Notverts tīģeris atlīdzinas visas raizes un tēriņus.
Bcloks, Tīģeris
Kad no rīta ierados parkā, saule vēl bija remdena, tomēr tā noklāja lapas un zāli ar trauslu, zeltainu spīdumu, un tās spodrajā gaismā varēja redzēt un dzirdēt parku mostamies. Starp grīļīgajiem pliederiem, kuru zaros joprojām bija ieķērušās miglas plūksnas, atslābinājuši tuklos ķermeņus, rīta saulē klusi tupēja valabiju bari rasas izvagotiem kažokiem. Pāri aplokiem atbalsojās pāvu griezīgie kliedzieni, kad putni pastaigājās starp priedēm, vilkdami krāsainās astes sev līdzi. Ja gadījās iet garām zebru aplokam, tās pacēla galvas, uzsprausloja garāmgājējam pamatīgus dvašas mākoņus un nervozi aizlēkšoja pa slapjo zāli. Kad iegriezos grantētajā taciņā, kas veda uz vajadzīgā nodalījuma pusi, polārlāči izbāza cauri režģiem un pavērsa uz manu pusi raustīgos, melnos degunus, mokpilnās gaidās ošņādami pēc maizes klaipiem man azotē. Džesijs un Džo gāja uz būdu, bet es tūlīt devos uz tīģeru bedri. Dzelzs vārti nošķindēja tūkstoš skanīgās atbalsīs pret cementa pagraba sienām, un es devos iekšā, lai ķertos pie dienas pirmajiem darbiem.
Tīģeri pamodās un sveica mani, pavērdami sārtās mutes platās žāvās, glezni izlaidušies savās čabošo dzelteno salmu migās. Tad viņi eleganti izstaipījās - uzmeta kūkumu, sasprindzināja asti, noraustīja degunu un - viegliem soļiem šķērsoja savus mitekļus, lai pavērtos uz mani caur restotajām durvīm. Šajā bedrē dzīvoja divi no mūsu četriem tīģeriem - Pols un Renē, dēls un māte. Taču Pols neizjūta maigumu pret savu radītāju, tāpēc viņiem nācās gulēt dažādās migās un bedrē viņi varēja iziet tikai pēc kārtas. Mans pirmais rīta darbs bija izlaist Renē no viņas migas bedrē - es atvilku smagās slīdošās durvis un, kad tīģeriene bija izslājusi saules gaismā, atkal tās aizvēru. Pēc tam es piecas minūtes paklusām baroju viņas dēlu ar gaļas strēmelītēm.
Pols bija izcili liels un jauks tīģeris. Viņa gaitai piemita tik perfekts rāmums un raksturs bija tik miermīlīgs, ka nācās grūti noticēt, ka Renē tiešām ir viņa māte. Pols pastaigājās uz lielajām, mīkstajām ķepām klusi un nesteidzīgi; viņa māte staigāja tikpat klusi, taču tīģerienes gaita bija aša, nervoza, saraustīta un nepatīkami atgādināja par viņas spējām pārsteigt cilvēku nesagatavotu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka lielāko daļu sava brīvā laika viņa pavadīja, cenzdamās izstrādāt sekmīgus mūsu nogalināšanas paņēmienus. Viņai piemita kaut kas īpaši mežonīgs, šī īpašība vīdēja viņas nekustīgajās, zaļajās acīs. Pols ēda gaļu man no rokas ar tādu kā klusu cieņu un lielu maigumu. Viņa māte to nikni norija un, ja vien tai dotu iespēju, pieķertu klāt arī pašu roku. Pols iedvesa pārliecību, ka piedāvāto roku viņš uzskatītu par kaut ko otršķirīgu un kā tādu to arī noraidītu. Pat ja šī doma nebija pareiza, tā nomierināja.
Šo rīta sarunu laikā Pols izturējās pret mani tik draudzīgi, ka es tikai ar pūlēm paturēju prātā, ka viņš, ja vēlas, var būt bīstams. Viņš piespieda lielo galvu sāniski pie restēm, ļāva pakasīt sev aiz ausim un murrāja tik skaļi, ka vairāk atgādināja milzīgu mājas kaķi nekā vispārpieņemto asinskāro tīģeri. Pols pieņēma manas dāvanas ar karaliski augstprātīgu labvēlību un, kad bija tās notiesājis, apgūlās un laizīja ķepas; es pa to laiku attupos un aizgrābts viņu vēroju. Ikkatra krāsainā ķermeņa colla bija brīnišķīgi saskanīga, viņa kustības bija plūstošas un graciozas. Polam bija masīva, starp ausīm ļoti plata galva un visapkārt zodam vienmērīgi liecās blāvā safrāna krāsas spalvu apkakle. Svītras pa visu viņa košo ādu stiepās kā melnas liesmas. Iespējams, visskaistākās bija jaunā tīģera acis - lielas, mandeļveidī- gas, ieslīpas, gluži kā lapu zaļi, jūras nopulēti oļi.
Manas rīta sarunas ar Polu parasti pārtrauca Džesijs, kas gribēja zināt, kur es, pie joda, esmu nogrūdis viņa lāpstu. Lāpstas meklēšana bija attaisnojums, kuru es izmantoju katru rītu, lai mazliet padzīvotos pie tīģeriem. Šis darbarīks bija Džesija ikdienas svarīga sastāvdaļa - ar to rokā viņš katru ritu nozuda starp kokiem, lai iztukšotu zarnas; bez šīs procedūras viņa dienas gaitas nebūtu iespējamas.
