Bet šādi nokaitināta lācene plosa zemnieku ar zobiem un nagiem.
Kiplings
Ciktāl tas interesēja apmeklētājus, polārlāči Beba un Sems nudien bija visa nodalījuma zvaigznes. - Ja esat redzējuši šos polārlāčus, - Džesijs mēdza klāstīt apmeklētajiem, - tad esat redzējuši visu, ko šajā vietā vērts apskatīt. - Publikai patika šausmināties par lauvu un tīģeru patieso un iztēloto nežēlību, taču, vienreiz redzējuši, viņi zaudēja par tiem interesi. Toties uz polārlāčiem skatīties neapnika nekad, jo tie bija tik smieklīgi. Lauvas un tīģerus nākas vērot ilgi un uzmanīgi, lai gūtu kaut jel ko interesantu no viņu privātās dzīves, un lielākajai da|ai apmeklētāju nebija laika ilgi pētīt guļošos dzīvniekus cerībā, ka viņu pacietība tiks apbalvota ar kādu pirmatnējas kaisles ainu vai dabas brīnumu. Polārlāči bija citādi - viņu izrādes nekad nebeidzās, un cilvēki varēja stāvēt un vērot stundām ilgi. Sems, piemēram, stāvēja vienā būra kaktā un viegli grīļojās vai arī gulēja, izplājies uz cementa grīdas suņu stilā, pakaļkājas izvērsis, un vēroja publiku ar nepārprotamu nicinājumu. Viņa sieva Beba peldēja baseinā un nira pēc maizes gabaliem un cepumiem vai arī izbāza savu garo purnu starp režģiem un atplestu muti gaidīja, lai kārumus met tajā tieši iekšā.
Atšķirība starp Bebu un Semu bija acīmredzama pat pēc viena pavirši uzmesta skatiena. Sems bija milzīgs un pinkains, ar aplam resnu pēcpusi, viņa partnere savukārt gludena un slaida. Sema pakausis bija ļoti plats ar mazām, glītām ausīm, un viņam bija milzīgs gaļīgs izcilnis uz purna - vecam polār- lāču tēviņam raksturīgais romiešu deguns. Šis gaļīgais izcilnis piešķirtu lācim viltīgu izskatu, bet to mazināja dziļi vilnā paslēptās humora pilnās acis. Bebas galva bija gara un šaura, kā lāsteka izliektā kakla galā. Viņas sejas izteiksme bija viltīga, acu baltumi dzeltenīgi; šī nepatīkamā nokrāsa piešķīra viņai vecas, nodzītas sievietes izskatu, kura uz rīta pusi atgriežas mājup pēc vētrainas ballītes. Sems, kā jau vecākais, raudzījās uz dzīvi lēni un nosvērti, smagi soļodams apkārt pa būri kā labsirdīgs, izklaidīgs vecs vīrs. Viņš nekad nespēra lieku soli un reti nodevās kam citam kā vien gulēšanai saulītē. Beba, gluži pretēji, nekad nestāvēja mierā - vai nu viņa bezmērķīgi valsēja pa būri, vai tupēja pie režģiem, zvejodama cepumus un savu pielūdzēju pamestus interesantus papīra gabalus, vai arī plunčājās baseina zaļajos ūdeņos.
Barošanas laikā Beba pienāca pie režģiem un atvēra līkiem, dzelteniem zobiem pilno muti, tā ka Džesijs varēja tajā mest gaļas kumosus. Sems neko tik necienīgu neatļāvās - viņš uzmanīgi satvēra gaļu ar savām apbrīnojami kustīgajām lūpām un tad nosvieda uz cementa, lai izpētītu. Ja uz gaļas bija tauku kārtiņa, viņš uzlika gaļai lielo ķepu un ar zobiem, uzmanīgi čāpstinādams, noplēsa taukus un apēda, klabinādams varenos žokļus un šmakstinādams lūpas. Barošanas laikā Beba vienmēr sniedza lielisku peldēšanas izrādi, tomēr nekad nemudināja
Semu piebiedroties. Viņai ārkārtīgi patika aizrautīga publika, kuras saucieni un smiekli uzmundrināja viņu arvien lielākai rosībai; Semam no publikas klātbūtnes nebija ne silts, ne auksts.
Beba vienmēr pusi dienas pavadīja baseinā; lai kāds ārā bija laiks, viņa plosījās pa zaļo ūdeni, ka šļakstēja vien. Reizēm lācene vairākas minūtes nogulēja ūdenī uz muguras, ar dziļu koncentrēšanās izteiksmi pētīdama savas ķepas. Es tā arī neatklāju šā dīvainā paraduma iemeslu. Lielāko daļu laika viņa peldēja šurpu turpu pa baseinu kā suns, kuldama ūdeni ar visām četrām; sasniegusi vienu baseina galu, viņa pagriezās uz muguras, stingri atspērās ar pakaļkājām pret malu un atgrūdās nākamajam peldējumam ar putu kruzuļiem ap kaklu un pleciem. Semu, kā jau teicu, neinteresēja neviens un nekas (ja nu vienīgi barības spainis), toties Beba apbrīnotāju bara priekšā uzvedās priekšzīmīgi - tādos brīžos viņa ne uz mirkli nepameta baseinu un tēloja ar tādu mīlas pilnu koķetēriju kā trešās šķiras pantomīmas zvaigzne. Dzenoties pēc maizes druskām, lācenes lielais vēders plakšķēdams uzšļāca ūdeni arī guļošajam Semam, un tas riebumā bija spiests pārvietoties uz kādu aiz- sargātāku būra daļu.
Bija gluži skaidrs, ka Semam ūdens nepatīk. Pat tad, ja baseinā tika iemests gaļas gabals, Sems nenira tam pakaļ, bet nostājās baseina malā un mēģināja izķeksēt ar ķepu. Ja tas neizdevās, Sems vairs nelikās par gaļu ne zinis. Tomēr divas reizes es redzēju viņu iedrošināmies mesties baseinā, lai parotaļātos ar sievu, un tas nudien bija ievērības vērts skats. Beba visus savus trikus izpildīja bez mazākās humora pieskaņas - viņas sejā vienmēr bija noteikta, apņēmīga izteiksme, it kā viņa darītu kaut ko ļoti nepatīkamu, tomēr apņēmusies tā rīkoties par katru cenu. Vienīgā reize, kad viņa likās pati priecājamies par savām izdarībām, bija gadījumā, kad Sems pievienojās Bebai ūdenī - toreiz lācene izskatījās uzjautrināta un humora pilna. Sems tupēja līdz viduklim ūdenī un, apskāvis sievu, ļoti maigi koda viņai, acīm laistoties labvēlīgā laipnībā. Beba savukārt brīžam tik ļoti uzbudinājās, ka iekoda Semam pārāk spēcīgi, tāpēc viņš bija spiests sievai atmaksāt ar pamatīgu belzienu pa pakausi. Viņi rāva viens otru zem ūdens, vienkārši sagrābdami mutē ļengano kakla ādu un ienirdami, velkot partneri sev līdzi. Lāču milzīgās pēcpuses šūpojās virs ūdens kā balti adatu spilventiņi, bet zaļajās dzīlēs viņu priekšgali ekstāzē aizrautīgi koda un pļaukājās. Viņi pavadīja ieniruši ilgus laika sprīžus, tad pēkšņi izšāvās virspusē, sprauslādami un šņākādami, kamēr ūdens plūda un ritēja no kažokiem.
