Varbūt pēc brieža gaļas medībās mums izjāt?
Sen mani kaitina šis brūno muļķu bars,
Kas, savu dzimto mežu lēņos valdot,
Tik vien sev atrod plašuma un prāta
Kā treknās ciskas pašu ragiem badīt.
Šekspīrs. «Kā jums tīk»
Hariju Nerimšu vairāk interesēja daiļā Džūdita nekā Mirdzošā spoguļa un apkārtējās ainavas krāšņums. Pietiekami sīki izpētījis Peldošā Toma rīkus, Mārčs tūlīt mudināja biedru sēsties laivā, abi došoties meklēt Hateru ģimeni. Taču pirms iekāpšanas Nerimša ar vienkāršu kuģa tālskati, kas atradās starp Hatera mantām, vērīgi aplūkoja visu ziemeļpiekrasti. Viņš pamatīgi nopētīja ezermalu, īpašu uzmanību pievērsdams līčiem un zemesragiem.
— Tā jau domāju, — Nerimša sacīja, nolicis tālskati. — Šādā jaukā laikā vecais zēns atstājis cietoksni likteņa ziņā un aizkuģojis uz ezera dienvidgalu. Nu, zinādami, ka augšpusē Toma nav, mēs viens divi noairēsim lejā un tur uzmeklēsim viņa paslēptuvi.
— Vai cienījamais Haters domā, ka pie šī ezera jāslēpjas? — Zvērkāvis iejautājās, sekodams biedram, kas jau atradās laivā. — Man liekas, šādā vientulībā cilvēks varētu atklāt visu savu dvēseli, un nebūtu jābaidās, ka citi viņu traucēs pārdomās un lūgšanā.
— Tu piemirsi savus draugus, mingus un visus franču indiāņus. Zvērkāvi, vai vispār ir kāds stūrītis, kur šie nemierīgie blandoņi neuzmuld? Kur ir tas ezers vai sāls- vieta, ko šie nelieši neuzokšķerē un — ja uzokšķerējuši — agri vai vēlu nenokrāso ar asinīm?
— Jā, draugs, arī es neesmu dzirdējis par viņiem neko labu, kauč arī man pašam līdz šim nav gadījies tikties ar viņiem vai kādu citu mirstīgo uz karatekas. Man domāt, tādiem laupītājiem šī skaistā vieta diezin vai paliks nepamanīta. Pats neesmu ķildojies ar irokēzu ciltīm, tomēr pēc delavēru nostāstiem es savā prātā spriežu, ka mingi ir pēdīgie neģēļi.
— Tu vari ar mierīgu sirdsapziņu tāpat domāt par jebkuru mežoni.
Zvērkāvis nepiekrita, un, braukdami lejup pa ezeru, abi sāka dedzīgi strīdēties par bālģīmju un sarkanādaiņu īpašībām. Nerimšas aizspriedumi un naidīgais noskaņojums bija raksturīgi baltajiem medniekiem, kas uzskata, ka viņiem indiānis ir dzimis sāncensis vai pat dzimis ienaidnieks. Kā bija sagaidāms, Nerimša kliedza, negribēja klausīties iebildumos, taču neminēja pārliecinošus pierādījumus. Bet Zvērkāvis izturējās pavisam citādi. Viņa apvaldīgā runa, cildenie uzskati un skaidrie secinājumi pauda sliecību klausīt prāta balsij, iedzimtas alkas pēc taisnības un to tiešumu, ko nekad neņem palīgā, lai apzināti sagrozītu patiesību, aizstāvot vienu otru apgalvojumu vai atbalstot kādu aizspriedumu. Taču viņš nebija pilnīgi brīvs no aizspriedumiem. Šie prāta tirāni, kas pa tūkstoš ceļiem metas uz cilvēku, tikko tas sācis just un domāt, un kas lielākoties neizlaiž vairs savu upuri no dzelžainajām skavām līdz viņa mūža beigām, bija zināmā mērā nomākuši pat Zvērkāvja labos dzinuļus. Tomēr jauneklis joprojām palika izcils paraugs, ko izveidojusi iedzimta labsirdība un tāda vide, kurā nav kārdinājumu un nelāgu piemēru.
— Zvērkāvi, pēc tava atzinuma, katrs mings ir gandrīz velns, — Nerimša satracināts kliedza, — tomēr tu gribi man iestāstīt, ka delavēri ir eņģeļi. To nevar sacīt arī par baltajiem. Pat tie ne visi ir bez vainas, kur nu vēl indiāņi. Skaidrs, ka tavs apgalvojums no gaisa grābts.
Bet paklausies prātīgu runu. īr trīs krāsas: baltā, melnā un sarkanā. Baltā krāsa ir pati cēlākā, tāpēc baltais cilvēks vispārāks. Otrajā vietā liekami melnie, tiem atļauts dzīvot baltā cilvēka tuvumā, ja vien tie nelec acīs un nes kādu labumu. Sarkanā krāsa ir pati pēdējā, tātad indiānis uzskatāms tikai par puscilvēku.
— Dievs radījis visus vienādus, Nerimša.
— Vienādus! Tu taču neteiksi, ka nēģeris ir līdzīgs baltajam un es esmu līdzīgs indiānim?
