Biankai un Grandijam, atceroties trīs ceturtdaļas no gorillas un daudz ko citu
Mēdz teikt, ka bērns, kas vēlas kļūt par lokomotīves vadītāju, pieaudzis reti kad piepilda savu sapni. Ja tas taisnība, man ir neprātīgi paveicies, jo jau divu gadu vecumā es pavisam skaidri un nepārprotami biju nolēmis, ka vienīgais, ko dzīvē vēlos darīt, ir pētīt dzīvniekus. Nekas cits mani neinteresēja.
Gadu gaitā es pieķēros šim savam lēmumam ar gliemenes sīkstumu un dzinu radus un draugus izmisumā, ķerdams vai pirkdams ikvienu iespējamo dzīvo radību un iemitinādams mājā - no pērtiķiem līdz neciliem dārza gliemežiem un no skorpioniem līdz ūpjiem. Šādas zvēru procesijas nomocīti, mani ģimenes locekļi mierināja sevi ar domu, ka tā man ir tikai tāda pārejoša aizraušanās un drīz apniks. Tomēr ar katru jaunieguvumu mana interese par dzīvniekiem kļuva nevaldāmāka un dziļāka, līdz, sasniedzis pusaudža gadu nogali, es bez mazākajām šaubām zināju, par ko vēlos kļūt. Gluži vienkārši - es vēlējos vākt dzīvniekus zoodārziem un vēlāk, kad šādā veidā būšu iekrājis līdzekļus, gribēju kļūt par zoodārza īpašnieku.
Man šis mērķis nelikās īpaši nesaprātīgs vai nepiepildāms, tomēr problēma bija izdomāt, kā to sasniegt. Diemžēl nepastāv skolas topošajiem dzīvnieku vācējiem, un neviens no profesionālajiem dzīvnieku vācējiem neņemtu par kompanjonu tādu, kas bruņojies tikai ar nevaldāmu entuziasmu un ļoti minimālu praktisku pieredzi. Es nolēmu, ka nepietiek ar to vien, ja esmu ar pudelīti barojis ežu mazuļus vai biskvītu kārbā panācis gekonu vairošanos; dzīvnieku vācējam jāprot bez kavēšanās uzmest cilpu žirafei vai izvairīties no uzbrūkoša tīģera. Tomēr iegūt šādas prasmes, dzīvojot Anglijas piekrastes pilsētā, bija ārkārtīgi grūti.
Drīz vien man tas gluži vai piespiedu kārtā kļuva pilnīgi skaidrs. Man piezvanīja kāds pazīstams puisis no Ņūforestas, kuram, spriežot pēc apraksta, piederēja paša izaudzēts dam- brieža mazulis. Viņš paskaidroja, ka pārceļoties uz Sauthemp- tonu, kur dzīvoklī nebūšot iespējams turēt šo man ārkārtīgi iekārojamo mājdzīvnieku. Mazulis esot piejaucēts un radis dzīvot mājā, un, kā zēns paskaidroja, divdesmit četru stundu laikā vai vēl drīzāk viņa tēvs man to piegādāšot.
Es nezināju, ko iesākt. Mātes, kura vienīgā no ģimenes locekļiem izrādīja kaut minimālu sapratni par manu dzīvniek- mīlestību, nebija mājās, tāpēc nevarēju noskaidrot, kā viņa raugās uz dambrieža (kaut arī tikai mazuļa) pievienošanu manai jau tā plašajai menažērijai. Tomēr brieža īpašnieks uzstājīgi pieprasīja tūlītēju atbildi.
- Tēvs apgalvo, ka mums nāksies viņu nogalināt, ja tu nepieņemsi, - viņš sērīgi paskaidroja. Tas izšķīra visu. Es atbildēju, ka ar prieku nākamajā dienā sagaidīšu briedēnu, kuru sauca par Hortenziju.
Kad māte atgriezās no iepirkšanās, es jau biju sagatavojis stāstu, kas aizkustinātu pat akmeni, nemaz nerunājot par manas mātes jūtīgo sirdi. Es pastāstīju par nabaga briedēnu, kas atrauts no mātes un kuram bez mūsu palīdzības draud nāves spriedums. Kā gan mēs varētu attiekties? Māte, kas no mana apraksta bija sapratusi, ka briedēns ir apmēram maza terjera lielumā, teica, ka tā nogalināšana esot neiedomājama, mēs taču varot (kā es biju ierosinājis) turēt to mazā kaktiņā garāžā.
- Protams, mums vajag to paturēt, - viņa paziņoja.
Tad viņa piezvanīja pienotavai un papildus pasūtīja desmit pintes1 dienā, jo miglaini apjauta, ka augošam briedim nepieciešams daudz piena.
Hortenzija ieradās nākamajā dienā, ieslodzīta zirgu treilerā. Kad īpašnieks izveda Hortenziju no transporta līdzekļa, tūlīt pat kļuva skaidrs, ka tā nepārprotami ir Hortenzijs, turklāt vismaz četrus gadus vecs. Viņam bija šokolādes brūni ragi, ko rotāja nāvējošu smaiļu mežs, un elegants kažoks ar baltiem plankumiem; kājās stāvot, briedēns bija apmēram trīs ar pusi pēdas augsts.
- Bet tas taču nepavisam nav mazulis! - māte šausmās iesaucās.
- Ir gan, kundze, - zēna tēvs aši apgalvoja, - tikai mazulis. Ļoti jauks dzīvnieks, rāms kā suns.
