Jo, raugi, dižciltīgais lauva!
Čosers, Leģenda par krietnajām sievietēm
Atzīšos - ziņa, ka jāsāk strādāt ar lauvām, mani zināmā mērā šokēja. Jutos lepns, ka ārēji nekādi neizrādīju savu samulsumu, kad Fils man to pavēstīja, tomēr vēlējos, kaut man būtu ļauts sākt ar kaut ko maigāku - piemēram, ar kādu spulg- acainu briežu ganāmpulku. Jutu, ka ir gaužām negodīgi mest mani priekšā lauvu baram, pirms esmu iemanījies darbā. Tomēr es uzņēmu jaunās ziņas tik bezrūpīgi, cik vien spēju, un devos cauri parkam meklēt savu darba vietu.
Lauvu nodalījums bija izvietots gar Daunsu kori, ko daļēji apslēpa pliederu krūmi un augstas nātres. Vietā, kur nogāze pārgāja ielejā, krūmājs izbeidzās, un parādījās lieli zaļas zāles puduri, katrs no tiem zem trušu apgrauztā cekula sniedza patvērumu skudru pūznim. No šejienes pavērās brīnumains skats pāri iekoptu tīrumu mozaīkai, kuru plašumi atšķīrās no pārējās ielejas daļas, un pasteļkrāsas tajos likās maināmies un plūstam, kad pāri slīdēja lielu mākoņu ēnas.
Šī nodalījuma centrālais nervs bija maza, pussagruvusi būdiņa, ko apjoza mudžeklīga pliederu krūmu jaunaudze. Būdai visai švītīgā leņķī bija uztupusies sausserža parūka, gandrīz pilnīgi aizsedzot vienu no abiem logiem. Tādējādi būdas iekšiene vērtās tumša un drūma. Ārpusē pie būdas dižojās noplukuši plāksnīte ar uzmundrinošu uzrakstu "Miera osta". Iekārtojums ar savu pieticību atgādināja klosteri: trīs krēsli dažādās sabrukšanas stadijās, galds, kas grīļojās un dīžājās kā nervozs zirgs, kad vien uz tā kaut ko uzlika, un groteska, melna krāsns, sakņupusi vienā ēkas stūrī. Tā pikti pūta dūmus caur dzelzs restēm un diezgan ievērojamos daudzumos atvēma kvēlojošās ogles.
Šajā pustumšajā būcenī es sastapu divus kopējus, kas bija atbildīgi par visu nodalījumu. Džesijs bija nerunīgs tips ar sarkanu seju un caururbjošām, zilām acīm zem ērkuļainām baltām uzacīm, un ar tādu degunu, kura raupjums un krāsa atgādināja lielu zemeni. Savukārt Džo sejas krāsa bija brūna, viņam bija dzirkstošas, zilas acis un piesmakuši, aizrautīgi tīkama humora pilni smiekli. Kad abi bija tikuši galā ar brokastīm, ko bija pārtraukusi mana ierašanās, Džesijs kopā ar mani apstaigāja visu teritoriju, izrādīja dzīvniekus un paskaidroja manus pienākumus. Vienā nodalījuma galā dzīvoja vombats Pīters, tālāk atradās polārlapsu iežogojums, un vēl viens, pilns ar jenotsu- ņiem. Tad nāca krātiņš, kurā mitinājās divi polārlāči, balti kā pūpēži, un karjers tīģeru pārim. Vēl tālāk gar kalnu pakāji stiepās nožogojums, kurā dzīvoja vēl viens tīģeru pāris, un beidzot - visa nodalījuma īstie saimnieki - lauvas.
Mēs gājām pa šauru, līkumainu taku starp plūškokiem, līdz galu galā nonācām pie augsta režģu žoga, kas ierobežoja lauvu mītni. Nožogotā teritorija ietvēra kādus divus akrus un bija izveidota kalnu nogāzē, kas biezi apaugusi ar krūmiem un kokiem. Iedami gar žogu, mēs ar Džesiju nonācām līdz vietai, kur krūmāji bija atkāpušies, veidojot gravu, un gara, lekna zāle ieskāva dīķi. Tur zem līka, grubuļaina ērkšķu koka arī atradās gleznainās pozās sagūlušies lauvas. Tēviņš Alberts, savās krēpēs ietinies, bija meditējoši izlaidies blāvajā saules gaismā. Līdzās, cieši aizmigušas, gulēja viņa zeltainās, tuklās sievas Nena un Džila; lauveņu ķepas, kas bija zupas šķīvja lielumā, viegli raustījās. Džesijs uzsauca lauvām un nograbināja ar spieķi gar režģiem, vēlēdamies, lai lauvas pienāk tuvāk un iepazīstas ar mani. Alberts tikai uz mirkli pagrieza galvu, uzmeta mums iznīcinošu skatienu un no jauna iegrima meditācijā, Nena un Džila pat nepakustējās. Manās acīs viņi nešķita ne ļauni, ne mežonīgi - gluži otrādi, viņi izskatījās pārbaroti, slinki un mazliet augstprātīgi. Džesijs nostājās, kājas iepletis, it kā atrastos uz zvalstīga kuģa klāja, sparīgi izsūkāja zobstarpas un pievērsa man savu caururbjošo, zilo acu stingo skatienu.
