Plēš skaļus, nepiedienīgus jokus un nekad nesukā matus.
Beloks, Sliktā bērna zvēru grāmata
Kad biju pāris mēnešu nostrādājis pie lauvām, kādu ritu mani sagaidīja Fils BeitsS un teica, ka vēloties, lai es pāreju uz citu dārza nodalījumu. Mani tas iepriecināja - ne jau tāpēc, ka justos nelaimīgs lauvu sabiedrībā vai nespētu sastrādāties ar Džesiju un Džo, bet es galu galā biju ieradies Vipsneidā, lai gūtu pieredzi, tātad jo vairākos nodalījumos strādāšu, jo plašāku redzeslauku gūšu. Manu jauno nodalījumu sauca par "lāčiem". Kā jau nosaukums liecināja, tajā ietilpa visi Vipsnei- das kolekcijas lielie, tuklie biskvītkrāsas lāči, kā arī milzīgs zebru, gnu un citu antilopju pilns aploks, un visbeidzot tādi sīkumi kā vilki un Āfrikas kārpainās mežacūkas.
Šo nodalījumu vadīja Harijs Renes - mazs, drukns vīrelis ar lauztu degunu, zibošām, genciānu zilām acīm. Es sastapu viņu sēžam mazā istabiņā aiz zebru nojumēm, apcerīgi malkojam kakao no lielas, nobružātas skārda krūzes un drāžam lazdas
zariņu.
>
- Sveiks, puis! - viņš man uzsauca. - Dzirdēju, ka tu strādāsi kopā ar mani.
- Jā, - es apstiprināju. - Priecājos, ka mani nozīmēja uz šo nodalījumu, jo jums te ir daudz jauku radījumu.
- Gluži jauku radījumu, puis, - Harijs apstiprināja, - taču tie jāpatur acīs. Darbojoties lauvu nodalījumā, tu pie šiem daudz vis iekšā negāji, bet šeit gan tas jādara, tā ka skaties, kur liec kāju. Zvēri izskatās visai rāmi, bet tie var tev sagādāt problēmas.
Viņš pameta ar īkšķi uz steliņģi, kurā stāvēja resns zebru tēviņš ar spožu, melnbaltu spalvu un lēnprātīgi gremoja siena kumšķi.
- Tas tur, piemēram, - Harijs teica. - Izskatās rāms kā bērns, vai ne?
Es uzmanīgi nopētīju zebru. Šis tēviņš manās acīs šķita tikai pārmērīgi liels un pārbarots ēzelis, kuram kāds uzklupis ar dažiem krāsu podiem. Tā vien likās, ka es acumirklī spētu ieiet steliņģī un uzlēkt tam mugurā.
- Ej tik iekšā steliņģī, - Harijs ierosināja.
Es piegāju pie steliņģa, zebra pasvieda galvu uz manu pusi un saspicēja ausis. Piegāju vēl mazliet tuvāk, un tēviņa melnās, samtainās nāsis iepletās, kamēr tas mani ošņāja. Es piegāju vēl tuvāk, un tēviņš pat nepakustējās.
- Viņš man izskatās gana rāms, - sacīju, pamezdams skatienu uz Hariju.
Tajā mirklī, kad novērsu skatienu, zebra pasvieda dibengalu uz priekšu un pēkšņi ar pakaviem norībināja pa steliņģa durvīm niknu zalvi - gluži kā ložmetējs. Viņš cauri restēm pavērsa pret mani atvērtu muti, rādīdams lielus, asus, dzeltenus, kvadrātveida zobus. Es kāpos atpakaļ tik strauji, ka paklupu pār spaini. Harijs sēdēja savā krēslā, aizāķējis lielos īkšķus aiz krēsla kājām, joprojām drāza kociņu un pie sevis klusi ķiķināja.
- Saprati, ko es ar to domāju, puis? - viņš komentēja, kamēr es slējos kājās. - Rāms kā bērns, bet ir gatavais nezvērs.
Pirmās pāris dienas, kā jau parasti, pagāja, apgūstot dažādus darbus, dažādo dzīvnieku ēdināšanas laikus un katram pienākošos porciju lielumu. Droši vien visgrūtākais darbs bija lielās bizonu nojumes iknedēļas mēšana. Bizonu baram piederēja plašs, nolaidens aploks pastaigām; to ieskāva augsts dzelzs žogs, taču katru dienu dzīvnieki pulcējās baroties lielā, zemā nojumē kalnu korē. Parasti mēs izgāzām barību cauri žogam, atstājām tur kliju, sasmalcinātu linsēklu plāceņu un auzu kaudzes, bet vēlāk, kad bizoni ar to bija tikuši galā, ar dakšām metām pāri žogam dučiem lopbarības biešu, kas būkšķēdamas vēlās pa zemi, un bizoni smagnējā aizrautībā nesās tām pakaļ un iecirta zobus trauslajos, apaļajos bumbuļos ar tādu troksni, kā sadegot sašķeļas pagales. Auzu un linsēklu plāceņu daudzumu vajadzēja rūpīgi aprēķināt, lai vecākie bizoni nesagrābtu vairāk nekā tiem pēc taisnības pienāktos. Es drīz vien aptvēru šā sadalījuma mākslu - vajadzēja nokraut piecas vai sešas kaudzes, lai to daudzums uz četrām vai piecām minūtēm pilnībā piesaistītu tēviņu uzmanību, tad varēja paiet gabaliņu tālāk un nokraut kaudzes bizonu govīm un teļiem, lai tie varētu vienā mierā paēst, nesagaidot dibenā ieurbjamies ragu.
Aplūkojot tuvāk, Ziemeļamerikas bizoni manās acīs kļuva vieni no visiespaidīgākajiem radījumiem šķeltnagu dzīvnieku kategorijā. Masīvos, kumpos plecus klāja biezas, sprogainas krēpes, ap druknajām priekškājām vilnīja apspalvojums kā golfa bikses, lielo galvvidu klāja sprogaina parūka, no kuras puslokā spraucās ārā vikingu ragi - tas viss kopā veidoja neizmērojama spēka tēlu. Pārsvarā tie kustējās lēni un smagnēji, bet varēja pēkšņi un mežonīgi iebadīt cits citam, šūpodami lielās galvas kā mūru dragājamās ierīces. Par to, ka bizoni spēj kustēties loti ātri, es pārliecinājos, kad kādu dienu kravas mašīna, dodamās atceļā pēc lopbarības biešu piegādāšanas, norībināja motoru. Bizonu bars, kas bija drūzmējies gar žogmali kā lieli šokolādes krāsas gubu mākoņi, reizē pagriezās un pilnīgi neticamā ātrumā pērkonīgi aizdārdināja prom pa pauguru zaļajām velēnām, ar nagiem uzspārdīdams krīta plēksnes. Viss kopā tas atgādināja milzīgu un diezgan biedējošu lavīnu, kas veļas lejup pa Daunsu nogāzi, un man nepavisam nebūtu paticis gadīties tai ceļā.
