Visu, ko saprot ar miesu un dzīvības garu, ķermeni un dvēseli, sauc par dzīvnieku - kustoni - vai tie būtu putni, kas lido gaisā, vai zivis, kas peld ūdenī, vai zemes radījumi, kas staigā pa klajumiem kā cilvēki un dzīvnieki, gan savvaļas, gan piejaucēti, vai tie, kas rāpo un ložņā pa zemi.
Bartolomjū Anglis, Par lietu savdabību
Uz diviem vai trim laimīgiem mēnešiem es kļuvu par to, ko varētu vienīgi nosaukt par "palīgstrādnieku" - tas nozīmēja, ka man aprūpēšanai tika iedalīts pašam savs mazs nodalījums, kurā dzīvoja pusducis eskimosu suņu pāru un divi polārlapsu pāri, bet darbošanās ar šiem dzīvniekiem neaizņēma visu laiku, tāpēc mani sūtīja strādāt uz dažādiem nodalījumiem, lai aizvietotu jebkuru darbinieku, kuram tobrīd bija brīvdiena. Tas bija aizraujoši, jo ļāva atjaunot pazīšanos ar dzīvniekiem, kas bija mani seni paziņas, - piemēram, ar tīģeri Polu; tā kā faktiski katru dienu strādāju citā nodalījumā, darbā nekad netrūka sajūsmas.
Nekad agrāk nebiju strādājis ar eskimosu suņiem, tāpēc pirmajā dienā izturējos pret tiem ar zināmu piesardzību, jo tie bija prāvi dzīvnieki; taču drīz atklāju, ka šie suņi, kaut arī pie visniecīgākās izdevības bija gatavi kauties līdz nāvei, pret ikvienu cilvēku izturas ar gandrīz mulsinoši enerģisku draudzī- gumu. Vislielākais suns barā bija milzīga krēmkrāsas kuce, kuru sauca Skvoša[10]. Šā vārda piemērotība man nelikās saprotama, iekams pirmo reizi nebiju iegājis aplokā. Labvēlībā starodama, elsojot izkārusi garu un sarkanu mēli, kas atgādināja īpaši svarīgu personu sagaidīšanai izklātu grīdceliņu, sune metās man virsū un centās nolaizīt ikvienu manas sejas vietiņu, lai tādējādi izrādītu savu neizmērojamo pieķeršanos cilvēkiem. Nostājusies uz pakaļkājām, viņa bija mazliet garāka par sešām pēdām, tā ka cilvēks, kuram šāda milzīga, balta pūderslotiņa pēkšņi lec virsū un atbalstās uz pleciem, gluži dabiski tiek atspiests pret žogu; Skvoša tobrīd apliecina savu vārdu, un, ja vien kopējs nav gana izveicīgs, tas var iedzīvoties dažās lauztās ribās. Kad pirmais varenais apskāviens bija pārdzīvots, kuce gan kļuva mazliet saprātīgāka, taču, kamēr kopējs slaucīja aploku, nebeidza riņķot tam apkārt, enerģiski kulstīja asti un izdeva mīlas pilnus smilkstus. Laiku pa laikam viņa ar asti iebelza kopējam pa stilbiem, un sajūta bija tāda, kā saņemot zirga spērienu. Kaut arī cilvēkam, kas strādāja ar Skvošu, bija jābūt tikpat labi (vai mazliet labāk) trenētam kā vidēja svara cīkstonim, viņa bija brīnišķīgs un ārkārtīgi mīlams radījums. Arī citi eskimosu suņi bija savā ziņā pievilcīgi un mīlami, bet tikai lielā, gāzelīgā Skvoša bija personība.
