Tu šķiries no ezeriem rītausmas sārtā.
Velti pamestais pavards sauc.
Ziedu laika un vasaras krāšņuma vārdā,
Mana meita, tev palikt nav ļauts.
«Sievietes atmiņas»
Abiem mūsu drošiniekiem vairs nebija tālu jāiet. Atrazdams mežnoru ar avotu, Nerimša tūlīt bija noteicis pareizo virzienu. Tagad viņš pašapzinīgi soļoja pa priekšu, kā jau cilvēks, kas zina savu ceļu. Mežā, protams, valdīja pustumsa, taču te ceļiniekus neaizkavēja paauga un zem viņu kājām bija ciets un sauss pamats. Nogājis gandrīz jūdzi, Mārčs apstājās un sāka uzmanīgi raudzīties uz visām pusēm; viņš rūpīgi pētīja apkārtni, laiku pa laikam uzmezdams acis kritušu koku stumbriem, kas bija te sagāzušies krustām šķērsām, kā parasti Amerikas mūžamežos, it sevišķi tanīs novados, kur kokmateriāliem vēl nav vērtības.
— Kā rādās, šī pati ir tā vieta, Zvērkāvi, — Mārčs beidzot ierunājās. — Te aug viens pie otra dižskābardis un hemloks, tuvumā ir trīs priedes un drusciņ tālāk balts bērzs ar nolauztu galotni. Tomēr nekur nemana ne akmeni, ne pieliektus zarus — pazīmes, par kurām tev stāstīju.
— Nav gudri iezīmēt vietu, pielaužot zarus, jo pēdīgais nepraša zina, ka tie reti kad lūst paši no sevis, — Zvērkāvis atteica. — Tie modina aizdomas, un galu galā viss tiek atklāts. Delavēri uzticas lauztiem zariem vienīgi miera laikā pie iemītas tekas. Jāpiebilst, ka dižskābarži, priedes un hemloki aug visapkārt, ne tikai pa divi vai trīs, bet arī pa desmitiem un simtiem vienkopus.
— Gluži pareizi, Zvērkāvi, tomēr tu neņem vērā stāvokli. Te ir dižskābardis un hemloks …
— Jā, un šeit aug otrs dižskābardis ar hemloku, mīļi kā brāji, droši vien pat mīļāki par dažiem brāļiem; un tur ir vēl citi, jo šie koki nav nekādi retumi šinīs mežos. Nerimša, man šķietas, tu vieglāki varētu dabūt rokā bebru vai nošaut lāci nekā parādīt ceļu apvidū, kur nav iestaigātu teku. Lūk, beidzot! Tur ir tas, ko tu meklē!
— Zvērkāvi, šitā mānīties tevi būs iemācījuši delavēri. Te visapkārt ir tikai koki, kas šķiet slejamies tā, ka nesaprotu ne rīta, ne vakara. Lai es sadegu ar zilu uguni, ja redzu vēl ko citu!
— Paskaties, Nerimša! Vai neredzi vienā līnijā ar šo melno ozolu jaunu, greizu kociņu, kas ieķēries liepas zaros? To kādreiz noliecis sniega smagums. Kociņš pats nav varējis pacelt galotnīti un atbalstīties pret liepas zariem. Tam palīdzējusi cilvēka roka.
— Un tā bija manējā! — Nerimša izsaucās. — Es ieraudzīju šo izstīdzējušo atzali, kas bija sakumpusi kā bēdu satriekts cilvēks, un atliecu tagadējā stāvoklī. Zvērkāvi, galu galā man jāatzīst, ka mežā tev ir milzīgi asa redze.
— Tā kļūst aizvien labāka, tas tiesa, Nerimša; tomēr šinī ziņā esmu vēl bērns, ja mani salīdzina ar vienu otru. Piemēram, Tamenunds tagad ir tik vecs, ka retais atceras, kāds viņš bijis spēka gados, taču itin nekas nepaliek apslēpts Tamenunda skatienam, kurš vairāk atgādina me: dību suņa ožu nekā cilvēka redzi. Un Cingačguka tēvs Unkass, likumīgais mohikāņu virsaitis, — arī tam diezin vai paliks kauc kas nepamanīts. Tiesa, manas acis top aizvien gaišākas, tomēr tās nebūt vēl neredz visu.
— Kas ir šis Cingačguks, par kuru tu tik daudz pātaro? — Nerimša vaicāja, iedams uz atliekto kociņu. — Es nešaubos, ka labākajā gadījumā viņš var būt tikai sarkan- ādaiņu klaidonis.
— Tā gluži nav, Nerimša. Viņš ir pats labākais no visiem sarkanādaiņu klaidoņiem, kā tu sauc indiāņus. Atguvis savas tiesības, viņš kļūtu liels virsaitis. Bet tagad viņš ir tikai drosmīgs un taisnīgs delavērs. Cingačguku gan ciena un zināmā mērā arī klausa, taču viņa dzimta un cilts iznīkst. Ai, Harij Mārč, tev taptu silti ap sirdi, ja tu kādu ziemas vakaru pasēdētu vigvamā, klausīdamies nostāstus par mohikāņu seno dižumu un varenību.
