Tā kritušais eņģelis runā, kaut viņam sāp
Caur lepnajiem vārdiem izmisums, rūgti kas kaklā kāpj.
Millons
Drīz pēc Džūditas aiziešanas sacēlās lēns dienvidu vējiņš, un Haters uzvilka lielu četrstūrainu buru, kas bija plandījusi Olbani vienmastnieka stengā21 , līdz Tepana līča brīzēs tik ļoti nospurājusies, ka atzīta par nederīgu un pārdota. Viņam bija viegla, sīksta melnās skujmetes kārts, ko vajadzības gadījumā varēja sasliet stāvus, un ar mazas ietaises palīdzību vīri uzdabūja brezenta gabalu augšā diezgan veikli. Pēc tam airēšana kļuva lieka. Stundas divas vēlāk tumsā jau redzēja paceļamies cietoksni ap simt jardu attālumā. Tad buru nolaida, šķirsts lēnām piepeldēja pie celtnes un tika piesiets.
Kopš tā brīža, kad Nerimša ar savu biedru atstāja šo mājokli, neviens nebija tanī spēris kāju. Tur valdīja pusnakts klusums, un cietoksnis it kā simbolizēja visa šī novada vientullgumu. Tā kā tuvumā bija ienaidnieki, vecais Toms aizliedza meitām degt gaismu. Siltajos mēnešos Hateri tikai retumis atļāvās šādu greznību, jo uguns varēja norādīt ienaidniekam viņu atrašanās vietu.
— Gaišā dienas laikā man aiz šiem resnajiem baļķiem nav jābaidās no vesela mežoņu pūļa, — Haters piemetināja, paskaidrojis viesiem sava aizlieguma iemeslu. — Tad lai viņi tik pamēģina bez kāda aizsega pielavīties pie cietokšņa! Es turu pielādētas trīs četras uzticamas šautenes, un viena no tām, «briežu nāve», ir patiešām lieliska, tā nekad neviļ. Bet naktī ir citādi. Pa tumsu var slepus piebraukt mums klāt ar laivu; un mežoņi uzbrūkot lieto tik daudz viltīgu paņēmienu, ka atzīstu par labāku sastapties ar viņiem spožā saules gaismā. Es uzcēlu šo mitekli, lai turētu viņus pieklājīgā atstatumā, ja no jauna iznāktu kaušanās. Daži saka, tas esot pārāk atklāts, redzams kā uz delnas, bet es ieskatu, ka ir prātīgāk izmest enkuru šinī vietā, tālāk no krūmiem un kokiem, un domāju esam iebraucis drošā ostā.
— Runā, ka tu agrāk esot bijis jūrnieks, vecais Tom, — Nerimša, ievērojis Hatera jūrnieciskos teicienus, sacīja savā dzedrajā balsī. — Daži domā, tu varētu pavēstīt raibus stāstus par ienaidniekiem un viena otra kuģa bojāeju, ja vien gribētu izpaust visu, ko zini.
— Pasaulē ir cilvēki, kas gremo citu domas, Nerimša, un tādi daudzkārt ieklīst šinīs mežos, — Haters izvairīgi atbildēja. — Patlaban, kad mūs apdraud sarkanādaiņi, nav tik svarīgi, kas esmu bijis un ko piedzīvojis jaunībā. Ir gudrāk prātot par to, kas varētu atgadīties nākamajās divdesmit četrās stundās nekā pārrunāt notikumus, kuri risinājušies pirms divdesmit četriem gadiem.
— Tas ir pareizi, Zvērkāvi, jā, gluži pareizi. Jāsarga Džūdita un Hetija — par mūsu pašu čupriem nemaz nerunāsim. Es varu gulēt tumsā tikpat labi kā pusdienas saulē; man gaisma bijusi nebijusi: es arī bez tās redzu aizvērt savas acis.
Tā kā Zvērkāvis reti kad uzskatīja par vajadzīgu atbildēt uz biedra īpatnējiem jokiem un Haters acīmredzot nevēlējās ilgāk kavēties pie šī jautājuma, tā iztirzāšana beidzās ar šo Nerimšas piezīmi. Toms nepavisam nedomāja ļauties atmiņām, viņam bija prātā kaut kas cits. Līdzko meitas, gribēdamas doties pie miera, bija aizgājušas, viņš aicināja abus biedrus uz liellaivu. Tur vecais vīrs izklāstīja savu plānu, noklusēdams tos uzdevumus, ko bija paredzējis sev un Mārčam.