Kad ņēmu eskimosu suņus savā pārziņā, Fils man pastāstīja, ka Skvoša ir pārota un drīz viņai piedzims kucēni, tāpēc es paturēju kuci acīs, baroju viņu ar labākajiem gaļas kumosiņiem un, atgriezdamies pie lauvu nodalījuma laikā piekoptās malu- medniecības, pārlūkoju vietējo zemnieku dzīvžogus, meklēdams olas. Bija ārkārtīgi sarežģīti ik dienu novērot Skvošu, lai uzzinātu, kad gaidāmas dzemdības, jo, pirmkārt, ikvienu tuvošanos viņa uztvēra tik vētraini, ka pētījumi kļuva neiespējami, un, otrkārt, Skvošas kažoks bija tik biezs, ka nācās ļoti grūti novērtēt viņas apkārtmēru un bija gluži neiespējami pārbaudīt, vai pupi ir pierietējuši ar pienu; vienīgais paņēmiens bija iesaistīties ar lielo kuci ilgstošā laušanās sacensībā, kad varēju iegremdēt pirkstus viņas kažokā un pārbaudīt simptomus. Laikam ritot, Skvošas pupi pamazām pierietēja lieli un smagi, un kādu rītu viņa mani sagaidīja ar manāmi mērenāku sajūsmu, aši nolaizīja un pazuda savā būrī, no kura skanēja kucēnu smilksti. Skvoša notupās ārpusē ar tādu sejas izteiksmi, ko nevarētu nosaukt nekā citādi kā vien par pašapmierinātību, un, ieskatījies salmu midziņā, es ieraudzīju tajā kūņojamies sešus resnus kucēnus, kas spalgi spiedza un meimuroja kā iedzērušu krogusbrāļu bariņš. Četri bija pelnu pelēki ar baltiem plankumiem un divi tādi paši krēmīgi kā māte. Tie bija glīti, veselīgi mazuļi ar biezu tauku kārtu, spīdīgiem kažokiem un strupiem, bakstošiem purniņiem kā jocīgiem ūdriem.
Kaut arī tas nebija Skvošas pirmais metiens, viņa izrādīja pirmajam varoņdarbam atbilstošu lepnumu. Tiklīdz es no rīta iegāju sakopt aploku, laimīgā māte apsveicinoties mani nolaizīja un atspieda pret žogu, tad tūlīt aizsteidzās uz būri, paņēma vienu no kucēniem un atnesa man. Ja es notupos, viņa iecēla kucēnu man klēpī, nostājās blakus, gārdzoši elsoja, šaudīja mēli un luncināja asti, kamēr es glaudīju kucēnu. Pēc kāda brīža viņa uzmanīgi saņēma kucēnu mutē, aiznesa uz būri un atgriezās ar citu. Tā tas turpinājās, kamēr biju apglāstījis ikkatru kucēnu - tikai tad māte bija apmierināta un ļāva man ķerties pie darba.
Grūti iedomāties, ko liela dala cilveces darītu bez šiem neti- cami izturīgajiem un uzticamajiem suņu dzimtas pārstāvjiem. Galu galā tikai ar viņu palīdzību cilvēks spēj dzīvot tādās zemeslodes vietās, kur dzīve bez eskimosu suņiem būtu loti sarež-
' > >
ģīta. Deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados doktors Gilmards šādi apraksta eskimosu suņus Kamčatkas nometnē:
Lielākoties viņi ir balti ar melnām galvām vai arī viscaur brūnganmelni; smailā purna un stāvo ausu dēļ šie suņi neapšaubāmi izskatās pēc vilkiem. Vienīgā pārtika, ar kādu saimnieki suņus apgādā, ir kuprainie laši, tomēr vasarā suņi paši medī, klejodami uzlasa olas un ķer putnus. Parasti iejūgā ir astoņi vai desmit suņi, bet, ja kamanas ir smagas vai ceļi slikti, šo skaitu dubulto vai palielina vēl vairāk. Ja sniegs ir ciets un līdzens, tie dienā parasti viegli velk trīssimt sešdesmit mārciņu lielu kravu trīsdesmit piecas vai četrdesmit jūdzes; kamanas bez kravas un tikai ar vienu braucēju viņi spēj ievērojami ilgu laiku vilkt ar ātrumu astoņas verstis stundā. Ceļojuma laikā viņiem divas reizes dienā dod trešdaļu zivs un pusotru zivi uz nakti, suņi to apēd, "uzdzerot" pāris kampienu sniega… Katram sunim ir vārds, uzkuru tas iejūgā atsaucas tāpat kā vērsis, kas velk ratus, pātaga netiek lietota. Ja nepieciešams suni sodīt, braucējs uzšauj vainīgajam ar stibu vai met nelaimīgajam radījumam ar akmeni, kas gadās pa rokai. Pastāv vairāki paņēmieni, kā piesiet šos dzīvniekus, aizvien paturot prātā, ka tie jātur nošķirti, jo, kad suņi nevelk pajūgu, tie izmanto jebkuru izdevību izkauties. Viens paņēmiens ir uzslietno mietiem lielu trijkāji un piesiet suni tam apakšā. Daudzos ciematos, kuros tur daudz suņu, šie trijkāji ir raksturīgi apkārtnes ainavai.