— Zini ko, draugs Natenjel, — sacīja Nerimša, kas bija apstājies un pievērsies biedram, lai viņa vārdi atstātu lielāku iespaidu, — ja kāds tic visam labajam, ko citi iedomājas stāstīt par sevi, šim cilvēkam var rasties maldīgs uzskats, ka tie ir daudz pārāki nekā viņš pats. Sarkanādaiņi ir īsti mutes varoņi, un, manuprāt, krietna puse indiāņu nostāstu nav nekas cits kā tikai pļāpas vien.
— Es nenoliedzu, Nerimša, ka tavos vārdos ir daļa patiesības. Zinu, ka viņi mēdz palielīties, bet tas jau viņiem ir no dabas, un būtu grēks apspiest to, ko devusi daba … Lūk! Šī ir vieta, ko tu meklē.
Pēc šīs piezīmes saruna pārtrūka, un abu uzmanību saistīja vienīgi tas, kas atradās viņu priekšā. Zvērkāvis rādīja biedram milzīgu liepu jeb — kā to sauc šinī zemē — lūku koku, kas, pienākot mūža vakaram, bija nogāzies pats aiz sava smaguma. Šī liepa, kā miljoniem citu koku, bija palikusi tur, kur nokritusi, un gadalaiki to satrupināja aizvien vairāk. Vēl liepai stalti slejoties augšup, puve bija sākusi postīt serdi, tāpat kā dažreiz cilvēka vitālos orgānus bojā slepena slimība, kaut arī viņš izskatās vesels. Mednieka skadrā acs tūlīt pamanīja gandrīz simt pēdu garā stumbra dobo vidu, un no tā un citām pazīmēm viņš secināja, ka šis ir koks, kuru Mārčs meklē.
— Jā, te ir tas, kas mums vajadzīgs! — Nerimša izsaucās, piegājis pie resgaļa un ielūkojies dobumā. — Viss saglabājies tā, it kā būtu atstāts kādas večiņas skapī. Nu, Zvērkāvi, pieliec arī tu roku, un pēc pusstundas mēs būsim uz ūdens.
Mednieks nebija divreiz lūdzams, un abi sāka nosvērti un prasmīgi rīkoties kā cilvēki, kas pieraduši pie šāda darba. Vispirms Nerimša noņēma mizas gabalus, kas sedza resgaļa dobumu un kas, pēc Zvērkāvja vārdiem, bija salikti tā, ka drīzāk piesaistītu uzmanību nekā maskētu slēptuvi, ja kādam gadītos iet garām. Pēc tam abi izvilka tāss laivu ar sēdekļiem, airiem un citām lietām, starp kurām bija arī makšķeru auklas un kāti. Laivu nepavisam nevarēja saukt par mazu, tomēr tā bija samērā viegla, un tāds stiprinieks kā Nerimša, atteicies no palīdzības, to ne tikai viegli uzdabūja plecos, bet arī pacēla neērtajā stāvoklī, kādā viņam vajadzēja to turēt.
— Ej pa priekšu, Zvērkāvi, un pašķir krūmus, — Mārčs sacīja. — Pārējo izdarīšu es.
Mednieks paklausīja, un abi vīri atstāja šo vietu. Zvērkāvis sagatavoja biedram ceļu un pēc viņa norādījumiem ieturēja pareizo virzienu. Pēc minūtēm desmit viņi piepeši izgāja saules gaismā, nu abi atradās smilšainā zemesragā, kas iesniedzās ezerā.
Nokļuvis ūdensmalā un ieraudzījis ainu, kas pēkšņi atklājās viņa skatienam, Zvērkāvis pārsteigts iekliedzās, taču klusināti un atturīgi, jo viņš bija daudz apdomīgāks un vairāk nosvērts nekā karstgalvīgais Nerimša. Aina patiešām bija lieliska, un ir vērts to īsumā aprakstīt. Vienā līmenī ar zemesmēli pletās ūdens klajums, tik rāms un dzidrs, ka atgādināja tīra kalnu gaisa slāni mežu un pauguru ietvarā. Ezers stiepās apmēram trīs līgu 14 garumā, bet platums nebija vienāds — pie minētā zemesraga tas sasniedza krietnu puslīgu un tālāk uz dienvidiem samazinājās līdz ceturtdaļlīgai. Krastu izroboja līči un daudzi zemi ragi. Ezera ziemeļgals — tas bija tuvākais — robežoja ar vientulīgu kalnu, no kura uz austrumiem un rietumiem stiepās lieknējas, viesdamas apveidos patīkamu dažādību. Taču lielākoties apvidus bija kalnains. Augsti pauguri vai zemi kalni krauji slējās no ūdens un aizņēma deviņas desmitdaļas krasta. Zemākās vietas tikai mazliet dažādoja ainavu; arī aiz lēzenākajām nokrastēm pacēlās augstienes, vienīgi attālāk.