Tāpēc ik reizi, kad pienāca laiks mēzt nojumi, mani pārmāca zināmas bažas, jo, kamēr mēs ar dakšām krāvām salmus un mēslus ķerrās un stūmām prom no nojumes, vecie tēviņi, kuriem, kā likās, nekad neapnika vērot šo nodarbi, masīvā rindā sapulcējās pie nojumes vaļējās sienas un dziļi ieinteresēti mūs vēroja, ik pa brīdim gari, skanīgi iesprauslodamies, tā ka mēs palēcāmies. Kādu dienu viens no vecajiem tēviņiem pēkšņi iesoļoja nojumē, tālab mēs nometām savus darbarīkus un pašķīdām prom. Tomēr drīz vien atklājās, ka šai invāzijai nojumē nav bijis ļauns nolūks - lielais bizons vienkārši bija ievērojis salmos pusi bietes un, atradumu sagremojis, atkal iz- čāpoja kalnos.
Aploka dienvidu nogāzes ganāmpulkam bija iecienīta valstīšanās vieta, viņu smagie ķermeņi tur bija norāvuši velēnas un atklājuši vairākus lielus, kailus krīta laukumus, kuru baltums izcēlās uz zaļā fona. Vecie tēviņi devās uz šo vārtīšanos
> »
vietu lēnā, kārtīgā rindā. Tad viņi nogūlās uz krīta laukuma, un, mežonīgi spārdot pakaļkājas, masīvie ķermeņi vairākas reizes konvulsīvi noraustījās un apsviedās uz muguras. No tāluma izskatījās, it kā bizoni būtu sapinušies neredzamā tīklā un censtos no tā atbrīvoties. Raupjais krīts berzējās gar viņu sāniem un palīdzēja dzīvniekiem atbrīvoties no mūždien traucējošās vecās spalvas. Pēc apmēram pusstundu ilgas baudpilnas vārtīšanās, kad bizoni jutās pienācīgi apmierināti, viņi smagnēji pietrausās kājās; pār dzīvnieku mīksto brūno sānu un vēdera ādu pārskrēja konvulsīvas trīsas, nopurinot pielipušo krītu. Tad viņi slāja prom, lai turpinātu ēšanu, priekšpusē, mudžek- līgajās sprogās uz krūtīm bija ieķērušās tikai dažas baltas krīta šķēpeles. Izskatījās, ka ziemas kažoka mešana padara dzīvniekus gluži vai trakus, - kur vien skaties, bizoni balstījās pret žogu vai grubuļainajiem vilkābeļu stumbriem un, acis ekstāzē pievēruši, nemitīgi kasījās. Es atklāju, ka viņi izstrādājuši vēl kādu paņēmienu, kā atbrīvoties no atkārušās spalvas uz galvas un pleciem. Mazā, biezā dzeloņplūmju jaunaudze gādāja par lieliskiem stumbriem, gar kuriem kasīt niezošās muguras, bet cieši savijušos zarus, kas nokārās līdz pat zemei, bizoni izmantoja kā ķemmes, jo tādā veidā izdevās paretināt veco ziemas kažoku. Varēja redzēt, kā viņi pēc kārtas apzināti pasoļo zem kokiem, tā ka zari ieķeras biezajās krēpēs un vaļīgā vilna paliek dzelkšņos un sīkajos zariņos. Pavasaros izskatījās, ka dzeloņ- plūmēs ienākusies dīvainu augļu raža, jo zaros karājās rūsganās vilnas kušķi un mudžekļi. Šos mīkstās vilnas kušķus ar sajūsmu pievāca zvirbuļi un stērstes, lai ar tiem izpolstētu ligzdas.
Kad eiropieši ieradās Ziemeļamerikā, bizonu tur bija gandrīz tikpat daudz, cik zvaigžņu debesīs. Milzīgajos ganāmpulkos bija miljoniem dzīvnieku, tie veidoja lielākos sauszemes zīdītāju konglomerātus, kādi jebkad pasaulē redzēti. Indiānim bizoni bija viss - māja, ēdiens, apģērbs; no tiem ieguva pat tādus ikdienā nepieciešamus priekšmetus kā adatas un diegi. Taču indiānis nogalināja vienīgi tik daudz, cik varēja patērēt, un viņa nodarītais posts neradīja zaudējumus lielo, pinkaino dzīvnieku neskaitāmajiem tūkstošiem. Līdz ar eiropiešu un viņu moderno ieroču ierašanos aina mainījās. Bizonus medīja, slepkavoja un izkāva tūkstošiem. Sākumā tika izmantots viss bi- zona ķermenis, bet tad bizonu gaļa cilvēkiem apnika. Nu šie dzīvnieki tika izkauti tādos pašos apjomos, taču tikai divu iemeslu dēļ - pirmkārt, lai iegūtu mēles kā delikateses, un, otrkārt, piekopjot apzinātu iznīcināšanas politiku, jo pastāvēja viedoklis - tā kā indiāņi ir tik ļoti atkarīgi no bizoniem, tad, izzūdot bizoniem, izzudīs arī indiāņi.
Tajā laikā naudu un slavu ieguva profesionālie bizonu mednieki - tādi cilvēki kā Bizonu Bils Kodijs, kas labā dienā nomedīja pat divsimt piecdesmit šo lielo radījumu. Kad cauri prērijai, šķērsojot bizonu takas, tika uzbūvēti dzelzceļi, dzīvniekus šāva tieši no vagoniem un atstāja sapūt. Dažās vietās pūstošo ķermeņu smaka bija tik spēcīga, ka vilcieniem, braucot cauri šai milzu kapličai, nācās turēt logus aizvērtus. Nav jābrīnās, ka šādas derdzīgas un izvirtīgas izkaušanas rezultātā bizonu - visizplatītāko sauszemes zīdītāju, kādi jebkad bijuši zināmi, skaits 1889. gadā bija sarucis līdz nožēlojamiem piecsimt dzīvniekiem. Tikai tad maza saujiņa cilvēku, kuriem rūpēja sugu aizsardzība, spēra soļus bizonu aizsardzībai, jo viņus pārņēma šausmas, ka bizoni izzudīs pavisam. Šobrīd eksistē vairāki tūkstoši bizonu, un suga ir drošībā, taču cilvēki nekad vairs neredzēs tādu skatu, kas iedveš godbijību, kā prēriju, kas līdz pat apvārsnim noklāta ar melnu, viļņojošu bizonu segu.
Vēl viens dzīvnieks šajā nodalījumā, kam nācies pārdzīvot tādu pašu likteni kā bizonam, bija anoa. Tie ir mazi, melni bizoni no Sulavesi. Šie dzīvnieki izskatās pārlieku mazi, lai būtu lielo bizonu radinieki, - augumā uz pusi mazāki par Šetlandes poniju. Anoas bija pavisam mazi dzīvnieki ar gariem, nopietniem purniem un dedzīgām acīm, viņu tumšā vilna pieskaroties likās rupja un nevienmērīgi klāja resnos ķermeņus, tā ka gaišsārti violetā āda spīdēja tai cauri; nagi bija mazi un glīti, mazās ausis daiļi izoderētas ar smalku vilnu, apmēram astoņas collas garie ragi bija pilnīgi taisni un smaili. Abi mūsu kolekcijas dzīvnieki likās gluži nekaitīgi - tie bakstīja ar purniem rokā, kad sniedzu klijas, un cieši skatījās man sejā ar mocekļa nevainīgo skatienu. Kad biju šos dzīvniekus izpētījis, es ar krietnu pārsteigumu secināju, ka tie nudien var kļūt ļoti bīstami. Mazais augums, kustēšanās ātrums, manevrētspēja un asie ragi padarīja anoa par dzīvniekiem, ar kuriem jārēķinās. Iztraucēti šie dzīvnieki kļuva mežonīgi, tāpēc vietējie iedzīvotāji daudzus gadus lika tos pilnīgi mierā. Taču vēlāk, kad parādījās modernie ieroči - īpaši ložmetējs, šis ikvienam sportistam absolūti nepieciešamais rīks anoa dienas bija skaitītas, un šobrīd viņu perspektīvas ir drūmas.