Manā aprūpē nodotie eskimosu suņi bija ārkārtīgi stipri un pilnīgi nevērīgi pret laika apstākļiem. Savus koka būrus viņi izmantoja vienīgi kucēnu patvērumam, paši labprāt ierakās pat visdziļākajā sniegā un gulēja savās alās. Arī ēšanas ziņā tie izrādīja pilnīgi "katolisku" gaumi, kas darītu godu pat strausam. Viens suns kādu dienu apēda mutautiņu; tādus priekšmetus kā autobusa biļete vai saldējuma papīra turziņa, ko dzīvniekus mīlošā britu publika iesvieda aplokā cauri žogam, suņi nekavējoties aprija ar acīmredzamu baudu; kādu dienu, slaucīdams aploku, es nejauši nosviedu zemē savu kabatas portfeli (par laimi, tas bija tukšs), un divos kampienos tas nozuda kāda jauna suņa rīklē - suns par šo gardumu bija sajūsmināts un neizjūta ne mazākās nelabuma pazīmes, tāpēc es nepavisam nebiju pārsteigts par to, ko Dr. Gilmards raksta par eskimosu suņu izturību:
Suņiem netiek gādāts ērts mājoklis, lai izturētu nežēlīgo arktisko klimatu, un, ja vien nabaga radījums tobrīd nestrādā, viņam lielākoties pašam jāatrod vieta zem saules. Tomēr ilgstoša pieredze un no senčiem mantotais instinkts ļauj viņiem kļūt par īstiem veterāniem. Ceļotāji, kas naktī brien pa nepazīstamām takām, itin bieži iebrūk milzīgās alās, kuras šie suņi izrakuši, lai paglābtos no griezīgā vēja. Viņa kažoku, kas ir gandrīz tikpat biezs kā lācim, veido blīva vilna, nevis atsevišķas spalvas… Būdams labi trenēts, viltīgs un pacietīgs, eskimosu suns tajā pašā laikā bieži vien ir visai ietiepīgs un nevaldāms, un acīmredzami nevērīgs pret sitieniem un spērieniem, ar kādiem viņu saimnieks tik izšķērdīgi apveltī. Ja vien tuvumā nav tundra, kur kamanas iespējams izmantot arī vasarā, eskimosu sunim vasarās ir garas brīvdienas. Šajā laikā tas klaiņo apkārt, kur pašam tīk, reizēm naktī atgriežas alā, citreiz paliek prom no mājām dienām ilgi. Būdams labs mednieks un zvejnieks, viņš pats sev sagādā gaļu un lašus un reizēm pamet saimnieku pavisam. Taču iedzīvotājiem par suņu pakalpojumiem dārgi jāmaksā. Suņu plēsīguma dēļ nav iespējams turēt aitas, kazas vai citus mazākos mājlopus, un Kamčatka ir viena no retajām vietām pasaulē, kur nepazīst mājputnus.
Tāpat kā valabiji un pāvi, parkā brīvi klejoja apkārt mazas antilopes, ko sauc par muntjakiem, un daudzi Ķīnas ūdens- briedīši. Šie ļoti īpatnējie brieži ir apmēram erdelterjera lielumā, un varētu iedomāties, ka lielā aplokā, kur zāli nograuzuši visdažādāko antilopju un briežu ganāmpulki, tādam dzīvniekam jābūt visai pamanāmam; tomēr Ķīnas ūdensbriedis, kas guļ trīs collas garā zālē, patiešām saplūst ar apkārtni un to nevar pamanīt, pirms gandrīz uzkāpj tam virsū. Brieža kažoks ir nespodri dzeltenbrūns un spalva diezgan raupja. Aplūkojot atsevišķus matiņus tuvāk, var redzēt, ka tie ir mazliet saplacināti un posmaini kā miniatūri bambusu stiebri. Šiem dīvainajiem briežiem nav ragu, toties tēviņiem acu zobi ir gari kā miniatūri Drakulas ilkņi, un tēviņi tos izmanto, cīnoties par mātīšu uzmanību, kā arī, iespējams, savā uzturēšanās vietā rokot sniegu un meklējot saknes un sīpolus.
Kādu rītu es saņēmu ziņu, ka viens no šiem briežiem, migrācijas vai piedzīvojumu kāres pārņemts, kaut kādā veidā izbēdzis cauri žogam, kas apjoza visu parku, un pamanījies nokļūt tuvējā vistu aplokā. Fils Beitss, es un Bilijs, kas tobrīd neko nedarīja, devāmies bēdzēju gūstīt. Mēs piekrāvām mazu, zaļu kravas mašīnu ar tīkliem un braucām uz apmēram ceturtdaļakru lielo vienādsānu trijstūra laukumu.
