Šodien iev uzsmaida zieds,
Ritu tas mirst.
Viss, kas tev glabājams šķiet,
Kā smiltis caur pirkstiem birst.
Kāds ir šīs pasaules prieks? īss zibens, kas pusnaktij liek
Mirkli pieviltai tumsā nirt.
SelUļs
Diezin vai vajag lasītāja acu priekšā notēlot nākamo ainu, kas atklājās zemes laidā, ko kļūmīgie hūroni bija izraudzījuši par savu pēdējo nometnes vietu. Par laimi biklākiem un jūtīgākiem cilvēkiem, stumbri, lapas un dūmi daudz ko apslēpa, un drīz nakts pārklāja savu plīvuru pār ezeru un pār visu šķietami bezgalīgo mūžamežu, kas tolaik ar retiem un maziem pārtraukumiem pletās no Hudzonas līdz Klusā okeāna krastiem. Mūsu stāsta darbību mēs pārcelsim nākamajā dienā, kas atausa tik spoža un jautra, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis.
Kad uzlēca saule, Mirdzošais spogulis vairs neliecināja par cīņu un trauksmi. Iepriekšējā vakara balsīgais notikums nebija atstājis nekādas pēdas rāmajā ūdens klajotnē, un nenogurstošās stundas gāja savu mierīgo gaitu. Putni atkal slīdēja pa ūdens virsmu; citi lidinājās augsti virs kalnu garo priežu galotnēm, gatavi mesties lejup uz laupījumu, paklausot savas dabas negrozāmajiem likumiem, īsos vārdos — nekas nebija mainījies, ja atskaita zināmu kustību un dzīvību, kas valdīja cietoksnī un tā tuvumā. Patiešām te bija notikusi pārvērtība, kas durtos acīs visizklaidīgākajam vērotājam. Pa priekšdurvi vienmērīgiem sojiem staigāja sargs angļu armijas vieglā kājnieka uniformā, un kādi divdesmit vīri no tās pašas ieroču šķiras rīkojās turpat vai sēdēja liellaivā. Saslietās šautenes uzraudzīja viņu biedrs postenī. Ar kuģa tālskati, ko esam jau vairākkārt pieminējuši, divi virsnieki pētīja krastu. Viņi lūkojās uz kļūmo zemesragu, kur sarkani mundieri joprojām vīdēja starp kokiem; ar tālskati varēja izšķirt, ka zaldāti strādā lāpstām, pildīdami bēru skumīgo pienākumu. Dažu ierindnieku izskats lika domāt, ka ienaidnieks nebija pieveikts gluži bez pretestības; un jaunākais no abiem virsniekiem, kuri stāvēja priekšdurvē, turēja roku saitē. Viņa biedrs, kas komandēja vienību, bija ticis cauri laimīgāk. Tas raudzījās ar tālskati, aplūkodams zemesragu, kas saistīja abu uzmanību.
Tuvojās seržants, lai sniegtu raportu. Vecāko virsnieku viņš godināja par kapteini Vorliju, bet jaunāko nosauca par misteru (tā uzrunā leitnantu) Torntonu. Lasītājam tūlīt kļūs skaidrs, ka pirmais bija tas pats virsnieks, kas pieminēts ar tik lielu uzbudinājumu nesenajā sarunā starp Džūditu un Nerimšu. Patiešām, garnizonos visai vaļīgi mēļoja par kapteiņa sakariem ar skaisto, bet vieglprātīgo meiteni. Tas bija gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis ar asiem vaibstiem un sarkanu seju, taču viņa kareiviskā stāja un elegantais izskats varēja viegli sakairināt fantāziju tādai nepiedzīvojušai meitenei kā Džūdita.