Taču visvairāk šis dabasskats aizgrāba ar savu maigo mieru un svinīgo vientulīgumu. Šeit cilvēkam bija biedros ezera spogulis biezu mežu ietvarā un rēnas debesis. Koki auga tik kupli un blīvi, ka acs nemanīja ne laucītes, un, cik tālu skatiens sniedzās, visa zeme bija tērpusies vienā vienīgā zaļumā.. It kā augu valstij vēl nebūtu diezgan ar tādu pilnīgu uzvaru, koki, tiekdamies pret gaisinu, pārkārās pār pašu ezeru, un gar tā austrumkrastu ceļinieki varētu jūdzēm braukt ar laivu zem tumšu rembran- tisku hemloku, drebošu apšu un skumīgu priežu zariem. Cilvēka roka vēl nebija izkropļojusi un pārveidojusi šo saules gaismas aplieto pirmatnīgo peizāžu — diženu un brīnišķīgu meža ainavu, ko apdvesa jūnija smaržas un skaistināja plašais ūdens klaids.
— Lieliski! Cēli! Cilvēks top labāks, uzlūkojot šādu vietu! — Zvērkāvis, atspiedies uz šautenes, iesaucās, raudzīdamies pa labi un pa kreisi, uz ziemeļiem un dienvidiem, augšup un lejup — kurp vien viņa skatiens varēja vērsties. — Es redzu, pat sarkanādaiņa roka nav aiztikusi nevienu koku. Nerimša, tavai Džūditai jābūt tiklai un krietnai jaunavai, ja viņa, kā tu saki, nodzīvojusi pusi sava mūža tādā laimīgā malā.
— Skaidra patiesība. Tomēr meičai ir savi untumi. Visu laiku viņa nav te nodzīvojusi, jo vecais Toms, pirms to pazinu, mēdzis pavadīt ziemas kolonistu ciematos vai fortu lielgabalu apsardzībā. Nē, nē. Džūda aizguvuši netikumus no kolonistiem un it īpaši no tiem švītīgajiem virsniekiem.
— Ja tā, Nerimša, tad šī ir skola, kas atkal apskaidros viņas prātu. Bet kas ir tas — tieši mums pretī, pašā ūdens vidū? Sala nevarētu būt tik maza, un laiva nav tik liela.
— Lepņi no fortiem to sauc par Bizamžurkas cietoksni. Vecais Toms vīpsnā vien, dzirdot, ka viņu dēvē par Bizam- žurku; un šī pasauka viņam īsti piedien. Šis miteklis ir nekustīgs. Ir vēl otrs — peldošs, pārvietojams pa ezeru. Saka, peldošais miteklis esot Noasa Šķirsts. Es gan pats nezinu, ko tas nozīmē.
— Šos vārdus, Nerimša, būs ienesuši misionāri, ko esmu dzirdējis lasām un runājam par Noasu. Viņi stāsta, ka senāki visu zemi esot pārklājis ūdens; Noass uztaisījis kuģi jeb, kā to dēvē, šķirstu un īstajā laikā kopā ar saviem bērniem iekāpis tanī un paglābies. Daži delavēri tic šim nostāstam, citi ne. Bet mēs abi esam baltie, un mums pieklājas ticēt.. . Vai redzi ar to šķirstu?
— Tas droši vien aizpeldējis uz dienvidiem vai noenkurojies kādā līcī. Mūsu laiva ir jau ūdenī, un pēc piecpadsmit minūtēm mēs ar savām mentēm būsirņ aizīrušies līdz cietoksnim.
Pēc šī mājiena Zvērkāvis palīdzēja biedram ielikt lietas; abi robežnieki tūlīt ielēca vieglajā tāss laivā un spēcīgi atgrūda to astoņus — desmit rodus 15 no krasta. Nerimša nosēdās pakaļgalā, Zvērkāvis iekārtojās priekšā, un laiva, lēnu, bet neatlaidīgu vēzienu dzīta, slīdēja pa rāmo ūdens klajumu uz dīvaino celtni, ko Mārčs bija godinājis par Bizamžurkas cietoksni. Abi vīri lāgu lāgiem pārtrauca airēšanu un raudzījās apkārt, kad atklājās citāda aina un viņi varēja tālāk ieskatīties ezera lejgalā vai labāk aplūkot mežainos kalnus. Mainījās pauguru apveidi un līču līnijas; ieleja dienvidos pletās plašāk, nekā viņi bija redzējuši sākumā; un visa zeme šķita rotājusies zaļā svētku tērpā.
— Sis skats sasilda sirdi! — Zvērkāvis iesaucās, kad viņi apstājās ceturto vai piekto reizi. — Ezers, liekas, radīts, lai mēs varētu dziļāki ielūkoties dižajos mežos. Tātad, Nerimša, tu saki, ka šim krāšņumam nav likumīga īpašnieka.