Hortenzijs nograbināja ragus pret vārtiņiem kā muskešu kārtu, tad pasniedzās un izsmalcināti noplūca vienu no mātes vērtīgajām krizantēmām. Domīgi gremodams ziedu, viņš mūs visus vērīgi nopētīja. Pirms māte paguva atgūties no Hortenzija ierašanās sagādātā šoka, es steigšus pateicos puisim un viņa tēvam, satvēru ap kaklu aplikto suņa siksnu, un vedu briedi uz garāžas pusi. Es neparko nebūtu mātei atzinies, ka arī biju iztēlojies Hortenziju par sīciņu, aizkustinošu briedēnu. Biju
' 1 pinte - 0.568 litri (šeit un turpmāk - tulkotājas piezīmes).
izšķiedis lielu naudu, iegādādamies barojamo pudelīti radījumam, kas nu izrādījās atgādinām Landsīra "Briedi līcī"1 vai kaut ko stipri līdzīgu.
Mātei sekojot, es kopā ar Hortenziju iegāju garāžā un, pirms vēl paguvu briedi piesiet, tas izrādīja dziļu riebumu pret ķerru un nesekmīgi centās to uzlidināt gaisā. Visbeidzot viņš apmierinājās, vienkārši apsviezdams ķerru uz mutes un uz- šķērzdams to. Es Hortenziju piesēju un steidzīgi novācu visu dārzkopības inventāru, kas, pēc manām domām, varētu izraisīt viņa dusmas.
- Es nudien ceru, mīļais, ka viņš nebūs pārlieku negants, - māte bažīgi ieminējās. - Tu taču zini, ko Larijs domā par negantiem radījumiem.
Es pārāk labi zināju, ko mans vecākais brālis domā par jebkuru dzīvnieku valsts pārstāvi - vienalga, vai tas bija negants vai nebija -, un spēju vienīgi priecāties, ka Hortenzija ierašanās brīdī viņam ar manu otru brāli un māsu gadījās būt ārpus mājas.
- Ak, viņš būs pavisam rāms, kad iedzīvosies, - es teicu. - Viņš vienkārši ir straujas dabas.
Šajā brīdī Hortenzijs nolēma, ka viņam netīkas būt atstātam vienam pašam garāžā, tāpēc triecās durvīs. Garāža nodrebēja līdz pamatiem.
- Varbūt viņš ir izsalcis, - māte ieminējās, atkāpdamās pa
taciņu.
>
- Jā, laikam gan, - es piekritu. - Vai vari sagādāt viņam burkānus un kādu cepumu?
' Sers Edvīns Landslrs (Sir Edwin Landseer, 1802-1873), slavenākais Viktorijas laikmeta dzīvnieku gleznotājs Anglijā. "Briedis līcī" - viena no viņa gravīrām, kas tēlo milzīga brieža ciņu ar vilkiem.
Māte steidzās sarūpēt brieža nomierināšanai nepieciešamo ēdienu, kamēr es pats metos cīņā ar Hortenziju. Viņš priecājās mani redzēt, ko pierādīja sānisks ragu vēziens, kas ķēra mani vēderā. Tomēr es atklāju, ka viņu, tāpat kā jebkuru briedi, ārkārtīgi sajūsmina pakasīšana ap ragu pamatni, un drīz es viņu novedu tādā kā pusnemaņas stāvoklī. Vēlāk, kad parādījās liela paka biskvītu un pāris mārciņas burkānu, briedis ņēmās remdēt ceļojuma radīto izsalkumu.
Kamēr briedis bija aizņemts ar ēšanu, es piezvanīju un pasūtīju salmus, sienu un auzas. Vēlāk, kad Hortenzijs beidza mieloties, es viņu izvedu pastaigāties tuvējos golfa laukumos, kur tas uzvedās gluži priekšzīmīgi. Kad atgriezāmies, briedis šķita pārlieku laimīgs atlaisties garāžas stūrī iekārtotajā salmu migā, kurai līdzās bija vakariņu tiesai novietots siens un sasmalcinātas auzas. Es rūpīgi aizliku durvīm priekšā piekaramo atslēgu un pametu Hortenziju vienu. Likdamies gultā, no sirds cerēju, ka briedis nomierināsies un ne tikai izveidosies par ievērojamu mājas mīluli, bet arī sniegs man tik ļoti nepieciešamo pieredzi lielo dzīvnieku turēšanā.
Nākamajā rītā apmēram piecos mani pamodināja dīvains troksnis, kas izklausījās pēc regulāriem sprādzieniem, it kā mūsu dārzā kāds bārstītu spēcīgus spridzekļus. Nopratis, ka nekas tāds nav iespējams, es brīnījos, kas gan tas varētu būt. Durvju klaudzoņa un slāpēti lāsti man darīja zināmu, ka pārējie ģimenes locekļi arī spriež par to pašu. Izliecies pa logu, es nopētīju dārziņu aiz mājas. Rītausmas blāvajā gaismā redzēju garāžu līgojamies kā kuģi bangainā jūrā - Hortenzijs pieprasīja brokastis, gluži vienkārši triecoties garāžas durvīs. Steigšus metos lejā pa kāpnēm un nomierināju briedi ar klēpi siena un porciju sasmalcinātu auzu un burkānu.
- Ko tu esi ieslodzījis garāžā? - vecākais brālis brokastojot noprasīja, nelaipni blenzdams uz mani.
Pirms vēl paguvu noliegt savu līdzdalību itin visā, kas notiek garāžā, māte nervozi metās man palīgā.
- Tur ir tikai pavisam mazītiņš briedltis, mīļais, - viņa paskaidroja. - Iedzer vēl mazliet tējas.
- Tas nepavisam neizklausās maziņš, - Larijs aizrādīja. - Troksnis drīzāk vedina domāt par mistera Ročestera sievu.
