Likt barona bērnam negodā krist
Tur vajadzīgs ļaundara prāts. Un trimdā jūs vest, krustu kopīgu nest…
Lai žēlīgais dievs stāv klāt! Es, nabaga skvairs, jūs nesaukšu vairs,
man vientulim tālāk jāt, Lai kādreiz jums asarās nevajag teikt,
ka tas bij mans ļaundara prāts, Kas pievīlis jūs. Tāpēc, jaunava krietnā,
jūsu atmiņā palikšu tīrs, Un zaļajos mežos aiziešu viens, es, likuma vajātais vīrs.
«Jaunava ar brūniem matiem.»
(Sena balāde)
Nakamā diena bija skumja, kaut ari tani netrūka rosmes. Zaldātiem, kas vēl nesen bija aprakuši savus upurus, tagad lika apglabāt savus kritušos. Rīta cēliens atstāja sērīgu iespaidu uz visiem nodaļas džentlmeņiem. Vilkās stunda pēc stundas, līdz pienāca vakars; un tad parādija pēdējo godu nabaga Hetijai Haterei. Viņas mirstīgās atliekas nogremdēja ezerā blakus mātei, ko viņa bija tik ļoti mīlējusi un cienījusi. Kaut arī ārsts īstenībā bija neticīgais, viņš tādā mērā pakļāvās vispārpieņemtajām pieklājības normām, ka nolasīja bēru sprediķi pie meitenes kapa vietas. Džūdita un Dvesma lēja gaužas asaras, un Zvērkāvis valgām acīm vērās dzidrajā ūdenī, kas tagad viļņojās pār to, kuras gars bija skaidrāks par kalnu avotiem. Pat delavērs novērsās, lai slēptu savu vājumu, un ierind nieki šinī ceremonijā noraudzījās ar izbrīnītiem skatieniem un šķīstītām jūtām.
Dienas rosme beidzās ar šo svēto darbu. Pēc komandiera pavēles visi agri devās pie miera, jo, gaismai austot, vajadzēja uzsākt gājienu mājup. Ņemdama līdzi gūstekņus, ievainotos un trofejas, viena grupa Nerimšas vadībā gan bija cietoksni atstājusi jau pusdienā, lai fortu sasniegtu īsākiem pārgājieniem. Tā bija izkāpusi zemesragā, ko esam aprakstījuši mūsu stāsta sākumā un tik bieži pieminējuši; un, saulei rietot, šī grupa jau apmetās pie gara, nelīdzena un krauja uzkalna, kas pacēlās pār Mohokas upes ieleju. Apakšnodaļas aiziešana stipri atviegloja pārējiem nākamās dienas maršu, jo viņus vairs neapgrūtināja mantas un ievainotie, turklāt šīs pavēles devējam radās lielāka rīcības brīvība.
Pēc māsas nāves Džūdita līdz pašai naktij nerunāja ne ar vienu citu kā tikai ar Dvesmu. Visi cienīja šīs sēras, un abas meitenes līdz pēdējam mirklim divatā palika pie mirušās. Tūlīt pēc bēru ceremonijas bungu rīboņa pārtrauca klusumu rāmajā ūdens klaidā, un vakara junda atbalsojās kalnos. Zvaigzne, ko Dvesma kādreiz bija izraudzījusi par zīmi, uzlēca pār tik klusu ainavu, it kā šo dabas rimtību vēl nekad nebūtu traucējušas cilvēku pūles vai dziņas. Pa priekšdurvi visu nakti maiņās soļoja vientuļi sargi; un ausmā, kā parasts, braši tika norībināta rīta junda.
Militāra precizitāte tagad nomainīja robežnieku nesis- temātiskumu. Ātri ieturējusi vienkāršas brokastis, grupa sāka celties pāri uz krastu, ievērodama kārtību un disciplīnu. No virsniekiem bija palicis tikai Vorlijs. Kreigs komandēja apakšnodaļu, kas aizgājusi iepriekš; Torntofis atradās pie citiem ievainotajiem, un Greiams, protams, bija piebiedrojies saviem pacientiem. Hatera lāde un visas viņa vērtīgākās mantas bija aiznestas, atstājot vienīgi to, ko nav aprēķina transportēt. Džūdita nenožēloja, ka Vorlijs cienīja viņas sēras un nodevās komandiera pienākumiem vien, tā ka viņa varēja visu darīt pēc sava prāta un ļauties savām jūtām. Bija norunāts, ka šī vieta jāpamet galīgi, bet paskaidrojumus šinī sakarībā neprasīja un nedeva.