— Kreigs mūs svētīt svētī, — šī persona vienaldzīgi sacīja uz jauno leitnantu, pie tam sabīdīja tālskati un nodeva to savam gaitniekam. — Patiesības labad jāteic, ka viņam ir iemesls; protams, patīkamāk atrasties šeit un pa- amizēties ar mis Džūditu Hateri nekā bedīt indiāņus ezermalā, lai arī nezin cik romantiska vieta un spoža uzvara. Starp citu, Rait, — vai Deiviss vēl dzīvs?
— Viņš nomira pirms minūtēm desmit, jūsu godība, — atbildēja seržants, kam bija uzdots šis jautājums. — Es jau zināju gala iznākumu, tiklīdz ieraudzīju, ka lode viņam trāpījusi vēderā. Neesmu vēl redzējis nevienu, kas varētu ilgi nodzīvot ar tādu caurumu.
— Jā, tad jāliek karote pie malas, — Vorlijs žāvādamies piezīmēja. — Sīs divas bezmiega naktis pēc kārtas, Artur, draņķīgi ietekmē cilvēka spējas! Esmu kļuvis stulbs kā holandiešu cienīgtēvs pie Mohokas. Ceru, jūsu roka nesāp, mīļais zēn?
— Kā droši vien pats redzat, tā liek man drusciņ šķobīt muti, ser, — jauneklis atbildēja, pie tam iesmējās tieši tanī brīdī, kad viņa seja bija mazliet saviebta sāpēs.
— Bet tas ir paciešams. Ceru, Greiams drīz varēs ziedot dažas minūtes, lai apskatītu manu ievainojumu.
— Tomēr šī Džūdita Hatere ir jauks radījums, Tornton; un nebūs mana vaina, ja viņu neredzēs un neapbrīnos parkos! — atsāka Vorlijs, ko maz interesēja biedra brūce.
— Ak jā! Jūsu roka. Gluži pareizi. Ieejiet šķirstā, seržant, un pasakiet ārstam Greiamam, ka vēlos, lai viņš apskata mistera Torntona ievainojumu, līdzko tiks galā ar nabaga puisi, kam lauzta kāja … Jauks radījums! Un tanī brokāta tērpā viņa izskatījās pēc karalienes. Es redzu, te viss mainījies; tēvs un māte aizgājuši, māsa mirst, ja nav mirusi; un no šīs ģimenes palikusi tikai skaistule! Šī ekspedīcija bijusi laimīga visādā ziņā un, liekas, beigsies labāk, nekā parasti beidzas sadursmes ar indiāņiem.
— Vai man jāpieņem, ser, ka taisāties dezertēt no vecpuišu lielās armijas un šo karagājienu noslēgt ar laulību?
— Es, Toms Vorlijs, lai kļūtu Benedikts45 ! Nudien, mans mīļais zēn, ja jūsu prātā nāk šādas domas, tad maz zināt par to armiju, ko pieminējāt. Man patiešām šķiet, ka apmetnēs ir sievietes, uz kurām vieglās infantērijas kapteinim nav jāraugās no augšas; bet tādas neatrast te — uz kalnu ezera, ne arī pie holandiešu upes, kur mūsu garnizons. Tiesa, manam tēvocim, ģenerālim, reiz labpatikās izraudzīt man sievu Jorkšīrā, bet viņa nebija nekāda daiļava — un es neprecētu princesi, ja viņa nebūtu skaista.
— Un skaistu sievieti jūs precētu, kaut arī tā būtu ubadze?