Kad Džesijs atgriezās no apceres pie dabas krūts, mēs ķērāmies pie darba un iztīrījām tīģeru bedri. Vispirms mēs atkal ieslodzījām Renē viņas midzenī, tad nokāpām bedrē ar bir- stēm un spaiņiem, noberzām cementa klonu un savācām no vakardienas ēdienreizēm atlikušos kaulus. Tad mēs pēc kārtas
izlaidām bedrē Renē un Polu, lai varētu iztīrīt vinu midzeņus
' > »
un noklāt svaigus salmus. Kad ielaidām tīģerus atpakaļ midzeņos, tie uzvedās ārkārtīgi dīvaini. Viņi aizsoļoja tieši uz migām, izošņāja tās, tad nostājās guļvietas vidū un ņēmās mīņāties pa salmiem un plucināt tos ar ķepām. Ausis pieglaudās, puspievērtās acis kļuva sapņainas un domīgas. Tad viņi strauji izslējās un raženi iečurāja tieši svaigās migas vidū. To paveikuši, tīģeri nomierinājās un pavadīja atlikušo rīta cēlienu snauduļodami, reizēm garlaikoti laizīdami ķepas un žāvādamies. Domāju - kad tīģeri iegāja midzeņos un atrada guļvietās svaigos salmus un tīrās zāģu skaidas uz grīdas, turklāt viņu pašu aromātu uz laiku bija nomācis dezinfekcijas līdzeklis, ko bijām izšļakstljuši uz sienām un grīdas, viņi vēlējās pierādīt paši sev (un pie viena arī apmeklētājiem), ka midzeņi ir daļa viņu teritorijas. Ar šo rīcību tīģeri no jauna piešķīra salmiem savu kodīgo smārdu. Pēc tam, kad karogi, tā sakot, bija uzvilkti, tīģeri varēja atpūsties un gaidīt barošanu.
Iztīrījuši bedri, mēs visi trīs devāmies uz Miera ostu iestiprināties. Drūmajā telpā attupāmies uz čīkstošajiem krēsliem un ar interesi izpētījām cits cita brokastu sainīšus. Džesijs turēja sviestmaizi lielajā, sarkanajā rokā un ēda to lēni un metodiski, taču pilnīgi bez intereses. Džo ēda strauji, pilnu muti - dzīvespriecīgi sarunādamies ar mani un akcentēdams teikto ar savu aizsmakušo smieklu šaltīm. Viņš bija vienīgais man zināmais cilvēks, kura smieklus pilnīgi precīzi var aprakstīt kā "he he he". Džesijs joprojām drūmi klusēja; pabeidzis ēst, viņš vienaldzīgi blenza ārā pa logu un sūkāja zobstarpas. Tad viņš ar rāpuļiem piemītošu gausumu aizdedza pīpi, sūca to un pūta dūmus, kamēr mēs ar Džo pļāpājām par laiku, makšķerēšanu, labāko paņēmienu, kā nodīrāt trusi, vai salīdzinājām trīs blondīņu īpašības, kuru portreti greznoja sienu virs Džo krēsla. Drīz vien mēs piecēlāmies un devāmies ārā no būdas pabeigt nākamo darbu pēc saraksta - polārlāču būra tīrīšanu. Kad mēs parādījāmies, pliederu zaru mudžeklī, turpat līdzās Miera ostai aizdomīgi sāka žadzināt žagatas, Džo viņām tik trakulīgi uzau- roja, ka putni izspurdza no lapu aizsega kā tarkšķošas, daudzkrāsainas bultas.
Gaļu piegādāja ap pusdienlaiku - lielus, asiņainus gurnu gabalus, kas bija noklāti ar zaļas krāsas traipiem, tādējādi norādot, ka šī gaļa nav cilvēku lietošanai piemērota. No pustrijiem līdz trijiem mēs darbojāmies, sakapādami šos gaļas gabalus vajadzīgos izmēros, salikdami tos spaiņos un izlemdami, kuri no dzīvniekiem šoreiz saņems tādus gardumus kā sirds vai aknas. Tad pulksten trijos sākās dzīvnieku barošana.
Mēs vienmēr sākām ar Tīģeru gravu (turienes dzīvniekus mēs dēvējām par gala tīģeriem), jo tas bija nodalījuma vistālākais punkts. Tur lielā, krūmiem pieaugušā būrī, kas atgādināja lauvu mītni, dzīvoja Džams un Mauriņa, kas nebija nekā radniecīgi saistīti ar bedrē dzīvojošajiem Polu un Renē. Divi no mums nesa spaiņus ar gaļu. Mums vienmēr sekoja mazu ezīšu bars un daži pieauguši eži, kuri, kā likās, uzradās no nekurienes. Apkārt sapulcējās bērni - spalgi, aizrautīgi klaigādami, viņi uzdeva jautājumus, grūstījās un lēkāja - dedzīgā vēlmē aplūkot asiņaino gaļu no iespējami labāka redzespunkta.
- Velns parāvis! Paskaties uz to gaļu. Alf! Alf! Paskaties uz gaļu!
- Priekš kam dakša, mister?
- Forši! Bet viņi taču to neēdīs!
- Kas tā ir par gaļu, mister?
- Uzmanīgi, Džon, mīļumiņ, nemaisies kopējam pa kājām! Džon, vai tu dzirdi?
Tā tas turpinājās, kamēr mēs nonācām pie tīģeru būra, kurā Džams un Mauriņa drudžainā dedzībā slaistījās augšup un lejup gar režģiem.
