kad šķiet iespējama, kamēr tā neņirdz turpatās acu priekšā un neteic, ka viņa stunda pienākusi!
Runādams šo monologu, mednieks nokļuva raga klajumā, kur, sev par brīnumu, ieraudzīja vienu pašu Hetiju, kas, jādomā, gaidīja viņu atgriežamies. Meitene turēja padusē bībeli, un viņas seja, ko parasti apēnoja viegla melanholija, tagad likās sērīga un nomākusies. Piegājis tuvāk, Zvērkāvis uzņēma valodu.
— Nabaga Hetij, — viņš teica, — es pirmīt dabūju tā trūkties, ka pilnīgi aizmirsu jūs; mēs tagad sastopamies, tā sacīt, lai sērotu par nākotni. Kauču zinātu, kur tagad Cingačguks un Vaha!
— Kāpēc nogalinājāt hūronu, Zvērkāvi? — meitene pār- metīgi jautāja. — Jūs taču zināt bausli, kas saka: «Tev nebūs nokaut!» Man stāstīja, jūs esot nonāvējis tās sievietes vīru un brāli.
— Tā ir patiesība, mana labā Hetij; tā ir skaidra patiesība. Es nenoliedzu, kas padarīts. Bet jums jāpatur prātā, meitene, ka bieži vien karā ir likumīga tāda rīcība, kas būtu nelikumīga miera laikā. Sumahas vīru es nošāvu atklātā cīņā; īstenībā gan es viens cīnījos atklāti, jo viņš bija tīri labā aizsega; un brālis pats meklēja sev nāvi, mezdams tomahauku uz neapbruņotu gūstekni. Vai jūs to redzējāt, meitene?
— Redzēju visu un skumstu par notikušo, jo cerēju, ka jūs, Zvērkāvi, uz sitienu neatbildētu ar sitienu, bet atmaksātu ļaunu ar labu.
— Ai, Hetij, šāda mācība varbūtās der misionāriem, tomēr tā ir bīstama mežos. Kuguārs alka manu asiņu, un viņš bija tāds muļķis, ka iesvieda man rokā cirvi tieši tanī mirklī, kad tīkoja pēc manas dzīvības. Sāda pārbaudījuma brīdī nepacelt roku — tas būtu pret dabu, turklāt nāktu negodā mana skola un iedaba. Nē, nē, arī es esmu gatavs atdarīt, un ceru, ka to apliecināsit tiem, kuri varbūtās jūs iztaujās, ko šinī dienā esat redzējusi.
— Zvērkāvi, vai tagad domājat precēt Sumahu, kad viņai nav neviena apgādnieka — ne vīra, ne brāļa?
— Vai tādi ir jūsu ieskati par laulību, Hetij? Vai jauneklim jāņem veca sieviete? Tas būtu pret saprātu un dabu, kā pati aptversit, ja brīdi pagudrosit.
— Es bieži tiku dzirdējusi no mātes, — Hetija atbildēja, novērsdama seju, — ka cilvēkiem nekad nevajag precēties, ja viņi viens otru nemīl stiprāk kā brālis un māsa; un man liekas, jūs arī to domājāt. Sumaha patiešām ir veca, un jūs esat jauns.
— Jā, un viņa ir indiāniete, un es esmu baltais. Un vēl kas, Hetij. Iedomājieties, ka esat izgājusi pie savas kārtas un krāsas jaunekļa, teiksim, pie Harija Nerimšas, un viņš kritis karā. — Zvērkāvis atļāvās minēt šo piemēru tikai tāpēc, ka Harijs Mārčs bija vienīgais jauneklis, kas pazīstams viņiem abiem. — Vai tad jūs vēlētos dot savu roku tam, kas viņu nogalējis?
— Ak, nē, nē, nē! — meitene attrauca nodrebēdama. — Tas būtu grēcīgi un bezjūtīgi! Neviena kristīgā meitene to nevarētu un negribētu darīt. Zinu, ka es nekad nebūšu Nerimšas sieva; bet, ja viņš būtu mans vīrs, pēc viņa nāves es vairs neizietu ne pie viena cita.