— Ak, šī ideja piederas jaunākajam leitnantam! Ar dūdiņu labi arī būdiņā … durvis … un logi — vecs stāsts, kas dzirdēts simto reizi. Mūsu pulkā neprecas. Mēs neesam no tiem, kas precas, mīļais zēn. Piemēram — mūsu komandieris vecais sers Edvins; kaut arī viņš jau īsts ģenerālis, taču nekad nav domājis ņemt sievu; un, ja vīrietis uzdienējis par ģenerālleitnantu un palicis vecpuisī, tad viņš ir pilnīgā drošībā. Tālāk — apakšpulkvedis ir konfirmējies, kā teicu savam brālēnam — bīskapam. Majors ir atraitnis, kas jaunībā divpadsmit mēnešus baudījis laulību; mēs tagad viņu uzskatām par vienu no tiem vīriešiem, kas apdraudēti vismazāk. No desmit kapteiņiem tikai viens ir šaubīgs; un viņu, nabagu, mūžīgi tur pulka štābā — kā tādu memento mori46 puišiem, kas stājas armijā. Un jaunākie virsnieki — no tiem vēl neviens nav uzdrošinājies paziņot, ka vēlas ievest pulkā savu sievu … Bet roka jums nedod mieru; iesim paši un apskatīsimies, kur palicis Greiams.
Ārsts, kurš nācis līdzi nodaļai, patlaban vis nenodarbojās ar to, ko Vorlijs domāja. Kad bija izbeidzies uzbrukums un vāca kopā nogalinātos un ievainotos, starp pēdējiem-atrada nabaga Hetiju. Šautenes lode bija izgājusi cauri ķermenim, un no pirmā acu uzmetiena kļuva skaidrs, ka šis ievainojums ir nāvīgs. Neviens nezināja, kā viņa dabūjusi šo brūci; liekas, šī bija viena no tām nejaušībām, kas allaž saistītas ar tādu notikumu, kāds aprakstīts iepriekšējā nodaļā. Sumaha, visas sirmgalves, kā arī dažas hūronu meitenes bija nodurtas tuvcīņas juceklī, kad grūti atšķirt vīrieti no sievietes, ja viņi ģērbušies tik vienkārši. Vairākums karavīru bija nonāvēti uz vietas. Tomēr daži bija aizbēguši un divi vai trīs saņemti gūstā veseli. Attiecībā uz ievainotajiem durklis aiztaupīja ārstam daudz pūļu. Šķeltais Ozols bija izglābies no nāves, taču ievainots un sagūstīts. Dodamies šķirstā, kapteinis Vorlijs un jaunākais leitnants pagāja viņam garām; cienīgi klusēdams, viņš ar pārsietu galvu un kāju sēdēja platdibenes čalā un neizrādīja nekādas skumju vai izmisuma pazīmes. Protams, viņš sēroja par savas cilts zaudējumiem, taču izturējās tā, kā īsti pieklājās virsaitim un karavīram.
Abi virsnieki sastapa ārstu šķirsta galvenajā istabā. Viņš pašreiz atgāja no Hetijas guļvietas, un viņa raupjā, bakurētainā skotiskā seja pauda tādu skumīgu nožēlu, kas parasti nebija lasāma viņa vaibstos. Pēc veltīgām pūlēm viņam gribot negribot vajadzēja atmest cerību, ka meitene vēl nodzīvos vairākas stundas. Ārsts Greiams bija pieradis pie pirmsnāves ainām, un tās uz viņu palaikam atstāja mazu iespaidu. Bet, kad viņš redzēja, ka lēnīgā, jaunā Hetija, kurai prāts mazāk attīstīts nekā lielākajai tiesai sieviešu, cieš ar tādu panesību, ko droši vien apskaustu dažs labs rūdīts karavīrs un slavens varonis, šis skats viņu aizkustināja vairāk, nekā viņam pašam būtu ērti atzīt.
— Te ir sevišķs gadījums mežos, un te ir cilvēks, kam tikai puse prāta, — viņš teica ar stipru skotisku akcentu, kad Vorlijs un jaunākais leitnants nāca iekšā. — Es vienīgi ceru, džentlmeņi, ka mēs trīs savā pēdējā stundā tikpat padevīgi ņemsim pretī aizsaules pensiju kā šis garā vājais nabaga bērns.
— Vai ir kādas cerības, ka viņa atveseļosies no savas brūces? — Vorlijs jautāja, pievērsdams skatienu bālajai Džūditai, kuras vaigu gali tomēr bija pietvīkuši, viņam ienākot būdā.