Čepmena zebras manā skatījumā bija visnotaļ neinteresanti dzīvnieki. Savā plašajā aplokā tās pievilcīgi izcēlās uz zāles fona, tomēr likās, ka tās nedarīja neko interesantu - tikai ganījās un reizēm, ausis atglaudušas un zobus draudoši atiezušas, nedaudz ķildīgi izkāvās. Ērzeļi, kā jau tēviņi, vienmēr bija apņēmības pilni uzbrukt un nogalināt, tie kustējās biedējošā ātrumā, tā ka vajadzēja pastāvīgi turēt acis vaļā.
Mums ar Hariju pirmais darbs katru rītu bija pārrāpties pāri žogam un zebru aplokā savākt pa nakti izaugušo samtaino, rasas klāto sēņu ražu. Harijs guvumu izcepa ar sviestu mazā panniņā, un mēs tās notiesājām brokastīs. No sēnēm sanāca brīnumgarda maltīte, taču to vākšana aplokā, kur uzturējās divi asinskāri ērzeļi, bija saistīta ar briesmām, kuras labākajā gadījumā varēja saukt par izcilām. Mēs darbojāmies cieši viens pie otra, turēdami dakšas pa ķērienam, un, kamēr viens noliecās pēc sēnēm, otrs pieskatīja zebras. Kādu rītu bija gadījusies īpaši liela raža; mēs bijām pielasījuši pusspaini un viens otru apsveicām ar pulksten vienpadsmitos gaidāmo milzu maltīti. Es tikko biju noliecies, lai paceltu īpaši sulīgu sēni, kad Harijs iekliedzās: - Uzmanies, puis, tas nezvērs nāk!
Es pacēlu galvu un ieraudzīju zebras tēviņu dimdinām uz manu pusi, viņa augšlūpa bija uzrauta virs dzeltenajiem zobiem. Pametis spaini, sekoju Harija piemēram un muku kā zaķis. Mēs pārtrausāmies pāri žogam elsodami un smiedamies. Zebra piebrāzās un nobremzēja pie spaiņa, nikni pablenza uz mums un sašutumā nosprauslājās. Tad, mums par milzu sirdsēstiem, tā apsviedās riņķī un ar apbrīnojamu precizitāti slaidā lokā aizspēra spaini pa gaisu, baltās sēnes izkaisījās kā komētas aste. Pagāja pusstunda, kamēr mēs tās no jauna salasījām.
Tomēr bija viena zebra, kas man patika. Tas bija vientuļš grevi tēviņš. Šie dzīvnieki ir lielākās no zebrām, un to ķermeņa uzbūve vairāk atgādina zirgu; galva ir sevišķi iegarena un eleganta, un, kaut arī no pirmā acu uzmetiena atgādina ēzeli, tā vairāk ir arābu ērzeļa galva ar smalku, samtainu purnu. Svītras ir diezgan smalkas un izvietotas ļoti vienmērīgi, gluži kā uzvilktas ar lineāla palīdzību, ausis - ļoti lielas, kā spalvainas Ārona lilijas. Šī zebra, cik man zināms, bija vienīgā savas sugas pārstāve Anglijā un bija ne tikai skaista un apveltīta ar maigu raksturu, bet arī uzmanīgi ēda man no rokas kapāto auzu papildporciju, kuru piešķīru tai izcilības dēļ, turklāt viņas lūpas bija tikpat mīkstas kā aplokā augošo sēņu cepurītes.
Nodalījuma ziemeļu galā atradās liels, zaļš, samtains aploks, ko ieskāva ozolkoku trausli zaļais krinolīns. Tajā mitinājās neapšaubāmi visretākie mūsu gādībā nodotie dzīvnieki - pāris jaunu Dāvida briežu. Pavirši uzmetot skatienu, tie nepavisam neizskatījās tik graciozi kā, piemēram, sarkanie brieži vai dam- brieži, kas dzīvoja mazu gabaliņu tālāk. Viņus varētu pat nosaukt par briežu standartam neatbilstoši neveikliem. Stāvot tie plecu daļā bija kādas četras pēdas augsti, viņiem bija gari, nopietni purni ar īpatnēji ieslīpām mandeļveida acīm. Zem katras acs bija dīvaina atvere - maza rožainas ādas kabatiņa, kas pēc vēlēšanās atvērās un aizvērās, tā neveda ne uz kurieni un šķietami neveica nekādas derīgas funkcijas. Šo briežu ķermenis bija drukns kā ēzelim, spalva - īpatnējā ozolzīļu brū- numā, uz vēdera balta, un sirdsveida pleķītis uz dibena. Vērojot Dāvida briežus pastaigājamies apkārt pa aploku un pieliekot nedaudz iztēles, var noteikt viņu izcelsmi. Acu forma un slīpums, jokainais ķermenis, garie, melnie nagi un briežu dzimtā neparastā garā, uzbužinātā ēzeļa aste - tas viss kopā vedināja domāt, ka šie brieži izkāpuši no nemākulīgi darinātas ķīniešu gravīras. Viņu kustības bija neveiklas un bez iznesības, kāda raksturīga briežu dzimtai. Reizēm, kad gāju garām aplokam, brieži satrūkās no manas negaidītās ierašanās un griezās apkārt, lai redzētu mani, kājas plati iepletuši un ausis saslējuši; tad piedzērušu ēzeļu gaitā tie panikā metās prom uz sava mitekļa otru galu. Izskatījās, ka briežu kājas ir ļoti stīvas un ķermeņa nedabiskā garuma dēļ dzīvnieki zvalstās no vienas puses uz otru. Salīdzinot šo gaitu ar citu briežu daiļajām kustībām, īpaši izceļas Dāvida briežu līdzība ar ēzeļiem. Vienīgā ķermeņa daļa, kurai piemīt jel kāds briežu dzimtai raksturīgs izskata un kustību daiļums, ir galva un kakls.