— Kas atrodas tādā stāvoklī, kādā esam mēs, tam galvenais mērķis ir valdīt pār ūdeni, — viņš iesāka. — Kamēr pretiniekiem nav satiksmes līdzekļu uz ezera, tamēr tāss laiva mums atsver karakuģi, jo peldus viņi tik viegli vis neieņems manu cietoksni. Šinī vietā ir piecas laivas; divas no tām pieder man, viena — Mārčam. Šīs trīs atrodas tepat: viena ir ostā zem celtnes, divas līdzās liellaivai. Pārējās laivas ir noslēptas krastā — dobos kritušos kokos. Tādi nikni ienaidnieki kā mežoņi laikam gan rīt no rīta pārmeklēs malu malas, ja tie izgājuši pelnīt prēmijas …
— Paklau, draugs, — Nerimša viņu pārtrauca, — nav indiāņa, kas spētu uziet pienācīgi nobāztu laivu. Arī man ir sava pieredze maskēšanā, un Zvērkāvis zina, es māku tā nobēdzināt laivu, ka pats nevaru to atrast.
— Tīra patiesība, Nerimša, — ierunājās tas, uz kuru Mārčs bija atsaucies. — Taču tu neņem vērā to, ka neredzēji pēdas, ko biji atstājis, bet es pamanīju tās. Esmu vienis prātis ar cienījamo Hateru: ir daudz gudrāki apšaubīt mežoņa atjautību nekā cerēt, ka viņa acis palaidīs kauč ko garām. Ja mēs varam šīs divas laivas atbraukt šeit, tad, jo drīzāki to izdarīsim, jo labāki.
— Vai tu mums palīdzēsi? — Haters jautāja, ļaudams noprast, ka šis ierosinājums viņu pārsteidzis un iepriecinājis.
— Zināms. Esmu gatavs piedalīties jebkurās gaitās, kas nerunā pretī baltā cilvēka iedabai. Daba liek mums aizstāvēt mūsu pašu dzīvību un, ja ir iemesls un izdevība, arī citu cilvēku dzīvību. Ar šādu uzdevumu sekošu tev, Peldošais Tom, mingu nometnē; un, ja iznāks sadursme, centīšos pildīt savu pienākumu. Neesmu vēl pārbaudīts kaujā, tāpēc negribu apsolīt vairāki, nekā spētu veikt. Mēs visi zinām savas vēlēs, bet, kamēr tās nav pierādītas darbos, neviens nezina, cik tās stipras.
— Tā ir mērena un piedienīga runa, puis! — Nerimša izsaucās. — Tu līdz šim neesi dzirdējis negantnieka šautenes blaukšķi. Es tev saku, tas tikpat stipri atšķiras no pliukšķīša, ko taisi medībās, kā Džūditas Hateres visjautrākie smiekli no holandiešu saimnieces lamāšanās pie Mo- hokas. Es neceru, ka būsi dūšīgs karavīrs, lai gan visā šinī pusē neviens nevar tevi pārspēt briežu kniebšanā. Es
savā galvā domāju, ka tu vilksies mums lidzi kā aste un nekāds lielais labums no tevis nav gaidāms.
— Gan jau redzēsim, Nerimša, gan jau redzēsim, — mednieks lēnīgi atbildēja. Cik varēja nomanīt, viņš nepavisam neuztraucās, ka apšauba viņa drosmi; šādā reizē vīrietis kļūst jūtelīgs, ja apzinās, ka šaubas ir dibinātas.
— Tā kā neesmu vēl ārdēts kaujā, man jānogaida, lai varētu spriest par sevi; un tad mani vārdi būs pamatoti, nevis tukši. Esmu dzirdējis, daži izlielījušies pirms cīņas, tomēr maz darījuši; bet citi gaidījuši, lai iepazītu paši sevi, un galu galā pārliecinājušies, ka viņi nav izturējuši pārbaudi tik slikti, kā viens otrs domājis sākumā.
— Lai būtu kā būdams, mēs zinām, ka tu proti airēt, jaunekli, — Haters sacīja. — Šonakt neko vairāk no tevis neprasīsim. Netērēsim laiku veltīgi, bet kāpsim laivā un bez liekas runāšanas ķersimies pie darba.
Tā kā pats Haters jo rosīgi piedalījās sava plāna īstenošanā, laiva drīz bija sagatavota, un Nerimša ar Zvērkāvi sēdās airēt. Pirms aizbraukšanas vecais vīrs tomēr vēl iegāja cietoksnī un kādu laiciņu apspriedās ar Džūditu; atgriezies viņš ieņēma vietu laivā, kas nākamaja brīdī atstāja šķirsta sānus.
Ja šinī vientulīgajā vidū būtu uzcelts dievnams, tā pulkstenis tornī vēstītu pusnakts stundu, kad trijnieks devās savās gaitās. Tumsa bija tapusi biezāka, tomēr debess joprojām palika skaidra, un zvaigznes pietiekami labi apgaismoja ceļu mūsu dēkaiņiem. Tikai Haters zināja, kur noslēptas laivas, un viņš rādīja virzienu, kamēr abi muskuļotie biedri ar pienācīgu uzmanību cilāja airus, cenzdamies, lai dziļās nakts klusumā skaņas pār šo rāmo ūdens klajumu nenokļūtu ienaidnieku ausīs. Tāss laiva gan bija tik viegla, ka neprasīja sevišķu piepūli; vajadzēja nevis spēka, bet veiklības, un pēc kādas pusstundas vīri tuvojās krastam, kas atradās apmēram vienu līgu no cietokšņa.