Beba kā bērns no sirds priecājās par katru viņai pasniegtu rotaļlietu. Noderēja itin viss - veca riepa, koka baļķis, zāles kušķis vai kauls. Vislabāk viņai patika tādas mantas, ar kurām viegli varēja tikt galā ūdenī un kuras tūlīt pat nenogrima. Kādu rītu pēc būra tīrīšanas es neuzmanīgi aizmirsu tajā spaini un atklāju to, kad lāči jau bija izlaisti no sprosta, bet tad, protams, jau bija par vēlu. Mēs mēģinājām vēlreiz lāčus ievilināt sprostā, lai atgūtu spaini, bet viņi nelikās manām mūsu pūliņus. Tiklīdz bija pārliecinājies, ka spainī nekā ēdama nav, Sems par to vairs neinteresējās. Beba, kā jau trakulīgāka būtne, to acīmredzot uztvēra kā debesu dāvanu, kas sūtīta, lai atvieglotu viņas ieslodzījuma garlaicību. Viņa dzenāja spaini apkārt, dauzīja ar lielajām ķepām un nepārprotami priecājās par asinis stindzinošajām, griezīgajām skaņām, ar kādām spainis skrāpējās pret cementu. Beidzot spainis, skaļi grabēdams, pa slīpni noripoja baseinā un tur peldēja, sāniski sašķiebies. Beba stāvēja baseina malā un centās ar ķepu sasniegt spaini, taču tas bija aizpeldējis pārāk tālu. Beidzot viņa ienira, un sacēlies vilnis pielēja spaini, tā ka tas nogrima zaļajās dzīlēs. Beba bezbailīgi uz galvas ienira līdz baseina dibenam. Pēc minūtes vai divām viņa iznira, spaiņa rokturis bija uzkāries Bebai uz ķepas - viņa smieklīgi atgādināja slaucēju. Atguvusi savu dārgumu, lācene negrasljās to atkal zaudēt, tāpēc apgūlās uz muguras, balansēdama spaini uz vēdera, mīlīgi pliķēja to ar ķepām un reizēm piešķieba, lai paošņātu spaiņa alvoto, skanīgo iekšieni.
Pēc kāda laika viņa atkal zaudēja modrību un spainis vēlreiz nogrima burbuļu gūzmās. Beba no jauna ienira un šoreiz parādījās virs ūdens ar spaini galvā kā cepuri, tā rokturis bija nokāries zem zoda, un Džo smējās gluži kā jucis. Nodabūt spaini no galvas Bebai sagādāja zināmas grūtības, radot mums dažus nemierpilnus brīžus, un tas lāceni pārliecināja, ka spainim pienākas mācība. Satvērusi rokturi mutē, viņa izstiepa spaini no ūdens un nometa uz cementa grīdas. Gluži kā veikdama sarežģītu eksperimentu, viņa uzlika ķepu spainim un saspieda to. Šīs vienkāršās un neuzspēlētās kustības dēļ spainis izskatījās kā gūlies zem pāļdziņa - malas bija saplacinātas un dibens izspiedies kā čulga. Izsmēlusi spaiņa iespējas, Beba zaudēja par to interesi un iešļūca baseinā aši nopeldēties.
Laiku pa laikam Bebai ciešanas sagādāja īpaši augoņi, kas parādījās starp viņas priekšķepu pirkstiem. Tie sagādāja bažas arī mums, jo kādu laiku brieda un radīja Bebai pamatīgas sāpes. Džo sakumpis stāvēja pie režģiem un, skumji savilcis seju, vēroja Bebu vārgi lumpačojam pa būri.
- Nabaga večiņa, - viņš klusi, līdzjūtīgi teica, - nabaga večiņa.
Mēs nespējām darīt neko citu, kā vien vērot viņas sāpju pilno gaitu visapkārt būrim, kamēr augonis pārsprāga un notriepa balto spalvu ar dzeltenām strutām; parasti tas vilkās divas dienas. Kamēr ķepa sapampusi trīcēja, Beba ūdenī negāja, bet tiklīdz augonis bija pušu un strutas gandrīz izsūkušās, viņa atkal nira baseinā.
Reiz augonis nepārsprāga otrajā dienā, kā parasti mēdza notikt; trešajā dienā lācenes ķepa bija uztūkuši stingra kā bungas, turklāt mēs ievērojām, ka tūkums plešas pa ķepu augšup līdz pat elkonim. Tas jau izskatījās nopietni, tāpēc mēs sākām rīkoties. Ar glaimiem ievilinājām Bebu sprostā, tad iebarojām dažas sasmalcinātas, gaļas gabalā paslēptas M&B tabletes. Tad mēs uz Miera ostas mazā pavarda uzvārījām spaini ūdens un izšķīdinājām tajā dezinfekcijas līdzekli. Vēlējāmies uzlikt lācenes ķepai sautējošas kompreses cerībā, ka augonis nāks pušu, bet Beba nepavisam neizrādīja vēlēšanos piedalīties šajā eksperimentā. Sprosta platība bija liela, un, tiklīdz mēs ar kūpošo spaini nonācām vienā tā galā, Beba steigšus aizmeimuroja uz otru. Beidzot mēs ar divu dēļu, trīs dakšu un vienas lāpstas palīdzību iespiedām lāceni stūrī, kur viņa attupās, šņākdama kā lokomotīve, un brīdinoši rūca. Mēs apšļācām uztūkušo ķepu ar karsto ūdeni, un Beba, niknumā un sāpēs šņākdama, pacēla to uz augšu un centās izlauzties no dēļu un dakšu barjeras. Par laimi, nožogojums izturēja; mēs uzlējām viņas ķepai vēl mazliet ūdens, un šoreiz viņa protestējot tikai klusi činkstēja. Kamēr siltums izlauzās cauri kažokam, Beba pamazām nomierinājās un visbeidzot apgūlās un aizvēra acis. Pirms vēl spainis bija iztukšots, augonis pārplīsa, nošļākdams cementa grīdu ar strutām, un Beba izgrūda atvieglojuma pilnu nopūtu. Mēs izlietojām vēl divus spaiņus ūdens, lai izmazgātu strutas no šiliņa lieluma brūces lācenes ķepā. Pēc pusstundas mēs izlaidām viņu no sprosta, un vēl pēc minūtes viņa valstījās pa baseinu un šļakstījās tā, it kā nekas ļauns nebūtu bijis.
Pirms saskarsmes ar Bebu un Semu es nekad nebiju iedomājies, ka polārlāči spēj ātri skriet, tāpēc, maigi izsakoties, biju pārsteigts, kad Beba pierādīja, ka spēj kustēties tikpat enerģiski kā tīģeris. Vienīgā reize, kad viņa demonstrēja savu ātrumu, bija tad, kad lācene apskaitās tiktāl, lai apdraudētu kāda dzīvību. Sems izrādīja steigu ļoti reti un šķita, ka nekad nopietni nenoskaišas - par savām dusmām viņš darīja zināmu ar brīdinošu šņācienu, kas nāca no viņa elastīgajām lūpām. Beba brīdinājuma zīmes nekad neizrādīja un vienmēr bija gatava uzbrukumam. Pirmo reizi viņa man demonstrēja, uz ko ir spējīga, kad kādu rītu tikai pašai zināmu iemeslu pēc bija nelāgā omā. Kad mēs ieslodzījām abus lāčus sprostā, lai iztīrītu būri, Beba šņāca un ņurdēja, un turpināja to darīt arī vēlāk, kad abus izlaidām, turklāt ņurdēja uz Semu, ja tas uzdrošinājās pienākt par tuvu. Reiz, kad viņa atradās būra tālākajā stūrī, es neuzmanīgi apgāzu spaini, un kritiena troksnis zināmā mērā deva iemeslu viņas niknumam izpausties. Lācene spējā uzplūdā apsviedās riņķī un lēkšiem vien metās man virsū. Sasniegusi režģus, viņa četras reizes pamatīgi ietriecās tajos kā gigantiska bumba; pēc katra trieciena viņa tik veikli atguva līdzsvaru un tik žigli izgrūda caur režģiem savu spēcīgo ķetnu, ka es tikai pēdējā brīdī atlēcu atpakaļ. Neveiksmes apbēdināta, viņa aizšļūca, klusībā šņākdama, un īgni apgūlās saulē.
