Ļoti lēnprātīgs dzīvnieks, un ar tīru sirdsapziņu.
Šekspīrs, Sapnis vasaras naktī
Tūlīt pēc tam, kad Beiliji, man par visdziļāko nožēlu, bija aizbraukuši un es pats iedzīvojies Būdas sastingušajā, mazgadīgo kolonijai raksturīgajā atmosfērā, es tiku pārcelts arī uz citu nodaļu. To pazina ar nosaukumu Žirafu nodalījums. Šo parka daļu pārvaldīja Bērts Rodžerss - kluss, jauks cilvēks ar vēja appūstu, ķirsim līdzīgu seju un cigoriņu ziedu zilām acīm. Kaut arī viņš izskatījās tik kautrīgs un sevī noslēdzies, Bērts uz maniem nebeidzamajiem jautājumiem atbildēja ar lielu pacietību un humoru, un bija bezgala lepns par dzīvniekiem, kas atradās viņa uzraudzībā.
Gaužām neveiksmīgi nodalījuma centrā atradās Pulkstenīšu mežs. Mežs vasarā bija burvīgs, taču šajā gadalaikā - ziemas sākumā - tam pilnīgi trūka pievilcības. Mežu ieskāva plaši zālieni, tādējādi tam pāri griezīgi šāvās vējš. Laikā, kad sāku strādāt nodalījumā, nosaukums "Pulkstenīšu mežs" bija gatavais eifēmisms. Šāds nosaukums uzbūra iztēlē zaļus ozolus, ap kuru saknēm vijas miljoniem ziedu dūmaka. Gluži pretēji: lietus izmērcētie lielie koku stumbri spīdēja, tos klāja koši zaļa pelējuma traipi. Šobrīd tas bija drūms, lietū pilošs mežs, kurā tupēja saīgušu valabiju bariņi un muntjaki pazemīgi un nožēlojami lavījās cauri milzu stumbru katedrālei.
Protams, Beringo žirafe Pīters visās šā vārda nozīmēs pacēlās galvas tiesu virs pārējā. Viņš apdzīvoja lielāko, labāk iekārtoto un skaistāko dzīvnieku māju visā Vipsneidā. Tā bija būvēta no koka - pusmēness formā, un iekštelpās bija lieliskas parketa grīdas. Līdzās mājai, protams, atradās liels aploks, taču Anglijas klimata untumu dēļ jebkurā gadalaikā, īpaši agrīnajos ziemas mēnešos, Pīters lielāko daļu sava nomoda pavadīja, pastaigādamies šurpu turpu pa balles zālei līdzīgo apartamentu.
Tajā rītā, kad sāku strādāt nodalījumā, Bērts izskaidroja mūsu daudzveidīgos uzdevumus un tad teica:
- Tā, puis, mūsu pirmais darbs ir iet un iztīrīt Pītera aploku.
- Vai tu, ēēē, ej iekšā pie viņa? - es piesardzīgi apvaicājos.
- Protams, - Bērts mazliet pārsteigts atteica.
- Tātad viņš, ēēē, ir rāms? - es atkal vaicāju, jo epizode ar lāčiem vēl bija man spilgtā atmiņā, tāpēc vēlējos tikt par visu skaidrībā.
- Kas? Vecais Pīters? - Bērts pārvaicāja. - Viņš pat mušai nenodarīs pāri.
To teicis, viņš pasniedza man slotu, atvēra durvis un ievadīja Albertholai līdzīgajā, skanīgajā mājā, kas bija Pītera miteklis.
Pītera partnere bija mirusi jau ilgi pirms manas ierašanās Vipsneidā, un bez viņas Pīters bija kļuvis kaprīzs un pārstājis ēst. Tā kā Pīters acīmredzami ilgojās pēc sabiedrības, viņam par kompanjonu bija pielikts īpatnējas krāsas un apšaubāmas izcelsmes kazlēns. Ap to laiku, kad sāku strādāt nodalījumā, kazlēns, kuru neizbēgami dēvēja par Biliju, bija izaudzis par lielu un diezgan neglītu āzi, tomēr viņam piemita ievērojama tiesa personības un šarma. Kad mēs tajā pirmajā rītā iegājām Pītera mājā, pats Pīters ar izklaidīgu skatienu stāvēja vistālākajā kaktā, ritmiski kustinādams žokļus, košļājot siena šķipsnu. Viņš pilnībā atgādināja prinča reģenta laika dendiju, kurš cenšas pieņemt lēmumu, kuru kaklasaiti šorīt izvēlēties. Bilijs allažiņ apvienoja žirafes sabiedrisko attiecību aģenta un sekretāra pienākumus, tāpēc viesmīlīgi ieblējās un rosmīgi nāca tuvāk, lai mani nopētītu un tiktu skaidrībā, vai gadījumā es vai jebkas no mana apģērba varētu izrādīties ēdams.
- Izturies vienkārši, puis, - Bērts pamācīja, - ej tik un mierīgi slauki. Neizdari nekādas negaidītas kustības. Viņam nepatīk negaidītas kustības - tās viņu biedē, un tad viņš var iespert. Droši vien viņš drīz pienāks apsveicināties.
Lūkodamies uz plankumaino, tornim līdzīgo radījumu telpas otrā galā, es nepavisam neilgojos pēc intīmas draudzības ar viņu.
- Nu, tad es iešu pabarot bizonus, - Bērts teica.
- Kā, vai tu nepaliksi šeit? - es satrūcies vaicāju.