Stāsts par šā dīvainā brieža atklāšanu un turpmāko izdzīvošanu ir tikpat īpatnējs kā ikviens, kas atrodams dabaszinātņu hronikās. Deviņpadsmitā gadsimta vidū franču misionārs tēvs Armāns Dāvids darbojās Ķīnā un ceļoja pa šo valsti, un viņam, kā daudziem baznīcas pārstāvjiem tajā laikā, piemita dziļa interese par dabaszinātnēm. Tā vien šķiet, ka tēva Dāvida iegūto unikālo dabas paraugu skaits bija krietni lielāks par viņa misijas laikā atgriezto dvēseļu skaitu. Patiesībā tieši viņš pirmais parādīja pasaulei tagad tik slaveno milzu pandu. Uzturēdamies Pekinā, misionārs sadzirdēja baumas, ka imperatora pils karaliskajos dārzos mitinoties briežu bars - tika teikts, ka tādi brieži nav sastopami nekur citur Ķīnā. Dabiski, ka tēvu Dāvidu tas ieinteresēja, taču grūtības sagādāja piekļūšana dzīvniekiem, lai tos apskatītu. Brieži mitinājās ar mūra sienu apjoztā dārzā, ko rūpīgi apsargāja tatāri. Tajā laikā, protams, pret ārzemniekiem Ķīnā neizturējās ar cieņu, tāpēc tēvam Dāvidam vajadzēja rīkoties ļoti piesardzīgi. Fakts, ka šis vīrs bija gatavs uzņemties risku, kas nešaubīgi varētu draudēt viņam ar ieslodzījumu vai pat nāvi, tikai pierāda viņa dziļo mīlestību pret dabaszinātnēm. Tēvs Dāvids sāka ar to, ka piekukuļoja pie karalisko dārzu vārtiem tobrīd dežūrējošo tatāru kareivi, lai tas atļautu viņam uzkāpt uz mūra un aplūkot dārzu. No šīs izdevīgās pozīcijas tēvs Dāvids beidzot ieraudzīja briežu baru ganāmies starp kokiem. Tas droši vien viņam bija ļoti satraucošs brīdis - skatīties uz briežu baru, kas ganās kādu simts jardu attālumā, un aptvert, ka redz ne tikai jaunas sugas pārstāvjus, bet arī ļoti neparastus dzīvniekus.
Vēstulē uz Parīzi profesoram Milnam-Edvardam no Dabas muzeja viņš tūlīt pat aprakstīja savu atklājumu:
Trīs jūdzes uz dienvidiem no Pekinas atrodas milzīgais imperatora parks - kādas trīsdesmit sešas jūdzes apkārtmērā. Tieši šeit kopš neatminamiem laikiem mituši brieži un antilopes. Neviens eiropietis nespēj iekļūt parkā, bet šajā pavasarī man no mūra sētas palaimējās diezgan lielā tālumā saskatīt vairāk nekā simts dzīvnieku lielu ganāmpulku. Man tie atgādināja aļņus. Diemžēl šajā laikā tiem nebija ragu; manis redzētajam dzīvniekam raksturīga gara aste, kas pārsteidza, jo likās tikpat gara kā ēzeļa aste; šāda īpašība nepiemīt nevienam man zināmajam briedim. Dzīvnieks arī ir mazāks par ziemeļu alni. Esmu nesekmīgi centies iegūt šā īpatņa ādu. Gluži neiespējami iegūt kaut vienu eksemplāru, arī franču diplomātiskā misija nav spējīga sagādāt šo dīvaino dzīvnieku, kaut gan tā neoficiālā kārtā sarunājusies ar Ķīnas valdību. Par laimi, es pazīstu dažus tatāru kareivjus, kas grasās apsargāt šo parku, un esmu pārliecināts, ka ar kukuļošanu man izdosies iegūt pāris ādas, kuras es steidzīgi nogādāšu jums. Ķīnieši šo dzīvnieku sauca par Mi- Lou, kas nozīmē "radījums ar četrām īpatnībām", jo šis dzīvnieks, kā vietējie saka, līdzinās briedim ar saviem ragiem, govij- ar nagiem, kamielim - ar kaklu un mūlim vai pat ēzelim - ar asti…
Drīz pēc tam tika sasaukta slepena tatāru kareivju sapulce un kādu nakti pāri parka mūrim pasniegti briežu tēviņa un mātītes āda un kauli. Tēvs Dāvids bez kavēšanās to visu nosūtīja Milnam-Edvardam. Nākamo pāris gadu laikā, pateicoties angļu un franču vēstnieku pūliņiem, tika iegūti vairāki dzīvi īpatņi. Lielākā daļa dzīvnieku sveiki un veseli sasniedza Eiropu, tā ka līdz 1870. gadam suga bija pārstāvēta vairākos Eiropas zoodārzos.
Par Dāvida briežu vēsturi līdz pat 1865. gadam bija zināms maz, un Pekinas ganāmpulka izcelšanās joprojām ir noslēpums. Pastāv uzskats, ka savvaļā šis dzīvnieks izmiris pirms diviem vai trim tūkstošiem gadu. Pa pusei pārakmeņojušās atliekas liecina, ka pirms tam dzīvnieki savvaļā klejojuši pa Ķīnas Hunanas provinci. Nav saglabājušies pierādījumi, vai Pekinas ganāmpulks pastāvējis visus šos gadsimtus, vai arī nodibināts nesenākos laikos, izmantojot citus nebrīvē esošos dzīvniekus un tādējādi nodrošinot to saglabāšanu. Ķīnas vēsturiskā literatūra atbildi nesniedz, jo tajās valda pilnīgs sajukums attiecībā uz Dāvida briedi un ziemeļbriedi. Skaidrs ir tikai tas, ka 1865. gadā Pekinas dzīvnieki bija šīs sugas vienīgie izdzīvojušie pārstāvji.
Tēvs Dāvids tagad bija stingri apņēmies iegūt īpatņus, bet to nebija viegli izdarīt. Viņš zināja, ka par tādu darbību draud nāvessods, tomēr tatāru zaldāti reizēm notiesāja kādu slepus nomedītu briedi, tāpēc ar devīgu kukuļu palīdzību viņam laimējās sargus pierunāt, lai tie pietaupa turpmāko apēsto briežu ādas un galvaskausus. Tas drīz vien tika izdarīts, un tēvs Dāvids nosūtīja ādas un kaulus uz Dabaszinātņu muzeju Parīzē, kur tika atzīts, ka šī tik tiešām ir zinātnei nepazīstama suga. Lai novērtētu tēva Dāvida milzīgo ieguldījumu austrumu dabaszi- nībās, šos dzīvniekus viņam par godu nosauca Elaphurus davidianus.
Gluži dabiski, ka Eiropas zoodārzi un privātie kolekcionāri vēlējās iegūt sev retos briežus, un patiesi - ja kādu briedi iespējams saukt par reti sastopamu, tad Dāvida briedis šo nosaukumu pelnījis, jo vienīgais zināmais ganāmpulks dzīvoja imperatora pils dārzos, un joprojām pastāvēja pamatotas šaubas par to sākotnējo izcelšanos. Gandrīz varētu iedomāties, ka suga radusies imperatora vasaras pils pagalmos. Tomēr Ķīnas varas iestādes nepavisam nebija sajūsmā par savu nacionālo bagātību eksportēšanu, taču visbeidzot, pēc ilgām sarunām, vairāki briežu pāri tika nosūtīti uz dažādiem Eiropas zoodārziem, un viens pāris nokļuva toreizējā Bedfordas hercoga neparastajā privātajā zvērnīcā Voburnā.
