Kā katrs mirstīgais tu spried —
Jauc to, kas ir, ar to, kas šķiet. Te citu ražu vāc.
Ne to, ko izkapts druvās pļauj.
Te cietas rokas cērt un kauj, Pār galvām šķēpi šņāc.
Skots
Zvērkāvis nevarēja izdibināt pēkšņā pierimuma cēloni, kamēr tas neatklājās pašā notikumu gaitā. Viņš redzēja, ka sevišķi saviļņojās sieviešu pulciņš, turpretī karavīri atspiedās uz šautenēm tādās kā cieņas pilnās gaidās. Trauksmi neviens nesacēla, taču nebija gluži skaidrs, vai tuvojas draugs vai ienaidnieks. Šķeltais Ozols acīmredzot bija visu uzzinājis, un viņš ar rokas mājienu pavēlēja, lai slēgtais aplis neizretinās, bet katrs paliek savā vietā. Jau pēc pāris minūtēm noskaidrojās šī savādā un noslēpumainā starpbrīža cēlonis: pūlis pašķīrās, un loka vidū ienāca Džūdita.
Zvērkāvi iztrūcināja šī negaidītā ier-ašanās, jo viņš labi zināja, ka indiāņi neizturēsies pret sprigano meiteni tik iecietīgi kā pret viņas mazprātīgo māsu; viņš arī izbrīnījās, redzēdams, kādā tērpā Džūdita atnākusi. Savu glīto, vienkāršo un piemēroto meža ģērbu viņa bija apmainījusi pret brokāta kleitu, ko esam jau minējuši un kas reiz bija radījusi tik lielu un brīnumainu pārvērtību viņas ārienē; un vēl kas: meitene bija vērojusi garnizona lēdijas tālaika gaumē darinātajos svētku tērpos un iedziļinājusies modes sīkumos, tādēļ savu ģērbu papildinājusi tā, ka nedūrās acīs nekādi trūkumi un arī tualetes noslēpumu zinātāja neatklātu nevienu disonansi. Galva, kājas, rokas, krūtis, volāni — viss harmonēja, atbilstot toreizējam sievietes elegances ideālam; un savu mērķi — izlikties par dižciltīgu, augsti stāvošu personu — viņa varētu sasniegt ne vien naivo mežoņu vidū, bet arī starp tiem, kas paraduši šķirot cilvēkus. Džūditai piemita izcils skaistums un sevišķa grācija, un no mātes viņa bija mantojusi iznesību, kas neļāva izpausties nekādām asām, vulgārām manierēm; tādēļ jāsaka, šis lepnais tērps viņai piederējās tāpat kā smalkās sabiedrības dāmai. No tūkstoš galvaspilsētas aristokrātēm diezin vai atrastos kaut viena, kurai vēl labāk piestāvētu tā spilgtās krāsas, spīdošais atlass un greznie kruzuļi nekā daiļajai būtnei, kuras augumu tas pašreiz rotāja.
Sāda parādība atstāja cerēto iespaidu. Tiklīdz Džūdita nokļuva loka vidū, viņas lielo drosmi zināmā mērā atalgoja nepārprotams izbrīns un sajūsma par viņas ārieni. Drūmie vecie karavīri izgrūda savu iemīļoto saucienu «ha!». Jaunekļi bija pārsteigti vēl vairāk, un pat sievietes nespēja apvaldīt prieku. Šie vienkāršie meža bērni tikai retumis bija redzējuši balto sievieti no augstākām aprindām, un šāds tērps viņu acis žilbināja pirmo reizi. Franču un angļu visspilgtākie mundieri šķita pelēcīgi pret šī brokāta spožumu; valkātājas neparastais skaistums palielināja iespaidu, ko radīja drānas krāsas, un ģērbs šo skaistumu izcēla vairāk, nekā viņa cerējusi. Pašu Zvērkāvi pārsteidza tiklab krāšņā aina, kā aukstasinība, ar kādu meitene bija uzņēmusies šo bīstamo gaitu. Šādos apstākļos visi gaidīja, ka apmeklētāja paskaidros sava nāciena mērķi, kas vairākumam skatītāju likās tikpat neparasts kā viņas āriene.
— Kurš no šiem karavīriem ir galvenais virsaitis? — Džūdita jautāja Zvērkāvim, līdzko noskārta, ka indiāņi gaida, kad viņa uzsāks sarunas. — Mans uzdevums ir pārāk svarīgs, lai es grieztos pie kāda apakšnieka. Papriekš hūroniem paskaidrojiet, ko saku, pēc tam pārtulkojiet atbildi uz manu jautājumu.
Zvērkāvis mierīgi izpildīja pavēli, un klātesošie kāri klausījās, kad viņš tulkoja pirmos vārdus, kas nākuši pār apbrīnojamās būtnes lūpām. Prasība šķita dibināta: no bālģīmes ārienes taču varēja secināt, ka viņa pati ieņem augstu stāvokli. Šķeltais Ozols deva piemērotu atbildi; viņš stādījās priekšā savai daiļajai viešņai, likdams skaidri noprast, ka viņam tiesības uz šo godu.
