>
Bet komisārs kamielis, kad darīts viss un sacīts, Viņš reizē velns un strauss, un bārenlts.
Kiplings, Kamieļi
Ziema uzkrita pēkšņi kā kapa atvēršanās. Tā vien likās, ka vienas nakts laikā vējš norāvis no kokiem pēdējos daudzkrāsainos rudens lapu vimpelīšus un sapūtis lielās, čaganās kaudzēs, kas paspārdot smaržoja kā plūmju kūka. Tad sākās agro rītu salnas, kas vērta garo zāli baltu un trauslu kā biskvītu, lika elpas garaiņiem veidoties kā palsam audumam un knieba pirkstos tik nikni, it kā tie būtu iecirsti durvīs. Pēc tam sāka snigt lielām, Madeiras mežģīnēm līdzīgām pārslām, kas noklājās pāri laukiem kā gluda, pienbalta sega, veidojot dziļu kārtu līdz ceļiem; kupenas bija pat septiņas pēdas dziļas, un šis pārklājums noslāpēja ikvienu skaņu, izņemot paša sniega gurkstēšanu un šalkšanu zem kājām. Vējš tagad bez kādiem ierobežojumiem pātagoja gājējus kā zobena cirtieniem, lika acīs sasprāgt asarām, sasaldēja uz kokiem kūstošo sniegu, kas notecēja garās lāstekās kā miljoniem kūstošu sveču.
Mani atrāva no "maigām attiecībām" ar žirafi un pārvietoja uz kamieļu nodalījumu. Tur galvenie iemītnieki bija divkupru kamieļu bars, jaku bars, pāris taplru, dažas vientuļas antilopes un briedis. Nodalījuma priekšnieks bija Kola kungs, kuram piemita ievērojama fiziska līdzība ar viņa aprūpē esošajiem kamieļiem. - Tev es esmu Kola kungs, draugs līdzstrādniek, - viņš man teica pirmajā dienā, Viņa palīgs bija jaukais vecais Toms - milzīgs vīrs kā darba zirgs, kas neveikli vilka sāpošās kājas, tik mezglainas, ka kurpes izskatījās kā pilnas ar kartupeļiem; viņa mazās, laipnās acis bija dzidras un spīvi zilas kā sīļa spārns, un nolaidenais ērgļa deguns, pateicoties gadiem ilgai rūpīgai alus un mājas vīna patērēšanai, bija ieguvis koši sarkanu krāsu un ileksa ogām raksturīgo spožo pulējumu. Vecais Toms nekad nebija precējies, taču bija ciešā mīlā pieķēries visiem saviem piecpadsmit bērniem. Šis vīrs bija tik laipns, viņa sejā bija iegūlis mūžīgs smaids un aizsmakusi balss tik kaislīga, ka pat tad, ja viņš vienkārši teica "Labrīt!", radās iespaids, ka tiek tā teikts tāpēc, ka viņš patiesi mīl savu sarunas biedru vairāk par visu pasaulē. Attiecīgi ikviens viņu dievināja un pameta visu, lai palīdzētu Tomam, kamēr viņš, plati smaidīdams, kliboja apkārt pa parku, izskatīdamies pēc Falstafa vectēva.
Galveno kamieļu baru, kas sastāvēja no sešām mātītēm, vadīja un pārvaldīja Lielais Bils - milzīgs dzīvnieks ar pamatīgi visnotaļ kupliem kupriem, kas atgādināja franču atzveltnes krēslu, lielām vilnas golfa biksēm kājās un tādu ņirdzīgu pārākuma izteiksmi sejā, ka tā vien gribējās, lai viņš pār kaut ko pa- kluptu un nogāztos gar zemi. Vēderam burkšķot, viņš stāvēja, augstu izslējies, čīkstināja savus garos, zaļgandzeltenos zobus un blenza uz cilvēku ar tādu neticamu riebumu, it kā tas būtu bērna slepkava vai kaut kas tikpat atbaidošs. Papildus šai izteikti viktoriāniskajai pārliecība par savu pārākumu Lielais Bils bija neuzticams dzīvnieks un nekautrējās iespert ar vienu no savām adatu spilventiņiem līdzīgajām pēdām, ja juta, ka cilvēks neizturas pret viņu, kā pašam šķita, ar pienācīgu cieņu. Tā kā nekad nevarēja būt drošs, ko Lielais Bils uzskatīs par savas cieņas aizskaršanu, dzīve kopā ar viņu bija bīstama.
Reiz, dodamies barot tapīrus, es nolēmu samazināt līkumu - pārkāpt žogam un šķērsot kamieļu aploku. Lielais Bils stāvēja aploka vidū un gremoja, un, pienācis tuvāk, es viņu sveicināju.
- Sveiks, Bil, vecais puika! - es līksmi uzsaucu.