Zaldāti ar kapteini priekšgalā sakāpa šķirstā. Vorlijs bija vaicājis Džūditai, kā viņa gribot uzņemt ceļu, un, saprazdams, ka meitene vēlas līdz pēdējam mirklim palikt kopā ar Dvesmu, nolēmis viņu neapgrūtināt lūgumiem un padomiem. Uz Mohoku veda tikai viena droša un zināma taka; un viņš nešaubījās, ka piemērotā brīdī abi sastapsies draudzīgi vai varbūt pat atjaunos agrākās attiecības.
Vīri ķērās pie lielairiem, un šķirsts sava lēnajā gaitā peldēja uz attālo zemesragu. Tagad Zvērkāvis un čingač- gtiks pacēla no ūdens divas laivas un nolika cietoksnī. Aizšķērsojuši logus un durvis, viņi pa apakšējo lūku atstāja māju — kā esam iepriekš aprakstījuši. Dvesma sēdēja trešajā laivā pie palisādes; delavērs tūlīt piebiedrojās viņai un airējās projām, atstādams Džūditu vienu stāvam priekšdurvē. Zvērkāvis nepaguva lāgā attapties, kad jau atradās divatā ar skaisto sērotāju, kas joprojām raudāja. Jauneklis bija tik naivs, ka neko nenojauta; viņš piebrauca vieglo laiviņu, uzņēma pašu saimnieci un pēc tam īrās nopakaļus savam draugam.
Viņu ceļš uz zemesragu veda pa diagonāli turpat gar Hateru kapiem. Kad laiva slīdēja tiem garām, Džūdita pirmo reizi šinī rītā uzrunāja savu biedru. Meitene pateica tikai dažus vārdus — vienīgi lūdza uz kādu brīdi apstāties.
— Zvērkāvi, es droši vien nekad vairs neredzēšu šo vietu, — viņa sacīja, — un tur atdusas mana māte un māsa! Kā jūs domājat — vai iespējams, ka vienas būtnes nevainība glābj abu dvēseles?
— Man ir savādāks ieskats, Džūdit, kauču neesmu misionārs un gaužām maz zinu. Katram jāatbild par saviem grēkiem; tomēr sirsnīga nožēla var izpirkt vainu.
— Tad manai nabaga mātei jābūt debesīs! Rūgti, ai, cik rūgti viņa nožēloja savus grēkus!
— Tas viss ir vairāki, nekā spēju apjēgt, Džūdit. Cenšos darīt labu šinī saulē, jo, man domāt, tad visdrošāki varu gaidīt labu pēcgalā. Jūsu māsa bija apbrīnojama meitene, to apliecinās ikviens, kas viņu pazina.
— M.anuprāt, jūs esat taisnigs pret viņu. Ak vai, ak vai! Kāpēc gan tik liela atšķirība starp tām, kas barotas ar vienu un to pašu krūti, gulējušas vienā gultā un mitušas zem viena jumta! Bet — lai būtu kā būdams; Zvērkāvi, paairējiet laivu mazlietiņ tālāk uz austrumiem: saule žilbina man acis un nevaru redzēt kapus. Tur atdusas Hetija — pa labi no mātes?
— Jā gan, Džūdit. Jūs pati tā gribējāt; un visiem prieks izpildīt jūsu vēlēšanās, ja tās labas.
Krietnu brīdi meitene ar klusu uzmanību noraudzījās jauneklī, pēc tam viņa pavērās atpakaļ — uz cietoksni.
— Šis ezers nu būs pilnīgi pamests, — viņa sacīja, — un tieši tad, kad uz tā varētu dzīvot drošāk nekā iepriekš. Pēc nulējā notikuma irokēzi ilgi vairīsies no šīs vietas.