Drīz vien pēc tam Jandzi upe izgāja no krastiem, un plūdi vairākās vietās sagrāva mūri ap imperatora pils dārziem. Lielākā daļa briežu izbēga apkārtējos laukos, kur tos, protams, nokāva izbadējušies zemnieki. Maza saujiņa briežu saglabājās dārzā, taču tā vien likās, ka Dāvida briežus vajā ļauns liktenis, jo tūlīt sekoja Bokseru dumpis[3] un šajā laikā tatāru kareivji izmantoja gadījumu, lai apēstu atlikušos briežus. Tātad nu suga savā izcelšanās vietā bija izmirusi, un visā pasaulē Dāvida briežu populācija sastāvēja tikai no Eiropā izkaisītajiem dzīvniekiem.
Bedfordas hercogs, viens no pirmajiem un visinteliģentākajiem dabas aizsardzības piekritējiem, nolēma, ka sugas glābšanas nolūkā viņam jāpievieno citi dzīvnieki savam niecīgajam ganāmpulkam Voburnā, tāpēc viņš uzsāka sarunas ar tiem zoodārziem, kuros dzīvoja Dāvida brieži, un visbeidzot pamanījās izveidot astoņpadsmit dzīvnieku lielu ganāmpulku. Tie arī bija visi brieži, kas pasaulē palikuši. Dzīvojot Voburnā ideālos apstākļos, briežu skaits pamazām pieauga, un tajā laikā, kad es strādāju Vipsneidā, Voburnas ganāmpulkā bija jau gandrīz piecsimt briežu. Hercogs saprata, ka nu pienācis laiks briežus sadalīt, jo turēt visus dzīvos sugas pārstāvjus vienā vietā bija ārkārtīgi riskanti. Piemēram, mutes un nagu sērgas uzliesmojums spētu Dāvida briežus ļoti sekmīgi iznīcināt. Tādējādi hercogs uzsāka darbu, piešķirdams pāri Vipsneidai, lai tur veidotu pavairošanas bara kodolu. Tajā laikā, kad es strādāju lāču nodalījumā, pienāca ziņa, ka hercogs grasās piešķirt vairākiem zoodārziem briežu pārus, kā arī dāvināt vēl vienu pāri Vipsneidai. Mums tika uzticēts uzdevums saņemt briedēnus, tiklīdz tie būs Voburnā piedzimuši, un barot ar pudelīti, kamēr mazie būs pietiekami lieli, lai tos varētu pārvest uz jaunajām mājām. Šī diezgan darbietilpīgā metode tika izraudzīta briežu ārkārtīgās nervozitātes dēļ. Ja brieži sabijās - un tiem piemita nosliece uz nervozitāti vairāk nekā praktiski jebkuram citam dzīvniekam, kādu esmu pazinis -, tie pavisam viegli varēja izdarīt kādu neticamu muļķību, piemēram, bez apstājas triekties mūra sienā, cenšoties izlauzties tai cauri. Pastāvēja uzskats, ka briedēni, kurus būsim barojuši ar pudelīti, vismaz būs pieraduši pie cilvēkiem, tāpēc iespējams, ka neparasti skati un skaņas viņus neiedzīs tādā panikā kā tad, ja tie būtu noķerti jau puspieauguši.
Kad uzzināju, ka man un vēl vienam puisim Bilam nāksies kļūt par Fila Beitsa palīgiem briežu barošanā, jutos ārkārtīgi aplaimots. Mazuļus bija paredzēts turēt divos lielos staļļos, un, tā kā tos vajadzēja barot gan naktī, gan ļoti agri no rīta, mēs ar Bilu pēc kārtas gulētu mazā nojumē mežā netālu no staļļiem, lai būtu pa rokai Filam gan nakti, gan dienu. Pienāca lielā diena, un mēs kravas mašīnā devāmies uz Voburnu.
Voburnas teritorijas parks bija viens no skaistākajiem, kādu jebkad biju redzējis. Tas, protams, bija tajos laikos, pirms karuseļi un idiotisku skatītāju milzīgie bari bija šo vietu pārvērtuši par tādu kā trīsarēnu cirku. Masīvie, glītos attālumos sastādītie koki, nolaidenie zaļie lauki un tajos rāmi klaiņājošie briežu ganāmpulki veidoja neaizmirstamu ainavu - vienu no tām, kas liktu Edvīnam Landsīram izplūst vilšanās asarās.
Pamatīgi iztrūcinātie mazuļi ar plati ieplestām acīm bija ietupināti katrs savā maisā, tikai galvas rēgojās laukā. Tas bija darīts piesardzības nolūkos, lai, kravas mašīnā braukdami, tie nevarētu piecelties vai mēģināt bēgt un tādējādi salauzt kāju. Mēs viņus noguldījām uz biezas salmu kārtas un arī apkārt kā spilvenus salikām salmu ķīpas. Tad mēs ar Bilu ieņēmām savas vietas kravas kastē līdzās mazo galviņu mežam, un mašīna lēnām uzsāka braucienu atpakaļ uz Vipsneidu, nepārsniedzot trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā; mēs pa to laiku uzmanīgi vērojām, kādu iespaidu brauciens atstāj uz mazuļiem. Kad mašīna sāka braukt, viens vai divi no briedēniem sāka spārdīties un centās pieslieties kājās, tomēr drīz nomierinājās, un, kad sasniedzām Vipsneidu, vairāki no tiem bija aizmiguši, saglabājot sejā profesionālu ceļotāju garlaikoto izteiksmi.
Mēs aiznesām briedēnus uz staļļiem un pārgriezām maisus; mazuļi jaunu briežu neticami grīļīgajā un aizkustinošajā manierē kā piedzērušies uztrausās kājās un aiztenterēja apkārt pa stalli. Tikai tajā mirklī viņi, kā likās, aptvēra, ka kaut kā būtiska trūkst, tāpēc sāka skraidīt pa apli un blēt kā kazas, izgrūzdami apbrīnojami garus un aizsmakušus blējienus. Mēs ar Bilu steidzīgi izslaucām kazu ganāmpulku, kas bija rūpīgi sagādāts pirms briedēnu ierašanās, ielējām silto, putaino pienu pudelēs, pievienojām nepieciešamos vitamīnus un mencu aknu eļļu un tad ar katram mazulim domātajām pudelītēm rokās iegājām stallī. Dāvida brieži bērnībā ir tieši tikpat dumji kā jebkuras citas dzīvas radības mazuļi, un tā vien šķita, ka pirmajā barošanas reizē es, Bils un Fils dabūjām vairāk kazu piena aiz bikšu atlokiem, kabatās un tieši acīs un ausīs, nekā mazuļi izdzēra. Viņi ļoti drīz aptvēra, ka jāsūc pupiņš, lai dabūtu pienu, taču saikne starp briedēnu mutēm un smadzenēm bija gaužām vāja, un mums vajadzēja pastāvīgi būt trauksmes gatavībā, jo mazuļi valstīja pupiņu pa muti, kamēr tā gals rēgojās ārā pa lūpu kaktiņu, tad sakoda pupiņu starp zobiem un tādējādi iešļāca piena strūklu tieši barotājam acīs. Tomēr divu dienu laikā briedēni šo mākslu apguva un secināja, ka es, Fils un Bils kopumā veidojam mātes tēlu. Briedēnu pavisam bija astoņi, tāpēc mēs tos sadalījām un izvietojām pa četriem katrā stallī, tomēr, mazuļiem pieaugot, ar tiem kļuva arvien grūtāk tikt galā, jo barošanas reizēs tie kļuva nevaldāmi - barotājus ieraudzījuši, viņi padarīja mūs kurlus ar savu spalgo blēšanu un, tiklīdz durvis bija vaļā, metās virsū kā vesela briežu kaskāde. Vairākas reizes gan Bilu, gan mani jaunuļi notrieca zemē, un tad mums nācās labi ātri velties prom, jo briedēni bradāja pa mums bez mazākās izšķirības, turklāt viņu ļoti garie nagi bija ārkārtīgi asi.