— Es varu tev ticēt, hūron, — Džūdita atsāka, savu lomu tēlodama ar tādu cieņu un noteiktību, kas apliecināja viņas dotības teātra mākslā, jo viņa izturējās ar augstprātīgu laipnību, kā bija redzējusi izturamies ģenerāļa sievu, risinoties līdzīgai, taču draudzīgāka i sarunai.
— Es varu ticēt, ka esi galvenā persona šinī grupā; es redzu, ka domas un apcere atstājušas pēdas tavā sejā. Tātad mans vēstījums jāuzklausa tev.
— Lai Mežu Puķe runā, — vecais virsaitis atbildēja, līdzko Zvērkāvis pārtulkoja šo ievadu, lai to saprastu visi.
— Ja viņas vārdi būs tikpat jauki kā viņas izskats, tie nekad neatstās manas ausis; es tos dzirdēšu vēl ilgi pēc tam, kad mūsu Kanādas ziema būs nonāvējusi puķes un sastindzinājusi ikvienu vasaras runu.
Sis kompliments bija patīkams tādai meitenei kā Džūdita; tas viņai glaimoja un palīdzēja saglabāt pašsavaldīšanos. Viņa nevilšus pasmaidīja, kaut ari vēlējās uzvesties atturīgi.
— Tagad, hūron, — viņa turpināja, — klausies manos vārdos. Tavas acis tev saka, es neesmu vienkārša sieviete. Neteikšu, ka esmu šīs zemes karaliene; viņa ir tālu, aiz jūras; taču līdz mūsu žēlīgajiem valdniekiem ir daudzas augstas pakāpes, un es stāvu uz vienas no tām. Kas tā par pakāpi, nav vajadzības stāstīt, jo tu nesaprastu mani. Sinī ziņā tev jāpaļaujas pašam uz savām acīm. Tu redzi, kas esmu; tev jājūt, ka, klausoties manos vārdos, tu klausies sievietē, kura var būt tavs draugs vai ienaidnieks — atkarībā no tā, kā izturies pret viņu.
Džūdita runāja pienācīgi stingrā balsī, kas šādos apstākļos bija patiešām apbrīnojama. Zvērkāvis viņas vārdus labi un vienkārši pārtulkoja hūroniem, kuri tos uzņēma ar tādu cieņu un nopietnību, kas solīja meitenei sekmes. Taču nav viegli izsekot indiāņa domu gaitai. Džūdita alkani gaidīja atbildi, pat šaubās nezaudēdama cerību. Šķeltais Ozols bija veikls orators un neatbildēja ātrāk, kā vajadzīgs saskaņā ar indiāņu jēdzieniem par ārējo pieklājību; pēc šo īpatnējo cilvēku domām, šādā reizē mazs klusumbrīdis pauž cieņu, jo norāda, ka dzirdētais tiek apsvērts, kā pienākas.
— Mana meita ir skaistāka par Ontārio rozēm; viņas balss ir patīkama ausīm kā paceplītes dziesma, — atbildēja viltīgais un uzmanīgais virsaitis, kuru vienīgo no visa pulka nebija galīgi apžilbinājusi Džūditas spožā un neparastā āriene un kura neuzticību neizgaisināja pat izbrīns. — Kolibrijs nav daudz lielāks par biti, tomēr tā spalvas ir tik greznas kā pāva aste. Lielais Gars dažkārt devis joti spilgtu ģērbu ļoti mazām radībām. Turpretī alni viņš apklājis ar rupju spalvu. Šīs savādības nav izprotamas nabaga indiāņiem, kuri spēj apjēgt vienīgi to, ko viņi redz un dzird. Bez šaubām, manai meitai ir ļoti liels vigvams kaut kur ezera tuvumā; hūroni aiz savas tumsības nebūs atraduši viņas mājokli.
— Es jau tev aprādīju, virsaiti, ka būtu veltīgi nosaukt manu rangu un rezidenci, jo tu nesaprastu mani. Attiecībā uz šīm ziņām tev jātic savām acīm. Vai tad sarkanie cilvēki neredz? Šī seģene, ko valkāju, nav vienkāršas skvo seģene; šādos greznojumos staigā tikai virsaišu sievas un meitas. Tagad klausies, kāpēc esmu nākusi pie jums viena un kāds uzdevums vedis mani šurp. Tāpat kā hūroniem, jengīziem ir jaunekļi, turklāt daudzi; to tu labi zini.
— Jengīzu ir tikpat daudz, cik kokiem lapul To katrs hūrons zina un jūt.
