Tu rāmais ezers!
Līču klusums tavs
Tāds pretstats pasaulei, kur allaž mitis es.
Pār dzīves viļņiem saskatīt tas ļauj,
Ka citam avotam lemts manas slāpes dzēst.
Kā saudzīgs spārns šī bura mani nes
No izmisuma projām. Kādreiz dziļāk
Sirds vētru kāroja. Nu niedru čukstiem dves
Tu maigus pārmetumus māsas balsī mīļā,
Ko gadi izdzēsuši nav no dvēseles.
Bairons «Cctilds flarolds»
Bija jau gaišs, kad jauneklis, ko atstājām laivā guļam, atvēra acis. Nākamajā mirklī viņš uzrāvās augšā un paraudzījās apkārt tik strauji kā cilvēks, kas piepeši apzinājies, cik svarīgi noskaidrot savu atrašanās vietu. Zvērkāvis bija gulējis dziļā un netraucētā miegā; viņš pamodās ar gaišu prātu un možu garu, kas tieši tobrīd bija ļoti vajadzīgi. Saule vēl nebija uzlēkusi, taču debess velve jau tvīka tanī burvīgajā maigumā, kas «atnes un aizvada dienu», un putni, šī spārnotā cilts, trīcināja slavas dziesmas. Šīs skaņas vispirms vēstīja Zvērkāvim, ka var draudēt briesmas. Tiesa, vējš joprojām bija lēns, tomēr nakti pieņēmies un aizdzinis vieglās laivas divreiz tālāk, nekā viņš paredzējis; austrumu krastā krauji pacēlās kalns, un abas laivas bija piepeldējušas tik tuvu pie tā nokājes, ka mednieks jo skaidri dzirdēja putnu dziesmas. Taču vēl bija kas ļaunāks par šo bīstamo tuvumu. Trešo laivu pūta tanī pašā virzienā, un tā lēnām dreifēja uz kādu zemesragu; nebija šaubu, ka tā uzgrūdīsies krastam, ja neap- sviedīsies vējš vai neiejauksies cilvēka roka. Citādi nekas nedūrās acīs un nemodināja bažas. Uz sēkļa celtais cietoksnis atradās iesānis, un pie tā pāļiem bija piesiets šķirsts — viss tāpat, kā atstāts pirms daudzām stundām. Pa nakti vējš bija aizvizinājis laivas jūdzēm tālu.
Skaidrs, ka Zvērkāvis pievērsa īpašu uzmanību laivai, kas peldēja pa priekšu. Tā jau atradās pavisam tuvu pie zemesraga, un, mazliet paairējis, viņš aptvēra, ka nepanāks šo laivu un tā sasniegs ezermalu. Turklāt, kā par spīti, tieši tanī brīdī vējš pastiprinājās un dzina vieglo laivu ātrāk. Zinādams, ka tā nenovēršami atdursies pret krastu, jauneklis gudri izlēma nepūlēties veltīgi; apskatījis pulveri pannā, viņš lēni un piesardzīgi īrās uz ragu, pie tam meta mazu līkumu, lai tuvotos krastam tā, ka viņu varētu apšaudīt tikai no vienas puses.
Trešā laiva — ko neviens nevadīja ar šādu saprātu — peldēja pati savu ceļu un trīs vai četrus jardus no krasta uzsēdās uz nelielas zemūdens klints. Tobrīd Zvērkāvis bija nokļuvis tieši pretī zemesraga smailei; viņš pagriezās uz krastu, iepriekš atraisījis velkamo laivu, jo citādi būtu grūtāk manevrēt. Trešā laiva mirkli palika uz klints; tikko manāms vilnis mazlietiņ pacēla laivu, tā sagriezās, noslīdēja no klints un piestāja pie sēres. To visu jauneklis ievēroja, taču nesatraucās un neskubinājās. Ja kāds paslēptuvē gaidīja uz šo palaisto laivu, tas Zvērkāvi redzēja, un viņam vajadzēja tuvoties krastam ļoti, ļoti piesardzīgi; un, ja neviens neuzglūnēja, tad nebija nozīmes steigties. Indiāņu nometne atradās iesānis pretējā krastā, tādēļ viņš cerēja uz otro iespēju, tomēr arī pirmā bija ticama, jo mežoņi mēdza manīgi izlietot savas īpatnējās kara mākslas paņēmienus, un droši vien daudzi izlūki meklēja krastā laivas cietokšņa sturmēšanai. Tā kā no pauguriem un zemesmēlēm varēja saskatīt gluži mazus priekšmetus uz ezera, šīs trīs laivas diezin vai bija palikušas neievērotas; un tādi asprātnieki kā indiāņi gan prata nosacīt, uz kurieni aizpeldēs baļķis vai laiva, ja vēja virziens zināms. Zvērkāvis īrās aizvien tuvāk un tuvāk pie raga, aira vēzieni kļuva lēnāki, viņa acis tapa skadrākas, viņš saspringa, cenzdamies arī saost un saklausīt slepenas briesmas. Tas bija grūts brīdis iesācējam; trūka iedrosminājuma, ko sajūt pat mazdūšīgie, apzinoties, ka tos vēro un uzslavē. Viņš bija gluži viens, varēja paļauties tikai uz savu attapību, nedzirdēja uzmundrinošu balsi. Un tomēr pat kbra veterāns, kam vislielākā pieredze mežu cīņās, nebūtu izturējies labāk. Bez karstgalvības un vilcināšanās jauneklis virzījās ar vie- dību, kas likās ļaujam vaļu tikai tiem dzinuļiem, kuri visvairāk sekmēja viņa nodomu. Tā šinīs mežos Zvērkāvis sāka dižās gaitas, kas vēlāk šo cilvēku atbilstīgi viņa paradumiem un iespējām padarīja savā ziņā tikpat ievērojamu kā dažu labu no tiem varoņiem, kuru vārdi rotā lappuses tādos darbos, kas slavenāki par mūsu vienkāršajiem stāstiem.