— Neviena, ja atskaita karali, puis. Tam varbūt ir kaut kādas tiesības uz šo vietu, bet tas atrodas tik tālu, ka tā prasības nekad netraucēs veco Tomu Hateru, kas sagrābis šo ezeru un laikam arī paturēs, kamēr viņa acis platas. Viņš nav skvoters 16 , jo nedzīvo uz zemes. Es Tomu saucu par peldoni.
— Es apskaužu šo cilvēku! Zinu, ka tas nav labi, un cenšos nomākt šīs jūtas, taču apskaužu viņu. Tikai nedomā, Nerimša, ka es kāroju stāties viņa vietā, tas man nenāk ne prātā. Tomēr nespēju apspiest mazu skaudību. Tās ir dabiskas jūtas, un arī vislabākie cilvēki izturas dabiski un dažreiz ļauj vaļu šādām jūtām.
— Tev vienīgi vajag apprecēt Hetiju, lai mantotu pusi no šī īpašuma, — Nerimša nosmējās. — Meiča ir glīta. Ja māsa ar savu skaistumu neaizēnotu viņu, Hetija izskatītos pat daiļa. Turklāt Hetijai ir tik īss prātiņš, ka tu viņu viegli iemācīsi uz visu raudzīties ar tavām acīm. Ja atbrīvosi veco Tomu no šīs nastas, es galvoju, ka dabūsi savu tiesu no katra zvēra, ko nokniebsi ne tālāk par piecām jūdzēm no šī ezera.
— Vai te ir daudz medījumu? — Zvērkāvis pēkšņi ieprasījās, nepievērsis Mārča zobgalībām nekādu lielo uzmanību.
— Papilnam. Šeit tie gandrīz nemaz nav šauti, un tra- peri tikai reizi pa reizei uzklīst šinī rajonā. Es pats būtu retāk stilbojis šurp, ja bebri nevilktu uz vienu pusi un Džūda uz otru. Vairāk nekā simt Spānijas dolāru esmu pēdējos divos gados zaudējis šīs meitenes dēļ; tomēr nespēju pārvarēt vēlēšanos atkal palūkoties viņas sejā.
— Nerimša, vai sarkanādaiņi bieži rādās pie šī ezera? — jautāja Zvērkāvis, kam bija pašam sava domu gaita.
— Tie nāk un iet; dažreiz pulciņiem, citreiz pa vienam. Acīmredzot šis apgabals nepieder atsevišķai iezemiešu ciltij, tāpēc kritis Hatera cilts rokās. Vecais vīrs man stāsta, ka daži gudrinieki mēģinājuši izglaimot no mohokiem īpašuma aktu, lai dabūtu no kolonijas tiesības uz šo zemi, bet nekas neesot iznācis, jo neesot atradies neviens, kam būtu pa spēkam šāds darījums. Mednieki joprojām var pēc sirds patikas klejot pa šiem mūžamežiem.
— Jo labāki, Nerimša, jo labāki. Ja es būtu Anglijas karalis, ikkatrs, kas bez sevišķas vajadzības pēc būvmateriāla nocirstu kauc vienu no šiem kokiem, tiktu izraidīts tuksnesīgā malienes kaktā, kur nekad nav mituši četrkājaini dzīvnieki. Nudie, esmu priecīgs, ka man ar Cin- gačguku jāsatiekas pie šī ezera; savu mūžu neesmu skatījis tādu brīnišķīgu ainu.
— Tas tāpēc, ka tik ilgi esi dzīvojis pie delavēriem, kuru zemē nav ezeru. Tālāk uz ziemeļiem un rietumiem šādu ūdeņu, cik patīk. Tu esi vēl jauns un droši vien tos redzēsi… Jā, Zvērkāvi, ezeru ir daudz, bet nav otras Džūditas Hateres.
Par atbildi uz šo piezīmi biedrs pasmaidīja un pēc tam iemērca savu airi ūdenī, it kā juzdams līdzi mīlētājam, kas steidzas. Abi īrās sparīgiem vēzieniem, un simt jardu no cietokšņa, kā Nerimša mēdza saukt Hatera celtni, viņi atkal apstājās. Džūditas pielūdzēja nepacietība atslāba, jo viņš nomanīja, ka patlaban nav neviena mājās. Šī jaunā atelpa deva Zvērkāvim iespēju aplūkot īpatnējo būvi, kuras konstrukcija bija tik neparasta, ka ir vērts to aprakstīt sīkāk.
Bizamžurkas cietoksnis, kā šo mitekli bija asprātīgi nosaucis kāds jautrīgs virsnieks, stāvēja ezerā krietnu ceturt- daļjūdzi no tuvākā krasta. Citās pusēs ūdens aizsniedzās daudz tālāk — jūdzes divas uz ziemeļiem un nepilnu, varbūt pat veselu jūdzi uz austrumiem. Tā kā neredzēja ne mazākās saliņas un Zvērkāvis jau bija izdibinājis, ka ezers ir stipri dziļš, viņam gribot negribot vajadzēja lūgt paskaidrojumus, jo celtne balstījās uz pāļiem, un zem tās skalojās ūdens. Mārčs apmierināja biedra ziņkāri, pastāstīdams, ka no šejienes dažu simtu jardu garumā aizstiepjoties ziemeļu un dienvidu virzienā šaurs sēklis, kurš tikai šinī vietā atrodoties sešas — astoņas pēdas zem līmeņa un kurā Haters uz pāļiem uzcēlis savu mitekli, lai varētu justies drošībā.