— Tu esi pārāki iekarsis un neklausies manī. Dievs radījis mūs baltus, melnus vai sarkanus, un nav šaubu, ka viņš to darījis ar gudru ziņu. Tomēr viņš visus Jaužus apveltījis gandrīz vienādām jūtām. Es gan nenoliedzu, ka ikkatrai rasei ir sava iedaba. Baltā cilvēka iedaba ir kristietības apgarota, turpretī sarkanādaiņa iedaba vairāki pielāgota mūžamežam. Piemēram, līķa skalpēšanu baltais uzskata par lielu noziegumu, bet indiānis — par izcilu varoņdarbu. Cits piemērs: kara laikā baltais nevar no slēpņa uzbrukt sievietēm un bērniem, bet sarkanādainis var. Es atzīstu, ka tas ir cietsirdīgi, taču indiāņiem šāda rīcība ir likumīga; turpretī mūs jānosoda par to.
— Atkarājas no tam, ar kādu ienaidnieku mums darīšana. Manuprāt, noskalpēt vai nodīrāt mežoni ir gandrīz tikpat kā nogriezt vilkam ausis prēmijas saņemšanai vai novilkt ādu lācim. Tev nav itin nekāda iemesla aizstāvēt sarkanādainos, jo pati kolonija izsolījusi prēmijas par viņu skalpiem; tos pielīdzina vilku ausīm un vārnu galvām.
— Tas ir slikti, Nerimša. Pat indiāņi teic, ka tas baltajam dara kaunu, jo runā pretī viņa iedabai. Es neapgalvoju, ka baltie vienmēr rīkojas kristietības garā un saskaņā ar savām dotībām. Mēs zinām, ka viņi nav tādi, kādiem jābūt. Man domāt, cilvēki atšķiras ar saviem ieradumiem, paņēmieniem, likumiem un ādas krāsu, un tas viss nosaka viņu iedabu. Nenoliedzu, ka dažas indiāņu ciltis jau pēc dabas ir ļaunas un netikumīgas. Bet to pašu varētu teikt arī par Kanādas frančiem. Likumīgā karā, kādā kopš neilga laika esam ierauti, mūsu pienākums ir nežēlot ne franču, ne viņu indiāņu dzīvību. Bet skalpēt — to gan ne.
— Zvērkāvi, nāc taču, lūdzams, reiz pie prāta! Saki — vai kolonija var izdot nepareizu likumu? Tāds nemaz nav domājams. Likums nevar būt nepareizs, tāpat kā patiesība nevar būt meli.
— Kauc arī tas izklausās ticami, tam nav pamata. Ir dažādi likumu devēji. Dievs devis savus likumus, daži nāk no kolonijas, citi no karaļa un parlamenta. Ja kolonijas vai pat karaļa likumi nav saskaņā ar dieva likumiem, tie ir nepareizi un tiem nevajag pakļauties. Lai baltais cilvēks ievēro balto likumus, ja vien tie nesaduras ar likumu, ko devusi augstākā vara, un lai ar tādu pašu ierunu sarkanādainis rīkojas pēc savām parašām. Bet nav vērts strīdēties, jo katram cilvēkam ir savas domas un tām atbilst viņa vārdi… Labāki skatīsimies abām acīm pēc tava drauga Peldošā Toma, kas varbūtās paslēpies aiz šī biezokņa, citādi mēs viņu nepamanīsim.
Jā, ezermalā kuploja biezoknis. Visur pārkārās pār krauju mazāki koki, un daudzās vietās zari mirka dzidrajā ūdenī. Krasta stāvums sākās no pašas šaurās sēres, kas stiepās gar malu. Augu valsts ti'ecās pretī gaismai, un rezultāts bija tieši tāds, kādu būtu vēlējies sasniegt skaistu dabasskatu mīļotājs, ja šīs krāšņās, kokiem rotātās krants izveidošanās būtu bijusi atkarīga no viņa. Daudzie līči un zemesragi vērta krasta līniju līkumotu un ieviesa tanī dažādību. Nerimša bija paskaidrojis biedram, ka nevajagot pārāk atklāti rādīties ienaidniekam, pirms tas neesot izlūkots, tāpēc viņi turējās gar pašu rietumpuses krastu. Tā kā nevarēja iepriekš zināt, kas slēpjas aiz katra nākamā zemesraga, abu droši nieku uzmanība bija pastāvīgi sasprindzināta. Viņi virzījās ātri, jo milzis dzina tāss laivu tik viegli, it kā tā būtu spalviņa, un, kaut arī daba nebija apveltījusi abus vienādi, Zvērkāvja māka gandrīz atsvēra Nerimšas spēku.
Katru reizi, kad viņi pabrauca garām jaunam zemesragam, Nerimša atskatījās, cerēdams, ka šķirsts būs noenkurojies līcī vai piestājis pie krasta. Taču viņam vajadzēja piedzīvot vilšanos. Kad līdz ezera dienvidgalam bija atlikusi apmēram jūdze un viņi atradās veselas divas līgas no cietokšņa, kas tagad slēpās aiz kādiem sešiem zemesragiem, Nerimša piepeši pārtrauca airēšanu, it kā nezinādams, uz kuru pusi doties tālāk.
