Viņš laiza un sūkā pats savas pēdas.
Bartolomjū Anglis, Par lietu savdabību
Vienā nodalījuma galā liels zemes gabals bija biezi apaudzēts ar lapeglēm, un šajā drūmajā mežainē, kas atgādināja Ziemeļamerikas vai Krievijas mežu, dzīvoja mūsu vilku bars. Dzīvnieku bija pavisam četrpadsmit, un jāatzīst - tie nebija no skata īpaši pievilcīgi. Es gluži labi spēju iedomāties, kā vilki daudzu gadu gaitā iemantojuši savu diezgan slikto reputāciju. Bāli zeltainās acis uz pelnu pelēkās vilnas fona izskatījās viegli ieslīpas un viltīgas; šo iespaidu vēl vairāk izcēla dīvainā gaita, jo vilki drīzāk slampāja nekā gāja, galvas nolaiduši un ausis atglauduši. Viņu kustības bija tādiem lieliem, vareniem dzīvniekiem neparasti graciozas - tā vien likās, ka vilki peld starp lapegļu ēnām.
Es atklāju, ka vilks ir lielā mērā apmelots dzīvnieks. Gluži pretēji savai reputācijai, tas nepavisam nepavada dzīvi, medīdams cilvēkus, kaut arī, protams, nav noliedzams fakts, ka reizēm vilki tiešām apēduši kādu cilvēku. Šveiciešu dabas pētnieks ar neķītru baudu apraksta asiņainās kaujas Šveices kalnos 1799. gadā, kad vācu, franču un krievu armiju kritušie nekad neesot tikuši apglabāti, bet gan atstāti vilkiem par barību. Acīmredzot vilku bari dzīrojuši pie šā uniformās tērptā mielasta un šādā veidā likuši domāt, ka cilvēku gaļa tiem garšo labāk par jebkuru citu.
Sev par atvieglojumu, es secināju, ka mūsu vilku gaume nebija tik izsmalcināta, tomēr nejutos īpaši labi, atvērdams Vilku meža vārtus, stumdams ķerru ar asiņainiem gaļas gabaliem cauri lapegļu biežņai un ik pa brīdim kādu gabalu nosviezdams, jo vilki drošā attālumā riņķoja man apkārt, cits citam uzšņākdami un uzņurdēdami, un tad metās uz priekšu, lai, saskaņā katrs ar savu sabiedrisko stāvokli, sakamptu gaļu.
Savvaļā vilki izvēlas partneri visam mūžam un ir ārkārtīgi gādīgi vecāki. Barā parasti ietilpst vecāki un viena gada jaunuļi, tātad tā ir drīzāk ģimene, nevis bars. Tomēr īpaši bargās ziemās vairākas ģimenes mēdz apvienoties, lai būtu veiksmīgākas medības, un tad bari izveidojas tiešām ļoti lieli. Teritorija, kuru bars aptver medījot, ir milzīga; rūpīgi izsekojot kāda vilku bara takām Aļaskā, noskaidrojās, ka sešu nedēļu laikā vilki simt reiz piecdesmit jūdžu lielā teritorijā noskrējuši septiņsimt jūdžu.
Vilks, protams, vienmēr bijis iecienīts dzīvnieks antīkajās reliģijās pat tik attālos reģionos kā Ziemeļamerika un Mongolija, un šim dzīvniekam ir ievērojama loma maģijā. Tajā laikā, kad vilki Eiropā bija sastopami ievērojami biežāk nekā šobrīd, ne tikai pastāvēja ticība vilkačiem, bet šo maģiju arī izmantoja dzīvē. Vienu no slavenākajiem vilkaču stāstiem stāstījis johans Veijers[4], kurš uzskatīja, ka tā ir tikai upura ilgstošas spīdzināšanas izraisīta mānija. Tomēr šis stāsts tiek atkārtots kā vilkaču eksistences pierādījums.
… Pjēru Burgo (Lielo Pīteru), Mišelu Verdonu (vai Udonu) un Filibēru Mento 1521. gada decembrī nopratinājis Bezan- sonas galvenais inkvizitors, dominikāņu mūks Žans Bons (vai Boms). Pret šiem vīriem vērsās aizdomas, kad, kādam ceļotājam, dodoties cauri Poliņī apgabalam, uzbrucis vilks; ceļotājs zvēru ievainojis un sekojis tam pa pēdām uz būdu, kurā ieraudzīja sievu apkopjam Verdona brūces. Grēksūdzē Verdons atzinies, ka esot pievērsis Pjēru Velna ticībai.