— Ne vairāk kā Cārlijam Stjuartam47 ! Pieejiet tuvāk un spriediet paši, džentlmeņi. Nabaga meitenes dvēselē notiek tāda kā prāva, kur tiesājas dzīvība un nāve, un tas viņu dara par interesantu studiju priekšmetu filozofam … Mister Tornton, tagad esmu jūsu rīcībā; jūsu roku varam apraudzīt blakusistabā, pēc sirds patikas izprātodamies par cilvēka dvēseles procesiem un labirintiem.
Ārsts ar jaunāko leitnantu aizgāja, un Vorlijam radās labāka izdevība apskatīties, lai sīkāk noskaidrotu, kādi cilvēki sapulcējušies būdā un kādas ir viņu izjūtas. Nabaga Hetija bija nolikta savā vienkāršajā gultā un atlaidusies puszviļus; viņas sejā ēnoja nāves tuvums, ko apgaroja izteiksme, kurā šķita sakopota visas viņas būtnes skaidrība. Džūdita un Dvesma atradās turpat pie viņas; māsa sēdēja dziļās bēdās, un delavēre stāvēja, gatava sievišķīgās rūpēs piedāvāt jebkuru mīļu pakalpojumu. Zvērkāvis sveiks un vesels stāvēja pie gultas gala, atspiedies uz «briežu nāves»; viņa sejā, kas vēl nesen bija kaisusi cildenā kareiviskā kvēlē, tagad, kā parasti, atspoguļojās godīgums un labvēlība, pie tam šo izteiksmi vērta maigāku vīrišķīga nožēla un līdzcietība. Čūska atradās diben- plānā, taisns un nekustīgs kā statuja, tomēr tik vērīgs, ka viņa skadrās acis pamanīja katru skatienu. Nerimša papildināja grupu; viņš sēdēja uz ķeblīša pie durvīm kā cilvēks, kas apzinās, cik maz iederas šādā ainā, taču kaunas aiziet bez uzaicinājuma.
— Kas ir šis cilvēks sarkanā ģērbā? — Hetija vaicāja, ieraudzījusi kapteiņa uniformu. — Saki man, Džūdit, — vai tas ir Nerimšas draugs?
— Tas ir virsnieks, kas komandē karaspēka nodaļu, kura mūs visus izglāba no hūronu rokām, — māsa klusi atbildēja.
— Tātad es arī esmu izglābta? … Man likās, te runāja, ka esmu sašauta un taisos mirt. Māte ir aizgājusi, tēvs tāpat, bet tu esi dzīva, Džūdit, un arī Nerimša. Es baiļojos, ka Nerimšu nonāvēs, kad dzirdēju viņu iekliedzamies starp zaldātiem …
— Nekas, nekas, mīļā Hetij, — Džūdita viņu pārtrauca, jo vēlējās saglabāt māsas noslēpumu, it sevišķi šādā brīdī. — Nerimša ir vesels, un Zvērkāvis ir vesels, un arī delavērs vesels.
— Kāpēc gan viņi šāvuši tādu nabaga meiteni kā es un tik daudzus vīrus nav ievainojuši? Es nezināju, ka hūroni ir tik ļauni, Džūdit!
— Tā bija nejaušība, Hetij, kļūma nejaušība! Tev neviens tīšām nebūtu darījis pāri.
— Prieks dzirdēt! Tas man šķita savādi: esmu mazprā- tīga, un sarkanie cilvēki nekad agrāk nav aiztikuši mani. Es skumtu, domādama, ka viņi pret mani kļuvuši citādi. Esmu priecīga ari par to, Džūdit, ka viņi nav neko nodarījuši Nerimšam … Zvērkāvi, es domāju, dievs nepiedod pārestības. Ļoti labi, ka atnāca zaldāti, jo uguns taču dedzina!
— Tas patiešām bija labi, māsiņ!
