Lai briedis aizšautais vaimanās ļimst,
Toties neskartam izbēgt dots.
Kamēr sardzē stāv viens, citi miegā grimst.
Tā pasaulē iekārtots.
Šekspīrs. «Hamlets»
Liellaivas priekšgalā notika jauna apspriede, un šoreiz tanī bija klāt arī Džūdita un Hetija. Ienaidnieks vairs nevarēja tuvoties šķirstam nepamanīts, un satraukumu nomainīja smaga apziņa, ka ezera krastā ir daudz indiāņu un tie nelaidīs garām ne mazāko iespēju, lai iznīcinātu savus pretiniekus. Skaidrs, ka Haters bija noraizējies visvairāk; viņa meitas īsti neizprata draudīgās briesmas un, kā allaž, paļāvās uz tēva attapību. Abi ciemiņi varēja šķirties no Hatera, kad vien gribēja. Viņš ierunājās pirmais, un uzmanīgs vērotājs varētu secināt, ka šis pēdējais apstāklis sagādā Tomam vislielākās bažas.
— Kamēr atrodamies uz šī ūdens, esam daudz labākā stāvoklī nekā mūsu ienaidnieki, vienalga, vai tie būtu no irokēzu vai citas sugas, — Haters teica. — Ezermalā nav tādas laivas, kuras paslēptuvi es nezinātu; Mārčs ir paņēmis vienu, tā ir šeit; krastā paliek vienīgi divas laivas, un tās ir tik pamatīgi nobāztas koku dobumos, ka, manuprāt, indiāņi tās neuzmeklēs pat ar uguni.
— Tā vis nesakāt, to neviens nevar apgalvot, — Zvērkāvis iebilda. — Kad sarkanādainis kauč ko okšķerē, viņam ir īsts suņa deguns. Ja šie indiāņi nodomājuši medīt skalpus, laupīt, darīt to, ko viņi uzskata par godu, tad laikam gan neviens koka dobums nepaslēps no viņu acīm laivu.
— Tev taisnība, Zvērkāvi, — Harijs Mārčs izsaucās. — Sinī ziņā tu esi nekļūdīgs kā evaņģēlijs. Es priecājos, ka mans tāss gabals ir drošībā — tepat pa rokai. Ja indiāņi stingri apņēmušies tevi izsvēpēt, vecais Tom, tad, man rādās, līdz rītdienas vakaram viņi būs uzoduši pārējās laivas. Mums jātaisās uz airēšanu.
Haters tūlīt neatbildēja. Labu brīdi viņš lūkojās apkārt, pētīdams debesis, ezeru un mežu, kas no visām pusēm cieši iek|āva šo ūdens klajumu. Taču viņš nepamanīja nekādās uztraucošas pazīmes. Bezgalīgie meži dusēja dziļā mierā, debess bija rēna un blāzmoja rietošās saules staros, ezers likās vēl skaistāks un rāmāks nekā dienā. Visa ainava pauda rimtību un bija kā radīta, lai ieaijātu trauksmainas jūtas. Kādā mērā šis dabasskats ietekmēja šķir- stiniekus — to rādīs mūsu stāsta turpinājums.
— Džūdit, — tēvs sacīja, beidzis savu īso, bet pamatīgo apskati, — drīz iestāsies nakts. Sagatavo mūsu draugiem kaut ko ēdamu; viņi ir nogājuši tādu lielu gabalu un droši vien izbadējušies kā vilki.
— Neesam izsalkuši, cienījamais Hater, — Mārčs attrauca. — Sasnieguši ezeru, mēs krietni ieturējāmies: turklāt man labāk patīk Džūdas sabiedrība nekā viņas taisītais azaids. Sādā klusā vakarā ir tik jauki pasēdēt viņai blakus.
— Daba paliek daba, — Haters iebilda. — Vēders grib savu tiesu. Džūdit, ņem māsu palīgā un gādā par vakariņām … Draugi, man ar jums mazliet jāparunā, — viņš turpināja, kad abas bija aizgājušas, — un es nevēlos, ka meitenes to dzirdētu. Jūs saprotat manu stāvokli, un es gribētu zināt jūsu domas par to, kā visgudrāk rīkoties. Esmu jau trīs reizes izsvēpēts no mājas, bet tas notika krastā. Uzcēlis sev cietoksni un šķirstu, jutos puslīdz droši. Manas agrākās ķibeles gadījās miera laikā, un tādus pārsteigumus varēja sagaidīt ikkatrs, kas dzīvo mežā; bet tagad esmu iekūlies nopietnās nepatikšanās un jūsu padoms būtu īstajā reizē.
— Vecais Tom, es domāju, ka tu ar saviem mitekļiem, slazdiem un visiem īpašumiem esi nagos, — lietišķais Nerimša teica, daudz nekautrēdamies. — Cik sajēdzu, tam, ko tu uzskati par savu, šodien vairs nav ne puses no vakarējās vērtības; arī es nedotu vairāk, maksādams ar zvērādām.
— LJn man ir bērni! — Toms iesaucās tādā balsī, ka arī vēss vērotājs netiktu gudrs, vai Haters izmet makšķeri vai nespēj valdīt savas tēva jūtas. — Kā tev zināms, Nerimša, man ir meitas; labas atvases, varu sacīt, lai gan esmu viņu tēvs.
