Daži dzīvnieki lemti cilvēka priekam, tādi kā pērtiķi, mērkaķīši un papagaiļi; un daži ir radīti cilvēkam par mācību, jo viņam jāapzinās savs vājums un Dieva varenība. Un tālab Dievs radījis mušas un utis. Lauvas, tīģeri un lāči radīti, lai cilvēks jau no sākuma apzinātos savu bezspēcību un bītos no Dieva varenības. Vēl daži dzīvnieki ir radīti, lai remdētu daudzas cilvēces nepilnības - kā odzes miesa uzlējuma pagatavošanai.
Bartolomjū Anglis, Par lietu savdabību
Biju nostrādājis Vipsneidā mazliet vairāk par gadu, kad nolēmu doties prom. Tas nebija steigā pieņemts lēmums - vairāk nekā jebkad es biju apņēmies nodoties dzīvnieku vākšanai un visbeidzot tikt pats pie sava zoodārza, tomēr sapratu, ka, ilgāk palikdams Vipsneidā, es nevirzīšos tuvāk nevienam no šiem mērķiem. Būtu varējis palikt un strādāt par gadījuma kopēju līdz bezgalībai, bet man bija citi plāni.
Zināju, ka savā divdesmit pirmajā dzimšanas dienā - līdz tai nemaz nebija atlicis ilgi gaidīt - es mantošu trīs tūkstošus mārciņu: ne jau gluži bagātību, taču tajā laikā ar trim tūkstošiem varēja izdarīt krietni vairāk nekā šodien. Tāpēc Būdas aukstajā, trokšņainajā ieslodzījumā es katru vakaru sēdēju savā mazajā, cellei līdzīgajā istabā un rakstīju rūpīgi sacerētas vēstules itin visiem dzīvnieku vācējiem, kādi tolaik darbojās. Uzsvēru savu pieredzi un turpinājumā izklāstīju, ka ekspedīcijas laikā, ja mani paņemtu līdzi, es pats maksātu savus tēriņus un strādātu par velti. Drīz vien sāka atgriezties atbildes - pieklājīgas, bet nelokāmas. Dzīvnieku vācēji augstu novērtēja manu piedāvājumu, taču, tā kā man nebija vākšanas pieredzes, tie neuzskatīja par iespējamu ņemt mani līdzi ceļojumā; ja nu man tomēr laimētos gūt zināmu pieredzi, es esot laipni aicināts vērsties pie viņiem citreiz. Tā kā vienīgais iemesls, kāpēc doties ekspedīcijā, bija tieši pieredzes iegūšana, šis padoms bija, maigi izsakoties, nederīgs. Atkal tā pati vecā vistas un olas problēma: mani neņems līdzi, pirms būšu guvis pieredzi, un es nevaru gūt pieredzi, ja mani neņem līdzi.
Tieši tajā manas dzīves posmā, kad biju nomākts un vīlies, man galvā iešāvās spoža ideja. Ja izlietotu daļu sava mantojuma, lai pats finansētu ekspedīciju, varētu pilnīgi godīgi apgalvot, ka man ir pieredze, un tādā gadījumā kāds no šiem dižajiem vīriem varētu ne tikai paņemt mani līdzi ekspedīcijā, bet pat maksāt man algu. Tā bija kārdinoša perspektīva.
Mana vēlme pamest Vipsneidu tika uzņemta ar vilšanos. Gan Fils, gan kapteinis Bīls centās pierunāt mani palikt.
- Tu nekad nekur netiksi, Darel, ja visu laiku šitā iesi prom, - kapteinis Bīls sarūgtināts rūca, kad ieturējām atvadu vakariņas ar kariju, it kā es jau kopš ierašanās parkā būtu radis ik nedēļu iesniegt atlūgumu. - Tev vajadzētu palikt. Galu galā tu tiksi pats pie sava nodalījuma. Tu varētu sadarīt lielas lietas.
- Ļoti laipni no jums, ser, bet mana sirds tiecas uz dzīvnieku vākšanu.
- Tajā lietā naudu nenopelnīsi, - kapteinis sērīgi pareģoja. - Piemini manus vārdus, tu izsviedīsi naudu vējā.
- Neskumdini to zēnu, Viljam, - Bīla kundze aizrādīja. - Esmu pārliecināta, viņš gūs panākumus.
- Nieki un blēņas! - kapteinis drūmi atteica. - Neviens vēl nav iedzīvojies bagātībā, vākdams zvērus.
- Un kā tad Hagenbeks, ser? - es apvaicājos.
- Tas bija vecajos, labajos laikos, - kapteinis atteica. - Tolaik nauda bija īsta nauda - zelta sovrini, kuros varēja iecirst zobus, ne tas nevērtīgais tualetes papīrs, kāds apgrozībā tagad.