— Es tevi saprotu, virsaiti. Ja es būtu ņēmusi līdzi pavadoņus, varētu notikt sadursme. Mani jaunekļi un tavi jaunekļi nikni skatītos vieni uz otriem, it īpaši, ja manējie redzētu šo bālģīmi sasietu mocībām. Viņš ir liels mednieks, un viņu mīl visos tuvajos un tālajos garnizonos. Viņa dēļ sāktos cīņa, un irokēzu taka uz Kanādu būtu slacīta asinīm.
— Tur jau tik daudz asiņu, ka mūsu acis tumst no tām, — virsaitis drūmi atbildēja. — Mani jaunekļi redz, ka tās visas zaudējuši hūroni.
— Bez šaubām; un būtu izliets vēl vairāk jūsu asiņu, ja es būtu ieradusies bālģīmju apsardzībā. Es dzirdēju daudzinām Šķelto Ozolu un nodomāju, ka iabāk viņu sūtīt miermīlīgi atpakaļ uz savu ciemu, lai viņš tur varētu atstāt savas sievietes un bērnus; ja viņš tad gribēs nākt pēc mūsu skalpiem, mēs viņu sagaidīsim. Viņam patīk kaula dzīvnieki un mazas šautenes. Lūk, ko esmu atnesusi, lai viņam parādītu. Es esmu viņa draugs. Ja viņš saliks šīs lietas kopā ar savām mantām, viņš dosies uz savu ciemu, iekām mani jaunekļi spēs viņu panākt; un viņš rādīs savējiem Kanādā, uz kādiem dārgumiem viņi tagad var aut kājas, kad mūsu lielie tēvi, kuri dzīvo aiz Sāļā ezera, nosūtījuši viens otram kara cirvi. Es aizvedīšu sev līdzi šo lielo mednieku, jo viņam jāgādā, lai manā mājā netrūktu gaļas.
Zinādama indiāņu teicienus, Džūdita centās izsacīties kodolīgi, kā paradusi šī tauta, un tas izdevās labāk, nekā viņa pati bija cerējusi. Zvērkāvis tulkoja apzinīgi un to darīja jo labprātāk tāpēc, ka meitene rūpīgi vairījās no tiešiem meliem, — tādējādi viņa parādīja cieņu jauneklim, kas divkosību uzskatīja par maziskumu, kurš nepavisam nepiederas baltā cilvēka iedabai. Kad Džūdita piedāvāja abus atlikušos ziloņus un jau minētās pistoles, no kurām viena bija stipri cietusi nesenajā kļūmē, vairākums hūronu sarosījās, taču Šķeltais Ozois viņu uzklausīja vēsi, kaut arī bija agrāk sajūsminājies, pirmoreiz uzzinādams par tādiem divastainiem dzīvniekiem. īsos vārdos — šis gudrais un aukstasinīgais virsaitis nebija tik viegli ietekmējams kā viņa apakšnieki; ar pašcieņu, ko daudzum daudzi civilizēti cilvēki uzskatītu par lieku, viņš atteicās pieņemt kukuli, jo nevēlējās to izpelnīt, pakļaujoties devējas gribai.
— Lai mana meita patur savas divastainās cūkas, ko ēst, kad viņai nepietiek medījuma, — viņš dzestri sacīja. — Lai viņa atstāj sev arī mazās šautenes ar diviem stobriem. Hūroni nāvē briežus, kad jūt izsalkumu; un viņiem ir garas šautenes cīņai. Sis mednieks tagad nevar aiziet no maniem jaunekļiem; tie vēlas zināt, vai viņš ir tik drošsirdīgs, kā pats lielās …
— To es noliedzu, hūron, — Zvērkāvis viņu vērsmīgi pārtrauca, — jā, to es cieši noliedzu, jo tas nesaskan ar patiesību un saprātu. Neviens nav dzirdējis mani lielāmies, un neviens arī nedzirdēs, kauču jūs man dzīvam novilktu ādu un pēc tam ar saviem nežēlīgajiem, sātaniskajiem paņēmieniem cepinātu trīcošo miesu! Esmu vienkāršs un nelaimīgs cilvēks un esmu kritis jūsu gūstā, bet neesmu lielīgs, jo man nav tādas iedabas.
— Mans jaunais bālģīmis lielās, ka viņš neesot lielīb- nieks, — viltīgais virsaitis iebilda. — Tad jau viņam būs taisnība. Es dzirdu dziedam svešādu putnu. Tam ir ļoti greznas spalvas. Vēl neviens no hūroniem nav redzējis tādas spalvas. Viņiem būtu kauns atgriezties savā ciemā un stāstīt savai tautai, ka viņi atlaiduši gūstekni šī svešādā putna dziesmas dēļ un. nevar nosaukt putna vārdu. Viņi nemācēs sacīt, vai dzirdējuši strazdu vai paceplīti. Tas būtu liels negods; mani jaunekļi vairs nedrīkstētu staigāt
pa rnežu vieni paši; viņiem būtu jāņem līdzi savas mātes, lai tās pateiktu, kā sauc putnus!