Apmēram simt jardu no krasta Zvērkāvis piecēlās, viņš trīs vai četras reizes p'avēzēja airi tik spēcīgi, lai tāss laiva sasniegtu malu, un, nosviedis irkli, satvēra šauteni.
Viņam ceļot ieroci, atskanēja spalgs šāviena sprakšķis un lode nospindzēja tik tuvu, ka viņš neviļus sarāvās. Nākamajā mirkli Zvērkāvis sagrīļojās un nokrita garšļaukus laivā. Sekoja kliedziens, klajumiņā izlēca indiānis, tas skrēja uz laivu. Šo brīdi jauneklis bija gaidījis. Viņš pietrūkās un nomērķēja uz atklāto ienaidnieku, taču vilcinājās šaut, kautrēdamies izmantot pretinieka neizdevīgo stāvokli. Šī mazā kavēšanās, domājams, glāba indiānim dzīvību; tas ieklupa krūmos tikpat mudīgi, kā izlēcis. Pa tam Zvērkāvja laiva bija tuvojusies malai un sasniedza ragu, kad ienaidnieks nozuda. Tā atdūrās pret krastu dažus jardus no trešās laivas, jo bija palikusi bez vadības. Tiesa, indiānim vajadzēja pielādēt šauteni, tomēr Zvērkāvis nepaspētu piesiet savu atguvumu un aizirties drošībā, iekām pretinieks izšautu pa otram lāgam. Šādos apstākļos Zvērkāvis nekavējās ne mirkli, bet iemetās mežā un meklēja aizsegu.
Zemes laidas galu aizņēma sēre un zāliens. Bieziem krūmiem aizaugusi mežmala augšpusē norobežoja šo kla- jumiņu. Šķērsojis briksnāja josliņu, cilvēks tūlīt nokļūtu zem augstām un drūmām meža velvēm. Dažu simtu pēdu garumā zemes virsa bija gandrīz līmeniska, un tālāk pacēlās kalna stāvums. Koki bija gari, resni un tik brīvi no paaugas, ka līdzinājās milzīgām, šā tā izvietotām kolonnām, kas balsta lapotnes jumu. Lai gan tie slējās diezgan cieši cits pie cita — ja ņemam vērā šo koku vecumu un lielumu —, ass skatiens sniedzās patālu, un zem tiem pat veselas grupas varētu izvērsties saskaņotai un mērķtiecīgai karadarbībai.
Zvērkāvis zināja, ka pretinieks lādē šauteni, ja nav aizbēdzis. Patiešām, piestājies pie koka, jauneklis tūlīt ievēroja nozibam indiāņa roku — tas bija aizslēpies aiz kāda ozola un grūda ādotu lodi stobrā. Visvienkāršāk būtu traukties uz priekšu un no maza atstatuma nošaut nesagatavojušos ienaidnieku; bet Zvērkāvim derdzās šāds solis, lai gan indiānis viņam pašam tikko bija mēģinājis slepeni laupīt dzīvību. Jauneklis vēl nebija pieradis pie cietsirdīgiem paņēmieniem, ko mežoņi lietoja karā, par kuru viņš zināja vienīgi tik, cik smēlies no stāstiem un pamācībām. Un viņš juta, ka nav godīgi uzbrukt neapbruņotam pretiniekam. Zvērkāvja seja bija pietvīkusi, uzacis sarauktas, lūpas sakniebtas un visi spēki sasprindzināti cīņai; taču viņš vis neizldupa šaut, bet nolaida ieroci kā mednieks, kas kuru katru mirkli gatavs uztvert mērķi.
— Nē, nē, — viņš dudināja sevī, pats neapzinādamies, ka runā. — Lai šis pagāns pielādē šauteni, un pēc tam rīkosimies kā vīri; laivu viņš nedrīkst dabūt un nedabūs.
Visu šo laiku nogrimis savā darbā, indiānis nemaz ne- zinaja, ka viņa ienaidnieks atrodas mežā. Viņš vienīgi bažījās, ka laiva tiks piesieta un aizvilkta, bet pats nepagūs iejaukties. Indiānis bija meklējis aizsegu ieraduma pēc; viņš atradās dažas pēdas no briksnāja josliņas un vienā mirklī varēja izlēkt mežmalā, lai šautu. Apmēram piecdesmit jardu atdalīja pretiniekus, un starp abiem bija brīvs redzes lauks — ja neņemam vērā kokus, aiz kuriem viņi stāvēja.