Laukuma centrā stāvēja Ķīnas ūdensbriedis, tam apkārt drūzmējās uzbudinātas, ieinteresētas vistas, un izskatījās, ka bēglis tobrīd lasa viņām lekciju par ceļošanas jaukumiem. Ieraudzījis mūsu ierašanos, briedis šausmās salēcās un, tēlaini izsakoties, pazaudēja rindiņu tekstā. Viņš izskatījās gluži kā deputāta kandidāts, kurš nervozi aptver, ka publikā ielavījies huligāns.
Mēs izstiepām tiklus, lai samazinātu teritoriju, kurā nāksies briedi vajāt; un briedis to vēroja arvien pieaugošā satraukumā. Nolēmām, ka divi no mums trenkās briedi, lai tas sapītos izstieptajos tīklos, bet trešais stāvēs, sagatavojies lēcienam, lai piemērotā mirklī to noķertu. Mūsu plānam bija tikai viena vājā vieta - briedis neparko nepinās iekšā tīklos. Viņš skrēja mums pa priekšu lokiem vien, taču vienmēr izveicīgi pamanījās mainīt virzienu, tā ka nenokļuva tīkliem ne tuvumā. Mēs aši apspriedāmies un nolēmām izmēģināt kādu regbija paņēmienu. Visu šo laiku vistas bija vērojušas medības ar dziļu interesi, tomēr uzvedušās kārtīgi, taču tas nu izrādījās viņām par daudz. Kad pirmais no mums ar dimdošu rībienu nolidoja zālē apmēram četrus jardus aiz brieža astes, vistu rindas pašķīda. Gaisu pildīja aizelsušos, savainoto mednieku sāpju kliedzieni, pārbiedēto vistu spalgie ķērcieni un spalvu mākoņi.
Ķīnas ūdensbriedis krita aizvien lielākā panikā un ņēmās triekties augstajā stiepļu žogā, cenzdamies izlauzties. Viņš palēcās īpaši augstu, ar ilkņiem glīti ieķērās tīkla acīs un karājās tur, spārdīdamies un cīnīdamies. Mēs steidzāmies visi reizē, taču pēdējā mirklī briedim, muskuļiem saraujoties ar apbrīnojamu spēku, laimējās atbrīvoties, viņš nokrita zālē, pagriezās un neiedomājamā ātrumā izlauzās cauri mūsu rindām. Briedis paskrēja man tuvu garām, tāpēc es, cieši nomērķējies uz brieža pakaļkāju, puslidus metos uz priekšu, kā pats cerēju, graciozi kā vanags. Nākamās trīs sekundes bija apjukuma un sāpju pilnas. Es stingri iekrampējos bēglim kājā, un mēs kopā pārvē- lāmies pāri, kā izrādījās, vienīgajam dzelkšņu un nātru pudurim visā laukā. Briedis spērās ar brīvo pakaļkāju, un kā nazis asie nagi precīzi pāršķēla manu roku no plaukstas locītavas līdz elkonim. Mēs kopā turpinājām velties uz priekšu, un es joprojām nelaidu vaļā sagrābto pakaļkāju, kaut arī briedis bija pagriezies pret mani un es jutu nagus šķeļam manas rokas otru pusi.
Tomēr tas bija pēdējais nepakļaušanās žests - pēkšņi briedis vispār pārtrauca cīnīties un laida vaļā visbriesmīgākos, asinis stindzinošus un caururbjošus spiedzienus. Viņš nebūtu varējis spiegt vēl emocionālāk pat tad, ja es viņu svilinātu ar nokaitētu dzelzi. Patiesību sakot, es pamatīgi satrūkos un nodomāju, ka daru gūsteknim sāpes, tāpēc palaidu tvērienu ievērojami vaļīgāk, tomēr, kamēr stūmām viņu maisā, Fils paskaidroja, ka tas ir parastais paņēmiens, kādā Ķīnas ūdensbrieži samierinās ar savu likteni.