— Varbūt vecais puika iespēries upē, — Nerimša sacīja, rūpīgi aplūkojis austrumu krastu, kas atradās apmēram jūdzes attālumā un vismaz pusgarumā bija labi redzams. — Viņš nesen sācis dūšīgi likt slazdus, un, ja kritalas neaizsprostoja ceļu, viņš varēja kādu jūdzi nobraukt lejup pa upi. Bet tad gan Tomam būs ko svīst, kamēr viņš tiks atkal augšā!
— Kur ir izteka? — Zvērkāvis vaicāja. — Ne pašā no- skrastē, ne arī tāļāki starp kokiem es neredzu nevienu vaļumu, kas būtu piemērots tādai upei kā Saskvihana.
— Jā, Zvērkāvi, upes līdzinās cilvēkiem: sākumā tās ir maziņas, bet vēlāk tām izaug plati pleci un liela mute. Tu neredzi izteku tāpēc, ka tai ir augsti, stāvi krasti un pār to pārkārušies hemloki, priedes un lūku koki, tas ir tikpat kā jumts. Ja vecā Toma nav Žurku dangā, tad viņš nobēdzies upē. Vēl pameklēsim viņu šinī dangā un pēc tam dosimies uz izteku.
Pa ceļam Nerimša paskaidroja, ka šinī ezerā kāds garš un zems rags izveidojot seklu līci, kas iesaukts par Žurku dangu, tāpēc ka to iemīļojušas bizamžurkas. Tur šķirsts esot tik labā aizsegā, ka Haters katrā izdevīgā gadījumā noenkurojoties tanī līcī.
— Šinī pusē cilvēks nekad nevar zināt, kas būs viņa ciemiņi, — Nerimša turpināja, — tamdēļ ļoti vēlams pamatīgi aplūkot svešiniekus, iekām tie pienākuši pārāk tuvu. Tāda piesardzība īpaši svarīga tagad, kara laikā, jo mings vai kanādietis var nelūgts ierasties Hatera miteklī. Taču vecais Toms ir modrs sargs un sajūt briesmas kā suns medījumu.
— Man domāt, cietoksnis ir tādā klajumā, ka tavs draugs noteikti iemantotu naidniekus, ja kāds uzietu šo ezeru. Es gan domāju, ka neviens netraucēs Tomu, jo šī vieta atrodas tāļu no fortiem un apmetnēm.
— Ak, Zvērkāvi, esmu pārliecinājies, ka cilvēks drīzāk sastop ienaidniekus nekā draugus. Top baigi, ja padomā, cik daudz iemeslu naidam un cik maz draudzībai. Dažs ķeras pie kara cirvja tāpēc, ka citam savādāki uzskati nekā viņam pašam, dažs tāpēc, ka cits nojautis viņa domas. Pazinu kādu slamstu, kas saķildojās ar savu draugu tāpēc, ka tas viņu neuzskatīja par skaistu. Arī tu, Zvērkāvi, neesi nekāds glītulis, tomēr nebūtu prātīgi, ja tu kļūtu mans ienaidnieks tamdēļ, ka tev to saku.
— Esmu tāds, kādu dievs radījis, un nevēlos, lai mani uzskata par labāku vai sliktāku. Man nav tā skaistuma, kas patīkas tukšiem un vieglprātīgiem cilvēkiem; bet man šķietas, ka protu puslīdz labi uzvesties. Ir maz tādu vīru, kas staltāki par tevi, Nerimša. Zinu, ka laikam gan neviens nepievērsīs man uzmanību, ja turpatās varēs noraudzīties tādā dižaudzī kā tu. Bet nezinu, vai tiesa, ka mednieks sliktāki rīkojas ar šauteni un sagādā mazāk pārtikas, ja viņš pa ceļam nevēlas apstāties pie katra skaidra avota, lai paspoguļotos tanī.
Nerimša sāka pilnā kaklā smieties. Milzis bija tik bezrūpīgs, ka daudz neprātoja par savu acīm redzamo fizisko pārākumu, taču viņš to labi apzinājās un, kā vairākums cilvēku, ko daba dāsni apveltījusi, jutās apmierināts, kad vien iedomāja to.
— Jā gan, Zvērkāvi, tu neesi skaistulis; vari paskatīties tepat šinī ūdenī un pārliecināties, — viņš izsaucās. — To pašu tev Džūda pateiks tieši acīs, ja tu viņu sa- piktosi. Viņa prot atcirst. Tādas asas mēles nav nevienai citai meičai ne apmetnēs, ne ārpus tām. Es dodu tev padomu nekad nekaitināt Džūditu. Hetijai — tai vari sacīt itin visu, tā vienmēr lēna kā aitiņa. Jā, Džūda droši vien pateiks tev savas domas par tavu ārieni.