— Cienījamais Hater, cilvēks var sacīt, ko grib, it īpaši, ja viņu mudina laiks un apstākļi. Jā gan, tev ir meitas, un viena no tām ir tāda skaistule, ka viņai līdzīgas nav visā robežjoslā; taču viņas uzvešanās varēja būt labāka. Bet, runājot par nelaimīgo Hetiju, jāteic, ka viņa ir Hetija Hatere; nekas vairāk nav sakāms par viņu. Es lūgtu Džūdas roku, ja vien viņas izturēšanās būtu tikpat nevainojama kā āriene.
— Es redzu, Harij Mārč, ka nelaimē tu man neesi vairs draugs; un liekas, tavs biedrs domā tāpat kā tu, — Haters atbildēja ar zināmu lepnumu, kurā nebūt netrūka pašcieņas. — Labi. Man jāpaļaujas uz dievu, tas droši vien uzklausīs tēva lūgšanas.
— Ja sapratāt, ka Nerimša grasās jūs pamest, tad, man domāt, esat netaisns pret viņu, — Zvērkāvis teica kvēlā vienkāršībā, kas pilnā mērā apliecināja, ka viņš runā vaļsirdīgi. — Es zinu, tāds jūs esat arī pret mani: domājat, es sekotu Nerimšam, ja viņš būtu tik nežēlīgs, ka atstātu savu ļaužu ģimeni šādā grūtā brīdī. Cienījamais Hater, esmu nācis uz šo ezeru, lai sastaptos ar savu draugu, un vēlos vienīgi, kauč viņš būtu šeit. Es nešaubos, ka rītvakar ap saules rietu viņš ieradīsies; un tad jūs sargās vēl viena šautene. Jāatzīstas, līdzīgi manējai, tā pagaidām nav pārbaudīta kaujās, taču nolikusi gar zemi tik daudzus medījumus, gan lielus, gan mazus, ka esmu pārliecināts, tā šaus trāpīgi arī uz naidnieku.
— Tātad es varu paļauties, ka aizstāvēsi mani un manas meitas, Zvērkāvi? — vecais vīrs vaicāja, un viņa sejā bija lasāmas tēva rūpes.
— Varat, Peldošais Tom… tā laikam jūs sauc; es jūs aizstāvēšu kā brālis māsu, kā vīrs sievu, kā mīlētājs savu izredzēto. Šinī nestundā jūs varat cerēt uz manu palīdzību itin visos grūtumos; un, man domāt, Nerimša darītu kaunu savai dabai un vēlēm, ja jūs nevarētu palaisties uz viņu.
— Tikai ne viņš! — Džūdita iesaucās, parādīdama durvīs savu daiļo seju. — Mārča dabā ir steigties, kā jau norāda viņa pavārds, un viņš steigsies projām, tiklīdz iedomāsies savu skaisto figūru esam briesmās. Ne «vecais Toms», ne «meičas» daudz nepaļausies uz misteru Mārču: tagad tie pazīst viņu; bet tie uzticas jums, Zvērkāvi, jo jūsu godīgā seja un cēlā sirds liecina, ka turēsit solījumu.
Džūditas nievīgums pret Nerimšu droši vien bija pa pusei mākslots. Lai būtu' kā būdams, šinīs vārdos pavīdēja arī neliekuļotas jūtas. To pietiekami skaidri varēja redzēt no Džūditas daiļās sejas. Kamēr viņa vērās Mārčā, tam likās, ka vēl nekad nav redzējis atspoguļojamies viņas vaibstos tik dziļu nicināšanu — jūtas, kam skaistule bieži ļāva vaļu; un, bez šaubām, šī seja reti bija paudusi tādu sievišķīgu maigumu un sirsnību kā tanīs mirkļos, kad viņas zilo acu izteiksmīgais skatiens pakavējās pie Nerimšas ceļabiedra.
— Atstāj mūs vienus, Džūdit, — Haters bargi pavēlēja, iekām jaunekļi spēja atbildēt. — Atstāj mūs vienus un nerādies, kamēr neesi sagatavojusi vakariņām zivis un medījumu. Virsnieki, kas dažkārt atkļūst šeit, samaitājuši ar saviem glaimiem manu meitu, cienījamais Mārč, un tu neņemsi ļaunā viņas muļķīgos vārdus.
— Šoreiz tu trāpīji naglai tieši uz galvas, vecais Tom, — atcirta Nerimša, kam Džūditas piezīmes bija iedzēlušas. — Šitie garnizona puišeļi ar savām mīkstajām mēlēm bijuši viņai tikai par postu. Es vairs nepazīstu Džūdu un sākšu dievināt viņas māsu, kas man patīk daudz labāk.
— Prieks dzirdēt, Harij; es noprotu, ka tu nāc pie jēgas. Hetija būs uzticīgāka un prātīgāka dzīvesbiedre nekā Džūda un droši vien vēlīgāk uzklausīs tavu bildinājumu. Es ļoti baidos, ka virsnieki ir sagrozījuši viņas māsai galvu.
Nerimša palaida smieklu.
— Neviens vīrietis nekāros sievu, kas vēl uzticīgāka par Hetiju, — viņš teica, — taču es neņemos apgalvot, ka viņa ir no pašām prātīgākajām. Bet — vienalga, Zvērkāvis nav maldījies, sacīdams, ka palikšu savā vietā. Šādā brīdī es tevi nepametīšu, tēvoci Tom, lai kādi būtu mani nodomi un jūtas pret tavu vecāko meitu.