No mana viedokļa, šo tīģeru barošana vienmēr bija interesantāka nekā Pola un viņa mātes ēdināšana, jo viņiem bedrē gaļu vienkārši iemeta pāri malai, bet ar gala tīģeriem procedūra allaž bija intīmāka. Mēs uzdūrām gaļas gabalu uz dakšas un iestūmām starp režģiem šaurāko galu, parasti tas bija stilba kauls. Džams, kā jau īstam džentlmenim pieklājas, uzšņāca savai partnerei un pagrūda viņu nost, ja mātīte mēģināja iekosties gaļas gabalā. Sagrābis gaļas gabalu mutē, tīģeris atspērās pret akmens flīzēm, uzmeta kūkumu, sasprindzināja muskuļus un ņēmās vilkt. Šis spēka demonstrējums bija neiedomājams un diezgan biedējošs, jo režģi izliecās, kamēr gaļas gabals collu pa collai tika vilkts tiem cauri. Tad gaļas gabals iespruka iekšpusē un tīģeris atkrita uz dibena; pēc tam viņš, galvu augstu pacēlis, ar gaļu mutē cēli aizsoļoja cauri krūmiem, lai pamielotos līdzās dīķim.
5
Pabarojuši Džamu un Maurīnu, mēs atgriezāmies pie bedres, lai no jauna uzpildītu spaiņus. Arī šoreiz mums sekoja vērotāju bariņš un pār mums bira muļķīgu jautājumu krusa, kas vienmēr radās tīģeru barošanas laikā.
- Kāpēc gaļa ir jēla?
- Vai viņi ēstu, ja to izceptu?
- Kāpēc tīģerim ir svītras?
- Ja jūs ieietu būrī, vai viņi jums iekostu?
Šāda veida jautājumus parasti uzdeva pieaugušie - bērni parasti vaicāja kaut ko daudz saprātīgāku.
Kaut arī no visiem tīģeriem mans mīlulis bija Pols, tomēr jāatzīst, ka Džams un Maurīna izskatījās visefektīgāk. Izceļoties pret koku un krūmu zaļo fonu, viņu krāsas šķita košākas. Tomēr viņi bija nelāga rakstura pāris, un es nekad nebeidzu apbrīnot, kādā ātrumā darbojās abu prāts un ķermeņi, tīģeriem pārvēršoties no kūtriem, zvalstīgiem radījumiem par šņācošiem un krācošiem niknuma iemiesojumiem. Vēl viena nianse, kas iesildīja manu sirdi pret Džamu un viņa partneri, bija dīvainā pļāpāšana, kādai tie nodevās, izmantodami ārkārtīgi savādu sarunas metodi. Šīs skaņas tik ļoti atšķīrās no tīģeru parastās ņurdēšanas un šņākšanas, ka tās varētu klasificēt kā īpašu valodu. Šī valoda pilnībā sastāvēja no šņākuļošanas - tā bija gara, kūsājoša ošņāšana, tīģeru deguniem raustoties. Šķita pilnīgi neticami, cik daudz variāciju bija iespējams sasniegt ar šo vienkāršo skaņu palīdzību un cik daudz dažādu nozīmju viņi tām piešķīra - vai arī es vienkārši tā iedomājos. Vienīgais laiks, kad abi šādi sarunājās, bija brīdis, kad mēs viņus ieslodzījām sprostā vai tikko bijām no turienes izlaiduši. Pastāvēja īpatnēji šīs šņākuļošanas paņēmieni, un katrs no tiem variējās atkarībā no apstākļiem. Ar pirmo metodi izdotā skaņa bija gari stiepta un melodiska, gluži kā saruna pusbalsī; otrās metodes rezultātā šņākuļošana bija uztraucoši skaļa un jautājoša. Pļāpāšanā iesaistījās abi tīģeri, un, kad viens no viņiem iešņācās jautājoši, otrs tāpat atbildēja. Sākumā es spēju atšķirt tikai divas galvenās tēmas, ja tā var izteikties: murmināšanu un jautāšanu. Tomēr, ieklausījies uzmanīgāk, uztvēru, ka katra no šīm tēmām ik reizi pavisam viegli atšķiras, tā ka ikvienam šņācienam šķita piemītam īpaša nozīme, savādāka par citām. Pirmo reizi izdzirdis šo sarunu, es vienkārši nodomāju, ka tīģeri saošņājas; vēlāk man izklausījās, ka viņi tiešām sarunājas īpašā primitīvā valodā. Mani šī ideja tik ļoti ieinteresēja, ka es pavadīju ilgas stundas, apgū- dams vienkāršākos šņākuļošanas paņēmienus, tad aizgāju uz tīģeru bedri un uzrunāju Polu. Kad viņš pienāca pie savām durvīm aprunāties, es ievilku plaušās gaisu un izgrūdu garu, pamatīgu jautājošo šņākuli, kādu, pēc manas pārliecības, pat Džams nespētu izteikt labāk. Cerēju, ka Pols man atbildēs. Viņš, acīmredzami satraucies, apstājās un pāris soļu atkāpās. Es iespraus- lājos vēlreiz - gandrīz tikpat iespaidīgi, turklāt šoreiz neizšļak- stīdams tik daudz siekalu; jutu, ka esmu iegājis lomā. Cerīgi paskatījos uz Polu. Viņš veltīja man tik dziļa nicinājuma pilnu skatienu, ka es gandrīz nosarku; tad viņš pagrieza man muguru un aizslāja atpakaļ uz migu. Sapratu, ka man vajadzēja patrenēties mazliet vairāk, pirms mēģināt sarunāties ar viņu.