— Puiši, kādu brīdi neairējiet, — Haters klusi sacīja.
— Paraudzīsimies apkārt. Tagad mums jātur acis vaļā un jāklausās abām ausīm, jo tiem salašņām ir suņu deguni.
Vīri rūpīgi pētīja ezera krastus, acīm meklēdami uguntiņu, kas vēl spīguļotu kādā nometnē; viņi sasprindzināti vērās nakts melnumā, lai pārliecinātos, vai atkalnē nestiepjas no ugunskura plēnēm dūmu strūkliņa. Tomēr viņi nemanīja neko sevišķu, un, tā kā viņi atradās patālu no iztekas un vietas, kur bija uzbrukuši mežoņi, tad domāja, ka šeit var droši kāpt malā. Jaunekļi atkal sāka naigi airēt, un drīz laivas priekšgals viegli atdūrās krastā, tikko dzirdami nošņirkstēdams pret smiltīm. Atstādami laivu Zvērkāvja ziņā, Haters un Nerimša izkāpa, pie tam vecais vīrs nesa ne vien savu, bet arī drauga šauteni. Do- bais koks atradās mazliet augstāk nokalnē, un Haters gāja pa priekšu tik piesardzīgi, ka ik pēc trim četriem soļiem apstājās un klausījās, vai nav dzirdams kāds troksnis, kas liecinātu par ienaidnieka klātbūtni. Taču pusnakts ainavā joprojām valdīja nāves klusums, un vajadzīgo vietu abi sasniedza bez kādiem uztraucošiem atgadījumiem.
— Šis ir tas pats, — Haters nočukstēja, uzlicis kāju uz kādas kritušas liepas stumbra. — Vispirms padod man airus un pēc tam velc laivu ārā no dobuma, tikai esi uzmanīgs: varbūt nekrietneļi to atstājuši, lai pievilinātu mūs.
— Turi man šauteni pa ķērienam … ar resgali pret mani, vecais zēn, — Mārčs teica. — Ja sarkanādaiņi uzbruks, kad man plecos būs nesamais, es vismaz izplaucēšu uz viņiem. Pačamdi, vai panna ir pilna ar pulveri.
— Viss kārtībā, — Toms nomurmināja. — Es iešu pa priekšu, un tu ar nesamo taustīsies nopakaļus.
Nerimša ļoti, ļoti piesardzīgi izvilka laivu, uzcēla plecos, un abi sāka virzīties uz krastu; bija jāapstājas pēc katra soļa, jo citādi viņi nokūleņotu pa stāvo atgāzi. Attālums nebija liels, toties nokāpšana sagādāja ārkārtīgas grūtības, un šī mazā ceļojuma beigās Zvērkāvim vajadzēja panākties viņiem pretī, lai palīdzētu izdabūt laivu cauri krūmiem. Tādējādi uzdevumu sekmīgi veica, un drīz vieglā laiva gulēja uz ūdens blakus tai, ar kuru vīri bija atbraukuši. Tūlīt visi trīs bažīgi pievērsās mežam, gaidīdami, ka no turienes uzbruks ienaidnieks; viņi skatījās uz kalnu — vai tikai lejup pa nogāzi nemetīsies indiāņi? Taču nekas nepārtrauca klusumu, un vīri kāpa laivā — tikpat uzmanīgi, kā bija nākuši malā.
Tagad Haters ieturēja kursu tieši uz ezera vidu. Afz- braucis pietiekami tālu no krasta, viņš atraisīja otro laivu, zinādams, ka tā,.lēna dienvidu vējiņa dzīta, pamazām peldēs augšup pa ezeru, un cerēdams savu guvumu uzmeklēt atceļā. Atbrīvojies no velkamā, vecais vīrs
brauca lejup, stūrēdams uz vietu, kur Nerimša bija aizšāvis garām briedim. Tā kā no turienes izteka atradās tikai nepilnu jūdzi, šoreiz vajadzēja iekļūt, tā sacīt, pretinieka teritorijā. Bija jārīkojas sevišķi piesardzīgi. Taču viņi sasniedza zemesraga smaili un netraucēti izkāpa mazajā, smilšainajā krasta sērē, ko esam jau pieminējuši agrāk. Atšķirībā no iepriekšējās vietas, kur viņi bija iztikuši malā, te nevajadzēja rausties augšup, jo kalni drūmi slējās tumsā veselu ceturtdaļjūdzi tālāk uz rietumiem, tā ka starp nogāzēm un piekrasti palika līdzena josla. Augstiem kokiem apaugusī zemesmēle bija gara, gandrīz līmeniska, un kādu gabalu tā stiepās vienīgi dažus jardus plata. Kā pirmāk, Haters un Nerimša izkāpa, atstādami laivu biedra ziņā.