Nerimša starp saviem biedriem bija izslavēts par īstu drošuli, un viņa solījumu Haters uzņēma ar neslēptu apmierinātību. Šāda palīga lielais fiziskais spēks lieti noderētu, ja būtu jāairē šķirsts vai gadītos kautiņi, kas nereti notika mežos. Neviens komandieris, kas nokļuvis grūtā stāvoklī, nepriecātos vairāk par papildspēku ierašanos, kā priecājās šis robežnieks, dzirdēdams, ka šāds varens sabiedrotais viņu neatstās. Vēl pirms brīža Haters bija gatavs vienīgi aizstāvēties un būtu laimīgs, ja tas viņam izdotos; bet, tiklīdz Toms jutās drošāk, nemiera gars viņu gumdīja uz domām, kā varētu pārcelt karadarbību paša ienaidnieka teritorijā.
— Abas puses izsolījušas augstu atlīdzību par skalpiem, — Haters piezīmēja ar drūmu smaidu, it kā viņš justu kārdinājumu un tanī pašā laikā nevēlētos pelnīties līdzekļiem, par kuriem domā izšķirties, bet kuri derdzas tiem, kas cenšas palikt civilizēti. — Varbūt nav labi saņemt zeltu par cilvēku asinīm, tomēr, kad viņi cītīgi kauj cits citu, netiktu nodarīts nekāds lielais ļaunums, ja pie vecajām trofejām vēl pieliktu klāt kādu ādas gabaliņu. Nerimša, kādas ir tavas domas?
— Vecais zēn, es domāju, tu trakoti alojies, mežoņu asinis saukdams par cilvēku asinīm. Manās acīs sarkan- ādaiņa skalps ir pielīdzināms vilka ausu pārim, un es labprāt iekasētu naudu tiklab par vienu, kā par otru. Ar baltajiem ir citādi; tiem nepatīk, ka tos skalpē, un mums šādas jūtas ir dabiskas. Turpretī indiānis, pēc dunča prasīdamies, griež sev matus līdz ādai, pie tam vēl lepnīgi atstāj cekulu, aiz kura viņu sagrābt.
— Tā ir vīra runa, un es jutu jau pašā sākumā, ka būsi palīgs uz goda, ja tikai nostāsies manā pusē, — atbildēja Toms, kas nespēja apvaldīt prieku, pārliecinājies, ka biedram šāds noskaņojums. — Sis sarkanādaiņu sirojums var beigties savādāk, nekā tie cerējuši. Zvērkāvi, es spriežu, tu esi vienis prātis ar Nerimšu un uzskati, ka šādējādi iegūtu naudu visur ņems pretī tāpat kā to, kas pelnīta, liekot slazdus vai medījot.
— Es gan nepazīstu šādas jūtas un vēlos, lai tās joprojām paliktu man svešas, — Zvērkāvis atteica. — Man nav skalpētāja iedabas, mana iedaba saskan ar manu ticību un ādas krāsu. Ja jums ar Nerimšu prāts nesas uz kolonijas zeltu, tad ejat to meklēt vieni paši un atstājat sievietes manā gādībā. Es nevaru piekrist jūsu uzskatiem, kas īsti neatbilst baltā cilvēka iedabai, toties jūs būsit vienis prātis ar mani, ka stiprā pienākums ir rūpēties par vājo, it sevišķi par dzimumu, ko pati daba vīrietim nolikusi sargāt un mierināt ar viņa spēku un laipnību.
— Harij Nerimša, jums vajadzētu apgūt šo mācību un kaut cik vadīties pēc tās, — no būdas atskanēja Džūditas samtainā, bet sparīgā balss; acīmredzot viņa bija noklausījusies visu sarunu.
— Diezgan, Džūda! — tēvs dusmīgi izsaucās. — Atej tālāk! Mēs runājam par to, kas sievietei nav jādzird.
Haters tomēr nepārliecinājās, vai meita paklausījusi; mazliet klusākā balsī viņš turpināja sarunu.
— Jauneklim taisnība, Nerimša, — viņš teica, — mēs varam atstāt bērnus viņa gādībā. Izsacīšu savas domas, un, man liekas, jūs atzīsit, ka tās pamatotas. Krastā ir vesels bars mežoņu. Pēc mokasīnu pēdām spriežu, ka viņu vidū ir arī sievietes. To neteicu skuķu klātbūtnē, jo tie, kā jau meitieši, mēdz uztraukties, kad veicams īsts darbs. Galu galā var izrādīties, ka šie indiāņi ir mednieki, kas klejo kopš ilga laika vieni paši un vēl neko nezina par karu un izsolītajām prēmijām.
— Ja tā, vecais Tom, — kāpēc tad viņi gribēja pārgriezt mums visiem rīkles? Tāds bija viņu pirmais sveiciens.
— Mēs nezinām, vai viņiem bija šāds asiņains nodoms. Indiāņa dabā ir slēpties un piepeši uzbrukt, un tas viņam viegli izdarāms. Acīmredzot viņi gribēja ielēkt šķirstā un pēc tam pieprasīt, ko iekārojuši. Nav jābrīnās, ka, piedzīvojuši neveiksmi, mežoņi sāka šaut uz mums; tam es nepiešķiru nekādu nozīmi. Pavisam mierīgos laikos viņi bieži aizdedzinājuši man mitekli, laupījuši zvērus no slazdiem, jā, pat raidījuši lodes uz mani!