Laikam gan tieši tajā laikā es pēkšņi pilnā mērā aptvēru jēdziena "rets dzīvnieks" īsto nozīmi. Līdz tam, kad biju dzirdējis cilvēkus runājam par reti sastopamiem dzīvniekiem, es vienkārši spriedu, ka tas nozīmē - šie dzīvnieki ir reti sastopami muzeju kolekcijās vai zoodārzos, bet līdz manai apziņai nekad nebija nonācis šo reto dzīvnieku patiesais skaits. Droši vien tādēļ, ka cilvēkiem bija tendence uzsvērt dzīvnieku retumu kā īpatnēju pagodinājumu, it kā tas būtu kas tāds, ar ko dzīvniekiem pienāktos lepoties. Bet līdz ar Dāvida briežu ierašanos un strādāšanu to tiešā tuvumā es pēkšņi sapratu, ka daudzi dzīvnieki ir reti gluži citā šā vārda nozīmē, nekā biju to vienmēr lietojis. Es sāku pētīt šo jautājumu un rezultātus apkopoju pamatīgi biezā mapē. Tolaik es to vēl neapzinājos, taču šādā veidā biju sagatavojis visai nedrošu, amatierisku "Sarkanās grāmatas" versiju, ko tagad publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības apvienība. Paša pētījumu rezultāti mani šausmināja, piemēram, tādi skaitļi kā "atlikušo Indijas degunradžu skaits - 250; Sumatras degunradžu -150; Borneo degunradžu - 20; nelidojošo griežu - 72 pāri; iespējamais Arābijas gazeļu skaits pēc to izšaušanas ar ložmetējiem - 30". Tā vien likās, ka šim sarakstam nav gala. Toreiz es arī aptvēru, kādam jābūt zoodārzu patiesajam uzdevumam: cenšoties aizsargāt dzīvniekus savvaļas apstākļos, vienlaikus neapšaubāmi nepieciešams veidot pavairošanas grupas nebrīvē, turklāt iespējami plašākos apmēros visā pasaulē. Toreiz es stingri apņēmos: ja man kādreiz piederēs pašam savs zoodārzs, tā galvenā funkcija būs tieši tāda - darboties kā šo vajāto dzīvnieku rezervātam un patvērumam.
Kad pienāca mana kārta aprūpēt briežus, es daudz domāju par šim problēmām. Pusnakti, vērodams, kā briedēni, lielajām, miklajām acīm mirdzot vējlukturu gaismā, bakstīja pudelītes un kāri sūca silto pienu, es spriedu, ka, pēc visiem standartiem, šiem dzīvniekiem ir tieši tādas pašas tiesības dzīvot kā man. Es nežēlojos par celšanos piecos no rīta, lai sagatavotu tiem pudelītes. Pirmajos blāvajos saules staros ozoli izskatījās zaļganzel- taini kā Ziemeļu kvezala aste; lapas klāja rasa kā tīmekļa kārta, un, kamēr soļoju uz briežu staļļiem, visapkārt skanēja putnu dziesmas kā milzīgs pateicības dievkalpojuma koris zaļā katedrālē. Tad es atvēru durvis un mani notrieca no kājām mīlošie aizbilstamie; tie trinās apkārt un blēja, sparīgi laizīdami ar garajām, miklajām, siltajām mēlēm. Kaut arī mani joprojām māca izmisums par daudzo dzīvnieku sugu riskanto stāvokli pasaulē, es vismaz jutu, ka daru kaut ko konkrētu, palīdzēdams retajiem Dāvida briežiem, lai arī cik bezgala niecīgs bija mans žests.
Visaizraujošākie dzīvnieki šajā nodalījumā, bez šaubām, bija baltastes gnu. It visas gnu antilopes izskatās gaužām neticamas, bet baltastes gnu ir īpaši heraldiskas un mītiskas. Galva strupa, purns plats, ragi, līki kā medību taures, nolaidušies zemu dzīvniekiem pāri acīm un tad lokā beidzas ar asu smaili, tā ka gnu nākas tuvredzīgi glūnēt no ragu apakšas; baltā bārda zem zoda izvirzīta uz priekšu, un vēl viens ūsu kušķis grezno purna augšpusi; tām ir biezas, baltas krēpes - nesukāts kušķu un saru mežs; augstu starp priekškājām vīd liels garu spalvu klājiens kā Skotijas kalniešu kažokādas soma. Gnu skaistākais rotājums ir garā, zīdaini baltā aste, un antilopes to izmanto tikpat iznesīgi kā austrumu dejotājas savus lakatus. Šis neparastais izskats (kas rada iespaidu, ka baltastes gnu darinātas no vairāku atšķirīgu dzīvnieku fragmentiem) saistās ar tikpat neparastām kustībām un pozu, kādu tās ieņem, kad vien rodas niecīgākā izdevība. Veids, kādā šie idiotiskie radījumi dīžājas, virpuļo un šņākuļo, astes slaidā lokā griezdami, ir smieklīgākais, kādu esmu redzējis. Viņu kustības ir tik komplicētas, ka grūti tās ierindot kādā kategorijā. To varētu patiesi raksturot kā kaut ko līdzīgu akūtai svētā Vita dejas lēkmei. Daļa kustību atgādina savdabīgu, tomēr pārāk enerģisku tautas deju. Vienīgās tautas dejas, ko esmu vērojis, demonstrēja pavecas estētiskas dāmas ar bārkstīm un kreļļu virtenēm, un tās ne mazākajā mērā neatgādināja gnu mežonīgo džiterbagu'. Antilopju kustībās nepārprotami bija vērojamas arī kādas īpaši enerģiska un sviedrējoša baleta nianses, bet dažas no kustībām bija pārāk savdabīgas pat neprātīgi modernai balerīnai. Šo deju - vai varbūt slimības lēkmi - nudien vērts pavērot. Kad, ja tā var izteikties, ceļas priekškars, gnu, sapulcējušās cieši kopā un, pieres saraukušas, cauri kušķaino matu mežam vēro skatītāju. Viena no trupas dalībniecēm uzņemas vadību un sāk dancot, apbrīnojami skaļi, murrājoši šņākuļodama, it kā uzmundrinādama pārējās - "tā, meitenes, un nu visas reizē!". Viss bars pa- tipina pāris soļu uz slaidajām kājām, tad atkal apstājas, kājām trīcot un astēm raustoties gandrīz vienā ritmā; tad vadone vēlreiz nosprauslojas, un rezultātā visa trupa neizbēgami sajūk prātā. Kustību precizitāte un saskaņotība, kas tā priecē aci baletā, tiek aizmirsta. Gnu metas dejā, rībina zemi ar spožajiem nagiem, kūlā astes, slienas uz pakaļkājām un mētā kājas smieklīgos un anatomiski pilnīgi neiespējamos leņķos. Vadone uztur enerģisku, sprauslājošu tempu, bet viņas komandām neviens nepievērš uzmanību. Tad visas pēkšņi aprimst un no ragu apakšas blenž uz skatītāju sašutušā neapmierinātībā par tā nepieklājīgajiem smiekliem.