— Tu vari gūsteknim pajautāt, kā sauc mani, — meitene sacīja. — Mans vārds ir Džūdita; un par Džūditu daudz vēstīts bībelē — bālģīmju vislabākajā grāmata. Ja arī esmu putns ar krāšņām spalvām, man tomēr ir savs vārds.
— Nē, — āķīgais hūrons teica, pie tam atklāja tik ilgi lietotu viltību — sāka runāt puslīdz skaidrā angļu valodā. — Es nejautāju gūsteknim. Viņš noguris; grib atpūsties. Es jautāju manai meitai ar mazo prātu. Viņa runā taisnību. Nāc šurp, meit! Atbildi! Tavs vārds — Hetija?
— Jā, tā mani sauc, lai gan bibelē rakstīts «Estere», — meitene sacīja.
— Arī tas rakstīts bībelē! Viss rakstīts bībelē. Nu, labi. Kāds viņas vārds?
— Džūdita; un tāpat rakstīts bībelē, lai gan tēvs dažreiz viņu sauca par Džūdu. Viņa ir mana māsa — Tomasa Hatera meita. Tomasu Hateru jūs saucāt par Bizamžurku, kaut arī viņš bija nevis žurka, bet cilvēks, tāpat kā jūs. Lai dotu viņam šādu vārdu, jums pietika ar to, ka viņš mājoja uz ūdens!
Virsaiša raupjā, krumpjainā seja atplauka uzvarētāja smaidā, kad viņš redzēja, cik daudz panācis, iztaujādams patiesīgo Hetiju. Tiklīdz sāka pratināt māsu, Džūditai pašai zuda visas cerības, jo neviena zīme, nekāds lūgums nepamudinātu godsirdīgo meiteni melot. Džūdita zināja, ka Bizamžurkas meitu izdēvēt par princesi vai augstu lēdiju būtu veltīgs mēģinājums; un viņai kļuva skaidrs, ka drošais un asprātīgais nodoms atbrīvot gūstekni iziris gaužām vienkārša un dabiska iemesla dēļ. Tad viņa pievērsa acis Zvērkāvim, it kā lūgdamās, lai tas iejaucas un glābj viņus abus.
— Nekas neiznāks, Džūdit, — jauneklis sacīja, atbildot uz šo skatienu, ko viņš saprata, tomēr atzina par lieku.
— Nekas neiznāks. Tā bija droša doma, kas piedien ģenerāļa sievai. Bet šitas mings… — Šķeltais Ozols bija aizgājis gabaliņu tālāk un vairs nedzirdēja viņu sarunu.
— Bet šitas mings nav tāds kā citi, viņu neviens nepiemānīs ar samākslotām viltībām. Visam jānotiek parastā kārtā, lai mākonis varētu aptumšot viņa acis. Ir pārāki grūti iegalvot viņiem, ka šinīs kalnos dzīvo karaliene vai kāda augsta dāma; un, bez šaubām, viņš domā, ka greznīgais tērps, ko esat apvilkusies, pieder pie mantām, kuras salaupījis jūsu tēvs jeb tas, kas agrāki uzskatīts par jūsu tēvu; un tērps droši vien ir laupīts, ja taisnība viss, ko ļauži runā.
— Lai būtu kā būdams, Zvērkāvi, mana klātiene jūs paglābs zināmu laiku. Viņi taču nesāks jūs mocīt manu acu priekšā!
— Kāpēc gan ne, Džūdit? Vai domājat, ka bālģīmju sievieti viņi saudzēs vairāki nekā savējo? Tiesa, jūsu dzimums droši vien jūs paglābs no mocībām, bet tas nesargās jūsu brīvību un varbūtās nesargās jūsu skalpu. Es vēlētos, kauč jūs nebūtu nākusi, mana labā Džūdit; tas man neko nelīdzēs un jums pašai var smagri kaitēt.
— Es varu dalīties jūsu liktenī, — meitene atbildēja ar cildenu degsmi. — Kamēr būšu te, viņi nedarīs jums pāri, ja spēšu viņus aizkavēt… turklāt…
— Kas vēl, Džūdit? Kādi jums līdzekļi, ar kuriem savaldīt indiāņu nežēlību un novērst indiāņu vellišķības?
— Laikam gan nekādu, Zvērkāvi, — meitene stingri sacīja. — Bet es varu ciest kopā ar saviem draugiem .., mirt kopā ar viņiem, ja vajadzīgs.
— Ai, Džūdit! Ciest varbūtās cietīsit, bet nemirīsit, kamēr nepienāks noteiktais brīdis. Maz ticams, ka tādu skaistuli kā jūs gaida kauč kas grūtāks par virsaiša sievas likteni — ja tikai bālģīmes sliecības atjaus jums iziet pie indiāņa. Jums labāki vajadzēja palikt šķirstā vai cietoksnī, bet, kas padarīts, tas padarīts. Nu, ko tad jūs pirmīt gribējāt vēl sacīt?