— Tas taisnība! Jā, tas ir skaidrs kā diena. Turpinoties šim karam, man laikam vairs nevajadzēs kājot uz šejieni, jo uzskatu, ka neviens hūronu mokasīns neatstās pēdas šī meža lapās, kamēr saglabāsies nostāsti, kas viņu jaunekļiem vēstīs par šo negodu un sakāvi.
— Un jums tāds prieks par vardarbību un asinsizliešanu? Es biju labākās domās par jums, Zvērkāvi; man likās, jūs rastu laimi mierīgā ģimenes dzīvē ar mīlošu un uzticīgu sievu, kas nolasa no acīm jūsu vēlēšanās, un rātniem un veselīgiem bērniem, kuri tiecas staigāt jūsu pēdās un augt par taisniem un godīgiem cilvēkiem, kāds esat pats.
— Ak mūžs! Cik skaisti jūs runājat, Džūdit! Valoda un izskats, kā sacīt jāsaka, iet roku rokā; un, ko nespēj viens, to katrā ziņā panāks otrs! Tāda meitene mēneša laikā varētu samaitāt visdūšīgāko karavīru kolonijā.
— Tātad esmu kļūdījusies? Vai patiešām, Zvērkāvi, jūs vairāk saista karš nekā ģimenes pavards un maigas jūtas?
— Es saprotu, ko gribat teikt, meitene; jā, man rādās, saprotu jūs; taču nedomāju, ka īsti saprotat mani. Sķie- tas, tagad man tiesības saukties par karavīru, jo esmu cīnījies un uzvarējis, un ar to pietiek, lai būtu šī vārda cienīgs; nenoliedzu arī, ka prāts man nesas uz karu, kurš piedien vīram un ir goda pilns, ja notiek saskaņā ar to, kas mūsos iedabāts, bet nealkstu pēc asinīm. Taču jaunekļi paliek jaunekļi un mingi paliek mingi. Ja šejienes jaunekļi, ne pirksta nepakustinot, ļautu blandoņiem izsirot šo zemi, — nu, tad jau labāki mums visiem uzreiz pārvērsties frančos un atteikties no šīs puses un no saviem radagabaliem. Neesmu nekāds kauslis, Džūdit, un man nepatīkas cīņa cīņas dēļ. Tomēr neredzu lielu atšķirību starp teritorijas atdošanu pirms kara, aiz bailēm no kara, un tās atdošanu pēc kara, ja citādi nevar, — vienīgi pēdējais veids vairāki piederas vīram un mazāki kaitē godam.
— Neviena sieviete negribēs, lai viņas vīrs vai brālis, ne pirksta nepakustinot, panestu apvainojumus un pārestības, Zvērkāvi, kaut arī nezin kā bēdāsies par to, ka viņam jāriskē ar savu dzīvību. Bet jūs jau esat darījis diezgan, šo rajonu attīrot no hūroniem; mūsu nulējās uzvaras slava taču saistās galvenokārt ar jums. Tagad uzklausiet mani pacietīgi un atbildiet ar to vaļsirdību, kas ir jo patīkamāka vīrietī, jo retāk sastopama.
Džūdita apklusa, jo tagad, kad viņa dzīrās atklāt sirdi, iedzimta kautrība apliecināja savu varu, lai gan sarunu biedra lielā vienkāršība iedvesa viņai drosmi un paļāvību. Viņas vaigi, kas nesen bijuši bāli, pietvīka un acis iemirdzējās gandrīz vai agrākajā spožumā. Jūtas piešķīra viņas sejai izteiksmību un balsij maigumu, tā ka skaistule vilināja un valdzināja vēl vairāk.
— Zvērkāvi, — Džūdita sacīja pēc ilgāka klusumbrīža, — tagad nav laiks izlikties, slēpt un mānīt. Te, pie manas mātes kapa, pie patiesīgās, vaļsirdīgās Hetijas kapa, jebkāda liekulība būtu nevietā. Tamdēļ ar jums runāšu bez kādas kautrēšanās un bez bailēm, ka mani pārpratīsit. Man šķiet, mēs pazīstamies jau gadiem, nevis vienu nedēju. Pa šo īso laiku noticis tik daudz, turklāt tik daudz svarīga; vesela mūža bēdas, briesmas un sekmes sadrūzmē- jušās dažās dienās; un tie, kas kopā cietuši un piedalījušies šādās ainās, nevar justies sveši viens otram. Zinu: to, ko taisos jums teikt, vairākums vīriešu saprastu aplam; bet ceru, ka jūs manus vārdus iztulkosit cēlsirdīgāk. Te nepiederas kolonistu viltus un liekulība: mēs esam divi jaunieši, kuriem nekādā ziņā nevajag mānīt vienam otru. Ceru, jūs saprotat mani.