Pielādējis šauteni, mežonis pameta acis apkārt un uzmanīgi atgāja no koka, domādams, ka slēpjas, bet īstenībā pilnīgi parādīdamies ienaidniekam. Tad Zvērkāvis atstāja aizsegu un uzsauca:
— Šurp, sarkanādaini, šurp, ja skaties pēc manis! Kauču man nav kara pieredzes, es nebūšu tāds muļķis, ka stāvēšu klajā skrastmalā, lai mani nošauj kā pūci dienas gaismā. Vai mēs karojam vai līgstam mieru — tas atkarīgs no tevis, jo es nepiederu pie tiem, kas uzskata par varonību nogalināt mežā atsevišķu cilvēku.
Indiānis stipri iztrūkās,, redzēdams, ka piepeši iekļuvis briesmās. Tomēr viņš saprata mazliet angliski un izlobīja nuie teikto vārdu jēgu. Turklāt viņš bija tik labi skolots, ka neizrādīja bailes; paļāvīgi likdams šautenes laidi pie zemes, viņš pamāja augstprātīgā laipnībā. To visu mežonis darīja brīvi un nosvērti kā cilvēks, kas ieradis domāt, ka neviens nav pārāks par viņu. Taču šinī lieliskajā aktierī virda vulkāns, acis viņam iegailējās un nāsis paple- tās kā niknam zvēram, kam pēkšņi aizkavēts liktenīgais lēciens.
— Divi laiva, — indiānis ierunājās zemā rīkles balsī, kāda raksturīga šai rasei; lai nerastos pārpratums, viņš ar pirkstiem rādija minēto skaitli. — Viens tev…. otrs man.
— Nē, nē, ming, tā vis nebūs. Tev nepieder šīs laivas, un tu nedabūsi nevienu, kamēr es spēšu tās aizsargāt. Es zinu, ir karš starp manu tautu un tavējiem; bet tas nav iemesls, lai cilvēki nogalētu viens otru kā neganti zvēri, kas sastopas mežos; tāpēc ej savu ceļu un ļauj man staigāt savējo. Pasaulē ir vietas diezgan mums abiem; un, ja godīgi tiksimies kaujā, dievs izlems mūsu likteni.
— Labi! — indiānis izsaucās. — Mans brālis misionārs … augsts runa; viss par Manito22 .
— Nē jel, nē, karavīrs. Es neesmu tik labs kā Morāvijas brāļi un esmu daudz labāks nekā vairākums citu klaiņotāju, kas sprediķo mežos. Nē, nē, pagaidām esmu vienīgi mednieks, taču, iekām nav noslēgts miers, var gadīties, ka man gribot negribot jāraida lode uz kādu no tavējiem. Es tomēr vēlos, lai tas notiktu godīgā cīņā, nevis ķildā nieka laivas dēļ.
— Labi! Mans brālis ļoti jauns … bet ļoti gudrs. Mazs karotājs … liels runātājs. Būt virsaitis apspriedē.
— To es nezinu, sarkanādaini, un nemaz nesaku, — Zvērkāvis atbildēja, pie tam viegli nosarka, saklausījis indiāņa balsī slikti slēptu izsmieklu. — Es domāju savu mūžu nodzīvot mežos un vienīgi vēlos, lai tanīs valdītu miers. Vajadzības gadījienā visiem jaunekļiem jāmin ka- rateka, taču karam nav jākļūst par slaktiņu. Šonakt pārliecinājos, ka dievs to negrib. Ej savu ceļu, un es staigāšu savējo; ceru, ka šķirsimies kā draugi.
— Labi! Mans brālis divi skalps … sirmi mati… virsū otri. Vecs gudrība, jauns mēle.
To pateicis, mežonis paļāvīgi tuvojās ar izstieptu roku un smaidošu seju, un visa viņa izturēšanās pauda cieņu un draudzību. Zvērkāvis atbilstošā garā saņēma pi-edāvāto draudzību, un viņi sirsnīgi sarokojās, cenzdamies viens otru pārliecināt par savu neliekuļotību un vēlēšanos noslēgt mieru.
— Katrs dabūt savs, — indiānis teica. — Mans laiva man … tavs laiva tev. Iet skatīties: tavs — tu paturēt, mans — es paturēt.
— Lai notiek, sarkanādaini; taču tu maldies, domādams, ka laiva ir tava. Bet redzēt ir ticēt, tamdēļ noiesim līdz skrastam, kur varēsi pārliecināties pats ar savām acīm; droši vien manējām tu nepavisam negribēsi ticēt.
Indiānis izgrūda savu ierasto «labi», un viņi plecu pie pleca devās uz krastu. Kā likās, abi uzticējās viens otram; indiānis pagājās pirmais, it kā vēlēdamies pierādīt biedram, ka nebaidās griezt tam muguru. Kad viņi sasniedza klajumiņu, irokēzs izstiepa roku pret Zvērkāvja laivu un uzsvērti sacīja:
— Nav mans … bālģīmis laiva. Šis ir sarkans cilvēks laiva. Negrib svešs laiva .. grib savs.