Tajā laikā, kad centos apgūt tīģeru valodu, es pirmo reizi satiku Biliju. Biju aizgājis apraudzīt lauvas un atceļā trenējos tīģeru šņākuļošanā. Pagriezdamies ap stūri, es izgrūdu īpaši sirsnīgu šņācienu un gandrīz uzskrēju virsū garam, izstīdzējušam jauneklim ar sarkanu matu ērkuli, apaļām, zilām acīm un uzrautu degunu; viņa augšlūpu un zodu klāja smalka pūka olu dzeltenuma krāsā.
- Sveiks, - viņš teica, pieglaimīgi man uzsmaidīdams, - tu esi jauniņais?
- Jā, - es atbildēju. - Un tu?
Viņš savēcināja rokas kā vējdzirnavu spārnus un ieķiķinājās.
- Esmu Bilijs, - viņš teica, - sauc mani vienkārši par Biliju. Visi mani sauc par Biliju.
- Kādā nodalījumā tu strādā? - es vaicāju, jo nekad agrāk nebiju šo cilvēku redzējis.
- Ak, itin visur, - Bilijs atteica, sānis uzmezdams man viltīgu skatienu, - itin visur.
Mēs kādu brīdi stāvējām klusēdami un Bilijs blenza uz mani ar tāda dabas pētnieka alkatīgo interesi, kas nonācis aci pret aci ar jaunu sugu.
- Tu nudien esi pamatīgi saaukstējies, - viņš pēkšņi ieminējās.
- Nemaz neesmu saaukstējies, - es pārsteigts iebildu.
- Esi gan, - Bilijs apsūdzoši apgalvoja. - Dzirdēju, ka tu visu
laiku šķaudi.
»
- Es nešķaudīju, - es atteicu, - es šņākuļoju.
- Bet izklausījās pēc šķaudīšanas, - Bilijs sarūgtināts neatlaidās.
- Nebija vis, - es stingri atkārtoju. - Tā bija šņākuļošana. Es vingrinos tīģeru šņākuļošanā.
Bilijs blenza uz mani, acis iepletis.
- Ko tu vingrinies? - viņš noprasīja.
- Tīģeru šņākuļošanā, - es atkārtoju. - Tīģeri ar tādiem šņācieniem sarunājas, un es cenšos to apgūt.
- Tu laikam esi ķerts, - Bilijs ar pārliecību apgalvoja. - Kā gan var šņākuļojot sarunāties?
- Nu, tīģeri tā dara, - es teicu. - Tev vajadzētu pašam ieklausīties.
Bilijs ieķiķinājās.
- Vai tev te patīk strādāt? - viņš apvaicājās.
- Jā, - es atbildēju, - ļoti patīk. Vai tad tev nepatīk?
Viņš atkal man uzmeta viltīgu skatienu.
- Jā, bet ar mani ir savādāk - man jābūt šeit, - viņš paskaidroja.
Šajā brīdī es nodomāju, ka katrā ciematā ir savs muļķītis un ka šobrīd esmu saticies ar Vipsneidas eksemplāru.
- Man nu jāiet, - es aizbildinājos.
- Tiksimies vēlāk, - Bilijs sacīja.
- Jā, laikam gan, - es piekritu.
Lēkšodams prom cauri plūškokiem, viņš pēkšņi sāka spalgā, caururbjošā balsī dziedāt:
Es klejojošs dziesminieks esmu, Kā skrandu un lupatu bunte…
Es atgriezos Miera ostā, kur Džo tobrīd meistaroja foreļu ķeramo mušiņu.
- Es tikko satikos ar ciemata muļķīti, - pavēstīju.
- Ciemata muļķīti? - Džo pārvaicāja. - Kas tad viņš ir?
- Nezinu, - es atteicu. - Garš, sarkanmatains puisis, vārdā Bilijs.
- Muļķītis? - Džo vaicāja. - Viņš nav vis muļķītis. Vai tad tu nezini, kas viņš ir?
- Nē, - es ziņkārīgi atzinu, - kas tad?
- Kapteiņa Bīla dēls, - Džo paskaidroja.
- Augstā debess! - es izsaucos. - Kaut tu būtu mani brīdinājis!
Es aši atsaucu atmiņā savu sarunu ar Biliju un centos atcerēties, vai esmu pateicis kaut ko īpaši aizvainojošu.
- Lai nu būtu, kur viņš strādā? - es vaicāju. - Kurā nodalījumā?
- Viņš nestrādā, - Džo paskaidroja. - Viņš vienkārši klaiņo apkārt - piepalīdz šur tur. Reizēm viņš sagādā vairāk rūpju nekā labuma, bet vispār ir jauks puisis.
Tikšanās ar Biliju drīz aizmirsās, jo manu prātu aizņēma citas, svarīgākas lietas. Tīģeriene Mauriņa sāka meklēties, un nu man bija tā laime vērot tīģeru aplidošanu. Laimīgā kārtā tas notika manā oficiālajā brīvdienā, tāpēc es visu dienu pavadīju pie gala tīģeriem, noslēpies stratēģiskā vietā un bagātīgi rakstīdams piezīmes.