Tad atzinies Pjērs Burgo. 1502. gadā briesmīga vētra izklīdinājusi viņa ganāmpulkus. Meklēdams savus lopus, viņš saticis trīs melnus jātniekus, kuriem pastāstījis par savām likstām. Viens no jātniekiem (kura vārds, kā vēlāk atklājies, bijis Moisē) apsolījis Pjēram palīdzēt, ja tas viņam kalpošot kā kungam un pavēlniekam, un Pjērs piekritis nedēļas laikā noslēgt līgumu. Ļoti drīz viņš savas aitas atradis. Nākamreiz tiekoties, Pjērs uzzinājis, ka laipnais svešinieks ir Velna kalps, aizliedzis savu kristietību un zvērējis uzticību, noskūpstot jātnieka kreiso roku, kas bijusi melna un auksta kā ledus. Divus gadus vēlāk Pjērs atkal nosliecies uz kristietības pusi. Šajā brīdī Mišelam Verdonam - vēl vienam Velna kalpam - ticis uzdots atgriezt Pjēru pie sava īstā kunga. Apsolītā Velna zelta iekārdināts, Pjērs devies uz sabatu, ikvienam rokā bijusi zaļa vaska svece, kas degusi ar zilu liesmu. Verdons tad licis Pjēram izģērbties un ieziesties ar burvju ziedi, un Pjērs atklājis, ka kļuvis par vilku. Pēc divām stundām Verdons devis tam citu ziedi un Pjērs atguvis cilvēka izskatu. Spīdzināšanā Pjērs atzinies dažādos noziegumos, ko pastrādājis, būdams vilkacis. Viņš uzbrucis septiņus gadus vecam zēnam, bet puisēns kliedzis tik skaļi, ka Pjēram nācies apģērbties un kļūt par cilvēku, lai netiktu pieķerts. Viņš atzinies, ka esot apēdis četrus gadus vecu meiteni un tās gaļa esot bijusi brīnumgarda; tāpat arī esot lauzis sprandu deviņus gadus vecai meitenei un apēdis viņu. Būdams vilks, viņš kopojies ar īstiem vilkiem un, kā Burgo pats atzinies, visi trīs vīri "esot izjutuši caur to lielu baudu, it kā būtu kopojušies paši ar savām sievām ".
Visi trīs, protams, tika sadedzināti.
Tik ievērojamas reklāmas dēļ nav jābrīnās, ka patiesībā vilks tikai ar pūlēm spēj attaisnot par sevi izplatīto viedokli.
Mūsu vilcenes meklējās reizi gadā un parasti mazuļus laida pasaulē maijā. Meklēšanās laikā starp bara tēviņiem, protams, izcēlās pamatīgi kautiņi. Kaut arī šie kautiņi ar milzum lielu žokļu klabināšanu, zobu ņirgšanu, ņurdēšanu un smilkstēšanu izskatījās un izklausījās nežēlīgi, līdz asinsizliešanai nekad ne- nonāca. Kad tuvojās mazuļu atnešanās laiks, vilcene kopā ar bara vadoni zem lapegļu saknēm izraka komplicētu alu. Šajā alā vilcene parasti dzemdēja trīs vai piecus mazuļus. Kad mēs ar ķerru iebraucām aplokā vilkus pabarot, nācās būt piesardzīgiem un neuzgrūsties šīm bērnistabām, citādi māte kristu panikā un ņemtos staipīt mazuļus apkārt pa visu mežu, cenšoties no mums pasargāt. Tiklīdz mazuļi bija gana lieli, lai pārstātu zīst, abi vecāki sāka tiem atvemt pussagremotu gaļu - tādu kā bērnu barības konservu ekvivalentu vilku pasaulē.
Mēnesnīcas naktīs - īpaši, ja gaisā jaudās salna - mūsu vilki sarīkoja īstas operu viesizrādes. Mežs bija sudrabotās mēnessgaismas pieliets, un varēja redzēt dzīvnieku melnos augumus, kas lavījās no viena ēnas plankuma uz otru; tad pēkšņi visi sapulcējās vienkop, atmeta galvas un sāka mežonīgi, žēlabaini gaudot; kaucieni atbalsojās starp koku stumbriem it kā vilki muzicētu alā. Vilku acis mēnessgaismā zvīļoja, kakli piepūtās resnāki, dziedoņiem aizraujoties arvien vairāk un skandējot savu dziesmu arvien lielākā uzbudinājumā. Vērojot vilkus šādā brīdī, tā vien gribas ticēt visam, kas par tiem ticis stāstīts.