- Tā, uzklausi labi, dēls, - viņš iesāka. - Klausi, ko tev saku, un nekas ļauns nenotiks. Tas tur vombats, tās lapsas un tie tur jenotsuņi ir tavējie, skaidrs? Bet nemēģini te visādus jokus ar šiem citiem, vai tev būs gals klāt. Viņi izskatās rāmi, bet tādi nav, skaidrs?
Viņš vēlreiz izčūpstināja zobstarpas un nopētīja mani, lai pārliecinātos, ka esmu sapratis šo mācību. Apliecināju, ka man nenāk ne prātā rādīties plēsoņām pat tuvumā, kamēr nebūšu ar tiem iepazinies. Skaļi es to nepateicu, taču nodomāju, ka būtu gaužām apkaunojoši, ja mani saplosītu tīģeris, ar kuru es, tā sakot, neesmu pat oficiāli iepazīstināts.
- Tātad, dēls, klausi mani, - Džesijs atkārtoja, draudīgi pamādams ar galvu, - un es tevi izmācīšu.
Pirmās pāris dienas tika pilnībā ziedotas mācībām, kuru laikā es iegaumēju ikdienas barošanas, tīrīšanas un tamlīdzīgos pienākumus, taču tie bija pavisam vienkārši, un, savu darāmo apguvis, es varēju vairāk laika veltīt aprūpējamo dzīvnieku vērošanai un centieniem iemācīties kaut ko par tiem. Gan Džesijs, gan Džo pamatīgi uzjautrinājās, ka es nēsāju kabatā milzīgo piezīmju grāmatu un pie ikkatra niecīgākā iemesla vilku to ārā, kaut ko pierakstīdams.
- Sasodītais Šerloks Holmss, - Džesijs komentēja manu rīcību, - vienmēr pieraksta visādas muļķības.
Džo mēģināja mani izjokot, gari un detalizēti stāstīdams par to, ko nupat esot novērojis dzīvniekus darām, bet viņš ļāva iztēlei pārāk lielu vaļu, tāpēc es vienmēr atklāju blēdību.
Gluži dabiski, ka es sāku lauvu pētīšanu. Tā kā man pirmo reizi dzīvē bija izdevība nonākt tik tuvu šiem radījumiem, es nolēmu izlasīt par lauvām visu iespējamo literatūru un pēc tam pārliecināties, kā šī informācija sakrīt ar maniem novērojumiem. Ar diezgan lielu izbrīnu atklāju, ka laikam gan neviens cits dzīvnieks, izņemot dažas mitoloģiskas būtnes, nav ticis apveltīts ar tik daudzām iedomātām īpašībām. Kopš brīža, kad zooloģiska entuziasma uzplūdā kāds nodēvējis šo radījumu par Zvēru karali, visi rakstnieki sacentušies, meklēdami pierādījumus, ka lauva ir šā titula cienīgs. Kā es atklāju, tas īpaši attiecās uz agrāko laiku rakstniekiem, kas vienā balsī ņēmās slavināt Felix leo maigo raksturu, gudrību, drošsirdību un krietnumu; tādējādi cilvēki nonāca pie neizbēgama secinājuma, ka angļiem, šai pieticīgajai un sevī noslēgtajai nācijai, pieklājas iecelt lauvu par savu nacionālo simbolu. Nebiju nemaz nostrādājis līdzās Albertam un viņa sievām ilgu laiku, kad jau sapratu, ka lauvas nepavisam nav tādi, par kādiem senākie rakstnieki šos dzīvniekus iztēlojuši.
Plīnija1 "Dabas vēstures" tulkojumā, kas bija publicēts ap 1674. gadu, es izlasīju šādu glaimojošu Zvēru karaļa aprakstu:
' Pllnijs Vecākais (Gaius Plinius Secundus, 23.-79. g. m. e.) - romiešu zinātnieks, studējis un aprakstījis dabaszinlbas, vēsturi, retoriku un kara mākslu.
No visiem mežonīgajiem zvēriem vienīgi lauva izturas lēnprātīgi pret tiem, kas viņa priekšā ir pazemīgi, un neaiztiek nevienu radījumu, kamēr tas ir padevīgs, bet apžēlo to, kas zemojas pie viņa kājām. Kaut citkārt ir varens un nežēlīgs, lauva tomēr uzbruks vīrietim, nevis sievietei, un nekad par laupījumu neņems bērnu, ja vien nebūs pārlieku izsalcis.
Iepazinis Albertu tikai trīs dienas, es jau sapratu, ka šis apraksts viņam nepavisam neatbilst. Viņš neapšaubāmi bija tik varens un nežēlīgs, cik vien iespējams, taču nedomāju vis, ka viņa raksturam piemita kaut kripata žēlsirdības. Jebkurš, kas pacenstos zemoties pie viņa kājām, par saviem pūliņiem saņemtu kodienu kaklā.
Vēl viens rakstnieks, kura darbus es rūpīgi izpētīju, bija Sem- juels Perčess1 , un ar dzīvu lauvu nekad nesatikuša cilvēka nešaubīgo pārliecību viņš man darīja zināmu, ka lauvas vēsākā klimatā ir lēnprātīgāki un karstā - niknāki. Kad to pirmo reizi izlasīju, es pamatoti cerēju, ka tādējādi man būs iespēja sadraudzēties ar Albertu, jo tūlīt pēc manas ierašanās Vipsneidā laiks kļuva auksts un pāri Daunsiem auroja ledains vējš, tā ka izplui- nītie pliederu krūmi čīkstēja, vaidēja un drebinādamies spiedās cits pie cita. Saskaņā ar Perčesa apgalvojumu šādā laikā Albertam un viņa sievām pienāktos draiskoties kā draudzīgiem kaķēniem.