- Nē, - Bērts atbildēja, - diviem te nepietiek darāmā. Domāju, ka tu to paveiksi viens un divi.
Laikam gan, es domāju, ja vien darba gaitā netikšu nospārdīts līdz nāvei.
Tā nu Bērts atstāja mani ieslodzītu kopā ar Pīteru, kas apcerīgi gremoja telpas otrā galā, un Biliju, kas pūlējās izraut un apēst vienu no manām kurpju auklām. Bērts nebija noteicis, cik ilgā laikā man jāiztīra šī vieta, parketa grīda bija slaucīšanai ērta virsma, tāpēc es nolēmu ziedot dažas minūtes, lai sadraudzētos ar Biliju un ļautu Pīteram pierast pie domas par viņa valstībā parādījušos svešinieku. Sameklēju kabatā dažus cukur- graudus un ar to palīdzību ieliku mūsu draudzībai nopietnus pamatus. Bilijs uzklupa cukuram ar tādu sajūsmu, ka varētu domāt - viņš nekad mūžā nav ticis pie pamatīgas maltītes, kaut arī Šetlandes ponija lieluma rumpis, ko klāja dīvaina, rudi dzeltena spalva, bija ārkārtīgi labi nobarots. Kamēr es baroju Biliju ar cukuru, Pīters nolēma pienākt tuvāk. Viņš norija pēdējo siena kumosu un pastaigas solī pāri visai milzu istabai nāca uz manu pusi. Tas nudien bija kaut kas pārdabisks, sajūta tikpat nereāla un tikpat šokējoša, kā pēkšņi ieraudzīt koku izceļam saknes no zemes un peldam pāri klajumam, lo Pīters nudien peldēja. Mehānisms, kas kontrolēja milzīgos locekļus, bija neaptverams, jo uz manu pusi soļoja garākais zīdītājs uz zemes, tomēr viņš kustējās ikdienišķi un graciozi kā briedis un klusi kā mākonis. Viņš nebija neveikls - kustējās pilnīgi nesteidzīgi, un kustību daiļums ļāva nepamanīt locekļu nesamērī- gumu vai milzīgo augumu. Galu galā žirafes augums rosina domu par lempīgumu, bet tajā nebija nekā neglīta. Pīters apstājās kādas divpadsmit pēdas no manis, vienlaikus viņa galva atradās tieši virs manis; tad viņš to lēni nolaida un blenza man sejā. Žirafes skropstas bija neticami garas un biezas, un milzīgās, tumšās acis, kas maigi jautājoši vērās manī, bija valgas un skaistas. Pīters ārkārtīgi uzmanīgi un pieklājīgi mani apostīja. Tad, acīmredzot nolēmis, ka esmu nekaitīgs, pagriezās un aiz- soļoja. Viņa aste atgādināja garu, zīdainu ziloņkaula krāsas svārstu, kas viegli šūpojās uz visām pusēm; sarežģītais medus brūnais un krēmkrāsas ādas raksts izskatījās kā neatkārtojama, brīnišķīga mozaīka. Tajā pašā mirklī Pītera un, taisnību sakot, jebkuras jebkad dzīvojušas žirafes burvība pārņēma mani savā varā.
Strādādams nodalījumā, es kā apburts vēroju attiecības, kādas izveidojušās starp Piteru un Biliju. Bija pilnīgi skaidrs, ka Pīters izjūt neprātīgu mīlestību pret šo nepievilcīgo radījumu un ka Bilijam Pīters patīk tieši tikpat kā itin viss šajā pasaulē. Ja var tā izteikties, Bilijam bija vaļasprieks, kas pārņēma visus prātus, - viņš nebeidzami meklēja jebko, kas kaut attāli līdzinājās ēdienam. Pīters spožām acīm vērās lejup uz savu drukno, iesārto salmu krāsas draugu, lielā mīlā un maigumā bikstīja to ar purnu un ļoti uzmanīgi kāpa tam pāri. Savukārt Bilija taktika bija krietni vien tiešāka, ja atklājās, ka Pīters nostājies viņam ceļā. Viņš vienkārši nolieca galvu un badīja vienu no lielajām, plankumainajām kājām, kamēr Pīters nervozi, gluži kā atvainodamies, pakāpās sāņus. Bilijam bija dzeltenas, jautrības pilnas acis, īsa, drebelīga bārda un ļoti neveikls, gandrīz četrstūrains Šetlandes ponija ķermenis. Starp diviem dzīvniekiem nemaz nevarēja pastāvēt lielāka atšķirība - Pīters no galvas līdz kājām bija aristokrātisks dendijs ar labām manierēm, turpretī Bilijs nepārprotami bija tikai parasta, rijīga kaza ar raibu pagātni, tomēr viņam piemita viss savas dzimtas humors un nesatricināmā nekaunība, kas līdz ar spēju no visa izsist labumu vadīja viņu cauri dzīvei. Esmu pārliecināts - ja Biliju ievietotu vienā miteklī ar degunradzi, viņš divdesmit četru stundu laikā arī to dabūtu savā varā.