Kamēr mēs savācām tīklus, briedis gulēja maisā un joprojām griezīgi spiedza. Tad mēs nolikām bēgli kravas mašīnā uz tīklu kaudzes un braucām atpakaļ uz parku. Biju pārliecināts, ka brauciens liks radījumam apklust, taču tā nepavisam nenotika. Mums nācās nobraukt visu ceļu līdz parkam, klausoties no kravas kastes bez apstājas plūstam šos šaušalīgos spiedzienus. Kad vien pabraucām kādam garām, gājējs nobālēja un ar šausmām vērās atpakaļ uz kravas mašīnu, it kā braucējs būtu zaudējis galvu. Kāds drukns militāra izskata vīrs sastinga uz vietas un nikni blenza uz kravas mašīnu, pa pusei nopietni apsvērdams nepieciešamību dzīties mums pakaļ un pieprasīt, lai uzrādām savu vivisekcijas atļauju. Briedis bez apstājas spiedza visu laiku, kamēr mēs nonācām vietā, kur to palaist vaļā. Kaujamas cūkas kviekšana, salīdzinot ar troksni, ko radīja šis samērā mazais dzīvnieks, ir tīrā mūzika. Beidzot mēs izpurinājām dzīvnieku no maisa, un viņš aprima spiegt. Ar diviem ašiem lēcieniem bēglis nozuda zālē.
Kādu dienu es ievēroju, ka vienai no manām lapsām astes pamatnē izveidojies tāds kā augonis. Pastāstīju par to Filam, un viņš man no kapteiņa Bīla sagādāja mazliet ziedes, ar ko man katru dienu vajadzēja ieziest augoni. Tas bija nogurdinošs darbs, un ārkārtīgi nervozajai lapsai šī procedūra nepavisam nepatika, jo tālab viņu vajadzēja sagūstīt. Es lapsu ķēru ar kaut ko līdzīgu lielam tauriņu tīklam. Ierīces metāla apmale bija nemākulīgi apvilkta ar maisaudumu, ķeramā daļa izveidota no raupja zvejnieku tīkla. Pati ķeršana lapsas uzvedības pēc bija diezgan vienkārša. Tikko tā bija izvilināta no alas un alas durvis aizsprostotas, lapsa sāka vienmērīgā riksī skriet apkārt pa krātiņa iekšējo perimetru. Tik vien tā darba, kā aši un negaidīti nolaist tīklu lapsai priekšā - ja vien tīkls bija pietiekami tuvu, lapsa ieskrēja tieši iekšā. Tomēr vajadzēja būt piesardzīgam, jo metāla mala, kaut arī polsterēta, varēja būt bīstama.
Ceturtajā dienā, kad augonis jau izrādīja nepārprotamas uzlabošanās pazīmes, es atkal devos ķert lapsu. Lapsa skrēja gar būra sienu, un es novietoju ķeramo tīklu pareizajā pozīcijā, kad ar velosipēdu piebrauca Bilijs. Es viņu nepamanīju, tāpēc Bilija pēkšņais, griezīgi spalgais izsauciens cauri režģiem mani sabiedēja tieši tajā mirklī, kad pašāvu tīklu uz priekšu. Satraukumā es biju liktenīgi pacēlis divas collas par augstu un lapsa nevis ieskrēja tīklā, bet ar priekšķepām ietriecās metāla rāmī. Atskanēja trauslu zariņu lūšanai līdzīgs troksnis, un lapsas labā priekškāja starp elkoni un ķepu glīti pārlūza pušu.
- Sasodītais idiot! - es uzkliedzu Bilijam. - Paskat, kas tevis dēl notika!
- Atvaino, - Bilijs ar nožēlu teica, blenzdams uz lapsu, kas uz trim kājām joprojām nemainīgā ātrumā riņķoja pa būri. - Es neredzēju, ko tu dari.
- Turklāt ir Fila brīvdiena, - es nerimos, - un ko lai es, pie joda, iesāku? Es to nevaru tā atstāt.
- Aiznes viņu pie papa, - Bilijs prātīgi ierosināja. - Aiznes lapsu pie papa, viņš to nokārtos. Fils būtu tieši tā rīkojies.
Es pēkšņi atcerējos, ka kapteinis ir kvalificēts veterinārķi- rurgs, tāpēc šis padoms likās saprātīgs.
- Kur ir tavs tēvs? - es noprasīju
- Kabinetā, - Bilijs paskaidroja. - Viņš kabinetā strādā. Viņš apgalvo, ka vienmēr labprātāk strādā sestdienās, kad viņu netraucē sekretāres un tamlīdzīgas lietas.
- Pareizi, - es teicu. - Nu ko, tad iesim un iztraucēsim viņu paši.
