Nav lācim prātā suņi, kas to trenks,
Ne nāve drausmīgā uz vajātāju iesma.
Snauž biklais briedis, zaļu zaru lenkts,
Un brūnā vepra nāsis nejauš briesmas.
Miers biezoknī un maigās meža rožu liesmās.
Lords Dorsets
Sados gadījumos mežoņi mēdza visnežēlīgākajā veidā pārbaudīt savu upuru aukstasinību. No otras puses, indiāņa lepnums liedza izrādīt bailes un sāpes, bet lika gūsteknim izaicināt ienaidniekus uz tādiem varasdarbiem, kas nonāvētu visdrīzāk. Daudzi karavīri bija ātrāk izbeiguši ar dzēlīgām piezīmēm un izsmējīgām runām paši savas ciešanas, juzdami, ka ilgāk vairs nespēj panest mocības, kas tika sagudrotas tādā velnišķīgā izdomā, kura tīri labi varētu aizēnot visu, kas zināms par inkvizīcijas sātaniskajiem paņēmieniem. Zvērkāvis tomēr neatzina šo asprātīgo līdzekli glābties no ienaidnieku nežēlības, izmantojot viņu pašu niknumu, jo viņam bija savi ieskati par baltā cilvēka pienākumiem; un viņš bija stingri apņēmies izturēt visu, lai nedarītu sev kaunu.
Kolīdz jaunekļi saprata, ka atvēlēts sākt spīdzināšanu, daži no pašiem drošākajiem un straujākajiem izlēca klajumā, turēdami rokā tomahaukus. Te viņi gatavojās sviest šos nāves rīkus, lai tie trāpītu stumbrā pēc iespējas tuvāk pie upura galvas, neķerot viņu. Tā kā šis mēģinājums bija tik riskants, sacensties atļāva vienīgi tiem, kas pazīstami ar sevišķu veiklību tomahauka mešanā, — lai pāragra nāve neizjauktu gaidāmo izpriecu. Gūsteknis reti kad palika neievainots šinī pārbaudē, kaut arī tanī piedalījās paši izmanīgākie; un bieži vien gadījās, ka upuri nogalināja netīšām. Sinī reizē Šķeltais Ozols un vecākie karavīri bažījās, ka tikai Kuguāra liktenis pēkšņi nepamudinātu kādu karstdabi laupīt dzīvību viņa pieveicējam, kad tas izdarāms ar tādu pašu paņēmienu un varbūt tieši ar to pašu ieroci, no kura bija kritis virsaitis. Sis apstāklis vien vērta spīdzināšanu ar tomahaukiem otrtik bīstamu.
Tomēr šķita, ka visi, kas tagad iemetās šinī arēnā, bija vairāk noskaņoti parādīt savu veiklību nekā niknoties par biedru nāvi. Katrs gatavojās šai pārbaudei lielākoties kā sacensonis, nevis kā atriebējs; un pašā sākumā gūsteknis viņiem nenozīmēja gandrīz neko citu kā tikai dzīvu mērķi. Jaunekļi bija nepacietīgi, nevis nikni, un Šķeltais Ozols vēl cerēja, ka izdosies glābt Zvērkāvja dzīvību, kad viņi būs apmierinājuši savu godkāri. Virsaitis domāja, ka baismie izmēģinājumi nebūs gūsteknim liktenīgi.