No paša rīta Džams sekoja savai partnerei kā dzeltenbrūna ēna - kaisles pārņemts, viņš verdziski līda uz vēdera. No sava slēpņa starp kokiem es abus redzēju krūmu raibajā ēnā; tīģeriem kustoties, saule laistījās uz viņu sāniem. Džams gāja savai partnerei nopakaļ, tuvodamies no vienas puses. Viņš turējās pa gabalu, jo iepriekš bija piegājis pārāk tuvu un Mauriņa to bija ņēmusi ļaunā. Par pierādījumu tīģerienes atturībai kalpoja trīs dziļas, sarkanas skrambas Džama purnā. Šķita, ka nakts laikā viņa no rāma, padevīga radījuma kļuvusi par manīgu, bīstamu dzīvnieku, kas aši un nikni stājas pretī sava partnera pirmtiesībām. Džams par šo pārvērtību likās samulsis - tik pēkšņa un pilnīga pozīciju maiņa viņam droši vien bija krietns pārsteigums.
Viņi soļoja šurpu turpu starp pliederiem; drīz vien mīla atkal pārņēma Džama prātus un viņš piegāja Maurīnai tuvāk, dziļi rīklē iemurrādamies, un viņa acis bija kaislē aizmiglojušās.
Džamam tuvojoties, Mauriņa nepārtrauca laisko pastaigu, vienīgi uzrāva lūpu virs rožainajām smaganām un sniegbaltajiem zobiem. Kunkstiens Džama rīklē strauji apklusa, un viņš atkal atkāpās. Abi turpināja staigāt, dzeltenbrūnie kažoki krūmu ēnainajā puskrēslā vizēja. Gaidīdams neērtajā vietā starp nātrēm, es nodomāju, ka viņa nekad nepadosies, un apbrīnoju Džama pacietību. Izskatījās, ka Mauriņa izbauda varu pār savu partneri, jo sekoja vēl pusstundu ilga pastaigāšanās un Džama kustības ar katru minūti kļuva aizvien nemierīgākas.
Pēc tam es vēroju, ka Maurīnas gaita kļūst lēnāka un slābāka, viņas mugura ieliecas, līdz blāvās medus krāsas vēders gandrīz vilkās pa zemi. Viņa aizvien spēcīgāk līgojās no vienas puses uz otru, un viņas skatiens no garlaikoti domīga kļuva sapņains un noslēpumains, kāds tas parasti bija, snauduļojot pēc maltītes. Viņa apātiski, grīļīgi izsoļoja no koku pudura un devās uz garo, biezo zāli pie dīķa. Tur viņa apstājās un, galvu nokārusi, pārdomāja. Džams viņu alkaini uzlūkoja no koku pudura, viņa acis košajā sejā atgādināja sastingušas zaļas lapas. Mauriņa sāka klusi murrāt, astes gals raustījās starp zāles stiebriem kā liela, melna kamene. Tīģeriene pieklājīgi nožāvājās, nodemonstrēdama rožaino mutes iekšpusi un lūpu melno, robaino malu. Ķermenis lēnām atslāba, un viņa novēlās uz sāniem zālē. Džams strauji tuvojās, jautājoši rūkdams, un Maurīnas rīklē neskaidri novibrēja atbilde. Viņš ātri nostājās jāteniski virs tās, uzmetis kūkumu un ar ķepām pliķēdams Maurīnas ribas; kad tīģeriene pacēla galvu, viņš nežēlīgā maigumā kodīja tās
izliekto kaklu. Mauriņa šķita izkūstam zem Džama, kļuva vēl
> ' >
mīkstāka, līdz gandrīz pilnīgi nozuda zālē. Drīz vien abi, cieši kopā sagūlušies, saulē aizmiga.
Džams mēdza darīt kaut ko tādu, ko nebiju novērojis darām nevienu citu tīģeri, - laizīt gaļu. Tīģera mēle tik ļoti atgādina skrāpi, bet tam var noticēt, tikai to aplūkojot. Reiz mēs barojām Džamu, kad viņš bija iesprostots. Tādējādi man bija iespēja vērot viņu ēdam tikai kādu pēdu no manis. No pasniegtā gurna gabala viņš vispirms noknibināja visas gaļas driskas. Tad viņš to satvēra starp ķepām un sāka laizīt gludo, sarkano gaļu. Kad viņš vilka mēli pār gaļu, skaņa atgādināja lēni pār koku slīdošu smilšpapīru. No raupjās mēles pieskārieniem gaļa tika vārda tiešā nozīmē sadriskāta, un tās gludajā virsmā saslējās mazi iz- cilnīši un šķieznu kumšķīši, kas atgādināja paklāja uzkārsumu. Viņš turpināja tā darboties apmēram desmit minūtes un pa to laiku bija nolaizījis apmēram puscollas tiesu gaļas. Pamatīgās mēles dēļ tīģeriem ēšanas laikā gandrīz nemaz nav jāizmanto zobi. Vienīgais traucēklis Džama un Maurīnas ikdienas paradumu vērošanā bija ļoti plašais un biezais krūmājs viņu teritorijā, kas apgrūtināja pastāvīgu novērošanu. Tomēr viņi bija vērošanai piemērotākie tīģeri, jo dzīvoja ļoti dabiskā vidē. Par Pola un Renē paradumiem nekad nevarēja ar pārliecību apgalvot, vai tie ir dabiski vai izstrādājušies tāpēc, ka iederējās nedabiskajā dzīvē lielajā betona bedrē. Viena no šādām paražām bija mazgāšanās. Es nekad netiku redzējis Džamu vai Mauriņu ienirstam baseinā, un to, atklāti sakot, nedarīja arī Pols. Toties Renē karstā laikā aizsoļoja uz baseinu un ļāva svītrainajam ķermenim iegrimt vēsajā ūdenī, atstājot virspusē vienīgi galvu un astes galiņu. Viņa reizēm nozvilnēja ūdenī veselu pusstundu, izskatīdamās reizē bikla un pārdroša un palaikam ar astes galu uzšļakstīdama ūdeni sev uz galvas. Šī tīģeriem nepavisam neraksturīgā uzvedība rosināja skatītājus izteikt daudzus komentārus un pārdomas.