— Kā tad, Džūdit; tikai retais runā labāki par jums; un laikam neviens nerunā jaukāki. Jūsu vārdi ir tādi paši tīkami kā jūsu skaistums.
— Tieši tas, ka tik bieži esat slavējis manu skaistumu, dod man drosmi turpināt. Tomēr, Zvērkāvi, meitenei manos gados nav viegli aizmirst visas pamācības, kas dzirdētas bērnībā, visus savus paradumus un iedzimto kautrību un klaji pateikt, ko jūt viņas sirds!
— Kāpēc neteikt, Džūdit? Kāpēc sievietēm, tāpatās kā vīriešiem, neizturēties godīgi un atklāti pret citiem cilvēkiem? Neapjēdzu, kamdēļ jūs nevarat runāt tikpatās vaļsirdīgi kā es, kad sakāms kauč kas īsti svarīgs.
Sī iecirtīgā kautrība, kas joprojām neļāva jauneklim nojaust patiesību, pilnīgi laupītu meitenei drosmi, ja viņa ar visu savu sirdi un dvēseli netiektos saņemt spēkus, lai- glābtos no tās nākotnes, kas viņu drausmināja jo vairāk, jo skaidrāk viņa iztēlojās to. Sis dzinulis izgaisināja visus parastos apsvērumus, un viņa palika pie sava nodoma, sev pašai par izbrīnu, gandrīz jāsaka, par lielu apjukumu.
— Runāšu… man jārunā ar jums tikpat vaļsirdīgi, kā es runātu ar mīļo nabaga Hetiju, ja šis maigais bērns būtu dzīvs! — viņa turpināja, pie tam nobālēja, nevis satvīka, jo viņu vadīja stingra apņēmība, kas neļāva sarkt, lai gan šādās reizēs meitenes palaikam tvīkst. — Jā, tagad pakļaujos vienām jūtām, apspiežot visas citas! Jūs mīlat mežus un dzīvi, kuru dzīvojam šeit, neskartā apvidū, tālu no balto pilsētām un mājokļiem.
— Mīlu, kā mīiēju savus vecākus, kad viņi bija dzīvi, Džūditi Šī pati vieta man būtu kā vesela pasaule, ja šis karš beigtos pa īstam un kolonisti joprojām te nerādītos.
— Kāpēc tad to atstāt? Tai nav īpašnieka — vismaz tāda, kuram uz to vairāk tiesību nekā man, un savējās es labprāt atdodu jums. Ja te būtu karaļvalsts, es ar prieku sacītu to pašu. Atgriezīsimies pēc tam, kad mums abiem būs devis savu svētību forta mācītājs, un nekad vairs neatstāsim šo vietu …
Piespiedusi sevi pateikt šo skaidro bildinājumu, Džūdita ar rokām aizsedza seju. Iestājās ilgs, domu pilns klusums. Zvērkāvis noskumis un pārsteigts apcerēja, ko dzirdējis. Pēdīgi mednieks pārtrauca klusumu, pie tam centās runāt maigā balsī, jo negribēja aizvainot meiteni.
— Jūs neesat labi apdomājusies, Džūdit, — viņš sacīja, — nē, jūsu jūtas ir sabangojuši nesenie notikumi, un, manīdama, ka esat pasaulē viena, bez tuviniekiem, jūs pārāki steidzaties rast cilvēku, kas aizstātu tos, kurus esat zaudējusi.
— Ja es dzīvotu draugu pulkā, Zvērkāvi, tad domātu tāpat, kā domāju tagad, un runātu to pašu, ko runāju, — Džūdita atbildēja, joprojām turēdama rokas pie savas daiļās sejas.