Šim incidentam vajadzēja mani brīdināt, taču es brīdinājumu neuztvēru, tāpēc drīz vien Beba pieķēra mani, kad biju noliecies. Sprauga starp lāču būra režģiem un apmeklētāju barjeru parasti bija piemētāta ar konfekšu papīriņiem, cigarešu paciņām, papīra maisiņiem un tamlīdzīgiem atkritumiem, ko atstājuši iejūtīgie apmeklētāji, un mūsu uzdevums bija to visu salasīt. Kādu pēcpusdienu es devos veikt šo uzdevumu un redzēju, ka Beba vienā nožogojuma malā aizmigusi. Sāku ar to nožogojuma galu, kas bija vistālāk no lācenes, pārkāpu pāri barjerai un lasīju atkritumus. Biju tik ļoti iegrimis darbā, ka pilnīgi aizmirsu pieskatīt lāčus. Tikko biju noliecies, lai paceltu kādu papīra gabalu, kad man aiz muguras atskanēja būkšķis un šņāciens, un kaut kas ar pamatīgu triecienu atsitās pret manu dibenu. Aizlidoju kā bezdelīga, kurai uzklupis vanags, un uz mutes nogāzos kuplajā zālē. Apvēlies uz muguras, es ieraudzīju Bebu tupam uz pakaļkājām un triumfējoši glūnam uz mani. Mani pārsteidza tas, ka, lai gan režģi bija novietoti tik cieši līdzās, ka Beba varēja starp tiem izbāzt vienīgi pirkstgalus ar garajiem nagiem; viņa tomēr bija spējusi savam sitienam piešķirt tik pamatīgu spēku, lai notriektu mani zemē. Maigi berzēdams sadauzītās vietas, es prātoju, kā justos Bebas skāvienos, ja starp mums neatrastos restes. Viņas acu izteiksme liecināja, ka lācene no visas sirds vēlētos man to nodemonstrēt, ja vien es dotu iespēju.
Gandrīz vai ikkatru otro dienu Džesijam nācās lasīt lekciju kādam no apmeklētājiem. Tēmas nekad nemainījās, bet pašas lekcijas atkārtojās vēl un vēlreiz ar tiem pašiem vārdiem un monotonā regularitātē. Lekcijas, patiesību sakot, atkārtojās tik bieži, ka daža laba parkā kļuva gluži vai leģendāra. Droši vien visslavenākā bija lekcija par polārlāčiem, un gandrīz katrs kopējs to prata atkārtot vārdu pa vārdam. Semam piemita lāčiem raksturīgais paradums klanīties. Tas izpaudās kā stāvēšana vienā vietā gandrīz veselu stundu un galvas un kakla svār- stīšana, kad neredzošais skatiens koncentrējās vienā punktā kaut kur aiz horizonta. Skats, kā lielais, baltais zvērs izpilda šo dīvaino vingrinājumu, izraisīja skatītājos sajūsmas un pārsteiguma saucienus, un agri vai vēlu visnezinošākais no tiem sāka vērties apkārt pēc kopēja, kas spētu izskaidrot šo fenomenu. Džesijs šādos gadījumos satraucoši pēkšņi iznira pie zinātkārā vērotāja sāniem. Atguvušies no pārsteiguma par Džesija negaidīto uzrašanos, kurā viedās kaut kas gandrīz telepātisks, skatītāji vēlējās noskaidrot, vai šādai lāču uzvedībai ir savs izskaidrojums.
- Nu, ziniet, - Džesijs tad iesāka, cieši vērdamies viņos nopietnu skatienu, - tas ir garš stāsts un es pat nezinu, vai man ir tiesības…
Tajā brīdī viņš ieturēja pauzi; pat ar šo pieticīgo frāzi viņš bija spējis radīt iespaidu, ka nevar kļūdīties. Skatītāji ņēmās vilkt ārā cigaretes, un Džesijs, atzvēlies pret barjeru, lēni pūta gaisā dūmus.
- Šo te sauc par klanīšanos, - viņš domīgi turpinaja. - To bieži var novērot pie ziloņiem. Neviens nezina, kāpēc viņi to dara, kaut arī versijas ir dažādas. Es personīgi domāju, ka iemesls ir šāds…
Te viņš no jauna apklusa un melodiski izsūkāja zobstarpas, tādējādi kāpinādams sasprindzinājumu.
- Polārlāči, kā jau jums vajadzētu zināt, nāk no Dienvidpola, kur visapkārt ir tikai ledus un sniegs, un tādā garā. Šie lāči barojas ar roņiem, un tā varētu domāt, ka viņi tos pievilina ar klanīšanos. Tie notupstas uz ledus gabala un sāk klanīties, vai skaidrs? Garām peld ronis, ierauga šo skatu un kļūst ziņkārīgs, vai skaidrs? Viņš izbāž galvu virs ūdens, lai paskatītos. Un tad lācis - am! - to saķer ciet. Es personīgi domāju, ka tā ir zināmā mērā hipnoze. Viņš to roni zināmā mērā fascinē, vai skaidrs?
Visdīvainākais bija tas, ka es simtu simtiem reižu biju dzirdējis Džesiju noturam šo lekciju, bet ne reizi neviens no klausītājiem neapvaicājās, vai arī ziloņi šādā veidā klanās, lai medītu roņus. Tāpat arī viņi ne reizi neapstrīdēja paziņojumu, ka polārlāči nāk no Dienvidpola. Toties Džesijs ik reizi pēc šīs lekcijas kļuva par šiliņu bagātāks.
Beba un Sems bija visnotaļ uzjautrinošs un interesants zvēru pāris, un, vērodams viņu paradumus un raksturu, es abus gauži iemīlēju. Laikam gan visuzjautrinošākā epizode ar polārlāču piedalīšanos bija tā, kad Bebai pienācās apbērnoties. Tomēr notikumu sāku uzskatīt par smieklīgu tikai labu laiku vēlāk.
Dienas darbi bija galā, es sēdēju Miera ostā un virs kamīna liesmām grauzdēju sev maizes šķēli, kad durvīs ļoti norūpējies parādījās Džo, kas bija devies apgaitā pa nodalījumu.
- Paklau, - viņš noslēpumaini teica, - nāc un paskaties!
Es negribīgi pametu grauzdēšanu pusratā un sekoju viņam uz polārlāču būri. Ciktāl varēju spriest, viss bija kārtībā.
- Kas noticis, Džo? - es apvaicājos.
- Vai tu neredzi?
Es vēlreiz aplūkoju būri.
- Nē. Kas noticis?
- Viņa asiņo! - Džo aizsmacis nočukstēja, trauksmaini vērdamies apkārt.
- Kas tad?
- Beba, protams! Kas tad vēl?
Es vēroju Bebu, kas patrulēja gar režģiem, un beidzot ievēroju uz viņas pakaļkājas bālu sakaltušu asiņu traipu.
- Ak jā, nu es redzu. Viņai uz pakaļkājas.
- Kuš! - Džo drudžaini nošņācās. - Vai gribi, lai to dzird itin visi?
Divsimt jardu attāluma no mums nebija redzama ne dzīva dvēsele, taču Džo, kā jau iepriekš tiku minējis, par šīm lietām izrādīja īpašu jūtelību.
- Kas tas ir, pēc tavām domām? - es vaicāju. - Vai viņa savainojusies?
- Nāc man līdzi, - Džo atbildēja.
Viņš aizveda mani atpakaļ uz Miera ostu, un mēs aiz slēgtām durvīm noturējām kara padomi.