Sacīksti iesāka jauneklis, ko dēvēja par Kraukli, jo viņam vēl nebija gadījies izpelnīties kareiviskāku iesauku. Viņš bija drīzāk ievērojams ar lielu apdomību nekā ar drosmi vai izmaņu; un tie, kas zināja viņa dabu, domāja, ka gūsteknim draud tiešas briesmas, kad Krauklis nostājās un pacēla tomahauku. Taču jauneklis bija labsirdīgs un vienīgi tīkoja, kaut viņam izdotos veiklāks metiens nekā jebkuram no viņa biedriem. Manīdams vecākos kaut ko piekodinām Krauklim, Zvērkāvis bija noskārtis, ka šis karavīrs nav nekāds slavenais; īstenībā tie nemaz nebūtu Kraukli laiduši arēnā, ja nejustu cieņu pret viņa tēvu — vecu, godājamu karavīru, kas bija palicis Kanādā. Mūsu varonis tomēr saglabāja ārēju mieru. Zvērkāvis sprieda, ka pienākusi viņa pēdējā stunda un būtu laime, nevis kļūme, ja viņš pašā sākumā kristu no nemākulīgas rokas. Beidzot Krauklis svieda tomahauku — pēc lielas plātīšanās un vilcināšanās, kas viss solīja daudz vairāk, nekā viņš spēja. Ierocis aizvirpuļoja pa gaisu, noskrambāja jauno koku, pie kura bija piesiets gūsteknis, dažas collas no viņa vaiga un ietriecās diženā ozolā, kas auga vairākus jardus tālāk aizmugurē. Par dziļu kaunu jauneklim, pūlis noņirdza, jo, bez šaubām, šis bija slikts metiens. No otras puses, vispārēja, bet klusināta murdoņa izpauda apbrīnu par stingrību, ar kādu gūsteknis bija izturējis šo pārbaudījumu. Viņš varēja kustināt tikai galvu, kas bija ar gudru ziņu atstāta brīva, lai mocītāji varētu uzjautrināties, ja upuris, apkaunodams sevi, raustītos un citādi mēģinātu izvairīties no triecieniem. Zvērkāvis neattaisnoja šīs cerības, jo parādīja tādu aukstasinību, kas vērta visu viņa augumu tik nekustīgu kā koku, pie kura viņš bija piesiets. Viņš pat neizmantoja dabisku un parastu paņēmienu — neaizvēra acis; šādos apstākļos pats vecākais un drosmīgākais sarkanādaiņu karavīrs nekad nebija atteicies ar lielāku nicināšanu no šīs priekšrocības.
Tiklīdz Krauklis izdarīja savu puicisko un neveiksmīgo mēģinājumu, viņu nomainīja Alnis — pusmūža karavīrs, kas sevišķi veikli prata lietot tomahauku, un skatītāji cerēja, ka viņa māksla sagādās tiem prieku. Šis cilvēks nepazina tādu labsirdību kā Krauklis un būtu mīļumis upurējis gūstekni naidam pret visiem bālģīmjiem, ja nejustu vēl karstāku vēlēšanos padižoties ar savu izmaņu. Viņš nostājās mierīgi un pašpaļāvīgi, atvēzējās vienā mirklī, aši paspēra soli uz priekšu un svieda mazo cirvi. Zvērkāvis redzēja aso ieroci lidojam tieši uz viņu un nodomāja, ka visam beigas; tomēr viņš palika vesels. Tomahauks piesaistīja gūstekņa galvu pie koka, aizķerdams šķipsnu viņa matu un dziļi ietriekdamies aiz mīkstās mizas. Vispārējs kauciens izpauda skatītāju sajūsmu, un Alnis juta, ka viņa sirds mazliet atmaigst pret gūstekni, kura aukstasinība bija ļāvusi parādīt šādu izcilu māku.
Alni nomainīja Lēkatnis, kas iemetās arēnas vidū līdzīgi sunim vai draiskājošam kazlēnam. Šī vingrā jaunekļa muskuļi šķita pastāvīgā kustībā, un viņš vai nu izlikās, vai bija tā pieradis pie šādas drebelīgas gaitas, ka nemaz nespēja izturēties citādi. Viņš tomēr bija veikls un drosmīgs un baudīja savas tautas cieņu, kas iemantota ar varoņdarbiem karā un sekmēm medībās. Viņš jau sen būtu guvis daudz diženāku vārdu, ja kāds augstu stāvošs francūzis nebūtu viņam nejauši devis šo iesauku, ko jauneklis godbijīgi paturēja, jo domāja to saņēmis no sava lielā tēva44 , kurš dzīvo aiz plašā Sāļā ezera. Lēkatnis šaudījās gūstekņa priekšā, pie tam draudēja ar tomahauku te no vienas, te no otras puses, veltīgi cerēdams, ka šī briesmu parāde izvilinās baiļu pazīmes. Pēdīgi Zvērkāvis zaudēja pacietību, redzot šo deju, un viņš ierunājās pirmo reizi kopš pārbaudes sākuma.