Patiesībā baltastes gnu dancošana un nepiepildāmā ziņkāre noveda sugu pie iznīkšanas robežas. Senos laikos, kad sākās Dienvidāfrikas kolonizēšana, baltastes gnu bija tūkstošiem, un pirmie holandiešu ieceļotāji tās nežēlīgi iznīcināja - gan gaļas dēļ, ko varēja izkaltēt un lietot pārtikā, lai nenāktos izkaut vērtīgos liellopus un aitas, gan tāpēc, lai ātrāk izbrīvētu vairāk vietas mājlopu ganībām. Tā ļoti īsā laikā visplašāk sastopamās Āfrikas antilopes kļuva par vienām no retāk sastopamajām. Praktiski iznīcības iemesls bija aizrautīgā ziņkāre, kuras dēļ bars vienkārši stāvēja un blenza uz medniekiem, līdz tika izšauts, kā arī tīkamā dancošanas kāre, jo gnu dīžājās un valsēja apkārt ieroču pilnajiem furgoniem un tādējādi kļuva par itin drošu mērķi. Šobrīd baltastes gnu vairs nav īsti savvaļas dzīvnieki. Mazos parkos un privātās fermās saglabājies tikai mazliet vairāk par diviem tūkstošiem dzīvnieku, un ap simts šo antilopju dzīvo zoodārzos visā pasaulē.
Vērodams mūsu gnu pozējam un dīžājamies zaļajā zālē, es iztēlojos, cik gan neinteresantai šobrīd jāizskatās Āfrikas ainavai bez šiem jautrajiem, neprātīgajiem stepes dejotājiem. Šķiet, progress vienmēr iznīcina visu laimīgo un īpatnējo un padara vidi banālu, aizvietojot šos līksmos radījumus ar neinteresantām, utilitārajām, gremojošām govīm.
Līdzās baltastes gnu mums vēl piederēja arī vientuļš raibās gnu tēviņš - tāda paša veidola dzīvnieks, vienīgi mazliet druknāks, ar rudi dzeltenbrūnu kažoku un šokolādes krāsas plankumiem, melnām krēpēm un asti. la tas vispār iespējams, šis radījums ir vēl plānprātīgāks nekā baltastes gnu, viņa riņķošana vēl ekstravagantāka un dobjie, atraugām līdzīgie trauksmes rēcieni rīb no krūšu dziļumiem kā ložmetēju kārtas. Šis gnu bija neiedomājami nervozs un, ja to sabiedēja, bija visnotaļ spējīgs salauzt kāju vai nodarīt sev kādu citu postu, tāpēc mēs ar Hariju stipri bažīgi uzņēmām ziņu, ka Brinijs jāsagūsta un jānosūta uz Londonas zoodārzu, kur viņam sagādāta līgava.
- Tas būs viens ellīgs darbiņš, vai ne, Harij? - es minēju.
- Baidos gan, puis, - Harijs piekrita, maisīdams pannā mūsu čurkstošās brokastu sēnes.
- Kur mēs viņu ieslodzīsim? - es turpināju vaicāt. - Mums taču nav nekā pietiekami liela, ko?
- Nē, - Harijs piekrita. - Šie mums ar kravas mašīnu ceturtdien atsūtīs kasti. Mēs šo tur ieslodzīsim, un ar to pašu auto prom viņš būs.
Šādā Harija izklāstā process izklausījās pavisam vienkāršs.
Atausa ceturtdienas rīts, un ieradās kravas mašīna ar augstu, šauru koka kasti, kurā mums nu nācās mēģināt ar glaimiem ievilināt ārkārtīgi nervozu, strauju un veiklu gnu. Mēs torīt bijām izlaiduši Briniju aplokā mazliet pastaigāties, pēc tam es viņu ar auzām ievilināju atpakaļ dubultajā stallī un tad mums vajadzēja antilopi droši ieslodzīt vienā no steliņģiem. Pēc tam mums nācās divatā atstiept masīvo kasti no kravas mašīnas un nolikt tā, lai kastes atvere atrastos pretī Brinija steliņģim, un visbeidzot pacelt kastes galā ierīkotās slīdošās durvis. Šie sagatavošanās darbi prasīja zināmu laiku, un, pilnīgi dabiski, mums tajā brīdī nācās radīt troksni, pret ko Brinijs draudīgi iebilda. Viņš
atraugajas, sprauslaja, reca un vairakas reizes centas izspert
stalla sienas.
»>
Novietojuši transportējamo kasti vietā, mēs uz pusstundu aizgājām apspriest darbības stratēģiju un ļāvām Brinijam mazliet nomierināties.
- Tā, puis, - Harijs teica, - paklausies, ko mēs darīsim. Es uzkāpšu uz kastes un rīkošos ar slīdošajām durvīm, bet, kamēr durvis paceltas, es nevarēšu redzēt, vai viņš ieiet iekšā, tāpēc tev vajadzēs man pateikt, kad laist vaļā, skaidrs? Tā, un tu ienes blakus steliņģī kāpnes, tad tu paņem šito bomi, noliecies pāri starpsienai un, kad šis ir tuvu kastei, uzsit viņam pa pakaļu - ielāgo, tikai viegli uzsit - tas arī viss, kas vajadzīgs, lai viņš ieskrietu kastē. Tad, kad šis ir iekšā, tu uzkliedz un es laižu durvis vaļā, skaidrs?
- Izklausās tik vienkārši, - es rūgti piezīmēju.
- Cerēsim, ka tā arī būs, - Harijs smaidīdams atteica.
Mēs aizgājām atpakaļ uz stalli, kur Brinijs joprojām mežonīgi bauroja, un es iemanevrēju trepes blakus steliņģī, paņēmu nūju, uzkāpu augšā un pablenzu pāri starpsienai. Brinijs blenza augšup uz mani, šausmu pārņemts par manu gļēvulīgo pielavī- šanos no muguras. Krēpes un bārda izskatījās mežonīgi sapinkājusies, tādējādi radās iespaids, ka gnu tikko nesukājies piecēlies no gultas. Brinija acis izbolījās, nāsis katrā šņācienā mežonīgi iepletās, melnie, izliektie ragi iezibējās kā naži, kad antilope slējās pakaļkājās un lēkāja staļļa ieslodzījumā.
- Vai esi gatavs, puis? - Harijs no ārpuses uzsauca.
Es pastiepu savu nūju pāri starpsienai un pārliecinājos, ka trepes stāv stingri.
- Jā! - es iesaucos. - Sākam!