Kad bijām tuvāk iepazinušies, Bilijs reizēm uz pāris minūtēm atrāvās no sava dzīves uzdevuma - mēģināt apēst ko tādu, kas nav ēdams, - un aplaimoja mani ar rotaļu. Rotaļa viņa izpratnē bija kaut kas dīvains un rosīgs. Tā gluži vienkārši sastāvēja no uzbrukšanas man ar noliektu galvu. Mana loma rotaļā bija censties uztvert Bilija triecienu kopā saliktās plaukstās un vienlaikus pakāpties sāņus. Šim nolūkam bija vajadzīga ievērojami liela pacietība un iemaņas, un, ja es negadījos labā formā, tad atjēdzos guļam uz muguras, bet Bilijs stāvēja virs manis, kratīja bārdu man sejā un viņa dzeltenās acis dzirkstīja ļaunīgos smieklos. Ja es pārāk ilgi pūlējos pietrausties kājās, bija pilnīgi iespējams, ka nozūd puse manas kaklasaites, jo jebkura veida sports vienmēr pamatīgi kāpināja Bilija apetīti.
Bija patiesi izglītojoši vērot Plteru ēdam. Viņa ārkārtīgi garā, spilgti zilā mēle neticami uzmanīgi apvijās ap siena kum- šķīti. Radās tāda pārliecība, ka mēle dzīvo pati savu patstāvīgu dzīvi, jo spēj izmeklēt ēdienu ar nemaldīgu precizitāti, kamēr pats Pīters likās iegrimis transā. Vēl viens neparasts skats bija vērot, kā viņš paceļ barību no grīdas. Šim nolūkam Pīters bija izstrādājis divas metodes. Pirmais paņēmiens bija saliekt abas priekškājas ceļos, kamēr galva nonāk pietiekami zemu, lai sasniegtu ēdamo. Otru paņēmienu viņš izmantoja biežāk, šī metode bija komplicētāka un bīstamāka. Žirafe iepleta milzīgās priekškājas pa collai platāk un platāk, kamēr varēja nolaist garo kaklu un ar mēli pacelt gardumu. Šo manevru Pīters veica ārkārtīgi piesardzīgi, jo gadījumā, ja kājas paslīdētu, viņš nogāztos ar izplestām kājām, salauztu abas lāpstiņas un, visticamāk, arī muguru.
Kaut arī zināju, ka Pīters mani pieņēmis, viņa mājokļa tīrīšana man vēl joprojām šķita baismīgs piedzīvojums. Enerģiski slaucīdams ar birsti, es viņa gandrīz nemanāmo tuvošanos pat nejutu - polsterētie nagi tikko dzirdami šļūca pāri parketam, un par žirafes klātbūtni pirmām kārtām vēstīja dziļa, domīga nopūta man uz skausta. Es paskatījos pār plecu un ieraudzīju Pīteru slejamies divdesmit pēdu virs manis, un pārsteiguma mirklis nepavisam nenomierināja nervus. Viņa lielās, valgās acis bija ziņkārības pilnas, apakšžoklis ritmiski kustējās gremojot, nāsis iepletās, un viņš vēlreiz uzpūta man pēc siena smaržojošu dvašu. Tad Pītera galva garā kakla galā pasviedās kādas sešpadsmit pēdas tālāk, un žirafe lempīgā gaitā aizpeldēja, lai iegremdētu zilo mēli siena redelē. Kamēr vien strādāju ar Pīteru, viņš nekad nekļuva nikns; tomēr es zināju, ka viens labi mērķēts milzīgā naga spēriens vajadzības gadījumā varētu nogalināt lauvu, tāpēc es izturējos pret viņu ar piesardzību. Galvenais bija viņu nesabiedēt. Šis likums, protams, attiecās uz visiem aprūpējamajiem dzīvniekiem, bet žirafe ir ārkārtīgi nervozs radījums, kas izbiedēts viegli varēja laisties histēriskos rikšos; šādu skrējienu ir gandrīz neiespējami apturēt, un tas var beigties vai nu ar sirdstrieku no pārpūles, vai ar lauztu kāju. Šāds gadījums, protams, būtu ekstrēms; parasti pārbīļa brīdī žirafes automātiska reakcija bija spert ar pakaļkājām vai zemu novēzēt galvu, šādā veidā patiešām nopļaujot ienaidnieku kā zāles stiebru.
Zoodārzā žirafes milzīgais augums un košam gobelēnam līdzīgā brīnišķīgā āda, protams, padara to par vienu no ievērojamākajiem dzīvniekiem, toties tās dabiskajā vidē žirafe patiesībā ir viens no vislabāk nomaskētajiem dzīvniekiem. Gordons Kumigs par žirafēm raksta:
Žirafes vienmēr sastopamas ievērības cienīgos mežos, kur redzami neskaitāmi vēja un lietus izgāzti koku stumbri, un es vairākas reizes esmu šaubījies par bara klātbūtni, pat no jauna ieregulējis savu tālskati, un zinu, ka arī manu mežonīgo pavadoņu ievingrinātās acis mēdz kļūdīties, pieņemot šos pussagruvušos stumbrus par žirafēm vai arī sajaucot īstās žirafes ar šiem vecumvecajiem meža veterāniem.
Pītera klusēšana bija izcila un, kā man šķita, īpaši pretstatā Bilija raksturīgajai tērgāšanai pašam ar sevi, kad tas murmulē- joši blēja, staigādams šurpu turpu un meklēdams ēdamo. Pītera klusēšana, kā likās, bija ievērojama arī savas pilnības dēļ - viņš neizdeva ne skaņu, ne verbāli, ne fiziski. Lielie nagi uz koka grīdas tikko dzirdami švīkstēja, un pēkšņā iešalkšanās, vicinot asti, mani vienmēr satrūcināja. Viņš stāvēja pavisam nekustīgi un vērās man cauri, gremdēdamies kādās slēptās atmiņās, tad uzmanīgi, gluži vai izklaidīgi parādījās zilā mēle, graciozi apvijās ap siena kumšķi un ievilka to mutē; viņš mehāniski košļāja, nemainīdams sejas izteiksmi, joprojām saglabādams to pašu tālē vērsto skatienu. Ar savu slaido augumu, izstiepto, jūtīgo seju, maigajām acīm un garo kāju grīļīgo gaitu Pīters bija precīzs Beau Brummel' iemiesojums. Es nolēmu, ka viņu nudien var apzīmēt ar vienu vienīgu vārdu - kulturāls.