— Tad viņa pasacīs tikai to pašu, ko esmu jau dzirdējis no tevis …
— Zvērkāvi, tu taču nebūsi sabozies par manu mazo piezīmi, jo nedomāju neko ļaunu. Pats zini, ka neesi skaistulis. Kāpēc lai draugi savā starpā nepapļāpātu arī par šādiem niekiem? Ja tu patiešām būtu glīts, es tev par apmierinājumu to pateiktu viens no pirmajiem. Nu, ja Džūda man sacītu, ka izskatos pēc ķēma, es to saprastu kā uzslavu un nemaz nedomātu ticēt.
—- Dabas lutekļiem viegli pajokot par šādiem trūkumiem, kauč gan citus tas dažkārt sāpina. Arī man gribētos būt izskatīgam, to nenoliedzu. Bet es apspiežu šo vēlēšanos, atgādinādams sev, ka esmu pazinis daudzus jo daudzus cilvēkus, kuriem bija skaista āriene, bet kuri nepavisam nevarēja lepoties ar savu iekšieni. Nerimša, nav ko slēpt: man bieži iesmeldz, ka neesmu glītāks, vairāki līdzīgs tādam kā tu. Bet es apklusinu šīs jūtas, domādams par to, ka esmu arī daudz laimīgāks nekā dažs labs. Es varēju piedzimt ar kroplām kājām un tad nespētu nomedīt pat vāveri. Varēju nākt pasaulē akls — par nastu sev un draugiem; vai kurls — pilnīgi nederīgs izlūka un karavīra gaitām, kas ir vīrieša pienākums nemierīgos laikos. Jā, jā, atzīstos, nav tīkami, redzot, ka citi ir izskatīgāki un viņiem pievērš vairāki uzmanības un parāda lielāku godu. Bet to visu var panest, ja cilvēks uzņem nelaimi vīrišķīgi un zina savu iedabu un pienākumus.
Nerimša visumā bija labsirdīgs puisis, un biedra pazemīgā runa pilnīgi izgaisināja milža acumirklīgo pārākuma izjūtu. Viņš nožēloja savus izteikumus par Zvērkāvja ārieni un, pūlēdamies sameklēt piemērotus vārdus, atvainojās. To viņš darīja neveikli — kā jau robežnieks.
— Zvērkāvi, es nedomāju neko aunu un ceru, ka aizmirsīsi, ko nupat teicu, — Nerimša sacīja it kā nolūgdamies. — īsti glīts tu neesi, bet tavs izskats liecina skaidrāk par jebkādiem vārdiem, ka iekšā tev viss kārtībā. Tu jau nepiešķir izskatam nekādu lielo nozīmi, tāpēc tev nebūs grūti piedot tam, kas drusku noniecinājis tavu ārieni. Es nesaku, ka Džūda jūsmos par tevi, negribēdams modināt cerības, kurās tu noteikti pieviltos. Toties Hetija droši vien ar tādu pašu patiku noraudzīsies tevī kā jebkurā citā vīrietī. Pie tam tu esi pārāk nopietns un prātīgs, lai interesētos par Džūditu. Viņa ir burvīga meitene, taču tik nepastāvīga, ka vīrietim nav ko priecāties, ja viņa tam kādreiz uzsmaida. Es dažkārt domāju, ka šī nebēdne visvairāk mīl pati sevi.
— Ja tas ir tā, Nerimša, tad viņa diemžēl nav nemaz labāka par karalienēm troņos un lielmanīšām pilsētās, — Zvērkāvis ar smaidu atbildēja, pievērsdams biedram savu godīgo un atklāto seju, kurā vairs nebija ne vēsts no pirmītējās nopietnības. — Es neesmu pazinis pat nevienu de- lavēru sievieti, par kuru nevarētu lielā mērā sacīt to pašu … Bet te beidzas garais zemesrags, ko tu pieminēji, un, kā liekas, Žurku danga nav vairs tāļu.
Šis zemesrags vis nesniedzās tieši uz priekšu kā citi, bet stiepās līdztekus ezermalai, veidojot garu uti vientulīgu līci. Apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā no raga smailes krasta līnija atliecās atpakaļ uz dienvidiem un pēc tam aiztecēja gar ieleju, kas piesliedzas ezera dienvidgalam. Nerimša bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka šinī līcī atradīs šķirstu, jo, noenkurots aiz šaurās zemes- mēles kokiem., tas visu vasaru varētu palikt apslēpts no ziņkārīgām acīm. Patiešām, šī vieta deva tik lielisku aizsegu, ka laivu, kas dziļi līcī piestāta pie zemes jomas, varētu pamanīt tikai no vienas puses — no krasta, kas bija apaudzis ar biezu mežu, kurā svešinieks diezin vai gribētu spert kāju.
— Mēs drīz ieraudzīsim šķirstu, — Nerimša sacīja, kad laiva slīdēja garām raga smailei, pie kuras ūdens bija tik dziļš, ka šķita melns. — Tomam patīk nobēgties meldros, un pēc piecām minūtēm mēs atrādīsimies viņa ligzdā, kaut arī vecais zēns pats varbūt ir projām pie saviem slazdiem.