- Manuprāt, viņa dzemdē, - Džo stingri paziņoja.
- Bet, Džo, viņa nemaz nav resnāka kā parasti, - es iebildu.
- Kažoka dēļ to nevar pateikt, - Džo drūmi teica, it kā Beba būtu paturējusi no viņa noslēpumā kaut ko nepiedienīgu.
- Nu, un kas mums tagad jādara? Ja viņa apbērnosies, ir pilnīgi skaidrs, ka vecais Sems mazuli apēdis.
- Mums jāiedabū viņa sprostā, - Džo Napoleona tonī paziņoja.
To nebija viegli izdarīt, jo todien Beba jau tika pabijusi sprostā un neredzēja iemeslu tikt ieslodzītai vēlreiz. Toties Sems nolēma, ka tur varētu būt nolikts kas ēdams, tāpēc iesoļoja sprostā un cerīgi apsēdās, un mums nācās pamatīgi nopūlēties, lai dabūtu viņu laukā. Beidzot Džo nācās aiziet uz būra otru malu un noturēt Semu tur, barojot viņu ar tauku kumosiem, kamēr es pūlējos ievilināt viņa sievu sprostā. Pēc pusstundas mums paveicās, un Beba bija droši ieslodzīta, kamēr viņas vīrs apsēdās līdzās sprostam uz resnā dibena un izrādīja par notiekošo visai ievērojamu interesi.
- Tā, - Džo turpināja, - tagad mums viņai jāsagādā šis tas migai.
- Salmi? - es ierosināju.
- Jā, iesim un dabūsim kādu ķīpu no Pīta.
Kad es atgriezos ar salmiem, Džo atkal izskatījās norūpējies.
- Viņa ir izslāpusi, - viņš paziņoja. - Tur viņai ir nejēdzīgi karsti. Nav nekādas ēnas. Mēs nevaram viņu tur tā atstāt.
- Apklāsim sprostu ar kaut ko, - es ieteicu.
Pameklējuši Miera ostā, mēs atradām vecas durvis un ar ievērojamu piepūli uzstiepām uz sprosta jumta. Durvis sagādāja Bebai ēnu, taču mūsu rosība viņu vēl vairāk saniknoja, tā ka lācene mežonīgi šņāca un rūca. Sems tupēja ārpusē un mūs aizrautīgi vēroja, apķēris vēderu ar lielajām ķepām.
- Tā, - Džo teica, noslaucīdams sviedrus no sejas. - Tagad salmus.
Šajā mirklī Sems sāka izrādīt aktīvu interesi par notiekošo - tikko mēs pa vienu sprosta galu cauri režģiem iebāzām salmus, viņš pa otru tos izvilka laukā un rūpīgi izpētīja katru kumšķi - nespējām saprast, vai meklēdams ēdamo vai savu pēcnācēju. Mēs visādi nopūlējāmies viņu apturēt - aurojām, grabinājām pa režģiem ar lāpstām, sviedām tauku kumosus, taču velti.
- Sasodītais vecais muļķis, - Džo dusmojās.
Mēs abi bijām sakarsuši un noguruši. Sems tupēja uz lielas siena kaudzes, bet viņa sievai lamatās bija tikai dažas skupsnas.
- Nav labi, Džo, viņš neliksies mierā. Bebai nāksies dzemdēt uz cementa, tas arī viss.
- Jā, - Džo nožēlas pilns piekrita, - tā izskatās.
Tā nu mēs atstājām Semu čaukstinām salmus un Bebu saniknotu tupam lamatās. Tovakar, kad parks jau bija slēgts, Beba neizrādīja nekādas tuvojošos dzemdību pazīmes, tāpēc mēs atstājām viņu ieslodzījumā un devāmies mājup.
Vēlu vakarā es prātoju, kā Bebai sokas, kad mani pēkšņi pārņēma pārliecība, ka lietai ir pavisam vienkāršs izskaidrojums - Beba vienkārši meklējas. Šī pēkšņā doma mani darīja gandrīz histērisku.
Pietika nākamajā rītā Džo uzmest vienu skatienu, lai saprastu, ka viņš nonācis pie tāda paša secinājuma.
- Kāda velna pēc mēs par to neiedomājāmies? - viņš sarūgtināts noprasīja. - Divi nolādēti muļķi, vai tā nav?
Tomēr drīz viņš saskatīja šīs lietas jocīgo pusi un, sasnieguši polārlāču būti, mēs joprojām rēcām smieklos. Tad Džo smiekli strauji aprāvās.
- Kur palikuši salmi? - viņš pārsteigts noprasīja.
Pāris salmu bija ieķērušies Sema pinkainajā kažokā, bet tas arī viss. Cementa grīda bija tīra kā izslaucīta.
- Oooooo! - Džo pēkšņi kā sāpēs ievaimanājās. - Paskaties tikai uz baseinu! Vecais, netīrais cūktēviņš!
Baseins bija pilns ar salmiem, tā ka ūdeni tik tikko varēja saskatīt. Izskatījās, ka Sems pavadījis ļoti interesantu un aizrautīgu nakti, nogādādams salmus drošībā. Notekcaurule, protams, bija pilnīgi aizdambēta - šādam nolūkam nekas nenoder tik labi kā ķīpa slapju salmu. Pagāja divas dienas, kamēr mēs iztīrījām salmus no baseina un notekcaurules, turklāt laiks tobrīd bija neprātīgi karsts un tas, protams, ļoti sekmēja mūsu darbu.
- Viņa dzemdējot! - Džo komentēja. - Nākamreiz, kad viņa grasīsies dzemdēt, varēs to itin mierīgi darīt migā kā jebkurš cits lācis.
Kad biju nostrādājis nodalījumā vairākas nedēļas, kādu rītu, man par lielu pārsteigumu, Džesijs paaugstināja mani amatā. Mēs sēdējām Miera ostā, tikko pabeiguši brokastis, un Džesijs lēni un uzmanīgi bija aizkūpinājis pīpi. Kad pīpe, Džesijam par patikšanu, bija sākusi sīkt un burbuļot viņš pievērsa man nikni caururbjošu skatienu.
- Tev veicas gluži labi, dēls, - viņš iesāka. - Tu strādā pavisam labi.
- Paldies, - es pārsteigts teicu.
- Paklausies, ko es darīšu, dēls, - viņš turpināja, bakstīdams manā virzienā ar pīpes kātu. - Es nodošu tavā aprūpē pusi nodalījuma. Viss uz tavu atbildību, skaidrs?
Jutos glaimots un iepriecināts. Pieskatīt dzīvniekus kopā ar citiem bija interesanti, bet būt pilnībā atbildīgam par veselu grupu zvēru bija daudz aizraujošāka izredze.
Tiklīdz radās iespēja, es aizgāju uz nodalījuma viņu galu un izpētīju savu darbības sfēru. Tur atradās neliela kaļķu bedre, kurā dzīvoja vombats Pīters. Kaut arī es katru dienu kā pieklājas atstāju viņa iežogojumā maizi, burkānus un citus gardumus, pašu Pīteru nekad nebiju redzējis, jo baltajā krīta slānī viņš bija izracis daudzas alas un likās esam visai nesabiedrisks dzīvnieks. Nolēmu, ka man pēc iespējas ātrāk ar viņu jāsadraudzējas. Turpat netālu būrī, kas bija pilnībā aizaudzis pliederu krūmiem, dzīvoja piecas polārlapsas. Arī te es līdz šim biju varējis tikai iemest būrī ēdamo un atstāt lapsu ziņā. Lapsas bija nervozi radījumi, un to draudzības iemantošanai bija vajadzīgs daudz laika un uzmanības. Nākamajā būrī, kas arī bija pamatīgi aizaudzis, dzīvoja jenotsuņi - dīvaini, plušķaini dzīvnieki ar lapsai līdzīgu purnu, biezu lāča kažoka klātu ķermeni un asti un ar īsām, līkām kājām, kas piešķīra viņu gaitai līdzību ar piedzēruša jūrnieka grīļošanos.