— Nav taisnība, sarkanādaini, tev nemaz nav taisnība. Šī laiva atstāta vecā Hatera glabāšanā un pēc balto un sarkano likumiem pieder viņam, līdz kamēr īpašnieks to atprasīs. Airsoli un šuves runā skaidru valodu. Tas nav indiāņa darbs.
— Labi! Mans brālis maz vecs … daudz gudrs. Indiānis tāds laiva netaisa. Balts cilvēks darbs.
— Prieks dzirdēt; ja tu apgalvotu pretējo, mēs sanaidotos; katram ir tiesības ņemt savu. Es tūlītās aizgrūdīšu laivu projām, tā ka nebūs vairs iemesla strīdam; tā mēs visātrāki nokārtosim šo lietu.
Tā runādams, Zvērkāvis ar spēcīgu kājas grūdienu ietrieca vieglo laivu vismaz simt pēdu ezerā; vēja dzīta, tā katrā ziņā aizpeldētu garām zemesragam un vairs neatdurtos pret šo krastu. Šāda ātra un apņēmīga rīcība satrūcināja mežoni, un Zvērkāvis ievēroja, ka tas uzmet ašu un negantu skatienu otrai laivai, kurā atradās airi. Taču nākamajā mirklī irokēza seja atkal kļuva vēlīga, un viņš apmierināti smaidīja.
— Labi! — viņš atkārtoja ar sevišķu uzsvaru. — Jauns galva … vecs prāts. Viņš zināt, kā izbeigt strīds. Laimīgu ceļu, brālis! Viņš braukt uz māja ūdenī… bizamžurkas māja … indiānis iet uz nometne; viņš teikt virsaiši, laiva neatrast.
Gribēdams drīzāk nokļūt pie meitenēm, Zvērkāvis nebūt nenoskuma par šādu runu un ar mīļu prātu satvēra indiāņa izstiepto roku. Atvadu vārdi bija draudzīgi. Iespiedis šauteni padusē, sarkanais cilvēks rāmā gaitā soļoja uz mežu, nepamezdams atpakaļ nevienu bažīgu un neuzticīgu skatienu, turpretī baltais devās uz palikušo laivu; tiesa, viņš nesa šauteni tikpat miermīlīgi, tomēr paturēja acis indiāni. Taču šāda neuzticība šķita pilnīgi nedibināta, un, it kā sakaunējies par to, jauneklis novērsās un bezrūpīgi piegāja pie laivas. Viņš sāka to stumt ūdenī, gatavodamies braukt projām. Zvērkāvim rosoties, bija pagājusi apmēram minūte, un tad, nejauši pagriezis seju pret krastu, viņš savām skadrajām un vērīgajām acīm uzreiz pamanīja nāves briesmas. No krūmiem pa kādu mazu vaļumu irokēzs niknām, melnām acīm urbās Zvērkāvī līdzīgi tīģerim, kas pieplacis lēcienam, un mežoņa šautenes stobrs likās jau pavērsts pret jaunekli.
Šinī brīdī Zvērkāvim lieti noderēja viņa bagātā medību pieredze. Viņš bija ieradis šaut skrejošus zvērus, zināmā mērā vadoties pēc virziena sajūtas, un šoreiz izmantoja tadu pašu paņēmienu. Vienā mirklī viņš ar vienu kustību uzvilka gaili un piecēla šauteni; gandrīz nemērķēdams, viņš izšāva uz krūmiem, kur vajadzēja atrasties ķermenim, kas balstīja baismīgo galvu, kura rēgojās vaļumā. Pacelt šauteni augstāk un rūpīgi notēmēt nebija laika. Viņa kustība bija tik ātra, ka pretinieki izšāva reizē un abi blīkšķi saplūda vienā skaņā. Kalni atbildēja ar vienu pašu atbalsi. Nolaidis šauteni, Zvērkāvis stāvēja ar paceltu galvu, stalts kā priede jūnija rīta rāmumā, un vēroja iznākumu; mežonis izgrūda karasaucienu, kas kļuvis vēsturisks savas šausminošās ietekmes dēļ, izlēca no krūmiem un, vicinādams tomahauku, metās pāri klajumiņam. Zvērkāvis palika stāvam, tukšā šautene balstījās pret plecu, un viņa rokas aiz mednieka ieraduma jau taustījās pēc pulvera raga un lādējamā iesma. Kad atstatums starp abiem samazinājās līdz pēdām četrdesmit, mežonis svieda savu aso ieroci. Taču viņa acis bija apmiglojušās, roka kļuvusi vāja un nedroša, un garām lidojošo cirvi jauneklis saķēra aiz kāta. Šinī mirklī indiānis sagrīļojās un nokrita garšļaukus.
— To es zināju, to es zināju! — Zvērkāvis iesaucās, gatavodamies bāzt stobrā jaunu lodi. — Es paredzēju šādas beigas, tiklīdz pamanīju krūmos šī radījuma acis. Cilvēks zibenīgi uztver mērķi un ātri izšauj, ja viņa dzīvībai draud briesmas. Jā, paredzēju šādu galu. Es biju par vienu simto sekundes daļu ātrāks nekā viņš, citādi man varbūtās klātos plāni. Viltnieka lode tikai viegli skāra man sānus. Lai saka par sarkanādaini, ko grib, labu vai ļaunu, jāatzīst, ka viņš nepavisam nerīkojas ar pulveri un lodi tik veikli kā baltais. Liekas, indiāņiem trūkst šādas iedabas. Pat ČingaČguks nešauj īsti trāpīgi, kauču citādi viņš varen izmanīgs.