Vienīgā reizē, kad Pīters darīja kaut ko, kas attāli līdzinājās vulgaritātei, bija, gremojot gremokli. Viņš stāvēja un apcerīgi vēroja, kā es slauķu grīdu tā namā, ritmiski kustinādams apakšžokli no vienas puses uz otru; tad viņš norija kumosu, žoklis sastinga, skatiens kļuva blāvs, un, tuvāk ieskatoties, likās, ka Pītera prātā šaudās daiļas, dzejiskas pārdomas. Viņš šķita kaut ko gaidām. Beidzot tas pienāca un izrādījās tik neiederīgs, ka gandrīz sanāca smiekli. Kaut kur dziļi dzejnieka vēderā atskanēja dīvaina rūkoņa, kas beidzās ar kaut ko līdzīgu paukšķim. Garā kakla pamatnē parādījās ēdiena kunkulis un majestātiski kā lielveikala lifts brauca augšup, izspīlēdams kakla ādu savā ceļā. Kunkulis parasti bija apmēram kokosrieksta lielumā un ceļojuma beigās ievēlās Pītera mutē. Domīgā ģēnija izteiksmi žirafes sejā nomainīja apmierinātība, un apakšžoklis no jauna uzsāka monotonās kustības. Es tā arī nesapratu, vai viņš spēj šo barības atrīšanas procesu kontrolēt. Ja ne, tad baidos, ka savvaļas apstākļos tam jābūt visai mulsinoši - ja, piemēram, atzīšanos mīlestībā pēkšņi pārtrauc paša brokastu skaļā un apņēmīgā augšāmcelšanās.
Līdz tam laikam, kad sāku strādāt ar Biliju un Pīteru un tādējādi spēju viņus salīdzināt, man vēl nekad nebija ienācis prātā,
' Beau Brummel - Džordžs Braiens Brummels, Napoleona laikmeta tēls - no tautas nācis cilvēks, kas, izmantojot šarmu, asprātību un izcilu ģērbšanās manieri, izkarojis sev vietu Džordža IV galmā.
cik patiesībā dīvaina ir žirafes gaita. Savā pirmajā darba dienā šajā nodalījumā es vēroju abus dzīvniekus - Bilijs, kārtējo reizi meklēdams ēdamo, soļoja pāri telpai, un Pīters sekoja viņam cieši pa pēdām. Vērodams es jutu, ka abu gaita kaut kādā noslēpumainā kārtā nesaskan. Tad es sapratu, kas par lietu. Bilijs soļoja parastajā zīdītāja solī - tas nozīmē, spēra labo priekškāju un tad kreiso pakaļkāju, bet Pīters lika abas labās puses kājas vienlaikus. Tādā veidā viņa garās kājas spēra milzīgus soļus, vienlaikus zvalstoties un sasverot augumu uz sāniem. Šādu pašu īpatnēju paņēmienu žirafe izmanto, kad laižas rikšos. Kad abas labās kājas vienlaikus ir paceltas, viss ķermeņa svars balstās uz kreisajām, tāpēc kakls un galva noliecas pa labi, lai saglabātu līdzsvaru; kad paceļas kreisās kājas, kakls sasveras uz otru pusi. Tā žirafes skrien, grimdamas un celdamās pāri zālei, un kakli zvāļojas no vienas puses uz otru kā raibs svārsts.
Baidos, ka Pītera mitināšanās kopā ar Biliju lieliskās britu publikas prātā izraisīja pamatīgu apjukumu. Uzmetot paviršu skatienu, lielākā daļa apmeklētāju nonāca pie aplama secinājuma:
- Ooo, paskaties! Mazulis - žirafes mazulis! Ak, vai viņš nav mīļš! - tie sauca. Lielākoties Bilijs uz šiem saucieniem atbildēja ar dedzīgu, žirafēm pilnīgi neraksturīgu "bēēē!". Tomēr publiku tas neietekmēja.
- Nez, kāpēc mazajam nav tādu pašu raibumu kā mammai, - tie sprieda.
- Varbūt raibumi parādās vēlāk?
- Un kāpēc viņam nav garš kakls?
- Nu, tas jau vēl tikai mazulītis. Kaklam vēl jāaug.
Pīters no augšas pārmetoši blenza uz viņiem un neizrādīja nevienu no mātes instinktiem, kādus cilvēki no viņa gaidīja. Bilijs bija pārāk aizņemts ar spiešanos pie režģiem un gardu kumosu diedelēšanu, lai satrauktos, par ko cilvēki viņu uzskata.
Bilijs diedelēšanu bija izveidojis par īstu mākslu. Biju redzējis, kā viņš (piecas minūtes pēc triju lielu rāceņu notiesāšanas) kā neprātīgs traucas pie apmeklētājiem, acis pārgriezis un ar savu grīļīgo gaitu liecinādams, ka vēl pēc viena soļa sabruks no bada.