Es ļoti rūpīgi izpētīju savu jauno teritoriju, lai saprastu, kā varu tur visu uzlabot. Pirmām kārtām nolēmu, ka gan polār- lapsu, gan jenotsuņu aploki ir tik ļoti aizauguši, ka dzīvniekus tik tikko var saskatīt, tāpēc pavadīju pāris laimīgas un rosīgas stundas ar zāģi un dārza grieznēm, apcirpdams nātres un apzāģēdams vecākos krūmus. Kad biju beidzis, aploki jau izskatījās pavisam iespaidīgi. Dzīvniekus nu varēja redzēt, tomēr viņiem joprojām bija papilnam krūmāju, kur pie vēlēšanās paslēpties.
Pēc tam es mēģināju izpētīt, kāds ēdiens katram no trīs sugu dzīvniekiem īpaši iet pie sirds. Es, piemēram, atskārtu, ka po- lārlapsām ļoti garšo olas. Tas atklājās pavisam nejauši, jo es biju atradis no ligzdas izkritušu un pamatīgi saplaisājušu strazda olu. Es ieliku olu spainī, nolēmis piedāvāt Semam un pavērot, vai viņš to ēdīs, taču, iedams garām lapsu būrim, ieraudzīju, ka, saklausījušas barības spaiņa šķindēšanu, tās šaudās gar durtiņām, un pārmetu olu pāri žogam. Ola atsitās pret zemi un pārplīsa - dzeltenums palika neskarts, taču baltums izšļakstījās visapkārt. Viena no lapsām piesardzīgi pienāca tuvāk un no raustīgo ūsu biezokņa to apostīja; pienāca arī otra lapsa, tad vēl viena. Vienā mirklī visas lapsa bija uztvērušas smaržu, un izcēlās mežonīga cīņa, īpaši aizraujoša tāpēc, ka norisinājās pilnīgā klusumā. Lapsai, kura steigšus laka dzeltenumu, cita lapsa iekoda pakaļkājā - tā pagriezās, zobus atiezusi, un notrieca pretinieci zemē. Divas citas lapsas riņķoja apkārt izšķaidītajai olai,.kampa un draudīgi cilāja ķepas. Vēl kāda cita lapsa kautiņu bija izvērsusi par īstu mākslu - tā metās cīņā, vienlaikus kampdama un laizīdama, tad attupās un, pirms no jauna mesties virsū, rūpīgi nolaizīja ķepas. Drīz vien katrs olā samirkušas zemes pleķītis bija nolaizīts, un lapsas ņēmās laizīt purnus un cita citu cerīgi apostīt. Es devos tālāk pa taku, un lapsas vēroja mani dedzīgām, krizantēmu brūnām acīm, cerēdamas, ka no spaiņa izlidos vēl kāda ola. Pēc šā notikuma es mēdzu aizstaigāt līdz fermai, kuras īpašniekus pazinu, un gar tā dzīvžogu slepus uzlasīt vistu olas savām lapsām. Tādējādi viņas kļuva pavisam rāmas un vairs klusā histērijā neriņķoja apkārt būrim, kamēr es iekšpusē tīrīju.
Šo lapsu gandrīz pilnīgi klusā izturēšanās bija kaut kas tāds, kas mani pamatīgi mulsināja. Es teicu gandrīz pilnīgi klusā izturēšanās, jo tikai vienu reizi es dzirdēju tās izdodam kādu skaņu, un tā bija tik dīvaina un brīnišķīga, ka es vēlējos to dzirdēt vēlreiz, - kaut ko tādu vis nevar teikt par citu dzīvnieku izdotajām skaņām. Kādu rītu es tuvojos priežu mežam, kurā bija patvēries lapsu aploks, un manu uzmanību saistīja dīvaina skaņa - spalga un spiedzīga kā kaiju bara klaigas. Apkārtējos kokos putnu nebija, un nešķita, ka skaņas nāktu no jenotsuņu būra, kuram tikko biju pagājis garām. Skaņa turpinājās, tā cēlās un grima, reizēm izklausījās, ka tā skan turpat līdzās, pēc tam izgaisa kā vēja nesta tāla atbalss. Sasniedzis lapsu aploku, es pārsteigts secināju, ka dīvainā dziesma nāk no lapsām. Viņas bija nostājušās lokā pie durvīm, iepletušas trauslās kājas, zeltainajās acīs nebija nekādas izteiksmes, galvas atmestas, mutes ieplestas, un no tām īsās brāzmās plūda šī neparastā skaņa kā mežonīga putnu dziesma. Nespēju iedomāties, kāpēc viņas šādā veidā bija pārtraukušas parasto klusumu, jo, kā jau teicu, parasti lapsas bija tik runīgas kā mūki klosterī. Viņas neizrādīja lielāku interesi par ēdienu kā parasti, un es tā arī nekad neuzzināju, kas bija izraisījis šo pēkšņo, brīnišķīgo kordzie- dāšanu.
Biju lasījis par Arktiskās ekspedīcijas 1875. gadā veikto atklājumu - proti, ka polārlapsas mēdzot uzglabāt beigtus lemingus akmeņu spraugās pārtikas krājumiem garajā arktiskajā ziemā, kad tās ēd maz vai nemaz, un dedzīgi vēlējos noskaidrot, vai manas lapsas rīkosies tāpat. Līdz šim viņas nebija izrādījušas tieksmi uzglabāt ēdamo. Es to zināju, jo čakli biju pārmeklējis veco, līko sakņu starpas un iztaustījis kritušās lapas. Taču, kad tuvojās ziema, es kādu rītu kritušo lapu kaudzē atklāju pa pusei noslēptu gaļas kumosu. Tas bija gluži svaigs, bet turpmākajos meklējumos atklājās vēl veseli pieci gaļas gabali, daži gluži sapuvuši, viltīgi paslēpti dažādās vietās būrī. Higiēnisku apsvērumu dēļ man nācās tos aizvākt, taču lapsas turpināja veidot mazas slēptuvītes tik ilgi, kamēr turpinājās aukstais laiks.
Ar jenotsuņiem es pamanījos iedraudzēties vēl ātrāk, jo tie visi bija dzimuši rīmas. Kaut arī vecākā mātīte aprada tiktāl, ka
ņēma barību man no rokas, vina neatļāvās ar mani nekādas
> ' > >
vaļības, taču viņas meita, kā atklājās, mīlēja cilvēku līdz sirds dziļumiem, ja vien tam pie rokas bija kas ēdams, ar ko piepildīt viņas pastāvīgi rūcošo vēderu. Viņas vārds bija Vopsa - dievs vien zina, kā tāds cēlies -, un visai drīz man vajadzēja tikai pieiet pie režģa un pasaukt vārdā, lai tā izzvāļotos no krūmiem, acīm zibot mazajā, modrajā ģīmītī. Bija mazliet skumīgi zināt, ka viņa traucas pēc gaļas gabala manā rokā, nevis ilgodamās pēc omulīgas patērzēšanas. Tomēr, lai nedotu iemeslu uzskatīt sevi par nepateicīgu, viņa vienmēr uzkavējās pie manis kādu minūti arī tad, kad gaļa bija apēsta.