šautene bija pielādēta; iemetis tomahauku laivā, Zvērkāvis piegāja pie sava upura un, atspiedies pret šauteni, skumīgi raudzījās viņā. Pirmo reizi jauneklis bija redzējis krītam karavīru — pirmo cilvēku, pret kuru viņš tika nopietni pacēlis roku. Izjūta bija jauna; nožēla ar mūsu labāko jūtu smeldzi jaucās klāt uzvaras priekam. Lai gan lode bija izgājusi cauri ķermenim, indiānis vēl elpoja. Viņš gulēja uz muguras un sekoja ar acīm katrai uzvarētāja kustībai, kā sagūstīts putns tramīgi vēro ķērāju. Indiānis laikam gaidīja, ka ienaidnieks dos liktenīgo sitienu, lai pēc tam noņemtu skalpu; varbūt irokēzs baidījās, ka šo pēdējo nežēlīgo darbu pastrādās, kamēr viņš dzīvs. Zvērkāvis lasīja viņa domas un ar skumīgu gandarījumu dzīrās izkliedēt nevarīgā mežoņa nojausmas.
— Nē, nē, sarkanādaini, — jauneklis teica, — tev vairs nav jābaidās no manis. Skalpēt nav mana iedaba. Es tikai paņemšu tavu šauteni. Nākšu atpakaļ un tev palīdzēšu kā mācēdams. Nedrīkstu gan ilgi uzkavēties — šie trīs šāvieni, domājams, ataicinās te kādus no taviem velliem.
Pēdējos vārdus Zvērkāvis norunāja vienatnē, iedams meklēt šauteni. Šo ieroci viņš atrada, kur īpašnieks to bija nometis, un tūlīt aiznesa uz laivu. Ielicis tanī arī savu šauteni, viņš atgriezās un nostājās pie indiāņa.
— Mūsu starpā vairs nav nekāda naida, sarkanādaini, — Zvērkāvis sacīja. — Es neskalpēšu tevi un nedarīšu tev arī nekādu citu ļaunumu, šinī ziņā tava sirds var būt mierīga. Es jau teicu, ka man ir baltā cilvēka iedaba; un domāju izturēties tā, kā baltajam piederas!
Ja skatiens spētu izpaust itin visu, droši vien Zvērkāvja nevainīgā dižošanās ar savu ādas krāsu sastaptu mazu pretsparu; bet viņš redzēja mirstošā mežoņa acīs tikai pateicību un nepavisam nemanīja rūgto izsmieklu, kas cīnījās ar šīm labākajām jūtām.
— Ūdens! — nelaimīgais iesaucās. — Dot nabaga indiānim ūdens!
— Jā, ūdeni tu dabūsi, dzer kauc ezeru sausu. Es tūlī- tās nonesīšu tevi pie ezera, kur varēsi atveldzināties. Jā, jā, man jau stāstīja, ka visiem ievainotajiem ūdens esot pats lielākais prieks un mierinājums.
To sacīdams, Zvērkāvis pacēla indiāni un nesa uz ezeru. Vispirms jauneklis noguldināja mežoni tādā' stāvoklī, lai viņš varētu remdēt savas dedzinošās slāpes, pēc tam apsēdās uz akmens, paņēma ievainotā pretinieka galvu klēpī un centās atvieglot viņa sāpes kā prazdams.
— Karavīrs, būtu grēks sacīt, ka tavs laiks nav pienācis, un tāpēc to neteikšu, — Zvērkāvis runāja. — Tev jau pāri pusmūžam, un, ja spriež pēc jūsu dzīves, tavas dienas bijušas raibu raibās. Tagad visvairāki jādomā par to, kas būs turpmāki. Parasti ne baltie, ne sarkanādaiņi netaisās gulēt mūžīgu miegu. Kā vieni, tā otri cer dzīvot citā pasaulē. Katru vērtēs pēc viņa iedabas, un, man liekas, tu visu esi tiri labi apgudrojis, tā ka tev nevajag klausīties sprediķos. Ja esi bijis taisns indiānis, nokļūsi laimīgās medību vietās; ja netaisns — tevi gaida tuksnesis. Man ir pašam sava sajēga šinī ziņā, bet tu esi vecs un piedzīvojis, tev nav vajadzīgi skaidrojumi no tik jauna, kāds esmu es.
— Labi! — izsaucās indiānis, kura balss aizvien vēl bija pilnskartīga, kaut gan dzīvība dzisa. — Jauns galva … vecs gudrība!
— Pēdējā stundā mēs dažkārt jūtam mierinājumu, zinādami, ka mums piedod tie, kam esam darījuši vai mēģinājuši darīt ļaunu. Par sevi jāteic, ka es pilnīgi piedodu tev ļauno nodomu pret mani: pirmkārt, tu man neko neesi nodarījis; otrkārt, tādi ir tavi tikumi, iedaba un skola, un man nemaz nevajadzēja tev uzticēties; un, beidzot, pats galvenais, es nespēju turēt sliktu prātu uz mirēju, vai tas būtu pagāns vai kristietis. Tātad attiecībā uz mani tava sirds var būt mierīga; par citu, kas šinī grūtajā brīdī tevi māc vai mierina, tu vislabāki zini pats.