Vilku dziesmas ir vienas no skaistākajām skaņām dzīvnieku pasaulē, tāpēc es nepavisam nebiju pārsteigts uzzinot, ka arī vilki, tāpat kā es, dūdu spēli uztver ar dalītām jūtām. 1624. gadā, kad Anglijā un Īrijā bija ļoti daudz vilku, sers Tomass Fērfakss' stāsta par kādu kareivi, kas saņēmis atļauju no Īrijas doties uz Angliju:
…soļodams cauri mežam ar mugursomu plecos, viņš nogura un apsēdās koka pakājē, atvēra mugursomu un ķērās pie ēšanas; taču pēkšņi viņu pārsteidza divi vai trīs vilki, kas tuvojās kareivim, un viņš meta tiem maizes un siera drumslas, kamēr viss izbeidzās. Vilki nāca tuvāk, un vīrs nezināja, ko iesākt, tik vien izdomāja, kā paķert savas dūdas, un, tiklīdz viņš sāka spēlēt, vilki muka prom, it kā būtu līdz nāvei pārbiedēti. Kareivis tad teica: - Jupis jūs rāvis, ja zinātu, ka tik ļoti mīlat mūziku, būtu jūs pacienājis vēl pirms vakariņām.
Stāstā minētie vilki laikam gan bijuši pamatīgi izsalkuši, ja jau rijuši maizi un sieru - mūsējie ēšanas ziņā bija ārkārtīgi izvēlīgi un izsmalcināti.
Atceros, kādu dienu maza, veca dāmiņa aizturētu elpu vēroja, kā es stumju ķerru ar asiņaino kravu cauri Vilku mežam un izmētāju gurna gabalus. Kad biju iznācis no meža un aizslēdzis aiz sevis vārtiņus, viņa vērsās pie manis.
- Piedodiet, jaunais cilvēk, - viņa vaicāja, - kas tā ir par gaļu?
Es tobrīd biju īpaši zobgalīgā omā, tāpēc savilku seju savā
labākajā pokera spēlētāja grimasē un atbildēju:
- Kopēju gaļa, kundze. Tīri no taupības apsvērumiem. Kad kopēji kļūst pārāk veci un darbam nederīgi, mēs viņus izbarojam vilkiem.
Uz mirkli vecās dāmas sejā iegūla neticīga šausmu izteiksme, bet tad viņa saprata, ka tiek izjokota.
Toties mēnesnīcas naktī, kad cilvēks saritinājies guļ savas gultas drošībā, vilku flautas skaņām līdzīgā gaudošana iegūst noteiktu maģisku burvību.
Salīdzinājumā ar vilkiem mūsu pieskatāmie lāči veidoja ļoti raibu sabiedrību. Šķita, ka to senči būtu pārojušies juku jukām, galu galā izveidodami Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas sugu miksli. Lielākais lācis šajā sabiedrībā bija tēviņš, kurš ģenialitātes uzplūdā, kādi tik bieži gadās dzīvnieku vārdu devējiem, bija nosaukts par Tediju - liels, tukls piparkūku krāsas muļķis ar sīkām, gandrīz neprātīgi lūdzošām ciemata plānprātiņa acīm, lielu, uzrautu rozā degunu un ārkārtīgi gariem, līkiem nagiem bruņurupuča krāsā, kurus tas lielu daļu laika kodīja, rūpīgi manikirēdams. Tedija gaita bija nedroša un tāda kā mīkstpēdīga, tāpēc nagi staigājot sitās kopā kā kastaņetes, raisot izbailes skatītāju vidū.
- Paklau, Bil, 'itas lācis dejo stepu!
- Nerunā muļķības, vecīt, 'itas ir uzvelkamais lācis. Tas, ko
> > ' ' '
tu dzirdi, ir motors. Laikam, kopējs šo ik rītus uzkurbulē.