Bija pilnīgi skaidrs, ka mana familiārā attieksme tik dižmanīgam dzīvniekam nešķita pievilcīga. Lielā Bila žokļi rimās gremot, un viņš stingi pievērsa man savu blāvi dzelteno acu skatienu. Tad viņš negaidot lika soli uz priekšu, pašāva uz priekšu galvu ar atvērtu muti un, iegremdējis savus lielos, dzeltenīgos zobus apģērbā man uz krūtīm, atrāva mani no zemes, sapurināja un nosvieda. Par laimi, man todien mugurā bija ļoti biezs pulovers ar atrotāmu apkakli, tā ka kamieļa zobi ieurbās tajā, nevis manā krūškurvī. Kamēr es gulēju zemē, viņš apsviedās riņķī un spēra ar pakaļkāju. Es izmisīgi pavēlos malā, un lielais nags par dažu collu tiesu netrāpīja man pa galvu. Pieslējos kājās un metos bēgt. Tā bija pēdējā reize, kad centos šķērsot Lielā Bila aploku.
Bila visvecākā sieva bija nosvērta matrona, kuru sauca par Vecomi, un laikā, ko es pavadīju nodalījumā, viņai piedzima kamielēns. Droši vien mazulis bija piedzimis ļoti agri no rīta, jo astoņos, kad mēs ieradāmies darbā, jau ieraudzījām kamie- lēnu guļam salmos zem mātes izspīlētā vēdera, viņš izskatījās gauži samulsis un nomākts; spalva bija slapja un noplacināta no dzimšanas dienas mazgāšanas, ko tika veikusi Vecome. Tā kā Vecome bija visrāmākā no bara, es varēju nopētīt mazuli bez riska saņemt spērienu sejā. Kamielēns bija ārkārtīgi tievs un kaulains un viņa garās kājas pārāk mīkstas, lai viņu noturētu. Uz tā muguras nelaimīgi kūļājās divi trīsstūraini ādas maisiņi.
Šie nožēlojamie priekšmeti vēlāk uzkumps, piepildīsies un kļūs par īstiem kupriem. Vecome izskatījās ārkārtīgi lepna par viņu un visu laiku bakstīja mazuli ar purnu, lai pārliecinātos, ka viņš tur, lejā, ir pilnīgā drošībā, tad atkal pacēla galvu un blenza uz staļļa griestiem ar nebeidzamas pašapmierinātības izteiksmi sejā.
Divdesmit četras stundas vēlāk kamielēns jau spēja paiet vai arī, izsakoties precīzāk, pēc pamatīgiem pūliņiem spēja pieslieties kājās. Pēc šiem pirmajiem pūliņiem viss priekšnesums sāka zaudēt realitāti. Viņš joprojām nebija spējis gūt pilnīgu kontroli pār savām izstīdzējušajām kājām ar lielajām, izspīlētajām locītavām. Patiesību sakot, reizēm izskatījās, ka šos nepieciešamos ķermeņa pielikumus vada kāds ārējs spēks un kamielēns vīrišķīgi cenšas būt kungs pats pār saviem locekļiem. Viņš pagrīļojās pāris soļu, tad ceļgali saļodzījās, un, jo vairāk kājas saliecās, jo bažīgāka kļuva kamielēna sejas izteiksme. Tad viņam nācās apstāties un, neganti grīļojoties, apsvērt radušos problēmu. Bet, jo ilgāk viņš stāvēja nekustīgi, jo mazāk kājas centās noturēt ķermeni. Ceļgali saliecās, ķermenis mežonīgi svaidījās no vienas puses uz otru, un tad pēkšņi locekļu sastatnes sabruka un mazulis smagi novēlās zemē; kājas rēgojās uz visām pusēm tik savādos leņķos, ka tikai elastīgums pasargāja tās no salūšanas. Nopietnā apņēmībā mazulis lēni un mokoši atkal pieslējās kājās un laidās mundrā riksī, bet pat šis paņēmiens nedeva gaidītos rezultātus. Viņa kājas šāvās visnepare- dzamākajos virzienos, un mazulis stipri sagrīļojās. Jo ātrāk kamielēns kustējās, jo ķēmīgāk izturējās viņa locekļi. Viņš palēcās gaisā, cenzdamies atmudžināt kājas, bet mezgls bija pārāk sarežģīts, tāpēc mazulis atkal sabruka uz grīdas kā nelaimes ču- piņa. Tomēr viņš nodevās šiem vingrinājumiem katru rītu, tostarp māte stāvēja līdzās, gremoja un lepni viņu vēroja.
Pēc divām dienām mazulim beidzot sekmējās iegūt zināmu kontroli pār savām kājām, un tas patiesi bija sasniegums. Kamielēns tik ļoti lepojās ar šiem panākumiem, ka riskēja pat padraiskoties pa jēru paradumam, kas reizēm beidzās postoši. Draiskošanās bija tikpat uzjautrinoša kā pirmie staigāšanas mēģinājumi. Viņš lēkāja apkārt mātei, bakstīja un badījās, kupru ļerpatiņas vēcinājās kā mutautiņi pa vilciena logu. Reizēm kājas kamielēnu nodeva, un viņš smagi nogāzās. Kritienam bija atskurbinošs efekts, un, atkal ticis kājās, mazulis gluži mierīgi sekoja mātei. Tad viņu no jauna pārņēma jautras jūtas, un tas atkal laidās diet. Pārējie bara kamieļi mazuli uzlūkoja kā traucēkli, jo viņš nespēja īsti labi novērtēt attālumu un itin bieži iebumsījās kādam no tiem sānos, lika paklupt un tādējādi radīja pārrāvumu kārtīgajā gaitā. Mazais gaužām bieži saņēma pa spērienam no kādas pārskaitušās matronas, kuras pakaļgalā bija ietriecies, paklupdams pats pār savām pēdām, kad centās izpildīt īpaši sarežģītu, skaistu spriņģu lēcienu.