— Es jau paredzēju, ka runāsit šādu valodu, Hetij, kad padomāsit ar visiem pieciem prātiem. Es jūtu, man neiespējami precēties ar Sumahu. Man šķietas, doties nāvē būtu daudz dabiskāki un tīkamāki neka apprecēties ar šo sievieti…
— Nerunājiet tik skaļi! — Iietija nepacietīgi pārtrauca mednieku. — Es domāju, viņai nebūtu patīkami to dzirdēt. Esmu pārliecināta, ka Nerimša drīzāk apprecētu pat mani nekā ciestu mocības, lai gan esmu mazprātīga; un es droši vien nomirtu, ja uzzinātu, ka viņš labāk atdotu savu dzīvību nekā kļūtu par manu vīru.
— Nu, nu, meitene; jūs taču nevar salīdzināt ar Sumahu. Jūs esat jauna, glīta meitene ar labu sirdi, jauku smaidu un mīļām acīm. Nerimšam vajadzētu lepoties, ka dabūjis jūs par sievu — pat viņa vislabākajās un laimīgākajās dienās, ne nu vēl tad, kad uzbrukušas likstas un bēdas. Lai būtu kā būdams, klausāt manam padomam un par šīm lietām nekad nerunājat ar Nerimšu; labākajā ga- dījienā viņš ir tikai robežnieks.
— Es viņam to nestāstītu, lai tur vai kas! — meitene izsaucās, pie tam pameta apkārt biklu skatienu un notvīka, pati nezinādama, kāpēc. — Māte allaž teica, ka jaunavai neklājas būt uzplijigai un izpaust savas jūtas, kamēr viņu nebildina. Ak! Es nekad neaizmirstu, ko māte sacījusi. Zēl, ka Nerimša tik skaists, Zvērkāvi; es patiešām domāju: ja viņš tāds nebūtu, tad valdzinātu mazāk meiteņu un varētu drīzāk izraudzīties sev līgavu.
— Nabaga meitene, nabaga meitene, diezgan skaidrs, kā tas viss ir. Šādas runas izbeigsim; ja jūs būtu sajēdzī- gāka, tad skumtu, ka esat uzticējusi otram savu noslēpumu … Sakāt, Hetij, — kur palikuši hūroni? Kāpēc viņi atstājuši jūs klejot pa zemesragu, it kā arī jūs būtu gūstā?
— Esmu brīva meitene, Zvērkāvi, nevis gūstekne, un eju, kurp man patīk, eju, kad patīk. Neviens neuzdrošināsies aiztikt mani! Nē, nē, Hetija Hatere nebaidās, viņa ir labās rokās. Hūroni ir augšpusē mežā, un viņi modri uzmana mūs abus, par to galvoju, jo visas viņu sievietes un bērni tur acis vaļā. Daži apbedī nabaga meiteni, kas nošauta aizviņnakt, — lai ienaidnieki un meža zvēri nevarētu to atrast. Teicu viņiem, ka tēvs un māte atdusas ezerā, taču neizpaudu, kurā vietā, jo Džūdita un es negribam pagānus mūsu kapos.
— Ak vai! Kāda sodība — es stāvu šeit dzīvs un dusmu pilns, ar niknu sirdi, sabangotām jūtām, un nākamajā stundā mani aiznesīs projām, ieliks bedrē un paslēps no aužu acīm. Neviens nezina, kas notiks ar viņu uz karatekas, nav vārdam vietas.
Lapu čaboņa un sausu zariņu brīkšķi pārtrauca šo sarunu un pavēstīja Zvērkāvim, ka tuvojas viņa ienaidnieki. Hūroni ielenca vietu, kas bija sagatavota gaidāmajam skatam; nodomātais upuris tagad stāvēja šī loka vidū, un bruņotie vīri bija tā sadalīti starp grupas vājākajiem locekļiem, ka nepalika neviena neapsargāta sektora, caur kuru gūsteknis varētu izlauzties. Bet pēdējais vairs negud- roja par bēgšanu, jo pirmītējais mēģinājums bija pierādījis, ka neiespējami glābties no tik daudziem vajātājiem, kas dzenas uz karstām pēdām pakaļ. Gluži otrādi, viņš sakopoja visus savus spēkus, lai vēlēto likteni sagaidītu godam — mierīgi un vīrišķīgi, bez bailēm un indiāniskas lielības.