— Met, hūron! — viņš sauca. — Citādi tavs tomahauks aizmirsīs savu pienākumu. Kāpēc tu linkā līdzīgi briedēnam, kas rāda savai mātei, cik labi māk lēkāt? Tu taču esi pieaudzis karavīrs, un pieaudzis karavīrs nicina tevi un visus tavus muļķīgos kumēdiņus. Met, citādi hūronu meitenes smiesies tev acīs!
Pēdējie vārdi satracināja Lēkatni, kaut arī nebija teikti šādā nolūkā. Tā pati nervozā uzbudinātība, kas viņu darīja tik kustīgu, neļāva viņam īsti apvaldīt jūtas, un šie vārdi vēl nebija lāgā izskanējuši, kad indiāņa tomahauks aizlidoja. Viņš to meta ar niknu apņēmību nogalināt gūstekni. Ja nodoms nebūtu tik slepkavīgs, briesmas varētu būt lielākas. Lēkatnis bija tēmējis pavirši, un ierocis nozibēja pie Zvērkāvja vaiga, pagriezienā viegli ķerdams viņa plecu. Sis bija pirmais gadījums, kad sviedējs centās nonāvēt gūstekni, nevis iebaidīt viņu un parādīt savu veiklību. Lēkatni tūlīt aizveda no arēnas un stingri norāja par viņa karsto steigu, kas tik tikko nebija izpostījusi visas pūļa cerības.
Šim ātrdabim sekoja daži citi jauni karavīri, kas nicīgā vienaldzībā meta ne tikai tomahaukus, bet ari dunčus, un šie pēdējie izmēģinājumi bija daudz bīstamāki; taču viņi visi izradīja tādu veiklību, ka gūsteknis palika neievainots. Zvērkāvis dabūja dažas skrambas, bet nevienu reizi viņam neiecirta brūci. Nelokāma stingrība, ar kādu viņš spītēja saviem mocītājiem, it sevišķi šīs pārbaudes beigu posmā, iedvesa skatītājiem dziļu cieņu; un, kad virsaiši paziņoja, ka gūsteknis labi izturējis pārbaudi ar dunci un tomahauku, neviens no indiāņiem nejuta naidu pret viņu — ja atskaita Sumahu un Lēkatni. Tiesa, šie divi neapmierinātie sanāca kopā un uzkurināja viens otra dusmas, lai gan pagaidām viņu ļaunās jūtas nerada atbalsi; taču pastāvēja draudi, ka citi varētu drīz uzbudināties līdz trakumam, kāds parasts šādās indiāņu sacensībās.
Šķeltais Ozols tagad pavēstīja savai tautai, ka bālģīmis uzvedies kā vīrietis; ja arī viņš dzīvojis kopā ar delavēriem, viņš neesot kļuvis par sievieti šinī ciltī. Virsaitis vēlējās zināt, vai hūroni grib turpināt mocības. Pat vislēnīgākās sievietes tomēr bija radušas tādu patiku pirmītējā pārbaudē, ka nedomāja atteikties no gaidītās izpriecas, un visi vienā balsī prasīja turpināt. Samanīgais virsaitis, kam gribējās iedabūt savā ciltī tādu slavenu mednieku, tāpat kā eiropiešu ministram gribas rast jaunus un pieejamus nodokļu aplikšanas veidus, centās izmantot katru pieklājīgu līdzekli, lai izbeigtu pārbaudi, kamēr nav par vēlu; Šķeltais Ozols labi zināja, ka būtu tikpat grūti atturēt spīdzinātājus no viņu asiņainajiem darbiem, kā aizsprostot Lielo ezeru ūdeņus viņa novadā, ja viņiem ļautu iekarst negantākās dziņās. Tādēļ viņš pasauca četrus piecus izcilākos šāvējus un lika gūstekni pārbaudīt ar šauteni, turklāt piekodināja, ka viņiem jāpatur labā slava, parādot savu māku.
Kad Zvērkāvis redzēja, ka izvēlētie karavīri nāk uz priekšu, turēdami stobrenes šaušanas gatavībā, viņš juta atvieglojumu, kādu jūt nelaimīgs cietējs, ko ilgi vārdzinājusi grūta slimība un kas pēdīgi mana tuvojamies drošu nāvi. Mērķa uztverē šī baigā ieroča niecīgs novērsiens varētu kļūt liktenīgs, jo vajadzēja šaut gar pašu galvu, tā ka novirze par vienu vai divām collām no tēmējuma līnijas uzreiz varētu izšķirt dzīvības vai nāves jautājumu.