Kritušais koks, kurā atradās laiva, šoreiz bija meklējams zemes strēles vidusdaļā. Zinādams, ka kreisajā pusē ir tik tuvu ūdens, vecais vīrs droši un pašpaļāvīgi veda Mārču pa šaurās mēles austrurnmalu, tomēr joprojām izturējās piesardzīgi. Haters bija izkāpis pašā raga smailē, lai uzmestu acis līcim un pārliecinātos, vai krastā nav redzams ienaidnieks, citādi viņš būtu piestājis tieši pretī do- bajam kokam. To nenācās grūti uzmeklēt; laivu izvilka tāpat kā iepriekš, taču nenesa uz zemesmēles galu, kur gaidīja Zvērkāvis, bet tuvākajā piemērotajā vietā nolaida ūdenī. Līdzko tas bija izdarīts, Mārčs iekāpa laivā un airēja uz raga smaili, bet Haters devās turp pa krasta sēri. Tā kā šejienes laivas nu visas bija šo trīs vīru rīcībā, viņi kļuva daudz pašapzinīgāki; viņus vairs netirdīja drudžaina vēlēšanās atstāt krastu, un vairs nevajadzēja tik ļoti uzmanīties. Viņi jutās jo drošāki tāpēc, ka atradās garās, šaurās laidas galā, kam ienaidnieks varēja tuvoties tikai no vienas puses — frontāli, turklāt tādos apstākļos, kādos tas diezin vai paliktu nepamanīts cilvēkiem, kuriem modrība kļuvusi par ieradumu. Visi trīs sagāja kopā raga smilšainajā smailē un apspriedās.
— Mēs esam tos slamstus smalki apmuļķojuši, — Nerimša sacīja, priecādamies par panākumiem. — Lai viņi brien un peld, ja grib apciemot cietoksni! Vecais Tom, cik lieliska tava doma patverties uz ezera, tā bija spoža asprātības dzirkstele! Dažs labs gan ieskata, uz zemes esot drošāk nekā uz ūdens, taču beigu beigās mums jāatzīst, ka tā nav taisnība. Bebri, žurkas un citi gudri radījumi sprūk ūdenī, glābjoties no briesmām. Pēc manas sajēgas, tagad mūsu pozīcijas ir nocietinātas, un es uzspļauju kanādiešiem.
— Airēsim gar dienvidu krastu un paraudzīsimies, vai nemana nometni, — Haters teica. — Bet vispirms es gribu dziļāk ieskatīties līcī; vēl neviens no mums nav aizkļuvis pa raga iekšējo krastu tik tālu, ka varētu izlūkot to pusi.
Haters apklusa, un trijnieks devās minētajā virzienā. Līdzko acīm atklājās pats ieloks, visi satrūkās, un tas pierādīja, ka viņi reizē ieraudzījuši vienu un to pašu priekšmetu. Tā bija tikai gruzdoša pagale, kuras dziestošā gaisma plaiksnījās tumsā, bet kura tanī stundā un tanī vietā tūlīt dūrās acīs. Nebija ne mazāko šaubu, ka šī uguns iekurta indiāņu nometnē. Vieta bija izmeklēta rūpīgāk, nekā parasts: to varēja redzēt tikai no vienas puses, turklāt no ļoti maza atstatuma. Tā kā tuvumā atradas avots un kāda no labākajām zvejas vietām ezerā, Haters uzreiz secināja, ka šinī nometnē ir sievietes un bērni.
— Tā nav karavīru nometne, — viņš ņurdēja, pievērsies Nerimšam. — Ap ugunskuru guļ tik daudz skalpu, ka varam iedzīvoties lielā naudā. Sūti puisi uz laivām, jo šādā uzbrukumā nebūs nekāda labuma no viņa, un tūlīt sāksim rīkoties kā vīri.
— Tavs nodoms ir prātīgs, vecais Tom, un tas man trakoti patīk. Zvērkāvi, tu kāpsi laivā, puis, aizvilksi lieko laivu uz ezera vidu un tur palaidīsi to vaļā tāpat kā mēs pirmīt. Pēc tam vari airēt gar krastu; piebrauc pēc iespējas tuvāk pie ieejas līcī, tomēr turies tālāk no raga un meldriem. Kad būsi mums vajadzīgs — tu mūs sadzirdēsi; ja gadīsies kāds traucēklis, es iekliegšos līdzīgi gar- lakai — jā, tā būs labi —, garlakas brēciens lai paliek norunātais signāls. Ja izdzirdēsi šāvienus un tev būs dūša, — nu, varēsi iejaukties tanī burkšķī un palūkot, vai proti nostiept gar zemi ne vien zvērus, bet arī mežoņus.
— Ja varētu ievērot manu vēlēšanos, jūs neuzņemtos šādu gājienu, Nerimša …
— Gluži pareizi, to neviens nenoliedz, zēn. Taču mēs nevaram ievērot tavu vēlēšanos, un tas ir viss. Iries tik projām, kad tu atgriezīsies, tad nometnē jau ies vaļā.