No pirmā acu uzmetiena viņa ļoti atgādināja āpsi - tāda pati melnibalta seja un gorīga gaita, taču Vopsa bija daudz lielāka, un viņas kuplā aste bija gandrīz pašas ķermeņa garumā. Seja, kā jau teicu, bija greznota ar melnām un baltām svītrām, bet ķermeņa, kāju un astes spalvas bija tumši brūnas, sarkanīgas un pelēkas krāsas sajaukums. Spalva bija ļoti gara un zīdaina. Japānā, kur jenotsuņi sastopami savvaļā, viņu ādas laikam ir ļoti pieprasītas apģērbu gatavošanai. Arī gaļa tiek uzskatīta par delikatesi, taču Vopsa man likās pārāk burvīga, lai to nodīrātu un apēstu.
Savvaļā jenotsuņi noteikti ir nakts dzīvnieki, un Vopsas vecāki šo teoriju apstiprināja. Dienas laikā viņus varēja pievilināt vienīgi ar īsti gardiem kumosiem, taču Vopsa vienmēr bija gatava izzvāļoties no krūmiem cerībā, ka tuvumā gadīsies kāds ar šo to ēdamu. Varēja pilnīgi droši apgalvot, ka viņa dzīvoja, lai ēstu, nevis ēda, lai dzīvotu. Viņas mīlestība pilnā mērā gāja caur vēderu. No mana viedokļa, tas bija gluži labi, jo tieši Vopsas apsēstība pēc barības ļāva man ar viņu tik ilgi sarunāties un tuvumā to izpētīt. Viņa uzskatīja, ka ēdamais tai pienākas kā nodeva, un es ar prieku arī maksāju, tomēr vēroju Vopsas apetīti ar nopietnām bažām, jo nu jau viņa bija tikpat gara, cik plata.
Tikai vienu reizi Vopsa uzbruka rokai, kas to baro. Šī roka - vai, pareizāk sakot, kāja - bija manējā, un nelaimīgais atgadījums pilnībā bija mana vaina. Biju aizvedis mazu ļaužu pulciņu līdz jenotsuņu būrim, lai parādītu tiem Vopsu. Kad biju kādu laiku barojis viņu cauri režģiem, es iedomājos, ka varētu ieviest izrādē jaunumu - ieiet būrī un paņemt Vopsu rokās. Es joprojām apgalvoju - fakts, ka publikas vidū bija kāda izcili skaista meitene, manu rīcību neietekmēja. Kad iegāju būrī, Vopsa mani nopētīja ar aizdomām, jo zināja, ka es katru rītu ienāku pie viņas, lai būri iztīrītu. Pat no viņas bija par daudz prasīts, lai ielaušanos divas reizes dienā uztvertu ar sapratni. Viņa aši notiesāja pēdējo piedāvāto gaļas gabalu un tad ar bažīgu izteiksmi sejā nāca uz manu pusi. Nopratusi, ka es neatkāpšos no viņas takas, lai tā varētu gūt mieru un klusumu savā būdā, Vopsa pienāca man klāt un ar sānisku kampienu atstāja glītu zobu nospiedumu vizītkarti uz mana stilba. Publika ārpus būra šausmās iekliedzās. Vopsa stāvēja līdzās un kareivīgi vērās man sejā. Es zināju, ka viņa nebija rīkojusies ļauni. Gluži vienkārši, es biju stāvējis viņai ceļā, un Vopsa, cik skaidri vien spēdama, bija darījusi zināmu, ka vēlas paiet garām. Viņa norādīja, ka šis ir viņas būris un patiešām grasījās norādīt, kurš te ir saimnieks.
Man vairs nebija atlicis neviena gaļas gabala, ar ko viņu pielabināt, un atkāpšanās nebija iespējama, jo ārpusē drūzmējās apmeklētāji - mana publika. Arī mēs nevarējām stāvēt mūžīgi, blenžot viens otrā. Es izmisīgi pačamdīju kabatās un, sev par lielu prieku, vienā atklāju vecu, netīru dateli - tajā rītā es sauju biju nočiepis noliktavā. Zināju, ka ar šīs apšaubāmās relikvijas palīdzību es ar Vopsu varu darīt visu, ko vēlos, jo dateles no visām ēdmaņām bija viņas īpašā vājība. Viņa pieņēma piedāvāto dateli, izrādīdama vislielāko sajūsmu, un, kamēr Vopsas uzmanība koncentrējās uz ēšanu, es viņu aši pacēlu un piegāju pie režģa. Turēdams seju pienācīgā attālumā no Vopsas žokļiem, es izskaidroju skatītājiem viņas nesabiedrisko rīcību ar faktu, ka viņa šonedēļ jūtas mazliet nevesela, ilustrējot šos neprātīgos melus ar attiecīgu pieticības pilnu skatienu. Tas samulsināja visus, izņemot Vopsu un mani pašu; daži no visjaunākajiem skatītājiem tika steidzīgi aizvadīti prom, lai novērstu jautājumu uzdošanu. Vopsa bija neprātīgi smaga, tāpēc es noliku viņu atpakaļ zemē. Viņa nopurinājās kā suns, cerīgi paostīja, vai nesekos vēl kāda datele, bet tad saprata, ka cerību nav, smagi, pārmetoši nopūtās un aizgāzelējās prom.
Tuvojoties ziemai, Vopsas kažoks kļuva ārkārtīgi biezs un aste - divreiz resnāka nekā parasti, taču viņa neizrādīja ne mazāko vēlēšanos likties ziemas guļā - savvaļā šis jenotsuņu paradums ir unikāls visā sunu dzimtā. Vina kļuva mazliet letar-
> > >
ģiska un nevēlējās nākt ārā no būdas, kad zemi klāja sniegs, bet tas arī viss. Kaut arī literatūrā es nespēju atrast norādes, ka jenotsuņi ierīko migas ziemas guļai, Vopsas rīcībā bija kas tāds, ko varētu nosaukt par pūliņiem šādu migu izveidot. Kādu rītu es ievēroju, ka viņa rosīgi darbojas sava būra krūmos. Iegājis iekšā, es tur ieraudzīju mētājamies tikko salauztus zarus un lapas. Pēc parastās barošanas ceremonijas apsēdos un labu laiku vēroju, līdz viņa pēkšņi pārtrauca rikšošanu pa būri un sāka lauzt zarus. Viņa iegāja būdā, pēc kāda mirkļa atkal iznāca ārā un blenza uz zariem sev virs galvas. Noskatījusi tievu zariņu sasniedzamā augstumā, viņa to satvēra mutē un stingri parāva, atspērusies ar visām četrām resnajām kājām. Norāvusi zaru, viņa ņēmās to bezmērķīgi nēsāt apkārt pa būri, laiku pa laikam pār to paklūpot. Beidzot viņa pagura, nometa zaru un sāka meklēt nākamo. Kamēr es vēroju, viņa nolauza trīs zarus un ar visiem apgājās tieši tādā pašā veidā, pēc tam atgriezās būdā nosnausties. Izskatījās, ka viņa mēģina paveikt ko tādu, kā nozīme pagaisusi no atmiņas. Būdas iekšpusē es nevienu zariņu neatradu, varbūt tāpēc, ka būda bija maza, bet Vopsa tik resna, ka nekam citam nepietika vietas.
Polārlapsu un jenotsuņu uzticības iegūšana man sekmējās gluži labi, toties vombats Pīters no manis joprojām izvairījās.