Kad Šķeltais Ozols atkal parādījās hūronu vidū, viņš ieņēma savu veco vietu noras galā. Viņa tuvumā nostājās daži no vecākajiem karavīriem; bet tagad, kad Sumahas brālis bija kritis, starp klātesošajiem vairs neatradās neviena vispāratzīta virsaiša, kas varētu ar savu ietekmi un autoritāti kļūt bīstams sāncensis Šķeltajam Ozolam. Taču ir labi zināms, cik maz izpaužas monarhisms un despotisms Ziemeļamerikas indiāņu cilts vadībā, kaut arī pirmie kolonisti, kas pašu zemēs pastāvošos ieskatus un nojēgumus ņēma līdzi uz rietumu puslodi, bieži vien šo pirmatnējo tautu galvenos vadoņus godināja par prinčiem un karaļiem. Protams, autoritāte bija arī mantota; bet ir pamats domāt, ka to vairāk noteica pēctecīgi nopelni un iegūtas izcilas īpašības nekā ģimenes tiesības. Šķeltais Ozols tomēr nevarēja uzrādīt pat šādas pretenzijas, jo bija cēlies godā vienīgi ar savām spējām un atjautu.
Gandrīz tāpat kā nopelni karā, runas dāvanas paver platu ceļu uz popularitāti gan civilizētā, gan mežonīgā tautā; un Šķeltais Ozols, līdzīgi daudzum daudziem saviem priekšgājējiem, bija ticis uz augšu tiklab ar prasmi iestāstīt klausītājiem aplamības, kā ar dziļiem, patiesīgiem izklāstiem un loģikas stingrību. Lai nu kā, viņš baudīja autoritāti un nepavisam nebija bez tiesībām uz to. Kā lielākā daļa cilvēku, kas vairāk domā nekā jūt, hūrons ne- sliecās izdabāt savas tautas mežonīgajām dziņām: nācis pie varas, viņš dzīrās parādīt žēlastību visos spīdzināšanas un atriebības gadījumos viņa ciltī. Šinī reizē viņam negribējās ķerties pie galējiem līdzekļiem, lai gan izaicinājums bija tik liels; tomēr viņš ar visu savu atskārtu nezināja, kā īsti izlaipoties. Zvērkāvja atraidījums Sumahu dusmināja vairāk par viņas vīra un brāļa nāvi, un bija maz ticams, ka sieviete piedos vīrietim, kas tik nepārprotamā kārtā izvēlējies labāk nāvi nekā viņas apkampienus. Diezin vai varēja cerēt, ka cilts būs ar mieru aizmirst savus zaudējumus, ja viņa nepiedos; un, kaut arī Šķeltais Ozols bija noskaņots piedot, viņš tagad uzskatīja, ka mūsu varoņa liktenis jau tikpat kā izšķirts.
Kad visi bija sanākuši ap gūstekni, iestājās drūms klusums, ko dziļais miers vērta jo draudīgāku. Zvērkāvis redzēja, ka sievietes un zēni ir sagatavojuši no dzeltenās priedes saknēm skalus, kurus, kā viņš labi zināja, iedurs viņam miesā un aizdedzinās, un divi vai trīs jaunekļi jau tur lūku virves, ar ko viņu sasiet. Attāla ugunskura dūmi liecināja, ka tiek sagatavotas degošas pagales, un daži no vecākajiem karavīriem pārlaida pirkstus pār tomahauku zobiem, kā mēģinādami asumu un rūdījumu. Pat dunči likās vaļīgāki makstīs, it kā būtu aizcietušies sākt asiņaino un nežēlīgo darbu.
— Zvēru Kāvēj, — Šķeltais Ozols ierunājās bez kādām simpātijām un līdzjūtības pazīmēm, taču ar mieru un cieņu, — Zvēru Kāvēj, pienācis laiks, kad maniem ļaudīm jāzina, ko darīt. Saule vairs neatrodas virs mūsu galvām; viņa nogurusi, apgaismodama hūronus, un sākusi laisties uz priedēm šinī ielejas pusē. Viņa steidzas uz zemi, kur franči — mūsu tēvi; viņa atgādina saviem bērniem, ka viņu būdas ir tukšas un viņiem jādodas uz mājām. Klejotājam vilkam ir savs midzenis, kur tas atgriežas, kad vēlas apraudzīt savus mazuļus. Irokēzi nav nabagāki par vilkiem. Viņiem ir ciemi un vigvami, un kukurūzas lauki; labie gari būs noguruši, to visu sargādami vieni. Maniem ļaudīm jāatgriežas un jāuzņem pašiem savas gaitas. Būdās modīsies līksme, kad tanīs izdzirdēs mūsu saucienu no meža! Bet tas būs bēdu sauciens; kad to sapratīs, priekam sekos sēras. Viens sauciens vēstīs par skalpu, bet tāds būs tikai viens. Mēs esam dabūjuši Bizamžurkas ādu; viņš pats ir pie zivīm. Zvērkāvim jāpasaka, vai pie mūsu kārts būs vēl otrs skalps. Divas būdas ir tukšas; katrām durvīm vajadzīgs viens skalps — dzīvs vai beigts.