- Viņš ir tik rāms, - māte turpināja, - un tik ļoti mīl Džeriju.
- Jauki dzirdēt, ka vismaz kāds viņu mīl, - Larijs noteica. - Es vienīgi vēlos, lai tas sasodītais radījums turētos no manis pa gabalu. Dzīve ir gana grūta arī bez karibu ganāmpulkiem dārzā.
Tajā nedēļā es nebaudīju lielu piekrišanu. Mans marmosets rīta agrumā bija mēģinājis ielīst gultā pie Larija un, saņēmis noraidījumu, bija iekodis viņam ausī; manas žagatas izcēlušas no dobes veselu rindu tomātu, kurus tik rūpīgi bija iedēstījis mans otrais brālis Leslijs; turklāt viens no maniem zalkšiem bija izbēdzis, un māsa Margo ar griezīgiem spiedzieniem darīja zināmu, ka tas iekārtojies starp dīvāna spilveniem. Tādējādi es biju stingri apņēmies turēt Hortenziju labi tālu prom no ģimenes. Tomēr manām cerībām nebija lemts piepildīties.
Bija viena no tām retajām Anglijas vasaras dienām, kad patiešām spīd saule, un māte aizrautībā par šo fenomenu nolēma klāt tējas galdu mauriņā. Tāpēc, kad atgriezāmies no pastaigas pa golfa laukumiem, mūs ar Hortenziju sagaidīja aina, kas rādīja manu ģimeni, sasēdušos guļamkrēslos ap ratiņiem ar tējas traukiem, sviestmaizēm, plūmju kūku un lielām bļodām ar avenēm un krējumu. Strauji apmetis līkumu ap mājas stūri un ieraudzījis ģimeni šādi izvietojušos, es apjuku. To nevarēja teikt par Hortenziju, kas ar vienu acu uzmetienu novērtēja rāmo ainavu. Briedis nodomāja, ka starp viņu un garāžas drošo patvērumu novietojies iespējami bīstams četrriteņu briesmonis - tējas ratiņi. Viņš spēja darīt tikai vienu. Izgrūdis dobju kara blē- jienu, viņš nolieca galvu un, izrāvis pavadu man no rokām, metās uzbrukumā. Trāpījis ratiņiem pašā vidū, viņš ietrieca tajos ragus un izkaisīja tējas piederumus uz visām pusēm.
Mana ģimene neglābjami atradās gūstā, jo strauji pamest guļamkrēslus pat krīzes brīdī ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami. Rezultātā māte applaucējās ar verdošu tēju, Margo tika nobārstīta ar gurķmaizītēm, bet Larijs un Leslijs vienādos daudzumos saņēma tieši sejā avenes ar krējumu.
- Tas nu bija pēdējais piliens! - Larijs rēca, trausdams nost no biksēm sašķaidītās avenes. - Dabū to sasodīto lopu prom no šejienes, vai dzirdi?
- Nu, nu, mīļais! Nelamājies, - māte mierināja. - Tas bija negadījums. Nabaga dzīvnieks tā nemaz negribēja.
- Negribēja? Nemaz negribēja? - Larijs pietvīcis noprasīja.
Viņš ar drebošu pirkstu norādīja uz Hortenziju, kas izskatījās
mazliet nemierīgs par paša radīto haosu un nu stāvēja liekuļotā kautrībā ar ragos ieķērušos galdautu kā līgavas plīvuru.
- Tu pati redzēji, kā viņš tīšām uzbruka ratiņiem, un nu apgalvo, ka tas lops tā nemaz negribēja?
- Es gribēju teikt, mīļais, - māte satraukta paskaidroja, - ka viņš negribēja uzgāzt tev avenes.
- Man vienalga, ko viņš gribēja vai negribēja, - Larijs kaismīgi sauca, - es nemaz nevēlos zināt, ko viņš gribēja. Zinu tikai vienu, ka Džerijam jātiek no tā lopa vaļā. Es necietīšu sev apkārt šitādus trakojošus briesmoņus. Nākamreiz viņš tikpat labi var uzbrukt kādam no mums. Kas tad es, pie velna, esmu? Kaut kāds Bizonu Bils Kodijs[1]?
Tā nu Hortenzijs, par spīti maniem lūgumiem, tika izraidīts uz tuvējo fermu, un līdz ar to izzuda mana vienīgā iespēja gūt pieredzi lielo zvēru turēšanā mājas apstākļos. Šķita, ka mana vienīgā iespēja ir dabūt darbu zoodārzā.
Es apņēmīgi sēdos klāt un uzrakstīju, kā pašām likās, ļoti pieticīgu vēstuli Londonas Zooloģiskajai biedrībai, kurai, par spīti karam, joprojām piederēja lielākā dzīvo radījumu kolekcija, kāda jebkad turēta vienkopus. Laimīgā kārtā neapzinādamies savu ambīciju apmērus, es ieskicēju nākotnes plānus un ļāvu noprast, ka esmu tieši tas cilvēks, kuru viņi vienmēr ilgojušies pieņemt darbā, un puslīdz skaidri noprasīju, kurā dienā man vajadzētu ķerties pie savu pienākumu pildīšanas.