- Viljam, dārgais!
- Bet tā ir patiesība! - kapteinis agresīvi atcirta. - Tolaik nauda bija īsta vērtība. Tagad tikai čupa tualetes papīra.
- Viljam!
- Lai nu kā, atgriezies mūs apciemot, labi? - kapteinis teica.
- Jā, noteikti! - Bīla kundze piebalsoja. - Mums būs skumīgi bez tevis.
- Es iezīmēšu labākos dzīvniekus savā kolekcijā tieši jums, ser, - es apsolīju.
Pēdējo nakti, gulēdams gultā, es centos novērtēt, cik nozīmīga man bijusi uzturēšanās Vipsneidā. Ko es esmu iemācījies?
Galvenokārt rezultāti šķita negatīvi. Tiesa, es biju apguvis ērtāko paņēmienu, kā pacelt uz dakšām siena ķīpu, kā rīkoties ar slotu un lāpstu, tīrot būrus, kā arī uzzinājis, ka pat no izskata visrāmākais valabijs, ja to satrauc, var uzlēkt virsū un ar pakaļkāju cirtienu uzšķērst neparasti bieza auduma jaku. Taču šķita, ka vissvarīgākais, ko esmu iemācījies, ir tieši tas, ko un kā nevajag darīt.
Biju nācis pie slēdziena, ka kopēji ir gandrīz vissvarīgākā zoodārza sastāvdaļa. Bez viņu palīdzības nekas nebūtu sasniegts, tādējādi ir ārkārtīgi svarīgi piešķirt nozīmību grūtam un netīram darbam, kā arī - vēl svarīgāk - rūpīgi izvēlēties cilvēkus šo darbu veikšanai. Laikā, ko es pavadīju Vipsneidā, kopēji lielākoties bija laukstrādnieki, kuru sākotnējā nodarbošanās bijusi garu žogu uzstādīšana ap aplokiem. Rezultātā es atklāju, ka strādāju kopā ar četrdesmit vai piecdesmit gadu veciem vīriem, kuri par savā aprūpē nodotajiem dzīvniekiem nezina vairāk, kā es savos divdesmit. Tā nebija viņu vaina - šie cilvēki nemaz nekāroja būt par zooloģijas ekspertiem. Ciktāl tas attiecās uz viņiem, tas bija vienkārši padarāms darbs, un viņi to darīja tik labi, cik spēja, taču gandrīz bez vismazākās intereses. Es par to nesatricināmi pārliecinājos savā pirmajā darba dienā žirafu nodalījumā.
Apmēram četros Bērts bija man licis pakurt uguni zem milzīga katla ar ūdeni, un es šo izdevumu paklausīgi tiku paveicis. Kad ūdens katlā vārījās, Bērts rūpīgi sajauca kopā karstu un aukstu ūdeni, lai sagatavotu pāris spaiņu remdena ūdens, un tad ziņoja, ka mums jānes žirafei padzerties. Vērodams, kā žirafe malko ūdeni, es vaicāju Bertām, kāpēc šim dzeramajam ūdenim jābūt siltam.
- Nezinu, puis, - Bērts atteica, - Kad šī ieradās, man teic', lai do' šai karstu ūdeni, - nezinu, kāpēc.
Es uzmanīgi iztaujāju citus un noskaidroju šo noslēpumu. Pirms sešiem vai septiņiem gadiem žirafe, tikko ieradusies parkā, bija saķērusi iesnas. Tika nolemts, ka silts dzeramais ūdens sagādās viņai lielāku atvieglojumu nekā auksts - rīkojums tika izdots, taču nekad netika atcelts. Rezultātā žirafe septiņus gadus bez kādas vajadzības bija dzērusi karstu ūdeni. Bērts gan ļoti mīlēja savus dzīvniekus un lepojās ar tiem, taču viņam trūka intereses uzzināt, vai karsts ūdens tiešām ir tik būtisks žirafes labklājībai.
Zināšanu vai intereses trūkums noved pie novērošanas spēju trūkuma, bet vērība savvaļas dzīvnieku aprūpētājam ir visnepieciešamākā īpašība. Piemēram, savvaļas dzīvnieki meistarīgi spēj noslēpt slimības pazīmes, tāpēc kopējs, ja vien labi nepazīst dzīvniekus un uzmanīgi tos nenovēro, var palaist garām nepamanītas radījuma neveselības niecīgās pazīmes.