- Agnese, nāc un paskaties uz to tīģeri ūdenī!
- Ak, vai nav mīļi?
- Nez kāpēc viņa tā dara?
- Nezinu gan. Varbūt izslāpusi?
- Bet kāpēc viņa tā guļ ūdenī?
- Nezinu. Varbūt slima?
- Nerunā muļķības, Bert!
- Varbūt tas ir ūdenstīģeris… tāda īpaša suga?
- Jā, laikam gan tā būs. Vai viņa neizskatās jauka?
- Pamet viņai gabalu maizes, Bert!
Renē pa galvu trāpīja liels garozas gabals, viņa ieņurdēdamās paskatījās uz augšu.
- Nē, viņa to neēdīs.
- Pamēģini kādu zemesriekstu.
Izklausās neticami, bet šī saruna nav manas fantāzijas auglis. Es to pierakstīju vārds vārdā, un man pat ir liecinieki. Ūdenī zvilnošā Renē rosināja lielisko britu publiku izteikt visdīvainākās teorijas. Cilvēki drūzmējās pie margām un dziļā nopietnībā blenza lejup uz tīģerieni. Pat negadījums uz ielas nevarētu izraisīt viņos lielāku interesi.
Pirms sāku strādāt Vipsneidā, es nekad nebiju ievērojis, cik ļoti maz cilvēki zina visparastākos faktus par zvēru dzīvi. Toties kopējiem vajadzēja zināt atbildes uz itin visiem jautājumiem. Vai tīģeri jau piedzimst svītraini? Vai lauva iekostu, ja ieietu būrī pie tā? Kāpēc tīģerim ir svītras, bet lauvam nav? Kāpēc lauvam ir krēpes, bet tīģerim nav? Vai tīģeris iekostu, ja ieietu pie tā būrī? Kāpēc polārlāči ir balti? No kurienes tie nāk? Vai tie iekostu, ja ieietu būrī pie viņiem? Šādus un vēl simtiem citu jautājumu mums uzdeva katru dienu, reizēm divdesmit vai trīsdesmit reizes dienā. Dienas ar īpaši lieliem apmeklētāju bariem bija patiess pārbaudījums mūsu pacietībai.
Daudzi apmeklētāji, ar kuriem sarunājos, šķita pārsteigti un diezgan vīlušies, uzzinot, ka mēs nepavadām ik dienu par mata tiesu no nāves lauvas vai lāča ķetnās. Man nebija iespaidīgu rētu, ko uzrādīt kā sava darba rezultātus, un likās, ka tas padara mani skatītāju acīs par tādu kā krāpnieku. Panākt, lai šie cilvēki noticētu, ka dzīve plēsoņu vidū patiesībā ir gauži mierīga, šķita gatavais aizvainojums. Pēc viņu ieskatiem, manām drēbēm pienācās būt saplosītām skrandās, mani galvai - vienās asinīs, tomēr lepni paceltai, un katrai dienai būtu jābūt pilnai ar asinis stindzinošiem piedzīvojumiem. Tagad, to visu pārdomājot, es secinu, ka tiku palaidis garām teicamu iespēju nopelnīt. Ja būtu saplosījis savu jaku, ieberzējies ar dažām asiņainām ciskām un tad ik pēc pusstundas izstreipuļotu no tīģeru bedres ar bezrūpīgu piezīmi "tas tīģeris ir pats nelabais!", es būtu kļuvis stāvus bagāts.
Visā visumā apmeklētāji sagādāja mums daudz nepatikšanu un reizēm arī pamatīgi uzjautrināja. Es vienmēr atcerēšos divus no viņiem. Viens bija mazs zēns. Vērojis mani barojam tīģerus, viņš pienāca klāt un, acis iepletis, čukstus apjautājās: Mister, vai kāds no tiem zvēriem jūs kādreiz ir apēdis? - Otrs bija cits puika - viņš, aizrautībā piesarcis, strauji metās pa taciņu uz tīģeru bedres pusi. Viņš aši ieskatījās bedrē, ieraudzīja Polu staigājam šurpu turpu, tad pagriezās pret savu ģimeni un iesaucās: - Mamm, nāc ātri un paskaties uz to zebru!
Pagāja vairākas dienas, pirms es no jauna satiku Biliju. Šķindinādams mūžvecu, sarūsējušu velosipēdu, viņš gāzelēdamies brauca pa taciņu uz lauvu būra pusi. Es tikko biju beidzis apcirpt biezu nātru puduri, kas liecās pāri takai, un aizsmēķējis tik ļoti kāroto cigareti.
- Sveiki, - Bilijs spalgi iesaucās, nospiezdams velosipēda bremzes tik spēcīgi, ka gandrīz pārvēlās pāri stūrei. Viņš nostājās žākleniski ar velosipēdu starp garajām, tievajām kājām un stulbi uzsmaidīja.
- Sveiki, - es piesardzīgi atņēmu.