— Indiāņi un baltie mednieki veco puiku trīs reizes izsvilināja no mājas. Viņš zaudēja savu vienīgo dēlu kādā kautiņā ar sarkanādaiņiem un kopš tā laika pieķēries ūdenim, lai rastu patvērumu. Uzbrucējiem vajadzētu braukt šurp ar laivu, un laupījuma un skalpu dēļ diezin vai būtu vērts dobt vienkočus. Turklāt nemaz nevar zināt, kurš kuru pieveiktu, ja šāds ļembasts ietu vaļā, — vecajam Tomam ieroču un munīcijas netrūkst, un, kā pats redzi, cietoksnis labi sarga no lodēm.
Zvērkāvis kaut ko zināja par kara mākslu robežjoslā, lai gan viņam pašam līdz šim nebija gadījies dusmās pacelt roku pret cilvēku. Viņš saprata, ka Mārčs nav pārspīlējis — šī pozīcija patiešām bija izdevīga no militārā viedokļa, jo uzbrucējiem trūktu aizsega un ielenktie viņus varētu labi ņemt uz grauda. Arī koka būves konstrukcija liecināja par izdomu, un šinī mājā aizstāvēties bija daudz vieglāk nekā tanīs baļķu būdās, kas parastas robežjoslā. Sānu un galu sienas bija celtas no resniem, apmēram deviņas pēdas gariem priežu stumburiem, kas slieti stāvus, nevis likti guļus, kā parasts šinī zemē; baļķiem bija aptēstas trīs puses un galā izveidotas lielas rēdzes. Uz pāļu galiem bija nostiprināti masīvi gulšņi ar aptēstu augšējo pusi un tanī izkalta grope, kurā ielaistas statenisko baļķu apakšējās rēdzes. Tāds pats savienojums turēja kopā plātņu sijas ar statņu augšgaliem. Stūros gan plātņu sijas, gan gulšņi bija stingri salaisti un sastiprināti. Grīdai bija izmantoti mazāki aptēsti baļķi, bet jumts blīvi sasliets no vieglām kārtīm un rūpīgi nosegts ar mizu. Tik asprātīgi bija uzcelta šī māja, kam iespējams piekļūt vienīgi pa ūdeni. Cits pie cita cieši piedzītie statņi veidoja sienas, kas pašās plānākajās vietās bija divas pēdas biezas un ko varēja sagraut tikai neatlaidīgas cilvēka rokas vai ilgs laiks. Ēkas āriene izskatījās rupja un nelīdzena, jo baļķi nebija viena resnuma, bet iekšā sienu un grīdas gludais tēsums atbilda tiklab lietderības,'kā glītuma prasībām. Katrā ziņā jāpiemin arī cietokšņa skurstenis, uz kuru Nerimša vērsa biedra uzmanību, pastāstīdams, kā tas celts. Par materiālu esot noderējis biezs, pienācīgi sagatavots māls, kas 110 apakšas likts klūgu pinuma veidnē, ik pēc pāris pēdām |aujot tam sacietēt. Kad bijis uzmūrēts un ar balstiem nodrošināts viss skurstenis, tad iekurta strauja uguns, kas uzturēta, līdz māls apdedzis gandrīz kā ķieģelis. Sis darbs bijis grūts un neesot īsti labi padevies. Taču plaisas pie- ziestas ar svaigiem māliem, un galu galā iznācis stiprs pavards un skurstenis. Pavards stāvot uz baļķu grīdas, ko tanī vietā balstot papildu pālis.
Šim miteklim bija vēl dažas citas īpatnības, un būs labāk, ja tās kļūs zināmas ar laiku.
— Vecajam Tomam galva strādā, — Nerimša piemetināja. — Viņš ņēmās vaiga sviedros gar savu skursteni, kas ne reizi vien gribēja sagāzties. Taču neatlaidīgam cilvēkam beigu beigās klausa pat dūmi. Tagad Toms var omulīgi sēdēt pie sava pavarda, lai gan kādreiz šķita, ka labu dūmvadu viņam neredzēt.
— Nerimša, kā liekas, tu zini itin visu par šo cietoksni, arī par tā skursteni un sienām, — Zvērkāvis ar smaidu sacīja. — Vai mīlestība ir tik stipra, ka vīrietim jāpēta savas drostaliņas mājokļa vēsture?