— Te riskanti stāstīt par to, Zvērkāvi, — meitene nobēra, pie tam nepiespiesti gāja viņam garām, lai nebūtu jārunā skaļi. — Pusstunda mums izšķirīga. Jūsu draugi netur rokas klēpī.
Mednieks atbildēja vienīgi ar pateicīgu skatienu. Nākamajā mirklī viņš pagriezās pret saviem ienaidniekiem, it kā sagatavojies atkal ciest mocības. Pēc īsas domu apmaiņas arī hūronu vecākajiem bija nobriedusi apņēmība. Džūditas neveiksmīgā viltība bija pagaisinājusi Šķeltā Ozola labvēlīgo nolūku, tā ka rezultāts varēja būt gluži pretējs tam, ko viņa cerējusi. Tas viss bija dabiski, jo indiānis iutās aizvainots, ka viņu gandrīz piemuļķojusi meitene. Tagad jau visi pilnīgi saprata, kas īsti ir Džūdita; plaši izpaustā slava par viņas skaistumu palīdzēja gūt skaidrību. Un neparastais tērps tagad šķita saistīts ar divastaino zvēru dziļo noslēpumu un pagaidām vairs neradīja iespaidu.
Šķeltā Ozola sejā nu jau bija cita izteiksme, kad viņš atkal pievērsās Zvērkāvim. Virsaitis bija atmetis nodomu saudzēt gūstekni un vairs negribēja novilcināt baisākās mocības. So jūtoņas maiņu paziņoja jaunekļiem, kas cītīgi gatavojās gaidāmajam skatam. Pie jaunā koka žigli sakrāva sausēnus; savāca visas nosmailinātās skaidas, ko iedurt gūstekņa miesā un pēc tam aizdedzināt; dabūja virves, lai viņu atkal piesietu pie koka. To visu darīja klusu- ciešot; Džūdita drausmās gaidās vēroja katru kustību, bet Zvērkāvis šķita stāvam vienaldzīgs kā priede pakalna. Kad tuvojās karavīri un taisījās viņu siet, jauneklis tomēr uzmeta acis Džūditai, it kā jautādams, vai viņa iesaka pretoties vai pielaisties. Ar zīmīgu žestu viņa ieteica pēdējo; un pēc brīža viņš bija atkal piesaistīts pie koka — jebkuru pārestību un apvainojumu nevarīgs objekts. Hūroni darbojās ar tādu skubu, ka nebilda ne pušplēsta vārda. Tūlīt aizdedzināja sausēnu kaudzi, un skatītāji alkani gaidīja gala iznākumu.
Hūroniem nebija nodomā sadedzināt gūstekni. Tie gribēja tikai pārbaudīt viņa izturību uz šādas nāves robežas. Tiem bija prāts aiznest uz savu ciemu viņa skalpu, tomēr tie vēlējās papriekš salauzt sava upura vīrišķību un dzirdēt viņa vaidus. Tāpēc zari un žagari bija sakrauti tādā atstatumā, no kura, kā šķita, karstums drīz vien kļūtu neciešams, taču tieši neapdraudētu dzīvību. Kā bieži gadījās šādās reizēs, šis atstatums tomēr nebija aprēķināts pareizi, un liesmu žuburainās mēles sāka šaudīties tik tuvu pie upura sejas, ka nākamais brīdis varētu kļūt liktenīgs, ja Hetija nebūtu izlauzusies cauri pūlim un ar nūju izārdījusi lāktījošo ugunskuru uz visām pusēm. Pacēlās vairākas rokas, lai nekaunīgo iejaucējos notriektu gar zemi, bet virsaiši aizkavēja sitienus, atgādinādami, ka viņa ir garā vāja. Hetija pati nezināja, kādu risku uzņēmusies; paveikusi šo drosmīgo darbu, viņa dusmīgi raudzījās apkārt, it kā pārmezdama modrajiem mežoņiem viņu nežēlību.
— Lai dievs tevi atalgo, mīļā mās, par šo ātro un bezbailīgo rīcību! — izdvesa Džūdita, kas bija kļuvusi tik slābana, ka nespēja neko pasākt. — Pašas debesis tevi sūtījušas ar svētu uzdevumu.
— Tas bija labi domāts, Džūdit, — upuris piemetināja. — Tas bija cildeni domāts,turklāt veikts laikā,kauču galu galā var izrādīties, ka Veikts nelaikā! Kam jānotiek, to nevajadzētu aizkavēt. Ja es būtu ierāvis vienu muti no šīs liesmas, glābt manu dzīvību vairs nebūtu cilvēka spēkos; un jūs redzat: šoreiz viņi apsējuši man pieri, tā ka itin nemaz nevaru kustināt galvu… Jā, tas bija labi domāts; taču laikam gan būtu bijis žēlīgāki ļaut, lai liesmas dara savu darāmo.