— Šie neģēļi ir nadzīgi uz tādiem darbiem, tur nav vārdam vietas, un mēs viņiem pilnā mērā atmaksājam ar to pašu. Protams, sievietes nebūs nākušas karot; tiktāl tavas domas ir dibinātas.
— Mednieki gan nebūtu karakrāsā, — Zvērkāvis iebilda. — Es redzēju šos mingus un zinu, ka tie okšķerē cilvēkus, nevis bebrus vai briežus.
— Tas atspēko tavu uzskatu, vecais puika, — Nerimša teica. — Ja Zvērkāvis saka, šie sarkanādaiņi ir krāsojušies uz karu, tad viņam taisnība vien būs. Jauneklim ir tik gaišas acis, ka šinī ziņā es viņam ticu tāpat kā mūsu visvecākajam kolonistam.
— Tad mednieki ir sastapušies ar karavīriem, jo starp šiem indiāņiem jābūt sievietēm. Tikai pirms dažām dienām te gāja garām ziņnesis un pavēstīja par karu. Varbūt karavīri šeit ieradušies, lai aizsūtītu projām sievietes un drīzumā dotu triecienu.
— Šādas domas nav apstrīdamas, tās ir pareizas, — Nerimša izsaucās. — Uzminēji gan, vecais Tom, un es gribētu dzirdēt, ko tu gudro iztaisīt no tā visa.
— Prēmijas, — Haters atbildēja, uzmezdams savam aušīgajam biedram aukstu, drūmu skatienu, kas daudz skaidrāk pauda cietsirdīgu alkatīgumu un vienaldzību līdzekļu izvēlē nekā naidu vai atriebību. — Kopā ar sievietēm jābūt bērniem, un skalpi ir gan lieliem, gan maziem. Kolonija maksā par visiem skalpiem vienādi.
— Tas dara kolonijai vēl lielāku negodu, — Zvērkāvis iejaucās sarunā.
— Uzklausi gudrāku valodu, puis, un nebļauj, kamēr neesi visu apjēdzis, — Nerimša atteica vienā mierā. — Sie mežoņi skalpē bez kādas atšķirības arī tavus draugus de- lavērus un mohikāņus. Kāpēc lai mēs neskalpētu? Es atzīstu, ka nebūtu pareizi, ja mēs abi dotos uz balto apmetnēm medīt skalpus, bet ar indiāņiem jāapietas gluži citādi. Mums nevajag skalpēt tos, kas netaisās skalpēt mūs. Visā pasaulē labs atmaksājams ar labu. Tas ir prātīgi, un, pēc manām domām, tā ir laba reliģija.
— Ai, mister Nerimša, — Džūditas sulīgā balss atskanēja no jauna, — vai tad reliģija māca atmaksāt ļaunu ar ļaunu?
— Es nekad jums nestrīdēšos pretī, Džūdij, jo jūs mani uzveicat ar savu skaistumu, ja nevarat ar prātu. Kanādas franči atlīdzina par skalpiem saviem indiāņiem, un kāpēc lai mēs neatlīdzinātu …
— … mūsu indiāņiem! — meitene nogrieza kā ar nazi, pie tam iesmējās tādā kā skumīgā jautrībā. — Tēv, tēv, nedomā vairs par to, klausi Zvērkāvi! Viņam ir sirdsapziņa. Es gan nevaru tāpat teikt un domāt par Hariju Mārču.
Haters piecēlās, iegāja būdā un aizraidīja meitas otrā istabā; aizšāvis abas durvis, viņš atgriezās. Pēc tam viņš ar Nerimšu atsāka sarunu. Nav vajadzības to pavēstīt sīkumos, jo tās saturs kļūs zināms no stāsta risinājuma. Apspriede turpinājās, līdz iznāca Džūdita, nesdama vienkāršas, bet garšīgas vakariņas. Mārčs jutās mazliet pārsteigts, jo viņa nolika pašus labākos kumosus Zvērkāvim un ar dažādiem sīkiem pakalpojumiem gluži skaidri apliecināja, ka to uzskata par goda viesi. Pieradis pie skaistules untumiem un koķetības, Nerimša daudz nedomāja par šo atklājumu, bet ēda ar apetīti, ko nemazināja nekādi tikumiska rakstura apsvērumi. Tā kā vakariņas bija īsti piemērotas šīs lielās dabiskās iegribas apmierināšanai, Zvērkāvis neatpalika no biedra un ēda ar gardu muti, kaut arī viņš ar Mārču jau bija krietni iestiprinājies mežā.
Pēc stundas ainava bija stipri pārmainījusies. Ezers joprojām gulēja rāms un gluds, bet vasaras vakara maigā krēsla bija sabiezējusi par tumsu, un viss klajums, ko iekļāva melns mežu ietvars, dusēja dziļā nakts mierā. Apkārtējos vēros vairs nedziedāja neviens putns, neatskanēja neviens brēciens, pat nečabēja lapas, un tie, svinīgi klusēdami, lūkojās no pakalniem lejup uz brīnišķīgo ūdens piašotni; bija dzirdami tikai ritmiski plunkšķi, ko sacēla Mārčs un Zvērkāvis, lēnā garā airēdami šķirstu uz cietoksni. Aizgājis liellaivas pakaļgalā, Haters taisījās stūrēt, bet, pārliecinājies, ka abi jaunekļi iras vienādi un paši prot ieturēt vajadzīgo virzienu, ļāva stūres airim vilkties pa ūdeni, atmetās uz platdibenes malas un aizsmēķēja pīpi. Pēc brīža no būdas — šo šķirsta daļu mēdza saukt par māju — pazagšus iznāca Hetija, tā nosēdās viņam pie kājām uz soliņa, ko bija paņēmusi līdzi. Mazprātīgā meitene to nedarīja pirmo reizi, un vecais vīrs nepiegrieza tam sevišķu vērību; viņš mīļi un atsaucīgi uzlika Hetijai roku uz galvas, un bērns klusā pazemībā saņēma šo labvēlību.