- Ko tu dari? - viņš apvaicājās.
- Cērpu nātres, - es atteicu.
- Man riebjas to darīt, - Bilijs paziņoja. - Nātres mani vienmēr sadzeļ, reizēm visīpašākajās vietās.
- Mani arī, - es ar sapratni piekritu.
Bilijs nervozi pameta skatu apkārt.
- Paklau, - viņš sazvērnieciski čukstēja, - vai tev nav vēl kāda cigarete?
- Protams, - es teicu un pasniedzu to viņam.
Viņš nemākulīgi aizkūpināja un enerģiski ievilka dūmus.
- Tu taču nevienam neteiksi? - viņš noprasīja. - Man neļauj smēķēt.
- Kurp tu dodies? - es apvaicājos.
Bilijam dūmi saskrēja nepareizajā rīklē, un viņš kādu brīdi mežonīgi klepoja, no acīm plūda asaras.
- Nekas nav labāks par krietnu dūmu, - viņš aizsmacis teica.
- Neliekas, ka tas tev nāktu par labu, - es aizrādīju.
- Ak, bet man ļoti patīk smēķēt.
- Kurp tu dodies? - es vēlreiz vaicāju.
- Braucu pie tevis, - viņš teica, pamādams ar cigareti. Tās gals bija nosiekalots un gluži ļengans.
- Ak tā, - es teicu, - un ko tu no manis gribi?
- Paps grib, lai tu šovakar atnāc pie mums iedzert, - Bilijs paskaidroja.
Es pārsteigts blenzu uz viņu.
- Tavs tēvs grib, lai es atnāku pie jums iedzert? - es neticēdams pārjautāju. - Nopietni?
Bilijs bija vēlreiz pierāvis pilnas plaušas ar dūmiem, un viņu bija ķērusi vēl viena klepus lēkme, tāpēc viņš spēja vienīgi enerģiski māt ar galvu, tā ka rudie mati plivinājās augšup un lejup.
- Bet kāpēc gan viņš vēlas, lai es atnāku iedzert? - es ārkārtīgi samulsis vaicāju.
- Viņš domā, - Bilijs elsa, - ka tu varētu mani labi ietekmēt.
- Dievs augstais, - es noteicu, - man nav nolūka kādu labi ietekmēt, turklāt diez vai manu ietekmi var nosaukt par labu, ja tikko esmu tev iedevis cigareti, bet tev nav atļauts smēķēt.
- Nestāsti nevienam, - Bilijs vārgi izspieda. - Noslēpums. Tiksimies pusseptiņos.
Tad viņš, joprojām elsdams un rīstīdamies, uz sava grabošā velosipēda nozuda krūmājos.
Tā nu tovakar sešos es uzvilku savas vienīgās labās bikses un žaketi, uzsēju kaklasaiti un devos uz Bilu mājvietu, kas aizņēma vienu parka administrācijas bloku. Kaut arī no darba biedriem biju uzzinājis, ka aiz kapteiņa Bīla skarbās ārienes slēpjas zelta sirds, tomēr biju mazliet nobažījies, jo viņš taču bija šīs vietas direktors, bet es tikai niecīgs iesācējs.
Durvis atvēra Bīla kundze - apburoša, glīta sieviete, ap kuru virmoja nesatricināms miers.
- Lūdzu, lūdzu, - viņa teica, man silti uzsmaidīdama. - Vai drīkstu tevi saukt par Džeriju? Bilijs tevi visu laiku sauc par Džeriju. Nāc uz dzīvojamo istabu - kapteinis jau gaida.
Viņa ieveda mani lielā, patīkamā istabā, kuras vienā stūrī, pusguļus atlaidies krēslā, vīdēja kapteiņa Bīla apjomīgais torss, ko gandrīz pilnīgi nosedza "Evening News". No laikraksta apakšas cēlās neskaidra rūkoņa kā no Krakatau pirms izvirduma, lapas čaukstēdams cilājās no kapteiņa elpas.
- Ak vai, - Bīla kundze noteica, - neņem ļaunā, viņš ir iesnaudies. Viljam! Viljam! Džerijs Darels ir klāt.
Atskanēja troksnis, kādu saskrienoties radītu vairāki preču vilcieni, un kapteinis iznira no laikraksta apakšas kā jūras briesmonis.
- Khm, - viņš noklepojās, sakārtoja brilles un kā pūce pa- blenza uz mani. - Darels, ko? Darels? Priecājos iepazīties. Es gribēju teikt, priecājos tevi redzēt.
Viņš piecēlās kājās, un laikraksta lapas bira no viņa kā rudens lapas no milzu ozola.
- Gledis! - viņš uzrēja. - Pasniedz puisim ko dzeramu! Neliec viņam te vienkārši stāvēt.
Bīla kundze izlikās šo strupo pavēli nedzirdam.
- Lūdzu, apsēdies! - viņa smaidīdama teica. - Ko tu vēlētos iedzert?
Tolaik, kad karš tikko bija beidzies, stiprie dzērieni joprojām bija zelta vērti, tāpēc nospriedu, ka nebūtu pieklājīgi prasīt viskiju ar sodu, kaut arī ilgojos pēc kaut kā tamlīdzīga, lai sadūšotos runāt ar kapteini.
- Es labprāt dzertu alu, ja drīkst, - es teicu.