Tas biju es, kurš atklāja to, par ko patiesībā nepārprotami liecināja Tedija smagnējā gaita, tuklais augums un paradums tupēt uz pakaļkājām ar vienu priekšķepu pie krūtīm - šis lācis patiesībā ir pārģērbies operas tenors. Kādu dienu es ar velosipēdu braucu garām lāču nožogojumam un sadzirdēju neparastu troksni - kaut ko vidēju starp moskīta spalgo sīkšanu ar dobjāku virstoni un falseta spiedzieniem pa starpām, kas atgādināja smalka soprāna pirmsnāves gārdzienu. Pārsteigts prātoju, kas gan varētu izdot šīs dīvainās un lāčiem pavisam neraksturīgās skaņas, nokāpu no velosipēda un devos izlūkos. Tedijs uz sava resnā, rūsganā dibena tupēja kazeņu pudurī, vienu ķepu piespiedis krūtīm, otras nagus iebāzis mutē, un savā nodabā dziedāja. Likās neticami, ka tik masīvs zvērs trīssimt piecdesmit mārciņu svarā spēj izdot tik dīvaini sievišķīgas skaņas. Viņa sīkās acu podziņas bija pusaizvērtas un dziedādams viņš viegli šūpojās. Vēroju lāci kādu laiku, tad uzsaucu. Tedijs satrūcies atvēra acis, izvilka nagus no mutes un ārkārtīgi samulsis skatījās uz mani. Es pieaicināju viņu pie režģiem un pasniedzu dažas kazenes, ko biju atradis. Viņš apsēdās manā priekšā kā liels, rūsgans Buda un ar mīkstajām lūpām ļoti uzmanīgi paņēma spīdīgās, melnās ogas man no plaukstas. Kad viņš bija beidzis, es dziļi ievilku elpu, noskaņoju balss saites tā, lai pēc iespējas precīzāk imitētu Tedija balsi, un nodziedāju viņam kori no "Baltā zirga viesnīcas".
Tedijs kādu mirkli satrūcies blenza manī, bet tad, man par lielu prieku, nolika vienu ķepu pāri krūtīm, otras nagus iebāza mutē, aizvēra acis un pievienojās manai dziesmai. Tas bija apgarots sniegums, un, šķiet, mums abiem bija žēl, kad tas elpas (manas) trūkuma dēļ aprāvās. Kopš tā laika es itin bieži pavadīju muzikālas pusstundas kopā ar Tediju, un, kamēr es uzlasīju aiz nožogojuma samestos papīrus un pārējās drazas, Tedijs lielā mērā kliedēja darba monotonumu, sekodams man pa būra iekšpusi un lustīgi dziedādams. Kādu dienu mēs, atgāzu- šies pret režģiem, izjusti vērāmies viens otram acīs un labi saskaņotā duetā dziedājām "Varbūt tu neesi eņģelis", kad es nejauši pametu skatienu sāņus un ieraudzīju, ka mūs vēro uz taciņas ciešā lokā nostājušās trīs mūķenes. Kad es paskatījos, viņas savāca savus talārus un devās tālāk; dāmas ne ar acu pa- mirkšķināšanu neļāva nojaust, ka tikko vērotais skats bijis kaut kas neparasts, tomēr gan mani, gan Tediju šī situācija pamatīgi apmulsināja.
Tedijs bija tik apburošs lācis, ka es gandrīz sliecos noticēt stāstam par lāci - donžuānu, ko atradu Topsela grāmatā':
Filipus Kofejs no Konstances kā lielu noslēpumu pastāstīja man, ka Savojas kalnos lācis varmācīgi iestiepis savā migā jaunu meiteni, kur baudkārībā izmantojis viņas ķermeni, un, kamēr meiča mitusi alā, lācis katru dienu nesis viņai labākos ābolus un citus augļus, kādus varējis sagādāt, un sniedzis tos viņai ar lielas mīlas apliecinājumiem; tomēr ik reizi, dodoties barības meklējumos, viņš aizvēlis alas mutei priekšā lielu akmeni, lai jaunava nespētu aizbēgt. Jaunavas vecāki pēc ilgiem meklējumiem beidzot atraduši savu meitiņu lāča migā un atbrīvojuši no nežēlīgā briesmoņa gūstības.
Savādi, ka tā dēvētie spalvainie aini, primitīvi cilvēki, kas atrasti Japānas Hokaido salā, mēdz godināt lāci un stāstīt ļoti līdzīgu stāstu. Tomēr viņu leģendā stāstīts par sievieti, kas no lāča dzemdējusi dēlu, un daudzi no kalnos dzīvojošajiem ainu cilts pārstāvjiem acīmredzami lepojas, ka cēlušies no lāča. Viņus dēvē par Lāča Pēcnācējiem, un šie cilvēki par sevi saka: - Ja runa ir par mani, tad es esmu Kalnu Dieva bērns. Esmu cēlies no tā dievišķā, kas valda pār kalniem. - Tomēr fakts, ka šie cilvēki uzskata lāci par svētu dzīvnieku, ir apšaubāms prieks pašam lācim, jo katru gadu tie svin Lāča svētkus.