Izrādījās, ka Nerimša ir slikts pareģis. Abi laivinieki jau bija apbraukuši raga smaili, tā ka skatienam atklājās viss līcis,_taču tur neredzēja nevienu cilvēka rokas veidojumu. Ūdens dusēja vijīgā ielokā, meldri maigi zvila pretī līmenim, pār kuru arī šeit pārkārās koki, un visur valdīja neskartas dabas cēlais un veldzējošais vientulī- gums. Šāda ainava būtu iejūsminājusi dzejnieku vai gleznotāju, bet tā nevaldzināja Mārču, kas dega nepacietībā drīzāk redzēties ar savu aušīgo daiļavu.
Laiva bija slīdējusi gandrīz bez trokšņa, jo robežnieki palaikam piesardzīgi savās kustībās. It kā sastingusi gaisā, tā nu gulēja uz ezera spoguļainās virsmas, ne mazākā mērā netraucēdama klusumu, kas likās dvešam no visas ainavas. Pēkšņi šaurajā zemesmēlē, kas slēpa līci no_ atklāta ezera, pārlūza sauss zars. Abi meklētāji satrūkās, un katrs pastiepa roku pēc savas šautenes, kas viņiem vienmēr bija pa ķērienam.
— Radījums ar tādu smagu gaitu nav mazais, — Nerimša čukstēja. — Izklausījās pēc cilvēka soļa.
— Tā gluži nav, — Zvērkāvis atbildēja. — Tiesa, mazam dzīvniekam būtu vieglāka gaita, taču cilvēks iet vēl smagrāki. Pieairē pie tās siekstas! Es izkāpšu malā un, vai tas būtu mings vai tikai bizamžurka, nogriezīšu šim radījumam atceļu.
Nerimša paklausīja, un drīz vien Zvērkāvis bija krastā. Mednieks mokasīnos piesardzīgi devās biezoknī, nesaceldams ne mazāko troksnīti. Pēc brīža viņš atradās jau zemes strēmeles vidū un lēnām virzījās uz tās galu. Šādos krūmājos vajadzēja ļoti, ļoti uzmanīties. Tikko viņš sasniedza biežņas vidu, nobrīkšķēja sausi zariņi, un šis troksnis atkārtojās ik pa brītiņam; šķita, kāda dzīva būtne pamazām iet uz zemesraga smaili. Izdzirdējis šos trokšņus, Nerimša iegrūda laivu līcī, satvēra šauteni un ar aizturētu elpu gaidīja, kas notiks. Pēc laiciņa no biezāja iznāca dižens briedis; tas staltā gaitā aizsoļoja līdz raga smilšainajai smailei un sāka remdēt slāpes. Mirkli vilcinājies, Nerimša piemeta šauteni pie pleca, nomērķēja un izšāva. Iespaids, kādu atstāja šis pēkšņais klusuma traucējums, bija viena no šīs vietas apbrīnojamajām īpatnībām. Pats šāviens, kā parasti, noskanēja spalgi un aprauti; pēc tam dažus mirkļus valdīja klusums, kamēr skaņa pār ūdeni sasniedza pretējā kalna klintis; tur gaisa svārstības pavairojās, un tās aizvēlās jūdzēm tālu, no ieplakas uz ieplaku, garām pakalniem, it kā atmodinādamas pērkonu mežos. Izdzirdējis šāvienu un lodes svilpienu, briedis vienīgi papurināja galvu, jo agrāk nebija ticies ar cilvēku; bet atbalsis no pakalniem satramdīja dzīvnieku; tas lēca uz priekšu, pierāva kājas pie vēdera, iekrita dziļā ūdenī un sāka peldēt uz ezera lejgalu. Mārčs iekliedzās, traucās briedim nopakaļus, un kādu laiku ūdens ap vajātāju un viņa izraudzīto upuri kūlās vienās putās. Kad Mārčs steidza garām zemesragam, Zvērkāvis iznāca sērē un māja, lai biedrs griežas atpakaļ.
— Nebija prātīgi nospiest mēlīti, iekām neesam izlūkojuši skrastu un pārliecinājušies, ka tivumā neslēpjas naidnieks, — Zvērkāvis sacīja, kad Nerimša lēnām un negribīgi paklausīja. — Sādu piesardzību esmu mācījies no delavēriem, likdams vērā viņu skolu un nostāstus, kauc arī man pašam nav vēl gadījies mīt karateku. Turklāt šinī laikā briedis būtu jāsaudzē, un patlaban mums nevajag pārtikas. Tiesa, mani sauc par Zvērkāvi; un varbūtās esmu šī vārda cienīgs, jo pazīstu zvēru dabu un trāpu savā mērķī. Bet nevienam nav pamata mani apvainot, ka šauju dzīvnieku, kad nevajag ne gaļas, ne ādas. Taisnība, varu būt kāvējs, bet neesmu miesnieks.
— Kauna lieta! Es aizšāvu garām briedim! — Nerimša izsaucās. Viņš norāva cepuri un izbrauca ar pirkstiem caur skaistajām, sajukušajām sprogām, it kā gribēdams tā sakārtot arī savas juceklīgās domas. — Kopš tās dienas, kad man palika piecpadsmit gadu, es ne reizes neesmu bijis tik lācīgs.
— Nav ko gausties. Dzīvnieka nāve mums nesagādātu nekādu labumu, varbūtās atnestu pat ļaunumu. Nerimša, šīs atbalsis mani uztrauc vairāki nekā tava neveiksme. Tās skan kā pašas dabas rājieni par postīgu un neapdomīgu rīcību.