Parasti šāda vēstule būtu nokļuvusi pienācīgā vietā - papīrgrozā. Tomēr man paveicās, jo vēstule nonāca pie visjaukākā un izglītotākā cilvēka Džefrija Vīversa, kas tolaik bija Londonas zoodārza direktors. Droši vien viņu bija ieinteresējusi vēstules zināmā mērā neslēptā pārdrošība, jo šis cilvēks, man par sajūsmu, uzrakstīja vēstuli, kurā uzaicināja mani uz pārrunām Londonā. Pārrunu laikā, Džefrija Vīversa klusā šarma iedrošināts, es bez mitas pļāpāju par dzīvniekiem un to vākšanu, kā arī par savu personīgo zoodārzu. Jebkurš cits cilvēks būtu satriecis manu entuziasmu, norādīdams uz plānu nepiepildāmību, taču Vīvers klausījās ļoti pacietīgi un taktiski, uzteica manu pieeju jautājumam un teica, ka padomāšot par manu nākotni. Es devos prom, juzdamies vēl aizrautīgāks nekā agrāk.
Pēc kāda laika saņēmu no viņa pieklājīgu vēstuli, kurā bija teikts, ka diemžēl Londonas zoodārzā neesot brīvas jaunākā personāla štata vietas, tomēr, ja vien es vēlētos, varētu strādāt par kopēju Vipsneidā - Zooloģiskās biedrības lauku zoodārzā. Ja viņš savā vēstulē man būtu piedāvājis sniega leopardu pāri vairošanās vecumā, es tad nebūtu vairāk iepriecināts.
Ārkārtīgi sajūsmināts pēc pāris dienām devos uz Bedford- šīru, paņēmis līdzi divas ceļasomas - viena bija piebāzta ar vecām drēbēm, otra - ar dabaszinību grāmatām un neskaitāmām piezīmju burtnīcām, kurās grasījos atzīmēt itin visu par saviem dzīvnieku pasaules aizbilstamajiem un pierakstīt ikkatru gudrības graudu, kas kritīs no manu kolēģu lūpām.
Deviņpadsmitā gadsimta vidū ievērojamais vācu zoologs Karls Hagenbeks izveidoja pavisam neparasta veida zoodārzus. Līdz tam laikam dzīvniekus vienkārši iesprostoja neglītos, netīros būros aiz biezām restēm, tā ka cilvēkiem bija grūti saskatīt dzīvniekus un dzīvniekiem nācās grūti izdzīvot šajos drausmīgajos, koncentrācijas nometnēm līdzīgajos apstākļos. Hagenbekam bija pilnīgi jauna ideja par to, kā parādīt dzīvniekus. Drūmo, aizrestoto cietumu vietā viņš saviem dzīvniekiem piedāvāja gaišas un plašas mītnes, kurās bija lieli, mākslīgi veidoti klinšu krāvumi, pa kuriem kāpelēt, un kuras no publikas atdalīja tukši vai ar ūdeni pildīti grāvji. Zoodārzu visziņiem tā šķita ķecerība. Tie apgalvoja, ka šāda sistēma pirmām kārtām neesot droša, jo dzīvnieki noteikti aizbēgšot pāri grāvjiem, un, ja pat tā nenotikšot, tie visi nobeigšoties, jo ir skaidri zināms - ja tropu dzīvniekus netur baciļu pārpilnā, tveicīgā karstumā, tie nekavējoties nomirst. Fakts, ka tropu dzīvnieki šajos turku pirts apstākļos pastāvīgi nīkuļoja un allaž nobeidzās, netika ņemts vērā. Tomēr, visziņiem par pārsteigumu, Hagenbeka dzīvnieki zēla un plauka. Dzīvodami brīvdabas mājokļos, tie ne tikai uzlaboja savu veselību, bet pat sekmīgi vairojās. Tiklīdz Hagenbeks bija pierādījis, ka šādos apstākļos dzīvnieki ir ne vien laimīgāki un veselīgāki, bet arī no apmeklētāju redzespunkta izskatās labāk un izteiksmīgāk, visi zoodārzi pasaulē sāka pievērsties jaunajai metodei, kā turēt un izrādīt savas dzīvnieku kolekcijas.
Tajā laikā Vipsneida pauda visīstākos Londonas zoodārza centienus pārspēt pašu Hagenbeku. Šī milzīgā ferma bija uztupusies Dansteblas Daunsu nogāzē apmēram trīsdesmit jūdžu uz ziemeļiem no Londonas; Zooloģijas biedrība par to bija samaksājusi prāvu naudu. Šeit dzīvnieki bija izmitināti vidē, kas bija tik tuva dabiskajai, cik vien iespējams, tas ir, tādā vidē, ko antropomorfiski noskaņotie zoodārzu apmeklētāji uzskatīja par dabisku. Lauvām bija sagādāti džungļi, vilkiem - meži, antilopēm un citiem nagaiņiem - lieli, pauguraini aploki. Manuprāt, Vipsneidā tolaik bija nonākts vistuvāk safari. Jo tolaik angļu aristokrāti vēl nebija spiesti mantojuma nodokļa dēļ kļūt par dzīvnieku kolekciju glabātājiem.
Kā atklājās, Vipsneida bija pavisam niecīgs ciematiņš, kurā atradās viens krogs un saujiņa kotedžu, kas izskaisītas starp lazdu audzēm pārpilnām ielejām. Es devos pie parka biļešu kases un paskaidroju, kāpēc esmu ieradies, tad atstāju savas ceļasomas turpat un gāju uz administrācijas ēku. Pāvi vilka mirdzošās, vizošās astes pa zaļajiem mauriņiem, un priedēs, kas auga gar galveno ceļu, karājās gigantiskas ligzdas - gluži kā no sīkiem zariņiem būvētas siena kaudzes, ap kurām čaloja un klaigāja mūku papagaiļi.