— Man liekas, Džūdit, tu pazīsti dažus no šiem virsniekiem. Tu sagājies ar tik daudziem!
Džūdita neatbildēja; viņa aizsedza ar rokām seju un ievaidējās. Hetija izbrīnījusies pavērās māsā; dibināti domādama, ka Džūdita skumst par viņu pašu, Hetija laipni mēģināja mierināt māsu.
— Nebēdājies par mani, labiņā Džūdit, — mīlošā un skaidrsirdīgā būtne sacīja. — Es nebaidos no nāves; tēvs un māte ir miruši, un, kas noticis ar viņiem, var droši vien notikt ar mani. Tu zini, ka esmu pati niecīgākā mūsu ģimenē, tamdēļ retais domās par mani, kad būšu ezerā.
— Nē, nē, nē … mīļā, mīļā nabaga Hetij! — Džūdita iesaucās nevaldāmā skumju uzplūdumā. — Vismaz es vienmēr domāšu par tevi; un labprāt… ak, cik labprāt es mainītos ar tevi, lai kļūtu par tādu skaidru, cildenu, bezgrēcīgu būtni, kāda esi tu!
Līdz šim kapteinis Vorlijs bija stāvējis, sliedamies pret būdas durvīm. Kad daiļajai meitenei izlauzās šie kvēlie vārdi, kas varbūt pauda arī nožēlu, viņš lēni un domīgi devās projām; paiedams garām Torntonam, kuram ārsts sagādāja sāpes, viņš nepiegrieza apakšniekam nekādu vērību.
— Te ir mana bībele, Džūdit! — Hetija pacilāti atbildēja. — Tiesa, es nevaru vairs lasīt; kaut kas noticis manām acīm … tu izskaties blāva un tāla … un Nerimša tāpat, kad raugos uz viņu; es gan nekad nebūtu ticējusi, ka Henrijs Mārčs izskatītos tāds pelēcīgs! Džūdit, kāpēc šodien tik slikti redzu? Māte taču allaž teica, ka man esot vislabākās acis mūsu ģimenē. Jā, tas tā bija; mans prāts bija vājš — īss, kā mēdzam sacīt, bet manas acis ļoti labas!
Džūdita atkal ievaidējās. Šoreiz nekādas savtīgas jūtas, nekādas atmiņas neradīja sāpes; šīs tīrās, dziļās skumjas modināja mīlestība uz lēnprātīgo un patiesīgo māsu. Sini brīdī Džūdita ar prieku būtu atdevusi savu dzīvību, lai glābtu Hetiju. Tas tomēr nebija cilvēku spēkos, un Džūdita apzinājās, ka viņai neatliek nekas cits kā vienīgi skumt. Sinī mirklī Vorlijs atgriezās būdā, paklausot slepenam dzinulim, kuram viņš nespēja pretoties, lai gan juta, ka inīļumis atstātu uz visiem laikiem Ameriku, ja tas būtu iespējams. Tagad viņš neapstājās pie durvīm, bet piegāja tuvāk Hetijas guļvietai. Cietēja vēl varēja izšķirt lielus priekšmetus, un drīz viņas skatiens pievērsās kapteinim.
— Vai jūs esat tas pats virsnieks, kas atnācis kopā ar Nerimšu? — viņa jautāja. — Ja esat, tad mums visiem jāpateicas jums, jo, kaut arī esmu ievainota, pārējie izglābušies no nāves. Tātad Harijs Mārčs jums pastāstīja, kur atrodamies un cik ļoti mums vajadzīga jūsu palīdzība?