— Tad ņem līdzi beigtus skalpus, hūron, — gūsteknis atbildēja stingri, taču bez kādas teatrālas lielības. — Esmu pārliecināts, ka mana stunda ir pienākusi; un, kam jānotiek, tam jānotiek. Ja gribat mani mocīt — centīšos turēties kā vīrs, kauč arī neviens cilvēks iepriekš nevar pateikt, cik lielas sāpes viņa daba spēj izciest.
— Bālģīmju plušķis sāk vilkt asti kājstarpēl — iekliedzās jauns, mutigs mežonis, kas ne velti iesaukts par Sarkano Kraukli; šo vārdu bija devuši franči, ievērodami, ka viņš taisa troksni nelaikā un pārāk bieži grib dzirdēt pats savu balsi. — Viņš nav karavīrs; viņš nonāvēja Meža Kaķi, kad skatījās atpakaļ, lai neredzētu savas šautenes uzliesmojumu. Viņš jau rukšķina kā cūcietis; kad hūronu sievietes sāks viņu spīdzināt, viņš smilkstēs kā lūsēns. Viņš ir delavēru sievišķis, kas ielīdis jengīza ādā!
— Dzisini vien muti, puis; dzisini vien, — Zvērkāvis sacīja nesatricināmā mierā. — Tu neko labāku nezini pateikt, un tavu runu es laižu pār galvu. Vārdi var kaitināt sievietes, bet diezin vai spēj padarīt dunčus asākus, uguni karstāku vai lodes trāpīgākas.
Te iejaucās Šķeltais Ozols; viņš aprāja Sarkano Kraukli, ka tas uzstājies priekšlaicīgi, un pēc tam pavēlēja vīriem sasiet gūstekni. Šo līdzekli lietoja nevis bažās, ka viņš aizbēgtu, un ne tādēļ, ka viņš jau šķistu nespējīgs izciest mocības, ja paliktu brīviem locekļiem, bet gudrā nolūkā iedvest viņam nevarības izjūtu un vājināt viņa apņēmību, to graujot pamazītiņām. Zvērkāvis nepretojās. Brīvi, gandrīz jāsaka, priecīgi viņš ļāva savas rokas un kājas sasiet lūku virvēm, kas saskaņā ar virsaiša pavēli tika aptītas tā, lai sagādātu pēc iespējas mazāk sāpju. Sis rīkojums bija slepens un dots cerībā, ka gūsteknis pēdīgi glābsies no lielākām fiziskām ciešanām un būs ar mieru ņemt Sumahu par sievu. Zvērkāvi sasaistīja gluži bezpalīdzīgu, pēc tam nēšus aiznesa pie kāda jauna koka un tur piesēja tā, lai viņš nevarētu kustēties un nenogāztos gar zemi. Viņa plaukstas piespieda pie gurniem, un visapkārt aptina virves, tā ka gūsteknis likās saaudzis ar koku. Tad viņam noņēma cepuri un viņu atstāja pa pusei stāvam uz kājām, pa pusei balstāmies saitēs, lai iztur gaidāmo spīdzināšanu, cik labi spēdams.