1 Domāta Edvarda Topsela (Edward TopselI) trīs sējumu grāmata "Četrkājaino zvēru vēsture", kas pirmo reizi publicēta Londonā 1607. gadā. Grāmatā galvenokārt minētas atsauces uz Aristoteļa, Pllnija un Vergllija darbiem.
Viņi sagūsta lācēnu un atgādā uz ciematu, un, ja tas ir ļoti mazs, viņu zīda kāda no ciemata sievietēm vai arī baro no rokas, vai no mutes mutē. Augdams lācēns spēlējas ar bērniem un pret viņu izturas ar lielu mīlestību kā pret mājas lutekli, bet, kad lācis izaudzis pārāk liels šādai attieksmei, to iesloga koka būrī, kur lācis barodamies pavada divus vai trīs gadus. Tad septembrī vai oktobrī sākas svētki.
Ciematnieki sāk izlūgties piedošanu saviem dieviem, teikdami, ka uzturējuši lāci no saviem trūcīgajiem krājumiem tik ilgi, cik iespējams, bet nu tie ir spiesti viņu nogalināt. Ja ciemats ir mazs, svētkos piedalās visi tā iedzīvotāji. Kad visi sapulcējušies pie būra, ciemata orators uzrunā lāci un stāsta, ka tas tiks sūtīts pie senčiem. Viņš aicina lāci piedot šo slepkavību un izsaka cerību, ka zvērs to neņems ļaunā. Dīvainā pretrunā ar agrāko pielūgsmi, lāci tad sasien ar virvēm un izlaiž no būra, kur pār viņu sāk birt neasu bultu krusa, lai dzīvnieku saniknotu. Kad lācis ir pārguris, cenšoties atbrīvoties no virvēm, viņu piesien pie staba, tā kaklu iespiež starp diviem mietiem, un, tos spiežot kopā, lāci nožņaudz, turklāt ikviens ciematnieks izrāda dedzīgu vēlēšanos piedalīties šajā procedūrā. Tad lācim sirdī iešauj bultu, tomēr to dara ļoti piesardzīgi, lai neiztecētu asinis. Reizēm vīri dzer siltās asinis no lāča ķermeņa, lai iegūtu šā dzīvnieka drosmi un citas cildenās īpašības, tad noziežas ar asinīm, lai nodrošinātu sev veiksmi medībās. Kad lācis ir beigts, to nodīrā, viņa galvu nocērt un kopā ar gabalu ķermeņa novieto mājas austrumu puses logā, bet no gaļas izvāra zupu ar prosas ķiļķeniem un žāvētām zivīm. Tad beigtajam dzīvniekam tiek veltītas lūgšanas un, starp citu, viņam tiek ieteikts būt gana liberālam, doties pie tēva un mātes un piedzimt vēlreiz, lai to varētu vēlreiz noķert, izaudzēt un upurēt. Ir novērots, ka svētku sākumā sieviete, kas lāci zīdījusi, dūšīgi vaimanā, tomēr arī viņa ar sajūsmu pievienojas lāča žņaugšanai un, tiklīdz lācis ir beigts, ātri vien atgūst joie de vivre' - tas daudz ko liecina par cilvēka iedabu.
Man palaimējās joprojām strādāt šajā nodalījumā, kad divām Tedija sievām piedzima mazuļi. Harijs zināja, ka viņas ir grūtas, bet mazuļu piedzimšanas dienu varēja vien minēt. Tad mēs ievērojām lācenes vācam lapas midzenim un zinājām, ka dzemdības tuvojas. Midzeņi, kas bija izklaidus izvietoti starp kazeņu krūmiem visā aplokā, bija stropiem līdzīgi akmeņu krāvumi, ko klāja zeme un zāle. Mātītes notupās pāris jardu attālumā no saviem midzeņiem un ar saliektām ķepām ņēmās vilkt uz savu pusi apkārt esošās lapas un zāli, mīļi spiežot saiņus pie resnajiem vēderiem. Kad vienā laukā guļvietu klājamais materiāls izbeidzās, lācenes atkāpās, šļūkdamas uz dibena, un ķērās pie nākamā zāles pudura. Kad bija savākušas gandrīz vairāk, nekā spēja saturēt ķepās, tās izmanīgi atmuguriski nozuda alās, lai tur novietotu savu kravu. Šādā veidā ierīkotās migas bija apmēram pēdu vai astoņpadsmit collas dziļas un apmēram piecas pēdas platas. Pēc migu ierīkošanas pagāja zināms laiks, un tad kādu dienu, kad mēs ar Hariju gājām garām lāču aplokam, Harijs spēji apstājās un pielieca galvu.