Otrās darba dienas rītā mana uzticība Perčesam tika rupji satriekta. Es gāju gar lauvu būri, saliecies pret vēju un nozilējis aiz aukstuma, lai atgrieztos Miera ostas siltumā un patvērumā. Alberts bija paslēpies biezajā zālē un nātrēs būra ielokā gluži līdzās takai. Esmu pārliecināts, ka viņš bija redzējis mani
' Semjuels Perčess (Samuel Purchas, 1577-1626) - garīdznieks un rakstnieks, ievērojams ceļojuma aprakstu autors.
iepriekš paejam garām un nolēmis atceļā sagādāt man pārsteigumu. Lauva nogaidīja, kamēr pienāku tuvāk, un tad ar asinis stindzinošu niknuma rēcienu lēca pret režģiem. Tad viņš at- tupās un nikni blenza uz mani, viņa dzeltenajās acīs vīdēja negants uzjautrinājums par manu pēkšņo pārbīli. Alberts nolēma, ka tas ir labs joks, un vēlāk tajā pašā dienā to atkārtoja. Viņam vēlreiz bija prieks redzēt, kā es palēcos gaisā kā pārbijies briedis, bet šoreiz, sev par apmierinājumu, arī izdevās novērot, kā es izmetu no rokām spaini, paklupu pār to un smagi ieveļos īpaši krāšņā nātru pudurī. Vēlāk es atklāju, ka aukstais laiks ne tikai nav padarījis Albertu rāmu, bet gan iesvēlis viņā gluži baismu gražīgumu, - caurām dienām viņš slēpās aiz krūmiem un tad lēca virsū neko ļaunu nenojautušām vecām dāmām, kad tās gāja garām būrim. Domājams, ka šie vingrinājumi viņu sasildīja, kad sals knieba degunā.
Es turpināju lasīt Plīnija un Perčesa darbus par lauvām, tomēr nu jau ar diskriminējošāku nostāju. Lēkādams Alberta uzbrukumu dēļ, es biju pavadījis drudžainu dienu un lasīdams atklāju, ka šo rakstnieku tēlotajiem lauvām piemīt itin maigs, mierinošs pasaku tēlu raksturs, kas tos padara daudz mīlamā- kus par īstajiem dzīvniekiem. Man īpaši patika lasīt ceļotāju aprakstītās tikšanās ar lauvām savvaļā, jo visi uzsvēra šo dzīvnieku inteliģenci un patīkamo raksturu. Plīnijs atstāsta, kā Mentors Sirakūzietis[2] Sīrijā saticies ar lauvu, kas šķities viņam nevaldāmi pieķēries, lēkājis apkārt kā mundrs jēriņš un, izrādīdams dziļu pielūgsmi, sekojis pa pēdām. Visbeidzot Mentors atklājis, ka šo aizkustinošo pieķeršanos izraisījis liels ērkšķis dzīvnieka ķepā, no kura tas vēlējies tikt atbrīvots.
Tā vien likās, ka tajos laikos lauvas bijuši izcili bezrūpīgi, jo Plīnijs apraksta kādu Elpisu no Samosas, kas pat manam lētticīgajam prātam šķita pārspīlēts. Elpiss tikko bijis spēris kāju uz Āfrikas zemes, kad viņam "piesējies" kāds lauva ar atplestu rīkli. Gluži dabiski, Elpiss meties tuvākajā kokā, saukdams Bakhu sev palīgos, un labu laiku pavadījis augšējos zaros, kamēr lauva ar joprojām atvērtu muti, staigājis šurpu turpu zem koka, visādos veidos cenzdamies šim gana stulbajam puisim darīt zināmu, ka kaut kas nav kārtībā. Elpiss acīmredzot nebija pietiekami lasījis tā laika ceļojumu literatūru, citādi viņš uzreiz būtu sapratis, ka lauvam ķepā iedūries ērkšķis vai kaut kas tamlīdzīgs, ko pienākas izvilkt. Pagājis krietns laiks, pirms viņš sajēdzis, ka lauvas, par spīti visam savam iespējamajam niknumam, gan visu laiku nestaigā ar atplestu muti. Tāpēc viņš piesardzīgi norāpies no koka un atklājis - patiesi, lauvam rīklē iesprūdis kauls. Elpiss kaulu vienā paņēmienā izvilcis - šķiet, bez kādām grūtībām. Lauva bijis tik neprātīgi priecīgs un pateicīgs, ka nekavējoties pieteicies par galveno miesnieku uz sava glābēja kuģa un katru dienu, ko Elpiss pavadījis šajā apgabalā, apgādājis kuģa komandu ar svaigu briežgaļu.
No šiem Plīnija un Perčesa stāstiem cilvēkam rodas priekšstats, ka tajos laikos Āfrikā nav bijis tādas vietas, kur viņam klāt nemestos bēdīgi lauvas, kas vēlas uzticēt cilvēka rūpēm savus mokošos pušumus, ērkšķus un kaulus.