— Bezjūtīgie, cietsirdīgie hūroni! — Hetija iesaucās sašutumā. — Vai gribat sadedzināt cilvēku kā malkas pagali?
Šķeltais Ozols ar rokas mājienu lika savākt izsvaidītos nodeguļus. Citi vēl pienesa kurināmo; pat sievietes un bērni skubīgi rosījās, lasot sausumus. Liesma uzlāktīja pa otram lāgam, kad cauri lokam izspraucās kāda indiāņu sieviete, tā pieskrēja pie kaudzes un paspēra degošos zarus sānis, laikā apslāpēdama uguni. Atkal vīlušies cerībās, hūroni iekaucās; bet, kad vaininiece pagriezās pret loku un viņi pazina Dvesmu, atskanēja vispārējs prieka un pārsteiguma sauciens. Uz kādu brīdi visi piemirsa aizsākto nodarbi; jauni un veci steigā drūzmējās ap meiteni, lai uzzinātu, ar ko izskaidrojama viņas piepešā un negaidītā atgriešanās. Šinī kritiskajā mirklī Dvesma kaut ko pačukstēja Džūditai un slepus ielika viņai plaukstā kādu mazu priekšmetu; pēc tam, lai atbildētu uz draudzeņu sveicieniem, delavēre pievērsās hūronu meitenēm, kas ļoti mīlēja viņu. Džūdita atguva pašsavaldīšanos un rīkojās ātri. Mazais, asais nazis, ko Dvesma bija pasniegusi viņai, pārgāja Hetijas rokās, jo pēdējā to varētu visdrošāk nodot Zvērkāvim, neradot aizdomas. Bet Hetijas aprobežotība iznīcināja pamatotās abu meiteņu cerības. Vajadzēja pārgriezt virves, kas valgoja upura rokas, bet pēc tam nazi paslēpt viņa drēbēs, lai piemērotā brīdī viņš varētu to izlietot, turpretī meitene savā dedzībā un naivitātē sāka griezt pieres apsējus, lai turpmāk viņš vairītos ieelpot liesmas. Protams, šo neslēpto rīcību hūroni redzēja, un viņi satvēra Hetijas rokas, kad tā bija paguvusi atbrīvot gūstekņa ķermeņa augšdaļu līdz elkoņiem. Sis atklājums uzreiz modināja neuzticību pret Dvesmu; un, kad viņu pratināja šinī sakarībā, bezbailīgā delavēre, Džūditai par brīnumu, nenoliedza savu līdzdalību notikušajā.
— Kāpēc man nepalīdzēt Zvērkāvim? — meitene noprasīja stingrā balsī. — Viņš ir delavēru virsaiša brālis; ar visu sirdi esmu delavēre. Panāc šurp, nejaukais Mežrozes Ērkšķi, un nomazgā no sejas irokēzu krāsas; nostājies hū- ronu priekšā, krauklis tāds! Izbadējies tu ēstu savējo līķus. Virsaiši un karavīri, nolieciet viņu aci pret aci ar Zvērkāvi; es parādīšu jums, kādu lielu nelieti esat turējuši savā ciltī.
Sī drošā un noteiktā runa hūronu valodā atstāja uz viņiem dziļu iespaidu. Nodevēji vienmēr iedveš neuzticību; un, kaut gan atkritējs Mežrozes Ērkšķis bija centies labi kalpot ienaidniekam, taču ar savām pūlēm un iztapību netika iemantojis neko daudz vairāk par iecietīgumu. Viņš bija nodevis Dvesmu un savu tautu, gribēdams viņu iegūt par sievu; jauno draugu starpā viņš bija radis nopietnus sāncenšus, kas juta vēl jo mazākas simpātijas pret nodevēju. īsos vārdos — Mežrozes Ērkšķim vienīgi jāva palikt hūronu nometnē, kur viņu uzraudzīja tikpat cieši un modri kā Dvesmu. Viņš reti kad rādījās virsaišiem un rūpīgi vairījās no Zvērkāvja, kas līdz šim brīdim nemaz nezināja par viņa klātbūtni. Pēc šāda uzaicinājuma Mežrozes Ērkšķis tomēr vairs nevarēja palikt nomaļus. Protams, iro- kēzu krāsas viņš nenomazgāja; kad viņš nostājās loka vidū, Zvērkāvis sākumā nepazina viņu — tik pamatīgi seja bija noziesta šinīs jaunajās krāsās. Izaicinošā pozā viņš bramanīgi noprasīja, ko tad vispār varot pārmest Mežrozes Ērkšķim.