Es noķēru lapsu un atbrīvoju no tīkla, kaut arī tā šņāca un kampa ar zobiem. Par spīti mazajam augumam, polārlapsām piemīt tāds niknums, par kādu viņas apskaustu Bengālijas tīģeris. Izpētījis lūzumu, es atklāju, ka tas tik tiešām brīnišķīgs - ja par lauztu kāju vispār var teikt, ka tā ir brīnišķīga, tad šī tāda bija, jo kauls nebija saplaisājis vai sašķīdis, ne arī saliecies, kā ar jauniem kauliem gadās. Tas bija jauks, tīrs lūzums, glīts kā pārlauzts selerijas kāts. Es, protams, negaidīju, ka lapsa dalīsies manā sajūsmā, tomēr zināju, ka šādu glītu lūzumu būs daudz vieglāk nofiksēt, un pastāv daudz lielāka iespēja, ka tas sekmīgi sadzīs.
Kad nonācām administrācijas ēkā, mēs atklājām, ka kapteinis jau pabeidzis savus kantordarbus un devies uz mājām nomazgāties. Kad Bīla kundze man pavēstīja šo ziņu, es labprātāk būtu nogaidījis, kamēr kapteinis pabeidz miesas šķīstīšanu. Tomēr gan Bīla kundze, gan Bilijs apgalvoja, ka kapteiņa vannā pavadāmais laiks esot neprognozējams, tāpēc humānisma vārdā viņu nāksies iztraucēt. Bilijs piegāja pie vannasistabas durvīm un uzrībināja pa tām.
- Ej prom! - kapteinis uzrēca, un no vannasistabas plūda tādas skaņas, it kā četrpadsmit izbiedēti hipopotami pūlētos izrausties no dārza dīķa. - Ej prom! Es sēžu vannā.
- Pasteidzies, - Bilijs atkliedza. - Mums te ir lapsa ar lauztu kāju.
Iestājās klusums, bija dzirdama tikai ūdens klusā šļakstēšana.
- Ko tu teici? - kapteinis aizdomīgā balsī pārjautāja.
- Lapsa ar lauztu kāju, - Bilijs atkārtoja.
- Nekur nav miera! - kapteinis rēca. - Šajā mājā nekur nav miera! Labi - aiznes to uz kabinetu, es aiziešu.
Tā nu mēs iegājām kapteiņa kabinetā un gaidījām. Mēs skaidri varējām dzirdēt, ko viņš saka.
- Gledis! Gledis! Kur manas čības? Ak, neņem galvā, tepat tās ir. Puikas atnesuši lapsu ar lauztu kāju. Sagatavo to jauno ģipša apsēju… Kā gan es lai zinu, kur tas ir? Pameklē! Kaut kur tam jābūt. Gledis, un kur ir manas apakšbikses?
Beidzot viņš, pēc peldes piesārtis, ielāčoja kabinetā, un Bīla kundze viņam sekoja ar milzīgu kārbu rokās.
- Ak, Darel, tas esi tu, ko? - viņš nodārdināja. - Lapsa, tu saki? Paskatīsimies.
Lapsa bija puslīdz samierinājusies ar likteni un nekustīgi gulēja man rokās, taču kapteiņa milzu augums un rešņā balss tiešā tuvumā viņu no jauna satrauca. Viņa atvēra muti un brīdinādama gari, vaukšķoši ieņurdējās. Kapteinis steidzīgi soli atkāpās.
- Turi viņu, - viņš man uzrēja. - Turi stingri pie kakla!
- Es to jau daru, kaptein, - es aizrādīju.
Es nemaz nebūtu varējis turēt nabaga dzīvnieku vēl stingrāk, ja nevēlējos noraut tam galvu.
Uzmanīgi pastūmu roku zem lauztās kājas un saudzīgi to pacēlu, lai kapteinis varētu novērtēt bojājuma pakāpi.
- He, - kapteinis teica, sakārtoja brilles un cieši aplūkoja kāju. - Jauks, tīrs lūzums. Tas ir kaut kas labs. Un tagad pie darba. Bilij, dabū man šķēres.
- Kur lai es atrodu šķēres? - Bilijs bezpalīdzīgi noprasīja.
- Kur gan, pie joda, tās varētu būt? - kapteinis nošņācās. - Domā ar galvu! Tavas mātes rokdarbu grozā, protams!
Bilijs nozuda šķēru meklējumos.
- Un pasaki Laurai, ka mums viņu vajadzēs, - kapteinis sauca. - Mums vajadzēs palīdzību no visiem, kas vien atrodami.
Es pablenzu uz mazo, trauslo dzīvnieciņu manās rokās un prātoju, kāda būtu bijusi kapteiņa reakcija, ja cietējs izrādītos kaut kas lielāks - piemēram, kāds vērsis vai žirafe.
- Laura pilda mājasdarbus, - Bīla kundze paskaidroja. - Vai mēs nevarēsim paši tikt galā, dārgais?