Alberts un viņa sievas, pretēji saviem senčiem, vienmēr šķita pie ievērojami labas veselības un, man par atvieglojumu, viņu ķepās nekad nebija ērkšķu, kurus man nāktos vilkt laukā. Kaut arī visi trīs bija tik resni, viņiem piemita milzu apetīte un viņi ķildojās un rūca par katru gaļas kumosu, it kā nedēļām ilgi nebūtu baroti. Alberts mēdza paķert lielāko gabalu, iestiept krūmos un noslēpt. Tad viņš žigli atgriezās, lai pārliecinātos, vai izdosies nočiept kādu gabalu, kas piederēja sievām. Skats, kā viņš iepļaukā sievu, lai nozagtu tai gaļu, bija visai mulsinošs lauvas cildenā rakstura paraugs.
Reizi nedēļā mums vajadzēja ievilināt Albertu un viņa sievas sprostā, lai varētu ieiet būri un iztīrīt no tā kaulus un citus lauvu tur uzturēšanās pierādījumus. Vienā nožogojuma malā bija uzbūvēts liels restots sprosts ar slīdošām durvīm, un tajā mums nācās rūpīgi ieslēgt visus trīs lauvas, pirms ķērāmies pie darba. Šī ievilināšana bija nogurdinošs darbs, kura vienmuļību kliedēja vienīgi tā smieklīgums. Lai iedabūtu sprostā Albertu un viņa sievas, kas, bez šaubām, nepavisam nevēlējās ar mums sadarboties, cilvēkam nācās būt ļoti viltīgam, vienlaikus bija arī jāprot izskatīties nevainīgam un jāspēj ātri skriet. Galvenais sekmīgas ievilināšanas priekšnoteikums bija pamatīgs Alberta izsalkums; tādos brīžos viņš klīda gar režģiem, viņa mazās acis zibēja un krēpes no niknuma bija sapinkojušās. Mēs nostājāmies pie būra, nevainībā starodami, un salikām uz takas visdažādākās lāpstas, spaiņus, birstes un dakšas. Tad sadabūjām lielu asiņainu gaļas gabalu un nolikām tādā vietā, kur Alberts to varētu gan saredzēt, gan saost. Alberts šīs izdarības sveica ar negantiem, kunkstošiem rūcieniem no krēpju dziļuma. Tad mēs pacēlām slīdošās durvis vienā sprosta galā un stāvējām, skaļi sarunādamies, it kā mums ne prātā nenāktu doma par lauvu gūstīšanu. Lai aizstāvētu Alberta prāta spējas, man jāpaskaidro, ka viņu tas viss ne uz mirkli neapmuļķoja, taču tā bija tāda kā paraža vai rituāls, kas jāievēro, citādi visa procedūra vējā.
Kad Alberts bija labu laiku vērojis gaļas gabalu un apsvēris iespējas to iegūt, mēs nolikām gaļu sprostā. Atbalstījušies pret barjeru, nodevāmies pašsuģestijai. Bez mazākās noskaņas vai intereses mēs bārstījām tādas frāzes kā "Nu, kā izskatās, Albert? Esi izsalcis, vai ne? Nāc nu, nāc nu. Labs puisis. Nāc, iekod. Nāc nu. Nac nu. Nac nu… Mes to atkartojam līdz bezgalībai ka daudzbalsīgu dziesmu, un visam priekšnesumam īpašu smieklīgumu piešķīra fakts, ka Alberts ne nieka no tā nesaprata.
Izsmēluši uzmundrinošo piezīmju krājumu, mēs nonācām strupceļā - nikni blenzām uz Albertu, un viņš tikpat nikni blenza uz mums. Nena un Džila tobrīd staigāja šurpu turpu būra dziļumā, izrādīdamas acīmredzamu nepacietību, tomēr neko neuzsāka, jo tradīcija prasīja, lai viņu kungs un pavēlnieks uzņemtos vadību. Nu Alberts izskatījās kā kritis transā. Šajos gaidīšanas brīžos es nositu laiku, cenzdamies rast atbildi uz bieži apspriesto jautājumu, vai cilvēka skatienam ir kāda vara pār dzīvnieku. Es koncentrējies stingi blenzu Alberta mazajās, dzeltenajās acīs, un viņš nemirkšķinādams blenza uz mani. Vienīgais rezultāts, kāds jebkad tika sasniegts, bija tas, ka es jutos mazliet neomulīgi.
Parasti apmēram pēc desmit minūtēm, kad Alberts joprojām neizrādīja vēlēšanos doties iekšā sprostā, mēs bijām spiesti ķerties pie cita trika. Pametuši gaļu sprostā, nesteidzīgi soļojām prom pa taku, līdz Alberts nolēma, ka mēs jau esam pārāk tālu, lai kļūtu bīstami. Tad viņš spēji metās iekšā sprostā, sagrāba gaļu un centās ar to aizbēgt, pirms mēs pagūstam atskriet atpakaļ un aizcirst durvis. Visbiežāk gadījās, ka dzelzs durvis noklaudzēja apmēram divu collu attālumā no viņa mū- košās astes, un mēs palikām stāvot kā muļķi, tostarp Alberts aizstiepa trofeju uz kādu klusu vietu, lai tur apmestos un ar baudu notiesātu. Ar to arī, protams, ievilināšana bija beigusies, un mums nācās gaidīt vēl divdesmit četras stundas, līdz Alberts atkal juta izsalkumu. Tādu pašu sprostā ievilināšanas procedūru nācās veikt arī ar visiem citiem nodalījuma zvēriem, tomēr tie mums nekad nesagādāja tādas grūtības kā lauvas. Albertam piemita kaitinātāja talants.