— Tu, puis, dzirdēsi šādus rājienus, cik uziet, ja ilgi paliksi šinī pusē, — otrs atbildēja un pasmējās. — Šinī rāmajā vasaras laikā atbalsis atkārto gandrīz vai katru troksnīti, kas ceļas uz Mirdzošā spoguļa. Ja kādam izkrīt airis no rokām, gadās, ka šo plunkšķi dzird atkal un atkal, it kā pakalni izmēdītu tādu ķēpaini. No šīm priedēm atskan gan smiekli, gan svilpieni, ja tām patīk tērgāt, un tad šķiet, ka tās patiešām var sarunāties.
— Tāpēc mums jāizturas vēl klusāki un apdomīgāki. Es gan neuzskatu, ka naidnieki jau nokļuvuši šinīs pakalnos, jo diezin vai viņi tādējādi kauc ko panāktu. Lai būtu kā būdams, delavēri man likuši pie sirds, ka drosme ir karavīra pirmais tikums un apdomība otrais. Viena šāda atbalss no kalniem var paziņot par mūsu ierašanos veselai ciltij.
— Kaut kāds labums tomēr ir: vecais Toms zina, ka tuvumā ciemiņi un jāliek katls uz uguns. Nu, puis, kāp tik laivā! Meklēsim šķirstu, kamēr vēl diena.
Zvērkāvis paklausīja, un laiva slīdēja pa diagonāli uz dienvidaustrumu krasta ieliekumu — uz ezera lejgalu, līdz kuram bija atlikusi nepilna jūdze. Vieglu, prasmīgu vēzienu dzīta, laiva traucās uz priekšu, un šis attālums diltin dila. Nobraukuši apmēram pusceļu, vīri izdzirdēja tādu kā troksni un pievērsa skatienus tuvākajam krastam; viņi redzēja briedi izpeldam no ezera un brienam uz malu. Pēc brīža diženais dzīvnieks nopurināja ūdeni no sāniem, palūkojās augšup uz kokiem un, izlēcis sērē, iemetās mežā.
— Šis radījums aiziet ar pateicību sirdī, jo apjauš, ka izglābies no lielām briesmām, — Zvērkāvis sacīja. — Arī tev, Nerimša, vajadzētu izjust kauc ko līdzīgu, iedomājot, ka tava acs nebija skadrāka un roka drošāka. No pārsteidzīga šāviena nekas labs nav gaidāms.
— Acs un roka mani nevīla! — Mārčs dusmīgi iesaucās. — Tur, lejā, dzīvodams starp delavēriem, tu esi godā ticis ar savu izmaņu un nekļūdību medībās. Bet es gribētu redzēt, kā tu stāvētu aiz vienas no šīm priedēm un izkrāsojies mings aiz citas un katrs ar uzvilktu gaili gaidītu izdevīgu brīdi, lai ietriektu otram lodi. Natenjel, tikai šādos apstākļos, kas prasa sasprindzinātus nervus, var īsti pārbaudīt redzi un roku. Liela muiža nogalināt dzīvnieku! Bet nokniebt mežoni ir varoņdarbs. Pienāks laiks arī tev izmēģināt roku, jo atkal sācies cīniņš; tad redzēsim, ko slavenais mednieks spēj kaujaslaukā. Roka un acs arī pirmīt nedarīja man kaunu. Vainīgs bija briedis, kas apstājās, kad vajadzēja iet tālāk, un tāpēc aizšāvu tam gar purnu.
— Lai nu paliek tev taisnība, Nerimša. Es vienīgi saku, tava neveiksme ir laime… Jā, laikam gan nespēšu šaut uz cilvēku tikpatās mierīgi un trāpīgi kā uz zvēru.
— Kas runā par cilvēkiem, Zvērkāvi? Es pieminēju indiāni. Droši vien katram žēl laupīt otram dzīvību. Bet nevietā ir šādas jūtas pret sarkanādaini. Ir tikai divas iespējas: vai nu viņš trāpa tev, vai tu viņam.
— Man domāt, indiāņi ir gluži tādi paši cilvēki kā mēs, Nerimša. Tiesa, viņiem ir sava iedaba un sava ticība. Bet vai tas galu galā nav vienalga? Cilvēks taču jāvērtē pēc viņa darbiem, nevis pēc ādas krāsas.
— Tu sprediķo kā īsts misionārs, tomēr diezin vai kāds tevi uzklausīs šinī pusē. Adas krāsa iezīmē cilvēku. Tas ir labi. Ja būtu savādāk, cilvēki nevarētu spriest viens par otru. Katram radījumam ir sava āda, lai mēs, ieraudzījuši tuvumā kādu dzīvnieku vai cilvēku, tūlīt zinātu, ar ko darīšana. Pēc ādas var atšķirt lāci no mežacūkas un pelēko vāveri no melnās.
— Taisnība, Nerimša, — otrs atskatīdamies sacīja ar smaidu, — tomēr tās abas ir vāveres.
— To neviens nenoliedz. Tu taču neteiksi, ka baltais un sarkanādainis abi ir indiāņi?