Iā jau lielākā daļa viņa ciltsbrāļu un pārāk daudzi mūsējie, mirstošais vairāk vēlējās pakaļpalicēju atzinību nekā labāku dzīvi citā saulē. Viņš mazliet mulsa no Zvērkāvja vārdiem, taču juta, ka tie labi domāti; kad jauneklis apklusa, indiāni pārņēma žēlums, ka neviens no viņa cilts neredz, cik vīrišķīgi viņš pacieš skaudrās sāpes, ar kādu stingrību sagaida savu galu. Ar cēlu iedzimtu laipnību, kas raksturīga indiāņu karavīriem, kamēr tos nav samaitājuši pārāk bieži sakari ar balto cilvēku vissliktāko kategoriju, irokēzs centās pateikties par labvēlību un apliecināt, ka viņš to augstu vērtē.
— Labi! — viņš atkārtoja šo vārdu, ko mežoņi bieži lietoja angliski. — Labi… jauns galva, arī jauns sirds. Vecs sirds ciets… asara nelīst. Klausīt indiāni, kad viņš mirst un negrib melot. Kā viņš saukt?
— Pašreiz mani dēvē par Zvērkāvi, taču delavēri sacīja, no šī kara es atgriezīšoties ar dižāku vārdu, ja spēšot tādu izpelnīties.
— Tas labs vārds puikam … slikts vārds karavīram. Viņš ātri dabūt labāks. Par to nebaidīties. — Stiprā uzbudinājumā mežonim vēl bija tik daudz spēka, lai paceltu roku un piesistu jauneklim pie krūtīm. — Acs… drošs, pirksts … zibens, mērķis … nāve, drīz … liels karavīrs. Ne Zvērkāvis … Vanagacs … Vanagacs … Vanagacs. Spiest roku!
Zvērkāvis jeb Vanagacs, kā jaunekli nu pirmoreiz nosauca un vēlāk dēvēja visā tanī novadā, — Zvērkāvis saņēma mežoņa roku, un šādā stāvoklī tas izlaida pēdējo dvašu, ar apbrīnu vērdamies sejā svešiniekam, kas grūtā un neparastā situācijā bija izrādījis tādu apķērību, drosmi un veiklību.
— Viņa gars ir aizlidojis! — Zvērkāvis sacīja skumīgā un apvaldītā balsī. — Ak vai! Jāmirst mums visiem — agri vai vēlu. Kas vislabāki sagatavojies šim brīdim, tas ir pats laimīgākais, lai kāda būtu viņa ādas krāsa. Te guļ drošsirdīga karavīra miesas, un viņa dvēsele jau lido uz debesīm vai elli — uz laimīgām medibu vietām vai uz tuksnesi. Vecais Haters un Harijs Nerimša iekļuvuši klizmā, varbūtās viņi cieš mokas, varbūtās nonāvēti, un tas viss kauc kādīgas atlīdzības dēļ, ko gadījiens man piedāvā, kā daudzi domātu, likumīgi un pieņemami. Bet pie manām rokām nepielips ne grasis šādas naudas. Esmu piedzimis baltais un nomirīšu baltais; savai ādas krāsai palikšu uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam, kauču viņa karaliskā majestāte, gubernatori un visi viņa padomnieki Anglijā un kolonijās, dzīdamies gūt virsroku karā, aizmirstu, kā baltajiem jāizturas. Nē, nē, karavīrs; mana roka neķersies pie skalpa, un tava dvēsele var būt mierīga — aizsaulē tai nevajadzēs mājot izķēmotās miesās.
To pasacījis, Zvērkāvis piecēlās. Viņš novietoja mirušo sēdus, atbalstīdams tā muguru pret akmeni, un parūpējās, lai indiāņa ķermenis nenoslīdētu guļus vai nesaliektos stāvoklī, kāds saskaņā ar mežoņu jūtelīgajiem, taču pirmatnīgajiem uzskatiem varētu šķist nepieklājīgs. Veicis šo pienākumu, jauneklis nostājās pie kritušā ienaidnieka un, raudzīdamies tā drūmajā sejā, iegrima skumīgā apcerē. Viņš atkal izteica balsī savas domas un jūtas — paradums, ko bija ieņēmies, tik ilgi dzīvodams mežos viens pats.
— Es negribēju laupīt tev dzīvību, sarkanādaini, — viņš sacīja, — bet bija tikai divas iespējas: vai nu noga- lēt tevi, vai ļauties, lai nogalē pašu. Man domāt, katrs rīkojas pēc savas iedabas, un neviens nav nosodāms. Tu izturējies nodevīgi, kā jau esi ieradis karā, un es biju mazliet nevērīgs, jo ātri uzticos citiem. Šī nu ir mana pirmā kauja ar mirstīgo, un tā laikam nepaliks pēdējā. Esmu šāvis daudzum daudzus meža zvērus: lāčus, vilkus, pumas, lūšus, bet tagad sāku stāties pretī sarkanādaiņiem. Ja es būtu dzimis indiānis, varētu pastāstīt par šo sadursmi vai ņemt līdzi skalpu un visas cilts priekšā padižoties ar savu veikumu; vai arī bijis mans pretinieks tikai lācis, būtu saprotami un piedienīgi, ja es kuram katram pavēstītu, kas noticis; bet es pat nezinu, kā uzticēt šo noslēpumu Cingačgukam, lai neizklausītos, ka lielos. Patiešām — ar ko varu dižoties? Ir nogalēts cilvēks, kauč arī mežonis, taču to gan es vēlētos, lai Cingačguks zinātu, ka neesmu licis kaunā delavērus, kas mani mācījuši.