Izmēģinādams dažādus ēdamos, es atklāju, ka arī viņam, tāpat kā Vopsai, ļoti garšo dateles. Tāpēc kādu dienu es tīšām novilcināju barošanas laiku līdz pat vēlam vakaram. Pienācis pie būra, es secināju, ka dienas kārtības maiņa panākusi kāroto efektu, jo Pīters stāvēja pie režģiem un izskatījās vientuļš un pamests - gluži kā rotaļu lācītis, kas pazaudējis bērnistabu. Viņš bija ārkārtīgi pievilcīgs mazs dzīvnieciņš - stāvot apmēram pēdu un sešas collas augsts ar apaļu, kompaktu, lācim ļoti līdzīgu ķermeni. Viņa pakaļgals pēkšņi slīga lejup, kājas bija īsas, druknas un uz iekšu vērstas, seja ļoti atgādināja koalu, vienīgi koalām acis ir lielas un vilnas ieskautas, taču Pītera acis bija mazas un iegrimušas. Tomēr viņam bija tāds pats olveidīgs, ar retiem sariņiem klāts ādas pleķītis uz deguna un acis tikpat apaļas un melnas kā koalam. Likās, galvenā atšķirība bija sejas izteiksmē: koala izskatās modrs un gaidpilns, pat ja tāds īstenībā nav, bet Pīters bija samulsis un apstulbis. Atklāti sakot, viņš izskatījās pēc tāda, kam tikko iesists pa galvu ar ķieģeli. Spalvai bija jauki pelēka nokrāsa, kas uz vēdera pusi kļuva gaišāka - kā meža balodim. Biju pārsteigts, ka Pīters necēla iebildumus, kad es iegāju krātiņā, un tuvojās - pilnīgi gatavs pieņemt dateles man no rokas, tomēr neļāva sev pieskarties, un, kad bija savu tiesu apēdis, tas aizčāpoja un iespraucās savā alā krīta slānī. Turpmāk viņš katru dienu ēdienreizēs iznāca no alas, ēda man no rokas un tad no jauna paslēpās.
Tā kā viņa apdzīvotā krīta bedre atradās Daunsu nogāzē, alas mute atvērās tieši tajā virzienā, no kuras nāca visnejaukākais laiks, tomēr Pīters bija izstrādājis jaunu, interesantu metodi, kā saglabāt savu guļamistabu sausu. Tunelis bija apmēram četras pēdas garš un beidzās ar mazu, apaļu istabiņu. Viņš iebīdījās alā un, tā kā diametrs atbilda viņa izmēriem, Pītera dibens aizsprostoja alas muti kā durvis. Tā viņš ari tupēja, sniegs, vējš un lietus pūta tunelī, bet istabiņa palika silta un sausa, jo klimata bardzību uztvēra saimnieka vismazāk jutīgā ķermeņa daļa. Šādā veidā ieķīlējušos un krītā nagus ieurbušu, viņu varētu izvilkt tikai vesels bars vīru ar lāpstām, tā ka vombata rīcībai bija divi labumi - tā pasargāja vombatu ne tikai no sliktā laika, bet arī no ienaidniekiem, kas varētu ielīst viņa alā medību nolūkos. Nelabvēlis satiktos vienīgi ar vombata resno, spalvaino dibenu, uz ko nekādu īpašu iespaidu atstāt nevarēja.
Tajā pašā dienā, kad Džesijs man bija uzticējis pašam savus dzīvniekus, man vajadzēja ierasties pie Biliem vakariņās. Lieki teikt, ka Beilija kundze ziņu par manu paaugstināšanu amatā uzņēma bez emocijām - viņu daudz vairāk uztrauca tas, ko es vilkšu mugurā, ejot pie Bīliem, jo šo ielūgumu viņa uztvēra gluži kā uzaicinājumu ierasties Bekingemas pilī.
- Un, - es triumfējoši paziņoju, dzerdams tēju, - esmu pārliecināts, ka visbeidzot piedabūšu lapsas ēst man no rokas.
- Padomā tik, - Beilija kundze teica, nemaz neklausīdamās. - Esmu salāpījusi tavas zilās zeķes. Domāju, ka tev jāvelk zilais krekls - tas ļoti piestāv tavām acīm.
- Paldies, - es sacīju. - Ziniet, ar vombatu gan būs problēma…
- Un tīrie mutautiņi ir kreisajā atvilktnē. Žēl gan, ka tev nav neviena zila mutautiņa.
- Liec taču zēnu mierā, - Čārlijs maigi aizrādīja. - Tas taču nebūs nekāds skaistumkonkurss.
- Par to nav runa, Čārlij Beilij, un tu to lieliski zini. Šim apciemojumam var būt nākotne. Zēnam jāizskatās glīti. Nemaz nerunājot par ko citu, - ko teiks ļaudis, ja ļaušu viņam iziet cilvēkos kā tādam čigānam? Viņi teiks, ka izkrāpju zēnam naudu. Viņš te dzīvo tālu prom no mājām un mātes, prom no cilvēkiem, kas varētu dot padomus, - tātad viņš ir mūsu aprūpē. Un tu vari rīkoties, kā pašam tik, Čārlij Beilij, bet es esmu apņēmusies pielūkot, ka zēns iziet cilvēkos tīrs un kārtīgs, lai gods gan pašam, gan mums. Kas būs, ja kapteinis Bīls…
- Ko tu gribēji stāstīt par vombatiem, puis? - vaicāja Čārlijs, atvairīdams sievas vārdu plūdus.
Visbeidzot, kad biju nomazgājies, noskuvies, iztīrījis zobus un izturējis Beilija kundzes bargi kritisko vērtējumu, it kā es būtu sargs, kas gatavojas parādē nest karogu, saņēmu atļauju
doties ceļā.
>
Kad ierados pie Bīliem, durvis atvēra Bīla kundze, kas izskatījās bāla un nomocīta. Atklāju, ka viņa vienmēr izskatījās bāla un nomocīta, kad kapteinis gatavoja ēdienu.
- Labvakar, Džerij, - viņa sveicināja. - Ļoti priecājos, ka varēji atnākt. Ej vien viesistabā. Bilijs un meitenes jau ir tur, Bilijs tev pasniegs dzeramo.
Priekšnams bija pilns ar karija smaržu. No virtuves puses plūda tāds troksnis, it kā pāri klintīm gāztos vilciens, kas piekrauts ar vara pannām. Bīla kundze saviebās kā sāpēs.
- Gledis! Gledis! - kapteinis Bīls auroja aiz virtuves durvīm. Izklausījās, it kā viņš līdz viduklim bradātu pa sadauzītiem traukiem. - Gledis!
- Kas - kas noticis, Viljam? - Bīla kundze atsaucās.
- Sāls! Kur, pie joda, ir sāls? Kāpēc vienmēr viss ir nolikts citā vietā, kad es gatavoju? Kur tā sasodītā sāls?
- Nāku, dārgais, - Bīla kundze teica, uzmezdama man mocekles smaidu. - Ej viesistabā, Džerij, es nebūšu ilgi.
Dzīvojamajā istabā es satiku Bilija māsu Lauru un divas tuklas bēgles no Eiropas, kas bija pirms kara ieradušās no kontinenta un nu apmetušās pie Bīliem. Kad es nācu iekšā, Bilijs lēja glāzē alu.
- Sveiks, še tev dzēriens! - viņš smaidīdams teica. - Paps gatavo ēst - vai dzirdi?
- Jā, - es teicu, - smaržo lieliski.
Mēs apsēdāmies un nesakarīgi centāmies uzturēt sarunu, tostarp kapteiņa kulinārās aktivitātes skaņa viļņiem plūda šurp kā piecpadsmitā gadsimta kaujas ieroču duna. Atskanēja gari stiepta, graboša dārdoņa, it kā sešpadsmit bruņinieki vienlaikus veltos no zirgiem, tad kapteiņa balss.
- Koriandru! Nē, nē - to brūno burku! Tagad čilli. Kur ir čilli? Ak. Jā. Nu, zini, es to tur nenoliku. Stiprs? Pārāk stiprs? Ko tu ar to gribi teikt, pārāk stiprs? Protams, ka nav pārāk stiprs - sasodīts, garšvielu vēl nepietiek! Es nelādos. Vēl koriandru! Paskaties, ko tu esi izdarījusi - rīsi pārvārījušies!