— Pa daļai tas tā ir, puis, taču kaut ko esmu redzējis pats savām acīm. — Lādzīgais milzis nosmējās. — Tovasar, kad vecais būvējās, mēs te gadījāmies vesels bars pie ezera un gājām viņam palīgā. Esmu pacēlis uz saviem pleciem ne mazumu šo stāvo baļķu, un, es tev saku, Netija jaunskungs, skaidas vien lēca, kad mēs, talcinieki, cirtām kokus krastā. Vecais velns neskopojās ar ēdamo, un mēs jau bijām bieži baudījuši viņa cienastus, tā ka nolēmām vispirms uzcelt viņam ērtu māju un tikai pēc tam aiznest savas zvērādas uz Olbani. Jā, daudz esmu mielojies Toma Hatera mitekļos. Lai gan Hetija ir galvā vainīga, viņa prot lieliski rīkoties ar pannu un cepamajām restēm.
Abiem tā sarunājoties, laiva bija piepeldējusi tik tuvu pie cietokšņa, ka tagad vajadzēja vienu vienīgu reizi pa- vēzēt airi, lai sasniegtu piestātnes laukumiņu — kādas divdesmit kvadrātpēdas lielu grīdu ieejas priekšā.
— Vecais Toms šo piestātneli dēvē par priekšdurvi, — Nerimša, siedams laivu, piezīmēja, kad viņi bija izkāpuši. — Švīti no fortiem to iesaukuši par cietokšņa pagalmu 17 , taču, manuprāt, šāds nosaukums diezin vai būs piemērots, jo šeit nav nekāda likuma … Nu jā, tā jau domāju: mājā nav nevienas dzīvas dvēseles. Visa ģimene devusies ceļojumā, lai atklātu jaunu Ameriku!
Kamēr Mārčs šaudījās pa priekšdurvi, pētīdams žebērkļus, makšķeres, tīklus un līdzīgas lietas, kas parastas ro- bežnieka būdā, Zvērkāvis, kurš mēdza izturēties mierīgāk un atturīgāk, iegāja ēkā, lai gan lielākā daļa cilvēku, kas ilgi dzīvojuši starp indiāņiem, neizrādītu šādu ziņkāri. Cietokšņa iekšiene bija tikpat tīra un spodra, cik āriene savāda. Ap četrdesmit pēdu garā un divdesmit pēdu platā māja bija sadalīta vairākās mazās guļamistabās. Vispirms Zvērkāvis nokļuva virtuvē, kas tika izmantota arī citām vajadzībām. Iekārta bija raibu raibā, kāda redzama gandrīz katrā baļķu būdā tālu pašā iekšzemē, un lielākoties primitīva, visai rupji apstrādāta. Tomēr šeit atradās pulkstenis skaistā tumša koka skapītī, divi vai trīs krēsli, galds un kumode; jādomā, šīs lietas bija atgādātas no kāda diezgan grezna mājokļa. Pulkstenis kaktā naigi tikšķēja, bet rādītāji, kas bija svina pelēkumā, šķita kūtri, it kā būtu arī izgatavoti no šī metāla: tie vēstīja vienpadsmito stundu, kaut gan saule jau pēcpusdienā. Te stāvēja arī tumša, smagnēja lāde. Nedaudzie virtuves piederumi bija gaužām vienkārši, taču katrs priekšmets atradās savā vietā un liecināja par tīrību un kārtību.
Pārlaidis skatienu šai priekšējai telpai, Zvērkāvis pacēla koka aizkabināmo un iegāja šaurā gaitenī, kas pārdalīja mājas galu uz pusēm. Tā kā robežnieku paradumi nav nekādi smalkie un jaunekli bija pārņēmusi ziņkāre, viņš atvēra nākamās durvis un iekļuva guļamistabā. No pirmā acu uzmetiena tika skaidrs, ka te dzīvo sievietes. Uz pēdu augstas, rupji apstrādātas lažas bija kupli jo kupli uzčubināts meža zosu dūnu pēlis. Guļvietas vienā pusē vadžos karājās dažādi tērpi, kas bija daudz labāki, nekā šādos apstākļos būtu domājams: te netrūka lentu un līdzīgu greznojumu. Uz grīdas atradās izskatīgas kurpes ar skaistām sudraba sprādzēm — apavi, kādus toreiz valkāja sievietes, kas dzīvo pārticībā. Veseli seši paplesti vēdekļi ar savu spilgto krāsu burvību priecēja acis. Kruzuļi rotāja šīs puses spilvenu, tam bija smalkāks pārvalks nekā otram. Lentas koķetīgi greznoja aubi, kura karājās virs spilvena un pie kuras bija lepnīgi piesprausti gari cimdi, kādus tolaik vairākums darba sieviešu nevalkāja; īpašniece, kā likās, gribēja, lai tie būtu redzami kaut vai tā, ja nav uzvilkti rokās.
To visu Zvērkāvis ielāgoja tik sīki, ka šāda novērošanas spēja darītu godu pat delavēriem — viņa asredzīga- jiem draugiem. Gulta stāvēja ar galvgali pie sienas, un viņš pamanīja arī to, cik stipri atšķiras tikko aprakstītā puse no pretējās. Tur valdīja gan priekšzīmīga kārtība, taču viss bija necils un ikdienišķs. Nedaudzie apģērba gabali, kuri karājās vadžos, bija šūti no gaužām rupjas drānas, ļoti vienkārši piegriezti, un nekas nelikās darināts greznuma dēļ. No lentām nebija ne vēsts; un te redzēja tikai tādas aubes un lakatiņus, ko īsti piederētos valkāt Hatera meitām.