Atsevišķā mazā aplokā, kurā atradās arī pašiem savs ste- liņģis, uz laiku bija iemitināti vecā Bila trīs dēli. Viņi bija apmēram divus gadus veci un nošķirti no galvenā bara, ja vecajam Bilam gadījumā būtu iebildumi pret viņu klātbūtni. Bez kādām šaubām varu apgalvot, ka tie bija trīs visidiotiskākie un kai- tinošākie dzīvnieki, ar kādiem man nācies tikt galā. Stāvot tie bija apmēram sešas pēdas augsti, viņu kupri joprojām diezgan ļumīgi kā jau jaunuļiem, un visiem trim bija zināmas grūtības tikt galā ar savām ļodzīgajām kājām. Aploks bija mazs, kamieļu lielās, resnās kājas bija nobradājušas tajā visu zāli, un šo putekļu ieplaku katru dienu ar triju jaunuļu palīdzību vajadzēja izslaucīt.
Kad kopējs ieradās, kamieļi bariņā drūzmējās pie žoga, laipni blenza cits citam sejā un kopumā veidoja tik ciešu falangu, ka nebija iespējams atvērt vārtus. Pēc ilgas bakstīšanas ar slotām un lāpstām kamieļiem visbeidzot sāka rasties miglaina nojausma, ka kāds vēlas tikt iekšā un viņi stāv ceļā, tāpēc visi trīs pakāpās sāņus un blenza uz aplokā ienākušo cilvēku ar trulu dziļas intereses izteiksmi sejā. Kad kopējs gāja pāri aplokam, visi trīs sekoja viņam, sirsnīgi dvašoja pakausī, mina uz papēžiem, un laiku pa laikam kādam no viņiem sametās kājas, tā ka viņš uztriecās gājējam virsū un tas pakrita. Nekādi glaimi vai draudi nespēja piespiest šos radījumus stāvēt uz vietas, kamēr aploks tiek izslaucīts, - viņi sekoja slaucītājam pa visu teritoriju, un, lai kuru vietu tas būtu nolēmis uzkopt, viens no kamieļiem tur jau stāvēja un starojoši smaidīja. Nācās atspiesties pret negribīgo rumpi un ar milzu piepūli, straumēm bārstot lāstus, pastumt to kādas sešas pēdas tālāk, lai varētu turpināt slaucīšanu. Kamēr viens kamielis bija no slaukāmās vietas aizbīdīts, viņa vietu jau bija ieņēmis kāds no pārējiem. Viss šo kamieļu aploka slaucīšanas darbs bija līdz pēdējam kaitinošs, taču visbeidzot aploks bija izslaucīts un izdaiļots, kopējs ar atvieglojuma nopūtu pameta šo vietu un aizslēdza vārtus. Trīs jaunie kamieļi stāvēja aploka vidū un valgām acīm vēroja šo aiziešanu, it kā atvadītos no sava tuvākā drauga. Tad viņi smieklīgi savicināja astes kā jēri un reizē izveidoja tikko iztīrītā laukuma vidū trīs identiskas, kūpošas mēslu čupas.
Domu par to, ka kamieļi bez pūlēm pieskaņojas skarbiem dzīves apstākļiem, radījis Laidekers', teikdams:
Divkupru kamielis galvenokārt pārtiek no stepes sāļajiem un rūgtajiem augiem, no kuriem atsakās gandrīz ikviens cits dzīvnieks; tāpat tas izrāda īpatnēju tieksmi pēc sāls, jo labprāt
1 Ričards Laidekers (Richard Lydekker, 1849-1915) - angļu paleontologs.
dzer sālsezeru ūdeni, kas ir tik pierasts viņa dzīves vietā. Div- kupru kamielis neturas pie striktas veģetāriešu diētas, bet gan, saskaņā ar Prževaļska ziņojumiem, bada spiests, labprāt notiesā gandrīz itin visu, ko spēj atrast, arī filca segas, dzīvnieku kaulus, ādas, gaļu un zivis.
Taču es nekad neredzēju Lielo Bilu ēdam ko citu, kā vien auzas, lopbarības bietes un sienu. Viņš dievināja akmens sāli ko mēs izsniedzām kamieļiem lieliem gabaliem; ar dzeltenajiem zobiem viņš koda lielus kumosus un kraukšķināja ar muskešu viesuļugunij līdzīgu troksni, iznīcinoši blenzdams uz mums.