Jauneklis paklausīja ar smagu sirdi un lielu nepatiku. Viņš zināja robežnieku aizspriedumus tik labi, ka nemēģināja runāt pretī. Patiešām, šādos apstākļos iebildumi būtu pilnīgi veltīgi un, iespējams, pat bīstami. Viņš airēja klusi, ar agrāko piesardzību, un ap rāmās ūdens plašotnes vidu palaida nule dabūto laivu vaļā, lai lēnais dienvidu vējiņš to dzītu cietokšņa virzienā. Abas reizes šāds paņēmiens bija izraudzīts pārliecībā, ka pirms ausmas vieglā tāss laiva nebūs aizpūsta tālāk par vienu vai divām līgām un no rīta to viegli varēs panākt. Laivas bija palaistas bez airiem, lai neviens klaiņotājs mežonis nevarētu tās izlietot, piekļuvis tām peldus. Šāds mēģinājums gan diezin vai notiktu.
Atraisījis lieko laivu, Zvērkāvis tūlīt pagrieza savējās priekšgalu pret krastu — tanī virzienā, ko bija norādījis Nerimša. Laiviņa slīdēja tik viegli, un airētāja rokas bija tik naigas, ka pēc nepilnām desmit minūtēm viņš atkal tuvojās zemei, veicis šinī īsajā laikā vismaz pusjūdzi. Pamanījis meldrus, kas auga ūdenī simt pēdu šaipus krasta, Zvērkāvis apturēja laivu un pieķērās pie kāda nolīkuša doņa tievā, bet stiprā stublāja. Tur jauneklis palika, un mēs varam viegli iedomāties, ar kādu saspringumu viņš gaidīja, kā beigsies biedru riskantais gājiens.
Kas pats savām acīm nav redzējis vientulīgu ainavu, tam grūti noģist cēlumu, kurš piemīt tādam dziļam klusumam, kāds tolaik valdīja pār Mirdzošo spoguli. Šis cēlums jo spilgtāk izpaudās naktī, kas bija piešķīrusi rēgai- nus, neparastus apveidus ezeram, mežam, uzkalniem. Patiešām, nebūtu viegli iztēloties vietu, kur daba varētu cilvēku ietekmēt vēl vairāk. Ezera plašums iekveldēja sirdi jūtu pilnestībā; viens vienīgs skatiens atklāja šinī diženajā peizāžā tik daudz skaistuma, ka acumirklī iegula visdziļākie iespaidi. Kā jau minējām, Zvērkāvis pirmo reizi savā mūžā skatīja ezeru. Līdz šim viņam vajadzēja apmierināties ar upēm un strautiņiem, un mednieks vēl nekad nebija redzējis, ka neskartie meži, ko viņš tā mīlēja, plešas tik vareni. Taču, raudzīdamies lapotnē, viņš apjauta to noslēpumus, jo bija pieradis pie meža. Zvērkāvis arī pirmoreiz piedalījās gaitās, kas varēja beigties ar cilvēku bojāeju. Viņš ar lielu interesi bija klausījies nostāstos par kariem robežjoslā, bet nekad netika ienaidnieku sastapis vaigu vaigā.
Ņemot to visu vērā, lasītājs viegli sapratīs, cik sasprindzināti gaidīja jauneklis vientulīgajā laivā, cenzdamies uztvert visklusāko skaņu, kas vēstītu par notikumiem krastā. Viņš bija izgājis labu skolu un jutās pilnīgi sagatavots; un, kaut arī šī pasākuma jaunums viesa medniekā lielu satraukumu, viņa savaldība darītu godu veterānam. No laivas atrašanās vietas nometnes uguns nebija redzama, un viņam vajadzēja paļauties vienīgi uz dzirdi. Zvērkāvis gaidīja ar pacietību, jo viņam bija mācīts, cik tā svarīga, un visciešāk piekodināts, ka jāizturas uzmanīgi jebkurā slepenā uzbrukumā indiāņiem. Reiz viņam šķita, ka pārlūst sauss zariņš, bet, tik saspriegti klausoties, viņš varēja maldīties. Tā minūti pēc minūtes pagāja vesela stunda, kopš viņš atstāja biedrus. Zvērkāvis nezināja, vai skumt vai priecāties par šo ilgo kavēšanos: ja tā liecināja, ka viņa biedri tikuši cauri sveikā, tad arī nozīmēja vāju un nevainīgu būtņu nāvi.