— Paldies, meitene; paldies no visas sirds. Es tomēr neesmu tāds, kas izmanto jūsu vājuma brīdi, kad esat aizmirsusi savas lielās priekšrocības un iedomājusies, ka šinī mazajā laiviņā ir visa zeme ar visu, kas uz tās. Nē, nē, Džūdit, tas būtu nekrietni no manis; tas, ko piedāvājāt, nemaz nevar notikt.
— Tas viss ir iespējams, un es nekad to nenožēlošu! Džūdita teica kvēlu jūtu uzplūdumā, kas uzreiz lika viņai atņemt rokas no sejas. — Mēs palūgsim, lai zaldāti mūsu mantas atstāj uz ceļa; kad atgriezīsimies, tās ātri varēsim nogādāt atpakaļ mājā; ienaidnieki vairs nerādīsies pie ezera, vismaz līdz kara beigām; jūsu ādas viegli pārdot garnizonā. Tur varēsit nopirkt nedaudzās lietas, kas mums vajadzīgas, — man vairs nebūs nekādas vēlēšanās doties uz turieni; un, Zvērkāvi, — meitene piemetināja ar tik mīļu un sirsnīgu smaidu, kas gandrīz vai savaldzināja jaunekli, — par pierādījumu tam, cik ļoti vēlos būt jūsu, ka vienīgi tiecos būt jūsu sieva, pirmajā ugunī, ko sakursim pēc mūsu atgriešanās, iemetīšu brokāta tērpu un visas lietas, kuras atzīsit par nepiemērotām jūsu dzīvesbiedrei!
— Ai, cik jūs esat burvīga un jauka būtne, Džūdit! Jā, jūs patiešām tāda esat; neviens nespēj to noliegt, runā* dams patiesību. Ir tīkami iztēloties šīs ainas; bet var izrādīties, ka tās nebūt nav tik laimīgas, kā tagad domājat. Tamdēļ aizmirstat to visu, un airēsimies nopakaļus Cin- gačgukam un Dvesmai, it kā nemaz nebūtu uzņēmuši šādu valodu.
Džūdita jutās nežēlīgi pazemota un — tas nozīmē vairāk — dziļi sarūgtināta. Zvērkāvja izturēšanās pauda tādu mieru un stingrību, kas izgaisināja viņas cerības un lika saprast, ka šoreiz viņas izcilais skaistums nav atstājis savu parasto iespaidu. Runā, ka sievietes reti kad piedodot tiem, kas noraidījuši viņu bildinājumus; bet šī ātrā un spriganā jaunava tagad un vēlāk nejuta ne mazākās dusmas pret godīgo un taisnprātīgo mednieku. Šinī mirklī Džūdita vēlējās pārliecināties, vai viņi pilnīgi sapratušies. Tādēļ pēc mocīga klusumbrīža viņa centās gūt īstu skaidrību, uzdodama jautājumu, kas bija pārāk tiešs, lai pieļautu izvairīgu atbildi.
— Lai dievs nedod mums vēlāk nožēlot, ka šinī dienā mums pietrūcis atklātības, — viņa sacīja. — Es ceru, mēs vismaz saprotam viens otru. Jūs negribat mani ņemt par sievu, Zvērkāvi?
— Būs labāki mums abiem, ja neizmantošu jūsu pārsteidzību, Džūdit. Mēs nekad nevarēsim apprecēties.
— Jūs nemīlat mani… droši vien savā sirdī necienāt mani, Zvērkāvi!
— Ja runa par draudzību, Džūdit, tad esmu gatavs jūsu labā izdarīt jebkuru pakalpojumu un pat ziedot savu dzīvību. Jā, šinī brīdī es ziedotu dzīvību jūsu dēļ, kā to darītu Dvesmas dēļ; un vairāki nevaru apsolīt nevienai sievietei. Man domāt, es nemīlu nedz jūs, nedz kādu citu sievieti — ievērojat, Džūdit, es saku: nedz kādu citu sievieti —, nemīlu nedz jūs, nedz citu tā, ka vēlētos atstāt savu tēvu un māti, ja viņi būtu dzīvi; viņi abi gan miruši, bet nejūtu, ka atstātu viņus, lai pieliptu kādai sievietei.