Pēc kāda laiciņa Hetija sāka dziedāt. Viņas balss bija maiga un trīcoša, bet skanēja kvēli un svinīgi. Meitene dziedāja mātes iemācītu korāli, kam bija gaužām vienkārši vārdi un motīvs, kurš rada tām nemākslotajām meldijām, kas, nākdamas no sirds, meklē ceļu uz citu sirdi un kas patīk visu šķiru ļaudīm, gan jauniem, gan veciem. Meita labi zināja šo tēva vājību un to bieži izmantoja; tādās reizēs Hetiju vadīja svēts instinkts, kas palīdz garā vājiem cilvēkiem it sevišķi tad, kad viņi cenšas pēc labā.
Kolīdz ieskanējās Hetijas maigā, patīkamā balss, airu sitieni aprima, un mūžamežu dziļajā klusumā bija dzirdama tikai šī svētā meldija. Likās, tā pieņemas sparā, it kā pati dziesma meiteni iedrošinātu. Meldijā nebija nekā rupja vai skarba, tās spēks un skumīgais glāsainums valdzināja aizvien vairāk, un drīz viss gaiss šķita skanam šīs skaidrās dvēseles vienkāršajā slavas dziesmā. Dīkie airi laivas priekšgalā liecināja, ka jaunekļi nav palikuši vienaldzīgi pret šo aizgrābīgo notikumu, un viņi ātrāk neķērās pie tiem, kamēr pēdējā patīkamā skaņa nebija pilnīgi izgaisusi jaukajos krastos, kur šinī pusnakts stundā visklusākie cilvēka balss izlocījumi aizviļņojās krietnu jūdzi. Arī Haters jutās aizkustināts; kaut gan viņš bija rupjš no jaunības un šejienes paradumu ilgajā ietekmē kļuvis cietsirdīgs, viņam piemita labais un ļaunais vienā baigā mistrojumā, kāda ir daudzu jo daudzu cilvēku dvēseles satversme.
— Tu esi bēdīga, mans bērns. Mēs nupat izbēgām no ienaidniekiem, un tev drīzāk vajadzētu priecāties, — tēvs iesacījās.
Kad Haters tā runāja ar savu jaunāko meitu, parasti viņa valoda un izturēšanās zināmā mērā pauda maigumu un cēlumu — iezīmes, kas raksturīgas civilizētai dzīvei, kādu viņš agrāk bija dzīvojis.
— Tēv, tu taču to nedarīsi! — Hetija teica klusā, pārmetošā balsī, saņemdama plaukstās viņa raupjo, mezglaino roku. — Tu ilgi runāji ar Hariju Nerimšu, bet jums nebūs drosmes to izdarīt.
— Tu nespēj mūs saprast, muļķīte. Tu esi bijusi tik nerātna, ka noklausījusies mūsu sarunu, citādi tā nebūtu tev zināma.
— Kāpēc jums ar Nerimšu jānonāvē cilvēki, pie tam sievietes un bērni?
— Rimsties, meit, rimsties! Tagad ir karš un mēs esam spiesti darīt ienaidniekiem to pašu, ko viņi darītu mums.
— Nav tiesa, tēv! Es dzirdēju, ko sacīja Zvērkāvis. Mums jādara ienaidniekiem tas, ko mēs paši gribētu sagaidīt no viņiem. Neviens negrib, ka ienaidnieki viņu nonāvētu.
— Karā mēs nonāvējam savus ienaidniekus, meit, lai tie nenonāvētu mūs. Vienai vai otrai pusei jāsāk pirmajai; kas sāk pirmais, tam lielākas izredzes uzvarēt. Tev no šādām lietām nav ne jēgas, nabaga Hetij, un būtu prātīgāk, ja tu klusētu.
— Džūdita saka, tas esot slikti, un viņa ir gudrāka nekā es.
— Džūda vis nesāk ar mani šādas runas; viņa patiešām gudrāka par tevi, jo zina, ka es tās neciestu. Hetij, vai tu gribētu, lai tev noņem skalpu un pārdod to frančiem? Jeb vai būtu labāk, ja mēs nogalinātu savus ienaidniekus, lai tie nespētu mums kaitēt?
— Es negribu ne vienu, ne otru, tēv! Nenonāvē tos un neļauj tiem nonāvēt mūs. Pārdod visas savas zvērādas un, ja vari, dabū vēl citas, bet nepārdod asinis!
— Nu labi, labi, bērns! Runāsim par to, kas tev saprotams. Vai tev nav prieks atkal redzēt mūsu veco draugu Mārču? Tev patīk Nerimša. Liec vērā: kādu dienu viņš droši vien kļūs tavs brālis, varbūt pat tuvāks neka brālis.
— Tas nav iespējams, tēv, — meitene pēc ilgāka brīža atbildēja. — Nerimšam jau bijuši tēvs un māte. Nevienam cilvēkam nav otra tēva un otras mātes.