- Dzirdi, puis? - viņš noprasīja.
Es ieklausījos un saklausīju no viena midzeņa plūstam spiedzošas skaņas - kaut ko līdzīgu gumijas pīkstuļa radītajām.
- Viņi ir klāt, - Harijs apmierināts secināja.
Lai to nosvinētu, es aizgāju uz ciemata krogu un nopirku divas pudeles alus, ko izdzert pie vēlajām brokastīm. Es par šo notikumu biju ļoti sajūsmināts un, saskandinot ar Hariju mūsu kausus, apvaicājos, kad mēs redzēsim lācēnus.
' Joie de vivre (fr.) - dzīvesprieks.
- Jāgaida, 'amēr tiem atveras acis, puis, - viņš atteica.
- Kad tas notiks? - es dedzīgi vaicāju un izrāvu piezīmju grāmatiņu, lai pierakstītu šo svarīgo faktu.
- Pēc kādām trim nedējām, - Harijs teica. - Trīs nedēļas jāgaida, un tad varēsim iet viņus apskatīt un noteikt dzimumu.
Es tikko spēju sagaidīt. Ja būtu zinājis, kas mani sagaida, tad vis tik dedzīgs nebūtu bijis. Tomēr beidzot atausa lielā diena.
- Šodien iesim iekšā tur pie lāčiem, - Harijs kādu rītu gluži ikdienišķi paziņoja.
Es, dabiski, nospriedu, ka viņš runā par mazuļiem.
- Lai noteiktu lācēnu dzimumu? - es vaicāju.
- Pareizi, puis, - Harijs teica. - Ap pusdesmitiem atnāks fotogrāfs no Londonas avīzēm, tā ka tu sadabū pāris trepju un iesprosto Tediju vienā sprostā un mātītes otrā. Skaidrs, puis?
- Jā, - es atteicu. Par rīkojuma iemeslu man prātot nepienācās, kaut arī es ilgojos zināt, ko mēs iesāksim ar divām trepēm.
Ar kazeņu saujas un kora no "Kapri salas" palīdzību man izdevās ievilināt Tediju sprostā. Viņa sievas bija aizdomīgākas un nepaklausīgākas, tomēr arī viņas beidzot krita par upuri negausībai, kad es tās piekukuļoju ar resnām, lipīgām datelēm.
Beidzot parādījās Harija sīkais augumiņš ar garu, izstīdzējušu fotogrāfu tauvā un Deniss, kopējs no kāda cita nodalījuma.
- Viss kārtībā, puis? Tu viņus ieslodzīji atsevišķi, kā es teicu? - Harijs noprasīja.
- Viss tiek kontrolēts, - es atbildēju.
Harijs pārbaudīja bultas pie sprostu durvīm un tad aši saberzēja plaukstas.
- Tā, puis, - viņš izrīkoja, - nolaid trepes pāri malai.
Te nu man jāpaskaidro, ka apmēram vienu akru lielo lāču aploku no trim pusēm norobežoja divpadsmit pēdu augsts dzelzs stieņu žogs ar smaili izliektiem galiem. Ceturtajā pusē bija uzbērts un nocementēts zemes valnis, tā ka, pakāpjoties dažus soļus augstāk un tad paskatoties uz leju, lāči bija redzami kādas divpadsmit pēdas zemāk. No turienes pavērās arī panorāmas skats pāri visam aplokam. Tieši šajā vietā Harijs man lika nolaist trepes. Es joprojām nesapratu, kāpēc mums vajadzīgas divas trepes, tomēr paklausīgi nolaidu abas pāri malai un pārliecinājos, ka abas stāv stabili.
- Labi, puis, nāc nu, - Harijs teica, pārlēca pāri margām un norāpās pa vienām trepēm veikli kā tarakāns. Un es viņam sekoju.