— Diezgan! — Džūdita sacīja aizžņaugtā un nomāktā balsī. — Ēs saprotu visu, ko gribat teikt. Jūs nevarat precēties bez mīlestības; un jūs nemīlat mani. Neatbildiet, ja esmu uzminējusi, — sapratīšu klusumu. Tas jau pats par sevi būs diezgan mocīgs.
Zvērkāvis paklausīja — viņš neatbildēja. Labu brīdi meitene savām spulgajām acīm cieši nolūkojās jauneklī, it kā cenzdamās lasīt viņa dvēselē, kamēr viņš sēdēja kā norāts skolas zēns, plikšķinādams pa ūdeni. Pēc tam Džūdita nolaida savu aira galu ūdenī un īra laivu projām ar tik kūtru kustību, it kā viņa rīkotos pret savu gribu. Taču
Zvērkāvis mierīgi palīdzēja viņai, un abi atsāka to pašu ceļu, ko uzņēmis delavērs.
Braucot uz zemesragu, Zvērkāvis un viņa daiļā biedre vairs nepārmija ne pušplēsta vārda. Pagriezusi muguru pret mednieku, Džūdita sēdēja laivas priekšgalā, citādi viņas sejas izteiksme droši vien būtu mudinājusi jaunekli pasacīt kaut ko mierinošu, apliecinot draudzību un cieņu. Pretēji tam, ko varētu sagaidīt, meitene joprojām nedusmojās, lai gan tumšu kauna sārtumu viņas vaigos vairākkārt nomainīja vilšanās bālums. Skumjas, dziļas, smeldzīgas skumjas bija pārņēmušas viņu un izpaudās nepārprotami.
Tā kā viņi neairējās necik čakli, šķirsts jau bija piestājis pie krasta un zaldati izkāpuši, iekām abu gauseļu laiva sasniedza ragu. Cingačguks bija ticis priekšā visiem un jau iesoļojis kādu gabaliņu mežā — līdz vietai, kur taka sazarojās; viena veda uz garnizonu un otra uz delavēru ciemiem. Zaldāti sāka pārgājienu, iepriekš palaiduši ezerā šķirstu, kura turpmākais liktenis viņiem bija gluži vienaldzīgs. To visu Džūdita redzēja, bet viņa nepievērsa tam uzmanību. Mirdzošais spogulis vairs nevaldzināja viņu; izkāpusi sērē, viņa tūlīt devās nopakaļus zaldātiem, ne reizes neatskatīdamās. Viņa neievēroja pat Dvesmu, paiedama tai garām; un, uzlūkojot Džūditas apmākušos seju, šī kautrā, jaunā būtne atrāvās atpakaļ, it kā justos nodarījusi ko ļaunu.
— Pagaidi te, Čūska, — Zvērkāvis sacīja, kad viņš gāja garām draugam, sekodams apbēdinātajai skaistulei. — Es tikai pavadīšu Džūditu, līdz kamēr viņa panāks nodaļu, un pēc tam atgriezīšos pie tevis.
Simt jardu šķīra šo pāri no priekšējās grupas, kā ari no palicējiem aizmugurē, kad Džūdita pagriezās un ierunājās.
— Pietiek, Zvērkāvi, — meitene skumji teica. — Es saprotu jūsu laipnību, taču man nevajadzēs tās. Pēc dažām minūtēm panākšu zaldātus. Tā kā nevarat iet kopā ar mani visu mūžu, nevēlos, ka jūs ietu tālāk pa šo taku … Bet pagaidiet; gribu jums uzdot vēl vienu jautājumu, iekām šķiramies; un lūdzu jūs kā cilvēku, kas bīstas dieva un ciena patiesību, atbildēt vaļsirdīgi. Zinu, ka jūs arī nemīlat citu sievieti, un redzu tikai vienu iemeslu, kādēļ nevarat, negribat mīlēt mani. Tad sakiet man, Zvērkāvi…
Meitene aprāvās, it kā nākamie vārdi smacētu viņu. Pēc tam, sakopojusi visu savu apņēmību, te sarkdama, te bālēdama ar katru elpas vilcienu, viņa turpināja:
— Sakiet man, Zvērkāvi: jūsu jūtas ir ietekmējis tas, ko Henrijs Mārčs stāstījis par mani?