Iegāju administrācijas ēkā, un tur mani ieveda parka direktora kapteiņa Bīla kabinetā. Viņš sēdēja, izmeties kreklos, virs kuriem dižojās ļoti glīti svītraini bikšturi. Lielais biroja galds bija apkrauts ar visdažādāko papīru kaudzēm, no kuriem lielākā tiesa izskatījās bezgala oficiāli un zinātniski; papīru krāvums daļēji klāja arī telefonu. Kad kapteinis piecēlās kājās, es ievēroju, ka viņš ir pārmēru liels un apjomīgs vīrs un ar pliko galvvidu, brillēm tērauda ietvaros un gandrīz vai nepārprotamā vīpsnā savilkto muti izskatījās gluži kā Billijs Banters' zīmējumos. Viņš lācīgā gaitā apgāja apkārt galdam un blenza uz mani, smagi elpodams caur degunu.
- Darels? - viņš jautājoši noducināja. - Darels?
Kapteiņa balss bija ļoti zema un skanēja kā klusināta rēkoņa -
šādu runas manieri daži cilvēki apgūst pēc ilgiem Rietumāfrikā pavadītiem gadiem.
- Jā, ser, - es atbildēju.
- Priecājos tevi redzēt. Sēdies, - kapteinis teica. Viņš paspieda man roku un no jauna atkāpās aiz sava rakstāmgalda.
Kapteinis Bīls atzvēla savu masīvo rumpi krēslā, kas trauksmaini iekrakšķējās. Pabāzis īkšķus zem bikšturiem, viņš ar pirkstiem nospēlēja uz tiem vakarjundu un blenza uz mani. Es kautrīgi apsēdos uz krēsla maliņas un izmisīgi vēlējos radīt par sevi labu iespaidu.
- Domā, ka tev te patiks? - kapteinis Bīls noprasīja tik pēkšņi un skali, ka es salēcos.
- Ēēē… jā, ser, noteikti, - es teicu.
- Tu nekad tādu darbu neesi strādājis, vai ne? - viņš apjautājās.
- Nē, ser, - es atbildēju, - bet vienmēr esmu turējis mājās daudz dzīvnieku.
- Ha! - viņš gandrīz pavīpsnāja. - Jūras cūciņas, trusīšus, zelta zivtiņas un tā tālāk. Nu ko, te būs mazliet citādāka publika.
Ļoti kārojās pastāstīt, ka man piederējuši daudz eksotiskāki kustoņi par trusīšiem, jūras cūciņām un zelta zivtiņām, bet es jutu, ka šis nav piemērots brīdis.
- Es tevi tagad nodošu Fila Beitsa pārziņā, - kapteinis noducināja un ar vienu roku uzspodrināja pliko galvvidu. - Viņš ir galvenais kopējs. Viņš par tevi parūpēsies. Nezinu, kur viņi grasās tevi nodarbināt, bet Fils tev atradis istabu vienā no nodalījumiem.
- Liels paldies, - es sacīju.
Direktors piecēlās kājās un izzvārojās no kabineta; es viņam sekoju. Tas bija tikpat viegli kā sekot pa pēdām mastodontam. Grantij šņirkstot zem kājām, direktors iegriezās vienā no takām, apstājās un ieklausīdamies vērās apkārt.
- Fil! - viņš pēkšņi ieaurojās. - Fil! Kur tu esi?
Viņa balss bija tik varena un nikna, ka pāvs, kas bija savā nodabā čakli izrādījies, uzmeta direktoram šausmu pilnu skatienu, sakļāva asti un teciņus tipināja prom, cik ātri vien spēdams.
- Fil! - kapteinis atkal ierēcās. - Fil!
Es sadzirdēju kādu tālumā nemelodiski svilpojam. Kapteinis piešķieba galvu uz vienu pusi.
- Viņš ir tur, - tas secināja. - Sasodīts, kāpēc nenāk šurp?
Tajā brīdī Fils Beitss, joprojām svilpodams, nesteidzīgi iz-
slāja gar administrācijas ēkas stūri. Viņš bija gara auguma labi noaudzis vīrs ar laipnu, melnīgsnēju seju.
- Jūs mani saucāt, kaptein? - viņš vaicāja.
- Jā, - kapteinis norūca. - Iepazīsties ar šo te Darelu.
- Ak, - Fils teica un uzsmaidīja. - Laipni lūdzam Vipsneidā!
- Nu, Darel, tad nu es tevi pametu, - kapteinis Bīls teica. - Pie Fila tu esi labās rokās. Hm, nu ja, vēl tiksimies.
Ar pātagas cirtienam līdzīgu troksni viņš noplīkšķināja bikšturus, pamāja uz manu pusi ar lielo, spožo, pliko pauri un no jauna aizlāčoja uz savu kabinetu.
Fils ar mīlestību nosmaidīja pakaļ kapteinim un tad pagriezās pret mani.
- Nu, - viņš iesāka, - pirmām kārtām jāatrod tev kāds kakts, kur apmesties. Esmu aprunājies par tevi ar Čārliju Bei- liju - viņš strādā pie ziloņiem -, un viņš domā, ka varēs tevi iekārtot savā kotedžā. Iesim aprunāties ar viņu.
Kamēr mēs soļojām pa plato galveno ceļu, tā vien likās, ka itin visur apkārt ir pāvi, kas dižojas ar savām metāliski mirdzošajām astēm, un krūmos viz zeltainie fazāni, kas izskatās kā darināti no lētiem Vulvorta dārgakmeņiem. Fils savā nodabā laimīgi, nemelodiski svilpoja. Es atklāju, ka viņam ir tāds paradums, un pēc šīs nemitīgās greizās svilpošanas vienmēr varēja pateikt, kur Fils atrodas. Drīz vien mēs nonācām pie ēku rindas, kas izskatījās pēc milzīgām un ļoti neglītām tablešu kār- biņām. Izrādījās, ka tās visas kopā veidoja ziloņu māju. Aiz šīm ēkām atradās neliela nojume, kurā ziloņu kopēji dzēra tēju.