Vēl viens pieņēmums, par kura pilnīgo aplamību es nepārprotami pārliecinājos Vipsneidā, ir tas, ka dzīvnieks lielā būrī jūtoties laimīgāks nekā mazā un tādējādi dzīvojot ilgāk un veselīgāk. "Zoodārziem nav nekādas vainas, ja tie ir līdzīgi Vipsneidai," bieži apgalvoja labu gribošie, tomēr nezinošie dzīvnieku mīļotāji. Mana atbilde, protams, bija: - Jums vajadzētu te pastrādāt un izbaudīt, cik grūti ir katru dienu tiešā tuvumā nopētīt dzīvnieku baru, kas dzīvo trīsdesmit piecus akrus lielā aplokā, lai pārliecinātos, vai nav manāmas kādas slimības pazīmes, vai kādu dzīvnieku pārējie nenovārdzina badā un vai visiem pietiek ēdamā.
Ja kaut kas nebija kārtībā un vajadzēja noķert vienu konkrētu dzīvnieku no bara, to nācās vajāt pa visu trīsdesmit piecu akru teritoriju, un, kad dzīvnieks beidzot sagūstīts (jācer, ka tas nebūs lauzi kāju vai miris no sirdstriekas), tas jāārstē ne tikai no konkrētās slimības, bet arī no akūta šoka. Mūsdienās, protams, to ir daudz vienkāršāk izdarīt ar tādas smalkas ierīces palīdzību kā iemidzinošā pistole, taču tolaik, kad es strādāju Vipsneidā, aploku plašums dzīvniekiem bija neapšaubāmi kaitīgs. Vienīgā derīgā funkcija, ko šie milzu aploki pildīja, bija apmierināt dzīvnieku mīļotāju antropomorfiskās dvēseles, kuriem netikās redzēt dzīvniekus "iesprostotus". Diemžēl šāda attieksme pret zoodārziem joprojām ir bieži sastopama to labu gribošo, bet pašos pamatos nezinošo cilvēku vidū, kuri vēl arvien nepiekāpīgi uzskata Dabasmāti par labvēlīgu, vecu kundzīti, nevis par skarbu, nepielūdzamu un absolūti plēsonīgu monstru, kāda tā patiesībā ir.
Ar šiem cilvēkiem ir grūti strīdēties - viņi dzīvo eiforiskā pārliecībā, ka dzīvnieki zoodārzā cieš gluži kā ieslodzīti Dārt- mūrā, savukārt dabiskajā vidē tie dzīvo kā Ēdenes dārzā, kur jērs var apgulties līdzās lauvam, un viņu pazīšanās nesāksies kā draudzība un nebeigsies kā vakariņas. Nav nozīmes viņiem stāstīt par savvaļas dzīvnieku ikdienas grūto, nemitīgo pietiekama barības daudzuma meklēšanu, par pastāvīgo saspringumu, izvairoties no ienaidniekiem, par cīņu ar slimībām un parazītiem, par faktu, ka dažu sugu vidū mazuļu mirstība pirmo sešu dzīves mēnešu laikā ir lielāka par piecdesmit procentiem. "Ak," apmātie dzīvnieku mīļotāji teiktu, kad tiem būtu uzskaitīti visi šie fakti, "bet viņi ir brīvi." Šiem cilvēkiem tiek norādīts, ka ikvienam dzīvniekam ir sava stingri noteikta teritorija, ko nosaka trīs faktori: ēdiens, ūdens un sekss, ja visus šos faktorus sekmīgi nodrošina ierobežotā teritorijā, dzīvnieki tajā paliks. Taču šķiet, ka cilvēkus pilnīgi apsēdis vārds "brīvība", it īpaši, kad to attiecina uz dzīvniekiem. Neliekas, ka viņi uztraucas par Strīthemas klerku, Daremas ogļraču, Šefīldas fabriku strādnieku, Hartleja Vintneja galdnieku vai Soho virs- viesmīļu brīvību, kaut arī, ja rūpīgi izpētītu kādu šeit uzskaitīto vai līdzīgu "sugu" dzīvi, atklātos, ka viņu darbs un paražas tos tur ieslodzījumā tikpat kārtīgi kā jebkuru zoodārza iemītnieku.