- Viņš izskatās šausmīgi izbadējies, - izraudzītais upuris tad vērsās pie kopēja, uzmezdams tam daudznozīmīgu skatienu.
- Ak, viņš vienmēr ir izbadējies, - kopējs, jautri smiedamies atteica. - Viņš ēd pilnīgi visu. Hei, Bilij, pagaršo! - Un pasvieda Bilijam egles čiekuru.
Jebkurā citā mirklī Bilijs uzkluptu čiekuram kā savai mīļākajai barībai. Šoreiz viņš tikai uzmeta tam īsu skatienu un novērsās.
- Vai tas ir viss, ar ko jūs viņu barojat? - apmeklētājs noprasīja.
- Ak, kungs, nē! - kopējs protestēja. - Viņu baro teicami - tieši ar to pašu, ko dabū žirafe.
Un tajā mirklī Bilijs, parakņājies savā barības traukā, no jauna parādījās publikai, ritmiski gremodams mazu lupatiņu un saglabādams sejā īstenu mocekļa izteiksmi. Es atklāju, ka šo kazu vienkārši nevar pievārēt.
Ja Pīters bija maigs aristokrāts, tad baidos, ka to pašu nevar teikt par viņa tuvākajiem kaimiņiem šajā nodalījumā - mūsu Āfrikas bifeļu baru. Tie gan izskatījās, gan arī uzvedās pilnīgi pretēji Pīteram. Raganīgais drūmums piešķīra bifeļiem diezgan šaušalīgu izskatu, kad tie tumšā, draudīgā rindā virzījās pāri savam zaļajam aplokam. Piecas govis pārvaldīja masīvs, vecs bullis, kas bija apburošs, kaut arī diezgan biedējošs zvērs. Lielie, izvītie ragi vīdēja zemu pāri viņa mazajām, sarkanajām acīm, un pluskainās ausis pagriezās kā nežēlīgā jautājumā, kad vien kāds pagāja garām aplokam. Bullim piemita paradums izvārtīties savā steliņģi pirms vēl tas iztīrīts, tāpēc viņa sānus klāja sakaltušu mēslu kārta, kas bija saplaisājusi, tomēr zemē nekrita, tāpēc izskatījās, ka bifelim mugurā ir brūns puzlis. No bara vējoja liellopiem raksturīgā biezā, saldā smarža, tā bija ievērojami spēcīga un jūtama pat labu gabalu no aploka.
Bifeļu bara sajūta bija tas, ko es nudien apbrīnoju, jo viņi pārvietojās ar gandrīz militāru precizitāti. Pārējie zvēru bari šeit, parkā, visā visumā uzvedās kā nepaklausīgs pūlis - pārvietodamies kopā, tie gluži nepieklājīgi kāvās un grūstījās, lai ieņemtu labākās vietas. Ar bifeļiem nekas tāds negadījās - lūkojoties, kā tie šķērso aploku, lai padzertos, izdevās novērot nevainojamu kārtīgas kustības paraugu. Tie vienotā ierindā piegāja pie dīķa - vecais bullis priekšgalā, pēc tam visi pārējie vecuma secībā. Nebija nekādas kungu un dāmu necienīgas grūstīšanās vai stumdīšanās, nekādas nožēlojamas nost-no- ceļa-vai-arī-dabūsi-dunku-mugurā attieksmes, kāda raksturīga bizoniem. Sasnieguši dīķi, bifeļi sadalījās gar ūdens malu un dzēra ilgi un nesteidzīgi, tad nostājās līdz ceļiem ūdenī un apcerīgi stāvēja kā komplicēti ahāta grebumi.
Drīz vien es atklāju, ka vecā tēviņa raksturs ir tikpat melns kā āda, un laiku pa laikam viņam uznāca lēkmes, kuru laikā biedējoši izpaudās centieni kādu nogalināt - vienalga, kuru. Pārējā laikā viņš uzvedās diezgan rāmi, mēdza stāvēt, sārtās acis pa pusei aizvēris, un ļāva kasīt sev galvu un ausis. Bifeļa lielais lakādas deguns vienmēr valgi spīdēja, turklāt viņam piemita atbaidošs paradums lielos mākoņos izsprauslāt putainas slienas no mutes un nāsīm. Ja kasīšanas laikā cilvēks nebija pietiekami piesardzīgs, bullis pēkšņi izdvesa dziļu apmierinājuma nopūtu, un kasītāja mēteļa priekšu noklāja balta plīstošu burbulīšu kārta, ar ko bullis bija viņu nošķiedis. Citreiz atkal bifelī iemiesojās velns - tad nācās ievērot attālumu, kādā stāvēt no žoga, jo viņš kustējās strauji un nāvējoši.
Gar aploka malu stiepās viena no galvenajām apmeklētāju takām, un pa to es katru vakaru ar velosipēdu braucu mājup. Ja bullis bija savā burbuļu pūšanas noskaņā, es šķērsoju šos simts jardus, un viņš ne lāgā ausi nepakustināja, taču, ja gadījās velnišķīgais brīdis, bifelis nošķīrās no bara un straujā riksī dārdināja viscaur gar žogu manā virzienā, svaidīja milzīgos ragus un dobjā krūšu balsī rēca, turklāt šī skaņa nebija pievilcīgākā, kādu jebkad biju dzirdējis. No tāluma šis iznesīgais riksis neatstāja īpaša ātruma iespaidu, bet man bija gadījies mīties uz sava velosipēda pa šo taku bīstamā ātrumā un bullis turējās līdzās bez kādas piepūles, grabinādams žogu ar ragiem, rēkdams atvērtu muti; viņa nagi plati pašķīrās ik reizi, kad resnās, strupās kājas atsitās pret zemi, un košajās velēnās palika melnas brūces. Vecajam bullim nebija vārda, tāpēc es viņu nokristīju par Čingizu, jo nojautu, ka viņš attiecīgā noskaņojumā spētu sagādāt tādu pašu postu kā tatāru ordas.