Kamēr Bīla kundze aizgāja pēc mana dzeramā, kapteinis aizlāčoja pie kamīna un mežonīgi sabikstīja uguni, acīmredzot cerēdams uzpūst liesmas. Vairākas lielas pagales, kas blāzmoja kamīnā, sabruka, mazā liesma saplaka un apdzisa. Kapteinis sarūgtināts aizlidināja biguli.
- Gledis! - viņš ieaurojās. - Uguns cauri!
- Beidz jel to bikstīt, dārgais, - Bīla kundze aizrādīja. - Tā tu to vienmēr apdzēs.
Kapteinis atgāzās krēslā, tā ka atsperes protestēdamas iečīkstējās.
- Tas kara laika alus ir viens sasodīts draņķis, vai ne, Darel? - viņš paziņoja, vērodams alus glāzi, ko Bīla kundze man pasniedza.
- Nelādies, dārgais, - Bīla kundze aizrādīja.
- Viens sasodīts draņķis, - kapteinis izaicinoši atkārtoja, blenzdams uz mani. - Vai piekriti, Darel?
- Es pirms kara alu nedzēru, tāpēc nevaru spriest, - es atteicu.
- Tajā nav neviena apiņa, - kapteinis turpināja. - Tici man, ne kripatas.
Tajā brīdi istabā kā grīļīga žirafe ielēkšoja Bilijs.
- Sveiks, - viņš teica, man stulbi uzsmaidīdams. - Esi ieradies, ko?
- Kur tu biji? - kapteinis uzrēja.
- Pastaigājos ar Molliju, - Bilijs paskaidroja, rokas vicinādams. - Trallalla, trallalla, viņa ir mana draudzene.
- Ha! - kapteinis apmierināts noteica. - Pastaigājies ar meitenēm, ko? Tas ir pareizi! Vai tu esi dāmu draugs, Darel?
- Hm, laikam gan, - es piesardzīgi atteicu, jo nebiju īsti pārliecināts, ko kapteinis Bīls saprot ar šo jēdzienu.
Pametis apkārt skatienu, lai pārliecinātos, ka Bīla kundze izgājusi no istabas, kapteinis savā krēslā paliecās uz priekšu.
- Es pats kādu laiku biju viens īsts meitu ģēģeris, - viņš sazvērnieciskā čukstā nodārdināja. - Protams, pirms satiku Gledisu. Nudien! Ceļojot pa Rietumkrastu, laba sieviete ir nepieciešama.
- Vai jūs ilgi dzīvojāt Āfrikā? - es vaicāju.
- Divdesmit piecus gadus - divdesmit piecus gadus. Melnajiem es patiku, - viņš nevainīgi palielījās. - Protams, es pret viņiem izturējos godīgi, un viņi to spēja novērtēt. Viņi sauca mani par tēvoci Biliju.
To sadzirdējis, Bilijs tikai sev zināmu iemeslu dēļ ņēmās
histēriski ķiķināt.
) >
- Tēvocis Bilijs! - viņš spurdza. - Vai nav jokaini, saukt tevi par tēvoci Biliju!
- Kas tur slikts? - kapteinis nošņācās. - Tā ir mīlestības izpausme. Viņi mani cienīja, vari man ticēt.
- Vai varu dabūt alu? - Bilijs vaicāja.
- Tikai vienu, - kapteinis noskaldīja. - Tu vēl esi par jaunu, lai dzertu. Pasaki viņam, ka viņš ir par jaunu, lai dzertu, Darel! Par jaunu, lai dzeru, smēķētu un jātos.
Bilijs saviebās, pamirkšķināja man ar aci un izgāja no istabas alus meklējumos.
- Kā tev klājas ar zebrām? - kapteinis Bīls pēkšņi noprasīja. Viņš to norēja tik dārdoši, ka es gandrīz izlēju savu alu.
- Hm, es tās protams, esmu redzējis, - atbildēju. - Bet patiesībā es strādāju pie lauvām.
- Ak tā, - kapteinis noteica, - tur tu esi ticis, ko? Nu, un kā tev klājas ar lauvām?
- Šķiet, ka ļoti labi, - piesardzīgi atteicu.
- Jauki, - kapteinis sacīja, atmezdams šo sarunas tematu.
- Vai tev garšo karijs?
- Hm, jā, garšo gan, - es teicu.
- Tāds īsti stiprs karijs? - kapteinis Bīls noprasīja, ar aizdomām blenzdams uz mani.
- Jā. Mana māte gatavo ļoti pikantus karijus, - es apgalvoju.
- Jauki, - kapteinis nopriecājās. - Atnāc ceturtdien vakariņās. Es gatavošu kariju. Nekad neļauju to gatavot Gledisai, viņa nekad nesataisa labi stipru - tikai tādu bērnu putriņu. Nekas nav labāks par kārtīgu sviedru.
- Ļoti laipni, ser.
- Gledis! - kapteinis ieaurojās tik dimdoši, ka sienas nolīgojās. - Darels ceturtdien nāks vakariņās. Es gatavošu kariju.
- Ļoti labi, dārgais, - Bīla kundze teica, ienākdama istabā.
- Atnāc ap septiņiem, Džerij.
- Ļoti laipni, - es atkārtoju.
- Teicami, - kapteinis noskaldīja un piecēlās. - Tātad ceturtdien, vai ne?
Tas bija nepārprotams mājiens, ka man jāiet.
- Paldies par alu, ser, - es teicu.
- Man bija prieks, - kapteinis dārdināja, - man bija prieks. Uzmanies no tām zebrām, labi? Zini, viņas reizēm var būt negantas. Ar labu nakti.