Spīdzināšanā ar šauteni nepieļāva tādu platumu, kādu Geslers atvēlēja Vilhelmam Tellam; prasmīga šāvēja mērķis šādā reizē nebija tālāk par mata tiesu no gūstekņa galvas. Bieži vien upurus nogalināja lodes, ko raidīja pārāk steidzīgas vai nemākulīgas rokas; un nereti gadījās, ka indiāņi, ko aizkaitināja gūstekņa vīrišķība un dzēiības, tīšām nonāvēja viņu, nespēdami apvaldīt niknumu. To visu Zvērkāvis labi zināja, jo vecie vīri mēdza īsināt garos ziemas vakarus būdās, stāstīdami par savas tautas cīņām un uzvarām, kā arī par šādiem skatiem. Tagad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa pēdējais brīdis pienācis, un izjuta kaut ko līdzīgu skumīgam priekam, iedomādams, ka kritīs no ieroča, kuru pats iemīļojis. Sī pārbaude tomēr mazliet aizkavējās.
Visu notiekošo redzēja Hetija Hatere, un sākumā šis skats bija pilnīgi apstulbinājis viņas mazo prātu, bet tagad viņa bija attapusies un sašuta par nepelnītām ciešanām, ko indiāņi sagādāja viņas draugam. Kaut arī šī tikumīgā meitene jo bieži kļuva bikla un tramīga kā jauna stirna, viņa nekad nejuta bailes, aizstāvot cilvēku; mātes pamācības un viņas pašas sirdsbalss lika Hetijai aizmirst sievišķīgu bijību un darīja viņu drošu un apņēmīgu. Tagad viņa ienāca lokā maiga, piemīlīga, kautra, kā parasti, taču viņas vārdi un seja pauda dedzību.
— Kāpēc mokāt Zvērkāvi, sarkanie cilvēki?. — Hetija vaicāja. — Ko viņš nodarījis, ka rotaļājaties ar viņa dzīvību? Kas atļāvis jums tiesāt viņu? Ja nu kāds no jūsu dunčiem vai tomahaukiem būtu viņam trāpījis? Kurš no jums varētu sadziedēt viņa brūci? Bez tam, darīdami pāri Zvērkāvim, jūs kaitējat paši savam draugam. Kad tēvs un Harijs Nerimša devās pēc jūsu skalpiem, Zvērkāvis atteicās piebiedroties un palika laivā. Mocīdami šo jaunekli, jūs mokāt savu draugu!
Hūroni klausījās ar drūmu uzmanību, un viens, kas saprata angliski, teikto pārtulkoja viņu dzimtajā valodā. Kolīdz Šķeltajam Ozolam kļuva zināms meitenes runas saturs, viņš atbildēja pats savā mēlē, un tulks virsaiša vārdus atkārtoja angliski.
— Ir ļoti patīkami klausīties manā meitā, — bargais vecais orators vēlīgi teica, pie tam smaidīja tik mīļi, it kā uzrunātu bērnu. — Hūroniem prieks dzirdēt viņas balsi;
tie uzmana, ko viņa saka. Ar šādām mēlēm Lielais Gars bieži runā uz cilvēkiem. Šoreiz viņa nav atvērusi savas acis tik. plati, lai redzētu visu, kas notiek. Zvērkāvis nenāca pēc mūsu skalpiem, tas tiesa. Kāpēc viņš nenāca? Lūk, tie ir te — uz mūsu galvām; aiz karašķipsnām var sagrābt; drošs ienaidnieks stiepj roku, lai satvertu tās. Irokēzi ir tik dižena tauta, ka nesoda cilvēkus, kas ņem skalpus. Ko dara irokēzi paši, tas viņu acīs pieklājas arī citiem. Lai mana meita apskatās apkārt un izskaita manus karavīrus. Bijis man tik roku, cik četriem karavīriem, tām būtu mazāk pirkstu nekā cilvēku manā ziņā, kad viņi ieradās šinī medību vietā. Tagad trūkst veselas rokas. Kur tās pirksti? Divus no tiem atgriezis šis bālģīmis; mani hūroni vēlas redzēt, vai viņš to darījis ar drošinieka sirdi vai nodevīgi — kā lēcoša puma vai kā zaglīga lapsa.