Kad lācenes ieraudzīja mūs parādāmies aplokā un soļojam uz midzeņu pusi, viņas sāka visai nepatīkami rēkt - tie bija šņācoši kunksti, kas mums nepārprotami vēstīja, ko mātes ar mums iesāktu, ja vien tiktu klāt. Kad nonācām pie pirmā midzeņa, Harijs nometās četrrāpus un ielīda iekšā. Brīdi valdīja klusums, tad viņš atmuguriski izrāpās atkal ārā, vilkdams sev līdzi divus mazus dzīvnieciņus, kas ņurdēja un pretojās, un no kuru izskata man aizrāvās elpa. Manās pārsteiguma pilnajās acīs abi izskatījās pēc diviem elektroziliem rotaļu lācīšiem no veikala. Pēc tuvākas aplūkošanas gan izrādījās, ka lācēnu kažoki nav elektrozili, tomēr tie nepārprotami bija dūmakaini zilpelēki kā persiešu kaķiem. Nagi bija gaišā dzintara krāsā, ļoti gari un asi, gluži kā tēvam, un apaļās acis gaiši zilas. Visas šīs pasaku varoņu īpašības vedināja domāt, ka lācēniem piemīt arī visapburošākais raksturs, tomēr abi spiedzīgi ņurdēja un šņāca, cirta mums ar garajiem, līkajiem nagiem, kas atgādināja kazeņu ērkšķus, un kampa ar trauslajiem, kā adatas asajiem, baltajiem zobiem.
- Še, puis, - Harijs teica, paceldams abus burvīgos, tomēr draudīgos kamoliņus, - paturi šos te, un es ielīdīšu pēc pārējiem diviem.
Viņš mazos bez ceremonijām iegrūda man rokās; sajūta bija tāda, kā apskaujot divus muskuļotus, makšķeru āķiem pilnus kažokādas kažokus. Beidzot, kad Harijs bija izvilcis vēl divus mazuļus no otra midzeņa, mēs devāmies atpakaļ pie trepēm. Līdz tam brīdim es nebiju iedomājies, cik grūti ir kāpt pa trepēm, nesot divus ļaunprātīgi noskaņotus lācēnus - lūk, pie kā noved rāmās dzīves ierobežotās iespējas. Gan Harijs, gan es izkāpām no bedres saskrāpēti un sakosti līdz asinīm, tomēr kaut cik neuzveikti. Tur nu mēs stāvējām un centāmies izskatīties dzīvespriecīgi, kamēr dēlietis fotografēja lācēnus no visiem skata punktiem. Toreiz es atklāju - un man nekad nav bijis iemesla savu nostāju mainīt -, ka fotogrāfi ir cietsirdīgas un bezjūtīgas sugas ļaudis. Rīkojums "mazliet pagriezt viņa galvu, lai mēs tiekam pie profila" tādiem varētu likties gana vienkāršs lūgums, tomēr man varēja nozīmēt pāris pirkstu zaudēšanu.
Beidzot fotogrāfs bija savu darbošanos beidzis - vismaz es domāju, ka beidzis. Bet tad viņš pagriezās pret Hariju un teica:
- Kā būtu ar mazuļu bildi kopā ar mātēm?
- Ak, nekādu problēmu, - Harijs atteica. - Tūlīt nokārtosim.
Atceros - es nodomāju, ka Harijs izturas pārāk pašpaļāvīgi, jo
zināju, ka mazuļi, tiklīdz palaisti vaļā, vienā stiepienā metīsies uz patvērumu kazeņu krūmos un, tajos paslēpušies, vairs nekādi nebūs nofotografējami.
- Kāp lejā, puis, - Harijs norīkoja, - un nelaid tos mazos vaļā, pirms es teikšu.
Mans kāpiens lejup būtu izraisījis aplausu vētru jebkurā cirkā kā ekvilibristikas brīnums; nonācis lejā, es ar atvieglojumu noliku lācēnus zemē, tomēr joprojām stingri turēdams tos pie skausta. Harijs man pievienojās ar abiem saviem lācēniem, kas sparīgi ķepurojās, un smagi nosvieda tos zemē līdzās manējiem.
- Tā, puis, - Harijs teica, - paklausies, ko mēs tagad darīsim. Mēs turēsim šos te lācēnus, kamēr Deniss izlaidīs lācenes no sprosta.
Neticēdams savām ausīm, es blenzu uz Hariju, joprojām turēdams nebalsī spiedzošos lācēnus dzelžainā tvērienā. Viņš nejokoja - tā bija bijusi nopietnība.
- Harij, - es teicu, - tu esi jucis. Kad tie sasodītie lāči tiks ārā pie šiem spiedzošajiem lācēniem, viņi… viņi…
Mana balss aizžņaudzās rīklē, to paralizēja doma par to, ko lāči darīs, bet Harijs neklausījās.
- Denis, - viņš uzsauca, - esi gatavs?
- Essu! - no trepju puses tikko dzirdami atskanēja Denisa balss.
- Harij…, - es izmisīgi iesāku.