— Tā tu domā savā īsajā prātiņā, Hetij. Kad Džūda apprecēsies, vīratēvs kļūs viņas tēvs un vīraināsa — viņas māsa. Ja viņa apprecēsies ar Nerimšu, tas kļūs tavs brālis.
— Džūdita nekad neizies pie Nerimšas, — meitene lēnīgi, bet pārliecināti atteica. — Džūditai Nerimša nepatīk.
— Tu nevari to zināt, Hetij. Harijs Nerimša ir pats skaistākais, stiprākais un drošsirdīgākais jauneklis no visiem, kas jebkad atnākuši pie šī ezera. Tā kā Džūda ir tāda daiļava, es nesaprotu, kāpēc lai viņi abi nesaietu kopā. Viņš tikpat kā apsolījies mesties ar mani uz vienu roku, ja neliegšu Džūditu.
Hetija sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ un vēl citādi izpaust satraukumu. Kādu laiciņu viņa klusēja. Pieradis pie meitas izturēšanās, Haters, nenojauzdams viņas nemiera iemeslu, joprojām smēķēja acīm redzamā vienaldzībā.
— Nerimša ir skaists, tēv, — Hetija sacīja ar naivu uzsvaru, no kura droši vien būtu atturējusies, ja viņas prāts vairāk rēķinātos ar citu spriedumiem.
— Tā jau tev sacīju, bērns, — vecais Haters nočamsti- nāja, neizņemdams pīpi no mutes. — Viņš ir pats izskatīgākais jauneklis šinī pusē, un Džūda ir vispiemīlīgākā no visām jaunajām sievietēm, ko esmu redzējis kopš viņas nabaga mātes zieda gadiem.
— Tēv, vai slikti būt neglītai?
— Cilvēkam var piemist vēl lielākas vainas. Bet tu nepavisam neesi neglīta, kaut arī tev nav Džūdas skaistuma.
— Vai Džūdita ir laimīgāka, tāpēc ka viņa tik daiļa?
— Varbūt, bērns; un ir arī iespējams, ka tamdēļ viņa nemaz nav laimīgāka. Bet tev to visu grūti saprast, nabaga Hetij. Tagad runāsim par ko citu. Kā tev patīk mūsu jaunais paziņa Zvērkāvis?
— Viņš nav izskatīgs, tēv. Nerimša ir daudz skaistāks.
— Tas taisnība; bet runā, ka viņš esot varens mednieks! Es vēl nebiju skatījis vaigā šo jaunekli, kad jau dzirdēju viņu daudzinām; un patiešām cerēju, ka viņš būs tikpat drosmīgs karā, cik veikls ir medībās. Bērns, visi cilvēki tomēr nav vienādi. Zinu no savas pieredzes, ka paiet laiks, iekām cilvēka sirds īsti norūdās dzīvei mūžamežā.
— Vai manējā ir norūdījusies, tēv, un vai Nerimšas sirds ir īsti norūdījusies?
— Hetij, tu dažkārt savādi jautā. Tev, bērns, ir laba sirds, un tā vairāk piemērota apmetnēm nekā mežiem; turpretī tavs prāts vairāk piemērots mežiem nekā apmetnēm.
— Tēv, kamdēļ man ir mazāk prāta nekā Džūditai?
— Lai dievs tevi sarga, bērns! Vaicā man ko vieglāku! Debesu valdnieks dod mums saprašanu, ārieni un pārējo. To visu viņš piešķir pēc sava ieskata. Vai tu vēlies, lai tev būtu vairāk saprašanas?
— Es ne. Tas pats mazumiņš mani apgrūtina. Jo ciešāk domāju, jo nelaimīgāka jūtos. Liekas, domāšana man nenāk par labu. Kaut es būtu tikpat daiļa kā Džūdita — to gan vēlos.
— Kāpēc, nabaga bērns? Skaistums var sagādāt tavai māsai nepatikšanas tāpat kā agrāk viņas mātei. Cilvēks nemaz nav aplaimots, Hetij, ja tik ļoti izceļas, ka modina skaudību vai viņam pievērš vairāk uzmanības nekā citiem.
— Māte taču bija ne vien skaista, bet arī laba, — Hetija atteica. Meitenes acīs sariesās asaras, ko viņa parasti nespēja savaldīt, pieminēdama savu aizgājušo dzīvības devēju.
Veco Hateru šī norāde uz viņa sievu gan tādā mērā ne- saviļņoja, taču viņš sadrūma un klusēja. Viņš smēķēja un, kā šķita, nevēlējās atbildēt. Pēdīgi viņa vientiesīgā meita atkārtoja teikto, it kā baiļodamās, ka tēvs domā noliegt tās apgalvojumu. Tad viņš izdauzīja pelnus no pīpes un ar laipnu un neveiklu kustību uzlika meitenei roku uz galvas.
— Tava māte bija pārāk laba šai pasaulei, kaut arī citi varētu domāt savādāk, — Haters sacīja. — Viņai daiļums nebija nekāds atspaids, un tev nav iemesla zūdīties, ka neesi tik līdzīga mātei kā tava māsa. Bērns, mazāk domā par skaistumu, vairāk — par savu pienākumu, un tu jutīsies uz šī ezera tik laimīga, it kā dzīvotu valdnieka pilī.
— Es zinu, tēv; bet Nerimša saka, jaunai sievietei visvairāk piederoties skaistums.