Aizritēja vēl kāda pusstunda, un Zvērkāvi iztrūcināja skaņa, kas viņā radīja bažas un izbrīnu. Ezera pretējā malā, jādomā, netālu no iztekas, atskanēja trīcošs garla- kas kliedziens. Viņš nevarēja aloties: tas patiešām bija šī putna brēciens, ko tik labi pazīst visi, kuriem nav svešas mūsu Amerikas ezeru balsis. Griezīgais, drebošais, skaļais un pagari stieptais garlakas kliedziens liekas īsts brīdinājums. Pretēji daudzum daudziem citiem spārnotajiem pirmmeža iemītniekiem garlaka bieži brēc arī naktīs, un šis apstāklis bija pamudinājis Nerimšu izvēlēties šādu signālu. Protams, pa visu šo laiku abi dēkaiņi varēja aiziet līdz kliedziena vietai, taču negribējās ticēt, ka viņi devušies uz turieni. Ja indiāņi jau būtu atstājuši nometni, biedri aicinātu Zvērkāvi uz krastu; bet, ja nometnē atradās cilvēki, nebija nekāda pietiekami dibināta iemesla iet ar līkumu tai apkārt, lai sēstos laivā tik tālu no izkāpšanas vietas. Ja viņš klausītu balsij un brauktu projām no šī krasta, tie, kas paļāvās uz viņu, varētu iekļūt nāves briesmās; ja Zvērkāvis kliedzienu atstātu bez ievērības, domādams, ka brēcis putns, sekas varētu būt tādas pašas liktenīgas, kaut arī cēlonis cits. Šaubu pārņemts, viņš gaidīja, cerēdams, ka kliedziens drīz atkārtosies, vienalga, vai tas bijis īsts vai atdarināts. Viņš nebija maldījies. Pēc brīža no tās pašas ezera puses griezīgais, brīdinošais brēciens atskanēja pa otram lāgam. Šoreiz Zvērkāvis bija tik modrs, ka viņa jutekļi nevīla ne mazākā mērā. Lai gan jauneklis bija bieži dzirdējis lieliskus garlakas kliedziena atdarinājumus un pats tīri labi prata imitēt šī putna balsi, viņam tūlīt kļuva skaidrs, ka Nerimšam, kura sasniegumus šinī laukā Zvērkāvis zināja, nekad nebūtu pa spēkam šāds pilnīgs un precīzs atveidojums. Tādēļ mednieks nolēma neievērot šo brēcienu un gaidīt citu, kas būtu tuvāk un neskanētu tik dabiski.
Kolīdz Zvērkāvis bija apņēmies palikt, nakts un vientulības dziļo klusumu pārtrauca tāds baismīgs kliedziens, ka viņš galīgi aizmirsa garlakas drūmo brēcienu. Šo skaļo, mokpilno vaidu izgrūda sieviete vai pusaugu zēns. Šis izsauciens bija nepārprotams. Tanī izpaudās sirdi plosošas drausmas, varbūt pat nāves agonija; tas bija skaudru un šausmīgu sāpju kliedziens. Jauneklis palaida vaļa stiebru un iešāva airi ūdenī. Viņš nezināja, ko darīt, nezinaja, kurp lai brauc. Tomēr nākamie mirkļi izgaisināja šo neziņu. Viņš skaidri dzirdēja lūstam zarus, brīkšķam sausēnus, dipam soļus; šie trokšņi likās tuvojamies ūdenim, taču ieslīpā virziena pret krastu un mazliet tālāk ziemeļos no vietas, kur Zvērkāvim vajadzēja pēc norunas gaidīt. Vadīdamies pēc šiem trokšņiem, jauneklis dzina laivu uz priekšu, daudz nebēdājot, ka neuzmanīga rīciba varētu viņu nodot. Viņš sasniedza ezermalu, kur krasts pie paša ūdens bija diezgan augsts un ļoti stāvs. Acīmredzot cilvēki lauzās gar ezermalu cauri krūmiem un kokiem, un, kā šķita, bēgļi meklēja piemērotu vietu kāpšanai lejup. Šinī mirklī ieliesmojās piecas vai sešas šautenes, un, kā parasts, uz šāvienu spalgajiem sprakšķiem pretējie pauguri atbildēja ar ilgām un dārdošām atbalsīm. Sekoja daži kliedzieni, kādus pēkšņās sāpēs un izbailēs nespēj savaldīt vislielākie pārgalvji; atkal bija dzirdami brīkšķi, un tie norādīja, ka, lauzot krūmus, cīnās vīrs ar vīru.
— Ak tu, zuti! — Nerimša izsaucās neveiksminieka niknumā. — Nozieķējis ādu glumu! Nevaru sakampt! Tad še tev, blēdi!