- Tā, puis, - Harijs mierinoši teica, - turi lācēnus, kamēr es likšu laist vaļā, saproti? Tie lāči mūs neaiztiks, tiklīdz būs tikuši pie mazuļiem.
- Bet, Harij…, - es neatlaidos.
- Būs jau labi, puis. Mums te ir divas trepes, saproti? Kad es teikšu, laid viņus vaļā un nesies pa trepēm augšā. Nekā sarežģīta, - Harijs izrīkoja. - Tā, esi gatavs?
- Bet, Harij…
- Kārtībā, Denis, laid viņas laukā! - Harijs uzsauca.
Nākamie pāris mirkļi bija rosības pārpilni.
Teikt, ka mēs ar Hariju, pēc manām domām, uzvedamies kā plānprātiņi, nozīmētu izteikties pārāk maigi. Lācene, kurai nolaupīts mazulis - šajā gadījumā divas lācenes - ak, Kungs! Pat Šekspīram būtu vairāk prāta. Tajā mirklī abas lācenes savās lamatās mitējās rēkt, atskanēja man tik pazīstamais šķindošais troksnis, ar kādu paceļas sprostu slīdošās durvis. Tad iestājās draudošs klusums. Mēs nevarējām sprostus saredzēt, jo tos aizsedza kazeņu krūmi.
- Kuru katru mirkli, puis, - Harijs līksmi ziņoja.
- Harij…, - es mēģināju vēlreiz.
- Ak! - Harijs apmierināts secināja. - Tur jau viņas nāk!
Līdz tam brīdim es nekad nebiju iedomājies, ka divi apņēmības pilni, muskuļoti lāči spēj tikt cauri bieziem, divpadsmit gadus veciem kazenājiem kā plānam papīram. Pat saceltais troksnis atgādināja trauslo papīra plēšanu. Un tad Harijs, es un četri lācēni apmēram divdesmit pēdu attālumā atradāmies aci pret aci ar aizkaitinātajām mātītēm. Mazuļi, savas radītājas ieraudzījuši, sāka mežonīgi ķepuroties un sajūsmā spiedza, cik jaudas. Mātes uz mirkli apstājās, lai noorientētos, Stīvensona raķetes' cienīgā niknumā divas reizes nošņācās un tad, aizsmakušā balsī rūkdamas, metās mums virsū. Viņas neskrēja - viņas atsperīgi sitās pret zemi kā divas lielas, spalvainas bumbas, un šis tuvošanās veids piešķīra situācijai vēl lielāku draudīgumu. Lāceņu ātrums bija apbrīnojams, abas tuvojās arvien vairāk un vairāk. Kad abas bija apmēram divpadsmit pēdu attālumā, es sāku domāt, ka spēle ir galā.
- Tagad, puis, - laid viņus vaļā, - Harijs iesaucās un atlaida savus lācēnus.
Nekad mūžā es nebiju ātrāk palaidis vaļā kādu dzīvnieku un izjutis par to tik lielu pateicību. Patiesību sakot, savā entuziasmā es gandrīz uzmetu mazuļus mātēm virsū. Tad metos pie trepēm un nesos augšup pērtiķa cienīgā ātrumā. Nonācis augšgalā, es apstājos un pavēros lejup. Kā jau Harijs bija paredzējis, abas lācenes, tikušas pie mazuļiem, apstājās un bija pārāk aizņemtas, tos aplaizot un apčubinot, lai pievērstu kādu uzmanību mums. Mēs izvilkām trepes, un es noslaucīju sviedrus no sejas.
' Stīvensona raķete (Stevenson's Rocket) - Džordža Stīvensona 1825. gadā konstruētā un vadītā tvaika lokomotīve, kuru izmantoja pirmajam modernajam pasažieru vilcienam Anglijā, kursējot starp Liverpūli un Mančesteru.
- Harij, - es stingri teicu, kad mēs gājām atpakaļ uz zebru steliņģiem, - kaut ko tādu es otrreiz vairs nedarītu pat par tūkstoš mārciņām.
- Nu ko, tu to izdarīji par divām mārciņām un desmit šiliņiem, - Harijs ieķiķinājies atteica.
- Divām mārciņām un desmit šiliņiem? Ko tu ar to gribi teikt?
- Tik daudz fotogrāfs man iedeva dzeramnaudā, - Harijs paskaidroja, - piecīti. Puse ir tava, puis.
Šis ienākums ļāva man aizvest savu toreizējo draudzeni uz kino, bet tik un tā es nedomāju, ka tas bija tā vērts.