Iekām ķērās pie galējiem līdzekļiem, virsaitis gribēja pārbaudīt gūstekņa apņēmību, no jauna lūkojot panākt vienošanos. Šāds mēģinājums būtu iespējams vienīgi tad, ja Sumaha tam piekristu, jo viņai bija tiesības uz atriebi. Tādē šo sievieti uzaicināja iziet uz priekšu un aizstāvēt savas intereses; atzina, ka šādām sarunām viga pati piemērota labāk par jebkuru starpnieku. Jaunībā indiāņu sievietes parasti ir rātnas un lēnīgas, viņu balsis patīkamas, intonācija melodiska, smiekli jautri, bet gandrīz visas šis īpašības palaikam zūd ciešanās un sūrā darbā, kad viņas nāk tādos gados, kas Suinahai jau bija tālu aiz muguras. Jūtu versmē un spīvumā viņu balsis kļūst griezīgas; uzbudinājumā viņu spiedzieni var radīt īstu kakofoniju. Taču Sumahai gluži netrūka sievišķīgas pievilcības, un pavisam nesen viņa bija tikusi ciltī turēta par skaistuli, kura vēl piinā mērā nav izbaudījusi to ietekmi, ko laiks un grūtumi uzspiež kā vīrietim, tā sievietei. Saskaņā ar virsaiša norādījumu dažas sievietes pa šo starpu bija centušās pārliecināt nelaimīgo atraitni, ka Zvērkāvis, cerams, vēl atzīs par labāku ieiet viņas vigvamā nekā doties uz garu pasauli, un viņas bija guvušas sekmes, ko diezin vai attaisnoja mednieka līdzšinējā izturēšanās. Šķeltais Ozols bija apņēmies nelaist garām nevienu izdevību, lai iesaistītu savā tautā šī novada vislielāko mednieku un tanī pašā reizē sadabūtu vīru atraitnei, kura, virsaitis juta, sacels brēku, ja cilts par šo sievieti negādās un nerūpēsies tā, kā viņa prasīs.
Saskaņā ar šo nodomu Sumahai slepeni ieteica paiet loka iekšpusē un apelēt pie gūstekņa taisnīguma jūtām, pirms hūroni sāk pēdējo pārbaudi. Sumaha piekrita ar mīļu prātu, jo indiāniete tāpat vēlas kļūt par slavena mednieka dzīvesbiedri kā smalkāka gājuma sieviete dot savu roku bagātniekam. Tā kā mātes pienākumus domāja esam svarīgākus par visiem citiem apsvērumiem, atraitne, izvirzot savas prasības, nejuta to apmulsumu, ko mūsu vidū būtu jutusi pati drošākā tīkotāja pēc mantīga vīra. Tādēļ, kad Sumaha nostājās visa pulka priekšā, bērni, ko viņa turēja pie rokām, ar savu klātbūtni pilnīgi attaisnoja viņas uzvešanos.
— Tu redzi, es esmu tavā priekšā, cietsirdīgais bāl- ģīmi, — sieviete iesāka. — Tev pašam jāzina, ko gribu. Esmu atradusi tevi; nevaru atrast ne Kuguāru, ne Meža Kaķi. Esmu skatījusies pēc viņiem ezerā, mežos, mākoņos. Nevaru pateikt, uz kurieni viņi devušies.
— Bez šaubām, abi tavi karavīri ir devušies uz laimīgajām medību vietām, un savā laikā tu atkal redzēsies ar viņiem. Drošinieka sieva un drošinieka māsa jau varēja domāt, ka viņi šādā kārtā izbeigs savas pasaulīgās gaitas.
— Cietsirdīgais bālģīmi… ko mani karavīri tev padarīja, ka viņus nonāvēji? Viņi bija paši labākie mednieki un drosmīgākie jaunekļi ciltī; Lielais Gars gribēja, lai viņi dzīvo, līdz izkalst kā hemloku zari un nokrīt aiz sava smaguma…
— Nu, nu, labā Sumaha, — iebilda Zvērkāvis, kura mīlestība uz patiesību bija tik stipra, ka neļāva iecietīgi klausīties šādos pārspīlējumos, kaut arī tie nāca no atraitnes sāpošās sirds, — nu, nu, labā Sumaha, tu piedēvē sarkan- ādaiņiem pārāki lielas priekšrocības. Neviens no viņiem nebija jauneklis, tāpatās kā tevi nevar saukt par jaunavu; ka Lielais Gars gribējis, lai viņi krīt savādāki nekā krita, — tie ir smagri maldi, jo visādā ziņā notiek tas, ko Lielais Gars grib. Tiesa, neviens no taviem draugiem nenodarīja man ļaunumu; pacelt pret viņiem roku mani vairāki mudināja tas, ko viņi centās darīt, nekā tas, ko viņi darīja. Tāds ir dabas likums: dari, lai nedarītu tev.