Zvērkāvis runāja te skaļāk, te klusāk: ja viņš bija stingri pārliecināts, tad pacēla balsi, ja šaubījās — dudināja sevī. Šis monologs un domu gaita spēji pārtrūka, jo ezermalā, dažus simtus jardu no raga, piepeši parādījās otrs indiānis. Acīmredzot arī šis bija izlūks; droši vien šāvieni bija ataicinājuši indiāni, un viņš izmetās no meža tik neuzmanīgi, ka uzreiz nepamanīja Zvērkāvi, bet tas redzēja viņu. Taču mirkli vēlāk mežonis ieraudzīja jaunekli un izgrūda skaļu kliedzienu; viņam atsaucās kādas desmit balsis no vairākām vietām kalna piegāzē. Ilgāk vairs nevarēja kavēties, un nākamajā brīdī Zvērkāvis gariem, sparīgiem aira vilcieniem atīrās no krasta.
Kad Zvērkāvis domājās esam drošā atstatumā no malas, viņš pārtrauca airēšanu, ļaudams tāss laiviņai dreifēt, un mierīgi novērtēja stāvokli. Laiva, ko jauneklis iepriekš bija atraisījis, peldēja, vēja dzīta; tā atradās veselu ce- turtdaļjūdzi no viņa un mazliet tuvāk pie krasta, nekā viņš būtu vēlējies, zinādams, ka turpat mežā sanākuši indiāņi. Pirmīt atgrūstā laiva nu atradās vienīgi dažus jardus no Zvērkāvja, jo, atstādams krastu, viņš bija airējis tās virzienā. Kritušais irokēzs drūmi sēdēja, kur nolikts; otrs indiānis bija nozudis, un mežos valdīja klusums un, kā šķita, vientulība. Tomēr šis dziļais klusums ilga tikai brīdi. Izlūkojuši mežu, indiāņi no biežņas iz- ldupa klajumiņā un, ieraudzīdami nogalināto biedru, izgrūda niknus kliedzienus. Viņi pieskrēja pie miroņa, ziņkāri apstāja to, un tūlīt atskanēja līksmi saucieni. Labi zinādams iezemiešu paražas, Zvērkāvis saprata, kāpēc šiem indiāņiem mainījās noskaņojums. Pirmie kliedzieni bija tradicionālās gaudas par zaudētu karavīru, pēc tam viņi izteica prieku, ka uzvarētājs nav paguvis noņemt skalpu; bez šīs trofejas uzvaru nekad neuzskatīja par pilnīgu. Tā kā laivas bija patālu no krasta, irokēzi neapšaudīja Zvērkāvi, jo Amerikas indiānis līdzīgi viņa dzimto mežu kuguāram reti kad uzbrūk, ja nav diezgan drošs par sekmēm.
Jauneklim vairs nebija nekāda iemesla uzturēties zemesraga tuvumā, un viņš gatavojās savākt abas laivas, ko vajadzēja aizvilkt uz cietoksni. Viņš drīz piesēja tuvāko no tām un tūlīt devās pēc otras, kas visu šo laiku bija peldējusi aizvien tālāk. Pievērsis skatienu šai laivai, Zvērkāvis stipri izbrīnījās, jo tā nevarētu atrasties tik tuvu pie krasta, ja būtu slīdējusi lēnā vēja virzienā. Viņš iedomāja, ka tā būs iekļuvusi kādā neredzamā straumē, un sāka airēt ātrāk, lai panāktu laivu, kamēr tā nav piepeldējusi bīstami tuvu pie meža. Piebraucis tuvāk, viņš manīja, ka tā šķel ūdeni, sagriezta ar sānu pret vēju, un virzās uz krastu. Ar dažiem spēcīgiem aira vēzieniem viņš pieīrās vēl tuvāk, un noslēpums atklājās. Te klusu kaut kas kustējās gar laivas tālāko sānu, un, cieši ieskatījies, Zvērkāvis ievēroja kailu cilvēka roku. Laivā gulē- lēja indiānis un ar plaukstu lēnām, bet noteikti airējās uz malu. Zvērkāvis uzreiz saprata visu viltību. Jauneklim kavējoties ar ienaidnieku zemesragā, mežonis bija aizpeldējis līdz laivai, ierausies tanī un minētajā veidā sācis irties uz krastu.
Pārliecināts, ka indiānim laivā nav ieroču, Zvērkāvis tūlīt strauji pieairējās tai blakus, neuzskatīdams par vajadzīgu pacelt šauteni. Izdzirdis ūdens šļakstus, mežonis uztrūkās un iekliedzās lielā pārsteigumā.