Patiesība bija Zvērkāvja ceļazvaigzne, ko viņš vienmēr paturēja acīs; un viņš gandrīz nespēja to noslēpt pat tad, ja saprāts lika klusēt. Džūdita lasīja atbildi viņa sejā; meitenes sirds lūza vai pušu vainas apziņā, viņa pamāja uz atvadām un nozuda mežā. Kādu brīdi Zvērkāvis stāvēja, neapjauzdams, ko darīt; pēdīgi viņš devās atpakaļ un piebiedrojās delavēram. Visi trīs tonakt apmetās pie viņu pašu upes iztekas un nākamajā vakarā pārradās delavēru ciemā. Cingačguks ar savu līgavu atgriezās kā uzvarētāji; viņu biedru godāja un apbrīnoja, taču pagāja rosmes pilni mēneši, pirms izgaisa viņa skumjas.
Toreiz sāktais karš bija satraucošs un asiņains. Delavēru virsaitis cēlās savas tautas acīs, tā ka viņa vārdu nekad nepieminēja bez uzslavas; tikmēr cits Unkass, savas cilts pēdējais pārstāvis, pievienojās garai virtenei karavīru, kas nesa šo daudzināto vārdu. Zvērkāvis, ko turpmāk sauca par Vanagaci, lika savai slavai izplatīties tuvu un tālu, tā ka mingu ausīm viņa šautenes sprakšķis kļuva tikpat drausms kā Manito pērkons. Viņa pakalpojumu drīz vajadzēja karaļa virsniekiem, un kara gaitas viņu sevišķi cieši saistīja ar vienu.
Pagāja piecpadsmit gadu, iekām Zvērkāvim gadījās atkal apmeklēt Mirdzošo spoguli. Pa to starpu bija valdījis miers, bet tagad Zvērkāvis un viņa uzticīgais draugs Cingačguks steidzās uz fortu, lai pievienotos saviem sabiedrotajiem, tāpēc ka drīzumā vajadzēja sākties jaunam, vēl nopietnākam karam. Viņus pavadīja zēns, jo Dvesma jau atdusējās zem delavēru priedēm, un šie trīs dzīvie bija kļuvuši nešķirami. Saulei rietot, viņi nonāca pie ezera. Seit nekas nebija mainījies. Straujupe tāpat plūda zem koku velves; mazo klinti kopš gadsimtiem deldēja ūdens lēnā iedarbe; kalni stāvēja savā dabiskajā tērpā — tumši, koši un noslēpumaini; vientulīgais ūdens klaidums mirdzēja — skaists meža dārgakmens.
Nākamajā rītā puisēns uzgāja laiviņu, kas bija piedzīta pie krasta un jau pa pusei satrunējusi. To pielaboja, un visi sasēdās tanī, lai dotos apskatīt šo vietu. Viņi brauca garām ragiem, un Cingačguks parādīja savam dēlēnam, kur irokēzi bija apmetušies vispirms, parādīja arī zemes laidu, no kurienes viņam izdevies aizvest savu līgavu. Te viņi pat izkāpa malā, bet nekādas cilvēka pēdas vairs nebija saglabājušās. Pēc tam viņi apraudzīja kaujaslauku, un tur manīja zīmes, kas parastas šādās vietās. Zvēri bija izkasījuši daudzus kritušos, un apkārt mētājās vasaras lietū izbalināti kauli. Unkass visā nolūkojās ar bijību un līdzjūtību, lai gan indiāņu nostāsti jau modināja viņa jaunajā dvēselē karavīra godkāri un stingrību.
No raga laiviņa peldēja uz zemūdens sēkli, kur vēl redzamas cietokšņa atliekas — gleznains grausts. Ziemas aukas jau sen bija noplēsušas mājai jumtu, un baļķi prau- lēja. Neviens aizšaujamais nebija noņemts, bet gadalaiki plosījās pa iekšpusi, par spīti visām atslēgām. Pāļi un statu žogs trupēja; un bija skaidrs: pēc dažām ziemām brāzmas un vētras būs visu ieslaucījušas ezerā un celtni izdzēsušas no šīs majestātiskās vientulības ainavas. Ha- teru kapus nevarēja uzmeklēt. Vai nu ūdens bija tos nolīdzinājis, vai arī Zvērkāvis un Cingačguks pēc tik ilga laika vairs neatcerējās to atrašanās vietu.