— To pajautā sev, — Dvesma sparīgi turpināja, taču viņas runas veidā trūka agrākās saspringtības; tas pauda vieglu izklaidību, ko ievēroja vismaz Zvērkāvis un Džūdita. — To pajautā pats savai sirdij, pretīgais murkšķi! Nestāvi ar nevainīga cilvēka seju! Ej palūkojies avotā, apskati savu ienaidnieku krāsas uz savas melīgās ādas; pēc tam atnāc atpakaļ un palielies, kā aizjozi no savas cilts un ietinies franču seģenē! Krāsosies košs kā kolib- rijs — tomēr paliksi tāds pats melns, kā jau krauklis.
Dzīvodama pie hūroniem, Dvesma bija allaž uzvedusies tik rātni, ka tagad tie ar izbrīnu klausījās viņas runā. Bet pats vaininieks vārījās aiz dusmām; un laime daiļajai de- lavērei, ka viņa varā nebija piepildīt atriebību, kurā viņš iedegās pret meiteni, par spīti savai ārišķīgajai mīlestībai.
— Ko grib no Mežrozes Ērkšķa? — viņš stingri vaicāja. — Ja bālģīmis ir noguris no dzīves, ja viņš baidās indiānisku mocību — runā, Šķeltais Ozol: es viņu aizsūtīšu nopakaļus karavīriem, ko esam zaudējuši …
— Nē, virsaiti, nē, Šķeltais Ozol, — Dvesma strauji iekrita valodā, — Zvērkāvis nebaidās; viņš vismazāk baidās no kraukļa! Atraisiet viņu… pārgrieziet viņa saites… nostādiet viņu aci pret aci ar šo ķērcošo putnu, tad redzēsim, kurš noguris no dzīves.
Dvesma tiecās uz priekšu, it kā gribēdama paņemt no kāda jaunekļa dunci un pati atsvabināt mednieku, bet iejaucās vecs karavīrs, paklausot Šķeltā Ozola mājienam. Virsaitis ar neuzticību sekoja katrai meitenes kustībai, jo, pat runādama tik stingri un lielīgi, viņa izpauda tādas kā šaubas un gaidas, kas tik uzmanīgam vērotājam nevarēja paslīdēt garām. Savu lomu viņa tēloja labi; taču vēl divi vai trīs vecie vīri noskārta, ka viņa tikai tēlo. Viņas priekšlikumu atbrīvot Zvērkāvi noraidīja; un sarūgtināto Dvesmu aizvilka no jaunā koka tieši tanī brīdī, kad viņa jau domāja panākusi savu. Šinī pašā laikā loks, kas bija sašaurinājies un izjucis, paplašinājās un atkal sakārtojās. Šķeltais Ozols tagad paziņoja, ka vecajiem vīriem prāts turpināt mocības; pārtraukums bija vilcies diezgan ilgi un palicis bez kāda rezultāta.
— Pagaidi, hūron! Pagaidiet, virsaiši! — Džūdita izsaucās, īsti neapzinādamās, ko pati runā, un vēlēdamās iegūt laiku. — Dieva dēļ, kaut tikai minūti ilgāk …
Šos vārdus pārtrauca cita — vēl dīvaināka iejaukšanās. Jauns indiānis izmetās cauri hūronu rindām un ielēca pašā loka vidū, izrādīdams vai nu vislielāko paļāvību, vai tādu karstgalvību, kas rada neprātam. Pieci seši sargi dažādās attālās vietās joprojām vēroja ezeru, un Šķeltais Ozols sākumā domāja, ka viens no viņiem atsteidzies ar svarīgām ziņām. Tomēr nepazīstamā kustībās bija tāds straujums un karatērpā tik maz iezīmīguma, ka pirmajā brīdī hūroni nevarēja nosacīt, vai viņš ienaidnieks vai draugs. Ar trijiem lēcieniem nokļuvis pie Zvērkāvja, šis karavīrs acumirklī pārgrieza viņa saites, tā ka gūsteknis pilnīgi atguva spēju lietot savus locekļus. Tikai pēc tam nepazīstamais pievērsās pārsteigtajiem hūroniem, un tie skatīja cēlu seju, staltu augumu un ērgļa acis — jaunu karavīru delavēra krāsās un bruņojumā. Katrā rokā viņš turēja pa šautenei; laides balstījās uz zemes, un pie vienas šautenes karājās tās ložu soma un pulvera rags. Tā bija «briežu nāve», un viņš to nodeva īstā īpašnieka rokās, droši, ar izaicinājumu raudzīdamies apkārtējā pūlī. Divu bruņojušos, kaut arī aplenktu vīru klātbūtne iztrūcināja hūronus. Viņu stobrenes bija pieslietas pie kokiem kur kurā, un viņiem palikuši vienīgi dunči un tomahauki.
Taču viņi bija pārāk savaldīgi, lai izrādītu bailes. Šķita gan neticami, ka tik mazi spēki uzbruks tik lielai grupai; un hūroni gaidīja, ka šādam apņēmīgam solim sekos kāds sevišķs priekšlikums. Svešais acīmredzot domāja attaisnot viņu cerības; viņš dzīrās runāt.