Un tūlīt kaut kas smags nokrita starp mazākajiem kokiem, kuri auga gar pašu krastu, un Zvērkāvim šķita, ka viņa milzīgais biedrs aizsviedis bez liekām ceremonijām savu pretinieku. Atsākās bēgļu vajāšana, un jauneklis ieraudzīja kādu cilvēku noklūpam no pakalna un iemeta- mies dažus soļus ezerā. Šinī kritiskajā brīdī laiva atradās diezgan tuvu pie malas, tā ka Zvērkāvis labi varēja novērot minēto kustību. Sapratis, ka citur uzņemt biedrus neizdosies, viņš dzina laivu uz priekšu, lai tos glābtu. Tikko sācis airēt, viņš izdzirdēja IVlārču neganti lamājamies,, un tas, liptin aplipis ar indiāņiem, nokūleņoja šaurajā krasta sērē. Gulēdams garšļaukus un zem ienaidnieku svara smakdams vai nost, staltais robežnieks atdarināja garlakas kliedzienu — tik nemākulīgi, ka tas smīdinātu, ja vien apstākļi nebūtu pārāk kļūmi. Cilvēks ūdenī likās piepeši nožēlojam, ka pats bēdzis, un steidzās malup, lai palidzētu biedram, bet viņu sagaidīja un tūlīt pievārēja kādi seši citi vajātāji, kas tieši tobrīd nolēca sērē.
— Laidiet vaļā, krāsotie rāpuļi, nu laidiet jel vaļā! — Mārčs kliedza, tādās sprukās daudz nedomādams par to, kādus vārdus izraugās. — Vai nepietiek, ka esmu sasiets kā baļķis, ja vēl piedevām žmiedzat ciet elpu?
No šīs runas Zvērkāvis secināja, ka viņa biedri ir saņemti gūstā un kāpt malā nozīmētu dalīties to liktenī. Līdz krastam nu bija nepilnas simt pēdas, un viņš ar dažiem īstlaicīgiem aira vēzieniem ne vien apstādināja laivu, bet arī aizīra to sešas — astoņas reizes tālāk no ienaidnieka. Jauneklim par laimi, visi indiāņi, vajādami bēgļus, bija nometuši šautenes, citādi viņš varbūt netiktu projām ar veselu ādu; gan jāpiezīmē, ka pirmajā cīņas karstumā neviens nebija pamanījis laivu.
— Turies tālāk no krasta, puis! — Haters izsaucās. — Tagad meitenes ir pilnīgi tavā ziņā, un tev jābūt īpaši uzmanīgam, lai paglābtos no šiem mežoņiem. Turies tikai tālāk no krasta! Un lai dievs tev palīdz gādāt par maniem bērniem!
Vispār Haters un Zvērkāvis ne sevišķi labi sapratās, taču tobrīd jauneklis aizmirsa vecā Toma trūkumus, jo šis vēlējumies bija izteikts žēlabās un fiziskās sāpēs. Zvērkāvis redzēja vienīgi tēvu, kas cieš, un tūlīt izlēma, ka apsolīsies aizstāvēt Hatera meitas un mājokļus un turēs savu vārdu.
— Esat bez raizēm, cienījamais Hater! — viņš atkliedza. — Es sargāšu meitenes un cietoksni. Naidnieki ieņēmuši ezermalu, tas tiesa, bet viņi nav tikuši uz ūdens. Neviens nezina, ko piedzīvos; taču, ja ar labu gribu var līdzēt jums un jūsu meitām, tad esat drošs. Mana pieredze ir maza, bet griba laba.
— Ak, Zvērkāvi, — Nerimša iebilda savā pērkona balsī, kas gan neskanēja vairs tik braši. — Tavi nodomi ir labi… bet ko tu vari darīt? No tevis vispār nekas liels nav gaidāms, un negribas ticēt, ka grūtā brīdī šāds cilvēks spētu darīt brīnumu. Šinī krastā nekārstās viens mežonis vien, te ir veseli četrdesmit, un tu neesi tas, kas var pieveikt tādu pūli. Pēc manas sajēgas, tu rīkotos visgudrāk, ja dotos tieši uz cietoksni; paņem kādu skripatu ēdamā, iesēdini meičas laivā un cērties uz ezermalu — uz vietu, kur mēs abi sākumā iznācām; no turienes laidieties pa taisnāko ceļu uz Mohoku. Būs jau apkārt dažas stundas, kad šitie velni uzzinās, kur tevi meklēt; arī tad, ja viņi dzītos pakaļ uz karstām pēdām, viņiem vajadzētu mest līkumu ap ezera lejgalu vai augšgalu, lai tevi panāktu. Tā es domāju; ja vecajam Tomam rūp savas meitas, tad savā pēdējā novēlējumā viņš sacīs to pašu.
— Tā vis nedari, jaunekli, — Haters nobrīdināja.
— Ienaidnieka izlūki tagad meklē laivas; tevi pamanīs un sagūstīs. Izturi kādu nedēļu, no garnizoniem ieradīsies zaldātu vienības, un tās aiztrieks mežoņus …
— Nebūs pagājušas ne divdesmit četras stundas, vecais zēn, kad šitās lapsas bāzīsies ar plostiem virsū tavam cietoksnim, — Nerimša viņu pārtrauca ar tādu strīdnieka dedzību, kādu nevarētu gaidīt no sasieta gūstekņa, kuram, tā teikt, bija palikušas brīvas vienīgi domas un mēle.