Mani iemīļotākie dzīvnieki šajā nodalījumā bija Dienvidamerikas tapīru pāris, kas bija nokristīti pilnīgi neiedomājamos vārdos - Artūrs un Etele. Tapīri izskatās kā ziloņa un zirga krustojums ar labākam samēram pievienotu nelielu līdzību cūkai. Patiesību sakot, tapīri izskatās pēc kaut kāda aizvēsturiska zirgu rekonstrukcijas varianta, ja neņem vērā mazos, lokanos snuķus. Mūsu tapīri bija tukli, labvēlīgi, ar mazām, dzirkstošām ačelēm, tie gāzelējās apkārt pa aploku kā Ņurbulis un Burbulis.
Reizi dienā mēs ar Tomu apsēdāmies līdzās lielai kartupeļu, burkānu, rāceņu un lopbarības biešu kaudzei, rūpīgi sakapājām tos mazos gabaliņos un salikām maisā. Tad Toms pieslējās uz savām mezglainajām kājām, uzmeta maisu mugurā un aiz- zvāļojās barot tapīrus. Tapīri viņa parādīšanos sveica ar prieka saucieniem - dīvainiem spiedzieniem, kas izklausījās pēc slapja pirksta vilkšanas pa balonu un drīzāk piestāvētu putniem, nevis tik lieliem dzīvniekiem. Mani vienmēr uzjautrināja šis skats - vecais Toms ar savu ērgļa degunu, līkajām kājām un klibojošo gaitu staigā pa aploku, un tapīri viņam cieši pa pēdām, jo, ja
Kola kungs izskatījās pēc kamieļiem, kas bija viņa prieks un lepnums, tad vecais Toms precīzi izskatījās pēc sarkansejaina tapīra.
Izrādās, ka Dienvidamerikas mežos tapīriem ir tikai trīs ienaidnieki - cilvēks, milzu čūskas un jaguārs. Laidekers raksta: …tapīrus ļoti iecienījuši vietējie Dienvidamerikas mednieki to gaļas un ādas dēļ. Runā, ka gaļa esot sulīga un garšīga, un gan pēc izskata, gan garšas atgādinot liellopu gaļu. Ļoti biezo un izturīgo ādu sagriež garās strēmelēs, nolīdzina malas un ie- ziež ar taukiem, pēc tam izmanto grožiem un iemauktiem. Apavu gatavošanai šī āda tomēr nav derīga, jo izžuvusi kļūst ļoti cieta un nepakļāvīga, savukārt samirkstot ir ļoti mīksta un poraina. Sarus, nagus un vēl citas ķermeņa daļas vietējie lieto medicīnā; nagus reizēm nēsā pakārtus kaklā kā amuletus, citkārt tos samaļ pulverī un lieto iekšķīgi…
Tūlīt aiz cilvēka tapīra ļaunākie ienaidnieki ir lielie kaķi; jaguāri bieži medī Amerikas tapīrus, tīģeri uzbrūk to Malajas brālēniem. Runā, ka Amerikas tapīrs, kad tam uzbrūk jaguārs, tūlīt pat metas iekšā biezoknī, cenzdamies atbrīvoties no uzbrucēja, jo biezās ādas dēļ tas nespēj stingri iekosties dzīvnieka dibengalā. Runā arī, ka tapīriem bieži izdodas izglābties, turklāt daudziem nomedītiem dzīvniekiem uz dibengala atrastas jaguāru nagu pēdas.
Kaut arī mūsu tapīri nekad neizrādīja slikta garastāvokļa zīmes, es atklāju, ka satraukuma brīdī tie spēj notriekt cilvēku zemē, nomīņāt ar saviem asajiem nagiem un saplosīt ar lielajiem zobiem, tāpēc es pret viņiem izturējos pienācīgi piesardzīgi un, ieiedams aplokā, vairs neuzšāvu tiem pa dibenu sirsnīgā familiaritātē, kā mēdzu darīt agrāk.
Vēl vieni nodalījuma iemītnieki bija liels bars jaku - gaužām apburoši dzīvnieki. Jaks ir ļoti savāds vēršu dzimtas pārstāvis - gan ķermeņa formas dēļ, jo ir ļoti augsts plecos un aizvien pazeminās astes virzienā, gan tādēļ, ka lielākā daļa vilnas tam aug pavēderē. Palūkojoties uz jaku, var redzēt, ka tā kājas, vēderu un astes apakšējo daļu klāj bieza vilnas kārta, savukārt spalva uz muguras un kakla ir samērā īsa. īsts savvaļas jaks ir melns vai loti tumši šokolādes brūns, un daži no mūsu bara tādi ari bija, bet pārējo baltie, krēmkrāsas, pelnu pelēkie un melnie plankumi liecināja par ilgu piejaucēšanas laiku.