— Nē. Bet es saku, abi ir cilvēki. Katrs pieder pie savas rases, ar savām parašām, iedabu un ādas krāsu tie atšķiras viens no otra, taču daba tiem visumā vienāda. Katram ir dvēsele.
Nerimša bija viens no tiem prātvēderiem, kas uzskata, ka baltās rases cilvēki ir pārāki par visiem citiem. Lai gan Mārčs nevarēja lepoties ar skaidriem jēdzieniem un noteiktiem secinājumiem, taču viņš nikni aizstāvēja savas domas, negribēdams dzirdēt nekādus iebildumus. Sirdsapziņa apvainoja Nerimšu daudzos noziegumos pret indiāņiem, un viņam ļoti viegli izdevās to nomierināt, iegalvojot sev, ka sarkanādainim nav cilvēka tiesību. Ja kāds apšaubīja Nerimšas ieskatu, viņš aizdegās ātrās dusmās, it sevišķi tanīs reizēs, kad oponents minēja puslīdz pamatotus argumentus. Noklausījies Zvērkāvja piezīmes, Nerimša vairs nespēja valdīties.
— Zvērkāvi, tu esi smurgulis, kam delavēri un tie stul- bie bībeles ērzeļi piestūķējuši pilnu galvu ar visādām dumjībām! — Mārčs kliedza, daudz nedomadams par vārdu izvēli, kā viņš parasti darīja uzbudinājuma brīžos. — Tu vari sevi godināt par indiāņu brāli, bet manās acīs viņi ir zvēri, kam nav ne smakas no cilvēka, ja neminam viltību. Tā viņiem ir, tur nav vārdam vietas, bet tā piemīt arī lapsai, pat lācim. Esmu vecāks par tevi, dzīvojis ilgāk mežos nekā tu — patiešām, esmu visu laiku klaiņojis pa tiem, un pats zinu, kas ir sarkanādainis. Ja gribi, lai tevi uzskata par mežoni, pasaki tikai man; teikšu Džūditai un vecajam zēnam, ka esi indiānis, tad redzēsim, kā viņi tevi uzņems.
Ļaudams vaļu iztēlei, Nerimša pats apremdēja savu niknumu, viņš iedomāja, kādu seju rādītu Peldošais Toms, ja to iepazīstinātu ar tādu ciemiņu, un sāka smieties pilnā kaklā. Zvērkāvis tīri labi saprata, ka visi mēģinājumi iegalvot šādam cilvēkam to, kas runā pretī viņa aizspriedumiem, būtu veltīgi, un necentās pārliecināt biedru. Laiva tuvojās dienvidaustrumu krastam, un Zvērkāvis nenožēloja, ka šis apstāklis deva viņu domām citu ievirzi. Patiešām, Mārča pieminētā vieta, kur no ezera plūst upe, nebija necik tālu; laivinieki sāka skatīties pēc iztekas, un abu ziņkāre pieauga, kad viņi iedomāja, ka droši vien ieraudzīs arī šķirstu.
Lasītājam var likties mazliet savādi, ka vīri vēl neredzēja izteku, kura neatradās tālāk par divsimt jardiem un kuras krasti bija pēdas divdesmit augsti. Taču jāatceras, ka arī šeit pār ūdensmalu visur pārkārās koki un krūmi, noslēpdami katru mazāku krasta ieliekumu.
— Iepriekšējās divas vasaras neesmu bijis šinī ezera galā, — Mārčs sacīja un piecēlās laivā stāvus, lai labāk aplūkotu krastu. — Jā, tur ir klints, kas izslējusi zodu virs ūdens, un zinu, ka tās tuvumā sākas upe.
Vīri naigi ķērās pie airiem un pēc laiciņa atradās dažus jardus no klints. Seit viņi pārtrauca airēšanu, tomēr laiva peldēja tālāk pati no sevis. Klints bija neliela, tikai piecas vai sešas pēdas augsta, un vienīgi puse no tās pacēlās virs līmeņa. Pastāvīgi skalojoties, ūdens ilgos gadsimtos bija noapaļojis tās virsotni, tā ka gludā klints ar savu neparasti pareizo apveidu līdzinājās lielam bišu stropam. Laiva lēnām slīdēja garām klintij, un Nerimša piezīmēja, ka tā esot labi pazīstama visiem šī novada indiāņiem un viņi norunājot šeit satikties pēc medībām vai karagaitām.
— Un šite ir upe, Zvērkāvi, — Nerimša turpināja. — To gan aizsedz koki un krūmi, un ta vairāk atgādina slēpni nekā tāda ezera izteku, kāds ir Mirdzošais spogulis.