— Tas tā ir. Sumahai tikai viena mēle; viņa var stāstīt tikai vienu. Bālģīmis nonāvēja hūronus, lai tie nenonāvētu viņu. Hūroni ir taisnīga tauta; viņi aizmirsīs to. Virsaiši aizvērs acis un izliksies, ka viņi nav to redzējuši. Jaunekļi domās, Kuguārs un Meža Kaķis aizgājuši tālās medībās; un Sumaha paņems pie rokām savus bērnus, ieies bālģīmja būdā un sacīs: «Lūk, tie ir tavi bērni, un tie ir arī manējie; gādā mums iztiku, un mēs dzīvosim kopā ar tevi.»
— Šie noteikumi man neder, sievišķīt; kauč arī jūtu tev līdzi tavos zaudējumos, ko, protams, grūti paciest, nevaru pieņemt šos noteikumus. Es sagādātu tev gaļu, ja mēs dzīvotu kaimiņos, tas nebūtu nekas liels, bet kļūt par tavu vīru un par tavu bērnu tēvu man nemaz prāts nenesas, tas nu jāsaka skaidri un gaiši.
— Paskaties šinī zēnā, cietsirdīgais bālģīmi; viņam nav tēva, kas mācītu viņu medīt zvērus un ņemt skalpus. Paraugies šinī meitenē; kurš jauneklis nāks lūkot sievu vigvamā, kas palicis bez saimnieka? Kanādā ir vēl citi, un Zvēru Kāvēja ģimenē būs tik daudz ēdāju, cik viņa sirds varēs vēlēties.
— Es tev saku, sieviete, tas man neko nenozīmē! — izsaucās Zvērkāvis, kura iedomas spēja nebūt neatbalstīja atraitnes bildinājumu un kuru satrauca spilgtās ainas, ko viņa tēloja. — Ciltij un radiniekiem vajag apgādāt savus bāriņus, un tie, kuriem nav bērnu, jāatstāj savā vientulībā,
Man nav pēcnācēju, un es negribu sievu. Tagad ej projām, Sumaha, un atstāj mani tavu virsaišu rokās.
Nav vajadzības gari un plaši stāstīt par to, kādu iespaidu radija sievietes priekšlikuma strupais noraidījums. Ja arī viņas sirdi bija cik necik maiguma — laikam nevienai sievietei īsti netrūkst šīs īpašības —, tas viss izzuda pēc šāda nepārprotama paziņojuma. Dusmas, niknums, aizvainots lepnums, vesels vulkāns sašutuma izlauzās vienā uzvirdumā, un Sumaha itin kā no burvja zižļa pieskāriena pārvērtās fūrijā. Viņa neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt ar runu, bet spiedza, tricinādama meža velves, un pēcāk pieklupa pie sava upura un ieķērās tam matos, ko acīmredzot bija noņēmusies izraut ar visām saknēm. Pagāja zināms laiks, līdz viņu piespieda atlaist vaļā pirkstus. Par laimi gūsteknim, Sumahas niknuiņs bija akls, jo savas galējās bezpalīdzības dēļ viņš pilnīgi atradās šīs sievietes varā; ja viņa savās dusmās būtu prātīgāka, tās droši vien kļūtu liktenīgas, iekām citi paspētu iejaukties. Bet tagad viņa tikai paguva izplēst divus trīs matu kušķus, pirms jaunekļi varēja viņu atraut no upura.
Apvainojumu, ko izjuta Sumaha, uzskatīja par apvainojumu visai ciltij, taču ne tik daudz aiz cieņas pret šo sievieti kā hūronu tautas goda dēļ. Pašu Sumahu visnotaļ domāja esam sīvu kā ogu tanī krūmā, pēc kura viņa nosaukta; un tagad, kad krituši abi viņas lielie aizstāvji — vīrs un brālis, retais centās slēpt savas nepatikas jūtas pret viņu. Tomēr vajadzēja prast godu — sodīt bālģīmi, kas noniecinājis hūronu sievieti, turklāt aukstasinīgi apņēmies labāk mirt nekā atbrīvot cilti no rūpēm par atraitni un viņas bērniem. Šķeltais Ozols manīja, ka jaunekļi deg nepacietībā sākt mocības; un, tā kā viņa vecākie biedri neizrādīja nekādu vēlēšanos tās novilcināt vēl ilgāk, viņš gribot negribot deva zīmi ķerties pie velnišķīgā darba.