- Nē, - kapteinis apņēmīgi paziņoja, paņemdams no sievas rokām kārbu. - Šis te ir kaut kas jauns. Man vajadzīga palīdzība.
- Bet es taču palīdzu, dārgais.
- Man vajadzīga visu palīdzība, - kapteinis stingri paskaidroja.
Bilijs atgriezās ar šķērēm un savu māsu.
- Tā, - kapteinis oratora tonī iesāka, aizbāzdams īkšķus aiz bikšturiem, - te nu ir darāmais darbs. Vispirms mums jānocērp spalva no kājas, skaidrs?
- Kāpēc? - Bilijs truli noprasīja.
- Tāpēc, ka sasodītais ģipša apsējs nelips pie spalvas, - kapteinis atteica, sakaitināts no šādas neziņas.
- Nekliedz, Viljam, - tu biedē to lapsu, - Bīla kundze nemierīgi aizrādīja.
- Ja jūs grasāties tikai strīdēties, varbūt es varu iet atpakaļ un pabeigt mājas darbus? - Laura apvaicājās.
- Tu paliksi te, - kapteinis atcirta. - Tu vari būt nozīmīgākais ķēdes posms.
- Jā, tēt.
- Tā, Darel, - kapteinis turpināja, - šis te ir pavisam jauns ģipša apsējs, redzi?
Viņš uzsita ar roku pa kārbu, gaisā uzvirmoja blāvs ģipša putekļu mākonis un nosēdās pāri viņa rakstāmgaldam.
- Vai tiešām, ser? - es vaicāju. Es biju pa īstam ieinteresēts.
- Jā, - kapteinis apstiprināja, no jauna aizāķēdams īkšķus aiz bikšturiem. - Redzi, agrākos laikos vajadzēja uzlikt šinu, apsiet un tad noņemties ar ģipsi. Ķēpīgi. Un prasīja ilgu laiku.
Es zināju, ka šāda lūzumu ārstēšana ir laikietilpīga, piņķerīga un lielākoties nesekmīga, jo vairākkārt biju to izmantojis, uzliekot šinas putnu lauztajiem spārniem un kājām, bet man neklājās to sacīt. Bija nepārprotami skaidrs, ka kapteinis grasās man nodemonstrēt modernu šinas uzlikšanas metodi, kas ir ātra, tīra un muļķudroša. Galu galā biju ieradies Vipsneidā ar nolūku iegūt zināšanas.
- Tātad, - kapteinis turpināja, - šī ir moderna metode.
Viņš pacēla bundžu un blenza tajā, nobīdījis brilles uz paša
degungala un savilcis muti neticīgā vīpsnā.
- Rum…. tumm…. rummmm… tummm, - viņš murmināja, lasīdams pamācību. - Jā, viss skaidrs. Gledis, dabū remdenu ūdeni. Un tu, Bilij, nocērp tai kājai spalvu.
- Vai es nevarētu atgriezties pie mājasdarbiem? - Laura žēlabaini vaicāja.
- Nē, - kapteinis norēja. - Tev vajadzēs… vajadzēs… uzslaucīt spalvu no grīdas. Higiēna!
Kapteinis nu bija mūs visus iesaistījis dažādās saskanīgās darbībās. Bīla kundze grabinājās pa virtuvi, gādādama ūdeni, mēs ar Biliju piedalījāmies lapsu cirpšanas sacensībās, pret ko pašai lapsai bija nopietni iebildumi, un Laura dumpīgi slaucīja grīdu. Tādējādi iesaistījis darbaspēku procesā, kapteinis noņēma kārbai vāku un diezgan neveikli izritināja jardu vai divus ar ģipsi pamatīgi piesūcinātu apsēju. Ar interesi to pētīdams, viņš staigāja šurpu turpu. Lielākā daļa ģipša nobira uz grīdas, tāpēc kabinets izskatījās kā pēc viegla, toties lipīga sniegputeņa, un smalkākās ģipša daļiņas plivinājās gaisā kā migliņa un lika mums klepot.
- Ko viņi izgudros nākamreiz? - kapteinis savā nodabā brīnījās un pastaigādamies bārstīja ģipša pulveri kā sarmu.
Bīla kundze atgriezās, nesdama katlu ar siltu ūdeni.
- Labi, - kapteinis ķērās pie izrīkošanas. - Tā, Bilij, Laura, Gledis, turiet ciet to saiti.
Tīdamies ģipša putekļu mākonī, viņš izritināja no bundžas kādas sešpadsmit pēdas pārsēja un sniedza savai ģimenei.