Tajās dienās, kad bifeļa noskaņojums bija īpaši mizantro- pisks, viņš nodevās ļoti dīvainam rituālam. Viņš nolieca ma- sīvo galvu, ar ievērojamu piepūli uzmanīgi uzlika vienu kāju uz raga izliekuma un tad stāvēja, raustīdams galvu, gandrīz krizdams gar zemi vai arī īpatnējā valša solī uz trim kājām lēkāja apkārt, izlikdamies, ka nags ir pārāk stingri ieķēries ragā un netiek no tā vaļā. Šie priekšnesumi parasti ilga pusstundu. Nekādi nebija skaidrs, kāpēc viņš tā rīkojas; neviena no govīm, protams, nemēģināja ar viņu sacensties. Patiesībā viņas likās viegli samulsušas par sava barveža bērnišķību, tāpēc priekšnesuma laikā attālinājās uz aploka pretējo galu. Varu vienīgi izteikt pieņēmumu, ka viņš tā rīkojās tāda paša iemesla pēc, kāpēc lauvas pastaigājās pa būri šurpu turpu un kāpēc polārlācis vai zilonis šūpo galvu - tādā veidā dzīvnieks interesanti pavada laiku līdz nākamajai maltītei. Izskatījās, ka Čingizs lēkā apkārt un pats izjūt dziju interesi par rezultātu: vai viņam izdosies nošķetināt nagu no raga? Lasiet par to aizraujošajā turpinājumā pēc nedēļas!
Vienai no govīm vecā buļļa harēmā bija tikai viens rags, un neilgi pēc manas stāšanās darbā viņai piedzima mazulis. Bife- lēns izskatījās gluži līdzīgs parastam mājas teļam, ja neņēma vērā tā nesamērīgi lielās ausis. Viņš bija skaistā, šokolādes brūnā krāsā ar lieliem, izrieztiem ceļgaliem un jauki nepaklausīgu asti. Tomēr divas dienas vēlāk mēs ievērojām, ka teliņš, kaut arī tas steberēja pa aploku pakaļ mātei, neizskatās tik stiprs kā tam pienāktos būt. Mēs ar Bertu stāvējām un vērojām mazuli.
- Kā tu domā, Bert, kas viņam vainas? - es vaicāju.
- Nezinu, - Bērts atteica. - Bet kaut kas nav labi, par to esmu drošs.
Tajā mirklī teliņš, mums par lielu pārsteigumu, pūlējās ganīties. Nu bija pilnīgi skaidrs, ka kaut kas ir galīgi šķērsām, jo divas dienas vecs teliņš nesāks plūkt zāli, ja saņems piemērotu barību. Ar auzu un siena palīdzību mēs pamanījāmies pievilināt govi pie žoga un atklājām, ka viņas tesmeņi ir gluži tukši. Neatradis pienu tur, kur tam pienāktos būt, teliņš bija izmisumā sācis atdarināt māti centienos atrast ko ēdamu.
- Ko lai tagad dara? - es vaicāju Bertām.
- Nu, ir tikai viena iespēja, - Bērts atteica. - Mums jādabū mazulis ārā un jābaro no pudelītes.
Dabūt teļu prom no mīlošas bifeļu mātītes degunpriekšas nav darbs, ko kāds dara vai vēlas darīt katru dienu. Pēc krietni ilgiem pūliņiem mums izdevās nošķirt māti ar mazuli no pārējā ganāmpulka un ieslodzīt steliņģī. Tajā mirklī neizbēgami ieradās Bilijs Bīls, kuru neredzamais meža telegrāfs bija informējis, ka notiek kaut kas interesants. Viņš iedrošinādams paskaidroja, ka esot atnācis noskatīties, kā mani sabada - mani vai ari kādu citu.
Nu mēs bijām nonākuši pie visa pasākuma interesantākā brīža: vajadzēja ieiet steliņģi un dabūt teļu prom no govs.
- Tā, - Bērts paskaidroja manu uzdevumu, - es iešu iekšā un iedzīšu govi stūri. Tu grāb ciet teļu un velc viņu ārā, skaidrs?
- Jā, - es apstiprināju.
Tajā mirkli man prātā pazibēja visi lasītie stāsti par Āfrikas bifeļu mežonīgo niknumu. Bērts apbruņojās ar garu un pēc izskata ārkārtīgi trauslu mietu, tad iegāja steliņģī, un es, vārgi tēlodams drebelīgu bezrūpību, viņam sekoju. Govs stāvēja steliņģa tālākajā kaktā, uzlikusi zodu teliņam. Viņa izskatījās reizes piecas lielāka nekā parasti ganībās. Mums ienākot, govs saslēja ausis un pārsteigti, mazliet īdzīgi nosprauslojās.
- Tā, - Bērts teica, - ar šo te mietu es novērsīšu viņas uzmanību, un tu ātri paķer teļu. Labi?