— Tu pats zini, hūron, kā krita viens no viņiem. Es redzēju to, un arī jūs visi to redzējāt. Tas bija tik asiņains skats; bet Zvērkāvis nebija vainīgs. Jūsu karavīrs mēģināja laupīt viņam dzīvību, un viņš aizstāvējās. Nezinu, vai labajā grāmatā sacīts, ka tas bija pareizi, bet visi vīrieši tā dara. Nu, ja gribat zināt, kurš vislabāk šauj, dodiet Zvērkāvim šauteni, un tad jūs pārliecināsities, ka viņš daudz veiklāks par katru no jūsu karavīriem, jā, veiklāks par viņiem visiem kopā!
Ja kāds vienaldzīgi raudzītos šinī ainā, viņu uzjautrinātu nopietnība, ar kuru mežoņi klausījās, kad viņiem tulkoja šo neparasto priekšlikumu. Savā izbrīnā viņi neatļāvās nevienu zobgalību, nevienu smaidu, jo Hetijas maz- prātība un izturēšanās bija pārāk svētas šiem rupjajiem un negantajiem cilvēkiem, lai viņi izsmietu garā vājo meiteni. Gluži otrādi, viņai atbildēja ar cieņas pilnu uzmanību.
— Mana meita ne ikreiz runā kā virsaitis pie apspriešanās ugunskura, — Šķeltais Ozols sacīja, — citādi viņa nebūtu teikusi šādus vārdus. Divi mani karavīri ir krituši no mūsu gūstekņa rokas; viņu kaps ir pārāk mazs, lai uzņemtu trešo. Hūroni negrib likt kaudzē savus mirušos. Ja vēl kādam garam jādodas uz tālo pasauli, tam nevajag būt hūrona garam, tam jābūt bālģīmja garam. Ej, meit, un apsēdies blakus Sumahai, kas sēro; lai hūronu karavīri parāda, cik labi prot šaut; lai bālģīmis parāda, cik maz baidās no viņu lodēm.
Grūtgalvīgā Hetija nespēja ilgi strīdēties, un, pieradusi ievērot vecāku cilvēku norādījumus, viņa paklausīgi apsēdās līdzās Sumahai uz baļķa, novērsdama seju no drausmās ainas, kas risinājās iekšpus loka.
Tūlīt pēc šī pārtraukuma karavīri atkal nostājās vietās un gatavojās parādīt savu māku; viņiem bija divkāršs uzdevums: pārbaudīt gūstekņa stingrību un satraucošos apstākļos nodemonstrēt, cik drošas ir viņu rokas. Atstatums bija mazs, tā ka hūroni varēja šaut, neapdraudot viņa dzīvību, bet šāds mocītāju tuvums prasīja no viņa dzelzs nervus. Patiešām, Zvērkāvja seja atradās vienīgi tik tālu no stobru galiem, lai neapsviltu, šāvieniem uzliesmojot, un viņa drošās acis raudzījās taisni caurumos, it kā gaidot liktenīgo vēstnesi, kas varēja izlidot no katra stobra. Viltīgie hūroni labi zināja šo apstākli; viņi tēmēja pēc iespējas tuvāk pie gūstekņa pieres, cerot, ka viņš zaudēs drosmi un tad pūlis triumfēs, redzēdams, ka upuri nobaidījuši šī smalkā nežēlība. Katrs sacensonis tomēr vairījās ievainot gūstekni, jo nonāvēt to priekšlaicīgi bija gandrīz tikpat liels kauns kā izspīdzināt, nesasniedzot mērķi. Šāviens sekoja šāvienam, un visas lodes triecās Zvērkāvim gar pašu galvu, to neskarot. Taču gūsteknim nenoraustī- jās neviens muskulis, ne reizes neietrīcējās plakstiņi. Šo pilnīgo nesatraucamību, kādu neviens no klātesošajiem vēl nebija redzējis, varēja izskaidrot ar trijiem dažādiem iemesliem. Pirmkārt, tanī izpaudās padevība liktenim, kas saistīta ar iedzimtu nosvērtību, — mūsu varonis bija mierīgi nospriedis, ka viņam jāmirst, un šādu nāvi atzina par vislabāku; otrkārt, viņš tik smalki pazina šo ieroci, ka nejuta bailes, ko palaikam rada pats briesmu veids; un, treškārt, nodomātais upuris lika lietā šīs zināšanas: skatīdamies uz stobra galu, viņš iepriekš ar precizitāti līdz vienai collai nosacīja vietu, kur trāpīs katra lode. Zvērkāvis tik akurāti noteica tēmējuma līniju, ka viņa lepnums beidzot guva pārsvaru pār lēnprātību, un, kad piecas vai sešas lodes bija ietriekušās kokā, viņš nenocietās neizpaudis savu nicināšanu par mocītāju miglainajām acīm un nedrošajām rokām.