Pirmo reizi kopš vairākiem gadiem Zvērkāvis bija iegājis istabā, kur dzīvo viņa rases sievietes. Redzētais pamodināja jauneklī veselu gūzmu bērnības atmiņu, un viņš stāvēja kambarītī, ļaudamies maigām jūtām, no kādām sen bija atradis. Zvērkāvis iedomāja savu māti un atcerējās, ka viņas vienkāršās drēbes, līdzīgas tām, kas droši vien pieder Hetijai Haterei, tāpat bija karājušās vadžos. Medniekam ienāca prātā māsa, kas no mazotnes bija izrādījusi iedzimtu sliecību greznoties, lai gan mazākā mērā nekā Džūdita. Tā salīdzinādams, Zvērkāvis juta, ka sirdi pārņem ilgi slēpta smeldze, un viņš ar skumju vaigu atstāja istabiņu. Viņš negāja citās telpās, bet, domās nogrimis, lēnām clevās atpakaļ uz priekšdurvi.
— Kā redzu, vecais Toms aizrāvies ar jaunu amatu, viņš izmēģina roku slazdu likšanā, — Nerimša iesaucās, bez kādas kautrēšanās pārcilājis robežnieka rīkus. — Ja viņš ieņēmis galvā šādas domas un tu taisies palikt šinī vietā, mēs varētu lieliski pavadīt vasaru: es ar veco vīru muļķotu bebrus, bet tu zvejotu zivis un kniebtu zvērus, lai ir ko bāzt mutē. Pat vissliktākajam medniekam mēs vienmēr dodam ceturto daļu viņa medījuma, bet tāds manīgs un nekļūdīgs kā tu var cerēt uz pilnu pusi.
— Paldies, Nerimša; no visas sirds pateicos. Es gan ari pats dažreiz ķeru bebrus — ja rodas izdevība. Tiesa, delavēri mani iesauca par Zvērkāvi, taču izpelnījos šo pavārdu ne tik daudz ar labu veiksmi medībās kā ar to, ka esmu nošāvis tādu vairumu briežu, bet neesmu vēl atņēmis dzīvību otram. Delavēri teic, ka viņu nostāsti nevēstot ne par vienu, kas ir izlējis tik daudz zvēra asiņu un nav izlējis cilvēka asinis.
— Ceru, ka viņi tevi neuzskata par jēradvēseli, puis. Vīrietis bez dūšas ir kā bebrs bez astes.
— Es nedomāju, Nerimša, ka delavēri mani uzskata par pēdīgo gļēvuli, lai gan varbūtās viņu acīs neesmu nekāds lielais drosulis. Es neesmu ķildīgs, un tas daudz ko nozīmē, tāds sarkanādainis vai baltais mednieks savas rokas neaptraipa ar asinīm; un tā, Harij Mārč, arī sirdsapziņa paliek tīra.
— Nu, manuprāt, zvērs, sarkanādainis un francūzis ir vienā maisā bāžami. Citādi esmu pats miermīlīgākais cilvēks visās kolonijās un neieredzu kašķa meklētājus kā niknus suņus. Tomēr nav ko piņķēties, ja pienācis īstais laiks uzšķilt dzirksteli.
— Nerimša, man domāt, pats krietnākais cilvēks ir tas, kas rīkojas vistaisnīgāki… Kāda brīnumjauka vieta! Es nevaru noraudzīties vien.
— Tu pirmo reizi redzi ezeru, un šādos brīžos mēs palaikam jūsmojam. Jāatzīst, ka ezeri visur vienādi — ūdens un krasti, līči un zemesragi.
Sis prātojums nekādi nesaderēja ar tām jūtām, kas bija pārņēmušas jaunā mednieka sirdi; viņš neatbildēja tūlīt, bet ar klusu līksmi lūkojās tumšajos pakalnos un ūdens spogulī.
— Vai karaļa vai gubernatora ierēdņi jau devuši šim ezeram nosaukumu? — Zvērkāvis piepeši iejautājās, it kā viņam būtu iešāvusies prātā kāda jauna doma. — Ja viņi vēl nav sākuši iezīmēt kokus, nospraust robežas un taisīt kartes, tad droši vien arī nebūs iedomājušies dabu traucēt ar nosaukuma došanu.