Es piekritu, ka teorētiski šī ideja liekas saprātīga, un no- braucīju plaukstas gar svārkiem. Bērts bez kavēšanās metās uz priekšu un ļoti autoritatīvā tonī teica: - Nāc nu, meitēn, nāc nu! Govi tas tik ļoti pārsteidza, ka, man par izbrīnu, Bertām tiešām izdevās to iebīdīt stūrī, atstājot teliņu vienu.
- Tagad! - mans priekšnieks pēkšņi iesaucās, un es, izdvesis īsu lūgšanu, metos uz priekšu, apviju rokas ap teliņa ķermeni un centos to pacelt, bet ar šausmām atklāju, ka tas ir krietni par smagu. Teļš mani draudzīgi apošņāja un smagi uzbrida man uz kājas. Atklājis, ka nespēju bifelēnu pacelt, es mainīju taktiku un, stingri sagrābis viņu aiz priekškājām, centos vilkt. Teļš pēkšņi aptvēra, ka es cenšos dabūt viņu prom no mātes, un šī doma viņam nepavisam nelikās pievilcīga. Kad sāku viņu vilkt, bifelēns ar sarainajām kājām atspērās grīdā un stāvēja nekustīgi kā klints.
- Bert! - es izmisis saucu, - es nevaru viņu pakustināt!
Bērts aši pameta skatienu pāri plecam, un tajā pašā mirklī govs nolēma, ka ļāvusies iebiedēties pietiekami ilgi. Nākamās pāris sekundes bija rosības pilnas, jo mēs abi ar Bertu izmisīgi pūlējāmies nonākt viņas bezragainajā galā. Visbeidzot mēs puslīdz neskarti tikām līdz durvīm, kur pēc zināmiem strīdiem pierunāju Biliju palīdzēt man vilkt teļu. Bērts vēlreiz metās uzbrukumā ar mietu, un viņam jau otro reizi izdevās dabūt govi nost no ceļa, tad mēs ar Biliju steidzāmies iekšā un sagrābām negribīgo mazuli. Operācijas sākums bija neveiksmīgs, jo es nejauši uzkāpu Bilijam uz kājas un tad paklupu pār teļu, kas grīļojās man gar kājām, un mēs abi visā garumā nostiepāmies, kā likās, bifeļu iecienītākajā mēslos vārtīšanās vietā. Vismaz tās sulīgums apliecināja šo faktu. Beidzot tikām kājās, sagrābām teļu un grūdām ārā no steliņģa. Pamatīgi svīdām un bijām no galvas līdz kājām nojaukušies ar mēsliem. Tad mēs ietinām maisos mazuli, kas spārdījās, cīnījās un blēja, iecēlām zoodārza furgonā un steigšus vedām uz to parka daļu, kurā tika turēti un aprūpēti dzīvnieku mazuļi. Gan man, gan Bilijam nācās iet mājās nomazgāties un pilnībā nomainīt apģērbu, pirms no jauna varējām parādīties civilizētā sabiedrībā.
Tuvojoties ziemai, dzīve Būdā kļuva arvien nomācošāka. Sēžot lejā milzīgajā dzīvojamajā istabā, biju spiests vadīt laiku bezjēdzīgās sarunās ar pārējiem iemītniekiem. Vienīgā alternatīva bija guļamistaba - cellei līdzīga telpa, kurā bija pietiekami auksts, lai tajā varētu uzglabāt gaļu. Mana alga nebija tik liela, lai šos garos ziemas vakarus pavadītu krogā, tāpēc lielākoties ap septiņiem vakarā es jau biju gultā, ietinies segās, lasīju vai rakstīju piezīmes. Tāpēc, gluži dabiski, es gaidīju ceturtdienas (kad vakariņoju pie Bīliem) ar tādu pašu dedzību, kādā budists gaida nirvānu. Bilu dzīvojamās istabas siltums un gaišums, laimīgās sarunas par dzīvniekiem, trokšņainās kāršu spēles ar kapteiņa paša ieviestiem noteikumiem, dziesmas klavieru pavadījumā un kapteiņa gatavoto kariju milzu ugunsgrēki - tādam Sibīrijas soda nometnē ieslodzītajam, par kādu es sevi uzskatīju, tas viss sagādāja lielu baudu.
Reizēm gadījās arī neticami ceļojumi uz Dansteiblu vai Lu- tonu, lai noskatītos filmu, kas bija piesaistījusi kapteiņa uzmanību. Bilijs tādos gadījumos sameklēja mani parkā un paziņoja:
- Paps teica, lai tu atnāc ātrāk - mēs ejam uz kino. - Tā nu es ierados ātrāk, un kapteinis priekšnamā jau nepacietīgi gaidīja, milzīgajā mētelī izskatīdamies trīsreiz lielāks, aptinis ap kaklu gigantisku šalli un zemu pāri pierei uzvilcis šaurmalu platmali.
- Aha, Darel, - viņš norēja, brillēm drudžaini ieziboties,
- nāc iekšā, nāc iekšā, vismaz tu esi ieradies laikā. Nevaru saprast, ko tās sievietes dara. Ko tava māte dara, Bilij?
- Ģērbjas, - Bilijs kodolīgi atteica.
Kapteinis lāčoja šurpu turpu, murmināja un vērās pulkstenī.
- Gledis! - viņš beidzot iebaurojās, kad vairs nespēja izturēt.
- Gledis! Pie joda, kur tu esi? Gledis!
No attālās guļamistabas atskanēja Bīla kundzes balss, izdvešot kādu mierinošu atvainošanos.