— Hūroni, — viņš sacīja, — šī zeme ir ļoti plaša. Arī Lielie ezeri ir plaši; aiz tiem pietiek vietas irokēziem; šinī pusē pietiek vietas delavēriem. Es esmu Cingačguks, Un- kasa dēls, Tamenunda asinsradinieks. Tā ir mana līgava; šis bālģīmis ir mans draugs. Mana sirds kļuva smaga,kad pazaudēju viņu; es sekoju pa viņa pēdām uz jūsu nometni pielūkot, ka viņam nenotiktu nekas ļauns. Visas delavēru meitenes gaida Vahu; tās brīnās, kamdēļ viņa tik ilgi ir projām. Nu, tad ļaujiet, lai atvadāmies no jums un ejam savu taku.
— Hūroni, jūs redzat savu nāvīgo ienaidnieku — Lielo Čūsku no cilts, ko nīstat! — Mežrozes Ērkšķis kliedza. ■— Ja viņš tiks projām, asinis krāsos jūsu mokasīnu pēdas no šejienes līdz Kanādai. Es esmu caurcaurēm hūrons!
Teikdams šos pēdējos vārdus, nodevējs vēzēja savu dunci pret delavēra kailajām krūtīm. Dvesma, kas stāvēja tuvumā, ar ātru rokas kustību novirzīja triecienu, un bīstamā ieroča smaile iedūrās priedē. Nākamajā mirklī tāds pats ierocis pazibēja Čūskas plaukstā un ietriecās atkritēja sirdī. Mežrozes Ērkšķis nogāzās kā bluķis un bija uz vietas beigts; un nebija pagājusi ne minūte kopš tā brīža, kad Cingačguks iemetās loka vidū. Notikumu straujā gaita nebija ļāvusi hūroniem attapties, bet šī nelaime prasīja no viņiem tūlītēju rīcību. Sekoja vienots kliedziens, un pūlis sakustējās. Šinī mirklī kļuva dzirdamas skaņas, kādas nav parastas mežos, un visi hūroni — kā vīrieši, tā sievietes — sastinga un sāka ausīties ar gaidu pilnām sejām. Skaņas bija dobjas un ritmiskas, it kā zeme tiktu dauzīta blietēm. Starp attālākajiem kokiem manīja kaut kādu kustību, un drīz kļuva redzama karaspēka nodaļa, kas tuvojās vienmērīgā solī. Tā nāca uzbrukumā, sarkanie mundieri spīdēja, iezīmēdamies pret meža košo zaļumu.
Nav viegli aprakstīt skatu, kas sekoja pēc tam. Panikā, izmisumā un bezprātīgās pūlēs hūroni nespēja rīkoties vienoti un noteikti. Aplenktajiem izlauzās kauciens; zaldāti atbildēja ar sparīgām urravām. Šautenes klusēja, lai gan stingro, nosvērto soļu troksnis turpinājās, un bija redzams, ka apmēram sešdesmit vīru ierindas priekšā mirdz durkļi. Hūroni bija pēkšņi nokļuvuši ārkārtīgi neizdevīgā stāvoklī. No trijām pusēm viņus ieslēdza ūdens, un no ceturtās baigs un labi apmācīts ienaidnieks nogrieza viņiem atkāpšanās ceļu. Karavīri metās pie ieročiem, un pēc tam visi, kas atradās zemesragā — vīrieši, sievietes un bērni —, steidzīgi meklēja aizsegu. Šinī izbaiļu un apjukuma ainā tomēr nekas nespēja laupīt Zvērkāvim apdomu un aukstasinību. Viņa pirmās rūpes bija aizslēpt aiz koku stumbriem Dvesmu un Džūditu; viņš skatījās pēc Hetijas, bet to bija aizvilcis līdzi hūronu sieviešu bars. Pēc tam viņš traucās uz bēgošo hūronu flangu; tie nesās uz zemesraga dienvidkrastu, cerēdami glābties pa ūdeni. Zvērkāvis notvēra brīdi, kad divi no viņa nesenajiem mocītājiem atradās vienā līnijā, un viņa šautene pirmā pārtrauca šīs baismās scēnas klusumu. Lode noguldīja abus reizē. Tas izprovocēja hūronu vispārēju uguni, un kņadā dzirdēja Čūskas šauteni un karasaucienu. Taču labi apmācītie zaldāti neatbildēja ar zalvi, viņu pusē iekliedzās un izšāva viens pats Nerimša, citādi no turienes atskanēja tikai īsa, aša komanda un smago, nosvērto un draudīgo soļu troksnis. Pēc brīža tomēr sekoja kliedzieni, vaidi un lāsti, kas viss parasts, kad lieto durkli.
Šis drausmais un nāvīgais ierocis iztrakojās atriebībā. Arī mūsu dienās notikušas tik daudzas šādas scēnas, kur ne vecums, ne dzimums neglābj no likteņa, kas gaida nesaudzīgā karā.