Brinijs, kas bija blenzis augšup uz mani ar tādu skatienu kā vecmeita, kas zem savas gultas beidzot atradusi vīrieti, gluži dabiski apsviedās pret durvīm un vēroja, kā kastes durvis lēni ceļas augšup. Viņš sprauslāja kā vulkāns un nervozi mīņājās no vienas puses uz otru. Tā kā nu Brinijs nevēroja mani, es pagriezu nūju pareizajā pozīcijā. Es to stingri sagrābu vienā rokā un otru roku uzliku nūjas pretējam galam. Vēl neveiksmīgāku satvērienu es nemaz nebūtu spējīgs izvēlēties.
- Tūlīt es viņu pakaitināšu, Harij! - es saucu.
- Labi, puis, - Harijs atsaucās.
Uzmanīgi laidu nūju zemāk un tuvāk Brinija resnajam, drebošajam dibengalam. Kad koks pieskārās antilopes spīdīgajai ādai, likās, - esmu piešāvis sērkociņu īsam dinamīta mucas deglim. Šķita, ka viss notiek vienlaicīgi. Sajutis stibu, Brinijs nezaudēja ne mirkli - viņš palēcās stāvus gaisā un mēģināja uzspert pakaļkājas pāri ragiem. Viņš trāpīja nūjai, un tā aizlidoja pa gaisu kā raķete, atsitoties pret staļļa griestiem. Mana roka, kuru biju uzlicis nūjas galam, tādējādi atsitās pret griestiem kā pāļdziņa ķerta. Sāpes bija tik spēcīgas, ka es palaidu koku vaļā un pūlējos atgūt līdzsvaru, jo biju līdz pusei pārliecies pāri starpsienai. Jutu, kā trepes līgojas man zem kājām. Tajā mirklī Brinijs īpaši gari nosprauslojās, nolaida galvu un iemetās kastē.
- Laid lejā, Harij, laid lejā! - es izmisīgi iekliedzos; tieši tajā mirklī trepes apgāzās un es ievēlos steliņģī. Slīdošās durvis norībēja lejā un Brinijs bija ieslodzīts - tomēr tik tikko, jo viņš bija ieauļojis kastē un ietriecis ragus tās pretējā galā, tā ka visa konstrukcija nolīgojās kā kuģis viesuļvētrā. Tad viņš turpināja dragāt kastes galu ar īsiem ragu triecieniem, tā ka koka šķēpeles lidoja uz visām pusēm. Cilvēki ņēmās skraidīt apkārt, meklēdami āmuru un naglas, lai salabotu postījumu, pirms Brinijs izlaužas.
Harijs, kas nedroši tupēja uz līgojošās kastes, pablenza lejup uz mani.
- Vai viss kārtībā, puis? - viņš bažīgi apvaicājās.
Es grīļodamies pieslējos kājās; šķita, ka rokai pārbridis zilonis, un tā jau sāka piepampt.
- Kārtībā, bet liekas, ka roka cietusi, - es atbildēju.
Tas izrādījās tiesa, jo rentgena uzņēmums slimnīcā liecināja, ka esmu sašķaidījis trīs plaukstas kaulus. Tiešām palaimējās, ka tie nebija saplaisājuši un izdūrušies cauri miesai, un manu roku tagad stingri iesaiņoja starp divām koka plāksnēm. Man iedeva sāpes remdinošus līdzekļus, kas darīja visu, tikai ne remdēja sāpes, un lika četrdesmit astoņas stundas nestrādāt, lai kauli sagultu tā, kā ārsts tos sakārtojis.
Šis bija mans pirmais darbā gūtais vērā ņemamais ievainojums, tāpēc mani gandarīja Beilija kundzes rūpes un cieņa, kādu viņa man izrādīja, - gluži tā, it kā es būtu ieguvis vai vismaz gandrīz ieguvis Viktorijas krustu.
Tajā vakarā es sēdēju pie kamīna un auklēju savu sāpošo roku, kad pārnāca Čārlijs.
- Nu, ko, puis, sāc nu kravāties, - viņš mani uzrunāja.
- Kravāties? Par ko tu runā, Čārlij? - Beilija kundze vaicāja.
- Tikko birojā dzirdēju jaunumus, - Čārlijs paskaidroja, ar baudu grozīdams čībās tērptās kājas pie uguns. - Nedēļas beigās mēs brauksim mājās.
- Mājās? Tu gribi teikt, - atpakaļ uz Londonu?
- Pareizi, - Čārlijs apstiprināja. - Vai esi priecīga?
- Protams, ka esmu priecīga! - Beilija kundze iesaucās. - Bet kas notiks ar mūsu zēnu?
- Tev jāpārceļas uz Būdu. To drīz pabeigs, - Čārlijs man teica.
Būda bija milzīga, iestādei līdzīga celtne, kas tika uzbūvēta vientuļo parka darbinieku izmitināšanai un, cik zināms, nekad šim nolūkam netika izmantota.
- Tajā lielajā šķūnī? - Beilija kundze iesaucās. - Šausmas, ziemā viņš nosals līdz nāvei!
- Nekas, tur ir kamīni, - Čārlijs teica.
- Bet kā ar pārtiku? Kas par viņu rūpēsies?
- Nu, tur vāksies iekšā vēl vairāki cilvēki, - Čārlijs paskaidroja, - Džo darbnīcas, un tas jauniņais, un par ēdiena gatavošanu un tādām lietām atbildīgais būs vecais Bils un viņa sieva.
- Nemūžam! - Beilija kundze neticīgi iesaucās. - Tikai ne tas riebīgais vecis un viņa šausmīgā sieva!
Beilija kundze bija nemitīgā naidā ar veco Bilu no galdniecības nodaļas, kurš tiešām bija pretīgs, žurkai līdzīgs radījums. Naids sācies tolaik, kad vecais Bils nogādājis uz kotedžu malku un Beilija kundze bija pažēlojusies par savām apsaldējuma čūlām.
- Ziniet, ko ar tām iesākt, Ma? - vecais Bils bija noprasījis.
- Nē, - Beilija kundze atteikusi. Viņai nepaticis, ka to sauc par Mammīti, tomēr gribējies uzzināt, kā ārstēt čūlas. - Ko lai iesāk?
- No rīta uzreiz iebāziet kāju naktspodā, - vecais Bils ieteicis. - Drusku čurās dara brīnumus.
Lieki teikt, ka mēs ar Čārliju, šo stāstu dzirdēdami, kļuvām gluži histēriski, bet Beilija kundze tajā nesaskatīja nekā smieklīga. Tagad viņa teica:
- Nu ko, neapskaužu nevienu, kas nonāks to cilvēku aprūpē. Tu, Džerij, labāk gan paņem gabalu pīrāga. Ēd dūšīgi, kamēr vēl vari. Dievs vien zina, ko šie tev cels priekšā, mazais
nabadzin.
>
Jāatzīst, es viņas bažām pievienojos. Doma par Beiliju ērtās kotedžas nomaiņu pret Būdas lielo šķūni un Beilija kundzes dāsnā mājas ēdiena aizstāšanu ar Bila un viņa sievas apšaubāmo virumu bija drausmīga, bet es tur neko nevarēju līdzēt.