- Nu, pasteidzies jel! - kapteinis auroja. - Vai zini, cik pulkstenis? Gledis… Gledis! Es saku, vai tu zini, cik pulkstenis? Ja tu nepasteigsies, mēs nokavēsim sākumu. Gledis!… Es nekliedzu - es vienkārši mēģinu jūs, nolādētos sievišķus, pasteidzināt… Es nelādos. Es tikai gribu, lai tu pasteigtos.
Beidzot čalodamas parādījās Bīla kundze un trīs meitenes, kapteinis vedināja viņas ārā uz mašīnu, pie sevis rūkdams kā milzīgs ganu suns. Viņš iespraucās pie stūres, Laura un Bīla kundze viņam blakus, un mēs pārējie saspiedāmies aizmugurē.
Pēc tam, kad motors bija vairākas reizes šausminoši norēcies un sajūgs tikpat daudz reižu aizžņaugti nočīkstējis, mēs sākām gāzelēties uz priekšu.
- Ha! - kapteinis apmierināts teica. - Drīz būsim klāt!
Tas bija tolaik, kad degviela vēl tika normēta, - šis fakts kapteini saniknoja, jo jebkuru normēšanu viņš uztvēra kā valdības nesamierināmā naida pierādījumu pret sevi un savu ģimeni. Tāpēc benzīna taupīšanas nolūkos viņš bija ieviesis īpašu sistēmu, kas bija tikpat jauna, cik bezjēdzīga. Kad mašīna nonāca slīpā vietā, kapteinis izslēdza motoru.
- Grūdiet! - viņš ieaurojās. - Visi reizē, grūdiet!
Pirmo reizi izdzirdis šo ievērojamo pavēli, es nodomāju, ka benzīns izbeidzies un kapteinis vēlas, lai mēs izkāpjam no mašīnas un to pastumjam. Nekas nevarēja būt tālāk no patiesības. Kapteiņa izpratnē "grūdiet" nozīmēja, ka mums visiem jāzvā- rojas uz priekšu un atpakaļ sēdekļos. Viņš apgalvoja, ka šādā veidā mašīnai tiekot piešķirts papildu impulss, lai tā trauktos lejup no kalna.
- Grūdiet! Reizē, grūdiet! - viņš bauroja, svaidīdams savu milzu rumpi šurpu turpu. - Grūd, Gledis!
- Es grūžu, Viljam, - Bīla kundze notvīkuši elsa un raustījās uz priekšu un atpakaļ ar leļļu teātra marionetes nepiespiesto grāciju.
- Tu negrūd gana labi! Jūs tur, aizmugurē, reizē, grūdiet! Stiprāk! Stiprāk!
- Es nevaru pagrūst stiprāk, Viljam, - Bīla kundze elsa, - un nedomāju vis, ka no tā ir kāds labums.
- Protams, ka ir labums! - kapteinis nošņācās. - Sasodīti liels labums, ja to dara, kā nākas. Nu, reizē, grūdiet stiprāk - stiprāk!
Mašīna sasniedza nogāzes apakšu un sāka slieties augšup pa nākamo slīpumu.
- Visi reizē. Visi reizē. Stiprāk - stiprāk! - kapteinis neprātīgi auroja, un mašīnā skanēja stenēšana un elsošana, kamēr mēs stumdījāmies kā regbija kautiņā.
Beidzot lēni šļūcošā mašīna apstājās un kapteinis nospieda bremzi.
- Paskat vien, - viņš aizkaitināts ķērca, ar lāpstveidīgo roku rādīdams ārā pa logu. - Mēs tikām vienīgi līdz tam irbuleņu krūmam. Iepriekšējo reizi mēs tikām līdz pat tai vilkābelei. Kad es jums saku, jūs negrūdāt, kā pienākas.
- Bet mēs nevaram grūst vairāk kā mēs to darījām, Viljam.
- Ritms. Jums pietrūkst ritma, - kapteinis paskaidroja.
- Bet mēs taču nevaram dabūt ritmu, kad grūžam, dārgais.
- Skaidrs, ka varat! - kapteinis auroja. - Katrs draņķa melnais to zina. Ritms, laika saskaņa. Jūs to nedarāt, kā pienākas. Tā, mēģināsim vēlreiz.
- Es būšu tik laimīga, kad tā benzīna normēšana būs galā, - Bīla kundze man čukstus atzinās.
- Nu, mana vaina taču tā nav? - kapteinis agresīvi kliedza. - Nav mana vaina, ka nolādētā valdība izsniedz tikai tējkaroti benzīna. Es tikai cenšos savilkt galus kopā.
- Jā, dārgais. Nelādies. Un es nemaz neteicu, ka tā ir tava vaina.
- Tā, pie joda, nav mana vaina. Es cenšos palīdzēt, un tu nedari, kā pienākas.
- Labi, labi, dārgais. Mēģināsim vēlreiz.
Mašīna nonāca nākamā pakalna virsotnē un ripoja lejup. Kapteinis vēlreiz izslēdza motoru.
- Tā! - viņš kliedza. - Saskaņojam laiku! Sagatavojieties - visi reizē, viens, divi, trīs, grūdiet! Viens, divi, trīs, grūdiet! Tu negrūd, Gledis! Tu nojuki no ritma! Kā tu vari cerēt uz panākumiem, ja, pie joda, nojauc ritmu? Viens, divi, trīs, grūdiet! Gledis, koncentrējies!
Tā nu mēs raustīdamies un elsodami vilkāmies uz priekšu. Lai cik garlaicīga būtu filma, mūsu ceļojumi uz kino un atpakaļ tādi nebija.