- Ēēē, Čārlij, - Fils atvainodamies ieteicās, - vai tev ir brīvs brīdis?
Parādījās maza auguma ducīgs vīriņš ar pliku galvvidu un kautrīgām, mazliet sapņaini zilām acīm.
- Hm, Čārlij, šis ir, ēēē… kāds ir tavs priekšvārds? - Fils noprasīja.
- Džerijs, - es teicu.
- Šis ir Džerijs.
- Sveiks, Džerij, - Čārlijs teica un smaidīja tā, it kā būtu visu mūžu ilgojies mani satikt.
- Vai tu domā, ka varēsi izbrīvēt viņam istabu savā kotedžā?
Čārlijs man mīļi uzsmaidīja.
- Noteikti varēšu, - viņš apstiprināja. - Esmu runājis ar Beilija kundzi, un viņa, šķiet, piekrīt. Varbūt Džerijs vēlētos ar viņu satikties?
- Jā, tā ir laba doma, - teica Fils.
- Kā es tur nokļūšu? - vaicāju.
Siguldas pilsētas
- Es tev parādīšu, - Fils ierosināja. - Nāc man līdzi.
- Tiksimies vēlāk, puis, - Čārlijs sacīja.
Fils izvadīja mani ārā pa vārtiem un tālāk uz ciematu.
- Ej pa to taku - māja ir pirmā kreisajā pusē, - viņš norādīja. - Tu nevari apmaldīties.
Es devos pa taku pāri laukam, kur sārti un dzelteni cigļi viz- moja starp plaukstošajām irbulenēm. Nogāzes augšpusē es nonācu pie kotedžas, atvēru vārtiņus, izgāju cauri mazam, puķu pilnam dārziņam un pieklauvēju pie parādes durvīm. Tā bija ārkārtīgi mierpilna vieta - starp puķēm miegaini zumēja bites, kaut kur savā nodabā pašapmierināti dūdoja meža balodis un tālumā skanēja suņa vaukšķēšana.
Durvis atvēra Beilija kundze. Viņa bija pievilcīga sieviete ar skaistām acīm, brīnišķīgi safrizētiem matiem, ģērbusies nevainojami spodrās drānās. Viņa izskatījās rosīga un tīra kā slimnīcas virsmāsa.
- Jā? - viņa piesardzīgi ievaicājās.
- Labrīt, - es sveicināju. - Vai Beilija kundze?
- Jā, - viņa atbildēja, - es pati.
- Ziniet, Čārlijs teica, lai atnāku un ar jums iepazīstos. Esmu Džerijs Darels, jaunpienācējs.
- Ak, jā, - viņa atsaucās, pieskardamās matiem un nogludinādama priekšautu. - Jā, jā, protams. Lūdzu, nāc iekšā.
Cauri mazam priekšnamam viņa ieveda mani nevainojami spodrā viesistabā, kur atradās liels virtuves pavards, tīri noberzts galds un ērti, diezgan nobružāti krēsli.
- Lūdzu, apsēdies, - Beilija kundze teica. - Vai vēlies tasi tējas?
- Labprāt, ja tas nesagādā grūtības, - es tencināju.
- Nepavisam, - viņa dedzīgi izsaucās. - Kā būtu ar gabalu rauša vai kādu apaļmaizīti? Man ir apaļmaizītes. Varbūt tu labāk vēlies sviestmaizes? Es varētu tev dažas pagatavot.
- Nu, es… es nevēlos sagādāt jums tādu apgrūtinājumu, - es teicu, pārsteigts no tādas pēkšņas pārtikas gūzmas.
- Ak, tas nepavisam nav grūti, - viņa apgalvoja. - Zinu, jūs, jaunieši, allaž esat izsalkuši. Un ir jau ari tējas laiks. Tas nebūs ilgi, es tikai uzlikšu tējkannu vārīties.
Beilija kundze rosīgi iesteidzās, kā es secināju, pieliekamajā, un dzirdēju viņu grabinām traukus. Drīz vien viņa atkal parādījās un uzklāja galdu. Pašā vidū tika novietota milzīga plūmju kūka, vesels kalns apaļmaizīšu, brūns maizes klaips, liels pureņu dzeltena sviesta pikucis un podiņš ar zemeņu džemu.
- Džems ir tepat mājās gatavots, - viņa teica.
Viņa apsēdās man pretī.
- Tēja tūlīt būs gatava. Tūlīt jau ūdens vārīsies. Nu tik ķeries klāt ēdienam.
Viņa laipnīgi vēroja, kā es nogriežu maizi, apziežu to ar sviestu un milzu kārtu zemeņu džema.
- Tas ir labi, - viņa slavēja. - Tā, un tagad pastāsti, kāpēc esi atnācis pie manis?
- Vai tad Čārlijs nepaskaidroja? - vaicāju.
- Paskaidroja? - viņa, galvu noliekusi pārjautāja. - Ko paskaidroja?
- Nu, viņš teica, ka jūs varbūt varētu šeit izbrīvēt istabu, kur man dzīvot, - es izpaudu.
- Bet es domāju, ka tas jau norunāts, - Beilija kundze aizrādīja.
- Vai tad? - pārsteigts vaicāju.
- Jā, - viņa apstiprināja. - Es viņam sacīju - un es uzticos Čārlija vērtējumam, un teicu - es viņam teicu - paskaties uz to zēnu, un, ja viņš tev patīk, tad var palikt.
- Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, - sacīju. - Čārlijs man to neteica.