— Jūs varat to dēvēt par šaušanu, mingi, — viņš izsaucās, — bet delavēru vidū ir tādas sievietes un pie Mo- hokas esmu iepazinis tādas holandiešu meitenes, kas jūs pārspētu kā nabagus! Atraisāt man rokas, ieliekat tanīs šauteni, un jūsu vismazāko karašķipsnu es piespraudīšu pie kura katra stumbra, ko varat man parādīt; un to izdarīšu pa simt jardiem; nu, pa divsimt, ja mērķis redzams, — deviņpadsmit reizes no divdesmit; vai pat visas divdesmit, ja šautene pieklājīga un uzticama!
Tumša, draudīga kurnoņa sekoja šim dzedrajam izsmieklam; karavīri iekaisa dusmās, dzirdēdami šādas paļas 110 gūstekņa, kurš tā noniecināja viņu izmēģinājumus, ka nepamirkšķināja ne aci, kad šāviens norībēja turpat pie viņa sejas, tik tikko neapdedzinot to. Šķeltais Ozols saprata, ka pienācis kritisks mirklis, un, joprojām cerēdams pieņemt ciltī tādu slavenu mednieku, sarnanīgais vecais virsaitis iejaucās īstajā brīdī, lai aizkavētu mocības, kas visādā ziņā beigtos ar nāvi. Iegājis saniknotā pulciņa vidū, viņš ierunājās ar savu parasto pārliecināšanas spēku un āķīgo loģiku, uzreiz apvaldīdams neganto, tikko sākušos rosmi
— Es saprotu, kas par vainu, — viņš sacīja. — Mēs esam rīkojušies kā bālģīmji, kuri pirms gulētiešanas aizslēdz durvis, baidīdamies no sarkanajiem cilvēkiem. Bālģīmji aizšauj tām priekšā tik daudz bultu, ka viņi sadeg, iekām var izsprukt ārā. Mēs esam pārāk cieši sasējuši Zvērkāvi; saites neļauj viņa locekļiem drebēt un acīm aiz- darīties. Atraisiet viņu, — tad īsti redzēsim, no kā veidots viņa augums.
Ja mums izjauc loloto ieceri, mēs palaikam negribam pilnīgi atteikties no tās, bet mīļumis ķeramies pie jebkura līdzekļa, lai arī izredzes uz sekmēm būtu nezin cik vājas. Tāpat bija ar hūroniem. Virsaiša priekšlikums uzreiz atrada dzirdīgas ausis; un tūlīt sāka darboties vairākas rokas, griezdamas pušu un raisīdamas vaļā lūku virves, kas aptītas ap mūsu varoņa augumu. Pēc pusminūtes Zvērkāvis bija tikpat brīvs no saitēm kā stundu iepriekš, kad viņš metās bēgt pa atkalni. Ciešie valgi bija aizturējuši asinsriti, tādēļ viņam vajadzētu kādu brīdi attirpināt locekļus. Sarnanīgais virsaitis to atļāva, aizbildinādamies, ka bālģīmja augums drīzāk izrādīšot baiļu pazīmes, ja at- gūšot jutīgumu; īstenībā gan Šķeltais Ozols gribēja ar šādu vilcināšanos apremdēt negantās dziņas, kas bija pamodušās jaunekļu krūtīs. Šī viltība izdevās. Berzēdams locekļus, piecirzdams kājas un kluburādams apkārt, Zvērkāvis drīz atjaunoja asinsriti. Viņam atgriezās visas fiziskās spējas, it kā nekas nebūtu tās mazinājis.