— Par irokēzu baru mēs uzzinājām no draudzīgas cilts vēstneša, — kapteinis atbildēja, nopriecādamies, ka savu sirdi var atvieglot tādā ka draudzīgā sarunā. — Un mani tūlīt aizsūtīja nogriezt viņiem ceļu. Protams, tā bija laime, ka satikām Hariju Nerimšu, kā jūs viņu saucat, — viņš rādīja mums taku; un tāda pati laime, ka dzirdējām šāvienus, — tie ne vien mūs pasteidzināja, bet arī veda uz īsto vietu. Tagad saprotu, ka šāva tikai mērķī. Delavērs ieraudzīja mūs krastā — ja nemaldos — ar tālskati; un viņš un Dvesma, kā sauc viņa skvo, izdarīja mums lielu pakalpojumu. Patiešām, tā bija visai laimīga apstākļu sagadīšanās, Džūdit.
— Nesakiet man neko par laimi, ser, — meitene attrauca aizsmakušā balsī, no jauna paslēpdama seju. — Man pasaule šķiet posta pilna. Es nekad vairs negribu dzirdēt par mērķiem, šautenēm, zaldātiem, cilvēkiem!
— Vai jūs pazīstat manu māsu? — Hetija jautāja, iekām apmulsušais virsnieks paguva sakopot domas atbildei. — Kā jūs zināt, ka viņu sauc par Džūditu? Jums taisnība, jo tāds ir viņas vārds; mani sauc par Hetiju, un mēs abas esam Tomasa Hatera meitas.
— Dieva dēļ, mīļā māsiņ, manis dēļ, dārgā Hetij, nerunā vairāk par to, — Džūdita lūdzās.
Hetija likās pārsteigta, tomēr, pieradusi paklausīt, izbeidza mokošo un nepiedienīgo Vorlija pratināšanu. Tagad meitenes prāts pievērsās nākotnei, pagātnes ainas viņas atmiņā nobālēja.
— Mēs ilgi nebūsim šķirtas, Džūdit, — viņa teica. — Kad tu nomirsi, arī tevi vajadzēs aizvest un apbedit blakus mātei ezerā.
— Kaut dievs būtu devis, Hetij, ka es tur gulētu šinī brīdī!
— Nē, nē, tas nevar būt, Džūdit, tikai mirušos drīkst apbedīt. Būtu grēks tevi apbedīt vai pašai apbedīt sevi, kamēr esi dzīva. Es reiz domāju apbedīt sevi, bet dievs mani atturēja no šī grēka.
— Tu… tu, Hetija Hatere, esi domājusi par šādu soli! — Džūdita iesaucās, nevaldāmā pārsteigumā paceldama acis, jo labi zināja, ka godīgā māsa runā vienīgi tīru patiesību.
— Jā, esmu domājusi, Džūdit, bet dievs ir aizmirsis … nē, viņš neaizmirst neko … bet viņš ir piedevis, — mirēja sacija nožēlu pilna bērna pazemībā. — Tas bija pēc mātes nāves; jutu, ka esmu zaudējusi savu vislabāko draugu pasaulē, varbūt pat vienīgo draugu. Tiesa, tu un tēvs,
Džūdit, izturējāties labi pret mani, bet esmu mazprātīga un zināju, ka būšu jums tikai par apgrūtinājumu; turklāt jūs tik bieži kaunējāties par tādu māsu un meitu; un cilvēkam ir grūti dzīvot, ja visi uz viņu skatās no augšas. Toreiz domāju: ja varētu apbedīt pati sevi blakus mātei, būtu laimīgāka ezerā nekā mūsu miteklī.
— Atvaino mani, piedod man, mīļā Hetij! Uz ceļiem lūdzu no tevis piedošanu, dārgā māsiņ, ja mani vārdi vai darbi tevi vedinājuši uz tādu bezprātīgu un nežēlīgu domu!
— Piecelies, Džūdit; ceļos tev jāmetas dieva priekšā, nevis manā. Es jutos tieši tāpat, kad māte mira. Tad atcerējos visu, ko biju teikusi un darījusi, sarūgtinādama viņu, un man gribējās skūpstīt viņai kājas, lai izlūgtos piedošanu. Droši vien visi aizgājēji modina šādas jūtas, lai gan tagad, domādama par to, neatminos jutusi ko līdzfgu, kad mira tēvs.
