Pirmie Eiropas zoodārzi atradās Grieķijā un Romā, kur tika izmantoti daļēji pētniecībai, daļēji kā cirka piedevas. Līdz pat Viktorijas valdīšanas laikam zoodārzi pildīja divas funkcijas: tie deva iespēju tuvāk izpētīt dzīvniekus un sagādāja, kā tolaik tika teikts, pacilājošu un uzjautrinošu Dieva radīto brīnumu izrādīšanu tā tuvākajam radiniekam - cilvēkam par prieku. Diemžēl zoodārzi pamazām pārvērtās galvenokārt par izpriecas vietu, un to zinātniskā loma palika tālu iepakaļ, ja neskaita dažus izcilus izņēmumus. Dzīvniekus vienkārši turēja skatītāju izpriecai, un cilvēki gāja uz zoodārzu tādā pašā noskaņā, kā viņu senči bija gājuši uz trakonamu. Diemžēl daudzi cilvēki saglabājuši šo attieksmi ari mūsdienās, tomēr interese par dzīvnieku uzvedību un ekoloģiju pieaug, un tā ir laba zīme. Zoodārzi kā interesantas izrādes un nekas vairāk varētu būt attaisnojami tajās senajās dienās, kad pasaule šķita esam pārpilnības rags ar dzīvniekiem. Piemēram, netika veikti nekādi nopietni centieni pavairot kolekcijā jau atrodamos dzīvniekus - ja dzīvnieks nobeidzās, tā vietā no Dabasmātes neizsmeļamajiem krājumiem vienkārši paņēma citu. Mūsdienās šāda attieksme ir nepiedodama.
Aizrautīgi lasīdams, es ar šausmām sāku aptvert cilvēka alkatīgo ielaušanos visā pasaulē un šausmīgos postījumus, kādus tas izraisījis dzīvajā dabā. Es lasīju par nekaitīgo, nelidojošo dodo, kas tika atklāts un gandrīz vienā elpas vilcienā iznīcināts. Es lasīju par Ziemeļamerikas klejotājbaložiem, kuru bija tik daudz, ka no to bariem "debesis kļuva tumšas" un kuru ligzdošanas kolonijas aizņēma vairākus simtus kvadrātjūdžu. Klejotājbaloži bija labi izmantojami pārtikā - un pēdējais no viņiem nobeidzās 1914. gadā Sinsinati zoodārzā. Kvagas, kādreiz Dienvidāfrikā tik parastos puszirgus-puszebras, strauji noveda pie iznīcības būru zemnieki, un pēdējā kvaga nobeidzās Londonas zoodārzā 1909. gadā. Likās neticami, gandrīz neiespējami, ka zoodārzu vadītāji bijuši tik akli un nemanījuši, ka šie zvēri un putni svārstās uz iznīcības robežas, un neko nav darījuši dzīvnieku labā. Tas taču pilnīgi noteikti ir viens no zoodārzu patiesajiem uzdevumiem - palīdzēt dzīvniekiem, kas tiek grūsti pretī iznīcībai! Kāpēc tas netika darīts? Domājams, tolaik zoodārzus vadīja pēc principa - "tur, no kurienes šis zvērs nāk, tādu vēl ir papilnam". Taču pasaule sašaurinās, cilvēku skaits aizvien palielinās un mēs arvien skaidrāk saprotam, ka "tur, no kurienes šis zvērs nāk", to vairs nav "papilnam".
Aiziedams no Vipsneidas, es joprojām biju cieši apņēmies tikt pats pie sava zoodārza, tomēr tikpat cieši biju apņēmies ko citu - ja man izdosies šo vēlmi īstenot, mans zoodārzs, lai attaisnotu savu pastāvēšanu, pildītu trīs funkcijas. Pirmkārt, tas kalpotu cilvēkiem par vietu, kur izglītoties un saprast, cik apburošas un cik svarīgas ir citas pasaulē sastopamās dzīvības formas, kā arī lai cilvēki pārstātu būt pārmēru uzpūtīgi un paštaisni un pieņemtu domu, ka citām dzīvības formām ir tieši tādas pašas tiesības uz dzīvību kā viņiem. Otrkārt, zoodārzā tiktu veikta dzīvnieku izturēšanās pētniecība, lai tādējādi ne tikai uzzinātu vairāk par cilvēka uzvedību, bet arī varētu labāk palīdzēt dzīvniekiem savvaļas apstākļos, jo sugu saglabāšanu nevar sekmīgi veikt, ja nepārzina dažādo dzīvnieku vajadzības. Treškārt - turklāt šo funkciju es pats uzskatīju par visneatliekamāko - mans zoodārzs kalpotu par dzīvnieku rezervātu, par apdraudēto sugu patvēruma vietu, kur iznīkstošo sugu dzīvniekus varētu turēt un pavairot, lai tie nepazustu no zemes virsas, kā tas jau noticis ar dodo, kvagu un klejotājbalodi.