Tas pats, kas kamieļi ir tuksnešiem, jaki ir pasaules augstākajām vietām. Jaku prāta spējas ir ļoti ierobežotas, toties tiem piemīt izcili stūrgalvīga izturība - gluži kā profesionāliem zaldātiem, un viņu spēks un apņēmība ļauj tiem nonākt tādās teritorijās, kuras nevienam citam dzīvniekam nav pieejamas. Jaki izrādās ārkārtīgi izturīgi pret salu un Tibetā par vārtīšanās vietu izvēlas daļēji aizsalušas dubļu bedres ledāju malā. Mūsu jaku aplokā atradās liels dīķis, un tagad, kad tuvojās ziema, mums divreiz dienā nācās doties uz aploku, lai sadauzītu ledu. Tas bija viens no pirmajiem un nepatīkamākajiem rīta darbiem. To nācās darīt tāpēc, ka, ja ledus kļuva pārāk biezs, mazie jaki uzdrošinājās uz tā uzkāpt, lielie viņiem sekoja; no visu dzīvnieku kopējā svara ledus varētu ielūzt, jaki ieveltos ūdenī un noslīktu. Kad mēs devāmies veikt šo uzdevumu, jaki aulēkšiem metās pāri sniegam ar mums apsveicināties, lēkāja izliektām mugurām, vēcināja astes kā ganu pātagas un reizēm jūtu pārpilnībā nostājās uz galvas un spārdīja kājas pa gaisu. Pa viņu nāsīm lielām grīstēm plūda elpas garaiņi, sniegs zem lielo dzīvnieku nagiem čīkstēja, gurkstēja un muzikāli šalca.
Kopējs uzdūra uz dakšām siena ķīpu, uzmeta to sev uz muguras ar strauju rāvienu un iegriezienu, ar kādu profesionāls cīkstonis sviež savu pretinieku, tad stingriem soļiem līdz ceļiem sniegā brida pāri laukam, un jaki viņam sekoja, apņemdami kā liela, vilnaina, saldi smaržojoša labvēlības lavīna, trinās ap viņu un laiku pa laikam centās nočiept no ķīpas kādu kušķi siena; ja nesējs nebija uzmanīgs, šis rāviens nogāza viņu guļus uz muguras. Nonācis pie dīķa, kopējs atraisīja ķīpas saites un izkaisīja sienu pa sniegu, un lielie radījumi sadrūzmējās ap kaudzēm, milzīgā apmierinājumā pilnām mutēm gremodami.
Kopējs ar lāpstu rokās piegāja pie dīķa malas, mazie jaki viņam sekoja, draiskodamies kā kucēni. Kad ledus gar dīķa malām bija salauzts, veidojot robainas lauskas, mazie jaki iegremdēja purnus ūdenī un kāri dzēra. Tad viņi sabrida ūdenī un valstījās tajā, šķaidīdami un drupinādami ledu ar saviem ķermeņiem. Ja šajā mirklī cilvēks pietiekami ātri neatkāpās drošā vietā, tad gadījās, ka pusducis mazuļu pieslējās kājās un visi reizē nopurinājās, rezultātā izmērcēdami neveiksminieku ledainā ūdenī.
Dīvaini - kaut arī jaki bija tikpat lieli kā Ziemeļamerikas bizoni un pilnīgi noteikti - potenciāli tikpat bīstami, nekad neradās bažas, ka tiem būtu ļaunas noslieces, tāpēc es ar viņiem atļāvos kaut ko tādu, ko nekad neuzdrošinātos ar jebkuru citu lielo nagaini parkā. Mazuļiem ļoti patika, ka ar tiem rotaļājas, un laikā, kad sniegs bija dziļš un mīksts, es mēdzu mesties virsū garāmejošam mazulim un stingri sagrābt viņa garo, spalvaino asti. Dzīvnieks pilnā ātrumā traucās uz priekšu un, ja vien es biju pieķēries labi stingri, vilka mani pāri sniega laukam kā ragaviņas. Beidzot es palaidu asti vaļā, jaks tūlīt pat apstājās un palūkojās atpakaļ - pārsteigts, ka esmu tik viegli atteicies no tādas lieliskas spēles.
Kad stallis bija izmēzts un pārējie darbi apdarīti, rokas bija nosalušas zili sarkanas zilas un stīvas; tad bija īstā reize pieiet pie viena no lielākajiem jakiem, kas rāmi ēda, un iegremdēt rokas biezajā vilnā pie ribām, no kurienes plūda karstums kā no kurtuves.
Ģenerālis Kinloks, kas deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados rakstīja par Tibetas jakiem, novērojis:
Liekas, ka jaki ļoti daudz klīst apkārt. Vasarā govis parasti ganās baros, kuros ir no desmit līdz simt dzīvniekiem, savukārt buļļi lielākoties klaiņo vientulībā vai mazās grupiņās pa trim vai četriem kopā. Tie barojas naktīs un agri rītos, bet dienā parasti izvēlas kraujas, klajas kalnu nogāzes, kur reizēm noguļ vairākas stundas. Liekas, ka vecie buļļi iecienījuši savai atpūtai īpaši iespaidīgas vietas; viņu takas atrodamas visstāvāko kalnu galotnēs, augstu virs veģetācijas zonas. Jaka redze nav īpaši asa, toties tam ir ļoti laba oža, un tas ir galvenais, pret ko jānodrošinās, pielavoties šiem dzīvniekiem. Tibetas augstieņu ielejās, kur krustojas daudzas gravas un temperatūra pastāvīgi mainās, tikpat mainīgs ir arī vēja virziens. Reizēm tas pāris minūšu laikā pūš visos kompasa virzienos, tādējādi vislabāk izplānotās medības var tikt pilnīgi izjauktas.