- Turiet to taisni, - viņš komandēja. - Taisni, Gledis! Neļauj tai nokarāties… tagad ir labi. Esi gatavs, Darel?
- Jā, ser, - es teicu.
- Turi viņu cieši pie kakla, ja? Negribu, lai tā kritiskā brīdī izraujas.
- Jā, ser, es turu viņu stingri.
- Labi, - kapteinis teica, paņēma katlu un, iedams gar izstiepto apsēju, izlaistīja uz tā ūdeni. - Redzi, kā tas darbojas, Darel? - viņš noprasīja, satverdams saites pilošo galu un pamādams man ar to. - Vairs nekādu šinu, redzi? Šī saite pati darbojas kā šina.
Viņš aptina vairākas collas apsēja sev ap rādāmo pirkstu, lai nodemonstrētu.
- Vairs nekādas mocīšanās ar šinām, - viņš mācīja, vicinādams pirkstu. - Nekādas vecmodīgas ķēpāšanās, redzi?
Kapteiņa rakstāmgalds un kabineta grīda izskatījās pēc nemākulīgi sagatavotas slēpošanas trases, bet ne jau man nācās to aizrādīt.
Šajā mirklī sākās juceklis. Iespējams, kapteinis bija nepareizi izlasījis lietošanas pamācību, bet fakts bija tāds, ka saite ap viņa pirkstu sacietēja neticami ātri un stingri.
- Velns un elle! - kapteinis no sirds teica.
- Viljam, dārgais!
- Kur ir šķēres? Kurš paņēmis tās draņķa šķēres?
Šķēres atradās, un kapteinis atbrīvojās no lipīgā apsēja. Šī procesa laikā viņš pamatīgu daudzumu slapjā ģipša uztriepa uz savām brillēm.
- Tā, Darel, - viņš izrīkoja, piemiegtām acīm blenzdams uz lapsu, - turi viņas kāju taisni.
Es pakalpīgi turēju cietušo kāju izstieptu, un kapteinis vairākas reizes aptina saiti ap lūzumu, šā darba laikā izlaistīdams vēl ūdeni. Lapsa, kapteinis Bīls un es sākām izskatīties pēc visīstākajiem ūdens kustoņiem.
- Vēl apsēju! - kapteinis, darbā iegrimis, norūca.
Tajā brīdī atklājās nākamā ķibele. Garā saite, ko turēja Bīla kundze, Bilijs un Laura, bez pastāvīgas mitrināšanas bija sacietējusi, stingri pielipusi viņiem pie rokām un sasaitējusi viņus kopā kā ar ziedlapu ķēdi.
- Sasodīts, no jums nav nekādas jēgas! - kapteinis kliedza, griezdams saiti pušu un atbrīvodams savu ģimeni. - Jums vajadzēja man palīdzēt! Iztiniet vēl apsēju!
Bilijs savos centienos slāpēt tēva dusmas nosvieda kārbu uz grīdas, un tā aizripoja pāri kabinetam, izkaisīdama vienādos daudzumos gan saiti, gan ģipsi. Šī vieta sāka izskatīties pēc īpaši darbīga ievainoto pārsiešanas punkta asiņainas Napoleona kaujas laikā. Rādījās, ka viss un ikviens ir noklāts ar smalku ģipša kārtiņu un pārsēja cilpām.
- Nav jēgas!- kapteinis rēca. - Viens vienīgs sasodītu nejēgu bars! Paskatieties uz sevi - paskatieties uz saiti! Jūs visi esat -
visi esat - īsts stulbeņu bars!
>
Beigu beigās Bīla kundze kapteini nomierināja, Laura un Bilijs izritināja vēl mazliet saites, Bīla kundze to samitrināja, un kapteinis, kura seja joprojām bija purpursarkana, gārdzoši elsodams, aptina to ap lapsas kāju.
- Vajadzētu izdoties, - viņš teica.
Tas nebija visprofesionālāk uzliktais šinējums, kādu jebkad biju redzējis, tomēr kapteinis izskatījās apmierināts. Viņš stāvēja un starojoši smaidīja, zibinādams brilles baltā ģipša rāmī; kapteiņa plikais pakausis izskatījās gluži kā nopūderēts, šur tur pie drēbēm bija pielipuši apsēja gabaliņi un ap čību neglābjami aptinies garš saites gals.
- Te nu ir, Darel, - viņš pašapmierināts norūca. - Modernās metodes padara darbu pavisam vienkāršu, vai ne?
- Jā, ser, - es piekritu.