Beidzot kapteinis un Bīla kundze parādījās no virtuves. Viņa joprojām likās nomocīta, savukārt kapteinis, kura seja bija sarkana un sviedriem noplūdusi, izskatījās paštaisns un apmierināts kā daždien cilvēks, kas tikko uzvarējis īpaši nežēlīgu un nepakļāvīgu ienaidnieku.
- Aha, Darel! - viņš mani apsveica. - Es te gatavoju ēdamo.
- Viņš to dzirdēja, - Bilijs teica.
- Smaržo lieliski, - es steigšus ieminējos.
- Nav slikti, nav slikti, - kapteinis piekrita, kāri malkodams alu. - Šoreiz sanācis tīri labi stiprs. Kariji ir kā sieviete, Darel. Daži maigi, daži versmaini - nekad to nevar zināt, pirms esi… ēēē… ēēē… hm…
- Viljam, dārgais! - Bīla kundze brīdinoši aizrādīja. - Nāciet, meitenes, iesim uzklāt galdu.
Drīz vien galds bija klāts, mēs iesoļojām ēdamistabā, un tika pasniegts pirmais ēdiens: lielas bļodas ar biezu, pikantu zupu, kuras spilgtās krāsas atgādināja dzeltenās kaites epidēmiju un pikantā garša lika tikai brīnīties, ka lūpas nedeg košās liesmās.
Šajā mirklī kapteinis Bīls izvilka no kabatas lielu, sarkanu mutautu un uzklāja to savam plikajam paurim, tā ka mala nokārās līdz pat acīm. Šādā veidā viņš izskatījās pēc īpaši asinskāra pirāta.
- Es nudien vēlos, lai tu tā nedarītu, Viljam, - Bīla kundze aizrādīja. - Ko Džerijs nodomās?
- Nodomās? Nodomās? - kapteinis noprasīja, glūnēdams no mutautiņa apakšas. - Viņš domās, pie joda, ka viss ir skaidrs! Tas uzsūc sviedrus - es tā vienmēr darīju piekrastē. Uzklāju tur dvieli, skaidrs, Darel? Ar to tropu temperatūru un kariju cilvēks dūšīgi svīst. Piesvīst pilnu dzeramo sili. Sēž tur vakarā ar jauku rozā džinu, pliks kā no mātes miesām nācis, niekojas ar kariju un dvieli uz galvas un dūšīgi svīst.
- Viljam, dārgais!
- Protams, neesi pliks, kad sanāk viesi, - kapteinis steigšus paskaidroja. - Nē, nē, kad viesi mājās, tad apakšbikses kājās.
Beidzot pēdējā svilinošās zupas karote bija izēsta, un kapteinis aizlumpačoja uz virtuvi, lai atgrieztos ar milzīgu terīni rokās.
- Ar šito nolādēto produktu normēšanu nemaz nevar dabūt pietiekami daudz gaļas labam karijam, - viņš rūca, - tāpēc ar šo te nāksies iztikt. Tas ir trusis.
Viņš nocēla terīnei vāku, un pāri galdam kā Londonas migla noklājās karija smaržas piesātināts tvaika mākonis. Šī smarža ķēra pie rīkles ar smagnēju, viltīgu austrumu ķērienu un biezos slāņos piepildīja plaušas. Mēs visi slepus sākām klepot. Karijs bija brīnumgards, taču es pateicos debesīm, ka nāku no pikantu ēdienu cienītāju ģimenes, citādi mana mēle un rīkle nebūtu izturējušas kapteiņa trušgaļas kariju. Pēc pirmajiem pāris kumosiem balsene savilkās un raustījās, mēs visi elsojām un tvērā- mies pie ūdens krūzes kā slīcējs pie salmiņa.
- Nedzeriet ūdeni! - kapteinis auroja, sviedri straumēm plūda viņam pār seju un brilles bija aizmiglojušās. - Ūdens maitā garšu.
- Es taču teicu, ka tas ir pārāk stiprs, Viljam, dārgais, - Bīla kundze pietvīkusi protestēja.
Abas bēgles izdeva dīvainas, neizprotamas Viduseiropas skaņas, Bilija seja bija pieņēmusi matu toni, un Lauras parasti bālā seja bija pieplūduši ar sārtumu.
- Nieki! - kapteinis apgalvoja, slaucīdams galvu, seju un kaklu mutautā un atpogādams kreklu. - Nav gana stiprs. Tikko pietiekams karstumiņš, vai ne, Darel?
- Jā, man tas ir labs diezgan, ser, - es teicu, - bet domāju, ka dažiem cilvēkiem tas varētu likties mazliet par stipru.
- Nieks vien ir! - kapteinis teica, nevērīgi mādams ar lāpst- veidīgo roku. - Cilvēki neko nezina no labas mantas.
- Tik ļoti stiprs ēdiens nevar nākt par labu, - Bīla kundze dvesa aizžņaugtā balsī, malkodama ūdeni.
- Protams, ka nāk par labu! - kapteinis kareivīgi auroja, glūnēdams caur aizsvīdušajām brillēm. - Tas ir skaidri zināms medicīnisks fakts, ka stiprs karijs nāk veselībai par labu.
- Bet ne taču tik ļoti stiprs, mīļais?
- Tieši tik ļoti stiprs! Un šis nemaz nav stiprs. Šis ir tīrais nieks salīdzinot ar to, ko es būtu varējis pagatavot.
Visiem pie galda sēdošajiem neviļus pārskrēja tirpas, iedomājoties vien, ko kapteinis būtu varējis pagatavot.
- Jā, tur, piekrastē, - kapteinis turpināja, kāri bāzdams ēdienu mutē, - mēs gatavojām tik stipru kariju, ka likās - mēs ēdam kvēlojošas ogles.
Viņš visiem starojoši, triumfējoši uzsmaidīja un notrausa sviedrus no sejas un galvas.
- Tas nevar nākt par labu veselībai, - Bīla kundze neatkāpās no sava apgalvojuma.
- Protams, ka nāk, Gledis! - kapteinis nepacietīgi attrauca. - Kā gan tu domā, kādēļ tropos sāka gatavot kariju, ko? Lai izsvilinātu slimības. Lūk., kāpēc. Kādēļ, pēc tavām domām, man nekad nepiemetās avitaminoze vai frambēzija, ko? Kādēļ, pēc tavām domām, es nesakritu gabalos no lepras?
- Viljam, dārgais!
- Bet tas ir taisnība, - kapteinis nikni uzstāja. - Viss, pateicoties karijam. Pa vienu galu iekšā, pa otru ārā - visas iekšas iz- svilina. Gluži kā piededzina, skaidrs?
- Viljam, lūdzu!
- Labi, labi, - kapteinis norūca, - bet es nesaprotu, kas jums visiem vainas. Es pagatavoju gluži pieklājīgu kariju, bet jūs izturaties tā, it kā es grasītos jūs nogalināt! Ja jūs katru dienu ēstu šitādu kariju, jums nekad ziemā nebūtu iesnu.
Jāatzīstas, ka šajā jautājumā es sliecos kapteinim piekrist. Kad ķermenis līdz baltkvēlei izkarsēts ar kapteiņa gatavoto kariju, rodas pārliecība, ka nabaga baciļiem nav cerību izdzīvot. Patiesību sakot, soļodams mājup pāri tumšajiem laukiem, es jutos tā, it kā varētu pamest aiz sevis dzirkstošu karija taku kā komētas asti.
Acīmredzot fakts, ka es ar cieņu stājos pretī kapteiņa karijam, darīja mani mīļu viņa acīs, un kopš tā laika es katru ceturtdienu vakariņoju pie Bīliem, un šie vakari man sagādāja lielu prieku.