Fakts, ka tagad bija iestājusies ziema kopā ar visām tai piederošajām ciešanām, nepavisam neuzlaboja manu attieksmi pret dzīvošanu Būdā. Nelaime tā, ka dzīve pie Beilijiem tūlīt pēc ierašanās bija mani izlutinājusi - šaubos, vai kāds savā pirmajā darbā prom no mājām ticis tik labi aprūpēts. Beiliji bija man snieguši milzumdaudz siltuma un mīlestības, pieņēmuši mani kā pašu dēlu visjaukākajā un neierobežotākajā veidā. Čārlijs bija mudinājis mani censties, licis stāstīt garus stāstus par manu ģimeni un agrāko dzīvi. Viņš smējās, acīmredzami neticēdams maniem stāstiem, tad klusi pie sevis atkārtoja ievērojamākās vietas un starojoši smaidīja. Beilija kundze savukārt vadīja mani cauri dzīves skarbumam.
- Paņem vēl vienu porciju… Vai tavas kurpes ir nospodrinātas?… Vai viņa ir jauka meitene? Nepaliec prom pārāk ilgi. Atceries, tavai mātei tas nepatiktu… Paņem vēl vienu porciju…
Nē, dārgais, ja tu gribi iedzert, nesēdi krogā, atnes uz šejieni, tā būs ērtāk. Bet iegaumē, ne vairāk kā divas pintes.
Tad šī mīlā ķildošanās par mani:
- Liec zēnam mieru, dārgā. Kāpēc viņš nevar iedzert kādu pinti?
- Ne jau par pinti ir runa, Čārlij, tu to labi zini - bet, ja viņš sāktu iet uz turieni, ko viņa māte teiktu?
- Viņa māte teiktu, ka zēns vēlas iedzert.
- Ja viņš to dzeramo atnesīs uz šejieni, tā būs daudz ērtāk, un mēs visu varēsim paturēt acīs. Bet ne vairāk kā divas pintes, dārgais, ir jau gandrīz gulētiešanas laiks.
Nu tas viss bija pagājis, un mana dzīve Būdā bija tik vientuļa, ka neviens, kas to nav pieredzējis, nespētu noticēt.
Kad pāri laukiem kā milzīga, mīksta ķepa klājās balta migla, es priecājos redzēt izplūdušos oranžās gaismas lokus, kas izskatījās pēc pulsējošiem, plūstošiem plīvuriem. Kad seja un rokas no aukstuma smeldza, jebkurš patvērums sagādāja prieku, pat šī Būda.
Priekšnamā bija tikai par grādu siltāks nekā ārā, un, blenzdams uz drēbju pakaramo vadžu rindu pie sienas, es pilnīgi droši varēju pateikt, kurš no iemītniekiem jau ir mājās. Dažreiz es ierados pirmais, nebija ne Džo noskrandušā lietusmēteļa, ne nospeķotās cepures, arī ne Bila biezā, putekļainā apmetņa un Roja grūti aprakstāmā apģērba gabala, kas reiz varbūt bijis pavisam labs "Barberi" auduma mētelis.
Jautājums, vai ir labi ierasties uz tēju pirmajam, bija diezgan strīdīgs. Bija tikai divas iespējas - ierasties pirmajam un sēdēt, nesakarīgi pļāpājot ar Mensfīlda kundzi, vai ierasties ar novēlošanos un ar vāji slēptu riebumu ēst atdzisušu ēdienu un dzert remdenu tēju. Es parasti drosmīgi izvēlējos pirmo variantu, bet arī tad gadījās aizķeršanās.
Virtuvē, kur mēs ieturējām maltītes, mani sagaidīja karstuma vilnis. Mensfīlda kundze gatavoja mums tēju, un spēcīgā smaka liecināja, ka atkal tiks pasniegta zivs. Samierinājies ar likteni, es apsēdos pie galda. Mensfīlda kundze, kurai bez visām citām daudzajām fiziskajām kaitēm piemita arī zināmā mērā apšaubāmas kurluma lēkmes, manu ierašanos likās nemanām un turpināja griezt maizi un ziest sviestu uz šķēlēm.
Viņa bija maza, neglīta sieviete ar īpatnēji kroplu žokli, kas piedeva viņas koknejiešu izrunai šļakstošu, reizēm nesaprotamu akcentu. Viņas acis bija mazas un tumšas, viņa mēdza tās nepievilcīgi samiegt, kas liecināja par sliktu redzi. Mati veidoja neparastu kušķu un astīšu mežu, kas nekad neizskatījās sakopts, jo mati gluži vienkārši nebija ne tik biezi, ne tik gari, lai tos varētu sekmīgi sakārtot, tāpēc tie vaļīgi nokarājās visapkārt galvai. Gan kādu no tiem atradīšu savā ēdienā, fatāli tiku secinājis, - tas bija tikai laika jautājums.