— Tavs padoms ož pēc drosmes, bet tas novedīs pie kļūmīgām beigām. Ja cietoksnī būtu es vai tu, tad dažas dienas varētu tanī noturēties, bet liec vērā, ka šis puisis ir redzējis ienaidnieku tikai šonakt un — kā tu saki — apmetņu gara pilns; es gan savā omā domāju, ka apmetnēs valda bezmaz tāds pats gars kā šinīs mežos. Zvērkāvi, sarkanādaiņi man rāda, lai es tevi gumdu braukt malā; bet es to nedarīšu vis, jo tas runā pretī saprātam. Vai mūs ar veco Tomu skalpēs šonakt, glabās ugunskuram vai vedīs uz Kanādu — tas zināms tikai pašam nelabajam, kas dod padomu mežoņiem. Man tāda liela un ķeraina galva, ka viņi droši vien pūlēsies dabūt no tās divus skalpus, jo prēmija ir kārdinājums, citādi mēs ar veco Tomu nebūtu iekūlušies dimbā. Ā… mežoņi atkal plātās ar rokām, bet lai viņi mani izcep un arī apēd, ja es aicina t ii tevi uz krastu. Nē, nē, Zvērkāvi, — paliec vien turpat uz ūdens un nekad nerādies dienas gaismā tuvāk par divsimt jardiem …
Mārčs nepaguva izteikt savu piekodinājumu līdz galam, jo kāda roka viņam rupji aizsita muti — jādomā, viens no indiāņiem cik necik saprata angliski un pēdīgi bija noskārtis šīs runas jēgu. Tūlīt pēc tam viss pulciņš iegāja mežā; Haters un Nerimša, kā šķita, nepretojās. Apklustot krūmu brīkšķiem, tēva balss atskanēja no jauna.
— Nepamet manus bērnus nelaimē! Lai dievs tev palīdz, jaunekli! — tie bija vārdi, kas vēl nāca Zvērkāvja ausīs. Nu mednieks bija palicis viens, un viņam pašam vajadzēja izlemt, kā rīkoties.
Pēc indiāņu aiziešanas labu brīdi valdīja nāves klusums. No krietnu divsimt jardu attāluma Zvērkāvis bija redzējis tumsā pulciņu ļoti neskaidri; tomēr pat šie izplūdušie cilvēku apveidi bija piešķīruši ainavai tādu dzīvību, kas spilgti kontrastēja ar vientuligumu, kurš atkal apņēma visu. Pieliecies uz priekšu, jauneklis klausījās ar aizturētu elpu, cenzdamies savus jutekļus sakopot dzirdē, taču viņa ausīs vairs nenokļuva neviena skaņa, kas liecinātu par cilvēku tuvumu. Likās, vēl nekas nav traucējis šo mieru, pat pirmītējais asais kliedziens vai Mārča lamu vārdi uz brīdi atvieglotu pamestības izjūtu, ko radīja meža klusums.
Tomēr tāda kaluma cilvēks kā Zvērkāvis nevarēja ilgi ļauties miesas un gara stingumam. Viņš iemērca airi ūdenī, pagrieza laivu un, domās nogrimis, lēnām īrās uz ezera vidu. Kad Zvērkāvim šķita, ka sasniedzis vietu, kas atrodas tieši dienvidos no pēdējās palaistās laivas, viņš pagriezās uz ziemeļiem un turējās pa vējam. Nobraucis šinī virzienā ceturtdaļjūdzi, viņš mazliet pa labi ieraudzīja uz ūdens kaut ko tumšu un, paīries sānis, ātri piesēja pie laivas savu guvumu. Pēc tam Zvērkāvis pētīja debesis un vēja virzienu, kā arī noteica abu laivu atrašanās vietu. Pārliecinājies, ka apstākļi vēl aizvien ir labvēlīgi viņa plānam, jauneklis atlaidās garšļaukus un taisījās nogulēties dažas stundas, lai spētu veikt rītdienas uzdevumus.
Kaut gan drosmīgie un nogurušie guļ cietu miegu ari bīstamā vietā, pagāja zināms laiks, pirms Zvērkāvis iegrima nemaņā. Viņa prāts vēl pusapzināti kavējās pie notikušā, un šīs nakts atgadījumi it kā rādījās nomoda sapnī. Pēkšņi viņš satrūkās, jo šķita, ka norunātais Nerimšas signāls aicina uz krastu. Valdīja kapa klusums. Laivas lēni peldēja uz ziemeļiem, domīgās zvaigznes mirdzēja maigā cēlumā, un mežu iekļautais ūdens klaids dusēja starp kalniem tik rāms un drūms, it kā to nekad nebūtu saviļņojušas vēja pūtas un apspīdējusi pusdienas saule. Ezera iejgalā atkal trīcošā balsī nobrēcās garlaka, un Zvērkāvis saprata, kāpēc uztrūcies. Viņš pakārtoja savu cieto pagalvi, izstiepās laivas dibenā un aizmiga.