Haters izsaucās nepatikā un devās cauri mājai uz liellaivas priekšgalu. Hetijas naivie vārdi, kas bija nodevuši tās vājību pret Mārču, radīja Haterā bažas, kādas viņš agrāk netika izjutis, un viņš nolēma tūlīt izskaidroties ar savu viesi. Apņēmība un atklāta runa bija divas no pašām krietnākajām īpašībām, kas piemita šai rupjajai būtnei, kurā, šķita, pastāvīgi spraucās augšup labākas audzināšanas asni, bet tos nomāca dzīve, kas, likdama sīvi cīnīties par drošību un eksistenci, padarīja trulas Hatera jūtas un nocietināja viņa dabu. Piegājis pie airētājiem, viņš nomainīja Zvērkāvi un aizsūtīja to uz šķirsta pakaļgalu. Tur jaunajam medniekam vajadzēja stāties Hatera vietā. Tā vecais vīrs ar Nerimšu palika divatā.
Kad Zvērkāvis nokļuva jaunajā vietā, Hetijas tur vairs nebija, un kādu brīdi viņš vientuļš vadīja lēno platdibeni. Tad no būdas iznāca Džūdita, it kā vēlēdamās pakavēt laiku svešiniekam, kurš uzņēmies darbu viņas ģimenes labā. Zvaigžņu gaismā varēja skaidri izšķirt tuvus priekšmetus, un, abu skatieniem sastopoties, meitenes acis spulgoja laipnībā, ko jauneklis tūlīt pamanīja. Džūditas krāšņie mati apēnoja viņas enerģiskos, taču maigos vaibstus, padarīdami tos vēl daiļākus arī šinī stundā — tāpat roze ir visskaistākā starp sava krūma lapām, kas rada kontrastus un met ēnas. Mūžamežā cilvēks satiksmē ar citiem neievēro nekādas lielās ceremonijas; un, allaž apbrīnota, Džūdita bija ieradusi runāt brīvi, ko diezin vai varam saukt par kautrības trūkumu, bet kas noteikti ne mazākā mērā nepiešķīra viņas burvībai to lēnīgo biklumu, kuru tīk apdziedāt dzejniekiem.
— Zvērkāvi, man šķita, es nobeigšos aiz smiekliem, kad redzēju to indiāni iezveļamies upē! — daiļava aprauti, bet koķetīgi iesāka. — Tas bija izskatīgs mežonis. — Runājot par cilvēka pārējo skaistumu, meitene vienmēr lika noprast, cik izcila šī īpašība. — Un tomēr nevarēju vilcināties un gudrot, vai ūdenī nenopiuks viņa krāsojums!
— Bet man šķita, ka sarkanādaiņi jūs nobeigs ar savām lodēm, Džūdit, — Zvērkāvis atbildēja. — Tas bija dikti bailīgi — izskriet pārdesmit mingu acu priekšā!
— Kamdēļ tad jūs pats iznācāt no būdas, nebaidīdamies no viņu šautenēm? — meitene vaicāja ar lielāku interesi, nekā viņa vēlētos izpaust, taču runāja vienaldzīgā balsī, kas liecināja par zināmu pieredzi, kā arī par iedzimtu savaldību.
— Ja vīrietis redz sievieti briesmās, viņš steidzas tai palīgā. Tas zināms pat mingam.
Sos vienkāršos un vaļsirdīgos vārdus Džūdita atalgoja ar tik mīļu smaidu, ka pat Zvērkāvis, ko Nerimša, sūrodamies par viņas vieglprātību, bija nelabvēlīgi noskaņojis pret meiteni, izjuta šī smaida burvību, kaut arī tā valdzinošo iespaidu stipri mazināja vājā gaisma. Starp viņiem tūlīt nodibinājās zināma uzticība, un, sarunai turpinoties, Zvērkāvim pret šo mūžameža koķeti vairs nebija tādu aizspriedumu kā sākumā.
— Zvērkāvi, es skaidri redzu, ka esat darītājs, nevis mutes varonis, — skaistule teica, apsēzdamās netālu no vietas, kur viņš stāvēja. — Ceru, mēs kļūsim ļoti labi draugi. Harijam Nerimšam ir veikla mēle, un viņš, tāds milzis, runā vairāk nekā dara.
— Mārčs ir jūsu draugs, Džūdit; aiz drauga muguras nevajag sacīt par viņu neko sliktu.
— Mēs zinām, kāda ir Nerimšas draudzība! Ja visam ļauj notikt pēc viņa prāta, viņš ir pats labākais puisis kolonijā; bet, līdzko Nerimšam «aizkrusto ceļu» — kā mednieki saka par zvēriem —, viņš grib valdīt pār visiem, kas vien gadās tuvumā, tikai pār sevi gan ne. Viņš man nepatīk, Zvērkāvi. Man liekas, viņš nerunā par mani labāk kā es par viņu.
Pēdējie vārdi nebija teikti bez saviļņojuma. Ja Džūditas sarunu biedrs būtu dzīvē vairāk pieredzējis, tas pamanītu viņas novērsušos seju, daiļās kājiņas nervozo kustību un vēl citas pazīmes, kas liecināja, ka Mārča domas meitenei tomēr nebija gluži tik vienaldzīgas, kā viņa centās izrādīt. Vai tā izpaudās parastā sievietes godkāre, kura par vari laužas uz āru, vai Džūditas dvēseles dziļumos ierunājās sirdsapziņa, ko dievs iedēstījis mūsu krūtīs, lai mēs izšķirtu labo un ļauno, — tas lasītājam kļūs skaidrāk saprotams no šī stāsta turpinājuma. Zvērkāvis jutās apmulsis. Viņš labi atcerējās, ka Mārčs ar savām aizdomām bija metis tumšu ēnu uz šo meiteni. Mednieks nevēlējās teikt par savu biedru nevienu sliktu vārdu, kas varētu sabojāt abu jauniešu attiecības, bet, būdams caur un cauri patiesīgs, arī negribēja melot. Zvērkāvim vajadzēja sacīt ne vairāk, ne mazāk, kā viņš vēlētos, un tas bija delikāts uzdevums.