Sēdēju virtuvē, cenzdamies nepievērst uzmanību viņas ēdiena gatavošanas metodei, tomēr tai piemita velnišķīga pievilcība. Uz galda atradās maizes klaips. Saimniece to pacēla un piespieda pie sava netīrā priekšauta, lai varētu nogriezt riecienu. Iegūto šķēli viņa sažņaudza vienā netīrajā ķepā, ar otru uzķepēja sviestu un izlīdzināja pa maizes virsmu. Šī procesa laikā daļa sviesta pieķērās viņai pie īkšķa. Viņa to skaļi nosūkāja, tad atkal sagrāba maizi, dedzīgi apķēra ar nosiekaloto pirkstu un turpināja darbu. Saskaitījusi uz galdauta sarindotās šķēles, Mensfīlda kundze devās uz pieliekamo pēc šķīvja, kur maizi uzlikt. Atgriezdamās viņa pirmo reizi mani ieraudzīja. Saimnieces vaibstus izkropļoja gaišs smaids.
- Esi atgriezies? - viņa apjautājās.
Es pasmaidīju un pamāju ar galvu.
- Esi atgriezies? - viņa vēlreiz vaicāja un ieklausīdamās pagrieza galvu.
Šoreiz es neatbildēju, jo tas nebija nepieciešams. Viņa vienmēr atkārtoja savus jautājumus.
Ar koši krāsainu dvieli, kas karājās aizdurvē, viņa noslaucīja no šķīvja putekļus. Vismaz kādreiz dvielis bijis koši krāsains, taču pēc divu nedēļu karāšanās aizdurvē un nepārtrauktas lietošanas gan trauku, gan roku slaucīšanai daži no košākajiem rakstiem bija izplūduši. Viņa sakrāva maizi kaudzē uz šķīvja un, aizšļūkājusi līdz pavardam, siekalas šķiežot, pār plecu sarunājās ar mani.
- Tēja tūlīt būs gatava. Biju Lutonā. Biju izbraukusi - izbraukusi uz Lutonu. Tikko atgriezos. Atgriezos tikai pirms piecām minūtēm.
- Tiešām? - es bez intereses apvaicājos un vēroju, kā viņa noceļ katlam vāku un gaisā paceļas ar zivju aromātu spēcīgi piesātināts tvaika mākonis. Saimniece paostīja burbuļojošo katla saturu, šajā brīdī apbrīnojami atgādinādama vienu no Makbeta raganām.
- Zivs, - viņa jautri paziņoja, nolikdama vāku vietā. - Tev garšo zivs?
Tā kā zivis tika pasniegtas pie tējas katru dienu pēdējo divu vai trīs mēnešu laikā, uz šo jautājumu bija grūti atbildēt.
Durvju roktura graboņa vēstīja, ka ieradies kāds, kas novērsīs manu uzmanību no Mensfīlda kundzes pavārmākslas. Tas bija Džo. Viņš stāvēja durvīs un laipni smaidīja, liesā, pievilcīgā seja bija nosalusi sarkana, un smalkie matiņi uz vaigiem uguns gaismā mirguļoja kā varš.
- Labvakar, Džozefl - es viņu sveicināju.
- Labvakar, - Džo pasmaidīja un ienāca virtuvē, lielajiem zābakiem čīkstot un čirkstot pret flīzēm. Viņš smagi apsēdās un nopētīja galdu.
- Jēzu! Atkal zivs! - viņš drīzāk konstatēja nekā vaicāja.
- Jā, - es īgni atbildēju, ar dakšiņu bakstīdams ēdiena paliekas savā šķīvī. - Mums drīz izaugs astes.
Džo aizsmacis paslepus ieķiķinājās.
Mensfīlda kundze nolika Džo priekšā porciju pīkšas un viņam uzsmaidīja.
- Zivs, - viņa norādīdama paskaidroja.
- Jēā, - Džo noteica. - Redzu.
- Tu esi agri mājās, - saimniece turpināja pļāpāt. - Daudz darba?
- Jēā, - Džo atmeta. Viņa acis uzjautrināti iezibējās, un viņš klusākā balsī teica man, - visu dienu neko neesmu darījis, pie joda. Pārāk draņķīgi auksts.
Mēs kādu brīdi košļājām klusēdami. Tad Džo noskaloja kumosu pīkšas ar tēju un klusi atraugājās.
- Kur ir puika?
- Rojs? Vēl nav atgriezies, Bils arī nav.
- Bils pārāk smagi strādā, lai tiktu mājās uz tēju, - Džo secināja un aizsmacis iesmējās.
Drīz vien parādījās Rojs - bāls, kluss, kautrīgs jauneklis, kurš nespēja runāt pietiekami skaļi, lai Mensfīlda kundze varētu saklausīt. Viņš apsēdās un nervozi uzsmaidīja Džo un man. Maltītes puisim sagādāja pamatīgu samulsumu. Viņš nevarēja sarunāties ar Mensfīlda kundzi, no Džo savukārt baidījās, tāpēc pagriezās pret mani, jo zināmā mērā juta manu līdzjūtību par savu samulsumu.
- Oo! - Mensfīlda kundze iesaucās, Roju pamanījusi. - Esi atgriezies?
Rojs pavirši pamāja ar galvu un stingi blenza uz galdu. Jau trešo reizi Mensfīlda kundze informēja, ka tas, ko mēs šobrīd baudām, ir zivs; šis paziņojums bija īpaši domāts Rojam, kas uzņēma šīs ziņas pilnīgi bez emocijām. Mēs sēdējām klusēdami, vienīgi dāma skaļi čāpstināja ēdienu.