Nākamajā rītā es apstaigāju parku, atvadīdamies no dzīvniekiem un cilvēkiem. Es biju noskumis, jo Vipsneidā tiku juties laimīgs, tomēr ikviens dzīvnieks manā ceļā pārstāvēja zemi, ko vēlējos redzēt, ikviens bija tāds kā ģeogrāfisks ceļrādis, kas sauca ceļā. Vombats Pīters, kas skaļi čāpstināja pēdējo manis pasniegto zemesriekstu sauju, atgādināja par ačgārno Austrālijas kontinentu ar tā dīvainajiem, sarkanajiem tuksnešiem un vēl dīvaināko faunu - dzīvniekiem, kas lēkā atsperīgi kā bumbas, zīdītājiem, kas dēj olas kā putni, un tamlīdzīgiem brīnumiem, kuri man noteikti jāredz savām acīm. Kamēr tīģeri Pols un Renē, kuru kažoki vizēja saulrieta oranžajā krāsā, notiesāja pasniegto atvadu olu, manās acīs tie bija Āzija - dārgakmeņiem rotāti ziloņi, milzīgi, bruņām klāti degunradži un spīdošas, vizuļojošas Himalaju nogāzes, kurās mudž savvaļas aitas. Polārlāči Beba un Sems, apmierināti šņākuļodami ap saldējumu, uzrunāja mani kā robotie, pienbaltie sniega plašumi un dziļā, aukstā jūra, zila un nemlliga kā kraukļa spārns. Raibi vizošās melnbaltās zebras un vecais Alberts ar pinkainajām krēpēm bija Āfrika - tumšais kontinents, kura spoži zaļajos, mitrajos mežos patvērumu raduši masīvi gorillas, savannas drebina miljoniem auļojošu nagaiņu un ezeri ar sārtajiem fla- mingo atgādina rožu dārzu.
It visur dzīvnieki deva man mājienus un nostiprināja manu apņemšanos. Pēdējo reizi pabāzdams banānus zem tapīru elastīgajiem deguniem un papliķēdams viņu tuklos rumpjus, es domāju par viņu tēvzemes Dienvidamerikas apciemošanu - lieli koki pilni ar laumiņām līdzīgiem marmosetiem kā dārgakmeņiem, platas, lēni plūstošas upes, kuru kafijas brūnie ūdeņi ir pilni ar aszobainām zivīm un miermīlīgiem bruņurupučiem. Bija tik daudz vietu, uz kurām doties, un tik daudz dzīvnieku, ko apskatīt, ka es degu nepacietībā. Brūnie lāči un vilki atgādināja noslēpumainu trokšņu pilnos ziemeļu mežus, žirafe Pīters ar režģoto ādas rakstu lika iztēloties Āfrikas dzeltenbrūnos klajumus, kā biskvīti trauslo zāli zem kājām un akāciju dīvainos pudurus, savukārt bizoni ar ērkuļainajiem pleciem kārdināja ar fantāzijām par Ziemeļamerikas prēriju plašajām ārēm.
Vīri, ar kuriem kopā tiku strādājis, uztvēra jaunumus dažādi.
- Atceries, ko tev mācīju, puis, - Džesijs man uztaurēja, sūkādams zobstarpas. - Un turi acis vaļā. Viena lieta ir lauva būrī, bet pavisam cita, kad tas draņķagabals ložņā tev pakaļ, skaidrs? Turi acis vaļā, puis.
- Nesaprotu, kā tu kaut ko tādu vari, - Džo teica, savilcis lūpas un šūpodams galvu. - Es to nevarētu - pat tad ne, ja tu man piedāvātu simts mārciņu. Bet dari vien, kā Džesijs teica, un uzmanies.
- Prom uz Āfriku, vai ne? - Kola kungs noprasīja. - Tāds mazs pētnieks tu esi.
- Uz redzi, puis, - teica vecais Toms, satverdams manu roku un paspiezdams to savās resnajās, sarkanajās, apsaldējuma čūlu klātajās saujās. - Atsūti mums pastkarti, labi? Saudzē sevi.
- Labu veiksmi, puis, - Harijs novēlēja, acīm ieziboties. - Ne jau tāpēc, ka veiksme tev būtu vajadzīga, - zinu, ka ar tevi viss būs kārtībā, la kāds dzenas pakaļ, tu spēj paskriet gandrīz tikpat ātri kā es. Ar tevi viss būs kārtībā.
- Paliec sveiks, draugs, - teica Bērts, panirdams zem žirafes garā kakla, lai paspiestu man roku, un piebilda, it kā es grasītos precēties, - ceru, ka tu būsi ļoti laimīgs.
- Ja tev vajadzīga palīdzība, uzraksti kādu rindiņu, - Fils Beitss pamācīja, savilcis brūno seju nopietnā grimasē. - Esmu pārliecināts, ka kapteinis tev palīdzēs, un, ja tu jelkad sagribēsi atgriezties, esmu pārliecināts, ka mēs tev kaut ko sameklēsim.
Viņš man starojoši uzsmaidīja, pakratīja manu roku un tad, aplam svilpodams, devās prom cauri zaļajiem, narcišu pierai- binātajiem mežiem, un valabiji un pāvi lēni, bezrūpīgi pagāja
nost no ceļa.
>
Es paņēmu savu ceļasomu un devos laukā no parka.