- Tiešām? - viņa iesaucās. - Tiešām! Kādu dienu viņš pats savu vārdu aizmirsīs. Es viņam sacīju, ka ļoti labprāt uzņemšu tevi šajā mājā, ja vien tu būsi cienījams.
- Nu, nezinu, vai esmu gluži cienījams, - šaubīdamies teicu,
- bet centīšos nebūt par traucēkli.
- Nē, par traucēkli tu nebūsi, - Beilija kundze apgalvoja.
- Tā, tas nu būtu kārtībā. Kur ir tavas mantas?
- Vēlāk atnesīšu no zoodārza, - atbildēju.
- Labi. Nu tas būtu nokārtots, tagad iešu un pagatavošu tēju. Cienājies vēl ar maizi.
- Ēēē, ir vēl kāds jautājums, - es ieminējos.
- Kāds? - viņa apvaicājās.
- Nu… es gribēju teikt, cik man nedēļā jāmaksā? Saprotiet, mana alga nav liela un baidos, ka pārāk daudz nevaru atļauties maksāt.
- Tā, - viņa teica, bargi pakratīdama ar pirkstu, - es nevēlos tevi aplaupīt. Zinu, kādu algu tev te maksās un nemaz nevēlos tevi aplaupīt. Cik tu pats ierosini?
- Vai divas mārciņas, jūsuprāt, būtu pārāk maz? - es cerīgi ierosināju, nodomādams, ka tādā gadījumā man vēl atliktu mārciņa un desmit šiliņu cigaretēm un citām nepieciešamām lietām.
- Divas mārciņas? - saimniece sašutusi iesaucās. - Divas mārciņas? Tas ir pārāk par daudz! Es taču teicu, ka nevēlos tevi aplaupīt.
- Bet jāpērk taču pārtika un citas lietas, - es norādīju.
- Jā, bet es negrasos tevi aplaupīt par divām mārciņām. Tikai ne es. Tu man maksāsi divdesmit piecus šiliņus nedēļā. Ar to pilnīgi pietiks.
- Vai esat pārliecināta, ka ar to tiksiet cauri? - es vaicāju.
- Protams, mēs tiksim galā, - viņa apgalvoja. - Es netaisos pieļaut, lai citi sacītu, ka Beilija kundze izmantojusi jauno cilvēku, īpaši, ja viņš tikko sācis strādāt.
- Nu, es joprojām domāju, ka tā ir šausmīgi maza maksa, - iebildu.
- Pieņem vai atsakies, - viņa sacīja. - Pieņem vai atsakies. Ja vēlies, vari doties dzīvot citur. - Viņa uzsmaidīja un piebīdīja man tuvāk kūku un apaļmaizītes.
- Šī te zemeņu džema dēļ, - es teicu, - labāk gan palikšu.
Beilija kundze man starojoši uzsmaidīja.
- Labi, - viņa teica. - Mums augšstāvā ir priekš tevis jauka, maza guļamistaba, es tev to drīz parādīšu. Tagad gan pagatavošu tēju.
Dzerot tēju, viņa paskaidroja, ka Čārlijs parasti strādājis Londonas zoodārzā, bet kara laikā viņam nācies kopā ar ziloņiem evakuēties uz Vipsneidu, un viņa devusies tam līdzi. Ziloņi ir uzticīgi radījumi un, ja jau pieķērušies kopējam, parasti paliek kopā ar to līdz kopēja mūža beigām.
- Mums bija tik ļoti jauka mājiņa Goldergrīnā1 , - viņa stāstīja. - Nudien nevainojama. Ļoti, ļoti jauka, un, kaut arī negribētos lielīties, tas bija mūsu abu nopelns. Protams, šai kotedžai nav ne vainas - te ir pavisam ērti -, bet es priecāšos atgriezties mūsu pašu mājā. Turklāt tu taču zini, kādi ir cilvēki, - vienmēr viņiem nevar uzticēties. Pēdējo reizi, kad aizbraucu uzmest mājai aci, atklāju, ka neviens veselu mūžību nebija noberzis lieveni. Tas bija gandrīz melns. Es būtu varējusi vai raudāt. Nē, nudien būšu laimīga atgriezties mājās un dzīvot starp pašas lietām, kaut arī jāatzīst, ka te, laukos, patiesi ir gaužām jauki.
Kad biju pieveicis vairākas tases tējas, divus gabalus kūkas un lielu daudzumu zemeņu džema ar maizi, Beilija kundze negribīgi nokopa galdu.
- Vai esi pārliecināts, ka vairāk nevēlies? - viņa vaicāja, bažīgi vērdamās manī un it kā cenzdamās saskatīt nepietiekama uztura pazīmes. - Vai esi pilnīgi drošs, ka nevēlies vēl riku maizes vai gabalu kūkas, vai ko citu? Un tu netiki pat nogaršojis apaļmaizītes!
- Nē, nudien, goda vārds, - es protestēju, - es neko vairs nevarētu apēst vai arī nespēšu pieskarties vakariņām.
- Ak, jā, vakariņas, - saimniece teica, un viņas seja apmācās. - Vakariņas. Baidos, ka vakariņām man nāksies sarūpēt kaut ko aukstu. Ceru, ka tev nebūs iebildumu.
- Nē, nebūs, - es apgalvoju.
- Tā, - viņa izrīkoja, - dodies nu un sameklē Čārliju, un vēlāk, kad darbs galā, nāciet abi atpakaļ. Atnes savas mantas, un tad mēs tevi iekārtosim. Vai tā būs labi?