Pie logiem spiedās mitra migla. Uz virtuves skapja monotoni tikšķēja pulkstenis, uz uguns klusi sīca tējkanna, un pāri šai nesaderīgajai simfonijai skanēja nemitīga šļurkstoņa, Mensfīlda kundzes zobiem plosot un placinot zivs mīkstumu. Laiku pa laikam viņa to pārtrauca, lai iestrēbtu tēju.
- Bils kavējas, - viņa secināja. - Viņš strādā pie pumpja, tā gan.
- Jēā, - Džo teica, tad sāņus piebilda - un tāpēc mums nekad nav tā dranka ūdens.
j >
Rojs nervozi ieķiķinājās. Mensfīlda kundze neizpratnē pasmaidīja.
- Viņi atkal izspēlē to mazo joku, vai ne? - viņa man viltīgi vaicāja.
- Nu ja! - es auroju.
Priekšnamā atskanēja troksnis - parādījās Bils, pats Būdas saimnieks. Viņš, iespējams, bija mūsu sabiedrības interesantākais un nejaukākais dalībnieks - blēdīgs vīrs bez humora izjūtas, platiem pleciem, nespodrām, tuvu stāvošām acīm, viltīgu, grumbainu, žurkas seju. Viņš vienmēr smirdēja pēc lopu urīna. Nekad vēl nebiju saticis cilvēku, kam tik ļoti vienmēr un par visu bija taisnība - Bils zināja labāk un paziņoja to ar pilnīgi nezinoša cilvēka uzpūtību.
- Ek, - viņš noteica kā sveicinādams un aizšļūca uz savu vietu.
- 'bvakar, Bil, - Džo teica, acīm ļaunīgi ieziboties. - Strādāji virsstundas?
- Nē, - Bils atteica. - Tie maitas pazaudēja skrūves. Es tak teicu, lai neaiztiek. Vai tad šie klausās? Nēe.
Pie Bila garā deguna vienmēr karājās caurspīdīga šķidruma piliens. Es kā apburts raudzījos, kā tas raustās un tricinās, Bilam kustoties, riskantā pārdrošībā ieķēries savā matainajā laktā. Piliena īpašnieks patlaban nopētīja sev priekšā nolikto šķīvi.
- Plkša, - viņš teica, lepodamies ar atklājumu.
- Zivs, - viņa sieva izlaboja. - Tev garšo zivs, vai ne?
- Jūu, - Bils teica un sagrieza zivi.
Bila kustības bija lēnas un uzmanīgas, gluži kā rāpulim. Viņš iebāza kumosu mutē un košļāja ar tik vienaldzīgu sejas izteiksmi kā gremojoša govs. Bila vaigi, žokļiem kustoties, piepūtās un valstījās kā divi dīvāna spilveni. Viņš smagi elpoja caur degunu.
Džo atlaidās sēdeklī, aizkūpināja pīpi un pūta pāri galdam biezas, elpu aizžņaudzošas dūmu grīstes. Rojs joprojām cīnījās ar savu porciju. Mensfīlda kundze bija nodevusies kādai sīkai domai, kas sūcās cauri viņas trulajām smadzenēm.
- Tu šovakar iesi izklaidēties? - Bils man vaicāja.
-Nē.
Ar Bilu es vienmēr runāju vienzilbīgiem vārdiem, jo tādā veidā izdevās apturēt neinteresantu atmiņu plūdus, kas pastāvīgi uzglūnēja pat aiz viņa visikdienišķākajiem izteikumiem un tikai gaidīja pareizo mājienu, lai tiktu ārā un visus nogarlaikotu.
- Ho, - viņš apcerīgi teica, - tātad paliksi mājās, ko?
Bila loģika bija laba, tomēr visai pirmatnēja. Viņam patika par visu būt skaidrībā.
Es pamāju.
- K's ir? - viņš noprasīja. - Vai viņa tevi vairs nemīl?
- Mīl gan, bet šovakar ies izklaidēties ar kādas citas vīru, - es pajokoju.
Visi smējās, arī Mensfīlda kundze, kas gan neko nebija dzirdējusi, tomēr nevēlējās palikt malā.
Tad notika neizbēgamais. Piliens Bila degungalā izbeidza nevienlīdzīgo cīņu ar gravitācijas likumiem un precīzi uzkrita uz pīkšas kumosa, kas tobrīd, dakšiņā uzdurts, ceļoja uz viņa muti. Bils to metodiski sakošļāja.
- Nu, - Džo teica, - es gan iešu izklaidēties.
Viņš piecēlās, izklumzāja no virtuves un svilpodams devās cauri skanīgajai priekštelpai. Es jutu, ka Bila žurkas skatiens pievēršas man, un, lai izvairītos no nebeidzamiem un nogurdinošiem komentāriem par dienā padarīto, sekoju Džo piemēram. Nokļuvis priekšnamā, dzirdēju Mensfīlda kundzi vaicājam Rojam, vai zivs garšojusi.