— To viņi pagaidām nav darījuši. Kad pagājušo reizi biju aizstilbojis pārdot ādas, viens no karaļa mērniekiem mani iztaujāja par šo rajonu. Viņš dzirdējis, ka šinī pusē esot ezers. Kaut ko jau viņš zināja: te esot ūdens un pakalni. Bet, cik liels šis ezers un cik daudz šo pakalnu, — tā viņam bija tikpat tumša lieta kā tev mohoku valoda. Es nepavisam nevilināju viņu šurp, bet liku noprast, ka te gaužām bēdīgas izredzes nolīst līdumus un ierīkot fermas. īsos vārdos — es viņu pārliecināju, ka te ir kaut kāds duļķains avots, kam var piekļūt, tikai izbrienot muklāju. Viņš man teica, ka šī vieta vēl neesot atzīmēta kartēs. Man gan šķiet, mērnieks nerunāja taisnību, jo viņš rādīja kādu pergamentu, uz kura bija uzvilkts ezers, tiesa, tur, kur neviena ezera nav, savas piecdesmit jūdzes no vietas, kur tam jābūt, — ja viņš domājis šo ezeru. Nu, pēc ta, ko sastāstīju, viņš laikam gan nevarēs izlabot šo kļūdu!
Nerimša gardi nosmejas, jo šadi nedarbi it sevišķi patika cilvēkiem, kas baidījās, ka civilizācija samazinās viņu nelikumīgo valstību. Rupjās kļūdas toreizējās kartēs, kas visas tika izgatavotas Eiropā, bieži smīdināja šos ļaudis, kuri paši gan nebija tik izglītoti, lai uzzīmētu labākas, taču saskatīja tanīs citu misēkļus, jo attiecīgās vietas pazina dabā. Kas papūlēsies šos pagājušā gadsimta topogrāfiskās mākas neapstrīdamos pierādījumus salīdzināt ar mūsdienu precīzākajām kartēm, tas tūlīt sapratīs, ka mežiniekiem bija pietiekams iemesls šinī ziņā nokritizēt koloniju valdības, kuras, daudz neminstinoties, iezīmēja upi vai ezeru par dažiem grādiem nomaļus, ja arī šie ūdeņi atradās tikai vienas dienas gājiena attālumā no apdzīvotas vietas.
— Man prieks, ka ezeram nav nosaukuma, — Zvērkāvis atsāka, — vismaz to nav piešķīruši bālģīmji; šādas kristības vienmēr vēsta postu un iznīcību. Tomēr nav šaubu, ka sarkanādaiņi un arī baltie mednieki, un traperi kauč kādīgi dēvē šo ezeru, viņi droši vien būs devuši tam pamatotu un atbilstošu nosaukumu.
— Nu, indiāņu ciltīm katrai ir sava mēle, un katra sauc lietas savādāk; protams, viņi tāpat dara arī šinī pusē. Mēs esam ieraduši šo ūdeni dēvēt par Mirdzošo spoguli, jo tanī atspulgojas krasta priedes un pakalni.
— Šeit jābūt iztekai, jo tā ir visiem ezeriem. Klints, pie kuras man jāsatiekas ar čingačguku, atrodas iztekas tuvumā. Vai kolonija nav vēl devusi šai upei nosaukumu?
— Šinī ziņā kolonistiem vairāk tiesību nekā mums, jo viņi tur savās rokās lejteci. Viņi devuši upei nosaukumu, un tas atkļuvis līdz upes sākumam; nosaukumi palaikam izplatās pret straumi. Zvērkāvi, tur lejā, delavēru zemē, tu taču esi redzējis Saskvihanu?
— Kā tad. Esmu vai simt reižu medījis tās skrastos.
— Šī ir tā pati upe, un, domāju, to arī tāpat dēvē. Esmu priecīgs, ka kolonisti bija spiesti saglabāt sarkan- ādaiņu nosaukumu; būtu pārāk cietsirdīgi nolaupīt ne vien indiāņu zemi, bet arī viņu dotos nosaukumus!
Zvērkāvis neatbildēja. Atspiedies uz šautenes, viņš stāvēja un vērās ainavā, kas viņu tik ļoti sajūsmināja. Tomēr lasītājam nevajag domāt, ka vienīgi šis krāšņums tā saistīja mednieka uzmanību. Vieta patiešām bija burvīga, un it īpaši tobrīd tā atklājās skatienam skaistin skaista: ezers, dzidrs kā skaidra debess, atainoja gar austrumu krastu savā gludajā spogulī tumšām priedēm apaugušos kalnus, un koki zemesragos gandrīz līmeniski pārkārās pār ūdeni, izveidodami greznas zaru un lapu velves, caur kurām varēja redzēt vizošus līčus. Tas bija dziļais miers, neskarto mežu vientulīgums, īsos vārdos — dabas valstība, kas sevišķi aizkustināja tādu cilvēku kā Zvērkāvis. Jauneklis neapzinājās, ka viņš pārdzīvo arī to, ko būtu pārdzīvojis dzejnieks. Mēs priecājamies, labāk iepazīdami to, kas jau ilgi nodarbinājis mūsu prātu, un arī Zvērkāvis izjuta līksmi, vērodams šo plašo, brīnumaino apvārsni, kurš ļāva ieskatīties mežu noslēpumos un apveidu bagātībā. Mednieku aizgrāba ainavas dabiskā daile, taču viņa dvēseli veldzēja arī dabas svētais miers, kas valdīja šinī vietā.