Šķirstu uzgāja austrumu krastā, pie kura to sen bija piepūtuši vaidošie ziemeļrietumu vēji. Platdibene gulēja gara, zema raga smailē; tas atrodas jūdzes divas no iztekas un pats ātri zūd dabas spēku ietekmē. Šķirsts bija pilns ar ūdeni, būdas jumts noplēsts, baļķēni trupēja. Dažas no rupjākajām istablietām vēl bija saglabājušās, un Zvērkāvja sirds sāka pukstēt straujāk, kad viņš ieraudzīja Džūditas lentu plivināmies pie kāda baļķēna. Tā lika atcerēties visu viņas skaistumu un — mēs varam piebilst — visus viņas trūkumus. Lai gan jaunava nebija iekvēlinājusi viņa sirdi, Vanagacs — mums tagad viņš jāsauc šinī vārdā — joprojām jutās mīļi un dziļi ieinteresēts viņas labklājībā. Viņš norāva lentu un piesēja pie spala «briežu nāvei», ko meitene bija viņam iedāvinājusi.
Aizīrušies pāris jūdžu augšup pa ezeru, viņi atrada vēl vienu laivu; un zemesragā, kur visi trīs beidzot izkāpa, viņi uzgāja tās, kas bija atstātas krastā. Laiva, ar kuru viņi brauca tagad, un tā, ko atrada austrumu krastā, bija izkritušas caur cietokšņa sapuvušo grīdu, aiznestas aiz sagāzušās palisādes un kā nevienam nepiederošas lietas izmestas sērē.
Pēc tā visa varēja spriest, ka ezers nebija apmeklēts kopš mūsu stāsta pēdējiem notikumiem. Sī vieta atkal bija izvērtusies par neskartu dabas stūrīti; biežie kari un kolonistu mazais skaits joprojām neļāva apmetnēm izplesties. Skumīgā jūtoņā Cingačguks un viņa draugs atstāja šo vietu. Te viņi bija minuši savu pirmo karataku, un abu atmiņā uzausa gan maiguma pilnas ainas, gan uzvaras prieka brīži. Viņi klusēdami devās uz iVLohoku — pretī jauniem piedzīvojumiem, kas tikpat satraucoši un ievērojami ka tie, ar kuriem pie šī jaukā ezera bija sākušās viņu kara- gaitas. Vēlāk viņi atgriezās šinī vietā, kur indiānis atrada kapu.
Laiks un apstākļi ietinuši neizdibināmā noslēpumā visu citu, kas saistīts ar Māteriem. Viņi dzīvoja, kļūdījās, nomira un ir aizmirsti. Neviens, kas pazina viņus, nav jutis pietiekamu interesi par negodu un negodā palikušajiem, lai mēģinātu pacelt šo aizkaru; un gadsimts izdzēsis no atmiņas pat viņu vārdus. Noziegumu vēsture vienmēr ir pretīga, un, par laimi, tikai retais grib tiem izsekot.
Tāds bija arī Džūditas liktenis. Sasniedzis garnizonu pie Mohokas, Vanagacs cītīgi taujāja pēc šīs daiļās, bet nomaldījušās būtnes. Neviens nepazina viņu — pat viņas skaistumu vairs neatcerējās. Citi virsnieki atkal un atkal bija nomainījuši vorlijus, kreigus un greiamus. Taču kāds vecs garnizona seržants, kas nesen bija ieradies no Anglijas, pastāstīja mūsu varonim, ka sers Roberts Vorlijs dzīvojot sava tēva muižās un turpat mītot neparasti skaista lēdija, kuras ietekmei viņš pakļaujoties, bet kura nesaucoties viņa uzvārdā. Vai tā bija Džūdita, kas atkārtojusi savu agrāko kļūdu, vai kāds cits virsnieka upuris — Vanagacs nekad neuzzināja.