Mārčs nebija slikti raksturojis šo vietu, jo upe patiešām šķita nomaskējusies slēpnī. Tās augstos krastus šķīra vienu no otra ap simt pēdu; taču gar rietumu malu pastiepās uz priekšu maza, zema mēle, sašaurinādama pašu izteku par pusi no minētā platuma. Krūmi līka ūdenī, priedes, augstas kā baznīcu torņi, slējās līdzīgi slaidiem pīlāriem, visi koki tiecās pret gaismu, zariem savīdamies cits ar citu, un pat no maza atstatuma acs nevarēja tik viegli saskatīt atveri, kas iezīmē upes sākumu. Raugoties no ezera augšup uz piekrastes mežu, nemanīja nekādu pazīmju, kas liecinātu par izteku: visu klāja viena vienīga blīva lapu sega, kura likās nebeidzama. Straumes nesta, laiva lēnām slīdēja uz priekšu un papeldēja zem koku velves, caur kuras spraudziņām šur tur ielauzās saules stari, mazliet pakliedēdami krēslu lejā.
— īsts slēpnis, — Nerimša tikko dzirdami čukstēja, it kā juzdams, ka šādā vietā jāizturas klusi un modri. — Nav divu domu: vecais Toms ar savu šķirstu tepat kaut kur nobēdzies. Ļausim, lai straume pavizina mūs kādu gabaliņu lejup, un uzokšķerēsim viņu.
— Izskatās gan, ka te nevar iebraukt ne mazākā laiva, — Zvērkāvis iebilda. — Man domāt, mēs diezin vai izsprauksimies cauri ar savējo.
Nerimša nosmējās par šiem vārdiem, un drīz vien izrādījās, ka viņš nebija to darījis bez iemesla. Pabraukuši garām krūmiem, kas kuploja pašā ezermalā, drošinieki uzreiz nokļuva šaurā un diezgan dziļā Straujupē, pār kuras dzidro ūdeni sirmu koku zari turēja lapu baldahīnu. Arī šeit krasti bija aizauguši krūmiem, taču divdesmit pēdu platumā izteka bija brīva, un tur varēja redzēt līdz divsimt pēdām uz priekšu.
Tagad mūsu drošinieki lietoja airus vienīgi tik daudz, lai virzītu vieglo tāss laivu pa straumes vidu. Pirmo simt jardu garumā upe meta divus vai trīs līkumus, un viņi tos vēroja ar sasprindzinātu uzmanību. Ieloks sekoja ielokam, un viņi aizvien vēl peldēja lejup, kad pēkšņi Nerimša klusi pieķērās pie kāda krūma un apturēja laivu. Acīmredzot viņam bija sevišķs iemesls šādai rīcībai. Zvērkāvis tūlīt uzlika roku uz šautenes spala. Medniekam šī kustība bija ierasta, un tā nepavisam neliecināja par uztraukumu.
— Re, kur vecais zēns! — Mārčs čukstēja, rādīdams ar pirkstu. Viņš sirsnīgi nosmējās, taču izvairījās sacelt troksni. — Tā jau domāju. Toms ņemas ar savām žurkām; iebridis līdz ceļiem ūdenī un dūņās, viņš pārlūko slazdus un ēsmu. Bet nekur neredzu šķirstu, sit mani vai nost. Esmu gan gatavs derēt uz katru zvērādu, ko dabūšu šinī vasarā, ka Džūda savas daiļās kājiņas sarga no šādām melnām dūņām. Meiča droši vien pin matus pie kāda avota, kur viņa var patīksmināties pati par savu skaistumu un vēl vairāk nocietināties nicināšanā pret mums, vīriešiem.
— Tu pārāki daudz paļā jaunavas. Jā, Nerimša, tu bieži piemini sieviešu trūkumus — tāpatās kā viņas savus tikumus. Man liekas, Džūdita nemaz tā nejūsmo par sevi un nenicina mūsu dzimumu, kā tu šķieties domājam; droši vien tava iecerētā ir mājās, lai tās būtu kur būdamas, un strādā tēva labā, tāpatās kā viņš, pārraudzīdams slazdus, pūlas savas meitas dēļ.
— Jauki dzirdēt no vīrieša patiesību kaut vai reizi visā meitenes mūžā, — atskanēja patīkama, sulīga, taču maiga sievietes balss tik tuvu, ka abi satrūkās. — Bet jums, Nerimša, tik grūti nākas izrunāt taisnīgus vārdus, ka es vairs tos negaidu no jūsu mutes; pēdējais tāds vārds iespriedās jums kaklā un gandrīz nosmacēja jūs. Taču man prieks, ka esat izvēlējies labāku sabiedrību par iepriekšējo un tie, kas ciena sievietes un zina, kā jāizturas pret tām, nekaunas ceļot kopā ar jums.
No lapotnes spraugas, ko Zvērkāvis varēja aizsniegt ar savu airi, raudzījās brīnumdaiļa un jaunavīga seja. Meitene laipni uzsmaidīja medniekam, un dzedrais skatiens, ko viņa mākslotās dusmās uzmeta Nerimšam, vēl vairāk izcēla viņas skaistumu, rādīdams, cik izteiksmīga bija šī gražīgā seja; tanī it kā rotaļājās jūtu atspulgi: maigumu nomainīja bargums, līksmi — īgnums.
Nākamajā mirklī viss noskaidrojās. Pašiem nemanot, vīri bija piebraukuši blakus šķirstam; tas bija ar gudru ziņu nomaskēts zariem, un Džūditai Haterei vajadzēja vienīgi pašķirt lapas pie loga, lai atsegtu seju un uzrunātu laiviniekus.