Ja nu tomēr izdevās lauvas kārtīgi ieslodzīt sprostā, mums nācās apiet apkārt būrim līdz mazām durtiņām. Kad bijām iekļuvuši nožogojumā, mums bija šīs durvis aiz sevis jāaizbultē. Šī sajūta man nekad īpašu baudu nesagādāja, jo tas nozīmēja, ka nu mēs esam ieslēgti būra divu akru platībā, ko ieskauj apmēram sešpadsmit pēdas augsts žogs, un nav nekādas iespējas izbēgt, ja lauvas brīnumainā kārtā tiktu ārā no sprosta. Reiz mēs ar Džo iegājām būrī un, kā parasti, aizklīdām katrs uz savu pusi cauri krūmiem, lai salasītu baltos, apgrauztos kaulus, kas bija atlikuši no iepriekšējās nedēļas mielastiem. Drīz vien biezajos krūmos vairs nevarējām viens otru saskatīt; es dzirdēju Džo svilpošanu, un ik pa brīdim kāds kauls noklakstēja, iekrizdams spainī. Es devos pa šauru taku starp lieliem kazeņu krūmiem, kas droši vien bija Alberta iemīļotā uzturēšanās vieta, jo takas mīkstajā mālā es redzēju viņa lielo ķepu nospiedumus un šur tur ērkšķos - krēpju kumšķus. Vēroju lauvas lielos pēdu nospiedumus un prātoju, cik Alberts ir ļaunprātīgs un versmains radījums, kad tas pēkšņi ierēcās. Sprosts atradās labu gabalu tālāk aiz kokiem no manis pa kreisi, tomēr varēju zvērēt, ka rēciens skan tieši man priekšā. Necenzdamies noskaidrot, kur tieši Alberts atrodas, es pilnā sparā metos uz izeju. Abi ar Džo ieradāmies pie vārtiem vienlaicīgi.
- Vai viņš izbēdzis? - es vaicāju, kad jau bijām drošībā ārpus būra.
- Nezinu, - Džo atteica, - necentos to noskaidrot.
Apgājām apkārt nožogojumam un ieraudzījām lauvas joprojām tupam sprostā, bet Alberta acīs mirdzēja jautrības dzirksts, kas lika man aizdomāties.
Šis incidents bija mana pirmā saskarsme ar tā saukto lauvu vēderrunāšanu. Daudzi rakstnieki apgalvo, ka lauva spējot rēkt tā, ka skaņa šķiet nākam no diviem vai trim dažādiem virzieniem vienlaikus. Tas nav tik neiespējami, kā izklausās, jo daudzām putnu un kukaiņu sugām piemīt pārsteidzošas vēderrunātāju spējas. Dažos gadījumos iespējams novērot, ka dzīvnieki līdzās izdod skaņu, kas izklausās plūstam no vairāku pēdu vai pat jardu attāluma. Ja lauvam piemīt šādas spējas, tās, bez šaubām, ir ļoti noderīgas - viņš spēj naktī sēt paniku medījuma ganāmpulkā tā, ka tas šausmās skrien tieši virsū medniekam, nevis prom no tā. Spriežot pēc tā rīta pieredzes, šķita gluži skaidrs, ka Albertam tas veicies - viņš atradās tikpat tālu no Džo kā no manis, un tomēr mēs abi bijām pārliecināti, ka rēciens skan gluži tuvu.
Labu laiku pēc šā piedzīvojuma Alberta īpatnējais rēkšanas paņēmiens sagādāja man vēl vienu, tikpat satraucošu brīdi. Kādu nakti es vēlu atgriezos no svētkiem ciematā un nolēmu saīsināt ceļu, ejot cauri parkam. Ceļš veda garām lauvu būrim, un, kamēr es steidzīgi soļoju cauri čabošajiem plūškokiem, Alberts pēkšņi ieņurdējās tā, ka es sastingu uz vietas. Bija grūti noteikt, no kurienes nāk skaņa, kaut arī es zināju virzienu, no kura tai neapšaubāmi būtu jāplūst. Skaņai piemita tāds kā zemi tricinošs efekts, tā izklausījās vibrējam uz augšu no manām pēdām. Spriežot pēc skaņas, Alberts varēja atrasties gan būrī, gan ārpus tā. Sajūta nebija patīkama, un tikai godbijīgā attieksme pret dabaszinībām atturēja mani mukt kā zaķim. Izrādīdams zināmu pārdrošību, es piegāju pie režģiem un blenzu iekšā tumsā, taču neko neredzēju, arī mēness man nepalīdzēja. Krūmi bija rāmi un tumši. Virzīdamies gar būra žogu, es zināju, ka mani izseko, gandrīz vai jutu sev pievērstas kāras acis, taču dzeltenbrūnie ķermeņi neradīja nekādu troksni, zem lielajām ķepām neiebrīkšķējās pat ne sīkākais zariņš, lai liecinātu par zvēru atrašanās vietu. Kad es sāku iet kalnup, prom no būra, no turienes atskanēja nicinājuma un izsmiekla pilna sprauslāšana.