Džūdita piecēlās, aizsedza ar priekšautu seju un raudāja. Aizritēja krietnas divas stundas. Šinī starplaikā Vorlijs vairākkārt ienāca būdā un atkal izgāja; acīmredzot viņš jutās neērti ārā un tomēr nespēja palikt šinī istabā. Viņš deva dažas pavēles, ko viņa vīri sāka pildīt; un zaldāti rosījās, it īpaši, kad leitnants Kreigs, veicis savu nepatīkamo pienākumu aprakt līķus, no krasta atlaida vēsti, ka vēloties zināt, kas viņam ar savu apakšnodaļu jādara. Tikmēr Hetija mazliet nosnaudās; Zvērkāvis un Cingačguks atstāja šķirstu, lai parunātos vienatnē… Beidzot ārsts uzkāpa priekšdurvē un ar saviļņojumu, kādu vēl nekad nebija izrādījis saviem biedriem, paziņoja, ka viņa pacientes pēdējais brīdis esot tuvu. Izdzirdējuši šo vēsti, visi atkal sapulcējās būdā; interese par šādu nāvi vai labākas jūtas mudināja šurp cilvēkus, kas vēl nesen bija darbojušies tādā ainā, kura varētu likties daudz retāka un svarīgāka. No bēdām Džūdita bija it kā apstulbusi, un Dvesma viena sievišķīgā gādībā izdarīja mazus pakalpojumus mirējai. Hetijā pašā nemanīja nekādu citu pārmaiņu kā vienīgi vispārēju vājumu, kas liecināja, ka nāve ir tuvu. Viņas mazais prāts bija tikpat gaišs kā allaž un savā ziņā rosīgāks nekā citkārt.
— Nebēdājies par mani tik daudz, Džūdit, — lēnīgā cietēja ierunājās pēc tam, kad bija savu laiku klusējusi. — Es drīz redzēšu māti; man šķiet, ka redzu viņu jau tagad; viņas seja ir mīļa un smaidoša, kāda tā mēdza būt!
Aizsaulē varbūt dievs piešķirs man pilnu prātu un es saderēšu kopā ar māti labāk nekā jebkad iepriekš. Kāda tumsa metas! Vai būtu jau nakts? Es tikko varu tevi samanīt. Kur ir Dvesma?
— Esmu te, nabaga meitene; kāpēc neredzi mani?
— Es tevi redzu, taču nevaru atšķirt no Džūditas. Man liekas, ilgi vairs neredzēšu tevi, Dvesma.
— Žēl, nabaga Hetij. Bet nekas: debesīs tiek ne vien bālģīmju karavīri, bet arī meitenes.
— Kur Čūska? Es gribu parunāt ar viņu … dodiet man viņa roku… tā… Tagad jūtu to… Delavēr, tu mīlēsi un lolosi šo jaunavu; zinu, cik ļoti viņa mīl tevi; un tev jāmīl viņa. Neizturies pret viņu tā, kā daži no jūsējiem izturas pret savām sievām; esi viņai labs vīrs… Tagad pievediet pie manis Zvērkāvi; dodiet man viņa roku.
So lūgumu izpildīja, un mednieks nostājās pie meitenes guļvietas, lai bērna padevībā uzklausītu viņas vēlēšanās.
— Es jūtu, Zvērkāvi, — Hetija atsāka, — lai gan nevaru pateikt, kāpēc… bet jūtu, ka mēs nešķiramies uz visiem laikiem. Tā ir dīvaina izjūta! Agrāk to nepazinu. Vai domājat, ka arī jūs apglabās ezerā? Ja tā, saprotu, kāpēc man šī izjūta.
— Maz ticams, meitene, maz ticams. Droši vien manu kapu izraks kauč kur mežā, bet ceru, mans gars nebūs tāļu no jūsējā.