— Mārčs runā par itin visiem, vienalga, vai tie ir draugi vai naidnieki, — mednieks lēni un piesardzīgi atbildēja. — Kas viņam uz sirds, tas tūlītās uz mēles; viņš dažkārt pateiktu kauc ko citu, ja iepriekš apdomātos. Ne- rimša nav vienīgais, kam šāds paradums, Džūdit. Delavēri — tie gan rūpīgi apsver katru savu vārdu. Briesmas padarījušas šos indiāņus uzmanīgus, un pie apspriešanās ugunskuriem viņi necieš pļāpīgu muti.
— Droši vien Mārčs it īpaši deldē savu mēli gar Džūditu Hateri un viņas māsu, — skaistule sacīja, noskurinādamās nevērīgā nicināšanā. — Jaunu meiteņu labā slava ir iemīļots sarunu priekšmets dažiem, kas neiedrošinātos tā palaist muti, ja viņām būtu brāļi, kuri uz karstām pēdām aizstāv māsu godu. Jādomā, misteram Mārčam ir patīkami tenkot par mums, taču agri vai vēlu viņš nožēlos savas nevalodas.
— Ai, Džūdit, uz to visu jūs raugāties pārāki nopietni. Vispirms — Nerimša nav bildis ne pušplēsta vārda, kas aizskartu Hetijas labo slavu …
— Saprotu, saprotu, — Džūdita strauji pārtrauca Zvērkāvi. — Es esmu tā, ko viņam labpatikas paļāt ar savu dzēlīgo mēli! Ne jau Hetija! Nabaga Hetija! — meitene turpināja zemā, aizžņaugtā balsī, it kā pūlēdamās atgūt elpu. — Viņa ir ārpus Mārča ļaunprātīgajiem apmelojumiem … augstāk par tiem! Zvērkāvi, zemes virsū vēl nav dzīvojusi būtne, kas tiklāka par Hetiju Hateri.
— Tas ir ticams, jā, tam es ticu, Džūdit, un no visas sirds ceru, ka tāpatās var sacīt arī par viņas skaisto māsu.
Zvērkāvja balss pauda mierinošu atklātību, kas aizkustināja meiteni. Norāde uz viņas skaistumu nebūt nemazināja šo iespaidu, lai gan Džūdita pati loti labi zināja sava daiļuma varu. Tomēr klusā, vājā sirdsapziņas balss ne- apdzisa, un tā diktēja atbildi, kas izskanēja pēc neilgām pārdomām.
— Nerimša savās netīrajās tenkās laikam iepinis arī garnizonu virsniekus, — Džūdita sacīja. — Viņš zina, ka tie ir dižciltīgi, un viņš neieredz nevienu, kas ieņem tādu stāvokli sabiedrībā, kāds pašam nav lemts.
— Skaidrs, ka viņš nekļūs par karaļa virsnieku, Džūdit. Šis ceļš nav domāts Mārčam. Taču taisnība arī tā, ka bebru ķērājs var būt tāds pats cienījams cilvēks, kāds ir gubernators. Tā kā pati ieminējāties par virsniekiem, man jāatzīstas, Nerimša patiešām žēlojās, ka tāda vienkārša meitene kā jūs bieži esot kopā ar tiem, kas valkā sarkanus mundierus un zīda jostas. Bet Mārčs tā runāja aiz greizsirdības, un esmu pārliecināts, ka viņš skuma par savām domām, kā māte skumtu par bērnu.
Laikam Zvērkāvis tikai daļēji aptvēra jēgu, kas slēpās šinīs neliekuļotajos vārdos. Taču varam droši apgalvot, ka mednieks neredzēja tumšo sārtumu, kas visnotaļ iesitās Džūditas daiļajā sejā, un nenojauta skaudrās sāpes, kuras šo sārtumu tūlīt vērta nāves bālumā. Labs brīdis pagāja dziļā klusumā, bija dzirdama vienīgi ūdens šļakstēšana. Pēc tam Džūdita pietrūkās un cieši jo cieši satvēra mednieka roku savējā.
— Zvērkāvi, — meitene strauji teica, — man prieks, ka esam iepazinušies. Piepeša draudzība izvēršoties ilgā naidā, bet es nedomāju, ka tāpat notiks ar mums. Nezinu, kā tas nākas … pirmo reizi sastopu vīrieti, kas acīmredzot negrib glaimot… nevēl man ļaunu … nav slepens ienaidnieks … nu, lai vai kā. Nesakiet Mārčam neko, mēs vēl parunāsimies citreiz.
Atlaidusi Zvērkāvja roku, Džūdita nozuda mājā, un pārsteigtais jauneklis palika stāvam pie stūres aira nekustīgs kā priede kalnā. Mednieks bija tā apmulsis, ka atguvās tikai tad, kad Haters viņam uzsauca, lai ieturot pareizo virzienu.