Daži cilvēki liedzas ticēt, ka lauva spēj šādi rēkt apzināti. Viņi apgalvo, ka lauva vienīgi pirms rēciena noliec galvu tuvu pie zemes, tāpēc rēciens skan neskaidri un nav iespējams noteikt, no kuras puses tas nāk. Lai atklātu, vai tas tiesa, es visiem spēkiem centos būt tuvumā, kad Alberts ierēcas, tomēr lielus panākumus neguvu. Es bieži staigāju garām būrim un cerēju, ka viņš ierēksies, kamēr varu viņu saskatīt, taču Alberts vienmēr stūrgalvīgi klusēja. Reizēm, saklausījis Albertu izdodam pirmās skaņas, es aplaimoju parka apmeklētājus, ļaudams vērot, kā kopējs trakā ātrumā metas prom pa taku starp kokiem, it kā izbēdzis zvērs jau mītu viņam uz papēžiem. Taču ik reizi, kad es elsodams nokļuvu pie režģa, Alberts izrādījās vai nu jau beidzis rēkt, vai arī pārdomājis un, divas vai trīs reizes iekrekšķējies, atkal apklusis. Tomēr brīnumainās skaņas, kuras Alberts izdeva brīžos, kad es spēju sadzirdēt, nevis ieraudzīt, man par to vairāk nekā bagātīgi atlīdzināja.
Likās, ka Alberts dziesmas sākšanai vienmēr izraugās vēlu pēcpusdienu. Viņš sāka pēkšņi, ar diviem vai trim "aroom" - balss iemēģināšanai, starp katru no tiem ieturēdams ilgu pauzi, it kā noskaņodamies uz īsto toni. Tad viņš laida vaļā dziesmu pilnā sparā: "aroom" kļuva arvien rešņāki un dobjāki, pauzes starp tiem saīsinājās, līdz rēcieni saplūda vienā varenā kreščendo. Rēcieni skanēja cits pēc cita ātrāk un ātrāk, tad atkal palēninājās un, tikpat pēkšņi kā sākušies, arī apklusa. Grūti aprakstīt biedējošās izjūtas brīdī, kad skaņa sasniedz savu zenītu. Bezkaislīgi vērtējot, šī dziesma vairāk par visu atgādina malkas zāģēšanu lielā, skanīgā mucā. Vispirms skan zāģa lēnā šņīkstēšana, tad tā kļūst straujāka, metālam iegraužoties kokā, tad zāģa vilcieni atkal kļūst lēnāki, tādējādi norādot, ka baļķis gandrīz pārzāģēts, pēc tam iestājas klusums. Tajā brīdī es vienmēr gaidīju, ka atskanēs būkšķis, bluķim atsitoties pret zemi.
Pēc vairāku nedēļu biedrošanās ar Albertu es secināju, ka viņš nekādā veidā nepakļaujas populārajam viedoklim par to, kādam jābūt lauvam. Viņš bija igns un lielīgs, un viņam nepiemita itin nekas no smalkuma. Viņa mazajās, zeltainajās acīs pastāvīgi gailēja apslāpēts niknums, it kā viņš, pat iemeslu nezinādams, censtos uzturēt savai sugai raksturīgo nežēlības reputāciju. Viņš vienmēr izskatījās mazliet apjucis, it kā nesaprastu, vai ir nepieciešams tā izturēties vai nav. Ja Alberts, būdams nelāgā omā, nestaigāja šurpu turpu, viņš nodevās savam "jokam" - pēkšņi lēca virsū bezrūpīgiem garāmgājējiem un guva sardo- nisku baudu, vērodams izraisīto paniku. Ēdienreizēs viņš izturējās gaužām peļami, kā jau tiku aprakstījis, un vēlāk, pierijies gan savu, gan negodīgi izkrāpto gaļu, izlaidās garajā zālē un atraugājās. Lai cik ļoti es centos, tomēr nespēju Albertā saskatīt nevienu mīlamu īpašību.
Tikai vienu reizi mūsu pazīšanās laikā es redzēju viņu izskatāmies patiesi karaliski, un tas notika laikā, kad Džila sāka meklēties. Saceltām krēpēm Alberts soļoja pa būri, izgrūzdams sirdi plosošas nopūtas un izrādīdams pārsteidzošu dižciltību un rakstura stingrību. Esmu pārliecināts, ka Plīnijam viņš būtu gaužām paticis. Kamēr Alberts sekoja Džilai visapkārt pa būri, es vēlreiz pievērsos Plīnijam, lai redzētu, kas viņam sakāms par lauvu mīlas dzīvi. Pirmais atrastais izteikums nebija īpaši glaimojošs:
…lauvenes ir ļoti baudkāras, un tas ir iemesls, kāpēc tēviņi izturas tik nežēlīgi. Āfrikā tas zināms vislabāk un daudzkārt redzēts, īpaši lielā sausuma laikā, kad daudzi radījumi, ūdeni meklējot, sapulcējas vienkop pie dažām zināmajām upēm. Un tādējādi notiek, ka tur tiek radīti tik daudzi dīvaini jauktu sugu zvēri, jo tēviņi vai nu ar labu vai ļaunu klūp virsū un kopojas ar visu sugu mātītēm.
Parastos apstākļos es nekad nebiju redzējis Nenu vai Džilu uzvedamies baudkāri, un vairošanās periodā Alberta izrādītā uzmanība viņas vairāk nekā garlaikoja. Plīnijs turpina:
Lauva pazīst leoparda smaku, kad lauvene viņu krāpusi ar to, un tad tā cieš sodu: ar visu spēku lauva metas tai pakaļ, lai
viņas miesu sodītu.
i
Tā, protams, varēja būt tiesa. Nenai un Džilai, bez šaubām, bija liegta iespēja krāpt Albertu, jo viņas kopā ar to bija ieslodzītas vienā būrī. Tomēr es skaidri nojautu, ka Alberts ir bargs vīrs, un es gan negribētu būt viņa sieva, ja būtu lakstojusies ar leopardu un pieķerta nozieguma vietā.