— Ja esi diezgan izdzīvojies ar šo laivu, sarkanādaini, — Zvērkāvis vēsi sacīja, īstajā laikā novērsdams abu laivu sadursmi, — ja esi diezgan izdzīvojies ar šo laivu, tad laidies ezerā, tā būs prātīgi. Man ir miermīlīga daba, un es nealkstu tavu asiņu, lai gan daudzu citu acīs tu esi drīzāki parādzīme naudas saņemšanai nekā dzīva būtne. Tūlīt laidies ezerā! Citādi mēs sarausimies.
Šis mežonis angliski nesaprata itin nemaz, taču pēc Zvērkāvja žestiem un izteiksmīgajām acīm, kas reti kad maldināja, viņš apjauta nule sacīto vārdu nozīmi. Droši vien arī šautene, kas atradās baltajam cilvēkam pa ķērienam, mudināja indiāni ātri izšķirties. Lai nu kā, viņš saliecās līdzīgi tīģerim pirms lēciena, iekliedzās, un nākamajā mirklī kailais augums nozuda ūdeni. Vairākus jardus no laivas viņš uznira, lai ievilktu elpu, un tad pameta atpakaļ ašu skatienu, kas liecināja, cik ļoti viņš baidās ienaidnieka šautenes liktenīgā vēstneša. Tomēr jauneklim, kā šķita, nebija nekādu naidīgu nolūku. Rūpīgi piesējis tikko atgūto laivu, viņš sāka airēties projām no krasta. Kad indiānis izpeldēja malā un nopurinājās kā spaniels23 , kas izlēcis no ūdens, viņa briesmīgais ienaidnieks brauca uz cietoksni un vairs nebija šāviena attālumā. Stingri ieturēdams kursu uz ceļa mērķi, Zvērkāvis aiz ieraduma saka savā nodabā runāt par šo pēdējo atgadījumu.
— Nu jā, — viņš sacīja, — nebūtu labi nogalēt bez iemesla cilvēku. Skalpi man neko nenozīmē, katram dzīvība mīļa, un to nedrīkstētu cietsirdīgi atņemt otram. Tiesa, mežonis bija mings; un es nešaubos, ka viņš ir un visu mūžu būs pēdīgais slamsts un viltnieks; bet šis nav iemesls, lai es aizmirstu savu iedabu un ādas krāsu. Nē, nē, lai viņš iet; ja kādreiz stāsimies viens otram pretī ar šauteni rokās, tad redzēsim, kuram ir drosmīgāka sirds un skadrāka acs. Vanagacs! Nav slikts vārds karavīram — skan cēlāki un vīrišķīgāki nekā «Zvērkāvis»! Sākumam tā nebūtu zemē metama iesauka, un esmu to godīgi izpelnījies. Cingačguks pēc šāda veikuma atgrieztos mājās un padižotos, un virsaiši tūlītās nosauktu viņu par Vanagaci; bet man nepiedien lielīties; un, ja nepastāstīšu par šo gadījienu, tas droši vien paliks noslēpums. Nu … viss dieva rokā; gan jau arī mani nopelni kļūs zināmi.
Izpaudis, tā sacīt, savu vājību, jauneklis ceļu turpināja klusēdams; viņš airēja cītīgi un virzījās uz cietoksni tik ātri, cik ļāva abas velkamās laivas. Saule bija ne vien uzlēkusi, bet arī pacēlusies pār austrumu kalniem, un ūdens klajums jau margoja spožas gaismas palos. Visa ainava staroja skaistumā; un, kam sveši parastie atgadījumi mežos, tas neticētu, ka šeit nule noticis kaut kas nežēlīgs un barbarisks. Tuvojoties vecā Hatera mītnei, Zvērkāvis domāja, pareizāk, juta, ka tās izskats apbrīnojami saskan ar visu ainavu. Kaut arī šim mājoklim vajadzēja pēc ieceres atbilst vienīgi stiprības un drošības prasībām, tā rupjie, pamatīgie baļķi ar grubuļaino mizu, tā apveidi, uz priekšu izvirzītais jumts liktos gleznaini gandrīz jebkurā apvidū, un šī vieta vēl piešķīra celtnei īpašu svaigumu un savdabību.
Taču, kad Zvērkāvis pieairējās tuvāk pie cietokšņa, viņa uzmanību saistīja kas cits, un tas tūlīt aizēnoja visus ezera un īpatnējās celtnes jaukumus. Durvju priekšā stāvēja Džūdita un Hetija, ar acīm redzamu satraukumu gaidīdamas braucēju, ar veco kuģa tālskati, ko esam jau pieminējuši, Džūdita lāgu lāgiem vēroja airētāju un laivas. Laikam gan šīs meitenes skaistums vēl nekad nebija tā žilbinājis kā tobrīd; aiz bažām un satraukuma viņas seja kvēloja košā sārtumā, un liegā acu izteiksme — burvība, kas piemita arī Hetijai, — dziļās raizēs bija kļuvusi vēl maigāka. Tā domāja vismaz jauneklis, kad viņa trīs laivas piepeldēja pie šķirsta sāniem, kur viņš rūpīgi piesēja tās, iekām uzkāpa priekšdurvē.