Tā nu es soļoju atpakaļ pāri laukam un tālāk uz zoodārzu. Vipsneidas teritorija bija tik plaša, ka es visu uzreiz nevarēju aptvert, taču pamanīju vilku mežu - tur cieši cita pie citas auga slaidas priedes un pustumsā starp to saknēm klaiņoja vilki ar glūnīgām acīm, tie lavījās no koka uz koku un reizēm vaukšķē- dami un ņurdēdami izkāvās. Vilki kustējās starp kokiem tik strauji un klusi kā pēkšņas vējpūtas nestas pelnu plēnes. Līdzās vilkiem apmēram akru lielu platību apdzīvoja brūnie lāči - lieli, tukli biskvītkrāsas dzīvnieki, kas klaiņāja, ošņājās un ar ķepām rakņājās starp kazenēm un irbulenēm, kas auga viņu platībā.
Mani aizrāva radījumu vērošana šajos apstākļos. Man tie likās ideāli dzīvnieku turēšanai. Tomēr man turpmāk nācās apjēgt, ka tik lielas teritorijas gan dzīvnieki, gan to kopēji uztver ar dalītām jūtām.
Pēkšņi es aptvēru, ka laiks iet, tāpēc steidzīgi atgriezos pie ziloņu mājas un satiku tur Čārliju. Mēs paņēmām manas ceļasomas un atkal devāmies uz kotedžu.
- Zābakus nost - jūs abi! - Beilija kundze izrīkoja, atvērdama mums durvis. - Negribu, ka pienēsājat manas spodrās grīdas ar dubļiem. - Viņa norādīja uz priekšnamā izplāto laikrakstu. Mēs paklausīgi novilkām zābakus un vienās zeķēs aizgājām līdz viesistabai, kurā galds lūza no pārtikas klājiena, - tur bija šķiņķis, mēle un salāti, jaunie kartupeļi, zirņi, pupas, burkāni un milzīga biskvītkūka ar bagātīgu krēma kārtu.
- Es gan neesmu pārliecināta, vai ar to pietiks, - Beilija kundze bažīgi sacīja. - Baidos, ka tās ir tikai uzkodas, bet ar tām nāksies iztikt.
- Izskatās pavisam labi, mīļā, - Čārlijs teica savā maigajā balsī.
- Nu, nav gluži tas, ko es būtu gribējusi celt galdā. Jauniem puišiem vajadzīgs kāds karsts ēdiens. Bet, lai nu kā, ar to nāksies iztikt.
Mēs apsēdāmies un ķērāmies pie ēšanas. Ēdiens bija brī- numgards, un mēs ēdām draudzīgā klusumā.
- Kāpēc tu izvēlējies Vipsneidu, Džerij? - Čārlijs beidzot apvaicājās, rūpīgi griezdams ēdienu uz sava šķīvja mazos gabaliņos.
- Nu, - es iesāku, - es vienmēr esmu interesējies par dzīvniekiem un vēlos kļūt par to vācēju - ziniet, gribu doties uz Āfriku vai tamlīdzīgām vietām un no turienes vest zvērus uz zoodārziem. Vēlos iegūt pieredzi darbā ar lielākiem dzīvniekiem. Jūs jau saprotat, Bornmutā nekādus lielus radījumus turēt nevar. Es gribēju teikt, nevar gluži pilsētas nomales dārziņā turēt briežu ganāmpulku, vai ne?
- Ak, - Čārlijs piekrita, - nē, saprotu gan.
- Paņem vēl mazliet salātu, - mudināja Beilija kundze, kurai šķita vienaldzīgas lielo medījamo dzīvnieku turēšanas grūtības dārzā aiz mājas.
- Nē, man jau gana, - es atteicu, - paldies.
- Un kad tu grasies doties ceļā? - Čārlijs vaicāja. Viņš izturējās gauži nopietni. Mana sirds pret viņu iesila.
- Tikko būšu apguvis zināšanas, - es atbildēju.
Čārlijs pamāja ar galvu un tad noslēpumaini, maigi pie sevis pasmaidīja, bez skaņas kustinādams lūpas. Tas bija viņa paradums - smaidīt un klusībā atkārtot viņam tikko teiktos vārdus, it kā cenšoties tos paturēt atmiņā.
- Izēdiet nu visus zirņus, - Beilija kundze mudināja, - citādi tie būs jāmet ārā.
Visbeidzot, piestūķējušies ar ēdienu, mēs uzkāpām augšstāvā, lai liktos gulēt. Mana istaba ar ozolkoka sijām atradās zem paša kotedžas jumta. Tā bija ērti mēbelēta un ap to bridi, kad biju beidzis izsaiņot grāmatas un drēbes, jau šķita gluži vai pils. Es ierāpos gultā un triumfējoši dziļi nopūtos. Biju ieradies. Biju šeit - Vipsneidā. Es aizmigu, tīksminādamies par šo domu, un, kā pašam likās, tikai pāris sekundes vēlāk mani pamodināja Čārlijs, atnesdams tasi tējas.
- Augšā, Džerij! - viņš teica. - Laiks iet uz darbu.
Pēc uzmundrinošām brokastīm, kas sastāvēja no čurkstošām desiņām, bekona ar olām un lielas krūzes tējas, mēs ar Čārliju devāmies pāri rasas izraibinātajam laukam un kopā ar veselu baru citu darbinieku iekšā parkā pa vārtiem.
- Kur tieši tu strādāsi, Džerij? - Čārlijs apvaicājās.
- Nezinu, - es atteicu. - Fils Beitss man to vēl nepateica.
Tieši tajā mirklī man līdzās parādījās pats Fils Beitss.
- Aha, - viņš teica, - labrīt. Vai esi iekārtojies? Jauki.
- Kur man vajadzēs strādāt? - es pajautāju.
- Domāju, - Fils sprieda, - domāju, ka šorīt tu varētu sākt darboties pie lauvām.