Mani vienmēr mulsināja tas, kāpēc parka apmeklētāji meta cits citam pazagšus skatienus un ķiķināja, kad Alberts klaja lauka vidū bez mazākās kautrēšanās cienīgi nodevās apsēklošanai. Ja cilvēki zinātu, ka orģijā piedalās viņa meita Džila, tie izjustu dziļu pretīgumu. Asinsgrēks!
Izskatījās, ka arī Džo cieš no šīs dīvainās kautrības, kad nācās saskarties ar kopošanās skatu, un, atklāti runājot, viņš rūpīgi izvairījās tuvoties ikvienam krātiņam, kurā, kā pats zināja, notiek šie šausminošie akti. Džesijam šāda atturība nepavisam nepiemita. Viņš mēdza aizsmakušā balsi izkliegt dzīvniekiem domātus neķītrus uzmundrinājumus, kamēr pūlis viņam apkārt pašķīda uz visām pusēm. Džesijs bija izcils pūļa izklīdināšanas speciālists, tas pagaisa kā dūnu mākonis.
- Nesaprotu, kā viņš to spēj, - Džo man reiz atzinās, kad mēs sēdējām Miera ostā drošībā no seksa. - Man, goda vārds, metas karsts un auksts. Vēl vakar es gāju garām lauvām, un viņš tur runājās ar visiem tiem cilvēkiem, arī ar jaunām meitenēm, kamēr vecais Alberts ņēma priekšā Džilu. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Es nevarētu, pat ne par simts mārciņām.
Džo savilka lūpas un izskatījās gluži saskumis, it kā viņš tiešām laistu garām naudu. Nabaga cilvēks, jebkura dzīvnieka pārošanās laikā viņa dzīve zaudēja jēgu.
Līdzās nepiespiestai attieksmei pret dzīves norisēm Džesi- jam piemita vēl kādas īpatnējas spējas, par ko viņu nenovīdīgi apskauda gan Džo, gan es pats. Gluži kā rīkstnieks sajūt ūdeni un riekstkoka rīkstīte viņa rokās sāk trīcēt virs apslēpta avota, kā trifeļu suns spēj sajust dziļi pazemē apslēptās gardās sēnes smaržu, tāpat Džesijs ar kādas dīvainas maģijas palīdzību spēja nojaust, kur gaidāma dzeramnauda. Gadījās, ka viņš stāvēja pie Miera ostas, sūkāja zobstarpas un vēroja garām plūstošo apmeklētāju pūli; tad piepeši Džesijs sastinga, sniegbaltās uzacis sāka raustīties, un viņš ar tādu kā apmierinājuma pilnu kampienu sacirta zobus kopā.
- Tur nāk divi šiliņi, - viņš teica un soļoja pie izraudzītā upura, izskatīdamies tik viltīgs kā ikviens no lielajiem kaķiem viņa apgādībā. Lai kā mēs ar Džo centāmies, nespējām saskatīt atšķirību starp tiem cilvēkiem, ar kuriem sarunas iesāka Džesijs, un tiem, ar kuriem sarunājāmies mēs paši, taču Džesijam bija nemaldīgs instinkts, un vēl pirms uzbrukuma viņš spēja noteikt precīzu naudas daudzumu, ko grasījās izvilināt no noskatītā cilvēka kabatas. No viņa būtu iznācis izcils jūras laupītājs.
- Nesaprotu, kā viņš to panāk, vecais blēdis, - Džo man teica. - Paklau, vakar viņš man sacīja: "Izmēģini laimi, Džo, viens labais patlaban nāk gar polārlāču būri - tas tur, ar mīksto filci galvā. Viņš ir piecu šiliņu vērts." Nu, es arī gāju un novazājos ar to tipu pusstundu, stāstīdams viņam gan šo, gan to. Goda vārds, biju kā medus, bet dabūju tik vien kā sasodītu Vudbaina cigareti.
Jāatzīst, pēc kāda laika Alberts un viņa sievišķi mani pamatīgi nogarlaikoja. Viņiem trūka personības, kāda piemita citiem nodalījuma dzīvniekiem. Turklāt viņi noraidīja jebkādus ie- draudzēšanās mēģinājumus, tāpēc viņus nebija iespējams tā īsti iepazīt. Plīnija iedomātie lauvas un stāsti par tiem man likās daudz interesantāki par dzīvajiem eksemplāriem, kurus aprūpējām. Nezinu, vai Alberts nojauta, ka es neizjūtu aizrautību pret viņu, taču viņš pēkšņi sāka izrādīt izteiktu nepatiku pret mani un skaļi, biedējoši centās mani saplosīt ik reizi, kad es tuvojos būrim. Viņam tas gandrīz izdevās.