Pēc aiziešanas no Vipsneidas man daudzu gadu laikā laimējās noorganizēt dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas uz visdažādākajām pasaules malām, un šo ceļojumu laikā es līdz izmisumam skaidri sapratu briesmas, kas apdraud dzīvnieku valsti: gan tiešās briesmas, kādas izraisa dzīvnieku nogalināšana, gan slēptos draudus, iznīcinot to dabisko vidi. Es sapratu, ka pavairošanas patvēruma nodibināšana arvien pieaugošajam apdraudēto sugu skaitam ir neatliekams uzdevums. Tā nu es nodibināju pats savu zoodārzu Džersijas salā - Normandijas salu grupā un nupat esmu nodibinājis Džersijas Dzīvās dabas aizsardzības trestu, kura galvenā mītne izvietojusies zoodārza teritorijā.
Lai aprakstītu šā tresta mērķus un uzdevumus, es vislabāk citēšu brošūru, ko esmu sastādījis par mūsu darbību.
Kaut arī pēdējo gadu laikā interese par dzīvnieku sugu saglabāšanu un to izplatību dabiskajā vidē ir pieaugusi, aizsardzības process notiek gausi. Daudzās valstīs dzīvnieki lielākoties ir oficiāli aizsargāti, bet tā ir vienīgi aizsardzība "uz papīra", jo valdībai vai dabas aizsardzības organizācijām trūkst naudas un darbaspēka, lai pilnībā ieviestu likumu dzīvē. Visā pasaulē neskaitāmas dzīvnieku sugas ir apdraudētas cilvēka tiešās vai netiešās ietekmes dēļ. Jāiegaumē, ka iznīcināt daudzas sugas, iznīcinot vai pārveidojot to dabisko vidi, ir tikpat viegli kā tiešā tēmējumā vērst pret tām ieroci.
Daudzos gadījumos noteiktā dzīvnieka populācija ir tiktāl sarukusi, ka nav cerību uz tās izdzīvošanu bez palīdzības, jo dzīvnieku skaits ir pārāk mazs, lai tie būtu spējīgi tikt galā ar eksistences dabiskajām briesmām, piemēram, ar plēsoņām vai nepietiekamu barības daudzumu. Tieši šīm sugām Trests pievērš uzmanību. Ja ir iespējams radīt šo sugu vairošanās kolonijas ideālā vidē ar neierobežotu barības daudzumu, bez ienaidniekiem un apstākļos, kad par mazuļiem rūpētos kopš to dzimšanas mirkļa, šīs sugas spēs izdzīvot. Vēlāk, kad šo dzīvnieku dzimtenē būs pieejami pietiekami līdzekļi, lai ieviestu atbilstošus sugas saglabāšanas nosacījumus, trestā dzimušos mazuļus varētu nogādāt atpakaļ vidē, no kuras sugas iznīkušas.
Daudzi piemēri pierāda, ka šāds pasākums ir ne tikai iespējams, bet arī ļoti nepieciešams. Piemēram, Dāvida brieži izmira Ķīnā, bet, pateicoties nelaiķim Bedfordas hercogam, Vo- burnas abatijā tika izveidota pavairošanas kolonija. Tādējādi šis apbrīnojamais briedis ir izglābts un nesen no jauna iedzīvojies Ķīnā.
Vēl viens teicams šā darba piemērs ir Havaju zosis, kuras no izmiršanas izglāba Pītera Skota Mežu un pār mitro zemju putnu trests. Pateicoties Skota pūliņiem, dažādos zoodārzos un putnkopības organizācijās visā pasaulē tika izveidotas lielas pavairošanas kolonijas, putns nonāca atpakaļ Havaju salās un tagad no jauna apdzīvo savu kādreizējo izplatības teritoriju.
Veiksmīgas glābšanas gadījumu saraksts ir garš, tajā iekļauti tādi dzīvnieki kā Eiropas bizons, Prževaļska savvaļas zirgs, antilope saiga un citi.
Dzersijas Dzīvās dabas aizsardzības trests ir uzskatāms par tādu kā noenkurotu Noasa šķirstu. Tā centieni ir gluži vienkārši mēģināt paglābt atsevišķas dzīvnieku sugas no pilnīgas izskaušanas - tieši tāpat, kā muzeji nodrošina seno pieminekļu un ēku aizsardzību. Dzīvnieki, ar kuriem kopā mēs apdzīvojam šo planētu, ir tikpat nozīmīgi un, kaut arī pastāv iespēja, ka varētu piedzimt vēl viens Rembrants vai Leonardo da Vinči, nekādi mūsu pūliņi pat šajā biedējošo tehnoloģiju laikmetā nespēs atjaunot dzīvnieku sugu, ja tā reiz izmirusi.
Ja jums patika šī grāmata, tad es aicinu jūs pievienoties maniem pūliņiem glābt dažas dzīvnieku sugas no iznīcības.
Vai kļūsiet par mana tresta dalībniekiem? Gada dalības maksa ir neliela, bet varat būt droši, ka jūsu nauda tiks izlietota labiem mērķiem. Ja esat ieinteresēti dzīvnieku likteņos, lūdzu, rakstiet:
Jersey Wildlife Preservation Trust
Les Augrēs Manor
Trinity
Jersey JE3 5BF.
No dzīvnieku viedokļa raugoties, šis darbs ir augstakaja mera neatliekams, tāpēc lūdzu - pievienojieties man.