— Tā laikam jābūt, Esmu pārāk mazprātīga, lai to visu aptvertu; taču jūtu, ka mēs abi atkal tiksimies. Māsiņ, kur tu esi? Neredzu vairs neko citu kā tikai tumsu. Tātad pienākusi nakts!
— Ai, Hetij, esmu te, pie tevis, un manas rokas apkampušas tevi. — Džūdita šņukstēja. — Runā, mīļumiņ; vai šinī drausmajā brīdī vēlies ko sacīt? Vai gribi, lai tavā labā ko izdara?
Tagad Hetija pilnīgi zaudēja redzi. Nāve tomēr tuvojās bez savām parastajām šausmām, it kā saudzēdama meiteni, kam piešķirts mazāk gara spēju. Viņa bija bāla kā līķis, bet elpoja viegli un vienmērīgi; viņas balss pārgāja gandrīz čukstos, taču palika tīra un skaidra. Tomēr, kad māsa uzdeva šo jautājumu, mirstošās meitenes sejā sakāpa viegls, tik tikko manāms sārtums, kas vairāk līdzinājās rozes nokrāsai, kura simbolizē kautrību, nekā zieda košākajam tonim. Tikai Džūdita ievēroja šo jūtu izpausmi. Viņa uzreiz saprata visu.
— Nerimša ir te, mīļā Hetij, — māsa čukstēja, pielie- kusi galvu tik tuvu pie cietējas, lai citi nedzirdētu šos vārdus. — Vai gribi, lai viņš pienāk un saņem tavus labos novēlējumus?
Viegls rokas spiediens to apstiprināja, un Nerimša tika pievests pie mirējas. Droši vien šis skaistais, bet rupjais mežinieks pirmo reizi nokļuva tik neērtā stāvoklī, kaut gan sliecība, ko Hetija juta pret viņu, bija pārāk tīra un neuzmācīga, lai viņam rastos kaut mazākās aizdomas šinī ziņā. Viņš ļāva, lai Džūdita ieliek Hetijas plaukstās viņa raupjo, milzīgo roku, un, gaidīdams gala iznākumu, stāvēja neveiklā klusumā.
— Tas ir Nerimša, mīļā, — noliekdamās pār māsu, čukstēja Džūdita, kurai bija pašai kauns dzirdēt šos vārdus.
— Parunā ar viņu un ļauj viņam iet.
— Ko lai saku, Džūdit?
— Visu, ko liek tava skaidrā dvēsele, dārgumiņ. Klausi tai un nebīsties nekā.
— Ardievu, Nerimša, — meitene izdvesa, maigi paspiez- dama viņa roku. — Es vēlētos, lai jūs censtos vairāk līdzināties Zvērkāvim.
Šie vārdi bija teikti ar pūlēm; uz mirkli Hetijas seja viegli pietvīka, pēc tam viņa atlaida Nerimšas roku un aizvērsās, it kā būtu noslēgusi visus savus rēķinus ar dzīvi. Noslēpumainās jūtas, kas viņu saistīja ar šo jaunekli, jūtas, kas bija tik klusas, ka gandrīz palika nepamanītas viņai pašai, uz visiem laikiem izzuda cildenākās, taču diezin vai vēl tīrākās domās.
— Par ko tu domā, mīļā māsiņ? — Džūdita čukstēja.
— Saki man, lai es varētu tev palīdzēt šinī brīdī.
— Māte … tagad redzu māti, ap viņu ir gaišas būtnes uz ezera. Kāpēc tur nav tēva? . .. Savādi, ka varu redzēt māti, bet neredzu tevi!… Ardievu, Džūdit!
Pēdējos vārdus viņa pateica pēc klusumbrīža. Džūdita sasprindzinātā uzmanībā palika noliekusies pār māsu, līdz nojauta, ka klusais gars aizlidojis. Tā nomira Hetija Hatere.