Spēku un veselības pilnestībā cilvēki reti kad domā par nāvi. Tāpat bija ar Zvērkāvi. Sasiets gluži nevarīgs, viņš nule vēl bija pamatoti uzskatījis, ka atrodas uz aizsaules robežas. Un piepeši — viņu atsvabināja, viņš atguva spēku un varēja brīvi kustināt savus locekļus; Zvērkāvim šķita, ka viņš pēkšņi atmodināts dzīvei, un no jauna ausa cerības, kuras reiz bija pilnīgi atmetis. No šī brīža pārmainījās visi viņa plāni. Te viņš vienīgi pakļāvās dabas likumam; mēs esam gan centušies notēlot mūsu varoni gatavu padoties liktenim, taču nepavisam negribam viņu iztēlot par tādu, kas alkst pēc nāves. Tiklīdz Zvērkāvis atžirga, viņš sāka cieši domāt, kā izjaukt savu ienaidnieku nolūkus; un viņš atkal kļuva vērīgs, attapīgs un apņēmīgs mežinieks, kas zina visas savas spējas un izredzes. Šī pārmaiņa bija tik liela, ka viņa prāts atguva možumu, un viņš vairs nedomāja padoties, bet gudroja vienīgi par to, kādas viltības lietot šinī cīņā.
Kolīdz Zvērkāvi atbrīvoja, hūroni viņu ielenca slēgtā aplī; un viņi jo karstāk vēlējās salauzt gūstekņa drosmi, redzēdami, cik grūti tas izdarāms. Tagad bija likts uz spēles hūronu gods; un pat sievietes zaudēja līdzcietību pret mocekli, gribēdamas savu cilti glābt no kauna. Meiteņu liegās un melodiskās balsis sajaucās ar vīriešu draudiem; Sumahai nodarītā pārestība pēkšņi aizvainoja visas hūronu sievietes. Lai veicinātu šo sašutuma brāzmu, vīrieši mazliet atkāpās, likdami sievietēm noprast, ka uz laiku atstāj gūstekni viņu varā. Tāds bija paradums. Šādās reizēs sievietēm vajadzēja ar saviem zaimiem un dzē- lībām satracināt upuri un pēc tam piepeši nodot viņu vīriešiem, jo tādā garastāvoklī viņam būtu grūtāk panest fiziskās ciešanas. Un šinī pulciņā netrūka sieviešu, kas tīri labi pieprata šādu darbu. Sumaha bija izdaudzināta dusmu pūce, un pāris vecu grezeļu, tādas kā Lācene, bija devušās līdzi šai grupai, lai, domājams, uzraudzītu, vai citas glabā godu un tikumu; šāda apsardzība vērojama tiklab mežoņu, kā civilizēto cilvēku sabiedrībā. Te nevajag atkārtot visu, ko indiānietes sadomāja niknumā un gara tumsībā, lai panāktu savu. Atšķirība starp šo sieviešu dusmu izvirdumu un līdzīgu scēnu balto cilvēku vidū bija vienīgi teicienos un epitetos; hūrones gūstekni saukāja pretīgāko un nicināmāko dzīvnieku vārdos.
Bet Zvērkāvis bija tā nogrimis savās domās, ka nepiegrieza vērību aizkaitināto raganu lamām; un, tā kā šāda vienaldzība iekveldēja šo fūriju niknumu un viņu niknums savukārt palielināja gūstekņa vienaldzību, viņas drīz nokusa aiz pārmērīgas piepūles. Redzēdami, ka mēģinājums nav veiksmīgs, karavīri iejaucās, lai darītu galu šai izrādei, — vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad hūroni nopietni gatavojās sākt īsto spīdzināšanu, kas pārbaudītu cietēja vīrišķību, sagādājot viņam nežēlīgas fiziskas sāpes.
Taču visu šo rosmi uzreiz aizturēja piepeša un negaidīta vēsts, ko atnesa viens no patruļniekiem, desmit — divpadsmit gadus vecs zēns. Šim pārtraukumam, kas cieši saistīts ar mūsu stāsta atrisinājumu, jāvelta atsevišķa nodaļa.