Kādu dienu Džo nolēma, ka mums jāiztīra notekas apkārt lauvu būrim, lai man būtu ko atcerēties, kad būšu pārgājis strādāt uz citu parka nodalījumu. Mēs gājām uz būri, bruņojušies ar šļūtenēm, dakšām, birstēm un pārējo ekipējumu, un pēc zināma laika pamanījāmies iedabūt Albertu un viņa kompāniju sprostā. Pēc tam Džo, līksmi svilpodams, rīkojās ar šļūteni, un es ierāpos aiz režģa un virzījos uz priekšu, tīrīdams no notekām tur uzkrājušās sanesas. Lai to paveiktu, man nācās pievirzīties pavisam tuvu, un tas arī bija iemesls Alberta ie- sprostošanai, jo būra režģi bija gana plati, lai izbāztu cauri ķepu, toties sprosta režģi bija novietoti cieši kopā. Darbs ritēja pavisam raiti, līdz es nonācu notekā iepretī sprostam, kurā tupēja Alberts un vārījās niknumā. Džo strūkloja ūdeni līksmā aizmirstībā, tā ka viss apkārt bija izmircis. Es pastiepos pēc slotas, tajā brīdī man paslīdēja kāja un es atkritu pret sprosta malu. Man palaimējās, ka režģi šajā vietā nebija platāki, citādi Alberts būtu sakampis manu plecu. Viņš nekavējās ne mirkli un ar triumfējošu ņurdienu lēca man virsū, cenzdamies izbāzt ķepu caur režģiem, lai ieurbtu manī nagus. Viņam izdevās izbāzt tikai pašus pirkstgalus, tomēr viens nags stingri ieķērās manas jakas piedurknē. Džo acīmredzot nodomāja, ka mani jau plosa gabalos, izgrūda šausmu ķilkstienu un pavērsa šļūteni mūsu virzienā. Viņš, protams, bija nodomājis iešļākt ūdeni Albertam purnā un tādā veidā mani atbrīvot. Tomēr viņš savā aizrautībā kļūdījās, un tajā mirklī, kad biju izrāvies no Alberta nagiem un grasījos mesties sāņus, es saņēmu pamatīgu šļācienu tieši sejā, turklāt strūkla, man grīļojoties un sprauslājot, vēlreiz piespieda mani pie sprosta sienas. Alberts vēlreiz centās mani satvert, taču netrāpīja; Džo uzšļāca vēlreiz un trāpīja man starp acīm. Es atrāvos no režģa un pilēdams pārrāpos pāri barjerai.
- Kura pusē tu īsti esi? - es noprasīju.
- Piedod, - Džo ar nožēlu teica, - bet man likās, ka tas vecais briesmonis tevi sagrābis.
- Tu neapšaubāmi devi viņam visas iespējas, - es rūgti teicu, slaucīdamies ar nepiemērotu mutautiņu.
Garajos vasaras vakaros mans pienākums bija divas reizes nedēļā dežūrēt nodalījumā pēc tam, kad Džesijs un Džo bija aizgājuši, un pārliecināties, vai kāds no skatītājiem neizrādīs savu inteliģenci, pārkāpdams pāri barjerai vai mezdams dzīvniekiem ar pudelēm. Man šie vakari likās ļoti patīkami. Jutos kā kungs pār visu, ko spēju saskatīt; es mēdzu sēdēt Miera ostā pie tases stipras tējas, cenzdamies savest kārtībā savas steigā uzmestās piezīmes. Ārpusē pār aplokiem ēnas pamazām stiepās garumā, un pēdējie apmeklētāju bariņi virzījās uz izejas pusi. Kad pūļi bija aizgājuši, visapkārt iestājās klusums un valabiji piesardzīgi izlēkšoja no paslēptuvēm pliederos, kur tos bija iedzinušas klaigājošo puišeļu ordas. Alberts pāris reižu aizsmacis ierūcās, sagatavodams balsi nakts koncertam, un bija skaidri dzirdams, kā polārlāči plunčājas savā baseinā.
Mans pēdējais uzdevums pirms došanās mājup bija pilnībā izstaigāt nodalījumu, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Valabiji bija izklīduši pa zālāju, bez trokšņa ēda un baudīja pēkšņo klusumu, kas iestājās pēc apmeklētāju aiziešanas. Tīģeriene Renē priecātos, ja viņas midzeņa durvis būtu atvērtas, jo viņas lielais cementa karjers ēnā bija kļuvis vēss un saldēja ķepas. Viņas dēls Pols jau bija aizmidzis savā salmu migā. Tālāk, pāri Daun- siem, jenotsuņi jau bija cieši saritinājušies savās mazajās salmu būdiņās, taču polārlapsas turpat līdzās slīdēja starp krūmiem kā bālas ēnas. Man priekšā valabiji iztrūkušies lēkāja pa ataugu. Lauvas gulēja garajā zālē līdzās savam dīķim, Alberts, iegremdējies krēpēs, kā parasti meditēja, bet Nena un Džila viņam līdzās gulēja izspīlētiem vēderiem. Visapkārt pa zāli gāzelēdamies čāpoja valabiji, vilkdami smagās astes sev līdzi. Koku galotnēs žagatu bari plivināja spārnus un sažadzinājās. Džams un viņa draudzene tīģeru mītnē snauda, un krūmos apkārt būrim čabinājās un brīkšķinājās valabiji. Valabiji, itin visur valabiji, pliederu brikšņu tumsā bija dzirdams, kā tie ar saviem truša zobiem skrubina mizu no kokiem. Pārliecinājies, ka nodalījumā viss kārtībā, un paturēdams prātā īpašo milzīgo tējas tasi, kuru Beilija kundze man vienmēr pasniedza, kad atgriezos no vēlās dežūras, es devos mājup. Pa ceļam vienmēr gadījās kāda tukša pudele vai sviestmaižu papīra driska, ko pacelt.